13.nodaļa
CEĻŠ, KO SAUC PAR SVĒTO CEĻU

Mīļie draugi! Es gribu tagad nolasīt veselu nodaļu no Svētajiem Rakstiem un ceru, ka tas jums nebūs par garlaicīgu. Un tā, pravieša Jesajas grāmatas 35. nodaļa:

"Priecāsies tuksnesis un izkaltušā nora, klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks! Tie ziedēs un līksmos priekā ar gavilēm! Tiem ir dota Libanona godība, Karmela kalna košums un Saronas līdzenuma glītums; tie redzēs Tā Kunga godību, mūsu Dieva jaukumu. Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakait izmisušām sirdīm: "Esiet stipras, nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs! Atriebība nāk un Dieva atmaksa! Viņš Pats nāk un jūs izglābs!" Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. Un kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres. Un tur būs līdzens ceļš, - ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties. Tur nebūs lauvu un plēsīgu zvēru, bet atsvabinātie pa to staigās. Tā Kunga atsvabinātie pa to atgriezīsies mājās un ar gavilēm pārnāks Ciānā; mūžīgs prieks staros pār viņu galvām; prieks un līksmība pildīs viņu sirdis, skumjas un bēdas aizies tiem secen."

Šī vieta apraksta Godības pilno Dieva tautas stāvokli un stāsta, cik brīnišķīgi būs reiz Jeruzālemē, kad Dievs pārvērtīs tuksnesi par ziedošu dārzu. Tad Tā Kunga atsvabinātie svinīgi un līksmi pārnāks Ciānā.

Bet šim Rakstu Vārdam priekš mums ir ne tikai šī nozīme, jo, ja Tas Kungs par kaut ko saka, tad vienmēr, bez izņēmuma, pirmām kārtām, uzsvaru liek uz garīgo. Runājot par aklajiem un kurlajiem, nedomājiet vispirms par miesīgām acīm un ausīm. Miesīgais ir miesīgs, kas reiz tiks tārpu sagrauzts, neskatoties uz to, ka bija reiz Svētā Gara templis.

Svarīgi, lai mūsu saprašanā viss būtu pareizā kārtībā. Tūkstots reižu labāk būt par Lācaru - slimu no galvas līdz kājām, toties garīgi veselu, nekā ar labu veselību, bet garīgi kroplam. Desmit tūkstoš reižu labāk būt miesīgi aklam, bet ar garīgi atvērtām acīm, nekā ar labu redzi un visu dzīvi pavadīt garīgā aklumā.

Reiz pie mums uz misijas staciju atnāca akls vīrietis. Viens no līdzstrādniekiem atnāca pie manis un teica: "Erlo, viņš grib redzēt tevi personīgi." - "Es patreiz esmu ļoti aizņemts, - es atbildēju. - Lūdzu parunā tu ar viņu." Bet sūtītais atkal atgriezās pie manis ar vārdiem: "Nē, šis aklais grib runāt tieši ar tevi." "Pasaki viņam, - es atkal palūdzu, - ka man patreiz ir daudz darba un, šajā brīdī es nevaru ar viņu satikties. Lai viņš visu, kas tam ir uz sirds, mierīgi pasaka tev."

Bet aklais neklausīja. Ir taču tādi cilvēki, kuri negrib dzirdēt un viņiem ir veltīgi kaut ko teikt. "Nu ko, - es nolēmu, - kāds labums, ka arī es būšu tāds pats. Samierināšos es. Man tas par ļaunu nenāks" (Protams, ir cilvēki, kuriem to izdarīt ir ļoti grūti. Viņi drīzāk lūzīs, nekā nolieksies. Tik neatlaidīgi var būt cilvēki šajā pasaulē).

Pārtraucis visu, es atnācu pie šī aklā cilvēka un jautāju, ko viņš vēlas.

- Redziet, es esmu akls. Lūdziet par mani, lai es kļūtu redzīgs.

- Kas tie par jokiem! - es izbrīnījos. - Es to netaisos darīt.

Aklais ārkārtīgi sašuta. Vai tad jūs neesat Erlo Stegens?"- viņš dusmīgi man pajautāja.

- Jā, Es tas esmu.

- Tajā vietā, no kuras es atnācu, dzīvo trīs aklie, kuri pēc jūsu lūgšanas kļuva redzīgi. Kāpēc gan jūs negribat lūgt par mani?!

- Es to vienkārši nevaru izdarīt! - es izsaucos. - Nevaru pat tad, ja es to vēlētos! Tu taču esi sasējis man rokas un kājas!

- Kā tā?! - izbrīnījās aklais.

- Viss sākas ar garīgo, dzīvi - es paskaidroju. - Jēkaba vēstulē 5:16 ir rakstīts: "Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti."

Pievērsiet uzmanību, kā Bībele mums māca rīkoties tādās situācijās. Vispirms mums ir jāatzīst, jāizsūdz savi grēki, sava rīcība un tikai pēc tam jālūdz, lai saņemtu dziedināšanu. Bet mums iznāk taisni otrādi. Mēs aizmirstam pirmo šī norādījuma daļu un sākam uzreiz lūgšanas, kuras visbiežāk nemaz nepalīdz.

Es nepavisam negribu tērēt laiku lūgšanai, kuru Dievs neuzklausīs. Tāpēc vienmēr, kad cilvēks nāk pie manis un vēlas, lai lūdz par viņa dziedināšanu, es pirmām kārtām jautāju viņam: "Sakiet, kā ir ar jūsu garīgo dzīvi? Vai tu to visu esi attīrījis un savedis kārtībā?" Ja viņš man atbild noliedzoši, tad es viņam iesaku vispirms to izdarīt un tikai tad nākt pie manis.

Mani draugi, galvenajam ir arī jāpaliek galvenajam. Vispirms - garīgais, pēc tam - miesīgais. Nav nekādas jēgas lūgt par cilvēka dziedināšanu, ja viņa sirds ir grēka pilna. Ticiet man, ka vissmagākā vēža forma nav tik bīstama, kā vismazākais grēks, jo vēzis nogalina tikai miesu, bet grēks - dvēseli uz mūžīgiem laikiem.

Es nevaru saprast tos cilvēkus, kuri saka, ka viņiem ir dziedināšanas dāvana un ka vinni lūdz par cilvēkiem, pie tam, nemaz nesatraucoties par viņu garīgajām slimībām. Bet to mums ir vairāk kā vajadzīgs! Rūgtums, naids, skaudība, tenkošana, dusmas, apvainojumi, nepacietība, neiecietība, nervozitāte, netīras domas, mantrausība, naudas kāre - lūk, pavisam aptuvens uzskaitījums tam, kas mēdz būt kristieša sirdī un kas nāk tieši no elles. Un ar tādām lietām mēs nākam Dieva Svētā vaiga priekšā, mierinot sevi ar domu, ka nokļūsim paradīzē! Nu bet pasakiet, kā tas ir iespējams, ja Dieva Vārds skaidri mums saka, ka nekas, kas ir netīrs, neieies Debesu Valstībā! Daudzi ir pārliecināti, ka atrodas ceļā uz debesīm, bet kā viņiem izdosies tur ieiet - to es nezinu. Ja Tas Kungs ielaidīs viņus paradīzē, tad debesu mājoklis tiks aptraipīts un kļūs par elli.

"Ak, - iespējams, kādi uz to teiks. - Visi mēs esam grēcīgi un visi līdz pēdējam netīri." Jā, tā tas ir. Bet tieši tāpēc jau šajā pasaulē tika likts Jēzus Kristus Krusts, no kura iztek avots, kas spēj nomazgāt un attīrīt mūsu grēkus, padarot mūs baltākus par sniegu! Tas notiek caur Kristus augšāmcelšanos un tāpēc, kā Viņš ir jaunā dzīvē, tā arī mums ir jāatjaunojas. Vecais ir pagājis! Caur Kristus spēku, Viņa Krusta spēku un Viņa uzņemšanu debesīs, mēs, uzvarot grēku, tagad varam iet no uzvaras uz uzvaru!

Uzaicinājis aklo cilvēku pie sevis, es viņam jautāju:

- Saki man, vai tu jau esi redzējis Dievu?

- Nē, - viņš atbildēja, - Dievu redzēt taču nav iespējams!

- Vai esi redzējis Jēzu Krustā sistu? Vai esi sapratis, ka tur ir arī tava vaina?

- Nē! - iesmējās zuluss. - Ne jau mēs, melnie, bet jūs, baltie, viņu piesitāt krustā!

- Vai esi sapratis, ka Dievs ir svēts Dievs? Vai esi iepazinis Viņa svētumu?

- Nē...

- Vai esi domājis, ka arī par tevi Jēzus tika sists Krustā? Ka par taviem grēkiem Viņš bija pienaglots pie Krusta?...

Tā kā aklais uzmanīgi ieklausījās šajos vārdos, viņa garīgās acis pēkšņi atvērās, un viņš izsaucās: "Ak, tagad, šķiet, es saprotu, ko Jūs ar to man gribat teikt!..." Un ar šiem vārdiem, pirms es paspēju kaut ko pateikt, viņš atvēra man savu sirdi, izsūdzot savus grēkus, sākot no pašas bērnības. Neapstājoties, viņš cēla gaismā savus grēkus vienu pēc otra, pie tam bieži atkārtojot: "Ak, Dievs! Cik es esmu šausmīgs grēcinieks!!"

Vai ziniet, kas notika līdz ar to? Tieši tajā laikā, kad šis aklais cilvēks tā tīrījās, kraudams ārā visas savas nelikumības, viņš pēkšņi pielēca kājās un iekliedzās: "Ak, manas acis atvērušās! Es tagad redzu!! Es redzu!!..."

Tā viņa miesīgajām acīm tika dāvināta redze. Un es taču pat nelūdzu par viņu, neuzliku savas rokas... Tas Kungs viņu dziedināja, brīdī, kad viņš nāca pie Viņa ar saviem grēkiem.

Redziet, mīļie draugi, kas mums ir vajadzīgs priekš tā, lai mēs tiktu uzklausīti?! Bieži mēs pat nestādamies priekšā, kā mūsu grēki ir spējīgi šķirt mūs no Dzīvā Dieva. Ak, cik šausmīga ir šī nošķirošā grēka siena! Eiropā kristieši man stāstīja, cik tā ir smaga sajūta, kad tu lūdz, bet tava lūgšana neaiziet līdz Dievam. Pie tam ir tāda sajūta, ka pār tevi ir pārklājs, smags kā čuguns. Kad Billijs Grehems reiz vadīja evaņģelizāciju Rietumberlīnē, viens no viņa līdzstrādniekiem pēc tam viņam teica: "Bija tāda sajūta, ka likās tūlīt, tūlīt sāksies atmoda, bet visu laiku kā siena stāvēja kaut kāds šķērslis."

Kā jūs domājat, kas tā bija par sienu un kas tas par čuguna pārsegu? Nekas cits kā grēks. Tā nav materiālā labklājība, tā nav bagātība, kas, protams, arī var kļūt par grēku. Bet tas nav tas, kas mūs pirmām kārtām šķir no Dieva.

Tāpēc arī pie mums Dienvidāfrikā mēs vienmēr sakām cilvēkiem sekojošo: ja kāds nāk pie Dieva ar vajadzību, neatkarīgi no tā, vai miesīgu vai garīgu, tad vispirms ir jāparūpējas par to, lai šī lūgšana tiktu uzklausīta. Citiem vārdiem - jānovāc no ceļa visu, kas var būt Tam Kungam par šķērsli. Ja mēs pulcējamies, lai lūgtu, tad neatkarīgi no tā, cik lielā skaitā esam, mums viens otram jājautā, vai nav mums kaut kas tāds, kas kļūs par šķērsli starp mums un Dievu. Un, ja kaut kas tāds ir, tad vispirms tas ir jāsakārto un tikai pēc tam sākas lūgšana.

Ja mūsu attiecības ar Dievu un tuvākajiem nav vajadzīgajā kārtībā, tad lūgšanām nav nekādas nozīmes. Nevajag arī apgalvot, ka tev ir tuvība ar Dievu, bet tajā pašā laikā tās nav starp tevi un tavu brāli vai māsu. Bībele taču šajā jautājumā pilnīgi bez kompromisiem saka, ja kāds apgalvo, ka mīl Dievu, bet tajā pat laikā nemīl savu brāli, ir melis. Mīlestība uz tuvāko ir Dieva bauslis priekš mums, un bez tā piepildīšanas tuvība ar Dievu nav iespējama. Mateja Evaņģēlijā 25:40 rakstīts: "... ko jūs darījuši vienam no šiem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši." Mūsu garīgajā dzīvē darbojas šāds likums - jo vairāk mēs tuvojamies Dievam - jo vairāk arī tuvojamies savam tuvākajam.

Man nācies sastapt cilvēkus, kuri saka, ka ir jātiecas pēc vispārēja miera, kur visas ticības virs zemes kļūs par vienu, un notiks kristiešu, musulmaņu, budistu un visu citu apvienošanās. Nē, tas nav tas miers, par kuru reiz Kristus ir teicis: "Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu" (Jāņa ev. 14:27).

Reiz pie manis atnāca viens jauns cilvēks un jautāja, ko es domāju par "vispārējā miera" tēmu.

- O! - es viņam īsi atbildēju. - Tas viss ir sātaniski.

- Kā tad tā?! - viņš izbrīnījās. - Tas taču ir labi, ja ir vispārējs miers!

- Bet kāds Jums labums no šī vispārējā miera, ja Jūsu personīgajā sirdī miera nebūs! Sakārtojiet savu dzīvi! Izsūdziet savus grēkus, nākot pie Krusta, un tikai tad Jūs saņemsiet mieru. Bet, ja grēks paliek Jūsu sirdī, tad tur dzīvo sātans! Tāds stāvoklis nevar būt miers, bet tikai miera viltojums.

Pirmajam ir jābūt pirmajā vietā. Jebkurā gadījumā, vispirms ir garīgais, pēc tam - miesīgais. Un pat ja cilvēks nav saņēmis miesas dziedināšanu, tad viņš iemanto pilnvērtīgu iekšējo dzīvi - dzīvi, pāri plūstošu. Pie tam, viņam ir prieks, miers, mīlestība sirdī. Tā, slimība var kļūt cilvēkam par svētību, tuvinot viņu Tam Kungam. Ne velti Dieva Vārds saka mums: "...kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka" (1. Pētera 4:1).

Turpretī, ja cilvēks tiks dziedināts pie miesas, bet paliks garīgi slims, tad grēks, kas mīt viņa sirdī, saņem iespēju parādīt sevi darbībā. Piemēram, bijušais klibais vai paralizētais, kurš sācis normāli staigāt, var iet uz dejām, piekopt netiklību un dzīvot šausmīgu dzīvi, kura novedīs viņu pie mūžīgās pazušanas. Tādā veidā saņemtā dziedināšana viņam var kļūt par lāstu. Tikai Dievs zina, kas labāks mūsu dvēselei - miesas veselība vai slimība; un ne mums cilvēkiem to būs noteikt, bet samierinoties, jāpieņem to, kas ir Viņa griba.

Ir daudz "dziedinātāju" un "brīnumdarītāju", bet mums viss ir jāpārbauda, jo īpaši pēdējos laikos. Ne jau netīšām Apustulis Jānis savā vēstulē mums saka: "Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīsiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks; tas jau tagad ir pasaulē" (1.Jāņa 4:1-3).

Mīļie draugi! Šiem Svēto Rakstu vārdiem ir daudz dziļāka nozīme, nekā mēs to reizēm stādamies priekšā. Tas nenozīmē, ka mums ļaunā gara apsēstajam jājautā, vai viņš tic, ka Jēzus ir miesā nācis. Protams, ir tādi dēmoni, kuri aiz savas muļķības saka: "Nē, neticu", jo pamatā arī ļaunie gari tam tic. Jēkaba vēstulē 2:19 teikts, ka arī "ļaunie gari tic un dreb". Vai tas nozīmē, ka Jēzus ir miesā nācis un ka Gars, kas to apliecina, ir Gars no Dieva?

Vēstulē romiešiem 8. nodaļas 3. pantā mēs saņemam atbildi: "Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā. "

Bauslība, piemēram, saka: "Nezodz, nepiekop netiklību, nepārkāp laulību, nemelo, neesi lepns u.t.t." Tikai šo baušļu zināšana vien mums nepalīdz. Bet par spīti tam, grēks valda pār mums. Tāpēc arī Dievs ir sūtījis Jēzu miesā nākušu, lai sodītu grēku; un, ko bauslība nespēja mums dot, to darījis Dieva Dēls.

Tātad, tas Gars, kurš apliecina, ka Jēzus var glābt mūs no mūsu grēkiem un ka grēks mūsu dzīvē tiks notiesāts, ir Gars no Dieva. Tas ir Gars, kas apliecina dziedināšanu un glābšanu no grēkiem! Padomājiet par to, jo tas mums ir ļoti vajadzīgs un svarīgs. Šajā laikā mums īpaši vajadzīga gudrības un izšķiršanas dāvana, jo, ja mēs neiemācīsimies izšķirt garus, tad tiksim aizrauti ar viltus mācībām, kuras izplatās arvien vairāk un vairāk.

Mīļie draugi! Šo tēmu mēs paturpināsim mazliet vēlāk, bet tagad vēlreiz atgriezīsimies pie izlasītās 35. nodaļas no pravieša Jesajas grāmatas: "Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušā klajumā. Un kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu; kur agrāk mājoja šakāļi, tur augs zāle un niedres. Un tur būs līdzens ceļš, - ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas tanī nevar apmaldīties..."

Minētā nodaļa pilnīgi precīzi, līdz sīkumiem, rāda mums to, kas notiek, kad sākas garīga atmoda. Pie tam burtiskā nozīmē piepildās vārdi: "... un kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu." Tur, kur kādreiz bija sauss un tuksnešains, Tas Kungs sūta bagātīgu Savas garīgās un zemišķās svētības lietu.

Lai to apstiprinātu, es gribētu pavisam īsi pastāstīt par to, kā šīs nodaļas vārdi burtiskā nozīmē piepildījās kadā Dienvidāfrikas vietā. Es saku "kādā vietā", jo mūsu valstī ir daudz vietu, kur skaidri redzama šo vārdu piepildīšanās.

Kādā rajonā, kura nosaukums ir Tugela Feri, bija ļoti sauss. Tā bija sausa, tuksnešaina vieta, kur reti lija lietus, bet garīgā dzīve tur bija pavisam bēdīgā stāvoklī. Simts gadu garumā misionāri mēģināja tur sludināt Labo Vēsti, bet tas viņiem neizdevās, jo cilvēki negribēja neko ne dzirdēt, ne klausīties par Evaņģēliju. Tā turpinājās līdz brīdim, kad Tas Kungs Savā lielajā žēlastībā tur sūtīja atmodu. Un tad simti un tūkstoši atgriezās pie Dieva un nāca pie Krusta.

Pēc tam, kad tur sāka plūst varenas garīgas straumes, Tas Kungs virs viņiem atvēra Savas debesis tā, ka tagad tur gadiem bagātīgi līst lietus, un cilvēki līksmi saka: "No tā laika, kad Dzīvais Dievs sāka darboties mūsu vidū, mēs saņemam lietu arī mūsu zemei!"

Tā Tas Kungs līdz ar garīgo svētību sūtīja tur arī zemes svētību. Tāds ir mūsu Dievs! Viņa žēlastībai nav robežu! Dziedinot to zemi, Viņš dziedināja arī tos, kas uz tās dzīvoja. Miesīgi slimie cilvēki ne tikai iepazina Savu Pestītāju un, garīgi atdzimstot, sāka Viņam ticēt, bet arī saņēma miesīgas dziedināšanas: aklie sāka redzēt, klibie - staigāt, mēmie - gavilēja un dziedāja varenā priekā. Ko reiz pravietojis pravietis, tas sāka piepildīties dzīvē.

Tagad sīkāk pastāstīšu, kā tas viss notika.

Pēkšņi tur radās lielas slāpes pēc Dieva Vārda un cilvēki sāka plūst no visām pusēm. Simtiem pulcējās tajā vietā, kur sludināja Evaņģēliju, un pēc sprediķa daudzi no viņiem palika, lai attīrītu un savestu kārtībā savu dzīvi. Tajā laikā es vairs nevienu neaicināju nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva. Bet Dieva Vārds, kļuvis dzīvs un darbīgs, pats pārņēma cilvēku sirdis, izdarot tajās to, ko Tas aicināts darīt.

Mēs neteicām cilvēkiem, ka viņiem ir jāizsūdz personīgi savi grēki, nemācījām, kā to darīt. Bet Svētais Gars Pats viņus uz to modināja, Pats lika uz sirds kā un ko runāt. Nākot pie mums, viņi ar asarām acīs lūdza: "Lūdzu, dodiet mums iespēju visu izstāstīt. Mēs nevaram atgriezties mājās tādi, kādi esam. Mēs no šejienes neaiziesim, pirms nebūsim Dieva priekšā attīrījuši savu dzīvi." Viņi pavadīja daudzas stundas vienatnē ar to cilvēku, kura klātbūtnē sūdzēja savus grēkus Dievam, nesot gaismā visu savas dzīves netīrību un nosaucot vārdā katru grēku. Cik nospiesti un nelaimīgi viņi izskatījās, stundām ilgi sēžot un gaidot tādu iespēju, bet cik bērnišķīgi priecājās, pēc tam kad beidzot varēja to izdarīt! Ak, kā tad staroja viņu sejas un kā mirdzēja laimē viņu saraudātās acis! Tā Dievs darīja Savu darbu, pievedot izglābjamos Baznīcai!

Reiz tur bija nolemts noturēt trīs vakara sapulces - piektdien, sestdien un svētdien. Lai gan parasti tādās reizēs mūsu sapulces notika zem klajas debess, tajā reizē mēs uzslējām lielu telti, kas izrādījās pārāk maza, lai uzņemtu visus, kas vēlējās.

Piektdienas vakarā sapulces laikā es pamanīju jaunu meiteni, kura gulēja uz zemes mūsu priekšā. Visur drūzmējās cilvēki, arī apkārt teltij bija daudz cilvēku, bet šī meitene nekustīgi gulēja. Pēc sapulces es jutos ļoti noguris un lūdzu saviem līdzstrādniekiem mani atvainot, jo man bija jāiet kaut mazliet atpūsties. Pie tam, es lūdzu, lai viņi turpina runāt ar cilvēkiem, kuri nepārtrauktā straumē plūda uz grēksūdzi.

Pēc dažām stundām mani līdzstrādnieki atnāca pie manis un aicināja iet viņiem līdzi. Viņi teica, ka pieņēmuši jau vairāk kā simts cilvēku, kuri vēlējās attīrīt savu dzīvi.

Parasti tādās sapulcēs mums ir ap 50 darbinieku, kuri nodarbojas ar cilvēkiem, kas vēlas izsūdzēt grēkus. Bet arī tas bieži vien ir par maz, tāpēc viņi ir spiesti stundām ilgi pavadīt nepārtrauktā kalpošanā, kādreiz pat cauru nakti nosēžot bez atpūtas, tā ka viņiem acis kļūst sarkanas un sapampst. Ir bijuši arī gadījumi, ka cilvēkiem rindā nākas gaidīt trīs vai piecas dienas, pirms viņiem izdodas nokļūt pie kāda darbinieka uz grēksūdzi un personīgu sarunu. Viņi negribēja iet projām pat tad, kad mēs to viņiem lūdzām. "Kāds labums cilvēkam, - viņi mums atbildēja ar Rakstu vārdiem, - ja viņš iemanto visu pasauli, bet pazaudē dvēseli. Nē, mēs nevaram aiziet no šīs vietas, kamēr neesam sakārtojuši savu dzīvi. Mums ir jānoslēdz miers ar Dievu."

Manu draugu aicināts, es atnācu uz sapulces vietu, kur vēl atradās ne mazāk kā 200 cilvēku, kuri bija slimi un kam bija vajadzīga palīdzība miesai. Viņi grēksūdzē jau bija attīrījuši savu dzīvi un tagad vēlējās, lai lūgtu par viņu miesas dziedināšanu.

Līdzīgās situācijās, kad ir sapulcējušies ļoti daudz miesīgi slimu cilvēku, mēs lūgšanā rokas uzliekam tikai vienam - diviem, nu maksimāli 5% no visiem. Par pārējiem tiek lūgts 5-10-20, reizēm pat 100 cilvēku grupās, lai Dievs Pats aizskar katru no viņiem. Un tad tas notiek bez mūsu roku uzlikšanas. Daudzi tiek dziedināti klausoties sprediķi; vēl vairāk cilvēku Dievs dziedina tad, kad viņi saved kārtībā savu dzīvi. Pie tam, Viņš ne tikai aizskar viņu dvēseles, dāvinot garīgo dziedināšanu, bet arī viņu miesu. Pie tam dziedināšanas dāvanas var arī nebūt. To taču dara Tas Kungs, Kurš saka mums: "Es, Tas Kungs esmu jūsu Ārsts", un šie vārdi paliek spēkā arī mūsu divdesmitajā gadsimtā.

Tajā vakarā darbinieki teica, ka šo 200 cilvēku vidū ir 10 aklie, par kuriem vajadzētu aizlūgt īpaši - ar roku uzlikšanu, pēc tam lūdzot kopīgi par visiem pārējiem.

Vai ziniet, kas tad notika? Tajā vakarā Tas Kungs bija mūsu vidū tik lielā spēkā un varenībā, ka katrs no šiem 10 aklajiem kļuva redzīgs, un pie tam daudziem no viņiem rokas nemaz netika uzliktas. Tiklīdz viņi ienāca telpā, kur vajadzēja notikt lūgšanai, viņu acis atvērās, viņi tūdaļ varēja redzēt. Protams, tas ar viņiem varēja notikt tikai pēc tam, kad viņi grēksūdzē bija sakārtojuši savu dzīvi.

Bet vēl brīnišķīgāks bija nākošais notikums. Piektdien viens no mūsu darbiniekiem ar kravas mašīnu atveda ļoti daudz cilvēku, kuri arī gribēja piedalīties šajos dievkalpojumos. Zulusi nesaprot, ka mašīna var tikt pārslogota. Pat, ja kravas kastē ir palikusi vismazākā vietiņa, viņi saka, ka mašīnā vēl ir vieta. Un lūk, kad viņi bija jau ceļā, mašīnu apturēja viena akla melnā sieviete, kura stāvēja pie paša ceļa kopā ar mazu meitenīti. Izkāpis no mašīnas, darbinieks prasīja, ko viņa vēlas.

- Es dzirdēju, - teica aklā, - ka jūs braucat uz sapulci, kura notiks 40 kilometrus no šejienes! Vai es varu braukt uz turieni kopā ar jums?

- Vai arī es varu kopā ar viņu? - jautāja meitene, mātes pavadone.

- Diemžēl, tas nav iespējams, - atbildēja mūsu brālis. - Mašīna jau tā ir pārāk pārpildīta.

Izdzirdējusi šos vārdus, sieviete sāka rūgti raudāt.

- Ticiet man! - turpināja līdzstrādnieks. - Man patiešām nav iespēju jūs paņemt! Vienīgais variants - ja kāds no tiem, kas ir mašīnā, piekristu izkāpt, lai dotu vietu jums.

Bet visi, kas atradās mašīnā, teica, ka nevarot to darīt, jo viņi brauc no tālienes un šo apvidu nepazīst; arī pazīstami cilvēki šeit nedzīvo, pie kā varētu palikt. Tā viņiem nācās braukt tālāk, atstājot ceļa malā šo raudošo sievieti.

Tas viss notika piektdienas pēcpusdienā, bet sestdien ap pusnakti Tas Kungs aizskāra desmit aklo acis, dāvinādams redzi. Kad svētdienas, pēcpusdienā, visi šie cilvēki kravas mašīnā atgriezās atpakaļ mājās, viņi turpat uz ceļa sastapa to pašu sievieti, kura priecājās un līksmoja.

- Es esmu kļuvusi redzīga! - teica viņa. - Tagad arī es esmu Kristus mācekle!

- Bet kā tas ar tevi notika?! - pārsteigti viņi iztaujāja.

- Sestdienas naktī manas acis atdarījās un es sāku redzēt!

Kad viņi salīdzināja pulksteņus, tad izrādījās, ka tas bija tieši tas pats laiks. Tajā brīdī, kad Tas Kungs aizskāra desmit aklo acis, Viņš apžēlojies par šo sievieti, aizskāra arī viņas acis, dāvinot viņai redzi. Tik varens ir mūsu Kungs! Tik neierobežota ir Viņa žēlastība un Viņa spēks! Nav Viņam līdzīga!

Tajā sestdienas vakarā mūsu priekšā vēl arvien gulēja tā pati meitene. Kā pirmajā reizē, tā arī tagad, viņa bija pilnīgi nekustīga. Pēc tam, kad mēs beidzām lūgt par visiem 200 cilvēkiem, darbinieki teica man:

- Nu lūk, tagad ir palikusi šī viena paralizētā meitene. Viņa guļ būdā, arī par viņu vajag lūgt.

- Ko?! - es izbrīnījos. - Bet kā tad mēs to varam? Viņa taču pat nespēj runāt!

Šī meitene gulēja vairāk kā pusotra gada, būdama pilnīgi paralizēta. Viņa pat acis nevarēja atvērt. Tikko jūtami kustējās vienīgi viņas plaksti un mazliet viens labās rokas pirksts. Tas bija dzīvs līķis. Šīs meitenes vecāki bija mēģinājuši visu, kas vien bija iespējams. Viņa tika vesta uz piecām dažādām slimnīcām un, kad šai nelaimīgajai nevarēja palīdzēt ārsti, viņa tika nesta no viena burvja pie otra. Viens no tiem pat cepa vardes un karstas tieši no pannas lika viņai uz galvas, tā ka viņai nodega mati un āda. Bet arī šī "dzīvnieciskā ārstēšana" palika bez rezultātiem. Tad šīs meitenes māsa, kura bija skolotāja, atnesa viņu pie mums uz sapulci, noliekot uz zemes tieši sludinātāja priekšā.

- Jūs sakāt, - ar izbrīnu es turpināju, vērsdamies pie līdzstrādniekiem, - ka mums par viņu jālūdz? Bet vai tad viņa jau attīrīja savu dzīvi?

- Jā, viņa to izdarīja, - mierīgi viņi man atbildēja.

- Bet tas taču nav iespējams! - es izsaucos. - Kā tas jums izdevās?! Viņa taču vispār nespēj runāt! Kā gan viņa varēja atklāt savus grēkus?!

- Mēs to darījām tā, - paskaidroja mani draugi. - Pieliekušies pie viņas auss, mēs jautājām: "Vai tu esi kādreiz bijusi nepaklausīga saviem vecākiem?"

Rakstos ir teikts: "Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, ir tev devis" (2. Moz. 20:12). Ja tu to nedari, tad grēko. Nav iespējams, ka cilvēks, kurš ir paklausīgs Dievam, būtu nepaklausīgs saviem vecākiem. Pie tam, paklausībai nav jābūt tikai līdz 18 vai 20 gadiem, bet visu laiku, kamēr vien viņi dzīvo. Godāt savu tēvu un māti - tas nozīmē piepildīt Tā Kunga bausli, kuram ir apsolījums: "Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes" (Efez. 6:3). Bērns, kurš negrib klausīt un cienīt savu tēvu un māti, ir sliktāks par pagānu, pat, ja saucas par kristieti! Tas dzīvo ne tāpēc, lai slavētu Dievu, bet lai slavētu sātanu un viņa valstību. Tādam bērnam ir jānožēlo grēki un jāsakārto attiecības ar saviem vecākiem, lūdzot viņiem abiem piedošanu. Citādi viņš nevarēs no Dieva saņemt svētību.

Lūk, kāpēc šai paralizētajai meitenei vispirms tika uzdots jautājums par paklausību:

- Vai tu biji nepaklausīga tēvam un mātei? Varbūt viņi tev kaut ko teica, bet tu nepaklausīji?

Atbildot, meitene mazliet pakustināja skropstas, un no šīs atbildes bija saprotams - "jā" vai "nē".

- Vai tu biji agrāk skolā nepaklausīga skolotājiem? Vai tu kādreiz mānījies?

Un atkal tikko manāma skropstu kustība - "jā".

- Vai tu jau kādreiz esi bijusi kopā ar puišiem?...

Ko lai dara, šodien ar šo jautājumu ir pavisam bēdīgi. Bieži meitenes stājas laulībā, būdamas jau netīras. Tā ir bēdīga aina! Vai jums, draugi, ir zināms, kā pagāni pārbauda savas neprecētās meitenes. Ja jaunā meitene vairs nav nevainīga, viņa tiek padzīta. Tā rīkojas cilvēki, kuriem mūsu priekšteči sludināja Evaņģēliju! Bet kā tas tagad izskatās pie mums? Man ne vienu vien reizi nācies dzirdēt no šķīstām meitenēm, kuras vēlas saglabāt savu nevainību, ka viņas par to tiekot arī izsmietas. Sakiet, vai tas nav šausmīgi?!

Ziniet, ja jau reiz par to iznāk runāt, gribu vēl kaut ko pateikt šajā sakarā. Pagājušajos 23 gados kopš atmodas sākuma, mums daudzkārt nācies pārliecināties par to, ja jaunai meitenei prātā ir tikai puiši, bet puisis domāja par meitenēm, tad viņi nevarēja būt trauki, derīgi Tam Kungam Viņa lietošanai. Mums arī ne vienu vien reizi nācās būt lieciniekiem, kā Dievs lietoja kādu no jauniem cilvēkiem tik varenā spēkā, ka caur viņiem nožēloja grēkus un atgriezās pie Tā Kunga simti un tūkstoši dvēseļu. Bet tiklīdz šādas meitenes galvā radās doma par puisi, Dieva Gars tūdaļ pārtrauca darboties. To pašu varēja novērot pie jaunajiem puišiem.

Izņēmumi ir tikai tie gadījumi, kad tas ir no Dieva un kad Tas Kungs Pats sagatavojis vienu priekš otra. Bet tad tas notiek pilnīgā šķīstībā un tīrībā. Pie tam, jaunie cilvēki, kuru savienību sagatavojis Pats Dievs, ne tikai neskūpstās, bet pat neņem viens otru aiz rokas. Viņi viens otram nepieskaras, starp viņiem nav tā saucamās draudzības un mīlas tikšanās. Tā rīkojoties, viņi saka: "Tajā dienā, kad mēs nostāsimies Dieva Altāra priekšā, mēs apģērbsim baltas drēbes, kuras patiesi būs tīras un neaptraipītas. Mēs negribam būt liekuļi, netīri stāvot baltajās kāzu drēbēs." Tādā veidā kristieši pie mums stājas laulībā, un tikai tā Tas Kungs var svētīt laulības kārtu.

Reiz es aizskāru šo jautājumu savā sprediķī kādā sapulcē Vācijā, un tad jauniešu koris uzreiz sāka streikot. Viņi teica, ka nekad vairs nedziedāšot, ja es pie viņiem vēl sludināšu. Ak, cik es ļoti par to priecājos! Viņi taču ir palīgi man kā sludinātājam. Tādi tikai traucē Dieva Vārdam. Arī korim ir jābūt tīram! Ko Tam Kungam var labu darīt ar kori, kurā dzied netikļi un netikles?! Kādu darbu var veikt ar cilvēkiem, kuri nedzīvo tīru un svētu dzīvi?! Nekādu! Tā ir vien netīra kopība, kuru, protams, Tas Kungs nevar lietot Savam darbam!

Pieticība, šķīstība un tīrība ir vajadzīgi Tam Kungam! Tad nu atgriezīsimies pie Bībeles standartiem! Ieskatieties Rakstos, un jūs ieraudzīsiet - Tas Kungs grib rādīt mums, cik tīrai un nevainīgai jābūt Viņa Baznīcai, Viņš par piemēru lieto līgavu - tīru jaunavu. Apustulis Pāvils, šis garīgais milzis, vīrs pildīts ar Dieva gudrību un spēju pravietot, griežoties pie mums, saka: "Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu" (2. Kor. 11:2).

Redziet, kādiem mums jābūt garīgi! Kā jauna, neprecēta jaunava, kura ir šķīsta un tīra pēc miesas. Tāds ir mūsu garīgais standarts un tāda - mūsu garīgās dzīves ābece.

Nereti, uzrunājot sievas, es viņām saku: "Parādiet man ar savu dzīvi un savām attiecībām pret vīru, kādai ir jābūt mūsu, kristiešu, attieksmei pret Jēzu, jo ir rakstīts: "Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās" (Efez. 5:24). Protams, mūsu modernajā laikmetā tas bieži izskatās pavisam citādi. Divdesmitā gadsimta sievietes uzskata, ka pazemība un paklausība savam vīram ir kaut kas tāds, kas ierobežo viņu cilvēciskās tiesības un pazemo pašcieņu. Nu ko, ja tā spriež, tad Bībele mums nav vajadzīga, jo tā runā muļķības.

Bet gribu jums teikt, ka patiesi brīva un laimīga var būt tikai tā sieviete, kura klausa savam vīram un dzīvo tā, kā to māca Bībele, bet nevis tā, kurai ir virsroka savā namā. Ja tu, sieva, kārtojot savus ģimenes jautājumus, gribi "valkāt vīra bikses", tad vari mierīgi atdot viņam savu kleitu. Lai viņš to apģērbj tavā vietā!

Tā runājot, es nepavisam negribu noņemt atbildību no vīriem. Vīram ir jābūt vīram pilnā Dieva Vārda nozīmē; vīram, kas nodod sevi par savu sievu tā, kā Jēzus atdeva Sevi par Savu Baznīcu, lai to šķīstītu.

Izlasiet Efeziešu vēstules 5. nodaļas 25. un 26. pantu. Vai ne priekš jums, vīri, ir šie vārdi: "Vīri, mīliet savas sievas tāpat, kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, Pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens kristībā teikto vārdu..." Bet kā tas patiesībā izskatās pie mums?! Kur tagad ir vīri, kas savas sievas dara šķīstas?! Kur ir vīri, kas ir labi piemēri savām sievām?! Kur ir tie, kas ar savu dzīvi rāda savām sievām un saviem bērniem patieso staigāšanu Dievā?!

Jā... Pasaulē tagad patiešām ir dziļa neizpratne. Bet tikai ziniet, mani draugi, pirms viss nenostāsies savās patiesajās vietās, mēs nepiedzīvosim atmodu. Vispirms viss ir jāsaved vajadzīgajā kārtībā, lai tas, par ko runā Raksti, kļūtu par mūsu īstenību un dzīvi.

Tagad es atkal atgriezīšos pie stāsta par astoņpadsmit gadīgo paralizēto meiteni. Līdzstrādnieki teica man: "Tā viņa ir jau atklājusi savus grēkus, un Jēzus saka, ja kāds izsūdz savus grēkus un atstājas no tiem, tad Viņš, būdams taisns un uzticīgs Savos apsolījumos, piedod tam un šķīsta no visas netaisnības."

Ticiet vai nē, kad kristieši sāka visi kopā lūgt par šo gultā nekustīgi gulošo jaunavu, Dieva spēks nāca pār viņu tādā varenībā, ka visi kauli viņas ķermenī trīcēja un drebēja kā lapas stiprā vējā. Viņa tika piecelta no gultas ne jau nu cilvēciskām rokām un, piecēlusies kājās, sāka skriet. Viņa nevarēja noturēt līdzsvaru un, sašūpodamās nokrita uz kreiso pusi. Daži tur stāvošie cilvēki pacēla viņu un nostādīja uz kājām. Tad atkal viņa nokrita uz pretējo pusi un atkal tika piecelta. Pēc tam līdzsvars atgriezās, un viņa, ejot pa apli, līksmoja un slavēja To Kungu.

Bija ap pusnakti. Pēkšņi, kā pēc signāla, ap mums sanāca liels pūlis cilvēku. Neviens nezināja, no kurienes un kā viņi tajā brīdī tur saradās. Tas nav izskaidrojams, bet atmodas laikā tā mēdz būt, ka šķiet, pat gaiss ir pārņemts un piepildīts ar Dieva klātbūtni. Es nefantazēju, jo pilnīgi neticīgi cilvēki pulcējās tajā vietā, kur darbojas Tas Kungs, un Svētais Gars viņiem uzrāda viņu grēkus tā, ka viņi tūlīt pat tos nožēlo un atgriežas pie Dieva. Cilvēki mēdz būt tā pārņemti, ka burtiski ar miesu jūt Dieva klātbūtni. Kas to nekad nav piedzīvojis, tas, droši vien, teiks, ka tā ir tikai fantāzija un iztēles rotaļa. Lai katrs domā par to, ko grib. Mēs savā spriešanā esam skaidrā prātā, un viss notiek pēc Dieva kārtības. Ja jūs man neticat, tad brauciet šurp un skatieties paši.

Šajā pūlī bija trīs pilnīgi neticīgi cilvēki, kuri strādāja pie pilsētas mēra. Viņi atnāca pie mums un pajautāja: "Kur ir tā dziedinātā meitene? Kur ir Annagretta?" "Lūk viņa", - mēs norādījām. Tad viņi teica: "Mēs gribam pabūt kopā ar viņu vienatnē, bez sludinātāja un visiem pārējiem kristiešiem. Mums viņa viena ir jāizjautā, lai neviens cits tur nebūtu klāt."

Šie cilvēki nespēja noticēt notikušajam. Pasaulē dzīvo daudzi līdzīgi Tomam, kurš kādreiz teica: "Kamēr neieraudzīšu savām acīm un neaptaustīšu savām rokām - neticēšu."  Četratā viņi iegāja atsevišķā istabā. Kad pēc ilga laika viņi atkal no turienes iznāca, tad visu klātbūtnē teica Annagrettai: "Meitene! Tas Dievs, Kurš tevi ir dziedinājis, patiesi var augšāmcelt mirušos un dzīvos! Esi Viņam uzticīga līdz nāvei!" Tāds bija viņu slēdziens. (Šodien šī jaunava ir precējusies un divu bērnu māte).

Nākamajā rītā daži līdzstrādnieki lūdza atļauju aizbraukt kopā ar Annagrettu pie viņas tēva, kurš citā pilsētā strādāja par cietumsargu. Tā lūk, viņi brauca uz turieni ar viņu - pilnīgi veselu un normālu, kļuvušu tagad par laimīgu un brīvu Dieva bērnu.

Piebraukuši pie cietuma, viņi piegāja pie durvīm un pieklauvēja. Annagrettas tēvs iznāca, lai uzzinātu, kas vajadzīgs un tūdaļ ieraudzīja savu meitu.

- Ak! - viņš izsaucās. - Vai tas ir tavs gars, vai tu pati, Annagretta?!

- Es tā esmu, tēti! - viņa atbildēja.

Tad viņš metās pie viņas, pametot atvērtas cietuma durvis, tā ka līdzstrādniekiem nācās atgādināt, lai aizver tās, kamēr cietumnieki vēl nav paspējuši izbēgt.

- Kā tas iespējams?! - nepārtraukti atkārtoja satrauktais tēvs. - Kā tas iespējams?!...

- Jēzus piedeva man manus grēkus! - priekā starodama, viņam atbildēja meita. - Viņš izglāba manu dvēseli un dziedināja manu miesu!

Izdzirdējis šos vārdus, viņš zemu noliecās un teica: "Patiesi tas ir Dzīvais Dievs! Nav cita Viņam līdzīga!"

Tā tika teikts un godināts mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārds, un tā līdz šim laikam, arvien tas tiek godināts šo cilvēku vidū! Ak, cik tomēr patiesi ir rakstīts, ka pēdējie būs tie pirmie un pirmie - pēdējie! Cilvēka prātam tas nav aptverams! Un galvenais jau nav tas, ka garīgi aklie kļūs redzīgi, garīgi mēmie - runās un garīgi klibie skries. Šie pravieša Jesajas vārdi piepildās arī vistiešākajā, burtiskajā nozīmē - pēc miesas, un tam mēs esam dzīvi liecinieki.

Bet neskatoties uz visu, galvenais tomēr paliek galvenais, par ko pravietis saka tā: "Un tur būs līdzens ceļš, - ceļš, ko sauks par svēto ceļu; nešķīstie tur nespers savu kāju..."

Dvēseles, kas nostājas uz šī svētā ceļa, piedzīvo pilnīgu un pilnvērtīgu atgriešanos, sākdami dzīvot citu, pilnīgi jaunu dzīvi. Bet bēdas tam cilvēkam, kurš reiz iepazinis patieso, atkal atgriežas atpakaļ grēkā.

Reiz pilsētiņā Tugela Feri nožēloja grēkus vecs burvis. Viņš bija akls, bet pēc tam, kad nožēloja grēkus un sāka ticēt Tam Kungam, tā acis atvērās, un viņš kļuva redzīgs. Pagāja tikai daži mēneši pēc viņa dziedināšanas, un viņu atkal sāka vilkt vecajā dzīvē. Un tā, nolēmis atkal sākt strādāt savas sātaniskās mākslas laukā, viņš uzkāpa kalnā, lai savāktu zālītes un izraktu saknes, kuras agrāk lietoja priekš savām burvībām. Tajā brīdī, kad, atradis vajadzīgās saknes, viņš sāka tās rakt ārā, gaisma viņa acīs nodzisa, un viņš atkal kļuva akls. Nespēdams vairs patstāvīgi nokāpt no šī kalna, viņš sāka skaļi kliegt un saukt pēc palīdzības. Drīz atnāca cilvēki un aizveda viņu uz mājām. No tā laika līdz šai dienai viņš tā arī palika akls. Ne velti uzrunādams izdziedināto cilvēku, Jēzus teica: "Tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks" (Jāņa 5;14). Tieši tā notika šajā gadījumā. Tiklīdz bijušais burvis atgriezās pie savas vecās dzīves un sāka grēkot, viņš atkal kļuva akls.

Cits zuluss, kuram bija 90 gadu, bija paralizēts un tikai ar lielām pūlēm varēja vilkt savu ķermeni pa zemi. Gadījās, ka šis iesīkstējušais pagāns dzirdēja Evaņģēlija Glābjošo Vēsti un sāka ticēt Jēzum. Tas Kungs iežēlojās par viņa dvēseli un brīnišķīgā veidā dziedināja viņa miesu tā, ka viņš varēja pilnīgi normāli staigāt.

Divas, trīs dienas viņš bija ar mums, pēc tam atgriezās mājās. Kad viņš ienāca savā būdā, viņa pieaugušie dēli, satriekti par notikušo pārmaiņu, izsaucās:

- Tēvs, kas ar tevi noticis?!

- Jēzus mani ir dziedinājis!

- Jēzus?!... Labi... Bet mums arī jāpienes pateicība savu mirušo senču gariem.

To teikuši, viņi kāva govi, lai to upurētu. Diemžēl, izdziedinātais tēvs tam nestājās pretī un neapturēja viņus. Tajā brīdī, kad tas notika, kad tecēja upurdzīvnieka asinis, šis vecais vīrs visu acu priekšā pārvētās atkal par iepriekšējo kropli. Drīz pēc tam viņš mira un tāds arī aizgāja mūžībā.

Jā... varenu patiesību ir teicis pravietis! Šis ceļš patiesi ir svēts ceļš.

Mīļie draugi! Eiropā man no daudziem ne vienu vien reizi nācies dzirdēt sekojošo: "Ak, Erlo! Tā sludināt tu vari pie sevis Āfrikā! Tur jūs vēl dzīvojat nevainīgu dzīvi! Runā par to tur, nevis šeit, Eiropā! Mums šeit ir seksa veikali un izvirtusi televīzija. Šeit mums ir pieejama pornogrāfija un kailu meiteņu un sieviešu fotogrāfijas, ar kurām ir burtiski pārsātināta pasaule ap mums! Mēs katru dienu dzirdam pasaulīgu mūziku! Mēs vienkārši esam spiesti to klausīties! Mēs jau caur caurīm esam piesūcināti ar visu šo indi! Tāpēc tev nav no mums jāgaida, ka šeit, mūsdienīgā Eiropā, mēs dzīvotu tā, kā tu sludini! Tu to vari stāstīt primitīviem cilvēkiem, bet ne mums!..."

Ko lai nu saka? Patiešām, kā raugs saraudzē visu mīklu, tā daudzi kristieši ir saraudzēti ar grēku! Nu ko, nostiprinieties tajā arī uz priekšu! Bet ziniet, ka tas Gars, kurš apliecina, ka Jēzus ir miesā nācis, lai uzvarētu grēku, ir Gars no Dieva. Jebkurš cits gars ir gars, kas nāk no elles. Tāpēc pārbaudiet un izmeklējiet paši, kāds ir tas gars, kas dzīvo jūsos.

Jēzus grib arī šeit - mūsdienīgā, civilizētā, brīvā pasaulē redzēt Baznīcu, kura ir tīra un neaptraipīta. Kad kristieši kļūs tādi, tad arī sāksies garīga atmoda, kura ir kā likumsakarīgs iznākums svētai, šķīstai dzīvei. Lai Svētais Gars varētu darboties tā, kā Viņš to grib, Viņam ir nepieciešams brīvs ceļš mūsu dzīvē. Bez tā - nav iespējams. Dieva Gars jau tāpēc arī saucas Svētais Gars, jo Viņš nepanes neko nešķīstu un nesvētu! Un, kad šis Gars saņem iespēju darboties caur mums, tad parādās Dieva godība. Tikai tad tuksnesis pārvērtīsies par ziedošu dārzu, tad kristietība uzdīgs un uzziedēs kā narcise, tad pasaule ieraudzīs, ka Tas Kungs ir Dievs, un Tas ir Tas Pats Dzīvais Dievs arī mūsu XX gadsimtā!

Pasaule atrodas kristiešu rokās! Ne velti Bībele saka: "Ja Mana tauta, kas ir pēc Mana vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus un dziedināšu viņu zemi" (2. Laiku 7;14).

Mīļie mani! Varbūt jūs šo pantu zināt pat no galvas, bet vai esat kādreiz par to nopietni padomājuši? Vai esat pamanījuši to noteikumu, kādu uzstāda Tas Kungs, vēlēdamies piedot mums un dziedināt mūsu zemi? Dievs taču šajos vārdos tik skaidri mums un jums saka: "Ja Mana tauta pazemosies Manā priekšā un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, - tad Es viņus uzklausīšu..."

Mani draugi! Atmoda sākas ne jau ar citiem cilvēkiem! Ne ar ārējo! Tā sākas ar mums pašiem un pie mums - Dieva Baznīcā! Un tāpēc mūsu uzdevums ir sagatavot ceļu Svētajam Garam, lai Viņš varētu sākt darboties. Neviens nešķīsts nespers kāju uz šī ceļa, ceļa, kas ir svēts ceļš. Un tas ir arī vienīgais ceļš katram kristietim. Uz tā Tas Kungs grib mūs redzēt. Ak, cik tas būtu brīnišķīgi, ja Jēzus Kristus Baznīca jau šodien dzīvotu tā, ka tajā būtu redzama mūsu Pestītāja godība!