12.nodaļa 
KĀ KĻŪT PAR SVĒTĪGI LIETOJAMU TRAUKU

Mīļie draugi! Ja paskatās apkārt nevis aklām, bet patiesi atvērtām acīm, tad ir jāšausminās par to, kā izskatās šodienas pasaule. Īpaši bēdīgs ir fakts, ka pēdējos piecdesmit gados to cilvēku daudzums, kas skaitās kristieši, samazinājies gandrīz trīs reizes, bet tajā pašā laikā nekristīgās mācības un bezdievība izplatās arvien tālāk un tālāk.

Gandrīz visās baznīcās, ar atsevišķiem izņēmumiem, dievkalpojumus apmeklē aizvien mazāk, un tieši tāpēc tiem, kuri vēl kaut cik apjauš garīgo vērtību nozīmi savā dzīvē, ir jāsauc uz Dievu, lūdzot Viņu apžēloties par mums un apturēt šo garīgo lejupslīdi.

Es nevaru saprast tos kristiešus, kas spēj būt apmierināti ar izveidojušos situāciju. Apstājieties un paskatieties sev apkārt! Vai nav tiesa, ka šausmina tas, ko nākas dzirdēt un redzēt šodien? Un tikai Dievs vien zina, ko mums var nest nākotne. Lūk, kāpēc mums ir tikai viens glābiņš – patiesa, garīga atmoda, kura pilnībā saskan ar Bībeli un kuru dāvina tas Kungs, sākdams darboties caur savu Garu. Ja mēs nepiedzīvosim patiesību, tad nokļūsim citā ietekmē un tiksim aizrauti ar citām straumēm. Citas iespējas nav!

Tāpēc, mani draugi, katram kristietim ir jābūt dedzīgam, ar sirdi, kas liesmo tam Kungam. Katru, kura sirds ir tikai silta, var nosaukt par Dieva valstības nodevēju! Un tādēļ, ja tādi Dieva bērni zaudē pārliecību par savu pestīšanu, ir jāpriecājas – jo ātrāk tas notiks, jo labāk! Es lūdzu Dievu, lai tādi pēc iespējas ātrāk atmostos no sava garīgā miega. Es nevēlos mierināt ticīgu cilvēku, kas garīgi atrodas tālu no tā mēroga, kuru no mums sagaida tas Kungs.

Ja kāds man saka, ka atmoda pie mums Dienvidāfrikā ir kaut kas netīrs un nav saskaņā ar Bībeli, tad es viņam atbildu: "Brāli, ja tu zini kaut ko labāku, tad parādi man to, bet nenāc ar tukšiem vārdiem un svētbijīgu izskatu, pie tam novēršoties no Dieva spēka."

Evaņģēlijam un vārdiem par krustu ir jābūt apdvestiem ar Dieva spēku, kas spēj apgriezt otrādi un nolikt uz kājām šodienas kristietību, tā izdarot to pašu, kas reiz notika Jeruzālemē!

Katram kristietim ir jābūt dedzīgam Jēzus Kristus lieciniekam! Bez izņēmuma katram, vecam vai jaunam, vīrietim vai sievietei, precētam vai neprecētam! Mums nav jāpacieš savā vidū tie, kuru sirdis nepukst tam Kungam dienu un nakti un kam Dieva darbs nav pirmajā vietā! Mums, kas sevi saucam par kristiešiem un Kristus sekotājiem, jādzīvo tā, lai mums Jēzus būtu pirmais un pēdējais, lai Viņš patiesi būtu mūsu dzīve un mūsu ikdienas maize!

Ir pienācis laiks, kad neviens nedrīkst kaunēties no tā Kunga, kad ikvienam kristietim jākļūst redzamam. Pasaule dara visu iespējamo, lai godinātu sātanu, bet, jājautā, kad mēs, kristieši, celsim patiesā godā mūsu Kungu? Pasaule cīnās par sātana varu, sātana kalpi godina viņu un dara visu, lai viņš valdītu pār cilvēku dvēselēm. Cik daudz vairāk būtu jādara mums, kristiešiem, mūsu Ķēniņa un mūsu Kunga labad!

Mēs ar jums nedrīkstam aizmirst, ka laika palicis pavisam maz, jo viss iet uz galu. Mēs ar jums dzīvojam tieši tādā laikā, par kuru ir teikts: ".. pastarajās dienās iestāsies grūti laiki. Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.." (2. Tim. 3,1 un 5) Tieši par tiem Apustulis Pāvils raksta mums: ".. no tādiem izvairieties."

Tātad izvairies no katra tā saucamā kristieša, kuram ir tikai svētbijīgs izskats, bet, kurš Dieva spēku noliedz! Un pārbaudi arī pats sevi, vai arī tu tāds neesi kļuvis!

Nopietni iedziļinieties šajos vārdos, mani draugi, un padomājiet, vai tiešām nav pienācis laiks patiesā nopietnībā lūkoties uz Dieva Vārdu! Cik ilgi mums vēl būs jāklibo ar abām kājām? Vai nav jau pienācis laiks, lai mēs patiesi dotu godu savam Dievam un lai mūsu dzīve kļūtu par patiesu liecību Tam, kas ir Patiesība, un Bībele – ceļa rādītājs pie Viņa. Jāpienāk taču beidzot tai stundai, kurā tas Kungs kļūst par mūsu pēdējo vārdu, kam ir arī izšķirošā nozīme!

Kad Dievs strādā, tad Viņš darbojas tā, kā Viņš vēlas, un es nezinu, kāpēc, bet Viņš vienmēr darbojas caur mums, cilvēkiem. Tam Kungam ir nepieciešami cilvēki kā trauki, un tādēļ arī paceļas jautājums – kā kļūt par trauku, derīgu un lietojamu Dzīvā Dieva rokās.

Ar šo jautājumu mums nākas saskarties visur. Kristieši jautā: "Kas mums jādara, lai tas Kungs dāvinātu atmodu? Kas tam ir nepieciešams? Kā kļūt par trauku, derīgu debesu Valdniekam?"

Pāvila 2. vēstules Timotejam 2. nodaļas 19.–21. pantā mēs lasām: "Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: tas Kungs pazīst savējos, un lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga vārdu. Lielā namā ir ne tikvien zelta un sidraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam, bet citi negodam. Ja tad nu kāds nošķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam."

Šeit Dieva Vārds stāsta mums, kādi trauki ir Dieva namā un kā tie var būt lietojami. Bet visbrīnišķīgākais šajā Rakstu vietā ir tas, ka ar šiem vārdiem nebeidzas Dieva Gara nodoms, kas mūs ved uz to būtisko: "Ja tad nu kāds nošķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam."

Mīļie draugi! Tas arī ir atrisinājums un atbilde uz visiem uzstādītajiem jautājumiem. Šeit caur Apustuli Pāvilu Tas Kungs mums dara zināmu, cik svarīgi ir attīrīt no visādas nešķīstības savu dvēseli un savu miesu un to, ka šis attīrīšanās process ir pilnīgi nepieciešams un obligāts noteikums, lai Dievs varētu ņemt mūs savā pārziņā. Bez tā mēs nevaram kļūt ieroči tā Kunga rokās, nevaram kļūt par trauku, kuru Viņš lietotu savai godībai.

Ir cilvēki, kas saka: "Ko tur lai dara, ka es esmu par tādu piedzimis! Man ir tāds raksturs. Arī mani vecāki ir tādi bijuši. Acīmredzot es esmu tikai māla trauks, kuru nevar lietot par godu Dievam. Diemžēl tur neko vairs nevar izmainīt!"

Bet paldies Dievam, ka tas tā nav un nav jāpaliek tādam uz visiem laikiem! Pat tad, ja tu esi māla trauks ne Dieva godībai un tava vecā dzīve bija par negodu Dievam, tad arī tas var tikt izmainīts. Turklāt ne jau caur to, ka tu sāksi mācīties teoloģiju vai apmeklēt Bībeles skolu, es gan arī nepavisam negribu teikt, ka tas būtu nepareizi. Bet tas viss neko nepalīdzēs, ja mēs nešķīstīsimies. Jo, saskaņā ar Dieva Vārdu, tieši attīrīšanās ir tas svarīgākais.

Daudzu gadu gaitā mēs arvien no jauna un no jauna varējām par to pārliecināties, ka pie Dieva nav vietas liekulībai un ka Viņš tik tiešām neuzlūko cilvēku ārieni. Vai tas ir vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs – ikviena dvēsele, kas šķīstās un dara labu, ir derīga Dievam un kļūs par Viņam lietojamu trauku. Pie tam nav nekādas nozīmes, kas ir šis cilvēks: izglītots vai pavisam analfabēts, baznīcas kalpotājs vai parasts draudzes loceklis. Pats svarīgākais, lai viņam būtu šķīsta sirds un dzīve, jo tikai tad var darboties Dieva Gars. Ja tāda cilvēka dzīvē ienāk grēks, tad Svētais Gars tiek apbēdināts, un tas nozīmē, ka Viņa darbība tiek pārtraukta līdz tam laikam, kad viss tiek attīrīts un no jauna sakārtots.

Minētajā tekstā ir arī tādi vārdi: "Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: tas Kungs pazīst savējos, un lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga vārdu."

Redziet, mīļie draugi, kas Dieva acīs ir stingrs pamats, uz kura mums jāstāv. Mēs nedrīkstam stāvēt uz cita pamata, jo tad mēs stāvēsim uz smiltīm. Mēs nevaram celt, balstoties uz labu sprediķi, nevaram pamatoties uz cilvēcisko gudrību. Mums arī nav jānostiprinās kādā konkrētā mācībā, bet gan tikai un vienīgi uz Dieva pamata, kas mums norādīts Dieva Vārdā – "lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina tā Kunga vārdu".

Dievs ir svēts, un Viņš nepacietīs nekādu netaisnību. Pie tam šeit nav domāta kāda sveša cilvēka netaisnība, bet gan nepatiesība manā personīgajā dzīvē. Ne manu tuvinieku grēks, bet mans grēks apbēdina Svēto Garu, kas mīt manī.

Lai apstiprinātu teikto, gribu jums sniegt vismaz vienu piemēru no Dieva bērnu dzīves. Viņu ir tik daudz, kurus Dievs lieto savā valstības darbā un par kuriem varētu stāstīt vairākas dienas. Bet pašreiz man uz sirds ir vēlēšanās jums pastāstīt par vienu cilvēku, lai parādītu, kādā varenā spēkā Dievs var darboties caur visparastāko sievieti. Viņš taču var visu. Viņš var runāt, kā grib un caur ko grib. Bībelē ir pat tāds piemērs, kur Dievs runāja caur ēzeli, jo tajā brīdī pravietis bija akls. Atceroties šo notikumu, ar nožēlu var konstatēt, ka līdzīgas lietas atkal un atkal atkārtojas. Un tagad, mūsu divdesmitajā gadsimtā, bieži vien mēdz būt tā, ka pravietis ir akls, neredzot to, ko viņam gan būtu jāredz. Un tad jāsāk runāt "ēzelim", lai glābtu tāda pravieša dzīvi.

Sieviete, par kuru stāstīšu, dzīvoja tādā vietā, tādā ģimenē un tādā mājā, kur patiešām bija ļoti, ļoti grūti. Jau pirmajā nedēļā pēc kāzām viņa saņēma sitienus ar koku pa galvu. Viņas vīrs bija ļoti ļauns cilvēks, kas ātri iekaisa naidā. Viņš bija alkoholiķis un spēja tā lamāties kā reti kurš. Lai gan viņam bija darbs, viņš nerūpējās par savas sievas un bērnu uzturēšanu, kā rezultātā trīs bērni nomira badā. Vīrs ne tikai nodzēra visu, ko saņēma, bet vēl katru dienu lietoja pātagu vai koku. Šīs sievietes ķermenī vēl tagad saredzamas rētu un pātagas cirtienu pēdas. Tāpat arī katrs viņas bērns ir iezīmēts ar tādām šausmīgām zīmēm. Šī iemesla dēļ sievai un bērniem bieži vien nācās gulēt zem klajas debess. Tā tiešām bija šausmīga dzīve.

Interesanti, ka Dievs bieži darbojas tieši tur, kur ir visgrūtākie apstākļi, un tāpēc tik patiesi ir arī šīs himnas vārdi: "Jo tumšāka nakts, jo spožāk spīd zvaigznes..." Tieši lielā tumsā gaisma ir īpaši spoža. Ja aizdedz sveci gaišā dienas laikā, tad tās gaismu gandrīz nevar pamanīt, bet, ja to pašu sveci iededz tumšā naktī, tās gaisma būs īpaši spoža.

Zulusu ciltī ģimenes vienmēr dzīvo kopā, vedeklas dzīvo kopā ar savām vīra mātēm. Bet šajā gadījumā, par kuru stāstu, savstarpējā sadzīve bija īsta elle, jo arī vīra māte bija reti ļauna sieviete. Nav brīnums, ka tādā ģimenē bija daudz strīdu un kautiņu. Bērni solījās, ka tad, kad izaugs lieli, pirmām kārtām izrēķināsies ar savu ienīsto tēvu, kuram vēlēja tikai nāvi.

Tā nu tas turpinājās līdz laikam, kad šī sieviete nožēloja savus grēkus. Tas notika 1963. gadā, bet līdz šai dienai es nevaru aizmirst viņas grēku nožēlu. Atceros, kā reiz pēc sapulces viņa atnāca pie manis, izstāstot savas bēdas un rūgtumu. Kā jūs domājat, ko viņa toreiz teica? Lai nevajadzētu minēt mīklas, varu pateikt, ka diemžēl viņa to darīja tieši tāpat kā daudzas sievietes. "Ak," viņa sūdzējās, "man ir tik grūti ar manu vīru! Viņš ir tik cietsirdīgs! Viņš ir neticīgs un šausmīgs dzērājs. Viņš dzīvo ar citu sievieti. Viņš briesmīgi lamājas." Izstāstījusi visu par vīru, viņa pievērsās savai vīra mātei, aprakstot viņu ar visneapskaužamākajiem vārdiem.

Pēc tam, kad viņa to visu pabeidza, es viņai jautāju: "Saki, lūdzu, bet kā ir ar tevi un tavu garīgo dzīvi?" (Viņa bija tā saucamā kristiete un pat bija jaunatnes vadītāja savā draudzē.) Nesaprazdama, kādā sakarā es ar viņu sāku par to runāt, viņa neizpratnē jautāja:

"Kāpēc tu runā par mani? Problēma jau nav manī, bet manā vīrā! Ne jau es, bet viņš ir visu mūsu ģimenes nepatikšanu cēlonis!"

"Labi, bet paskaties, ko par to saka Bībele. Padomā, varbūt tas arī ir tavas misijas darba lauks! Vai tā nav tieši tava priekšrocība, ka tu esi vietā, kur valda tāda necaurredzama tumsa? Jo taču tieši tādā vietā tavas kristietības gaisma var spīdēt īpaši spoži."

"Ak, tās man ir rūgtas zāles!" teica satriektā sieviete.

"Jā, zāles mēdz būt rūgtas, bet tas jau nav tik svarīgi, ja tās tomēr palīdz."

Kā mēs jau runājām, draugi, ja runa ir par atmodu, nevajag aizmirst, ka tā sākas personīgi ar tevi, sieva, un nevis ar tavu vīru. Tā sākas ar tevi, dārgais vīrs, nevis ar tavu sievu, un arī ar tevi, meita un dēls, nevis ar taviem vecākiem. Dievs sāk savu darbu tieši ar to, kurš par to lūdz un prasa pēc Dieva darbības.

Tāpēc arī šai kristietei tika pateikts: "Aizmirsti tagad savu vīru, savu vīramāti un padomā par savu dzīvi! Vai ar to viss ir kārtībā? Vai esi to attīrījusi Dieva priekšā?"

Tā Dieva Gars sāka darboties viņas sirdī. Tad viņa saprata, ka arī ir grēkojusi; ka ne tikai vīrs, bet arī viņa pati bijusi pie daudz kā vainīga, ka ne tikai vīramāte bija ļauna, bet arī viņas pašas sirdī dzīvoja tāds rūgtums, ka viņa vairs nespēja piedot. Tajā brīdī, kad viņas iekšējās – garīgās acis atvērās uz to visu, viņa izbijusies iesaucās:

"Ko tad lai es tagad daru?"

"Attīri savu personīgo dzīvi! Sakārto to un uzvari ļaunu ar labu."

Pēc tam, kad Dieva Gars sāka savu šķīstīšanas darbu viņas dzīvē, šī sieviete sāka pakāpeniski izmainīties, kļūstot par trauku, kāds bija vajadzīgs Dievam, lai varētu to lietot. Viņa sāka ar to, ka pati aizgāja pie sava vīra un teica viņam: "Mīļais vīrs, piedod man!" Pie tam viņa neminēja, ka krāpdams viņš ir piekopis netiklību ar citu sievieti. Nē, viņa atzina, ka grēkojusi pati: "Es neesmu bijusi tāda sieva, kā to māca Bībele!" viņa teica. "Es tevi neklausīju, un man nebija mīlestības pilna sirds pret tevi. Es dusmojos un nīdu tevi, jo nespēju izturēt, ka tu pļēguro vai lamājies! Ak, cik maz man bija pacietības! Piedod man to, mans vīrs! Lūdzu, piedod man..."

Pēc tam viņa gāja pie savas vīramātes un arī ar viņu izlīdzināja savas attiecības. Nākamajā dienā, atgriežoties no darba, viņa iegāja veikalā un, salasījusi visus nabaga grašus, nopirka viņai maizi.

Tā, darot labus darbus, viņa sakrāja ogles uz šo cilvēku galvām. Drīz pēc tam Dieva Gars varenā spēkā sāka darboties caur viņu. No sākuma atgriezās pie Dieva viņas pirmais bērns, tad otrais. Pēc viņiem grēkus nožēloja un sāka ticēt tam Kungam viņas vīramāte. Pagāja pavisam īss laiks, un, viņas mīlestības uzvarētas, sāka ticēt arī viņas vīra brāļu sievas un blakus dzīvojošā kaimiņiene. Tas bija līdzīgi ķēdes reakcijai un turpinājās tik ilgi, līdz visi cilvēki tajā apkaimē nodeva savas dzīves Jēzum. Viņi nožēloja grēkus viens pēc otra nevis caur sprediķi, bet caur šīs sievietes dzīvu liecību. Ja cilvēka dzīve atbilst Rakstiem, tad viņa vārdiem ir spēks un tā nav tukša runāšana, uz kuru ne visai vērš uzmanību.

Mīļie draugi, gribu pasvītrot, ka mums jau daudzkārt nācies pārliecināties, ka tiklīdz kāds cilvēks sāk attīrīties un sakārtot savu dzīvi un savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem, Dieva Gars tūlīt sāk darboties, apstiprinot, ka šī dvēsele atrodas uz patiesa ceļa. Tādi ļoti ātri kļūst par uzticamiem darbarīkiem Dieva rokās, par derīgiem traukiem Dievam, lai Viņš varētu tos lietot. Bet, ja šie kristieši, kas kļuvuši par Dievam derīgiem traukiem, dod iespēju grēkam no jauna ienākt viņu dzīvē, tad viņi strauji kļūst Dievam nelietojami un Svētais Gars pārtrauc caur viņiem darboties.

Katram no mums ir šī privilēģija kļūt par svētīgi lietojamu trauku Dieva rokās pēc tam, kad attīrījuši savu dzīvi, sākam uzticīgi kalpot Tam Kungam. Kalpot, paliekot uzticamiem sīkās un pavisam maznozīmīgās lietās un dzīvot tādu dzīvi, kuru patiesi var nosaukt par dzīvi Tajā Kungā. Zulusu valodā mēs sakām tā: "Tas Kungs dāvina atmodu, Tas Kungs svētī un darbojas caur to, ka cilvēks dzīvo tādu dzīvi, kādu Dievs sagaida no viņa." Pie tam ir ļoti svarīgi, lai mūsu dzīve tāda būtu nevis laiku pa laikam, no viena gadījuma līdz citam, bet pastāvīgi dienu no dienas, jo tikai tad Dievs neliedz Savu svētību.

Tieši tā notika ar šo melno sievieti. Tikai tad, kad viņa piekrita iet šo ceļu, Tas Kungs svētīja viņu. Vēl šodien Viņš lieto viņu kā savu vērtīgu, dārgu trauku, pie tam daudz lielākā mērā, kā jebkad agrāk. Jā, ir vēl jāpiebilst, ka iepriekšējos gados viņai ne reizi vien nācās saskarties ar to, ko viņai vēl vajadzēja iemācīties. Vienmēr, kad viņa staigāja garā, Dievs bija ar viņu, bet tiklīdz viņa sāka rīkoties miesīgi, Tas Kungs atkāpās, un Svētais Gars vairs nebija viņas pusē. Ja viņa savā pazemībā bija uzticīga Tam Kungam, tad vīrs ļāva viņai apmeklēt sapulces, bet tiklīdz viņa sāka rīkoties miesīgi, dusmoties un iedegties nepacietībā, kā arī, atbildot uz vīra lamāšanos, viņa runāja pretī, tad likās, ka velns ir saņēmis spēku, un vīrs atkal aizliedza viņai iet uz dievkalpojumiem. Kad tā gadījās, viņa nāca ar savu sāpi pie mums un teica:

- Es nevaru būt ar jums, vīrs atkal man aizliedza iet uz sapulcēm.

- Jā?! Bet kāpēc?! Kas noticis?!

- Ak, es nevarēju vairāk izturēt! Tas bija pāri maniem spēkiem, tāpēc arī es viņam šo to pateicu!

- Kā tu uzskati, vai tas bija no Dieva Gara vai no miesas?

- Nē, tas nebija saskaņā ar Dieva gribu; jo tas, ko runāju, nebija mīlestības un kristīgas pazemības garā.

- Nu tad ej un sakārto šo lietu!

- Nu bet tas taču ir zem mana goda! Es nevaru ar to iet pie vīra, lai atkal lūgtu viņam piedošanu!... (Diemžēl daudzām sievietēm tas tā tiešām arī ir. Viņām ir vieglāk lūgt piedošanu svešam vīrietim, nekā savam vīram).

Bet Dievs nedeva miera šai sievietei un, neatrodot citas iespējas, viņa samierinājās, gāja pie vīra un teica: "Piedod man! Esmu rīkojusies nepareizi. Tas Kungs necieš šādas lietas." Un tikai pēc tam, kad viņa to bija izdarījusi, Tas Kungs atkal atvēra viņai durvis un nākamajā reizē viņa bija sapulcē.

Tas, kas notika ar viņu, arī priekš mums bija svarīga mācību stunda, no kuras arī mēs iemācījāmies rīkoties ne miesīgi, bet Gara vadīti. Dusmas, apvainojumi, nervozitāte nav nekas cits kā miesas darbi, no kuriem nepieciešams attīrīties un samierinoties, kļūt tādiem, lai Dieva Gars varētu darboties un lai nekas sātanisks to mūsos neapslāpētu.

Pagāja pavisam neilgs laiks, un šīs sievietes vīrs nožēloja grēkus, pats daudzus pievezdams Kristum, par ko varētu vēl daudz ko stāstīt. Nezinu kāpēc, bet es jūtu aicinājumu runāt tieši par šo sievieti. Varbūt tāpēc, ka starp mums atrodas tādas sievietes, kuras Tas Kungs grib lietot un kuras ar šīs sievietes piemēru grib iemācīt un sagatavot kalpošanas darbam.

Mīļās māsas! Gribu vērst jūsu uzmanību, ka šīs sievietes vīrs sāka izmainīties tikai tad, kad viņa teica savā sirdī: "Ak, Kungs! Es esmu gatava samierināties un iet Tavus ceļus, darot tikai to, ko Tu gribi! Ja tā ir Tava griba, lai man būtu tāds vīrs līdz mana mūža galam, tad es to pieņemu ar prieku. Tikai dāvini man žēlastību arvien būt Tev uzticīgai!"

Tieši caur to Tas Kungs toreiz aizskāra viņas vīra sirdi. Nespēdams izprast notikušo izmaiņu pie savas sievas, viņš teica: "Klausies, es taču tevi pazīstu! Zinu, cik tu esi paštaisna un cik grūti tev samierināties! Kas ar tevi tagad ir noticis?! Tu esi kļuvusi līdz nepazīšanai savādāka!..."

Tā šī vienkāršā melnā sieviete kļuva par to gaismu, kura citas sirdis veda pie Kristus. Un tad viņas dzīvē piepildījās vārdi: "Kas tic man kā Rakstos sacīts, no tā miesas plūdīs dzīvā ūdens straumes." Būtu vajadzīgs ļoti daudz laika, lai sīki par visu pastāstītu,par to, ko priekš viņas darījis Tas Kungs un kā viņu svētījis, par to, kā grēkus nožēloja visi pārējie viņas bērni un viņas sirmie vecāki. Samierinoties Dieva priekšā, viņa mantoja priekš Kristus viņus visus.

Pagāja laiks, bērni izauga, un visi bez izņēmuma kļuva par strādniekiem misijas laukā. Tad nāca mazbērni, kuri tāpat seko Tam Kungam. Viens no viņiem - mazais Kvazi, četru gadu vecumā tā prata cilvēkiem liecināt par Dievu, ka pieaugušie raudādami, nožēloja grēkus.

Kā redziet, mīļie draugi, šī sieviete kļuva par svētīgi lietojamu trauku tāpēc, ka bija gatava attīrīties un savest kārtībā savu dzīvi. Gribētos, lai šis vienkāršais dzīves piemērs kalpotu par to grūdienu, kas ļautu arī jums izšķirties darīt to pašu. Es ticu, ka tāds jūsu solis var kļūt par sākumu tam, ko jūs varbūt pat nestādaties priekšā. Kas zina, varbūt jūsu tuvinieku, radu, draugu un paziņu dvēseles atkarīgas no tā, vai jūs samierināsieties tā, kā šī melnā sieviete, attīrīsieties un savedīsiet kārtībā savu dzīvi.

Bet Dieva glābšanas plāns nenoslēdzas ar tiem, kurus jūs pazīstiet un mīliet. Mūsu priekšā ir visa pasaule, un Tas Kungs mums saka: "Ejiet un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai", un tas nozīmē tūkstošiem un miljoniem citu cilvēku. Nekad vēl visā cilvēces vēsturē cilvēce nav bijusi tik pagāniska, kā tagad! Kas notiks, ja Tas Kungs mums reiz atprasīs šo dvēseļu bojā eju! Lūk, kāpēc katram kristietim ir plaši jāatver savas sirds durvis Tam Kungam, dodot Viņam iespēju darīt to, ko Viņš jau sen vēlas. Tikai tad, kad mūsu sirds un mūsu dzīve būs attīrītas, mēs varēsim kļūt par traukiem, derīgiem Tam Kungam, un tad Viņš varēs darboties caur mums tā, kā vienīgi Viņš to spēj.

Mīļie draugi! Ceru, ka vēl neesat aizmirsuši manu stāstu par to, kā reiz, atmodas sākumā, es, jūtot dvēselē lielu smagumu, gribēju pavadīt dienu gavējot un lūdzot un meklēju sadraudzību ar cilvēkiem, kuri pēc manām domām bija visgarīgākie. Jūs, protams, atceraties arī, kā šie kristieši, pie kuriem es atnācu, mani satika un kā caur šo tikšanos ar viņiem es iepazinu To Kungu tādu, kā nekad agrāk un piedzīvoju īpašu tuvību ar Viņu.

Lūk, tieši šie kristieši bija minētā melnā sieviete un viņas vīrs, kā arī visa viņu ģimene. Kad šajā mazajā baznīciņā mēs, noslīguši uz ceļiem, sākām lūgt, tad jau pēc 2-3 minūtēm atvērās debesis un sakustējās zeme.

Kā jūs domājat, kas bija viņu noslēpums un kāpēc Tas Kungs tik ātri uzklausīja viņu lūgšanu un atbildēja? Lieta ir tāda, ka šie cilvēki attīrīja savu dzīvi, tādēļ arī viņu lūgšanas nāca no tīras sirds.

Mīļie draugi! Šeit arī slēpjas viss noslēpums! Tad sāksim attīrīties! Izmetīsim no savas sirds un savas dzīves katru grēku, katru netīrību un visu nederīgo! Lūgsim To Kungu, lai Viņš atver un parāda visu, kas Viņam nepatīk mūsu sirdī un dzīvē. Norādīt uz mūsu grēkiem - tas ir Svētā Gara darbs; bet mums ir Viņam tādu iespēju jādod, un jālūdz spēks no Tā Kunga, lai mēs varētu sakārtot visu to, uz ko tiks norādīts.

Gribu vēl pateikt, ka mums nav jābūt nospiestiem un noskumušiem tad, kad Tas Kungs sāks Savu darbu un atklās visu to, kas apbēdina Viņa Svēto Garu; gluži pretēji, mums jābūt priecīgiem un pateicīgiem par Viņa žēlastību.

Un Dieva Vārdu lietosim kā spoguli. Jo tas taču ir tik svarīgi, lai viss mūsu dzīvē atbilstu Rakstiem un lai tas būtu rakstīts ne tikai uz papīra, bet arī mūsu sirdīs, mūsu domās, mūsu darbos un rīcībā.

Centīsimies sasniegt to, lai, vērojot mūsu dzīvi, citi varētu tajā lasīt Dieva Vārdu - Bībeli! Tikai tad mēs kļūsim par traukiem, derīgiem mūsu Kungam, Viņa lietošanai, un tikai tad Svētais Gars lietos mūs tā, kā tas Viņam vajadzīgs.

Ak, cik es esmu pateicīgs Tam Kungam, ka Viņš patiesi neuzlūko cilvēka vaigu. Un lai Tas Kungs dāvā žēlastību, ka šeit, šajā vietā, atrastos tādas sirdis, kas būtu gatavas kļūt par Viņam derīgiem traukiem!

Tikai atcerieties, mani draugi, Tam Kungam mēs esam vajadzīgi tieši tur, kur mēs atrodamies. Jums nepavisam nav jābrauc uz Japānu, Ķīnu vai Dienvidāfriku! Dzīvojiet Tam Kungam tur, kur jūs dzīvojat! Tur ir jāsākas Dieva darbam! Ja mēs neesam derīgi tur, kur esam, tad arī citā vietā no mums labuma nebūs! Ne velti Tas Kungs saviem mācekļiem lika palikt Jeruzālemē. No turienes taču arī viss sakās, un no turienes izplatījās Evaņģēlijs pa visu pasauli!

Tātad, kas attīrīsies, tas kļūs par svētīgi lietojamu trauku - trauku godam, trauku Dieva slavai! Tas Kungs noteikti lietos tādu trauku pēc Saviem ieskatiem.

Iespējams, šodien pasaulei ir ne tik daudz vajadzība pēc sludinātājiem un evaņģēlistiem, kā tas, lai katrs no mums kļūtu par trauku, derīgu un lietojamu Dieva rokās. Ja spēsim kļūt par svētītiem Dieva rokās, tad Tas Kungs noteikti ņems mūs Savā pārziņā un sāks Savu darbu tur, kur mēs atrodamies.

Es nezinu citu izeju. Tā ir vienīgā glābšana - priekš mums, mūsu ģimenēm, mūsu tuviniekiem un paziņām. Ak, kaut Tas Kungs dāvinātu, ka šeit, mūsu vidū, atrastos tādi cilvēki, kas to pieņemtu no visas sirds!