1.nodaļa
BĒRNĪBA. PIRMĀ PATIESĀ
ATGRIEŠANĀS
Tas fakts, ka mēs esam nokļuvuši Dienvidāfrikā, kā arī visa Dienvidāfrikas misijas vēsture ir Dieva brīnums. Mūsu senči, kuri atbrauca uz Dienvidāfriku 1869. gadā, bija mūsu vecvectētiņi un vecvecmāmiņas no mātes puses. No tēva puses mūsu vecvecāki atbrauca uz šejieni vēlāk – 1881. – 1883. gadā. Visos mūsu Dienvidāfrikas rados nekad iepriekš nav bijis sludinātājs.
Šī gadsimta sākumā pārtrūka mūsu vecvectēvu saikne ar saviem radiniekiem, kas bija palikuši Eiropā, un no tā laika mēs neko par viņiem nezinām. Daudzi no tiem mūsu radiniekiem, kuri dzīvoja Dienvidāfrikā, ar laiku atšķīrās no baznīcas, bet mūsu tēva nams palika stingri kristietisks. Mūs, bērnus, mācīja katru svētdienu iet uz baznīcu, kas mums ne visai patika; tāpēc, vēl mazs būdams, es nolēmu, ka tad, kad kļūšu pieaudzis, es to visu izmēzīšu aiz savas dzīves durvīm. Tāpēc nav brīnums, ka mums nebija nekādas vēlēšanās veltīt daudz laika ticības lietām. Reizēm mēs pat izmantojām viltību un melus, lai nebūtu jāiet uz baznīcu, piemēram, sākām sūdzēties par stiprām galvas sāpēm, jo gribējās spēlēt futbolu. Kad vecāki aizbrauca uz baznīcu, mājās palikušie bērni sanāca kopā un sākās aizrautīga futbola spēle. Protams, "galvas sāpes" uzreiz pārgāja.
Neraugoties uz to, ka kopā ar saviem vecākiem mēs skaitījāmies stingri ticīgi baznīcas ļaudis, kas cītīgi apmeklē dievkalpojumus mūsu luterāņu baznīcā, mēs tomēr bijām pasaulīgi noskaņoti.
Mūsu fermas pagalmā atradās deju laukums. Daudz laika mēs veltījām kopjot un pulējot zemi, lai būtu labāka dejošana. Šeit tika rīkotas kāzas, saderināšanās un citas balles un svinības, uz kurām sanāca kopā cilvēki no visas apkārtnes. Te arī dzēra un dzīroja līdz pat rītam. Ja tādas ballītes notika sestdienās, tad bieži vien svētdienas rītā mums zvanīja uztrauktie vecāki, lai uzzinātu, kas noticis ar viņu dēliem un meitām, jo laiks ir doties uz baznīcu, bet jaunieši vēl nav atgriezušies mājās. Tad mums bija jāiet viņus meklēt un izrādījās, ka, atgriežoties no ballītēm, jaunie cilvēki bija tā apdzērušies, ka, nespēdami tikt uz mājām, likās gulēt, kur pagadās. Bet tas viss netraucēja viņiem atskurbt un svētdienas rītā ar vissvētāko izskatu sēdēt baznīcā un muzicēt dievkalpojumā.
Tā tas turpinājās līdz laikam, kad mūsu baznīcā atgadījās kāds notikums, kam bija svarīga nozīme daudzu dzīvēs, tajā skaitā arī manā personīgajā. Mūsu iepriekšējais mācītājs un sludinātājs tika pārcelts, un pie mums atnāca cits.
Agrāk, ejot uz dievkalpojumu, mēs, bērni, bijām pieraduši ņemt līdzi saldumus. Bieži vien, tiklīdz sākās sprediķis, mēs aizmigām vai klusiņām ēdām savas konfektes. Toties ar jaunā mācītāja ierašanos situācija izmainījās. Viņš sludināja labāk nekā tie mācītāji, kurus mēs pazinām. Viņa sprediķi bija saturīgi, interesanti un tajā pašā laikā īsi, kas mums bērniem īpaši patika.
Bez tam šis mācītājs izrādīja lielu interesi par mums, bērniem. Piemēram, Lieldienu laikā, kad, kā parasti, tuvējā pilsētā Pītermāricburgā norisinājās motokross, mēs gājām pie viņa un lūdzām, vai viņš nevarētu saīsināt savu sprediķi tā, lai mēs vēl varētu paspēt uz motokrosu. Piekritis tam, viņš toreiz runāja tikai desmit līdz piecpadsmit minūtes un mēs, bērni, bijām vienkārši sajūsmā un saucām: "Šis ir vislabākais mācītājs pasaulē! Tieši tāds, kāds mums vajadzīgs! Mēs pat nevaram vēlēties labāku par viņu."
Bet patiesībā mācītājs bija ļoti nelaimīgs cilvēks un acīmredzot juta, ka viņa dzīvē un kalpošanā kaut kas nav kārtībā. Kad viņš vēl bija bērns, viņam nebija miera sirdī. Paaudzies viņš domāja, ka, kļūstot par mācītāju un sludinātāju, viņš to iegūs. Viņš aizbrauca uz Eiropu, kur ilgu laiku studēja Dieva Vārdu. Tā kā viņš bija ļoti spējīgs un īpaši apdāvināts cilvēks, mācībās viņš guva tādus panākumus, ka pēc studiju beigšanas profesori negribēja laist viņu atpakaļ uz Āfriku, vēlēdamies iesaistīt mācītāja darbā Eiropā. Viņi mēģināja pārliecināt, ka Āfrikā viņš tikai nobendēs savu talantu. Uz to viņš atjokoja, sacīdams: "Ziniet, pie mums dzimtenē ir viena problēma. Visi banāni nezin kāpēc aug līki. Es gribu mēģināt tos iztaisnot." Tad profesori smiedamies atzina, ka bezcerīgi viņam kaut ko ieskaidrot un lai braucot vien uz savu Āfriku. Atgriezies dzimtenē, viņš kļuva par misionāru un pēc kāda laika ieradās mūsu baznīcā.
Bet arī mācītāja amats un kalpošana nespēja apmierināt viņa garīgās vēlmes. Tad viņš nolēma, ka jāsludina vairāk un dedzīgāk, un sāka turēt dievkalpojumus vairākas reizes nedēļā. Rezultātā viņš tā pārgura, ka nespēja izturēt slodzi, kādu bija uzņēmies, – sākās neiroze, un bija jāmeklē mediķu palīdzība.
Šajā apkārtnē bija kāds ļoti labs ārsts – ebrejs, kas bija neticīgs. Pēc apskates viņš teica mācītājam: "Mācītāja kungs, manī rada izbrīnu tas, ka jūs, kristieši, tik ļoti baidāties no nāves! Es sen to esmu pamanījis pie saviem pacientiem, kas pēc ticības ir kristieši. Nesaprotu, kāpēc jūs, ticēdami Mesijam, tā trīcat un drebat nāves priekšā?" Šie vārdi mūsu mācītājam bija kā rūgtas zāles.
Lai izvairītos no smagās neirozes progresēšanas, ārsts ieteica viņam pārtraukt kalpošanu vismaz uz trim mēnešiem un pat iet slimnīcā, lai nopietni ārstētos.
Atteicies no piedāvātā, mācītājs atgriezās mājās nospiests un sagrauzts. Ārsta sacītie vārdi nedeva viņam mieru, un, nedaudz padomājis, viņš teica savai sievai: "Nevar būt, ka visā pasaulē neatrastos cilvēks, kurš varētu man palīdzēt. Es jūtu, ka manai dvēselei kaut kā trūkst. Es nezinu, kas tas ir, bet kādam taču jābūt, kas man to varētu pateikt." Pēc tam viņš sagatavojās un devās ceļojumā, izlēmis neatgriezties, pirms nebūs atradis atbildi uz savu jautājumu, pat ja nāktos apbraukt pusi pasaules.
Pēc kāda laika viņš nokļuva Dievidāfrikas Republikas galvaspilsētā Pretorijā, kur satika kādu cilvēku – evaņģēlistu, kas, pēc daudzu cilvēku domām, pelnījis nicinājumu un pazemojumu. Neskatoties uz to, ka daudzi par šo cilvēku runāja slikti, mūsu mācītājs, būdams lielās dvēseles slāpēs, nolēma griezties pie viņa, klusībā cerēdams saņemt palīdzību. (Cik savādi, bet bieži vien tā ir laba pazīme, ja par kādu runā daudz slikta. Dieva Vārds Lūkas evaņģēlija 6. nodaļas 26. pantā saka: "Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem." Sātans nevar klusēt, ja kādā cilvēkā vai kādā vietā strādā Dievs. Tieši tā bija šajā gadījumā. Evaņģēlists patiesi bija Dieva bērns.)
Viņu tikšanās laikā mūsu mācītājs pirmām kārtām jutās vīlies, pamanījis, ka šī evaņģēlista grieķu valodas zināšanas bija daudz sliktākas nekā viņam pašam un ebreju valodu viņš zināja pavisam zemā līmenī. "Ko gan man var palīdzēt cilvēks," domāja mācītājs, "kas pat evaņģēlistam nepieciešamās valodas nezina. Kādu gan padomu var dot šis pusmācītais, ja manas zināšanas ir daudz labākas!"
Bet evaņģēlists patiesi pazina to Kungu un prata lūgt. Uzklausot savu apmeklētāju, viņš karsti lūdza: "Kungs Jēzu! Lūdzu Tevi! Nojauc šķēršļus! Ielej savu gaismu šī cilvēka sirdī, jo Tu viņam esi vajadzīgs!..."
Uzklausījis savu viesi, viņš aicināja to uz kopīgu lūgšanu. Kad viņi uz ceļiem sāka lūgt, mūsu mācītājs sajuta, kā viņa sirds pielīst ar gaismu, un šajā brīdī viņam kļuva pilnīgi skaidra sekojošo vārdu jēga: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu un viņš ar mani." (Jņ. atkl. 3,20) Tajā pašā brīdī viņš arī saprata, ka tas Kungs viņam vienmēr bijis ārpusē, nevis iekšā, ka līdz pat šim brīdim tas Kungs bijis tikai viņa prātā, nevis sirdī un dzīvē. Ar bērna ticību viņš lūdza: "Kungs, ienāc manā sirdī un dzīvē." Viņam bija liels brīnums, ka, pilnīgi pārvērties un ar iekšēju mieru, viņš atkal piecēlās. Tā viņa dzīvē bija vissvarīgākā diena.
Tūlīt pēc tam viņš atgriezās atpakaļ mūsu baznīcā, un nākamajā svētdienas rītā viņa sprediķis bija pavisam citāds – šķita, ka viņš pirmo reizi mums sludina. Klausoties mēs sapratām, ka viņa dzīvē kaut kas noticis. Mūsu priekšā bija cits cilvēks, cits kristietis. Vecais pagājis. Viss kļuvis jauns. Arī viņa dzīvē bija redzamas lielas izmaiņas.
Uz mums tas atstāja milzīgu iespaidu. Es sapratu, ka tieši tas man nepieciešams, tāpēc ka es nespēju pieveikt grēku un tā man bija liela problēma.
Mūsu ģimenē bija seši bērni: pieci brāļi un pati jaunākā – māsa. Gadījās, ka, ejot pie Svētā Vakarēdiena, mēs mocījāmies savā grēkapziņā. Bet pēc kopējās grēksūdzes un maizes laušanas ar prieku un atvieglojumu mēs atgriezāmies mājās. Tikai diemžēl divus trīs kilometrus garajā ceļā no baznīcas uz mājām mēs, brāļi, sākām strīdēties un ķildoties viens ar otru. Viens teica vienu, otrs ko citu, un katrs centās pierādīt savu taisnību. Kad attapāmies, mums bija žēl notikušā, bet mūsu iekšējais miers un prieks bija zaudēts.
Tas satrieca manu sirdi, un es domāju, ka nu atkal esmu netīrs un nāksies gaidīt trīs mēnešus, lai saņemtu grēku piedošanu. Kad pienāca gaidītā diena, es atkal saņēmu grēku piedošanu un no sirds priecājos par to, bet saviem vecākiem es arvien biju nepaklausīgs. Ja viņi man ko teica, es parasti runāju pretim.
Tajā laikā man nebija vajadzīgās cieņas pret tēvu. Es viņam vienmēr teicu to, ko domāju, un darīju tā, kā pats gribēju. Un katrā tādā reizē es jutu, ka rīkojos nevis kā Dieva bērns, bet kā velna bērns. Mani sāka mocīt sirdsapziņa, jo es zināju, ka tā es pārkāpju bausli "tev būs savu tēvu un māti godāt" un līdz ar to grēkoju pret Dievu. Šī apziņa darīja mani ļoti nelaimīgu, un es teicu: "Ak, Kungs! Es tā vairāk nedarīšu! Es to negribu." Bet pēc kāda laika viss atkal atkārtojās.
Kad mūsu mācītājs piedzīvoja Dieva pieskārienu, viņš teica, ka dzīvē mums nepieciešams Jēzus, ka paši mēs nespējam izglābties, tikai Viņš var mums palīdzēt uzvarēt grēku un atbrīvoties no velna varas.
Un pārmaiņu laiks pienāca arī manā dzīvē. Lūdzot un raudot es teicu: "Kungs Jēzu! Tu man esi nepieciešams! Izglāb mani, atbrīvo mani no manas nepaklausības! Atbrīvo mani no ķildām, pretrunām un domstarpībām!..." Tā es atgriezos. Pēc tam nevienam nebija jāatgādina man, ka jāiet uz baznīcu. Pavisam pretēji, es biju ļoti apbēdināts, ja nevarēju doties uz dievkalpojumu kopā ar pārējiem.
Gluži tāpat Dievs sāka savu darbu arī mūsu namā, un drīz vien deju laukums kļuva par vietu, kur sludina un mācās Dieva Vārdu. Drīz vien mūsu māja bija ļaužu pilna. četrsimt līdz sešsimt cilvēku pulcējās pie mums, lai klausītos Evaņģēliju. Tagad šeit vairs neviens nedejoja, bet klausījās Dieva Vārdu.
Pēc manas grēku nožēlas Bībele kļuva man par visbrīnišķīgāko un aizraujošāko grāmatu. Agrāk man nepatika lasīt. Kad skolā man vajadzēja lasīt grāmatas, tas bija lielākais sods. Tagad, kad Jēzus bija ienācis manā dzīvē, situācija pilnīgi izmainījās. Es varēju dienām un naktīm lasīt Bībeli vai grāmatas par atmodu. Mana sirds pildījās ar lielu prieku, kad es klausījos vai lasīju par to, kā cilvēki nākuši pie Jēzus un kā Dzīvais Dievs viņiem pieskāries. Nekas cits man vairs neeksistēja. Tas kļuva par galveno manā dzīvē.
Ja mani tuvinieki devās ciemos un aicināja mani līdzi, es vienmēr atradu iemeslus, lai atteiktos un paliktu mājās. Es viņiem toreiz neteicu, ka katru reizi, kad paliku viens, es ņēmu Bībeli un dziesmu grāmatu un sāku dziedāt. Agrāk es vispār nekad nedziedāju, bet, kad Jēzus ienāca manā sirdī un sāka darboties, es nepārtraukti dziedāju. Kad paliku mājās, visbiežāk es nometos ceļos ar Bībeli rokās un to lasīju.
Ja tuvinieki bija mājās, es klusiņām paņēmu Bībeli un, pateicis, ka eju pastaigāties, devos dziļi cukurniedrēs vai mežā, un tur brīnišķīgi pavadīju laiku divatā ar Jēzu, dodot Viņam iespēju runāt uz mani. Lai kur arī es atrastos – uz lauka, traktorā vai fermā – Jaunā Derība vienmēr bija ar mani. Es lasīju nodaļu pēc nodaļas, mācoties tās no galvas. Neviens man to nelika darīt, bet Vārds, kas dzīvoja manī, bija salds kā medus.
Mani vienaudži un draugi laiku pavadīja jautri – satikās ar meitenēm un pēc tam par visu dalījās ar mani. Viņi nevarēja saprast, kāpēc es tā dzīvoju! Un kam? Vai tiešām man ir tik daudz laika Bībelei?! Bet Jēzus man bija tik brīnišķīgs! Viņš kļuva par manu pirmo mīlestību.
Īpašu prieku un baudījumu man deva apsolījumi. Piemēram, Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 7. pantā es lasīju: "Ja jūs paliekat Manī un mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, – tas jums notiks."
Es teicu sev: ja šis būtu vienīgais apsolījums visā Bībelē, tad tas viens būtu vislielākais dārgums virs zemes. Bet tas jau nav vienīgais apsolījums. Es lasīju tālāk: "Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs." (Jņ. 16,24)
Šie vārdi pildīja manu sirdi ar līksmību. Tātad, ja Dievs ir mūsos un mēs esam Viņā, tad Viņam var lūgt visu, ko vēlamies; un prieks, ko atrodam Viņā, ir īpašs, varens un pilnīgs.
Un bija vēl viens apsolījums, kas uz visiem laikiem ienāca manā sirdī: "Patiesi, patiesi, Es jums saku, kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo Es noeimu pie Tēva." (Jņ.14,12)
Tas notika 1949. – 1951. gadā. Es biju pavisam jauns un bērnišķīgi tam ticēju un to pieņēmu. Ja es lasīju Jēzus teiktos vārdus "patiesi, patiesi, Es jums saku", tad visā pilnībā es arī ticēju, ka teiktais ir patiesība, jo Dievs taču nav krāpnieks.
Lasot Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus par darbiem, kurus darīja Jēzus, es domāju, ka atbilstoši minētajiem apsolījumiem, ja mēs ticēsim Viņam, varēsim darīt tos pašus darbus, ko Viņš. Un ne tikai tos, bet vēl lielākus.
Es nevaru izteikt, kāda nozīme tam visam bija manā sirdī. Man tās bija atvērtas debesis. Domāju, ka tagad jūs varat saprast, kāpēc man nebija laika meitenēm un arī visām citām pasaulīgām lietām. Jēzus un Viņa Vārds man kļuva vienīgais un galvenais!