11.nodaļa 
KO DIEVS MAN IEMĀCĪJA CAUR ZULUSIEM

Pāvila 1. vēstulē Korintiešiem 9. nodaļā sākot ar 19. pantu mēs lasām: "Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu. Bet to visu es daru Evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā. Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat. Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs – viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu. Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams."

Mīļie draugi, es no visas sirds esmu pateicīgs tam Kungam, ka pēc Viņa lēmuma varēju kļūt par misionāru melnādaino vidū, jo tieši tas man ir nācis par milzīgu svētību.

Pēc savas cilvēciskās dabas mēs, baltie, ļoti atšķiramies no melnādainajiem, turklāt ne tikai ar ādas krāsu, bet arī ar dzīvesveidu, uzvedību, paražām, ieradumiem, kā arī ar daudz ko citu. Tā, piemēram, ar piecelšanos mēs ienācējam izrādām savu cieņu. Melnādainie šādā situācijā paliek sēžam. Pēc viņu saprašanas, piecelšanās ir necieņa pret ienācēju. Sarunājoties melnādainie nekad neskatās sarunu biedram acīs, jo pie viņiem tā tiek uzskatīta par nekaunību. Arī ģimenes dzīves attiecības viņiem ir pavisam citādas. To vidū, kas ir uzticīgi savam pagānismam, līdz šim vēl arvien ir izplatīta daudzsievība, un attiecības viņu milzīgo ģimeņu locekļu starpā ir savādas un baltajiem neizprotamas. Ļoti stingri tiek ievēroti vecuma un dažādi citi likumības noteikumi ģimenēs. Protams, tas ne tuvu nav viss, ko varētu pastāstīt par viņu dzīvi, un es minēju tikai nelielus piemērus, lai parādītu milzīgo atšķirību, kāda ir starp mums, dažādu rasu pārstāvjiem.

Bet, neskatoties uz to, ka visas ciltis un tautas, kas apdzīvo zemi, tik ļoti atšķiras cita no citas, mēs, kristieši, tik un tā esam aicināti būt par svētību visiem un būt patiesi Kristus mācekļi. Bet Jēzus teica, ka mēs nevaram būt Viņa mācekļi, ja neatteiksimies paši no sevis.

Nevar kļūt par svētību saviem tuvākajiem, neatkarīgi no rases un tautības, ja neiemācīsimies uzskatīt citus augstākus nekā sevi. Saucot sevi par Dieva kalpiem, mums ir jāprot novērsties no sevis – jānomirst sev; tiem ir jābūt ne tikai skaistiem vārdiem uz mūsu lūpām, bet tai ir jābūt mūsu dzīvei. Citādi nav iespējams! Ne velti apustulis Pāvils saka augstāk minētajos pantos, ka viņš kalpina un norūda savu miesu. Un tas, protams, kaut ko maksā.

Ja mēs nevēlamies ar savu "es" un savu miesu ieiet nāvē, tad mēs nevaram kļūt par Kristus mācekļiem, līdz ar to nevarēsim būt par svētību citiem, kas ir mūsu aicinājums! Jo saskaņā ar Rakstiem mums ir jābūt par svētību ne tikai saviem tuviniekiem un cilvēkiem, kuru vidū esam, bet arī tautai, kuras vidū dzīvojam, un pat visai pasaulei! Vai neticat tam? Tad ieskatieties Dieva Vārdā un jūs atradīsiet apstiprinājumu vārdiem, kurus teicis pats Jēzus: "Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis." (Mt. 28,19–20)

Bet padomājiet, vai varam citiem iemācīt ievērot Dieva pavēles, ja paši tās neievērojam? Vai varam citus darīt par Kristus mācekļiem, ja paši tādi neesam? Vai varam teikt otram "nezodz", ja paši esam netaisni! Kā varam mācīt citus būt lēnprātīgiem, ja paši esam augstprātīgi un nespējam pazemoties! Mēs arī nevaram aicināt cilvēkus pārveidoties Kristus līdzībā, ja viņi neredz Jēzu mūsos, ja Kristus godība neatspoguļojas mūsu dzīvē.

Reiz lekcijā pazīstamais sludinātājs Sperdžens teica saviem studentiem: "Kad runājat par debesīm, jūsu sejām ir jāstaro, bet jūsu dzīvēs ir jāatspoguļojas debesu godībai! Kad dziedat par debesīm, tad jūsu balsīm jāskan kā eņģeļu balsīm! Ja runājat par elli, tad jūsu sejas var palikt tādas, kādas ir, – arī ar to jau būs pietiekami."

Redziet, draugi! Bieži vien mēs nevaram darīt cilvēkus par Kristus mācekļiem, jo mūsos pašos ir redzama tikai elle un sātans. Ja savā dzīvē rīkojamies ne tā, kā māca Bībele, tad mēs neesam tā Kunga mācekļi, bet sātana mācekļi. Protams, pēc nosaukuma mēs varam būt Kristus mācekļi, bet tikai pēc nosaukuma. Cik bieži, par nožēlošanu, nākas sastapt tādus cilvēkus, kuri sauc sevi par kristiešiem un tā Kunga mācekļiem, bet, ja paskaties uz viņu dzīvi, tad pārliecinies, ka viņu skolotājs ir sātans, bet ne Jēzus.

Pateicoties tam, ka tas Kungs savienojis mani ar melnādainajiem cilvēkiem, es daudz ko esmu iemācījies. Mēs tik daudz varam mācīties no saviem tuvākajiem. Tas, kurš vienmēr saka "es zinu", ir muļķis un patiesībā visbiežāk neko nezina. Tie nav mani vārdi, to saka Bībele. Mēs vienmēr varam mācīties no tiem, kam atrodamies blakus. Dienvidāfrikā es bieži saku cilvēkiem, ka mums ir liela priekšrocība – dzīvot valstī, kur sapulcināts tik daudz rasu, cilšu un nāciju. Tam ir jākalpo mums par labu, jo dod lieliskas iespējas mācīties citam no cita. Daudz ko labu mēs varam iemācīties pat no bērniem, un jāsaka, ka mums patiešām ir no viņiem ko pamācīties. Ne velti Jēzus, dodot pamācības saviem mācekļiem, reiz ņēma bērnu, nostādīja viņu priekšā un teica: "Patiesi Es jums saku, ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā." (Mt. 18,3)

Drīz pēc atmodas sākuma man bija tāds brīdis, kad es izjutu lielu smagumu dvēselē un iekšēju nepieciešamību to atvieglot kopīgā lūgšanā ar kādu. Padomājis es nolēmu uzdot savam brālim novadīt kārtējo sapulci, bet pats nošķīros un aizgāju kalnos, lai lūgtu. Domās es pārcilāju visus pazīstamos kristiešus un izvēlējos visgarīgāko ģimeni, ar ko varētu dalīt lūgšanas kopību.

Izdarījis izvēli, es devos ceļā. Nobraucis vairākus kilometrus ar mašīnu un uzkāpis augstu kalnos, es beidzot nokļuvu līdz vietai, kur dzīvoja šie cilvēki.

Kad tie mani ieraudzīja, viņu priekam nebija gala. Mana seja pauda mērķtiecību un nopietnību, jo, pēc manas toreizējās izpratnes, gavēņa un lūgšanas dienā nedrīkstēja smaidīt un smieties, padarot seju tik skābu, cik vien iespējams. Bet pretēji man saimnieki priecājās kā bērni, un viņu sejas taisni staroja.

"Ak! Kāds pārsteigums!" izsaucās viņi. "Saki, kas lika tev nākt pie mums?"

"Ziniet," es atbildēju, "man gribētos visu šo dienu veltīt gavēšanai un lūgšanai."

"Labi! Bet pirms lūdzam, mēs pagatavosim kaut ko ēdamu."

Jāsaka, ka zulusi ir ļoti viesmīlīgi. Nav iespējams nepaēst, ieejot viņu mājā vai izejot no tās. Pie tam krūze tējas tiek vienmēr piedāvāta. Zulusi vispār nesaprot, kā var palaist ciemiņu nepabarotu. Pat ja viņi ir nabadzīgi, tomēr noliks priekšā visu, kas vien viņiem ir; un, ja viņiem pagalmā būs tikai viena vista, tad viņi sagatavos to.

Tāpēc tad, kad mani draugi ierunājās par ēšanu, es kategoriski protestēju, jo tajā dienā man vispār nebija paredzēts laiks ēšanai un dzeršanai – es gribēju to pavadīt gavējot un lūdzot. Viņi sāka no sirds smieties. "Ko?" caur smiekliem viņi man teica. "Vai tikai tu negribi, lai Jēzus mums reiz teiktu: "Es biju izslāpis ,un tu Mani nepadzirdināji, Es biju izsalcis, un tu Mani nepaēdināji." Vai tu gribi mums izlikt lamatas? Nekā nebija, pats par sevi saprotams, ka tā mēs nedarīsim un šajā lietā tevi neklausīsim! Tā kā esi tik laipns un nāc iekšā!"

Man nebija citas iespējas, kā ieiet viņu mītnē un apsēsties, bet viņi aizgāja ķert vistu... Bet noķerto vistu taču uzreiz nesāksi vārīt – tā vēl ir jānokauj, jānoplūc un jāizķido. Tā nu es sēdēju un sēdēju... Man likās, ka es gaidu nevis stundu, bet mūžību.

Interesanti, ka mēs, baltie cilvēki, nez kāpēc kaut kur steidzamies. Mums mūžīgi nav laika. Mēs nepārtraukti skrienam, lai viss būtu pēc iespējas ātrāk. Starp citu, tas ir īsākais ceļš uz psihiatrisko slimnīcu vai vismaz uz saslimšanu ar neirozi. Melnādainie gan nesteidzas. Viņiem vienmēr ir laiks.

Tā es sēdēju, gaidīdams gatavojamo ēdienu, un pie sevis runāju: "Ak, Kungs! Kā es esmu izniekojis šo svētdienu, kurai bija jābūt tā Kunga dienai. Kādu kļūdu es esmu pieļāvis! Ak, kaut es labāk nebūtu šurp nācis! Varēju taču lūgt kopā ar kādu citu! Cik daudz es šodien būtu padarījis! Bet tagad var teikt, ka visa šī diena ir izniekota. Diena, kurai vajadzēja būt par gavēņa un lūgšanas dienu, pārvērtusies par ēdiena gaidīšanu! Vai tad neesmu rīkojies muļķīgi?"

Sevi zākādams, es sēdēju un pastāvīgi ieskatījos pulkstenī. Bet laiks gāja un gāja... Pienāca pusdienlaiks, bet es vēl arvien gaidīju ēdienu. Beidzot man atnesa kaut kādu aukstu dzērienu, tad tasi tējas. Pēc tam uzklāja galdu, kas burtiski lūza no saliktajiem ēdieniem. Kā tikai tur nebija! Vista, visāda citu veidu gaļa, rīsi, kartupeļi, salāti, augļi, dārzeņi... Tās bija īsti ķēnišķīgas pusdienas, un pie šī galda es sēdēju viens pats. (Pēc zulusu tradīcijām, cienījamu viesi pie galda atstāj vienu pašu. Pirms maltītes sākuma saimnieki iziet no istabas, lai ciemiņš justos pavisam brīvi.)

Namatēvs un namamāte lūdza svētību, un tad es sāku ēst. Neskatoties uz to, ka manā priekšā noliktais šķīvis bija neparasti liels, tas tomēr nebija pietiekami apjomīgs, lai uz tā uzliktu nedaudz no katra man sagatavotā ēdiena.

Vīrs un sieva mani tik cītīgi cienāja, ka es beigu beigās viņiem teicu, ka tā ir nevis ēšana, bet rīšana. Tikko biju ticis galā ar savu uz šķīvja uzlikto ēdienu, kad man tūdaļ pasniedza desertu un kaut kādu dzērienu. Pēc tam vēl ienesa "koka–kolu"...

"Mani draugi!" es lūdzu. "Es vienkārši vairāk nespēju! Tas taču ir grēks tā pārēsties un pārdzerties!"

"Labi, labi!" viņi teica. "Mēs tikai iznesīsim traukus un tad lūgsim.

"Ak!" es gandrīz stenēju. "Kā es tagad varu lūgt ar tādu līdz kaklam piepildītu vēderu! (Redziet, toreiz manas lūgšanas vēl nāca no vēdera, nevis no sirds!)

Kad galds bija novākts, mēs beidzot nometāmies uz ceļiem un sākām lūgt. Nepagāja ne divas trīs minūtes, kad vieta, kur lūdzām, sakustējās... Es nespēju saprast notiekošo. Saķēris galvu, es raudāju un nepārtraukti atkārtoju: "Kungs, es nepavisam Tevi nepazīstu! Kā gan tas ir iespējams?! Kāds Tu esi? Es patiesi nepazīstu Tevi, mans dārgais, mīlošais Kungs!..."

Un tā es sāku iepazīt Dievu pilnīgi no jauna, iepazīt tādu, kādu nekad iepriekš nebiju pazinis. Es pazinu Viņu pēc nostāstiem, zīmēju savā iztēlē kā gleznu un ar savu prātu veidoju kā elka statuju. Diemžēl tā bija ne tikai mana maldīšanās, bet arī daudzu, daudzu cilvēku kļūda, kuri cauri gadsimtiem un gadu tūkstošiem pēc grāmatām un mācību līdzekļiem ar savām rokām un savu prātu izveidojuši sev Dieva tēlu.

Mēs varam apgalvot, ka Dievs ir tāds vai citāds, ka kalpošana Viņam var notikt tikai tā, kā tas tiek darīts pie mums; un, ja mēs nākam Viņa priekšā, tad tas jādara tieši tā un ne citādi. Un, tā rīkojoties, mēs pat nemanām, cik ļoti mēs grēkojam. Jo mēs taču nedrīkstam veidot elkus! Nedrīkstam radīt tēlus! Nedrīkstam kalpot elkiem!

Varam teikt pagāniem, ka viņi kalpo svešiem dieviem, bet pašiem tajā pat laikā pieder vislielākā elku statuja, kas ir mūsu pašu fantāzijas izveidota. Tas "Dievs", kurš ir tāds, kādu mēs to stādāmies priekšā, kas dod mums visu, ko vēlamies, un dara tieši to, ko mēs no viņa gaidām, – nav nekas cits kā mūsu prāta un iztēles elks. Tas nav dzīvais un patiesais Dievs!

Lūk, kāpēc es toreiz raudāju kā bērns un mana sirds bija satriekta un kliedza no rūgtās atziņas par to, kādam "Dievam" es patiesībā esmu kalpojis visus šos iepriekšējos gadus.

Tā atkal un atkal no jauna tas Kungs man atklājās caur šiem melnādainajiem cilvēkiem, parādot sevi pavisam citādu, nekā es to biju stādījies priekšā, tāpēc es dienām, nedēļām un mēnešiem nepārtraucu atkārtot: "Kungs, es nemaz nepazīstu Tevi! Mans Dievs, Tu esi pavisam citādāks!"

Jā, mīļie draugi! Kad tiesas dienā viss tiks pārbaudīts ugunī, tur sadegs daudz kas mūsējais; daudz kas pārvērtīsies pelnos un pīšļos; daudz kas no tā, kas šeit virs zemes mums šķita vērtīgs, zaudēs jebkādu nozīmi. Tās ir tikai cilvēciskās paražas un ceremonijas, mūsu saprāta augļi un priekšstati – viss, kam jāmirst mūsos.

Tieši tā toreiz notika arī ar mani. Visu, ko es biju iemācījies, visu manu saprašanu un priekšstatus nacās apglabāt un sākt no jauna. Tajā laikā es biju līdzīgs mazam bērnam, kurš pirmo reizi mācās garīgās dzīves ābeci. Atrodoties tādā stāvoklī, es neko vairs nespēju darīt pats. Es nevarēju vairs paļauties uz savu saprātu, tādēļ nācās pilnīgi uzticēties Tam Kungam un sekot Viņam tā, kā Viņš mani veda. Tas man bija kaut kas pilnīgi jauns, ko es iepriekš nezināju, bet tieši tādēļ tagad varu teikt, ka dzīvot garā nozīmē dzīvot pilnīgi citā pasaulē. Un, ja mēs to nezinām un tajā nedzīvojam, ja mēs nepiekrītam tam, lai Dievs mūs pilnīgi vadītu, tad nav vērts lūgt par atmodu.

Mūsu vecajai dzīvei, mūsu garīgajiem traukiem ir pilnīgi jāatjaunojas, citādi pat tad, ja tas Kungs dāvinās mums sava Gara pilnību un piepildīs mūs ar jaunu vīnu, tam nebūs īpašas nozīmes, jo jau pēc īsa brīža izrādīsies, ka visu esam pazaudējuši. Turklāt var gadīties, ka tieši tie cilvēki, kuri nav saņēmuši Svēto Garu, izrādīsies uz augstāka pakāpiena nekā tie, kuriem piederēja tik brīnišķīga liecība viņu pašu dzīvē.

Raksti saka mums, ka Viņa domas nav mūsu domas un mūsu ceļi nav Viņa ceļi. Tāpēc arī nevar būt dzīve ar Dievu un pastāvīga staigāšana ar Viņu, ja mēs tās dēļ neesam gatavi ziedot savas domas un savus ceļus, sakot: "Ne mans, bet Tavs prāts, Kungs, lai notiek!"

Esmu bezgala pateicīgs Dievam, ka daudz ko esmu varējis mācīties no zulusiem, kuri bija tik atšķirīgi no manis – citas rases cilvēka. Vērojot viņu dzīvi, redzot viņu bērnišķīgo uzticēšanos un paklausību sekošanā Dievam, uzticību Viņam, es varēju daudz ko pārskatīt un ar Dieva palīdzību izlabot savā paša dzīvē.

Kā es jau teicu, balto cilvēku raksturīga iezīme ir tā, ka mēs vienmēr steidzamies un pastāvīgi kaut kur gribam paspēt. Šajā lietā melnādainie cilvēki nav mums līdzīgi, viņi parasti nav steidzīgi un norūpējušies. Jāatzīst, ka visas krāsainās nācijas ir tādas pēc savas dabas.

Man nācās sastapties ar cilvēku, kurš bija evaņģēlists un mācītājs kādā ļoti lielā draudzē. Arī viņš nebija baltās rases pārstāvis. Reiz mūsu sarunas laikā viņš teica: "Ziniet, tas ir ļoti savādi. Kad es esmu balto cilvēku baznīcās, tad ar pārsteigumu pamanu, cik tur ir izmocīti mācītāji un sludinātāji. Ja kādā baznīcā ir ap trīs tūkstoši draudzes locekļu, tad šīs baznīcas vadītājam absolūti nav laika. Viņu ir grūti sastapt, viņš pastāvīgi ir aizņemts un aizvien kaut kur steidzas. Man ne vienu vien reizi nācies dzirdēt, ka savas pārmērīgi lielās slodzes dēļ garīgajā darbā daudziem no viņiem ir bijis jāgriežas pēc medicīniskās palīdzības dažādu slimību dēļ, kuras veidojušās pārguruma rezultātā." " Man to ir grūti saprast," turpināja mans sarunu biedrs. "Mūsu draudzē ir trīsdesmit tūkstoši cilvēku, bet, neskatoties uz to, man ir ļoti daudz laika, un es varu stundām ilgi runāties ar kādu cilvēku."

Redziet, mīļie draugi! Bet baltajiem cilvēkiem nav daudz tādu baznīcu, kur būtu trīs tūkstoši draudzes locekļu. Bieži vien tās ir draudzes, kurās ir daži simti vai pat tikai daži desmiti locekļu, kuriem ir nepieciešams garīgais atbalsts, bet arī ar to mācītājiem mēdz būt par daudz, ātri no viņiem nogurstot. Tas visdrīzāk notiek tieši tādēļ, ka viņiem šajā lietā ir nepareiza pieeja, un arī tādēļ, ka viņi nepārtraukti kaut kur traucas un steidzas.

Tādi acīmredzot nav vēl iegājuši Jēzus mierā un nav iepazinuši, ko tas nozīmē. Atcerieties gadījumu, kad vētras laikā Jēzus atradās laivā kopā ar saviem mācekļiem, kuri bija izbaiļu pārņemti, turpretī Jēzus mierīgi gulēja. Viņš gulēja... Viņš bija mierā... Šis miers bija Viņā, un tāpēc Viņš mierīgi gulēja...

Lai izprastu šo vārdu svarīgumu un nozīmības dziļumu, pavērosim vēl vienu iekšējā miera piemēru, tikai šoreiz nevis pie Dieva, bet pie cilvēka.

Pirmais cilvēks Ādams nesatraucās par sievu, kā tagad dara daudzi jaunieši, kuri divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā domā par meičām vai puišiem. Cik bieži, domājot par to, viņi zaudē mieru un nevar naktī aizmigt! Daži nonāk tik tālu, ka krīt depresijā. Starp viņiem atrodas arī tādi, kuri beidz savu dzīvi pašnāvībā tikai tādēļ, ka viņu dzīve šajā jautājumā neiet tā, kā gribētos. Bet izdarīt pašnāvību – tas ir kaut kas šausmīgs! Pašnāvniekam ir tikai viens ceļš – uz mūžīgo nāvi! Tāpēc pārdomājiet to ļoti nopietni, pirms pieliekat sev rokas!

Kāds katoļu mācītājs reiz teica: "Labāk nogalini kādu citu, nevis pats sevi. Tas nav tik bīstami kā pašnāvība. Ja tu nogalināsi otru, tev vismaz vēl būs cerības nožēlot grēkus un saņemt piedošanu. Bet, ja tu izdarīsi pašnāvību, tad grēku nožēla un piedošana vairs nav iespējama!" Protams, izmantojot šos vārdus, es nesaku, ka tie ir absolūti pareizi, bet, kas attiecas uz slepkavas grēku nožēlu, tāda iespēja patiešām eksistē.

Un tā – laikā, kad tas Kungs gatavoja sievu Ādamam, viņš bija pilnīgi mierīgs un gulēja ciešā miegā. Šis dziļais miegs viņam bija dots no augšienes. Pats Dievs redzēja, ka nav labi Ādamam būt vienam, un rūpes par to ņēma uz Sevi.

Interesanti, ka pirms šī darba veikšanas Dievs pārbaudīja Ādamu, vezdams viņa priekšā visus zvērus, lai tas dotu katram savu vārdu. (Vecajā Derībā vārds vienmēr atainoja dotās personas raksturu un būtību.) Tādā kārtā visi zvēri nāca Ādama priekšā, un viņš varēja raksturot katru no tiem, dodot atbilstošu vārdu. Kad viņam garām, piemēram, gāja paviāns, viņš to nenosauca par cilvēku. Viņš nenosauca par cilvēku arī pērtiķi, neraugoties uz tā lielo līdzību ar cilvēku. Pat ja daudzi mūsdienu zinātnieki nespēj ieraudzīt atšķirību starp cilvēku un pērtiķi, tad Ādams to prata izdarīt ātri un nekļūdīgi. Es nešaubos, ka viņa spēja salīdzināt un izšķirt bija nesalīdzināmi lielāka nekā mums, šodienas kristiešiem, kuri nereti garīgajā dzīvē pērtiķismu atzīst par cilvēciskumu, neizglābtos nosauc par ticīgiem, bet par garīgiem cilvēkiem tos, kuru dzīve galīgi par to neliecina.

Ādams spēja atšķirt, tādēļ arī viņš neatrada sev palīga starp visām dzīvajām būtnēm, kuras nāca viņa priekšā. Tad tas Kungs sūtīja dziļu miegu, lai šajā laikā radītu viņam sievu. Kā redzat, šajā laikā Ādamam nebija bezmiega nakšu un viņš nelauzīja galvu par draudzeni un dzīves biedreni, nerūpējās par savu nākotni, atļaujot to visu darīt Dievam. Jo vienīgi tas Kungs zina, kas mums patiesi ir nepieciešams un kas mums ir vajadzīgs.

Tātad eksistē dzīve Dieva mierā. Tas Kungs ne velti saka, ka cilvēkam nav nekāda ieguvuma no tā, ka viņš ir norūpējies un zūdās. Tā mēs nevaram pagarināt savu augumu vai izmainīt matu krāsu. Kas daudz zūdās – daudz grēko, tāpēc Raksti mums norāda, ka gan jauniem, gan veciem cilvēkiem ir iespējama rāma dzīve ar pastāvīgu iekšējo mieru.

Bet tagad atgriezīsimies pie sarunas par to, ka mēs bieži esam nepacietīgi un steidzīgi. Dieva Vārdā mēs nereti sastopam izteicienus "kas gaida uz to Kungu" un "kas paļaujas uz to Kungu". Par tiem, kas pilnā cerībā uz to Kungu prot pacietīgi gaidīt Viņa gribas piepildīšanos, ir teikts, ka viņi saņem jaunu spēku. Bībele mums saka tieši un pilnīgi skaidri, ka tas, kas tic, – nesteidzas, bet tādi var būt tikai tie Dieva bērni, kuri prot gaidīt un paļauties uz Viņu.

Var tikt spaidīts no visām pusēm, pārdzīvot vētras un brāzmas, bet, neskatoties uz visu, pastāvēt pilnīgā mierā. Ne velti taču rakstīts: "Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū." (Fil. 4,7) Ja mūsu sirdī ir iztraucēts šis Dieva miers, tad ar mums kaut kas nav kārtībā. Kad ar mums kaut kas notiek, tad vajag tikai ielūkoties savā sirdī un pārbaudīt, vai tur vēl mājo Dieva miers. Ja nav, tad tā ir droša zīme, ka sātans tur jau iegājis. Tā ir kā luksofora sarkanā gaisma, kā brīdinājuma signāls, kas mums saka, ka mūsu sirdī un dzīvē ir iegājis kaut kas tāds, kam tur nav jābūt. Tad steidzami jāatgriežas atpakaļ pie tā punkta, kurā šis iekšējais miers tika pazaudēts. Mani draugi! Tas ir ļoti svarīgi, un mums vienmēr tā jārīkojas.

Atcerieties, Jāņa atklāsmes grāmatā, uzrunājot draudzi Efezā, kura pazaudējusi savu pirmo mīlestību, tas Kungs nemudina, lai lūdz pēc lielākas mīlestības un lielākas vēlēšanās kalpot. Nē, Viņš saka: "Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus." (Jņ. atkl. 2,5) Atcerieties arī jūs to laiku, kad jūs pirmo reizi nožēlojāt grēkus un atgriezāties. Vai atceraties, ko jūs toreiz izjutāt un pārdzīvojāt? Tieši tā jādara arī tagad. Katram, kurš pazaudējis pirmo mīlestību uz Dievu, kura sirdī vairs nedeg uguns, kur vairs nav dedzības, ir jānožēlo grēki un jāatgriežas pie Dieva tā, kā viņš to darīja sākumā, jo savas atdzišanas laikā viņš ir atkal pārvērties par pagānu.

Tas Kungs saka: "Dari pirmos darbus," – tos grēku nožēlas darbus, kurus darīji sākumā. Tas nozīmē – atgriezies atpakaļ tajā vietā, kur tu grēkoji. Tur nav jālūdz pēc lielākas mīlestības, vajag tikai nožēlot grēkus un atgriezties. Un, kad tas būs izdarīts, Dieva uguns atkal iedegsies.

Galvenais mums ir padomāt un atcerēties, kur ir bijis mūsu kritiens, atgriezties tajā vietā un savest to kārtībā. Mēs savu garīgo dzīvi nedrīkstam būvēt uz pīšļiem un pelniem, nedrīkstam to celt uz grēka pamata, jo tāda celtne nenovēršami sabruks, – nevarēs pastāvēt. Mums jāceļ uz vienīgā patiesā pamata – uz Kunga Jēzus, un tādēļ visāda netīrība un garīga nešķīstība ir jāizskauž! Ja to neizdarīsim, nevarēsim tikt uz priekšu mūsu garīgajā dzīvē.

Grēks izdara postošu iespaidu pat uz mūsu miesu, tādēļ tik daudz cilvēku ir slimi un cieš miesīgi. Tas Kungs labi zina, kas cilvēkam ir derīgs un kas tam kaitē. Tie, kas nepazīst Dievu, dzer un nedomā, ka tas ir grēks, bet viņu miesa par to zina un cieš. Viņi nezina, ka arī smēķēt nedrīkst, bet viņu miesa to zina, cik tas ir kaitīgi. Dodot vietu grēkam, parādot neuzticību Dievam, mēs, savas sirdsapziņas mocīti, ciešam dvēselē, kas galu galā nodara postošu iedarbību arī mūsu veselībai.

Kā redzat, Dieva likumi un pavēles kopš mūsu radīšanas ir ierakstīti mūsos, mūsu miesā, un, ja mēs ejam pret tiem, tad pirmām kārtām mēs kaitējam paši sev. Lūk, kāpēc mums tikai tad būs patiess miers un drošība, kad būsim paklausīgi tam Kungam. Tad Dieva Vārds mums kļūs kā zāles, kas daudzās lietās palīdzēs.

Zulusi to zina. Viņi labi saprot, ka paļaušanās uz to Kungu nes dziļu mieru un dvēseles apmierinājumu. Un tāpēc viņi savā gaidīšanā ir ļoti pacietīgi. Tieši no viņiem es iemācījos iepazīt to, ko nozīmē "gaidīt uz to Kungu", un ka laiks, gaidot uz Dievu, nav pazaudēts laiks.

Ja zulusi iet pie sava ķēniņa, tad viņi ceļas agri no rīta. Jau ar saules lēktu viņiem jābūt pie ķēniņa nama. Kad viņi tur ierodas, tad klauvē pavisam savādāk, nekā mēs to parasti darām. Viņi stāv uz ielas vai pie vārtiem un dara zināmu par savu ierašanos tā, ka teic savu ķēniņu un dzied viņam slavas dziesmas, kuru vārdi vēstī par to, ka nav viņam līdzīga starp ķēniņiem, ka viņš ir valdnieks, lauva un visu nāciju kungs. Šī slavēšana un klakšķināšana ar mēli ir viņu klauvējiens.

Tā viņi stāv ārpusē līdz tam laikam, kamēr ķēniņš sūta pie viņiem savu kalpu ar aicinājumu ienākt. Arī pēc tam cilvēks neieiet ķēniņa namā, bet pietuvojas durvīm. Un ieiet tikai tad, kad ķēniņš personīgi griežas pie viņa un aicina mājā.

Man nācās sastapt zulusus, kuri stundām stāvēja ķēniņa nama priekšā, gaidot atļauju ieiet. Bija gadījumi, kad es pienācu pie tāda cilvēka un jautāju viņam, vai viņš ir pārliecināts par to, ka ķēniņš zina, ka viņš te gaida. Uz to viņš man atbildēja apstiprinoši un pavisam mierīgi.

"Bet ko viņš tev pateica?" es turpināju iztaujāt.

"Neko neteica."

"Kā neko?!" es nesapratu. "Kur tad viņš tagad ir? Vai savā mājā?"

"Nē, viņš aizbrauca ar mašīnu." (Te noskaidrojās, ka ķēniņš atmodies, iznācis ārā, ieraudzīja viņu un pagriezies aizgāja, lai izpeldētos, pārģērbtos un pabrokastotu. Pēc tam iesēdās savā mašīnā un pabrauca garām, nepateicis ne vārda.)

"Kad tad ķēniņš atgriezīsies?" izbrīnīts es tincināju.

"Nezinu," paraustījis plecus, atbildēja melnādainais.

"Bet ko tad tu šeit dari?"

"Es gaidu viņu."

"Un cik ilgi tu tā taisies gaidīt?"

"Kamēr viņš atgriezīsies."

"Ak!" nespējot noturēties, es izsaucos. "Cik ļauns cilvēks gan ir šis ķēniņš! Kā tā var klusējot paiet garām un aizbraukt? Nē, es tavā vietā jau sen būtu aizgājis!"

"Ko tu runā, baltais cilvēk?" sašutis mani pārtrauca zuluss. "Kā tu tā drīksti spriest? Viņš taču ir mans ķēniņš! Ja es no šejienes tagad aiziešu, tas būs līdzvērtīgs pliķim vai spļāvienam viņa sejā! Bēdas man, ja ķēniņš atgriezies vairs neatradīs mani šajā vietā! Viņš taču redzēja mani, un tāpēc man tagad nav citas izejas. Man jāgaida līdz tam laikam, kamēr viņš atgriezīsies. Un es to daru ar prieku, jo mans ķēniņš ir mans valdnieks! Rīkojoties ne tā, kā es to gribu, vai ne tā, kā man tas patīk, viņš rāda man, ka ir mans valdnieks. Ja viņš "dejotu pēc manas stabules", izpildot manas vēlmes, tad tas nebūtu mans ķēniņš, bet tāds pats cilvēks kā es! Bet viņš ir mans kungs, tāpēc viņam nav jāklausa man, bet man jābūt paklausīgam viņam!"

Tā melnādainais zuluss gaida savu ķēniņu. Turklāt viņš nedusmojas, nav sašutis, nenervozē. Viņš pacietīgi gaida, kad ķēniņš atgriezīsies un pats sāks runāt ar viņu. Tāpēc, ja tādiem cilvēkiem pasaka, ka tas Kungs ir mūsu ķēniņš un mūsu Kungs, ka mums ir jāgaida uz Viņu, tas viņiem ir pilnīgi skaidrs un pats par sevi saprotams. "Protams," viņi teiks. "Ķēniņš ir ķēniņš!" Dieva Vārds mums saka, ka tie, kas pacietīgi gaida uz to Kungu, saņem jaunu spēku: "Bet, kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst." (Jes. 40,31)

Baltais cilvēks un viņa kristietība krīt tāpēc, ka viņš vienmēr pārāk steidzas. Visam pie viņa jānotiek ātri. Un tieši tāpēc, ka mums vienmēr trūkst laika, mums tā nav arī Tam Kungam un saviem tuvākajiem. Viss mūsu dzīvē griežas tikai ap mums, un mēs kļūstam paši sev par elkiem. Visam jābūt tieši tā, kā mēs to vēlamies. Pat Dievam ir jādara tas, ko mēs gribam! Visam jānotiek tā, kā mēs domājam un plānojam! Mēs paši sev esam kļuvuši par dieviem!

Melnādainajiem līdzīgās situācijās domāšanas un dzīvesveids ļoti atšķiras no mūsu – balto domāšanas un dzīves veida; un ir ļoti daudz tādu lietu kristietībā, kuras melnādainie izprot daudz labāk nekā baltie.

Mēs, baltie, izvēlam savus vadoņus un valdniekus, kuriem jādara tas, ko vēlas tauta. Ja viņi rīkojas citādi, nedarot to, ko mēs no viņiem sagaidām, tad mēs viņus pārvēlēsim vai nogāzīsim. Mūsu vadītāji valda četrus piecus līdz desmit gadus, un pēc tam balsošanas rezultātā mēs ievēlam citus.

Melnādainie tā nedara. Viņu vadonis valda visu savu dzīvi līdz pat nāves stundai. Viņš ir ķēniņš un valda tā, kā uzskata par vajadzīgu. Visa vara ir viņa rokās, un viņš viens ir pilnvarots lemt visus jautājumus. Tikai viņš var valdīt, bet visiem citiem ir jāpakļaujas viņa gribai.

Mūsu dienās tik daudz runā par vēlēšanām, par balsošanas tiesībām, par cilvēka tiesībām uz šo vai to. Afrikāņiem šīs lietas ir pilnīgi svešas. Mēs uzskatām, ka katram cilvēkam jābūt ar balss tiesībām. Viņi saka, ka šīs tiesības ir tikai vienam cilvēkam – tam, kurš ir ķēniņš vai vadonis. Pie viņiem tas tiešām tā arī ir, un viņi nespēj saprast, kā tas iespējams, ka mūsu valdnieki spēj valdīt tad, kad blakus ir opozīcija. Pēc melnādaino saprašanas, ar ienaidnieku un pretinieku var būt tikai viena runa – tas jānogalina ar šķēpa dūrienu sirdī. Citas pieejas šādos jautājumos viņiem nav. Ienaidnieks ir jāiznīcina, lai tur vai kas!

Dieva Vārdā rakstīts, ja kāds nams, valsts vai tauta ir sašķēlusies, tad tā nevar pastāvēt. Melnādainie cilvēki to labi saprot.

Protams, šie jautājumi attiecas uz politiku, bet es neesmu politiķis un nezinu, vai tāda pieeja politikā ir vai nav pareiza. Es arī negribu teikt, ka tas, ko dara melnādainie, ir pilnīgi pareizi. Stāstot par visu to, es gribu uzsvērt tikai vienu, proti, ja mēs, baltie cilvēki, pārceļam savu saprašanu par valdīšanu uz mūsu garīgo dzīvi, tad tā nāk tieši no pekles. Un tā, kā melnādainie rīkojas savos politiskajos jautājumos, mums, kristiešiem, jādara mūsu garīgajā dzīvē. Tikai Jēzus var valdīt pār mums! Viņš vienīgais drīkst būt Kungs un Valdnieks, pirmais un pēdējais! Un šeit nevienam citam un nekam citam nedrīkst būt nekādas teikšanas! Kristieša dzīvē nedrīkst būt nekādas opozīcijas tam Kungam! Jēzum priekš mums ir jābūt visam un vienīgajam!

Tieši tāpēc tik viegli ir sludināt Evaņģēliju pagāniem. Ja viņiem pateiksi, ka Jēzus ir Ķēniņš, Kungs un Dievs, tad viņi zina, ka, nododot sevi Viņam, tas jādara vienreiz un uz visiem laikiem; ka no šī mirkļa neviens un nekas cits vairs nedrīkstēs valdīt viņu dzīvē un ka tagad viņiem visā pilnībā un bez kompromisiem jādzīvo Kristum. Viņiem nav jāsaka, ka vairs nevar kalpot diviem kungiem; viņi paši to labi saprot un saka: "Nu, protams! Dievs taču ir Ķēniņš, un tikai Viņš visu valda. Bet mums ir jābūt Viņam uzticīgiem vienmēr, līdz pašai nāvei." Tāpēc melnādainajiem nav grūti gaidīt uz to Kungu un cerēt uz Viņu. Viņi spriež tā: "Tagad, kad esam nolikuši savu vajadzību pie tā Kunga kājām, mēs to nododam Viņam, un Viņš rīkosies savā laikā. Mums tikai jālūkojas uz Viņu, jāseko Viņam un jādzīvo Viņam!"

Mīļie draugi! Es pastāstīju, kāda ir melnādaino kristiešu pieeja svarīgākajiem garīgajiem jautājumiem. Bet kā tas ir pie mums un pie jums? Cik bieži mēs piekūstam gaidīt, vai tā nav? Cik bieži mums tas kļūst neiespējami, un mēs nervozējam, nespējot vairs izturēt gaidīšanu. Bet kāpēc? Daži to pat uzskata par augstu garīguma pazīmi, bet patiesībā ir gluži pretēji – tas drīzāk rāda, ka mēs vēl esam pārāk miesīgi.

Cilvēki, kas pastāvīgi skraida šurpu turpu, īstenībā maz strādā. Viņiem šķiet, ka viņi daudz dara, bet patiesībā tas ir ļoti maz. Bet, ja mēs pacietīgi gaidām uz to Kungu, tad viss izskatās pavisam savādāk. Viņam taču viena diena ir kā tūkstoš gadu, un Viņš var vienā dienā izdarīt tik, cik, smagi strādājot, mēs varētu padarīt tūkstoš gadu laikā. Man par to nācās pārliecināties pašam pēc savas pieredzes.

Līdz atmodas sākumam es biju visu laiku aizņemts. Manas evaņģelizācijas ilga astoņus desmit vai pat divpadsmit mēnešus, pie kam bieži vien pa divām sapulcēm dienā. Gluži kā Pēteris, kas cauru nakti nesekmīgi bija zvejojis, arī es, strādājot no visa spēka, neko nevarēju izzvejot. Mani uzveica nogurums, un, nespēdams tā vairs turpināt, es nolēmu visu atstāt. Pēc divpadsmit gadu ilgas neauglīgas kalpošanas, kad biju galīgi padevies un nolaidis rokas, ieradās tas Kungs un teica man: "Ej dziļumā."

Šos pašus vārdus Viņš reiz teica Pēterim, kas Viņam atbildēja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest." (Lk. 5,5) Un tieši tāpēc, ka šos vārdus teica Jēzus un Pēteris bija Viņam paklausīgs, jau pēc neilga laika tika nozvejots tik daudz zivju, ka tīkli plīsa, bet pārpildītā laiva tik tikko turējās virs ūdens.

Ja mēs strādājam miesīgi, tad var strādāt visu dzīvi, līdz pat nāvei, bet paveikt pavisam maz vai arī vispār neko. Ja darbojamies garā, tad, šķietami neko īpašu nedarot, paveicam daudz vairāk.

Pēc atmodas sākuma manā dzīvē bija daudz tādu dienu, kad es varēju teikt: "Šodien esmu nesis Dievam vairāk augļu nekā visos iepriekšējos divpadsmit gados kopā!" Un tas tā tiešām arī bija. Divpadsmit gadus smags saspringts darbs nebija salīdzināms ar vienu vienīgu dienu! Lai tā varētu būt, bija jāiemācās cerēt, gaidīt uz to Kungu un būt pazemīgam un paklausīgam Viņam, darot tikai to, ko lika Viņš. Tad manā kalpošanā sāka piepildīties daudz kas tāds, ko var izdarīt tikai Dievs, un tad bija iespējams skriet un skriet uz priekšu, nepiekūstot un nezaudējot spēkus. Bija vajadzīga tikai nepārtraukta saistība ar to Kungu, neapbēdinot un neapslāpējot Viņa Garu.

Pastāvīga atrašanās pie Jēzus kājām ir mums pats svarīgākais. Bībele māca mums lūgt bez pārtraukuma. Protams, tas gan nenozīmē, ka mums visu savu dzīvi jānostāv uz ceļiem ar aizvērtām acīm. Šie Rakstu vārdi apzīmē mūsu nepātraukto saiti ar Dievu, nesaraujamās attiecības ar Viņu visā mūsu dzīves laikā.

Ak, cik tas ir svarīgi, lai mūsu dzīvē parādītos pilnīga pakļaušanās tam Kungam, apstiprinot to, ka Viņš patiešām ir mūsu Kungs un Ķēniņš. Tieši caur to taču mēs saņemam no Viņa svētības un jaunu spēku.

Kā melnādainie cilvēki gaida savu valdnieku tik ilgi, kamēr viņš nāks, tāpat arī mums tas jādara savās lūgšanās. Ir ļoti svarīgi, lai arī mēs gaidītu savu Valdnieku, savu Kungu, un lai neskrietu projām no Viņa, kad esam gaidījuši pusi dienas, nedēļu, mēnesi, gadu un vairāk. Jo diemžēl tik bieži gadās, ka, kādu laiku gaidījuši, mēs bēgam, iekams tas Kungs nāk pie mums. Tad mēs līdzināmies Saulam, kas pazaudēja visu savu svētību tikai tāpēc, ka nespēja atrast sevī spēkus sagaidīt Samuēla atnākšanu un izdarīja to, ko viņam nevajadzēja darīt.

Ak, šī mūsu cilvēciskā nepacietība un steiga! Cik posta tā reizēm atnes, un cik bieži man tas bija jāpiedzīvo! "Ātrāk!" es sevi steidzināju. "Jāsteidzas uz sapulci! Nedrīkst taču nokavēt!" Un tā, cik vien ātri iespējams, mēs ejam uz turieni. Šajā steigā es pat varēju pamest cilvēku, kuram bija kāda vajadzība. Nu un kas... Atbraukuši noteiktā laikā uz noteikto vietu, atklājām, ka cilvēki vēl nav sapulcējušies un kalpošanu nāksies sākt vēlāk. Un mums tur bija jāsēž un jāgaida. "Redzi, Erlo!" teica man tas Kungs. "Tu nebiji Manis vadīts, nebiji Garā..."

Protams, gadās, ka mēs esam pārāk gausi un tādēļ nokavējam, kā viens sludinātājs, kas atnāca uz sapulci, kad draudze jau izklīda. Atnāca nākamajā reizē un atkal pārāk vēlu. Norūpējies viņš dalījās pārdomās ar kādu brāli, kurš bija fermeris, un aicināja viņu lūgt, lai tas Kungs rāda notiekošā iemeslu. Viņš gribēja zināt, ko Dievs vēlas viņam caur to teikt. Tad šis fermeris sacīja: "Vai tad jūs nesaprotat, kas jādara? Vienkārši no rītiem jums vajag agrāk celties!" Tā arī Latam ar ģimeni bija uzdots steigšus iziet no Sodomas, bet viņš nesteidzās.

Tātad galvenais ir tas, ka mūsu attiecībām ar Jēzu jābūt sakārtotām lai mēs būtu paklausīgi Viņam visās lietās. Tad Dievs pats mūs vadīs, jo viņš labāk zina, kad mums jāsteidzas, bet kad labāk pagaidīt. Ja tu kļūsti nepacietīgs un nervozs, tad zini, ka tas nāk tieši no elles. Tas ir sātana gars, nevis Dieva miera Gars, kurā mums jādzīvo. Tā mēs kaitējam sev un Dieva darbam.

Ar savu steigu un nepacietību, diemžēl, arī daudzi misionāri izdara lielu kļūdu. Kā jau teicu, melnādainie cilvēki pēc savas dabas ir ļoti gausi. Ja sapulcei ir jāsākas vienpadsmitos, tad viņi noteikti atnāks vēlāk. Tam, protams, ir arī citi iemesli, piemēram, daudziem no viņiem nav rokas pulksteņu, daudziem tālu ir jānāk kājām utt. Un, ja misionāri noteiktā laikā ierodas uz sapulci, bet cilvēku nav, viņi sāk nervozēt, tātad – grēkot. Tādējādi viss iet no viena grēka uz otru un visa svētība tiek pazaudēta. Vai gan nebūtu labāk nervozēšanas vietā uzdot sev jautājumu: "Kāpēc es šeit esmu?" Šīs ierašanās mērķis taču ir Evaņģēlija sludināšana. Kāda tad starpība, kurā brīdī tas notiks – vienpadsmitos vai divpadsmitos. Galvenajam ir jāpaliek galvenajam, viss pārējais – otršķirīgs. Ja mēs esam rāmi un ļaujam Dieva mieram valdīt mūsu sirdī, tad tas pasargā mūs gan no ļaunuma un grēka gan arī palīdz pacietīgi gaidīt to tā Kunga nodomu.

Jā, cilvēkiem ir grūti gaidīt. Mēs spējam pazaudēt Gara klātbūtni, ja kāds, neievērodams precizitāti, liek mums gaidīt piecas, desmit vai piecpadsmit minūtes. Mums tas liekas šausmīgi! Bet, ja tu tādā brīdī grēko, nervozē un dusmojies, vai tas nav šausmīgi? Varbūt tomēr nav tik ļauni? Nu nenoturējos, panervozēju... Kas gan tur sevišķs? Ar katru tā var gadīties. Tie taču ir sīkumi...

Lūk, tādi nesaprātīgi mēs varam būt! Tik akli! Un piedevām izskatīties svētulīgi!

Mani mīļie! Mēs nedrīkstam grēkot! Ne velti Kristus ir teicis: "Ej un negrēko vairs." Pat tad, ja citi grēko, mums nav tiesību darīt to pašu. Ja mūsu tuvākie rīkojas nepareizi, mums tomēr jārīkojas pareizi. Un, ja viņi ir miesīgi, mums jābūt garīgiem. Mūsu dzīvei un staigāšanai jābūt Garā. Tas Kungs ir Gars, un mūsu saistībai ar Viņu ir jābūt nesaraujamai. Rīkojoties pēc miesas, mēs karojam ar Dievu, tādēļ nevaram būt ar Viņu vienoti.

Tas viss ir itkā "sīkumi", bet patiesībā tā nav, un visu to tas Kungs man ir iemācījis tieši caur melnādainajiem. Jā, man nācās daudz ko no viņiem mācīties un daudz ko apgūt no jauna.

Ja pagāni pieņem Evaņģēliju, tad viņiem ir pilnīgi nepieciešams izmainīties. Turklāt viss viņiem kļūst jauns. Bet vai zināt, ka tas pats ir jāsaka arī par mums, kristīgajām nācijām? Arī mums ir nepieciešams mainīties, kad dzīvais Evaņģēlijs ienāk mūsu dzīvē. Mums, baltajiem, jāizmainās tieši tā, kā tas ir ar melnādainajiem cilvēkiem, jo viņiem ir rupjš un tumšs pagānisms, turpretī mums ļoti smalks un nobalsināts, ja tā var izteikties, kristīgais pagānisms. Un, lūk, šis "kristīgais pagānisms" mums ir jāatnes un jānoliek pie Kristus kājām, pēc tam visai mūsu turpmākai dzīvei jārit pastāvīgā Svētā Gara kontrolē un vadībā. Daudzas lietas zem "svētbijības" nosaukuma nāk tieši no pekles; bet, ja mēs ļaujam darboties Svētajam Garam mūsu dzīvē, tad Viņš pilnīgi pārvērš mūs, padarot par patiesiem Dieva bērniem. Mēs varam iet pie jūdiem, arābiem, grieķiem un citām nācijām, lai ieraudzītu, cik liela atšķirība ir starp mums, cilvēkiem. Ko lai mēs sakām, satiekoties ar viņiem? "Ak, jūs esat pavisam savādāki! Jūsu izpratne un uzskati, jūsu dzīvesveids tā atšķiras no mūsējā... Cik jūs gan esat savādi cilvēki! Kā tā var spriest!..."

Bet padomājiet, vai tas būs pareizi no mūsu puses? Vai mums ir jāgaida no viņiem, lai viņi izmainītos, kļūstot par tādiem kā mēs? Diemžēl šo kļūdu mēs pieļaujam visbiežāk. Bet mūsu uzdevums nepavisam nav vērsts uz to, lai mēs citus darītu sev līdzīgus, bet gan uz to, lai viņus mantotu tam Kungam.

Atcerieties, ko šajā sakarā teicis apustulis Pāvils: "Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības; vājiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu."

Domāju, ka saprotat, ko es gribu teikt ar šiem vārdiem. Protams, atrodas arī tādi kristieši, kas šajā jautājumā krīt citā galējībā. Reiz pie mums misijas stacijā ieradās kāds sludinātājs, kurš teica: "Kad es esmu starp narkomāniem, es arī lietoju narkotikas. Ja esmu starp smēķētājiem, tad arī smēķēju, lai mantotu viņus Kristum."

Protams, tāda pieeja jau pašos pamatos ir nepareiza. Ja ārēji kļūstam vāji, tad iekšēji mums ir jabūt garīgi stipriem un spēcīgiem. Apustulis Pāvils šajā jautājumā saka tā: "Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā." Neapšaubāmi, šādos gadījumos mēs nedrīkstam būt liekuļi, jo galvenais ir iemācīties novērsties no sevis, atteikties no tā, kas ir mūsējais, uzvarēt un šādi mantot dvēseles tam Kungam.

Tā arī ir jārīkojas attiecībā uz garīgiem jautājumiem. Protams, tas nenozīmē, ka mums jādara kaut kas nepareizs, ja cilvēki, starp kuriem atrodamies, rīkojas nepareizi. Bet, neskatoties uz to, mums jāprot pazemoties, dodot tam Kungam iespēju pašam norādīt ceļu uz patiesību.

Piemēram, Dieva bērnu starpā ir kāds jautājums, kas izraisa daudz spriedelējumu un šķelšanos. Pāvila 1. vēstulē Korintiešiem 12. nodaļas 4.-11. pantā mēs lasām: "Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai paša Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā; citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu kā gribēdams." Turpinājumā tās pašas nodaļas 29. un 30. pantā apustulis Pāvils saka: "Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?"

Ir tādi kristieši, kas apgalvo, ka visiem ir jārunā mēlēs. Citi uzskata, ka tas nav pareizi, jo nesaskan ar Bībeli, kas mums māca, ka Svētais Gars darbojas tā, kā Viņš grib, izdalot Dieva bērniem dāvanas pēc saviem ieskatiem. Tas viss nenotiek pēc iepriekš sastādītas shēmas, bet pēc Dieva gribas. Pie tam vienam tiek dota viena dāvana, otram – otra un trešam – trešā.

Reiz satikās divi cilvēki ar dažādiem uzskatiem jautājumā par runāšanu mēlēs. Viens sacīja, ka visiem bez izņēmuma jārunā mēlēs. Otrs to noliedza, balstoties uz augstāk minēto Bībeles vietu, mēģināja pārliecināt savu sarunas biedru par to, ka runāšana mēlēs ir tikai viena no Svētā Gara dāvanām un tāpēc visiem nav jārunā valodās, jo tas neatbilst Bībeles mācībai.

Tā viņi sēdēja pie galda un sprieda, pierādot katrs savu, un tad tas, kurš tiešām runāja patiesību, pēkšņi sāka dusmoties. Bet viņa sarunu biedrs, to pamanījis, teica: "Ja tev ir taisnība, tad kāpēc tu nervozē un dusmojies?"

Šos vārdus pirmais brālis vēl ilgi nevarēja aizmirst un, tos nožēlodams, lūdza: "Ak, Kungs, piedod man! Es saku otram, ka man ir taisnība, bet pats, to darot, skaišos. Es parādu, kas ir tīrs, neapgāžams Evaņģēlijs, bet pats nervozēju, strīdos un kašķējos!"

Redziet, mīļie draugi, cik tas ir nejauki! Mums jebkuros apstākļos ir jāsaglabā miers sirdī, jābūt Dieva tuvumā un jāstaigā Viņa Garā, apliecinot patiesību nevis ar savu mēli, bet ar savu dzīvi. Citādi mūsu kristietībai nav nekādas vērtības. Ja mēs nervozējam, satraucamies, kļūstam nepacietīgi, drūmi un ļauni, tad jebkurš var norādīt uz mums ar pirkstu un teikt: "Paskatieties uz viņu! Un tāds sevi sauc par kristieti!"

Vai tiešām domājat, ka, tādi būdami, spēsiet mantot tam Kungam otru cilvēku? Protams, ka ne! Bet cik bieži diemžēl kristieši tā dara! Cik bieži mēs atveram savu muti un sākam runāt, pazemībā nejautādami tam Kungam, kāda ir Viņa griba un ko šajā brīdī Viņš sagaida no mums. Cik svarīgi tad jautāt debesu Tēvam: "Kungs, ko Tu gribi, lai es darītu?" – vai: "Kas man tagad jāsaka?" Un, ja Dievs neko nesaka, tad arī mums jāklusē un nekas nav jārunā.

Mēs nevaram mantot dvēseles un būt citiem par svētību, ja neesam gatavi novērsties paši no sevis, atteikties no sava es, uzskatīt otru augstāku par sevi, kļūstot katram par tādu, kāds ir viņš. Tikai tad, kad tam piekritīsim, mūsu dzīvē sāks piepildīties tas, par ko rakstījis apustulis Pāvils: "Jūdiem esmu kļuvis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības, vājiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos. Visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu." Lai tas Kungs palīdz arī mums sasniegt tādu garīgo stāvokli, kad nav grūti novērsties no sevis. Jo tikai tad Dievs var izlietot mūs, lai glābtu citas dvēseles!

Pāvils saka par sevi, ka viņš ir bijis nevainojams, dzīvojot priekšzīmīgu dzīvi, bet, neskatoties uz to, viņš bija gatavs atteikties no visa, atteikties no sevis paša. Viņš zināja, ko tas maksā, un tādēļ ne jau netīšām teica: "Es mirstu katru dienu." Tikai tā, mirstot katru dienu, mēs varam būt sisti krustā līdz ar Kristu, pazemībā nesot savu krustu.

Šis krusts ir smags, un tam nav nekā kopēja ar krustu, kuru daži nēsā uz kakla ķēdītē. Tas ir ļoti viegls krusts, un to nav grūti nēsāt. Bet patiesais krusts nav tik viegls un tik patīkams. Kad Jēzus nesa savu krustu, Viņš brīžiem neizturēja un krita zem tā smaguma, tā ka citam cilvēkam bija jāpalīdz Jēzum nest šo nastu.

Tāpat kristieša krustu nevar uzskatīt par kaut ko mazu, nenozīmīgu. To nesot, tu nevari iet ar stalti paceltu galvu, bet tev ir zemu jānoliecas zem tā. Cilvēks, kurš patiesi nes savu krustu, ir pazemīgs un nosvērts cilvēks. Tieši tas rāda, ka viņš nes savu krustu un ka Jēzus ir viņa sirdī. Ja cilvēks ir augstprātīgs un lepns, ja viņš uzskata sevi gudrāku par savu tuvāko, tad viņa sirdī dzīvo velns. Tā runājot, es nekļūdos, jo augstprātību un lepnību sirdī var ielikt tikai un vienīgi velns. To nevar izdarīt Jēzus, kas saka: "Mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs." Cilvēks, kura sirdī patiešām dzīvo Kristus, ir lēnprātīgs, laipns un maigs attiecībās ar citiem. Viņš nevar būt rupjš un ciets pret savu tuvāko, jo tas Kungs nekad tāds nav bijis.

Ak, cik tas viss mums ir svarīgi – iemācīties nest savu krustu! Bet tas, kurš nes krustu, nevar aizstāvēties. Kad viņu sit, viņš nedrīkst atbildēt ar to pašu, jo nes krustu, tātad ir notiesāts uz nāvi. Tādam cilvēkam vairs nav tiesību. Viņam vairs nekas nepieder. Viņš kļūst par apsmieklu pasaulei, kas dara ar viņu visu, ko vēlas. Viņu sit pie krusta, bet viņš var vienīgi aizlūgt par tiem, tieši tā, kā reiz lūdza Jēzus: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara."

Ik dienas nest savu krustu, pazemībā paciešot zaimus un apsmieklu, – tā ir tāda cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa, kas sauc sevi par kristieti. Es nezinu, vai vispār cilvēkiem ir tiesības saukties par kristiešiem, ja viņi nenes savu krustu. Tādi varbūt jau sen pieskaitāmi tiem, par kuriem apustulis Pāvils skumdams reiz rakstīja: "Jo daudzi dzīvo, par kuriem es jums daudzkārt esmu sacījis un arī tagad raudādams saku, ka tie ir Kristus krusta ienaidnieki." (Fil.3,18)

Var taču saukties par kristieti, bet patiesībā būt krusta ienaidnieks, ejot pret to. Tas, kas nevēlas atteikties no sevis, kas pastāvīgi vaino citus, meklēdams sev attaisnojumu, nevar saukties par kristieti, nevar būt Tā draugs un sekotājs, kurš padevīgi nesa savu krustu uz Golgātu.

Ak, cik tas tomēr ir šausmīgi, sludinot par Dievu citiem, pašam izrādīties atmestam par to, ka nenesi savu krustu un negribēji atteikties no sevis. Un cik žēl, ka, visu savu dzīvi saukdamies par kristiešiem, dzīvojot pārliecībā, ka tiešām tādi esam, beigās atklāsies, ka viss ir bijis veltīgi un mūsu liktenis – mūžīgais sods.