14.nodaļa 
LIELĀS LIETAS SĀKAS NO MAZAJĀM

Marka Evaņģēlija 6. nodaļā no 32. līdz 44. pantam aprakstīts interesants notikums par to, kā Jēzus paēdināja piecus tūkstošus cilvēku. Izlasīsim to!

"Un tie laivās aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā redzēja daudz ļaužu un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. Un bija jau vēlu, kad Viņa mācekļi pie tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst." Bet Viņš, atbildēdams tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Un tie uz Viņu sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?" Bet Viņš uz tiem sacīja: "Cik maizes jums ir? Eita un raugait." Un tie uzzinājuši saka: "Piecas un divi zivis." Un Viņš tiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, ir tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši vīru vien."

Tā, esot tuksnešainā vietā, Jēzus sludina un māca tautu. Laiks ir vēls, un, norūpējušies par to, ka cilvēki paliek izsalkuši, mācekļi nāk pie Viņa ar jautājumu, kā rīkoties. Protams, viņi vēlējās sūtīt visus uz tuvējiem miestiem, lai katrs nopirktu sev kaut ko ēdamu. Bet, atbildot uz to, Jēzus viņiem saka: "Dodiet jūs viņiem ēst." Tādā veidā Tas Kungs dod uzdevumu saviem mācekļiem pabarot tautu. Tieši viņiem Viņš uzliek šo atbildību.

Varat stādīties priekšā, kādā grūtā situācijā viņi toreiz atradās, izdzirdot sava Skolotāja pavēli. Jo, lai dzirdētu Jēzu, sapulcējās milzīgs skaits cilvēku. Kā vēsta Raksti, tur bija ap pieci tūkstoši vīru vien, neskaitot sievietes un bērnus.

Un mācekļi, aprēķinājuši, cik naudas vajadzētu, lai paēdinātu tik daudz cilvēku, saka Jēzum: "Kungs, mums nepietiks ar 200 denārijiem, lai katrs saņemtu kaut mazliet." Bet šis paziņojums nemaz nemulsināja viņu Skolotāju, Kurš teica, ka viņi nedrīkst atlaist cilvēkus, iekams nebūs tos pabarojuši.

Mīļie draugi! Šie vārdi: "Dodiet jūs viņiem ēst" skan priekš Kristus mācekļiem arī šodien. Jūs taču ziniet, ko Bībele mums saka: "Ejiet pa pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai." Un, ja jūs sevi saucat par Dieva bērniem, tad tas ir arī jūsu uzdevums. Vai tad jūs neesat lasījuši, ka neticīgo asinis tiks atprasītas no mūsu rokām. Mūsu un jūsu uzdevums ir nest pasaulei vēsti par glābšanu, sludinot par Kristu ne tikai ar vārdiem, bet, jo vairāk, ar savu dzīvi un darbiem. Mūsu dzīve ir tas Evaņģēlijs, ko mēs sludinām. Svēta dzīve, nevis "svēti vārdi", iemanto citu dvēseles. Tieši tādus Jēzus vēlas redzēt Savus mācekļus, kuriem jākļūst par dzīviem Viņa lieciniekiem.

"Ak, nē! Tas nav priekš manis! Tas nav manos spēkos! Es vienkārši neesmu uz to spējīgs! Man tik un tā nekas nesanāks!" - tādus vārdus tagad nākas bieži dzirdēt. Bet arī minētajā gadījumā Tas Kungs, šķiet, prasa no saviem mācekļiem neiespējamo, teikdams "dodiet jūs viņiem ēst" tad, kad viņiem nekā nebija. Pat gabala maizes nebija nevienam no viņiem šajā brīdī! Nevienam! Tā viņi nokļuva bezizejas stāvoklī. Vieni domāja, kurp iet, lai nopirktu maizi, otri aprēķināja, cik tas varētu maksāt. Pazīstama, cilvēcīga reakcija, vai ne tā?

Jā, kas tikai neienāk prātā, ja Tas Kungs dod mums uzdevumu mantot visu pasauli priekš Viņa. Tad mēs domājam un spriežam, kas mums būs vajadzīgs. Un tad, tiek piedāvāts lūgt par atmodu, par to, lai Dievs sāktu darboties, un lai uguns nāktu no debesīm, satricinot visus sātana pamatus.

Tā mēs lūdzam un lūdzam, prasot To Kungu, lai Viņš darītu varenus darbus, lai simti un tūkstoši nožēlotu grēkus, lai grēcīgā pasaule iepazītu savu Pestītāju un tā tālāk. Bet paiet mēneši un gadi, mēs novecojam, galva kļūst sirma un ar vienu kāju, varbūt, jau stāvam kapā, bet atmodas tā arī nav bijis. Bez tam, garīgās lietas nokļūst arvien bēdīgākā un bēdīgākā stāvoklī. Mēs gavējam un lūdzam, lai Dievs ātrāk sāk darboties, pie tam, mēs pat novājējam. Kas zina, varbūt būtu tikuši pat tālāk, ja uzņemtu ēdienu ar pateicību; arī miesīgā veselība būtu stiprāka, bet tā - viss veltīgi. Tas Kungs neatbild uz mūsu lūgšanu. Jautāsiet, kāpēc?

Šīs problēmas atrisinājums Kristus mācekļiem neslēpjas tajā apstāklī, ka būtu jāiet uz tuvākiem miestiem un jāpērk tur maizi. Tas Kungs, turpinot, saka tiem: "Dodiet viņiem to, kas jums ir. "Jā, bet minētajā gadījumā viņiem patiešām nekā nebija! Kāda varēja būt izeja?

Un lūk, tieši tajā brīdī, kad viņi, varbūt, apjukumā skatījās viens uz otru, atnāk viens no mācekļiem - Apustulis Andrejs un Jēzum saka, ka ļaužu starpā ir viens zēns, kuram ir piecas mazas miežu maizītes un divas zivis (Jāņa 6:9).

Iedomājieties, draugi, piecas mazas maizītes un divas zivtiņas! Tas taču ir kaut kas pavisam niecīgs! Ar tādu daudzumu izsalkumu varētu remdēt tikai šis mazais puišelis. Iespējams, tas bija tik, cik māte sagatavojusi savam dēlam ceļā. Bet tieši ar šo mazumiņu mācekļi nāca pie Kristus. Tieši ar to, ko atnesa un iedeva viņiem šis mazais zēns.

Šis bērns nebija Kristus māceklis, nebija arī teologs, kā īstie Kristus mācekļi, ja runājot mūsdienu valodā tos tā varētu nosaukt. Bet tajā brīdī, kad viņiem nekā nebija, šim zēnam kaut kas bija. Un lai gan tas, kas viņam piederēja, bija tik sīks, Jēzus lietoja tieši to, lai paēdinātu vairāk nekā piecus tūkstošus cilvēku lielo pūli.

Redziet, mīļie draugi! Ļoti bieži mēs izdarām lielu kļūdu, domājot, ka arī Dievs rīkojas tāpat kā mēs, cilvēki. Ja cilvēks kaut ko dara, tad vienmēr sāk ar lielām lietām; pie tam ar tik lielām, cik vien iespējams. Bet interesanti, ka šī lielā lieta ar laiku kļūst mazāka un mazāka, līdz izzūd pavisam.

Tas Kungs rīkojas gluži pretēji. Ja Viņš grib kaut ko veikt, tad vienmēr sāk no mazuma. Un tad tas mazais pieaug un vairojas, pārvēršoties par lielu. Šeit arī slēpjas atšķirība starp to, ko dara Dievs un to, ko dara cilvēks.

Es, protams, ticu, ka daudzu kristiešu sirdīs deg vēlēšanās, lai vēl daudzi nožēlotu grēkus un iepazītu To Kungu. Es ticu arī, ka daudzi lūdz par garīgu atmodu un varenu Dieva Gara darbību. Bet, ja man godīgi jāsaka, grūti ir stādīties priekšā, kā tas izskatītos šeit, pie mums, ja Tas Kungs uzreiz sāktu darboties varenā spēkā. Bet nepiepūlēsim savu iztēli, jo Dievs nekad nerīkojas tā, kā mēs to vēlamies un stādāmies priekšā. Viņš nesāk ar varenām lietām.

Tā arī minētajā gadījumā, viss sākās ar mazo zēnu; un es esmu ļoti pateicīgs Dievam par to, ka Kristus mācekļi, ieraugot šo zēnu, neatstūma viņu un neteica: "Ak, ko tu te taisies dot! Jo tas, kas tev pieder, ir tik niecīgs, ka vienkārši ir beznozīmīgs!" Viņi bija gatavi ņemt šo mazumiņu tāpēc saņēma arī lielo.

Mani draugi! Ja mēs gribam kalpot Dievam un būt derīgi trauki Viņa lietošanai, tad mums ir jāiemācās novērtēt visnenozīmīgākais. Kurš nenovērtē mazumu, tas nav lielā cienīgs! Ja mēs gribam, lai Tas Kungs darbojas caur mums, tad mums ir nepieciešams būt uzticīgiem Viņam arī vismazākajā lietā.

Es par to runāju tāpēc, ka tieši šeit mēs, kristieši, izdarām lielu kļūdu un pazaudējam savu svētību. Mēs lūdzam un prasām Tam Kungam, lai Viņš kādu lietu ņem Savās rokās, sagaidot, ka Viņš rīkosies tā, kā mēs to esam iedomājušies. Pie tam, mēs arī aizmirstam Dieva Vārdu, kas saka mums, ka Viņa ceļi nav mūsu ceļi, bet Viņa domas nav mūsu domas. Lūk, kāpēc tik svarīgi būt gudriem šājā jautājumā.

Domāju, ka tagad jūs saprotat, kāpēc Dienvidāfrikā mēs visiem sakām to, ka katram kristietim ir jābūt dzīvam kristietim, no kura miesas plūst dzīvā ūdens straumes. Katrs, bez izņēmuma , tāds var būt un arī jābūt tādam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir pieaudzis, vai vēl pavisam maziņš. Katram ir jāpienes Tam Kungam tas, kas viņam ir.

Mēs varam tikai brīnīties par šī zēna rīcību. Jo viņš taču toreiz varēja pateikt: "Nē, nē! Es nevaru atdot savu ēdienu! Tas ir priekš manis! Es negribu ciest badu! Bet nē, šis puišelis bija gatavs atdot citiem visu, kas viņam bija un līdz ar to izsalkumu remdēja ne tikai viņš pats, bet arī vairāk kā pieci tūkstoši cilvēku. Tā no mazumiņa nāca varens Dieva brīnums!

Pavērosim tagad Kunga Jēzus rīcību. Paņēmis no zēna viņa piecas maizītes un divas zivtiņas, Viņš pacēla Savas acis uz debesīm un pateicās par to Dievam.

Ak, cik daudz kristiešu grēko, ka vietā, lai pateiktos Dievam par to, kas viņiem pieder, viņi kurn un sūdzas, teikdami: "Ak, tas ir tik niecīgs un tik mazs!..." Mani draugi! Tas ir liels grēks! Mums ir jāpateicas Dievam par vismazāko un vissīkākajās lietās jābūt Viņam uzticīgiem!

Ir kāds neliels notikums no pasaulīgo cilvēku dzīves, kur kāds jauneklis ar savu draudzeni devās pastaigāties uz parku. Parkā, apsēdies uz soliņa, viņš teica draudzenei: "Ak, kaut man būtu tūkstots roku, ar ko tevi apskaut!" Tad naivā meitene uz to viņam atbildēja: "Bet kāpēc tu neizlieto tās divas rokas, kas tev ir?"

Protams, mēs kristieši, tā nedarām. Tā rīkojas pasaule. Bet šī meitene pateica vienu garīgu patiesību. "Ak, kaut, tūkstoš mēlēm varētu godināt mēs Tevi, Kungs..." - dziedam mēs vienā garīgā himnā, tomēr to mēli, kas mums ir, mēs nelietojam.

Cik bieži var dzirdēt: "Ak, ja es varētu sludināt! Ak, ja man būtu dziedināšanas dāvanas! Ja es būtu pie varas, ko tikai es neizdarītu!" Es pazinu vienu sievieti, kurai patika atkārtot: "Ja es būtu vīrietis! Tad jūs gan šo to piedzīvotu!..." Bet viņa nelietoja arī to, kas viņai bija.

Cik stulbi mēs tomēr spējam būt!! Laikam nav cilvēku, kuri būtu neapdomīgāki par mums, kristiešiem! Ne jau velti Dieva Vārdā teikts, ka pasaules bērni ir gudrāki nekā valstības bērni. Un diemžēl tā arī ir! Bieži vien viņi patiešām ir gudrāki nekā mēs!

Ko tikai nedara pasaules bērni, lai iegūtu cilvēku dvēseles. Viņi neuzlūko šķēršļus, neapstājas grūtību priekšā, lai sasniegtu savu mērķi. Viņiem pietiek drosmes apmeklēt Dieva bērnu sapulces, lai arī tur darītu savu postošo darbu! Tā viņi kalpo savam ķēniņam. Bet ko Tam Kungam darām mēs, kristieši? Šai pasaulei būtu jāatrodas pie Kristus kājām! Ar ko mēs esam aizņemti? Ar ko? Mēs bēgam no grūtībām! Mums taču ir pārāk smagi! Kārdinājumi priekš mums ir pārāk spēcīgi, un mēs gribam bēgt uz turieni, kur nav velna! Bet nav taču tādas vietas, kur viņa nebūtu!

Vecajā Derībā mēs lasām par kādu vecu vīru, kuru jūs droši vien pazīstiet. Viņam bija 85 gadi un, kad dalīja apsolīto zemi, viņš sev lūdza visgrūtāko vietu - kalnu, kur dzīvoja cilvēki - milži. Viņu neizbiedēja pat izlūku redzētais, kuri teica: "Tā ir milžu tauta salīdzinājumā ar kuiem mēs izskatāmies kā skudras." Bet šis astoņdesmit piecus gadus vecais vīrs vēlējās nokļūt tieši tur, pārliecībā, ka pats Kungs būs ar viņu un dāvinās viņam uzvaru (Jozuas 14. nodaļa). Bet pavisam citādi tas ir ar mums! Mēs, kam jābūt garīgiem vīriem, patiesībā esam līdzīgi nespēcīgām sievietēm!

Un Tas Kungs saka Saviem mācekļiem: "Dodiet jūs viņiem ēst." Bet viņiem nebija maizes. "Tad meklējiet to savā starpā! - turpina Tas Kungs. - Vai tad tiešām jums nekā nav?" Un lūk, mācekļi atrada šō zēnu ar to, kas viņam bija un atnesa to Jēzum. Kad viņi vaicāja Tam Kungam, vai nesūtīt visus uz tuvējiem miestiem, lai katrs pats nopērk sev maizi vai paņem naudu, lai pirktu priekš visiem maizi, Viņš uz to atbildēja: "Es gribu to, kas jums ir. Raugait, kas jums ir un lietojiet to."

Ieklausīsimies uzmanīgāk šajos vārdos. Mēs esam tā tendēti, ka neievērojam to, kas mums jau pieder bet meklējam kaut ko lielāku. Dievs gan tā nedara. Ja reiz Viņš mums kaut ko dod, tad Viņš vēlas, lai tas tiktu lietots. Mēs nedrīkstam atkārtot to pašu kļūdu, kuru reiz izdarīja viens cilvēks un beigās tika nosaukts par nelietīgu un slinku kalpu. Jūs, protams, atceraties šo līdzību, ko reiz stāstīja Jēzus. Tajā ir stāstīts par to, ka vienam kalpam viņa kungs deva piecus talantus, otram - divus un trešajam - tikai vienu. Pirmais un otrais izlietoja viņiem doto, bet tas, kuram bija tikai viens talants, gāja un ieraka to. Kad nama kungs atgriezās un uzzināja par to, tad notiesāja viņu un atņēma arī to vienīgo talantu, sacīdams: "Jo ikvienam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir" (Mateja 25:29).

Redziet, mīļie draugi, cik bīstami ir noniecināt mazumu un nelietot to. Tas pats var notikt arī ar jums. Dievs var atņemt arī to mazumiņu, kas jums ir, tāpēc lietojiet to un esiet par to pateicīgi. Nemeklējiet vairāk, bet lūdziet To Kungu pēc žēlastības, lai jūs tiktu atrasti uzticami tajā mazumiņā, kas jums ir dots.

Pirms atmodas sākuma, kad Dievs sāka strādāt pie manis, Viņš sāka tieši no tā, kas manās acīs bija visnenozīmīgākais. Līdz tam es organizēju varenas sapulces, cenzdamies darīt visu, lai tās apmeklētu pēc iespējas vairāk cilvēku. Tika drukāti simtiem ielūgumu, es tos izdalīju cilvēkiem un, kad viņi atnāca, es centos pārliecināt tos pieņemt Jēzu un nodot sevi Viņa rokās. Kad atmodas sākumā Dieva Gars sāka darboties, tad, pirmām kārtām, tika norādīts uz tiem grēkiem manā dzīvē, kuri pēc manas toreizējās sapratnes bija sīkumi un kuriem es negribēju pievērst īpašu uzmanību. Bet tieši šie "sīkumi" bija tie lapsēni (kā tos nosauc Dieva vārds), kuri postīja manu vīna kalnu.

Tas Kungs toreiz man teica: "Erlo, kāds labums tev no tā, ka tu citiem sludini, bet tava personīgā dzīve nav kārtībā! Jo tava attieksme pret vismazāko, kas tic uz Mani, ne tuvu nav tāda, kādai tai ir jābūt pēc Rakstiem.

Tas man bija kā sitiens ar rungu. "Ak, - es spriedu, - kas man gar mazāko! Vareni cilvēki, ķēniņi - tie gan jā! Kas attiecas uz to vismazāko, dumjo, neko nezinošo - kāda man tur gar viņu daļa?!" Bet Tas Kungs uz to skatās citādi. Viņš lika man saprast, ka pat vismazākajās lietās man ir jābūt uzticamam.

Dieva Vārds mums saka, ka cilvēks, kurš nespēj valdīt pār savu namu, nevar vadīt arī draudzi. Ja viņš nespēj pareizi sadzīvot ar savu sievu un saviem bērniem, tad kā gan viņš vadīs citus! Diemžēl, neskatoties uz šo Bībeles tiešo norādījumu, mēs, kristieši, to pieļaujam; pie tam, diezgan bieži neņemam vērā. Tādējādi dotajā jautājumā Raksti priekš mums neko nenozīmē. Tas, kā ar šo jautājumu ir mūsu pašu mājās un mūsu pašu ģimenē, - mums ir sīkums, kas nekādā ziņā nav saistīts ar mūsu garīgo kalpošanu. Un, noniecinot šos tā saucamos "sīkumus", mēs nostājamies kancelē un lasam citiem brīnišķīgus sprediķus, nemaz nepamanot, ka tieši tad arī pazaudējam savu svētību.

Mācot tautu, Jēzus gāja tik dziļi, ka pavisam tieši un bez aplinkiem teica: "Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso?" (Lūkas 16:11). Ja naudas, finansiālajās lietās jūs neesat bijuši uzticami, tad Debesu Tēvs nevar jūs svētīt arī garīgajās lietās. Tā nu redziet, no kurienes viss sākas!

Tas pats attiecas arī uz mūsu ikdienas darbu. Ja tajā mēs neesam uzticami un godprātīgi, tad Tas Kungs nevar uzticēt mums darbu arī Viņa tīrumā, Viņa vīnakalnā.

Iespējams, ka kāds teiks: "Ak, kas gan tur kopīgs ar garīgajām lietām un manu kalpošanu baznīcā! Es taču tīri labi tieku galā ar to, kas man uzticēts. Es varu labi sludināt, dziedāt un liecināt cilvēkiem par Dievu un būt pilnīgi nešaubīgs par to, ka esmu pilnīgi atpestīts! Vai tiešām varētu būt kāda nozīme tam, ka es savā darbā kādos jautājumos esmu mazliet neuzticams! Nu un, kas tur liels, ja arī naudas jautājumos kaut kas nav īsti kārtībā! ... Tad nu gan!... Vai tad tas Dievam ir tas svarīgākais!"

Mīļie draugi! Mēs Dieva Vārdu varam saprast un tulkot kā vēlamies. Tikai ziniet, ka uz to Dievs debesīs saka tā: "Tu biji neuzticams un tādēļ Es nevaru tevi svētīt!"

Ja tu, sieva, dzīvojot ar savu vīru, rīkojies ne tā, kā to tev māca Bībele, tad arī tu esi neuzticīga vīram un Dievam. Paņem rokās Dieva Vārdu un izlasi uzmanīgāk, ko Dievs saka sievai par to, kādai jābūt viņas attieksmei pret vīru. Nevajag sevi attaisnot, ka tie laiki sen jau ir pagājuši un mēs dzīvojam XX gadsimtā. Tu taču zini, ka Bībele ir uzrakstīta vienu reizi un uz visiem laikiem, ka tās vārdi ir patiesi arī šodien. Pārbaudi pati sevi un atbildi Dieva priekšā, vai tu esi tāda sieva, kādai ir jābūt pēc Rakstiem? Vai tava rīcība un uzvedība tavā namā atbilst tam, ko tu esi izlasījusi? Ja nē, tad nav nekādas jēgas lūgt par Dieva Darbu, jo tu pati esi šķērslis Svētajam Garam.

Un tu, vīrs, vēlreiz un vēlreiz pārbaudi savu attieksmi pret savu sievu. Vai tu viņu mīli tā, kā to māca Bībele? Vai tu viņu mīli, kā savu miesu? Vai tu cieni viņu, tā kā Dieva žēlastības līdzmantinieci? Vai ņem vērā to, ka miesīgi viņa ir vājāka, tādēļ viņai nepieciešama tava palīdzība? Vai tu dzīvo tā, ka paklausība tev dara viņai prieku? Vai esi pret viņu pacietīgs, kā Kristus pret savu draudzi, vai tu esi skarbs, rupjš un prasīgs? Ja tava attieksme pret sievu nesaskan ar Svētajiem Rakstiem, tad tavas lūgšanas nevar tikt uzklausītas paša likto šķēršļu dēļ.

Vecāki! Vai jūs audziniet savus bērnus Dieva bijībā? Vai viņi jūsos redz gaismu? Vai jūsu dzīve ir tāda, ka viņi gribētu jums līdzināties?

Bērni! Vai jūs esat iepriecinājums un mierinājums saviem vecākiem? Vai viņi var svētīt jūsu darbus un jūsu rīcību? Vai jūsu paklausība var viņiem kalpot kā piemērs, kādai ir jābūt arī viņu paklausībai Dievam?

Nesaki draugs, ka tu nevari būt tāds, kādam jābūt pēc Dieva Vārda, jo tavs vīrs vai tava sieva, tavi bērni vai vecāki dzīvo necienīgi. Tas Kungs jautā tev šodien personīgi, vai tu atrodies vajadzīgajā vietā? Viņš grib sākt darbu tieši ar tevi un caur tavu izmainīto dzīvi uzrunāt citu dvēseles!

Mīļie draugi! Droši vien daudzi no mums vēlētos piedzīvot īpašu svētību un kopību ar To Kungu. Bet sakiet, kā jūs to stādāties priekšā?

Runājot par to, atcerēsimies vienu piemēru, kas mums ir dots Rakstos. Kad pravietis Elija atradās alā, Dievs, uzrunādams viņu, teica: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā."

Kad nu Elija to izdarīja, tad Tas Kungs atklājās viņam. Bet kā? Kādā veidā?

Vispirms nāca spēks lielas vētras veidā, tā ka kalni trīcēja un klintis drupa. Varena parādība, vai ne tā? Ja šodien kaut kas tāds notiktu, tad dažu stundu laikā visa pasaule par to uzzinātu un, visai iespējams, ka kristieši bez šaubīšanās teiktu, ka šī ir Dieva spēka parādīšanās. Kā tad! Kalni sakustas un sabrūk, viss nolemts pīšļiem un pelniem! Tikai Svētie Raksti mums par to saka kaut ko pavisam citu, - ka šajā varenajā vētrā Tas Kungs nebija klātesošs. Pēc tam notika stipra zemestrīce! Bet arī tur nebija Tā Kunga. Pēc zemestrīces no debesīm nokrita uguns, bet arī tajā nebija Dievs. Tā bija sveša uguns. Kaut arī tā dega un liesmoja, Dievs tomēr tajā nebija. Tikai tad, kad tas viss beidzās, - varēja just lēnu vēja plūsmu un pravietis aizsedza savu seju (1. Ķēn. 19. nodaļa).

Mīļie draugi, vai esam sapratuši šo lekciju? Mēs sagaidām varenus darbus, gaidām un meklējam kaut ko lielu, pat nepamanot lēno vēdījumu, kurā atklāj Sevi visuma Valdnieks. Cik bieži savā sirdī mēs esam nepaklausīgi Dieva Garam! Ak, cik nepaklausīgi. Cik bieži steidzamies citiem stāstīt par Svēto Garu, kad mūsos pašos nav redzami Svētā Gara augļi! Cik gan uzstājīgi mēs spējam būt, pieprasot no Tā Kunga to lielo, ko vēlamies, līdzīgi pazudušajam dēlam, kurš reiz teica: "Tēvs, dod tava īpašuma daļu, kas pienākas man! Man uz to ir tiesības un to tagad gribu saņemt! Nu dod taču man! Dod!" Tēvs nestrīdējās ar viņu un deva prasīto, bet kas pēc tam notika?...

Vai ne tā mēdz būt arī ar mums? Mēs uzstājīgi kaut ko prasām savam Debesu Tēvam, bet, kad saņemam, tad bieži vien nezinām, ko ar to iasākt. Paiet gadi, mēs zaudējam, paliekam tukši un nabagi... Un var pat gadīties, ka mēs, kas daudz esam saņēmuši, atrodamies pie siles ar cūku ēdienu. Jā, daudz kas ar mums var atgadīties, ja mēs nerūpējamies par savas sirds un dzīves tīrību. Tādā nešķīstības stāvoklī esot, cilvēks var saņemt atbildi arī no elles, tā ka velns aizdegs savu svešo uguni uz viņa mēles un viņa sirdī; uguni, kurā nebūs Dieva.

Mani mīļie! Kā tas izskatās pie jums? Ja mēs vēlamies atmodu, ja vēlamies piedzīvot ko lielu, tad apbruņosimies ar domu, ka tas sākas ar mazumu. Ja tu esi vīrs un tēvs, tad tev ir jāsakārto attiecības ar sievu un bērniem, jākļūst par patiesi labu vīru un tēvu. Ja tu strādā, tad parādi tur savu uzticamību un parādi sevi kā īstu kristieti.

Aizvērsim savu muti, jo mēs pārāk daudz esam runājuši, caur ko esam sastrādājuši daudz nepatikšanu! Ir pienācis laiks, lai nevis vārdi, bet mūsu dzīve kļūtu par liecību un sludināšanu citiem.

Kā jau es teicu, pie mums Āfrikā par dabisku parādību un visvieglāko kļuvis veids, kad neticīgs vīrs tiek uzvarēts un mantots Tam Kungam caur savu sievu, kas kļuvusi ticīga; neticīgi vecāki - caur saviem grēkus nožēlojušajiem bērniem, kaimiņi - caur saviem ticīgajiem kaimiņiem. Pie tam kristieši daudz nerunā, kā tas bija arī šajā gadījumā.

Kāda melnādaina jaunekļa tēvs saviem bērniem teica: "Ja kāds no jums kļūs par kristieti, tad es pats ar savām rokām ietriekšu šķēpu viņa sirdī." Bet, ja zulusu vīrietis kaut ko ir teicis, tad variet būt droši, ka viņš to arī izpildīs, lai arī cik briesmīgs būtu šis solis.

Un, lūk, notika tā, ka viens no viņa dēliem nožēloja grēkus un kļuva ticīgs. Viņš, protams, tūlīt negāja pie sava tēva, lai viņam to pasludinātu. Nē, viņš rīkojās citādi. Atnācis pie tēva, viņš tam teica: "Tēvs, es esmu grēkojis pret tevi. Es biju tev nepaklausīgs. Tu esi mans tēvs, un man kā dēlam ir jāciena tevi un jādzīvo paklausībā."

Viņa tēvs bija, ja tā var teikt, dēmonu un ļauno garu priesteris. Viņa uzdevums bija dziedāt un godināt savās dziesmās visus nešķīstos garus, pie tam to darīt visas cilts vārdā.

Un lūk, kad paša dēls grēku nožēlā atnāca pie viņa, lūdzot piedošanu par visu, kas bija nepatiess dēla attieksmē pret tēvu, viņš bija tik satriekts, ka lielā priekā sāka pateikties mirušo gariem, ka tie pārvērtuši viņa dēlu. Tajā laikā viņam pat prātā neienāca, kāds gars patiesībā ir izdarījis šo brīnišķīgo pārmaiņu. Šī jaunekļa izmainīšanās kalpoja par tādu gaismu visai ģimenei, ka arī visi pārējie bērni nožēloja grēkus un drīz pēc viņiem sāka ticēt arī viņu tēvs.

Agrāk viņa nams bija pilns ar visādiem buršanas piederumiem, kas bija viņu dzīves jēga un mērķis. Izmantojot spiritismu un burvestības, viņš varēja pareģot cilvēkiem nākotni. Kad viņš nožēloja grēkus, visas šīs nešķīstās lietas viņš atnesa uz misijas staciju, kur visu acu priekša tās tika sadedzinātas. Rezultātā viņš pats un visi viņa bērni kļuva par Evaņģēlija sludinātājiem. Viņi bija pirmie kristieši savā ciltī, kur valdīja tumsība. Bet viņu dzīve, kura patiešām bija gaisma, pārliecināja bez vārdiem, uzvarot un mantojot Tam Kungam citas dvēseles.

Lasot Bībeli, mēs bieži sastopam tur aprakstītos gadījumus, kad Jēzus izdziedinātajiem saka: "Nesaki nevienam, ko Tas Kungs tev ir darījis." Redzam, kas notika tajos gadījumos, kad viņi tomēr nepaklausīja, bet gāja un izstāstīja to citiem. Bieži vien viņi nevis palīdzēja, bet kļuva Kristum par traucēkļiem, jo pēc tam daudzos ciemos Viņš vairs nevarēja ieiet. Līdzīgu, nevajadzīgu liecību rezultātā notika arī tā, ka Tam Kungam nācās aiziet no miestiem, kur Viņš kaut ko bija darījis, un pavadīt laiku vientulībā tuksnešainās vietās (Mateja 9:30-31; Marka 7:36; 8:26).

Redziet, draugi, ko reizēm var maksāt mūsu liecība! Bet mēs tik bieži steizamies pastāstīt, ko mums ir darījis Tas Kungs, un... ar savu mērenības trūkumu tikai postu vien darām Dieva darbam.

Gribu vēl teikt, ka mums, cilvēkiem, ir nosliece aizrauties ar kaut ko tādu, ko ir piedzīvojuši citi, uzskatot, ka arī pie mums ir jānotiek tieši tā. Tā spriežot, var viegli nomaldīties. Es pazīstu kādu cilvēku, kas izdzirdējis lielisku liecību no cita kristieša mutes, par to, kā Svētās Kristus Asinis šķīstījušas viņu, kā pēc tam viss viņa dzīvē kļuva jauns un cik dziļi viņš to izjuta un saprata... Noklausījies šo iedvesmojošo stāstu, jaunais cilvēks satraucies teica: "Ak, tad jau es vēl neesmu nožēlojis grēkus, jo savas grēku nožēlas laikā es neko līdzīgu nepiedzīvoju. Man taču arī kaut ko tādu vajadzēja sajust!"

Redziet, mēs bieži vien esam kā nesaprātīgi auni. Tas Kungs darbojas tā, kā Viņš grib, pie viena - tā, pie otra - citādi. Bet ir kaut kas, kur izņēmumu nav, proti, ka Viņš vienmēr sāk ar mazumu, tā sagatavojot mūs tam, kas var vēl sekot. Mums mēdz būt tā, ka šodien mēs nožēlojam grēkus, bet jau rīt gaidām no Tā Kunga kaut ko lielu. Ko jūs teiktu par jauno cilvēku, kurš, iestājoties darbā bankā, jau tūlīt pirmajā nedēļā gribētu būt par tās direktoru. Jūs viņu uzskatītu par traku un ieteiktu griezties pie psihiatra. Padomā tikai! Vai tad var šis jauneklis, kas tikko iekārtojies darbā, kļūt par bankas vadītāju! Ir muļķīgi tā spriest! Tas vienkārši nav iespējams! Viņam savs darbs ir jāsāk pakāpeniski!

Sakiet, vai tā nemēdz būt arī ar mums, kristiešiem? Mēs vienmēr gribam sākt noteikti no augšas. Nezinu kāpēc, bet, diemžēl, tas tā ir. Pie tam, mēs aizmirstam, ka ir tikai viens gadījums, kad sāk no augšās. Un ziniet, kad tas ir? Tad, kad pats sev roc kapu. Tad patiešām tu sāc no augšas. Un, diemžēl, cik bieži tā gadās garīgajā dzīvē ar mums, kristiešiem.

Mani draugi! Sākums neatrodas augšā. Tas sākas lejā - no zābaku tīrīšanas, no grīdu un trauku mazgāšanas. Tur viss sākas, tur mums ir jāparāda sava uzticamība. Neaizmirstiet, ka šajā laikā Debesu Tēvs uzmanīgi vēro mūs, un, ja mēs mazās lietās nebūsim uzticami, tad arī lielas lietas Viņš mums neuzticēs, jo zina, ka arī lielās lietās mēs būsim tikpat neuzticami. Jūs lūdzat pēc svētības par to, lai cilvēki nožēlotu grēkus un atgrieztos pie Dieva, vai ne tā? Bet, ja Tas Kungs tiešām dāvinās jums atmodu, ko jūs ar to iesāksiet? Sakiet, vai jūs jau esat par to domājuši? Vai stādāties priekša, kas ar jums pašiem var notikt, ja sāksies atmoda?

Pastāstīšu jums kādu notikumu par kādu Dieva svētītu vīru, kurš kopā ar savu sievu ilgus gadus lūdza par to, lai Dievs sūtītu atmodu viņu dzīves vietā. "Kungs! - viņi lūdza. - Dāvā atmodu! Uzvari cilvēku sirdis un atved tās šurp! Sūti dvēselēm slāpes dzirdēt Tavu Svēto Vārdu!" Bet, neskatoties uz viņu lūgšanām, viss bija ciets kā akmens. Tas nebija viegli, bet viņi turpināja lūgt To Kungu, ticot, ka Viņš tomēr kaut kad viņiem atbildēs.

Beidzot pienāca tā diena, kad Dievs sāka pie viņiem Savu darbu. Pie tam, Viņš sāka darboties tā, kā Viņš to vienmēr sāk, - nevis ar neticīgajiem, par kuriem viņi tik ilgi lūdza, bet ar viņiem pašiem; pie tam, ar tiem pašiem, tā saucamajiem "sīkumiem", kurus viņi nemanīja vai negribēja manīt. Tā, viņiem nācās savest kārtībā vispirms pašiem savu dzīvi.

Ak, kā viņi priecājās, kad beidzot nožēloja grēkus un atgriezās pie Dieva pirmais cilvēks! Sieva tad izvārīja vislabāko zupu, sagatavoja lepnas pusdienas, kā ķēniņam. Viņi līksmoja, pateicās Dievam par šo pirmo atgriezto dvēseli. Pēc tam nāca otrais cilvēks, pēc viņa - trešais, pēc tam vairāk un vairāk. Tā turpinājās trīs mēnešus. Draudze nepārtraukti auga un vairojās. Dienu no dienas arvien jaunas dvēseles atgriezās pie Tā Kunga.

Pēc trim mēnešiem tas sasniedza tādus apmērus, ka sieva neizturēja. Reiz vīrs atgriezās mājās, vezdams līdzi vairak kā 10 cilvēkus, kurus viņš atvedis pie Tā Kunga. Šajā mirklī sieva pienāca pie loga un caur tila aizkaru ieraudzīja, kā vīrs ved visus šos cilvēkus uz viņu māju. "Ak! - sirdēstos viņa nodomāja. - Kāpēc viņš tagad ved uzreiz tik lielu skaitu! Nē, es vairāk tā nevaru! Es vienkārši esmu nogurusi, nepārtraukti visus viņus uzņemot. Es esmu piekususi nepārtraukti gatavojot, barojot un nokopjot! Priekš manis tā ir pārāk liela slodze!..." Un, kad vīrs ienāca mājā, viņa, nespēdama vairs pār sevi valdīt, dusmās čukstus noteica: "Tas ir pārāk daudz priekš manis! Saproti taču beidzot, ka es esmu nogurusi!" Uzlūkojis viņu, vīrs mierīgi teica: "Labi, ieiesim mūsu guļamistabā." Iegājis tur, viņš aicināja viņu nomesties ceļos un sāka lūgt: "Ak, Kungs Jēzu! Piedod mums, ka mēs lūdzām par atmodu! Lūdzu pārtrauc darboties, jo tas sagādā manai sievai pārāk daudz darba!..."

Bet slava Dievam, ka dzirdot šos vārdus, sievai atvērās garīgās acis, un viņa nožēloja grēkus. Pieskārusies vīra plecam, viņa lūdza: "Mīļais mans vīrs! Lūdzu apstājies! Nevajag vairāk tā lūgt!" - un, kad viņš apklusa, sieva, griezdamās tagad pie Dieva, turpināja: "Ak, Jēzu! Piedod man! Lūdzu Tevi, piedod!..." Tā, līdz sirds dziļumiem satriekta, viņa nožēloja grēkus, lūdzot piedošanu Dievam un vīram.

Pēc tam Tas Kungs varēja turpināt darboties caur šiem diviem traukiem, glābjot vēl daudzas jo daudzas dvēseles. Vēlāk man nācās pabūt pie viņiem ciemos un personīgi pārliecināties par to, cik klusa un laipna, gluži kā eņģelis, ir šī sieviete, pacietīgi un pazemīgi pildot viņai uzticēto kalpošanu.

Mīļie draugi! Ļoti bieži Tas Kungs neuzklausa mūsu lūgšanu par atmodu tādēļ, ka jau no paša sākuma zina, ka tas nav nekas cits, kā svētbijīgu vārdu spēle. Viņš zina, ka mēs neesam spējīgi iziet tam cauri, ka pārāk ātri tas mums būs par grūtu, un mēs sāksim stenēt.

Ja mēs lūdzam par atmodu, lai Tas Kungs sāktu darboties, tad nevajag aizmirst, ka tas mums kaut ko maksās.

Jā... Tas patiešām kaut ko maksās... Brauciet pie mums uz Kva Sizabantu! Atnāciet pie manis uz mājām, un jūs redzēsiet, vai es bieži guļu savā guļamistabā! Paskatieties, kāda izskatās mūsu ģimenes dzīve! Cik daudz laika man ir priekš savas sievas! Pieejiet un pajautājiet, cik stundas viņai ir iespēja būt ar mani kopā! Jūs varat atnākt arī pie maniem bērniem un pajautāt viņiem, kas viņiem tiek no sava tēva! Protams, es arī varētu, tāpat kā jūs, būt mājās ar manu sievu un manu ģimeni! Tikai es neparko negribētu mainīt savu dzīvi pret jūsējo! Nekādā gadījumā! Tad jau labāk nomirt! Un to neviens man neuzdrošināsies nolaupīt!

Ja nu jūs reiz par kaut ko lūdzat un prasāt, tad rēķinieties jau no paša sākuma, ko tas jums maksās, vai jūs spēsit ar to iet cauri visai savai dzīvei. Pie tam, nevajag aizmirst, ka Tas Kungs vēro jūsu dzīvi, pārbaudot, vai jūs esat bijuši Viņam uzticami visās lietās... Dievs taču nav tik "dumjš", lai uzticētu jums kaut ko ļoti lielu, zinot, ka jau pēc pirmajiem soļiem jūs pievilsiet jums uzticēto darbu un to pametīsiet. Tad viss būs pazaudēts! Dievs lieliski zina, uz ko kurš ir spējīgs un ko no kura var sagaidīt!

Jā... Vissvarīgākais ir, lai mēs būtu uzticami. Dievs nepiešķir vieglus ceļus, vēlēdamies padarīt mūs uzticamus tieši tur, kur mēs atrodamies. Tādēļ jums nav daudz jādomā par to, vai braukt uz Āfriku vai nē. Palieciet labāk tur, kur jūs esat, jo, ja tur, kur jūs esat, nevarat būt svētīti, tad arī mums būsiet par nastu! Ceru, ka ar šiem vārdiem es neaizvainoju jūs un jūsu jūtas. Protams, tāpat kā visus citus, arī jūs mēs aicinām ciemos, bet tomēr gribu, lai jūs izprastu, ko es ar to domāju.

Esiet par svētību priekš citiem, bet, ja jūs tādi neesat bijuši, tad sāciet šodien un tagad! Jūs labāk zināt, kas jūsu dzīvē bijis nepatiess un kas vēl nav kārtībā. Ja tev, draugs, māte vēl ir dzīva, tad ej pie viņas un lūdz piedošanu par visām viņai nodarītajām sāpēm, par visām tevis cirstajām brūcēm. Ja tev tēvs ir dzīvs, tad ej pie viņa un saved kārtībā savas attiecības ar viņu! Sieva, dari to pašu ar savu vīru! Un tu, vīrs, - ar savu sievu! Ar to es nepavisam negribu teikt, lai jūs pārvērstu savu vīru vai savu sievu par to, kuram izsūdzēt visus savus grēkus. Sieva ir sieva un tev, vīrs, ir jābūt ar viņu vienai miesai dzīvojot pilnīgā saticībā. Kas attiecas uz grēku izsūdzēšanu, tad esiet gudri un sapratīgi. Daži vīri izdara nopietnu kļūdu, izsūdzot sievai visus savus grēkus. Tad (kā tas praksē mums atklājies) sievas var nespēt panest tādu triecienu un gandrīz sajūk prātā no apziņas, ka vīrs uz kaut ko tādu ir bijis spējīgs.

Kaut kas līdzīgs pie mums atgadījās Durbanas pilsētā. Kāds vīrietis atgriezās pie Dieva. Viņš tik dziļi izjuta savu grēcīgumu, kas ir dabisks Svētā Gara darbības rezultāts, ka uzreiz gāja pie savas sievas un grēksūdzē atklāja viņai savu sirdi. "Lūdzu, piedod man, sieva! - viņš viņai teica. - Es esmu grēkojis ar to un ar citu sievieti arī!..."

Viņa sieva to nekādā gadījumā nebija gaidījusi no sava vīra un bija pilnīgi satriekta. Bet caur to viņa atzina arī savus grēkus un nolēma, ja vīrs viņai ir izsūdzējis savus grēkus, tad arī viņa darīs to pašu. "Mīļais vīrs! - viņa tam teica. - Arī es gribu tev atklāt savu neuzticību. Reiz es grēkoju ar vienu vīrieti..." Un, kad viņa to visu atklāja, viņš tā pārskaitās, ka naidā iesaucās: "Nē! Es nekad tev to nepiedošu!!..."

Nesaprazdams, ko iesākt tālāk, viņš atnāca pie mums. Uzklausījis, es viņam teicu: "Padomā pats! Tu gaidi no viņas piedošanu, bet pats negribi viņai piedot!"

Tad atnāca arī sieva, meklēdama palīdzību un padomu. Es viņai toreiz teicu, ka nevajadzēja to visu teikt vīram. "Bet kā tad tā?! - nesaprata viņa. - Viņš taču man visu atklāja! Es padomāju, ja viņš visu ir atklājis, tad arī man ir jābūt tikpat patiesai. Tāpēc arī es izstāstīju par saviem grēkiem!" - "Nē! To nevajadzēja darīt, - es vēlreiz atkārtoju. - Jums vajadzēja iet pie Dieva kalpa vai sludinātāja, kurš spētu uzklausīt jūsu grēksūdzi un kas kopā ar jums lūgšanā to varētu nest Dieva priekšā."

Ar šo piemēru, es gribētu jūs, draugi, pasargāt no tādām pašām muļķīgām kļūdām. Tādas "grēksūdzes" biežāk nes postu nekā labumu. Ja šīs sievietes vīrs būtu garīgi pietiekami stiprs, lai to panestu, tad viņam varētu atklāt savu sirdi. Bet viņš, kā redziet, nebija pietiekami stiprs. To pašu var teikt arī par sievu. Arī viņa nebija spējīga panest to, ko viņai izstāstīja vīrs. Protams, ir gadījumi, kad sievai vai vīram ir garīgais spēks no Tā Kunga, tā ka viņi var to nest. Bet minētajā gadījumā abi dzīvesdraugi nebija uz to spējīgi.

Kungs Jēzus zina pilnīgi precīzi, cik var nest cilvēks, tāpēc ne velti Viņš reiz teica Saviem mācekļiem: "Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad nespējat nest" (Jāņa 16:12). Tā ka Tas Kungs neuzkrauj uz mūsu garīgajiem pleciem vairāk, kā mēs spējam nest. Pacentieties atcerēties šo piemēru un būt saprātīgi. Esiet savām sievām labi vīri, saskaņā ar Dieva Vārdu, bet visam jābūt savās vietās.

Tai sievietei es vēl toreiz pateicu: "Jums jāciena savs vīrs par to, ka viņš ir nācis pie jums un patiesi izstāstījis par saviem grēkiem. Līdz savas dzīves beigām jums viņš ir jāciena par to, jo vīrietim šāds solis ir ļoti grūts. To nevar izdarīt vieglprātīgi." Jā, patiesībā Eiropā uz šīm lietām skatās citādi, jo tas vairs nav retums, kad vīrieši un sievietes pastāvīgi maina savus partnerus; vīrs sūta savu sievu pie citiem vīriešiem, bet sieva atļauj vīram iet pie svešām sievietēm. Viņi uzskata, ka ir pārāk garlaicīgi, ja ir visu laiku viens un tas pats partneris un ir pārliecināti, ka tā viņi savu dzīvi padara interesantāku un daudzveidīgāku. Ko lai saka, neiespējamas un šausmīgas lietas notiek šodien pasaulē! Nezinu, vai cilvēces vēsturē jau ir bijis kaut kas līdzīgs! Ja nu vienīgi Sodomas un Gomoras laikā!

Lai pabeigtu domu par tāda veida grēksūdzēm, gribu vēl papildināt, ka gadījumā, ja vīrs zina par netiklību, kas bijusi viņa sievas dzīvē, tad sievai ir jāpasaka viņam, ka Tas Kungs ir parādījis, cik tas ir pretīgs grēks, pēc tam tas ir jānokārto ar vīru. Ja vīrs nezina par šo sievas grēku, tad labāk viņam par to neteikt, bet atklāt to personīgā grēksūdzē cilvēkam, ko Dievs ir nolicis tādā kalpošanas vietā. Protams, ir tādas lietas, kuras tev, sieva, ir jāsaved kārtībā personīgi ar tavu vīru. Tu pati zini, kas tavā dzīvē un tavās attiecībās ar viņu ir bijis nepatiess. Un tev, vīrs, jārīkojas tieši tāpat. Taču arī tu zini, kas tavā attieksmē pret sievu un bērniem nesaskan ar Rakstiem. Katram sava dzīve jāattīra no jebkāda grēka un pēc tam jābūt uzticamam tajā vietā, kur tas atrodas. Ceru, ka jūs saprotat, par ko es runāju.

Tā, mani mīļie, Tas Kungs grib darīt Savu darbu katrā un caur katru, neuzlūkojot vaigu. Tāpēc nav jābūt sludinātājam. Varbūt jūsu garīgais stāvoklis ir tāds, kā mazajam zēnam Evaņģēlija stāstā, un to niecīgo mazumiņu, kas jums ir, Dievs var lietot tā, ka tas kļūst par to dzirkstelīti, no kuras aizdegas jūsu zeme un visa pasaule! Stādieties priekšā, kā tas izskatīsies, ja jūs nostāsieties Tā Kunga priekšā, un Viņš jums teiks: "Tu, vīrs, un tu, sieva! Tu, meitene, un tu, jaunieti! Ar to mazumu, kas tev piederēja, ar tavām "divām zivtiņām un piecām miežu maizītēm" Es varēju dāvināt pasaulei atmodu un aizdegt garīgo uguni! Bet tu to paturēji priekš sevis! Tu biji neuzticams mazumā, jo tu negribēji atdot citiem to, kas tev piederēja un kas tev bija dots!..."

Mīļie draugi! Nelūdziet pēc lielām lietām, bet lūdziet pēc žēlastības, lai jūs būtu uzticami tajā, kas jums jau pieder. Tad Tas Kungs jums dāvinās vairāk nekā jūs prasāt. Lielas lietas sākas no mazām! Tikai tā mēs iemantojam svētību! Tici, brāli un māsa, ka tu to nesaņemsi, ja pastāvīgi tikai lūgsi un prasīsi: "Kungs, svētī mani! Parādi man Savu žēlastību! Dari pie manis to darbu, ko Tu esi nodomājis!..." Liecies mierā, jo tie ir tikai vārdi! Esi uzticams tajā, ko tev ir dāvinājis Debesu Tēvs un tajā, kas tev jau pieder, lai cik sīks un nenozīmīgs tas tev arī neizskatītos. Tieši tas kļūs tev par svētību! Melnie zulusi saka tā: "Svētība neizpaužas ar to, lai stāvētu ļaužu pūļa priekšā un sludinātu viņiem par patiesību, bet ar to, lai parādītu uzticamību darbā, kuru tev Dievs ir uzdevis, vai nu tas ir mazs vai liels."

Šodien es atceros par to, kā viss izskatījās, kad es pirmo reizi no Dienvidāfrikas atbraucu uz Eiropu. Tas bija 1974. gadā. 1869.-1880. gados mūsu senči izbrauca no Eiropas uz Āfriku, un lūk, pēc 100 gadiem mēs atkal apciemojām Eiropu. Pirmajā sapulcē man bija tikai divi apmeklētāji un šiem diviem es sludināju. Nākamajā kalpošanā viņiem pievienojās vēl trīs - divi pieaugušie un viens bērns. Ieraudzījis savā priekšā šos 5 cilvēkus, es nodomāju: "Ā, tas jau ir daudz!" Kā priecājās mana sirds, ka Tas Kungs jau darbojās. Es pametu tūkstošus Āfrikā un atbraucu uz Eiropu, lai sludinātu Evaņģēliju diviem vai pieciem! Ja spriež cilvēcīgi, vai tad tas nav muļķīgi?! Bet toreiz es pacēlu uz lūgšanas rokām šīs piecas dvēseles, pacēlu acis uz debesīm, pateicos Dievam par viņām. Tam Tas Kungs mūs Āfrikā ir iemācījis, un tam Viņš mani māca pastāvīgi - būt pateicīgam par mazumiņu. Tā rīkojoties, mēs kļūstam par brīnuma lieciniekiem, kad Tas Kungs svētī un vairo mazumu, pārvēršot to par daudzumu.

To mēs piedzīvojām ne tikai garīgos jautājumos, bet arī materiālās lietās. Reiz pie mums uz misijas staciju atnāca trīs tūkstoši cilvēku, bet pārtikas bija ļoti maz, tikai daži katli. Tad melnās sievietes sastājās ap šiem katliem, lūdzot pateicības lūgšanu: "Ak, Kungs! - viņas teica. - Mēs pateicamies Tev par šo ēdienu, ko Tu mums esi devis. Pateicamies, ka varam no tā smelt. Debesu Tēvs, svētī to, kas mums ir!" Pēc tam viņas sāka smelt un dalīt cilvēkiem ēdienu. Un bija tāda sajūta, ka ēdiens nesamazinājās. Tā tika paēdināti visi trīs tūkstoši cilvēku un no atlikušā pietika vēl arī nākamai dienai.

Redziet, viņas pateicās Dievam par to, kas tām bija. Un mēs gribam arī uz priekšu iet pa šo Dieva ceļu. Šis ceļš, draugi, ir tas labākais! Šis - spēka ceļš arī sākas pie Jēzus kājām. Šajā ceļā jāparāda uzticamība ne tikai mazākajās lietās, bet arī vissīkākajās.

Bieži atmodas laikā Dievs dara brīnumus, kuri arī vēl šodien nav pasaulei pazīstami. Ir daudzas lietas, par kurām mēs pat nestāstām. Reizēm cilvēki mums saka: "Kā jūs varat par to klusēt?! Ar tādu brīnumu var satricināt visu pasauli! Pastāstiet taču to visiem!..."

Bet melnie kristieši spriež citādi. Viņi saka: "Nē, mēs to nedarīsim, jo tas nav mūsu mērķis. Tagad, kad tas viss ir noticis, mēs iesim un būsim kādu laiku lūgšanā. Mēs atgriezīsimies pie Tā Kunga, lai pateiktos Viņam par to, ko Viņš ir izdarījis. Tam Kungam ir jābūt svarīgākam un nozīmīgākam, nekā notikušais brīnums vai uzvara pār pasauli. Viņam priekš mums ir jābūt pašam galvenajam, vienīgajam, tāpēc cieša vienotība ar Viņu ir vērtīgāka par visu pasaulē, vērtīgāka pat par Evaņģēlija sludināšanu. Arī Apustulim Pāvilam vienotība ar Viņu bija svarīgāka nekā viņa paša kalpošana sludinot, citādi viņš būtu noskumis, atrodoties sasaistīts cietumā. Bet viņš varēja dziedāt, slavēt To Kungu, tā ka zeme nodrebēja un cietuma dzelzs vārti atdarījās. Jēzus klātbūtne priekš viņa bija vērtīgāka nekā viss pārējais. Lūk, kāpēc arī mēs gribam rīkoties tieši tāpat. Tad mēs varēsim iet no uzvaras uz uzvaru, un tad mūsos Kungs Jēzus tiks daudzināts. Viņa vārds atspīdēs un Viņa griba piepildīsies šeit, mūsu vidū kā virs zemes tā arī debesīs!"