10.nodaļa 
CELIES UN IZSŪDZI SAVUS GRĒKUS!

Jozuas grāmatas 7. nodaļā mēs atrodam kāda notikuma aprakstu Israēla tautas dzīvē, kad tā bija uzvarēta un spiesta bēgt no sava ienaidnieka. Nelaime nāca pār Dieva tautu Ahana izdarītās zādzības dēļ.

Šajā nodaļā no 6. līdz 13. pantam varam lasīt: "Un Jozua saplēsa savas drēbes un metās zemē uz sava vaiga priekš tā Kunga šķirsta līdz pat vakaram, ir viņš ir Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām. Un Jozua sacīja: "Ak, Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai pārcelties pār Jardānu? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznīcinātu? Ak, kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jardānas! Ko gan varu vēl teikt, ak, Kungs, kad Israēla tauta sava ienaidnieka priekšā ir pagriezusi muguru? Kad kānaānieši un visi šīs zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs ielenks no visām pusēm un pieliks visas pūles, lai mūsu vārds tiktu izdeldēts no šīs zemes. Ko tad Tu darīsi sava lielā vārda labā?"

Tad Tas Kungs sacīja Jozuam: "Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga? Israēls ir grēkojis un pārkāpis manu derību, ko Es esmu tiem pavēlējis; viņi ir arī ņēmuši no tā, kas bija ar lāstu iznīcībai nolemts, viņi ir zaguši un ir melojuši, un ir ielikuši paņemto starp saviem rīkiem.

Tādēļ Israēla bērni nespēj vairs sava ienaidnieka priekšā pastāvēt, bet tie saviem ienaidniekiem pagrieza muguru, jo tie paši ir kļuvuši nolādēti. Es turpmāk vairs nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto.

Celies augšā! Šķīsti tautu un saki: "Dariet sevi svētus rītdienai, jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Kaut kāds lāsts ir tavā vidū pār tevi, Israēl; tu neesi spējīgs pastāvēt savu ienaidnieku priekšā, kamēr tu neiznīcināsi šo lāstu no sava vidus.""

Mīļie draugi! Šeit mēs vienkārši un praksē redzam, kāds ir mūsu Dievs. Mēs redzam Dieva tautu pēc grandiozas uzvaras, kad viņas priekšā krita Jērikas mūri. Ak, kā tad teica un slavēja viņi to Kungu, apzinoties, ka tas nav viņu nopelns, bet Dieva spēka un varenības atklāšanās!

Kad viņi piedzīvoja šo brīnumaino uzvaru, Dieva vīrs Jozua, neko nezinādams par notikušo ar Ahanu, sūtīja izlūkus pilnā pārliecībā par priekšā stāvošo uzvaru.

Ak, mēs, mācītāji un sludinātāji! Cik bieži mums nav ne mazākā priekšstata par to, kas notiek mūsu baznīcās un draudzēs! Svētdienās mēs redzam cilvēkus baznīcā, un gandrīz visi viņi, ar dažiem izņēmumiem, ārēji izskatās kā eņģeļi. Un tā, stāvot viņu priekšā, mēs sludinām par Dieva lielo žēlastību un mīlestību, par to, ka Dievs ir miris par mums un caur Viņa nāvi mēs iemantosim pestīšanu un grēku piedošanu. Jā, tad, protams, viņiem nav grūti ticēt! Tā taču katrs bez īpašām grūtībām nokļūs paradīzē! Bet, mīļie mani, mūsu uzdevums ir pateikt viņiem pirmām kārtām par to, ka viņi nevar ieraudzīt tā Kunga vaigu, pirms nav nolikuši savus grēkus, vismaz līdz laikam, iekams nepārtrauc melot un zagt! Ar to es negribu teikt, ka mums nepārtraukti jāatgādina cilvēkiem, ka viņi nokļūs ellē. Bet, ja mēs ar Bībeli rokās stāvam pie zārka, tad kaut vai šeit mums ir jāsaka dzīvajiem, lai viņi nožēlo grēkus, ja nevēlas nokļūt šausmīgajā mūžīgo moku vietā!

Jozua pēc lieliskās uzvaras pār Jēriku, domādams, ka viss iet labi, sūta izlūkus uz pilsētu Aju, lai par to visu izdibinātu. Atgriezušies viņi vēstīja, ka šajā pilsētā dzīvojošā tauta ir skaitliski neliela un pietiks divu triju tūkstošu karavīru, lai viņus uzvarētu. Pēc apspriedes nolēma sūtīt trīs tūkstošus vīru. Pilnīgā pārliecībā par gaidāmo uzvaru šis pulks atstāja nometni, lai ieņemtu pilsētu un tās tautu.

Bet notikumi pavērsās pavisam citādi. Notika tas, ko neviens negaidīja. Ienaidnieks izrādījās pārāk spēcīgs, un Dieva tauta bija spiesta bēgt, pametot bēdīgās cīņas laukā trīsdesmit sešus nokautus vīrus .

Kad Jozua izdzirdēja šo vēsti un ieraudzīja izredzētās Dieva tautas bēgšanu tajā pat laikā, kad pagāni līksmojot svinēja uzvaru, viņš bēdās saplēsa drēbes un krita zemē uz sava vaiga tā Kunga šķirsta priekšā, saukdams: "Ak, Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai pārcelties pār Jardānu? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznīcinātu? Ko tad Tu darīsi sava lielā vārda labā?"

Tā lūdza lielais Dieva vīrs kopā ar savas tautas vecajiem, pilnībā apzinoties, ka tagad viņiem nav spēka stāties pretī ienaidniekam, ka velns kļuvis pārāk stiprs, bet Dieva tauta uzvarēta un sakauta guļ pie zemes. Visu dienu līdz pat vakaram viņi sauca uz Dievu, līdz beidzot Viņš atbildēja, bargi uzrunādams savu kalpu: "Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga?" – jeb, sakot mūsdienu vārdiem: "Pārtrauc lūgt! Kam Man tas vajadzīgs!..."

Piekrītiet, draugi, ka divdesmitā gadsimta kristietībā ļoti daudz runā par lūgšanu un par to, ka vajag vairāk lūgt. Cik bieži tagad nākas dzirdēt vārdus: "Kāpēc mūsu garīgā dzīve dziest? Kāpēc mums nav atmodas? Kāpēc garīgi neaugam? Mums laikam vajag vairāk lūgt! Mums ir jālūdz dienām un naktīm! Vajag arī vairāk gavēt... Kāpēc no mūsu miesas neplūst dzīvā ūdens straumes? Kāpēc šodienas pasaulē tik maz Dieva brīnumu? Kāpēc pasaule līksmo un velns svin uzvaru pēc uzvaras? Kāpēc? Jā, mums acīmredzot patiešām ir vairāk un neatlaidīgāk jālūdz!"

Mēs pulcējamies uz lūgšanu sapulcēm un lūdzam, lūdzam, lūdzam...

Atgriezīsimies vēlreiz pie šī piemēra. Kad Jozua kopā ar vecajiem ilgi lūdza un sauca uz to Kungu, tad pats Dievs atklājās tiem un teica: "Diezgan, pārtrauciet!" Vērsdamies pie sava kalpa, Viņš tam saka: "Kāpēc tu esi kritis uz sava vaiga, lūdz un vaimanā? Kam tas viss? Celies! Jo manas tautas vidū ir grēks, kas ir jāizskauž!"

Redziet, mīļie draugi! Lūgšanu sapulcēm nav nozīmes, ja lūdzot mēs neattīrām savu dzīvi. Bieži cilvēki nāk pie mums un jautā, kā mēs skatāmies uz gavēšanu. Tad es saku, ka vērtēju daudz augstāk to, ka cilvēki pieteic gavēni grēkam, nevis kuņģim. Labāk normāli ēst, nebarojot grēku, nekā neēst un grēkot.

Ticiet, ka miesas gavēnim nav nekādas jēgas, ja pār mums turpina valdīt grēks. Kāda jēga, ka mēs gavējam, bet mūsu vaigs ir sadrūmis un saīdzis, un paši pret citiem esam nelaipni, dusmīgi un neiecietīgi. Vai domājat, ka tāds gavēnis ir Dievam tīkams? Nē, tas ir kaut kas cilvēcīgs, kam nav jēgas un nozīmes Dieva priekšā. Es zinu kādu kristieti, kurš ļoti bieži un ilgi gavēja, bet, kā stāstīja viņa sieva un bērni, tieši šajās dienās, tā saucamajā gavēšanas laikā, viņš bija īpaši neciešams pret apkārtējiem.

Jā, starp citu, šis miesīgās gavēšanas jautājums bija aktuāls kādreiz arī farizejiem, uz ko Jēzus atbildēja tā: "Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem. Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs." (Lk. 5,34–35) Tātad, kā redzat, ja līgavainis ir mūsu vidū, tad pēc gavēšanas nav īpašas nepieciešamības; bet, ja viņa nav, tad, protams, mēs esam spiesti gavēt.

Tā tas Kungs saka Jozuam: "Celies, kāpēc tu guli uz sava vaiga? Israēls ir grēkojis un pārkāpis manus baušļus, ko Es viņam devu!"

Mīļie draugi! Jūs, kas noturat lūgšanu sapulces! Vai dzirdat šos tā Kunga vārdus? Viņš arī tagad saka:"Kādēļ tik daudz lūdzat? Kāpēc guļat uz sava vaiga?"

Dusmojoties uz savu izredzēto tautu, tas Kungs saka vēl savam kalpam: "Es nebūšu ar jums, ja jūs neiznīdēsiet nolādēto no sava vidus!"

Ir daudz sludinātāju, kuri saka, ka tas Kungs paliks pie mums līdz pasaules galam un, ja esam Viņa bērni, tad Viņš nekad mūs nepametīs. Es nespēju saprast, kā var runāt tādu nejēdzību! Jo Kungs Jēzus – tas pats vakar, šodien un mūžīgi! Viņš nemainās! Vecās Derības Dievs ir arī Jaunās Derības Dievs! Un šis Dievs saka Jozuam: "Nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsiet no sava vidus ar lāstu apkrauto!"

Jā, tie ir briesmīgi fakti, bet neatkarīgi no tā, patīk vai ne, mums tie ir jāņem vērā! Citādi visa mūsu kristietība ir tikai teātris, bet mūsu "Dievs" – elks, kuru esam izveidojuši pēc savas sirds iegribas. Tas nav tas Dievs, par kuru rakstīts Bībelē, bet tikai mūsu prāta un iztēles veidojums.

Pāvila 1, vēstulē Korintiešiem 10. nodaļas 11. pantā rakstīts: "Un tas viss viņiem noticis zīmīgā kārtā un ir rakstīts par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām.

Kā redzam, minētajā piemērā lūgšanu pārtrauca Pats Dievs, kurš lika pārtraukt lūgt, jo viņu vidū ir kaut kas, kas jāsakārto, jo Israēls ir grēkojis.

Iespējams, ka šos vārdus "Israēls grēkojis" mums ir grūti saprast. Kā tad tā? Ne jau Israēls ir grēkojis, bet tikai viens cilvēks – Ahans! Kāpēc Dievs ir noskaities uz visu Israēla tautu?

Redzat, kāda ir Dieva mēraukla! Tikai viens vienīgs cilvēks no Israēla tautas ir grēkojis, bet tas Kungs runā tā, it kā to būtu darījusi visa tauta.

Mīļie draugi! Ķēdes izturība tiek noteikta pēc tās visvājākā posma izturības. Tas nozīmē, ja visā ķēdē izrādīsies kaut viens vājš gredzens, tad visa ķēde neizturēs vairāk kā šis vājais posms. Tieši tā ir arī starp kristiešiem. Katrs, kurš ir mūsu vidū, ir kā viens vesels kopā ar mums, bet mēs esam vienoti ar viņu, tādēļ viena cilvēka izdarītais grēks izsauc lāstu uz visu draudzi. Tikai tad, kad nešķīstība tiks atklāta un sodīta vai kad cilvēks, kurš darījis grēku, tiks izstumts, visi pārējie tiks atbrīvoti. Tā bija arī šajā gadījumā. Kad Israēla tauta iznīdēja no sava vidus to, uz kura gūlās lāsts, Dievs no jauna bija kopā ar viņiem. Tikai pēc tam, nevis līdz tam!

Ievērosim vēl vienu lietu. Tajā brīdī, kad tas Kungs pēkšņi uzrunāja Jozuu, viņi visi pārtrauca lūgt. Ne velti Dieva Vārds mums saka – "esiet modri un lūdziet", turklāt vārdi "esiet modri" ir pirmajā vietā. Diemžēl mums, kristiešiem, bieži vien mēdz būt otrādi. Mēs pirmajā vietā liekam lūgšanu, bet atrašanos nomodā – otrajā vietā vai pat pēdējā, nereti vispār to aizmirstot.

Dievs, uzrunādams Jozuu, atver viņam acis uz to, par ko savas lūgšanas laikā viņš pat neiedomājās, bet kas bija par iemeslu Israēla sakāvei un Dieva dusmām.

Vai arī tagad pie mums tā nemēdz būt, mīļie draugi? Kāda jēga lūgt par atmodu un Dieva tautas garīgo uzvaru, ja tās vidū ir ar lāstu apkrautais. Ja mēs saucam sevi par Kristus Baznīcu un gribam, lai Dievs mājotu mūsu vidū, tad mums ir jāšķīstās. Pats Dievs taču saka: "Topiet svēti tāpēc ka Es, tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!" (3. Moz. 19,2) Kad mūsu vidū iekļūst kaut kas nešķīsts un nesvēts, tas Kungs attālinās vai arī pavisam pamet mūs, jo nevar būt nekā kopēja tīrajam ar nešķīsto un svētajam ar nolādēto.

Ja mēs gribam, lai Dievs mājotu mūsu vidū, nepieciešams vai nu iznīcināt to, kas ir nolādēts, vai izstumt no sava vidus to, kas saistījis sevi ar šo nolādēto un negrib no tā šķirties. Ja to neizdara, Dieva tauta nevar uzvarēt.

Tieši tā rīkojās Jozua. Viņš sasauca visu tautu, kas nāca pie viņa tā, kā to bija noteicis Dievs: pēc ciltīm, ģintīm un ģimenēm. Tādā veidā tika norādīts uz Ahanu, kura grēka dēļ Israēls cieta sakāvi.

Uzrunādams viņu, Jozua saka: "Mans dēls, dod godu tam Kungam, Israēla Dievam, dod Viņam slavu un pateic, lūdzu, man, ko tu esi izdarījis, bet neslēp manā priekšā itin neko!" Sapratis, ka viņš ir atklāts, Ahans teica: "Patiešām es esmu grēkojis tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā! Kad es laupījuma vidū ieraudzīju kādu ļoti labu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba seķeļu, un zelta kausējuma stieni, kas svēra piecdesmit seķeļus, tad es iekāroju šīs lietas un tās paņēmu; un, redzi, tās ir paslēptas manas telts vidū, ieraktas zemē, bet sudrabs apakšā zem tām." Tā tika atklāts šis izdarītais grēks.

Ievērojiet, draugi, ka Ahans atklāja savu grēku tikai tad, kad pats Dievs uz to norādīja. Bet viņam bija iespēja to izdarīt arī agrāk, taču viņš to negribēja izmantot. Izdarījis grēku, viņš to apslēpa tā, ka neviens no malas neko nezināja. Bet Dieva priekšā nekas nevar palikt apslēpts. Redziet, kā Visvarenais skatās uz izdarīto.

Mēs, kristieši, tādās reizēs visbiežāk mēdzam teikt: "Kungs, piedod un apžēlojies par mums, grēciniekiem," – līdzīgi aklajam, kas sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!" Jēzus atsaucās un, pieaicinājis viņu, jautāja: "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tad aklais norādīja uz savu aklumu un tas Kungs aizskāra viņa acis.

Vai saprotiet, draugi, kāpēc es par to runāju? Mums vienmēr ir tā jārunā – "jāņem vērsis aiz ragiem". Lūgšana pēc principa – "Kungs, piedod man un apžēlojies par mani" – nepalīdzēs. Tādā veidā mēs tikai piesedzam savu garīgo nešķīstību. Atklājot Ahana grēku un izceļot to gaismā, tas Kungs saka tieši, bez aplinkiem, ka tautas vidū ir kāds nolādēts, ka ir izdarīta zādzība, bet vainīgais to slēpj, tādējādi mānīdams citus. Kad Jozua uzaicina Ahanu atzīties, viņš arī atzīstas, ka patiešām ir ņēmis nolādēto un ieracis savā teltī. Tūlīt uz turieni nosūtītie cilvēki izraka noslēpto un atnesuši nolika visu priekšā.

Pēc notikušā Ahanu un visu viņa ģimeni nomētāja ar akmeņiem. Viņu līķus līdz ar lopiem un mantību sadedzināja ugunī un virsū sakrāva milzīgu kaudzi ar akmeņiem par brīdinājumu tam, ka tas Kungs necieš grēku.

Domājot par šo gadījumu, mums varbūt gribētos iebilst: "Bet kāpēc līdz ar Ahanu akmeņiem nomētāja viņa sievu, dēlus un meitas? Bībelē taču ir teikts, ka nevienam nebūs jācieš sods par citu grēkiem!"

Diemžēl Bībele par to klusē; bet var stādīties priekšā, ka Ahana sieva un ģimenes locekļi zināja par viņa rīcību, bet savas neizpratnes dēļ vai ar nodomu noklusēja to.

Protams, gribētos pajautāt Ahana sievai, kādēļ viņa nesteidzās izstāstīt Jozuam par vīra negodīgo rīcību, to izceļot gaismā. Tādā veidā viņa būtu varējusi glābt savu, savu bērnu un varbūt arī sava vīra dzīvību! Kāpēc sieva neiestājās pret to? Kāpēc necēlās dēli un neteica: "Tēvs, Dievs to necietīs!"

Ak vai, bieži vien mēdz būt tā, ka cilvēki apvienojas grēkā un slēpj ļaunumu. Tā dara vīri, redzot sievu grēkus, ļoti bieži tā rīkojas sievas, kad redz savus vīrus grēkojam; un arī vecāki, kuri ar klusēšanu piesedz savu bērnu grēkus. Tādā veidā cilvēki apvienojas savā starpā grēka darbos, nevis nostājas Dieva pusē, sakot: "Dievs to necietīs, tapēc arī es to nevaru!" Tā arī minētajā piemērā Ahana ģimenes locekļu klusēšana kļuva par iemeslu tam, ka viņi tika nodoti nāvei.

Ar šo notikumu tas Kungs rāda mums visiem, kas saucamies Viņa vārdā, ka nav iespējams iet uz priekšu, ja grēks ir mūsu vidū. Vai tagad saprotat, mani draugi, kāpēc baznīcās un draudzēs stāvoklis ir tāds, kādu mēs to redzam? Dievs, kas agrāk darīja tādus darbus, arī tagad taču ir tas pats. Ja jums vēl nav bijusi tāda sastapšanās ar Viņu, tad zināt, ka nāks stunda, kad jūs to tomēr piedzīvosiet! Lai arī ne šajā pasaulē, bet nākotnē tam noteikti jānotiek! Tad tas Kungs kļūs īstenība un realitāte, un tad patiesība nāks gaismā debess un zemes priekšā. Tas ir neizbēgami, ticam mēs tam vai ne!

Un vēl uz vienu lietu es gribētu vērst jūsu uzmanību. Uzrunādams personīgi Jozuu, Dievs saka viņam: "Nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto." To dzirdot, Jozua varēja izsaukties: "Kungs, bet kāda man tur daļa? Kāpēc Tu mani esi atstājis? Grēkojis taču ir pavisam cits cilvēks no Tavas tautas! Es taču biju Tev uzticīgs!" Bet īsts Dieva kalps tā nedara. Viņam ir pietiekami, kad pasaka – "Israēls ir grēkojis", līdz ar to viss bija pateikts. Viņš nav atdalāms no tautas un līdz ar to saņem viņas vainu un piemeklējumu. Padomājiet par to, Dieva tautas mācītāji! Nopietni padomājiet!

Mīļie draugi! Pāriesim tagad pie Jaunās Derības, lai iegūtu vēl lielāku skaidrību šajos jautājumos. 1.vēstulē korintiešiem 5. nodaļā 11. pantā Dieva Gars runā uz mums caur Pāvilu: "Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst." Mēs taču, iespējams, ne vien ēdam kopā, bet arī kopā baudām Svēto Vakarēdienu!

Ko nu lai sakām par to, nostājoties Dieva Vārda gaismā?! Par ko mums ir kļuvis Dievs?! Kas noticis ar kristietību?! Ko šodien mums nozīmē Bībele?! Ja jau tā mums ir zaudējusi savu nozīmi, tad iesviedīsim to ugunī! Bet, ja tā ir Dieva Vārds, tad kāpēc mēs esam nepaklausīgi? Vai tad mēs būtu aizmirsuši, ka nepaklausība tā Kunga acīs ir tas pats, kas buršanas grēks, bet pretošanās – kā elku pielūgšana. Vai varat tagad saprast, kāpēc daudzi no kristiešiem ir kā noburti, bezspēcīgi, sapīti sātana tīklos, kam nav miera arī naktī, nav miera sirdī, kas izskatās svēti, bet no Dieva spēka novērsušies!

Tas viss ir tāpēc, ka neuztveram Bībeli nopietni. Mums tā ir kļuvusi par kaut ko līdzīgu pasaku grāmatai! Bet, ja tā tomēr ir Dzīvā Dieva Vārds, kad mēs beidzot nonāksim līdz tam, lai pieņemtu to ar bailēm un drebēšanu, patiesi kā Dieva Vārdu?! Vai pravietis Jesaja nesaka, ka Dievs mājo tajos, kas bīstas Dievu un dreb Viņa Vārda priekšā?! Bet ko mēs tagad darām ar Dieva Vārdu? Mūsdienu teologi to burtiski plosa pa daļām, apgalvojot, ka tas it kā nenozīmējot vis to, bet gan kaut ko citu! Jā, un mēs paši? Mēs, kristieši? Ko mēs paši darām ar Dieva Vārdu? Varbūt mēs to jau spārdām kājām, uzskatot par drazām un kāju pameslu. Mēs nekaunamies sēdēt pie viena galda ar cilvēku, kas skaitās atgriezies kristietis un Dieva bērns, bet ir skaudīgs, skops, ierāvējs vai dzīvo izlaidīgi ar jaunu meiteni vai precētu sievu. Un mēs to paciešam, teikdami, ka mums vairāk jāgodā un jāslavē tas Kungs un vairāk jālūdz! Ak, kāda tumsība! Laikā, kad mūsu gaismai jāspīd spožāk par visu, mēs esam tumsā.

"Jozua! Celies! Nav tagad jāguļ uz sava vaiga un jālūdz! Dieva tautā kaut kas nav kārtībā! Celies, mans vergs! Lai tauta top apgaismota! Kamēr ar lāstu apkrautais ir jūsu vidū, nerēķinieties ar manu klātbūtni un neceriet uz manu palīdzību! Es nevaru dzīvot ar tādu tautu un mājot tajā!"

Reiz jau Dievs novērsās no Israēla, un tad atlika tikai divas iespējas: vai nu iznīcināt no sava vidus nolādēto, vai zaudēt to Kungu. Bet, paldies Dievam, ka Jozua bija gatavs izšķirties par visu, lai ko tas arī maksātu, lai tikai Dievs būtu ar Israēlu!

Bet mēs? Vai arī mēs esam gatavi uz to pašu?! Vai esam gatavi izstumt no sava vidus, no savas pašu dzīves to, kas tā Kunga acīs ir nolādēts? Vai esam gatavi darīt visu, lai mūsu lūgšanas un mūsu dāvanas tiktu uzklausītas un tas Kungs tās pieņemtu?

Ja mēs savā misijas stacijā sapulcējamies uz lūgšanām, tad nesākam, pirms neesam jautājuši visiem, vai ir mūsu starpā kaut kas, kas sašķeļ, vai nav kādā dvēselē kaut kas, kas nav vēl sakārtots. Līdz tam laikam, kamēr tas nav izdarīts, nav vērts lūgt, jo tad tā būs vienkārši neprātība. Mēs vienkārši tērējam laiku, metoties ceļos un lūdzot, ja kaut kas stāv starp mums! Kamēr no tā netiksim vaļā un neattīrīsimies, labāk vispār nenoturēt lūgšanu sapulces.

Iespējams, ka pasaulē viss izskatītos pavisam citādi, ja mēs mazāk lūgtu, jo, ja mēs lūdzam, bet mūsu dzīve nav sakārtota, tad esam kā atvērtas durvis, caur kurām viegli var ieiet sātans. Jūs to varat pārbaudīt pie daudzām viltus mācībām un sektām. Daudzas no tām ir sākušas tieši ar lūgšanu.

Mīļie draugi, es vēlreiz gribu jums atgādināt Jēzus vārdus no kalna sprediķa: "Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu." (Mt. 5,23–24)

Tas Kungs necieš, ka jūs nākat pie Viņa altāra ar lūgšanu, bet neesat izlīguši ar savu tuvāko, savu brāli, māsu, vīru vai sievu. Tādai lūgšanai taču nav nekādas jēgas! Bet kā tas ir pie mums? Cik daudz nesamierinātu kristiešu staigā pa pasauli! Cik ļaunuma, apvainojumu, aprunāšanas un domstarpību! Un ar tādām sirdīm jūs noliecat galvas, vēlēdamies kaut ko saņemt no tā Kunga!

Kā ir ar šo jautājumu jūsu mājās? Apustuļa Pētera 1. vēstules 3. nodaļas, 7. pantā Dieva Vārds runā uz vīriem: "Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievieti kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir arī žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netiktu traucētas." Tātad, vīrs, ja tev nav pareiza attieksme pret savu sievu, ja tavā sirdī dzīvo rūgtums pret viņu, tad tavai lūgšanai nav jēgas, jo tā netiks uzklausīta un tas Kungs to nepieņems.

Pie mums ir kāds brālis, kuram Dievs parādījis savu žēlastību, atvērdams viņam acis šajā jautājumā. Viņš stāstīja, ka agrāk, kad lūdzis Dievu, centies izkliegt "alleluja" tik skaļi, lai varētu dzirdēt kaimiņi trīs māju attālumā. Viņš domāja, ka tieši tā viņam jāapliecina tas Kungs, nekaunoties no cilvēkiem. Bet ar savu sievu viņš strīdējās katru dienu un rēca uz viņu kā lauva. Padomājiet paši, vai šādā situācijā viņa lūgšana un spēle ar "svētiem" vārdiem varēja iedarboties uz citiem?

Mani draugi! Man tas jums jāsaka tādēļ, ka tas Kungs man to liek uz sirds, bet man jābūt Viņam uzticīgam! Es esmu Viņa vergs, un man jādara viss, ko Viņš liek. Es negribu, lai par mani kādreiz pasaka to, ko kādreiz pats Dievs teicis par praviešiem: "Visi viņu sargi ir akli, bez izpratnes, tie ir mēmi suņi, kas nemāk riet, tie guļ un sapņo, tie mīl miegu." (Jes. 56,10) Kā redzat, sludinātājam un pravietim ir jābūt kā sunim, kurš rej, brīdinot par briesmām.

Bet īsumā vēl atgriezīsimies pie notikuma ar Ahanu. Atklājot viņa grēku, tas Kungs nosauca visas nešķīstās lietas īstajos vārdos, sakot, ka šis cilvēks ne tikai paņēmis nolādēto, bet arī pārkāpis tā Kunga teikto, noslēpis, samelojis un novērsies. Ar to gribu teikt, ka mēs nesaņemsim ne palīdzību, ne piedošanu, ja savā grēksūdzē būsim virspusēji. Izsūdzot grēku, ir jāiet līdz tā saknei. Nebūs nekāda labuma, ja mēs norausim tikai galotnīti. Ja esi nozadzis, tad nevajag teikt: "Es pats nezinu, kā tas gadījās, ka es to paņēmu! Tā bija tikai kļūda. Es gribēju to pēc tam atdot..." – un tā tālāk. Atzīstoties pasaki tieši, ka tu esi zaglis. Nesaki, ka tev nāk prātā nešķīstas domas, kad redzi šo vai to, labāk saki Dzīvā Dieva priekšā, ka tu esi laulības pārkāpējs un netiklis. Jo katrs cilvēks ir tas, par ko viņš savā sirdī domā. Cilvēka domas ir patiesā aina, jo tās nāk no viņa neattīrītās un neapgaismotās sirds.

Es nešaubos, draugi, ka starp jums ir daudz dvēseļu, kuras patiesi grib sakārtot savu dzīvi un izcelt gaismā Dieva priekšā savus grēkus un savas dvēseles nešķīstību. Tāpēc tiem gribu šajā sakarā personīgi kaut ko pateikt. Ja jūs pēc grēksūdzes atklāsiet, ka tās noslēpums nav saglabāts, tad nekad vairs neejiet pie tā, kurš bijis vienīgais liecinieks starp jums un Dievu. Es atkārtoju: nekad vairs neejiet pie tāda cilvēka! Jo viņš nav bijis uzticams un Dievs būs viņa soģis! Jūsu grēksūdzes noslēpumā nedrīkst ieiet neviens citas kā tikai jūs, Dievs un šis kalps, kura dzīvei arī jābūt pamatīgi attīrītai.

Tas Kungs pavēlēja Jozuam sapulcināt tautu, lai visi varētu attīrīt sevi no nolādētā. Bez šīs attīrīšanas Dievs nevarēja vairāk būt viņu vidū.

Vai saprotat tagad, draugi? Aizmirstiet gavēni! Ne tas jums tagad vajadzīgs! Norēķinieties ar grēku jūsu dzīvē! Ejiet pie saviem tuviniekiem! Vai jūsu attiecībās viss ir kārtībā? Atcerieties savu pagātni! Vai viss tur ir attīrīts? Vai esat izlīguši ar visiem? Un, ja tagad jūs gribat izlīgt, tad neejiet pie otra un nesakiet: "Tev toreiz nebija taisnība, un tur tu kļūdījies," – pierādot savu taisnību. Ja tā, tad vispār nav vērts iet! Palieciet labāk tur, kur esat, – kopā ar savu netīrību un saviem grēkiem! Jūs tikai tad varēsiet izlīgt, ja iesiet pašpazemošanās ceļu! Kas nepazemojas, tas nevar tikt paaugstināts! Kas nepazaudēs savu dzīvi Dieva dēļ, tas to nemantos. Tāds ir Dieva ceļš.

Daudzi lūdz par atmodu, un tādiem es gribu ko teikt. Kaut arī es neesmu pravietis un pat ne pravieša dēls, bet to gan varu pateikt pilnīgi precīzi. Jūs varat lūgt par atmodu visu savu dzīvi līdz pašai nāvei, bet tā arī to nesagaidīsiet, ja nedarīsiet tieši tā, kā saka tas Kungs: "Celies un izstum no sava vidus to, kas ir ar lāstu apkrauts! Attīri savu dzīvi un tādā veidā attīrīsies baznīca! Topiet svēti, jo Es esmu svēts!"

Mīļie draugi! Ja gribam savā dzīvē piedzīvot Dzīvo Dievu, tad mums ir jābēg no grēka, jāvairās no tā un jāattīrās.

Par ko šodien pārvērtusies Dieva izpirktā tauta? Kas noticis ar divdesmitā gadsimta Kristus kareivjiem? Kur ir garīgais Israēls? Kur Ciāna? Izlasiet pravieša Jesajas grāmatas 64. nodaļu un iedziļinieties šajos vārdos: "Tavas svētās pilsētas kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze! Mūsu skaistais un svētais dievnams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un visas mūsu mīļās vietiņas ir drupās!"

Jeruzālemē pirmajā baznīcā bija Dieva klātbūtne! Grēks ne tikai netika paciests, bet nekavējoties tika sodīts ar nāvi, lai reizi par visām reizēm parādītu, ka nekāda nešķīstība nevar mājot Dieva tautas vidū. Bet kas noticis ar šo baznīcu tagad? Par ko tā ir pārvērtusies? Par ko tā ir kļuvusi ļaužu apziņā?

Dažiem saprašana par baznīcu noslēdzas kristietībā un baznīcas apmeklēšanā Lieldienās un Ziemassvētkos, tad vēl tās klātbūtne jūtama laulību dienā un pēdējo reizi – savās tā saucamajās "kristīgajās" bērēs. Pēc tādu cilvēku domām, pietiek pieņemt Kristu, lai kļūtu par Dieva bērnu. Pēc tam var sākt dzīvot, kā gribas nav svarīgi, kā. Pietiek ar to, ka saucies par Dieva bērnu.

Bet Dievs, kurš vakar, šodien un mūžīgi tas pats nemainīgais, saka mums tagad, kā toreiz Jozuam: "Vairs nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsiet no sava vidus ar lāstu apkrauto!" Kam ausis dzirdēt – tas lai dzird!