15.nodaļa 
VIETA, KUR PALĪDZ CILVĒKIEM

Mīļie draugi! Ja es stāstu par atmodu, tad daru to karsti un patiesi lūgdams Dievu, lai es nevis vienkārši runātu par atmodu, un jūs tikai klausītos par to, bet, lai atmoda sāktos jūsu dzīvē un jūsu personiskajā sirdī.

Atmoda nav kaut kas tāds, ko var organizēt cilvēki kā mūsdienu evaņģelizācijas. Tāpat kā pestīšanu un apgaismību vienmēr dod Dievs, tā arī garīgu atmodu dāvina tikai Viņš. Ja evaņģelizācijas laikā priekšplānā var stāvēt cilvēks, tad atmodā galvenais ir Pats Dievs, cilvēki atrodas otrā plānā. Svētā Gara piepildītā atmodas laikā, viss norisinās nevis ap pašu atmodu kā tādu, bet ap Jēzu kā personību, tāpēc arī viss tiek darīts priekš Viņa un dēļ Viņa.

Par atmodu var runāt tikai tad, kad cilvēkiem, kas piepildīti ar Svēto Garu un Viņa spēku, ir degošas sirdis kalpošanai savam Dievam.

Atmodai raksturīgs vispirms tas, ka cilvēks novēršas no sava grēka un viņa dzīvie saskan ar Rakstiem, tātad kļūst tīkama Tam Kungam. Viss pārējais ir tikai teātris, kam nav būtiskas nozīmes.

Es neatkārtošos, atgriezdamies pie notikumiem, kas norisinājās pie mums pirms atmodas sākuma; tikai vienu gribu no jauna pieminēt, - ka tā sākās vecā govju kūtī, kura bija mēslu pilna. Lai šo ēku pārvērstu par namu, derīgu lūgšanām un sapulcēm, nācās aicināt dažus cietumniekus palīgā iztīrīt visu šo netīrību. Šajā sagatavošanas darbā Tas Kungs bija ielicis varenu garīgu nozīmi, kuru es tajā laikā uzreiz pat nesapratu. Ja gribam piedzīvot atmodu, tad mums vispirms jāizmēž visi mēsli no mūsu pašu dzīves un no mūsu netīrās sirds. Tas Kungs taču nevar dzīvot cūku kūtī.

Tajā kūtī bija arī daudz čūsku, peļu un citu pretīgu dzīvnieku un kukaiņu, tā ka mums nācās pamatīgi pastrādāt, lai sakoptu un iztīrītu no turienes visu to preteklību. Pēc tam mums nācās pamatīgi nokasīt grīdu un nobalsināt sienas.

Tas viss var kļūt par īstu paraugu tam, kam jānotiek pirms atmodas, bet, ja mēs neesam gatavi tādam darbam savās garīgajās mājās, tad mēs varam nodzīvot līdz sirmiem matiem tā arī atmodu nesagaidījuši. Var visu savu dzīvi veltīt lūgšanām par atmodu un tā arī nomirt to nenobaudījuši, vai arī tā atnāks, bet pie citiem un caur citiem, nevis pie mums.

Patiesa atmoda ir augšāmceltā Kunga Jēzus Kristus darbība caur Viņa Svēto Garu. Pie šīs lietas arī apstāsimies un aplūkosim to sīkāk.

Mēs ar jums dzīvojam laikā, kad ļoti daudz runā par trešo Dzīvā Dieva personu - par Svēto Garu. Es nezinu, vai vēl kādreiz Baznīcas vēsturē ir bijis tāds laiks, kad tik daudz runātu par Svēto Garu. Tagad visur un aizvien lielākā mērā cilvēki jautā par to. Bet, neskatoties uz visu, šķiet, nekad vēl nav bijis tāds laiks, kad cilvēki tik maz saprastu, kas īsti ir Svētais Gars un par ko galu galā iet runa. Tas ir bēdīgs fakts, lai gan, pēc idejas, tā tam nevajadzētu būt. Var tikai brīnīties, kāpēc šajā jautājumā mēs tik bieži staigājam tumsībā, neskatoties uz to, ka mūsu rokās ir Bībele - gaismas avots mūsu ceļā.

Grūti izprast, kāpēc kristietībā ir tik daudz pārpratumu un neziņas jautājumā par Svētā Gara darbības izpaušanos, ja mūsu priekšā ir paša Kunga Jēzus vārdi, kuri saka: ja nāk Svētais Gars, Gars Aizstāvis, tad, pirmkārt Viņš liek pasaulei izprast grēku, Dieva taisnību un Viņa tiesu (Jāņa 16:8).

Pamatojoties uz šo vārdu un no tā vadoties, mēs varam pārbaudīt garus un, ja runa iet par atmodu, tad varam ātri un diezgan viegli saprast, no kurienes tā nāk - no Dieva vai no sātana. Atmoda taču var nākt arī no elles.

Tas Kungs reiz ir teicis caur pravieti Joēlu, ka izlies no Sava Gara pār visu miesu; un ja jau Viņš izlemj izliet Savu Svēto Garu, tad velnam nav spēka stāties pretī. Bet mierā sātans nepaliek un arī sāk darboties. No sākuma viņš nostājas opozīcijā un sāk cīnīties pret Dieva darbu, mēģinot to izpostīt. Bet, ja tas viņam neizdodas, viņš tūlīt maina taktiku un sāk darboties paralēli, maskējoties zem patiesības. Tā viņš nāk gaismas eņģeļa veidā. Lūk, tāpēc uzrodas daudz kas nepatiess, izmainīts un viltots.

Ja darbojas patiess Dieva Gars, tad pirmā pazīme, pēc kā to var pazīt ir tas, ka Viņš atver cilvēkiem acis uz viņu grēkiem, parāda Dieva svētumu un taisnību, un atgādina par sagaidāmo tiesu.

Redziet, runa neiet ne par acu gaismas atgriešanu miesīgām acīm, ne par citu brīnumu veikšanu, kam mēs, cilvēki, dažkārt piešķiram īpaši lielu nozīmi. Nē, ne tas ir galvenais Tam Kungam, jo uz to ir spējīgs arī sātans. Ne velti mums ir rakstīts, ka antikrists nākdams arī darīs zīmes un brīnumus, ar to pieviļot un pazudinot daudzus.

Dieva Vārds mums arī saka, ka pienāks laiki, kad daudzi nāks un teiks: "Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?" un tie izdzirdēs atbildi: "Es jūs nekad neesmu pazinis; ejat nost no manis, jūs ļauna darītāji!" (Mateja 7:22-23). No šiem vārdiem var saprast, ka Dievs uz brīnumiem un zīmēm skatās ar citām acīm, nekā mēs - cilvēki. Tie, kas dara grēku un ļaunu, mantos mūžīgu pazušanu, pat, ja virs zemes viņi kādreiz bijuši pravieši, dziedinātāji un brīnumu darītāji. Šajā jautājumā Dieva Vārds ir bez kompromisa!

Mēs ar jums dzīvojam tagad pasaulē, kura slāpst pēc brīnumiem un tiecas pēc tiem! Es zinu: ja visvarenais Dievs ir mūsu vidū, tad vienkārši nav iespējams dzīvot bez brīnumiem! Arī pati kristiešu dzīve ir viens īsts brīnums! Tomēr, ja patiesi darbojas Tas Kungs, tad Viņš darbojas pilnīgā mērā. Pie tam, vienmēr pirmajā vietā ir garīgais, pēc tam miesīgais, dvēseliskais.

Ja Jēzus nāk, tad vispirms, Viņš atver garīgās acis, un tad notiek vislielākais brīnums - cilvēks tiek dziedināts garīgi. Ar to arī sākas Rakstu vārdu piepildīšanās, kuri saka, ka "ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti." Dziedināti no mūsu grēkiem, no tās garīgās spitālības, kura ir bīstamāka par vissmagākajām miesīgajām ciešanām, jo dvēseli ved pazudināšanā uz mūžīgiem laikiem.

Mīļie draugi! Runājot par atmodu, es domāju par tādu stāvokli, kad Tam Kungam ir nedalīta un pilnīga valdīšana pār cilvēku, vadot visu viņa būtību. Tad mēs runājam par Svētā Gara piepildītu dzīvi. Pie tam es nerunāju par cilvēkam piešķirtajām dāvanām, kas pierāda, ka cilvēks ir piepildīts ar Svēto Garu. Kurš ir pildīts ar Šo Garu, ir Kristus būtības un Viņa dzīves attēls. Ja tā šai lietai pieiet, tad tikai svešā mēlē izrunāti vārdi vien neliecinās par to, ka cilvēks ir Svētā Gara pildīts. Ja Svētais Gars patiesi mūs pilda, tad Viņš aizskar ne tikai mūsu mēli, bet arī mūsu domas, acis, sirdi un visu mūsu būtību. Pie tam, mūsu miesa patiešām kļūst par Dieva templi, kā par to teikts Rakstos, bet mūsu dzīve - par dzīvi, kurā atspoguļojas Kristus.

Vai zināt, ja Tas Kungs un Viņa Svētais Gars mīt mūsos, tad Viņa klātbūtni var redzēt, manīt un sajust.

Varbūt jūs jautāsiet, kādā veidā tas iespējams, kā tas piepildās un kā tas praktiski izskatās? Lai atrastu uz to atbildi, griezīsimies atkal pie Bībeles.

Dieva Vārds mūs māca, lai mēs gan slikto, gan labo pazītu pēc augļiem. Tāpat arī mūsu kristietību un mūs pazīst nevis pēc Svētā Gara dāvanām, bet pēc Viņa augļiem. Un tā rodas jauns jautājums - kas ir Svētā Gara augļi?

Pirmais auglis, par kuru mēs lasām vēstulē Galatiešiem 5:22, - ir mīlestība. Vai zināt, kas ir patiesa mīlestība, kas mums tiek dota no augšienes? Tā ir mīlestība, kas nelielās, nav uzpūtīga, nav lepna, tā neskauž, tā nepiemin ļaunu. Izlasiet 13. nodaļu 1. Pāvila vēstulē Korintiešiem, un tā jums pateiks, kas ir patiesa mīlestība. Tā parāda sevi, pirmām kārtām, ar to, ka meklē ne savu, bet cita labumu. Mīlestība neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā nepiemin ļaunu, tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu, tā nekad nebeidzas. Visam citam ir beigas, bet mīlestība ir bezgalīga. Pat, ja viss, kas ir uz zemes, izbeigsies, mīlestība tomēr paliks. Saki man, draugs, vai tev ir tāda mīlestība?

Otrs auglis - prieks. Redziet, prieks arī ir tas auglis, pēc kura mūs pazīst. Vai jūsos ir tāds prieks? Dieva Vārds mums saka, "priecājieties vienumēr". Bet kā tas ir ar mums?

Bez šiem nosauktajiem ir arī citi Svētā Gara augļi: miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība, ar kuru ir domāta tīrība un šķīstība. Visi tie ir Svētā Gara augļi un tos var ieraudzīt tikai tur un tikai to starpā, kur patiesi mājo un valda Svētais Gars. Ja šo augļu nav mūsu dzīvē, tad sakiet, vai mēs varam apgalvot, ka mūsos ir Svētais Gars?!

Gribu teikt jums, draugi, ka līdz ar atmodas sākumu vārds "kristietis" priekš manis ieguva pilnīgi jaunu nozīmi, bet Bībele kļuva pavisam cita grāmata. Svētie Raksti kristiešiem kļūst par visvērtīgāko un ne ar ko citu neaizvietojamu grāmatu. Dienu un nakti viņi pārlasa to. Nekādas avīzes, nekādi žurnāli, grāmatas, brošūras, pornogrāfija nepievelk kristieti tā, kā Bībele; var teikt - viņš piesūcināts ar Dieva Vārdu., kas ir saldāks par medu. Nav brīnums tādēļ, ka Tas, kas Pats ir Vārds - Jēzus Kristus, kļūst tādam cilvēkam par viņa pirmo un vislielāko mīlestību. Pie tam, nekas cits un neviens cits: ne tēvs, ne māte, ne sieva, ne bērni - priekš viņa nav tik dārgi un mīļi, kā Jēzus Kristus, Kurš kļūst ne tikai teorētiski, bet arī praktiskā darbībā, sākums un beigas pirmais un pēdējais.

Vēstulē Filipiešiem 1. nodaļas 21. pantā Apustulis Pāvils par sevi saka tā: "Jo dzīvot man ir Kristus." Redziet, šeit nav rakstīts, ka Kristus ir kaut kas tāds, kas domāts svētdienām, vai par Ko atceramies, uzmostoties no miega vai ejot gulēt! Tas nav arī kaut kas tāds, ar ko nodarbināta mūsu galva un mūsu prāts! Nē, Viņš ir mūsu dzīve, tās centrs, jēga un būtība; viss parējais ir otršķirīgs, blakusesošs, bez svarīgas nozīmes. To mēs esam piedzīvojuši pie mums Dienvidāfrikā vairāk kā pirms 20 gadiem, un no tā laika šī straume, aizraujot simtiem un tūkstošiem jaunu dvēseļu, ar katru gadu kļūst plašāka, dziļāka un spēcīgāka.

Kristus, kļūstot par dzīvi, piepilda ar Sevi jaunus un vecus, vīriešus un sievietes. Pie tam, piepildās tas, kas rakstīts: "Un kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī, tāpat jābūt paaugstinātam Cilvēka Dēlam... bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis" (Jāņa 3:14 un 12: 32).

Zināt, draugi. Kad Jēzus patiešām kļūst kristiešiem par viņu dzīvi, tad tas ir tik liels pievilkšanas spēks, ka cilvēki nāk un brauc no visurienes, nerēķinoties ne ar ko.

Ar atmodas sākumu pie mums kļuva aktuāls "vietu jautājums". Mums pastāvīgi trūkst telpu, lai uzņemtu jaunus un jaunus cilvēkus, kuru skaits nepārtraukti aug. Reizēm mēs pat esam spiesti lūgt viņus: "Lūdzu, tagad nenāciet, iespējams, ka jums būs vēl kaut kad citreiz iespēja!" Šis lūgums ir pamatots ar to, ka mēs reizēm nezinām, ko mums darīt ar šiem tūkstošiem atnācēju, precīzāk sakot, nezinām, kā viņus visus uzņemt.

Kad mēs sākam celt jaunas dzīvojamās telpas, cerot, ka vietas būs pietiekoši, tad beidzot šo darbu, izrādās, ka arī tas ir pārāk maz.

Tā pati problēma ir ar telpām, kas domāta sapulcēm. Zāle, kurā ir 800 vietas, kļuvusi mums par šauru. Kad pie mums uz misiju nāk cilvēku tūkstoši, mēs uzslienam milzīgu telti, kurā var saiet apmēram 3000 cilvēku. Pirms vairākiem gadiem bija paredzēts celt zāli 5000 cilvēkiem, bet pēc īsa laika sapratām, ka tā būs par mazu. Tad sākām plānot priekš 7000, bet arī tas izrādījās nepietiekoši. Patreiz tiek celta milzīga zāle, kurā paredzētas vietas vairāk kā 10 000 cilvēkiem.

Mums trūkst arī guļamvietu. Mums pieder tikai 1000 gultu, tajā pašā laikā vienā dienā ierodas divi - trīs tūkstoši apmeklētāju. Pārējiem nākas sasliet lielas teltis. Ir bijuši arī gadījumi, ka cilvēki samirka, guļot teltīs, kuras neizturēja lietu. Pie tam, viņiem burtiski bija jāstāv ūdenī, jo spēcīgajā negaisā, kas turpinājās cauru nakti, viss bija applūdis. Bet, neskatoties uz visu, cilvēki nesamulsa, neizrādīja neapmierinātību un nejutās vīlušies. Turklāt viņiem nākas braukt uz dievkalpojumu vaļējās kravas mašīnās, kur viņi stāv kājās, cieši piespiedušies cits citam. Viņu ceļš ilgst no 5 līdz 20 stundām kvēlojošā Āfrikas saulē.

Stādieties priekšā, ko tas nozīmē, ja 200-300-400 cilvēku vienā kravas mašīnā stāv 20 stundas?! Bet, izkāpjot no tādas kravas mašīnas, vai tajā atkal iekāpjot, viņi nekurn un nesūdzas. Viņu vienīgais jautājums ir: "Kad būs nākamā sapulce? Kad mēs atkal varēsim atbraukt?"

Vieni iet kājām tik tālu, ka viņiem sapampst kājas. Citi vairākas dienas brauc ar vilcienu, lai nokļūtu pie mums. No dažām valstīm cilvēki atlido ar lidmašīnām, pavadot ceļā 10-16 un vairāk stundas.

Atmoda jau sen ir izgājusi ārpus zulusu cilts robežām, aptverot ne tikai citas melnādaino ciltis un tautas, kas dzīvo Dienvidāfrikā un tai blakus esošās valstīs, bet arī cilvēkus, kas dzīvo citās zemeslodes daļās.

Pie mums brauc cilvēku grupas no Šveices, Rietumvācijas, Francijas, kā arī ciemiņi no Austrijas, Holandes, Anglijas, Austrālijas, Ziemeļ - un Dienvid - Amerikas.

Pie mums mēdz ierasties arī cilvēki no tāliem un aizmirstiem, grūti pieejamiem džungļiem, kā arī tuksnešu iedzīvotāji - bušmeņi, kuri nezina, ko nozīmē dzīvot mājā un visu savu dzīvi pavada zem klajas debess. Viņi arī nestādās priekšā, kas ir darbs. Reiz tāda bušmeņu grupa 6 nedēļas dzīvoja pie mums misijas stacijā. Viņiem nācās ceļot ne mazāk kā 1200 kilometru, lai nokļūtu līdz mums. Viņu vienīgā vēlēšanās bija zināt un dzirdēt par Jēzu.

Lūk, tā cilvēki nāk no tālienes, jo viņiem ir liels izsalkums un lielas slāpes pēc Dzīvā Evaņģēlija un patiesas dzīves Kristū.

Ko tik nedara, ko tik nepiedāvā pasaule baudai un apmierinājumam! Vieni ceļo pa visu pasauli. Citi grib redzēt Jēzu dabā un dodas uz mežu vai kāpj augstu kalnos. Tādiem gribētos teikt: "Ja jūs patiešām gribat redzēt Jēzu, tad ejiet uz dzīvu, patiesu baznīcu! Tur jūs ieraudzīsiet Dieva godību. Paskatieties uz patiesiem kristiešiem, un viņos jūs ieraudzīsiet Varenā un Dzīvā Dieva godību!"

Mūs apmeklē visdažādāko rasu un tautību pārstāvji. Ja saskaita tautas un nācijas, kas pie mums piedalās parastā ikdienas dievkalpojumā, tad to skaits sastniedz 12-14. Vai varat to iedomāties?!  Četrpadsmit tautības sapulcinātas vienā vietā, vienotas mīlestībā uz Jēzu! Dievkalpojumi parasti tiek tulkoti četrās dažādās valodās. Pie mums Sizabantu katru dienu notiek divi dievkalpojumi, reizēm pat trīs un četri.

Bet cilvēki nāk un nāk. Viņu vienīgā vēlēšanās ir piedzīvot patiesu sastapšanos ar To Kungu. Baznīcai ir jābūt par gaismu un sāli visai pasaulei. Nesen pie mums bija visas Dienvidāfrikas metodistu baznīcas divi bīskapi un pārstāvji, kā arī pazīstami reliģiskie darbinieki no Mozambikas, Rodēzijas, Botsvanas un Svazilendas.

Vadošie cilvēki, politiskie vadītāji un citi valsts darbinieki brauc pie mums uz misiju un saka: "Mēs gribam Jēzu! Mēs vēlamies noslēgt mieru ar Dievu! Mēs gribam būt trauki Viņa godībai, trauki, derīgi Viņa lietošanai! Mēs gribam dzīvot svētu dzīvi, caur kuru tiktu sagādāta slava Viņa Svētajam Vārdam!"

Tā notiek visās mūsu baznīcās. Misijas stacija Kva Sizabantu ir tikai atmodas centrs. Bez tās ir vēl 140 filiāles. Tās ir izkaisītas pa visu Dienvidāfrikas Republiku, un mēs ar tām esam cieši saistīti un pastāvīgi tās atbalstām. Bez tam, ir vēl ļoti daudz citu baznīcu, kuras bieži mūs aicina pie sevis, jo atmodas uguns izplatās pa visu valsti, skolām, institūtiem, universitātēm un citām mācību iestādēm, krustām un šķērsām, aizsniedzot arī valsts vadītājus.

Sākot ar 1978. gadu mēs regulāri veicam grupveida izbraukumus uz Eiropu. Jau vairāku gadu garumā misijas darbinieki vada dažāda veida garīgus kalpojumus Rietumvācijā, Francijā, Beļģijā, Holandē un Šveicē. Tur notiek dievkalpojumi dažādās šo valstu pilsētu baznīcās un draudzēs, ikgadējas evaņģelizācijas nedēļas, īpaši bērnu dievkalpojumi skolēnu vasaras brīvdienās. Trīs reizes uz Eiropu ir braucis mūsu koris.

Kaut arī nepārtraukti pieaug un nostiprinās saiknes ar šo valstu atsevišķām baznīcām, pēdējos gados esam sākuši saņemt ielūgumus arī no Anglijas, Austrālijas un pat Izraēlas. Tā, piemēram, 1988. gada nogalē mūsu darbinieku grupa sešu cilvēku sastāvā apciemoja Austrāliju. Bieži tur lūdza viņus noturēt pa 4 dievkalpojumiem dienā. Laiks, ko viņi pavadīja šajā nošķirtajā kontinentā, nesa daudz prieka un bagātīgas garīgas svētības, pēc tam saņēmām daudz jaunu ielūgumu uz nākamo gadu. Visur, kur vien mums nācies būt, mēs redzējām milzīgas slāpes pēc Dieva Vārda, tādēļ esam ļoti priecīgi, ka varam šīs izslāpušās dvēseles vest pie Dzīvā Avota.

Protams, mēs esam gatavi izmantot jebkuru iespēju, lai nestu Evaņģēlija gaismu visur, kur Tas Kungs mūs sūtīs un kur mums atvērs durvis; un tomēr pamats mums paliek tā vieta, kur mēs esam, jo atmoda, kuru Tas Kungs mums ir dāvinājis Dienvidāfrikā sasniedz arvien lielākus un lielākus apjomus. Cilvēki nāk savās vajadzībās un meklē palīdzību. Mūsu misijas nosaukums "Kva Sizabantu" burtiskā tulkojumā nozīmē "Vieta, kur palīdz cilvēkiem". Uz grāmatas vāka jūs redzat koku, kas dod lielu ēnu. Šo simbolisko ainu mums parādīja Tas Kungs atmodas sākumā. Dienvidāfrikā, kur cilvēkiem bieži nākas dzīvot zem kvēlojošas saules, koka paēna kalpo kā labs patvērums un atpūtas vieta. Mūsu misija garīgi ir tāds patvērums, kuras ēnā nogurušie ceļinieki var atpūsties, lai atjaunotiem spēkiem varētu turpināt savu ceļu tālāk. Jo Jēzus Kristus Evaņģēlijs ir visu problēmu atrisinājums. Tas atbrīvo cilvēku no dvēseles pekles mokām, nesot viņa sirdij mieru, harmoniju. To visu nav iespējams ar vārdiem aprakstīt. Var tikai katram no jums pasacīt: "Nāc pats un skaties!"

Kad pie mums atnāk cilvēki, mēs viņus vedam uz kristiešu ģimenēm un piedāvājam paskatīties savām acīm uz savstarpējām attiecībām starp bērniem un vecākiem, vīriem un sievām. Atnācēji paši var redzēt, kāda izskatās kristiešu ģimenes dzīve, kā garīgā atmosfēra, kas valda misijā, ietekmē tās dvēseles, kas tur atnāk. Patiešām ir brīnišķīgi vērot, kā Evaņģēlijs uzvar un piepilda cilvēku dzīves.

Atnācēji un mēs jūtamies kā viens vesels. Mēs nekad neprasām, kas ir šis cilvēks: luterānis vai katolis, baptists, vasarsvētnieks vai metodists, neprasām vai viņš ir hinduists, musulmanis vai budists. Mēs vienkārši sludinām, lai cilvēki sakārtotu savas dzīves, savas attiecības ar Dievu un tuvākajiem. Mūs interesē tikai tas.

Mums ir labas attiecības ar dažādām citām baznīcām. Protams, atmodas sākumā viss izskatījās citādi. Cilvēki bija ļoti skeptiski noskaņoti, un tikai pēc 7 gadiem pirmā baznīca atvēra mums savas durvis, un vēl trīs gadus pēc tam daudzas citas baznīcas izdarīja to pašu. Bet tajā laikā tas bija pat labi, jo, ja uzreiz pie mums atnāktu daudz cilvēku, tad sākumā tas mums nebūtu bijis pa spēkam.

Kādā no mūsu misijas braucieniem uz Eiropu, viens cilvēks man jautāja, kāda ir mūsu kalpošanas jēga un ko mēs gribam šeit, Rietumos panākt? Atbildot uz to, teicu, ka mēs braucam uz visām valstīm. Tas Kungs taču ir pavēlējis: "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai."

Otrkārt - mūsu lūgšanas un mūsu cenšanās ir virzītas uz to, lai mūsu kalpošana kļūtu par impulsu visai kristietībai un lai citi cilvēki caur to saņemtu svētību un jaunus spēkus savam aicinājumam.

Treškārt - mūsu devīze ir vārdi: "Atgriezieties katrs uz turieni, no kurienes esat nākuši." Tāda pieeja ne visiem patīk. Daži pārsteigti vai pat neapmierināti jautā mums, kāpēc mēs tā darām; jo daudzi nāk no dažādām sektām un strāvojumiem ar izteiktu novirzi no patiesības, un tāpēc, kāda jēga viņiem tur atgriezties. Uz to mēs atbildam, ka nevaram dot norādījumus cilvēkiem, kā viņiem rīkoties. Mēs nekad nedarām to, ko dara daži citi, dodot atnākušajiem padomu pamest savas draudzes, baznīcas un sapulces un aicinot pie sevis. Mēs uzskatām, ka galvenais ir, lai kristietis būtu par gaismu citiem tur, kur viņš atrodas. Es neesmu nolikts, lai dotu priekšrakstus cilvēkiem, kā lai viņi rīkojas. Katram ir jābūt vienīgi Dieva vadītam. Bet, kas attiecas personīgi uz mums, mēs neatzīstam ticīgos, kuri pāriet no vienas draudzes uz otru, - no vienas baznīcas uz otru, kā taureņi, kas lidinās no zieda uz ziedu.

Mēs ticam, ka katram cilvēkam jābūt savam kalpošanas veidam, ka katrs ir Tā Kunga aicināts tādam darbam, kurā viņam jābūt uzticamam. Protams, ja kāds man saka, ka Pats Dievs ir licis viņam rīkoties tieši tā, kā viņš dara, tad es neko uz to nevaru teikt, jo es neesmu Dievs. Bet mēs vērojam tādus cilvēkus un skatāmies, kādus augļus viņš nes, lai pārliecinātos par to, vai tiešām Dievs viņu tā vadījis, vai tas ir bijis viņa paša lēmums. Mums ne vienu vien reizi ir nācies redzēt, kā atmoda, sākusies kāda cilvēka sirdī, kurš bijis pie mums, nesusi labus augļus tajā baznīcā, kur viņš atradās.

Bieži pie mums nāk sludinātāji kopā ar savu baznīcu draudzes locekļu grupām. Ir gadījies arī tā, ka vienas nedēļas laikā mūs apmeklē vairāk nekā 60 mācītāji, pie tam, šajā laikā nav bijusi kaut kāda konference vai tikšanās. Tā bija visparastākā nedēļa misijā.

Sludinātāji, presbiteri un citi baznīcu vadītāji no visām Dienvidāfrikas vietām, braucot pie mums, ir veduši līdzi arī savas draudzes. Viņi ir gribējuši sestdienu un svētdienu vai pat veselu nedēļu pavadīt kopā ar mums. Mēs vienmēr esam priecīgi par tādiem apmeklējumiem, jo ir daudz labāk, ja cilvēks pats savām acīm ierauga Tā Kunga darbu cilvēku dzīvēs, kuri patiesi dzīvo Viņam. Bet vislielākais prieks mums ir par to, ka, pēc tādu draudžu atgriešanās mājās, pie viņiem sāk notikt lielas izmaiņas. Pie tam, zūd problēmas balto un melno starpā, apvienojas kopā angļi un vācieši, izzūd naids un sākas tuvināšanās dažādu melnādaino cilšu starpā. Tā Jēzus Kristus Krusts nes mieru un vienotību. Sagrūst aparteīda sienas dažādu nāciju, rasu un ādas krāsu cilvēku starpā. Bet kas ir vēl svarīgāk - tiek likvidēts aparteīds starp baznīcām, kas ir sliktāks par nacionālo un rasu naidu.

Pie mums misijā ir apmēram 100 līdzstrādnieku. No atmodas sākuma līdz šim laikam cilvēki nāk gan pa dienu gan pa nakti; nāk simtiem un tūkstošiem, nerēķinoties ar laiku, tādēļ mums vienmēr ir jābūt gataviem mūsu kalpošanai. Vieni līdzstrādnieki ir aizņemti dienā, citi naktī.

Katrs no maniem četriem brāļiem arī ir aktīvs strādnieks Tā Kunga tīrumā. Viņu pašu darbs un personīgās lietas kļuvušas par kaut ko blakus esošu, par kaut ko otršķirīgu, bet Evaņģēlijs - par galveno, pie tam ne tikai priekš viņiem pašiem, bet arī viņu bērniem.  Četri mana vecākā brāļa Frīdela bērni ir līdzstrādnieki misijas stacijā. Mans, pēc vecuma otrs, vecākais brālis Haino katru otro nedēļu apmeklē apkārtējās apdzīvotās vietas, noturot katru dienu pa divām - trim sapulcēm, neskatoties uz to, ka viņš ir fermeris. Vērojot kā auga viņa septiņi bērni, viņš priecājās un teica: "Ak, cik būs labi, kad bērni kļūs lieli un būs mani palīgi fermā! Tad es katru dienu varēšu sludināt Evaņģēliju un stāstīt cilvēkiem par Kungu Jēzu!"

Bet, kad izauga viņa pirmais bērns, viņš nāca pie tēva ar vārdiem: "Tēti, Tas Kungs aicina mani kalpot misijas laukā."

Pēc tam pieauga nākošais un teica: "Tēti, Tas Kungs aicinājis mani strādāt misijas stacijā."

Trešais pēc skolas beigšanas arī griezās pie tēva: "Tēti, Tas Kungs sauc mani Viņa Valstības darbā!"

Beigās viņu tēvs atnāca pie manis un jokodams teica: "Erlo! Tu esi "vainīgs", ka mani bērni dodas uz misijas lauku! Es taču cerēju, ka viņi paliks fermā, lai man būtu vairāk laika Evaņģēlija sludināšanai!" - "Nē, brāli! - es viņam tāpat atbildēju. - Tu pats esi "vainīgs" ar savu paša "slikto" piemēru! Bērni ir "atsitušies" tevī, tāpēc arī seko tev!"

Lūk tā viss izskatās... Un cik tas ir brīnišķīgi! Un, ja arī vēl mazbērni dara to pašu, tad tās ir sekas labai sējai viņu sirdīs. Pie tam neviens nav pārāk jauns vai pārāk vecs. Katrs kļūst pa patiesu Kristus liecinieku, mantodams Viņam jaunas un jaunas dvēseles. Pēc tam to dara ne tikai sludinātāji. Mums ir daudz fermeru, uzņēmumu īpašnieku un šefu, sekretāru, ārstu, skolotāju un citu strādnieku un kalpotāju, kuri bieži vien pieved Dievam vairāk cilvēku, nekā daudzi mācītāji un sludinātāji. Mazi bērni, meitenītes un zēni kļūst par ieročiem Dieva rokās, caur kuriem Viņš sagādā Sev godu.

Gribu vēl mazliet pastāstīt par citu mūsu dzīves pusi. Pirms divdesmit gadiem, apmēram 2-3 gadus pēc atmodas sākuma, mēs pārbraucām no Mapumulo, uz to vietu, kur tagad atrodas mūsu misijas stacija. Tajā laikā uzreiz radās problēma ar cilvēku izvietošanu, kas bija slimi miesīgi, kuri nāca pie mums paši vai kurus atveda citi. Tādēļ pirmais nams, ko uzcēlām Kva Sizabantu, bija hospitāļa ēka. Šis hospitālis atšķīrās no citiem ar to, ka tur nebija ne ārstu, ne cita medicīniskā personāla. Slimnieku kopšanu veica daži kristieši, kas dzīvoja pie mums misijā, bet ar dvēseļu un miesas ārstēšanu nodarbojās Tas Kungs Pats - mūsu Debesu Ārsts un Dziedinātājs. Mēs neesam pret medicīnisko palīdzību un esam pateicīgi Dievam par ārstiem, kuriem Viņš dod gudrību un zināšanas, lai palīdzētu cilvēkiem viņu miesas slimībās un nespēkā. Manā mājā dzīvo ārsts ar savu ģimeni, kas pēc savas profesijas strādā vienā no tuvāko pilsētu slimnīcām. Hospitālim, kas pieder mūsu misijai, ir mazliet citāds uzdevums. Slimajiem cilvēkiem, tāpat kā arī visiem citiem pie mums atnākušajiem cilvēkiem, pirmām kārtām, ir vajadzīga garīgā dziedināšana. Viņi klausās Dieva Vārdu, kas runā uz viņu sirdīm, modinot attīrīties no grēka un savest kārtībā savu dzīvi un savas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Pēc tam Tas Kungs aizskar viņus miesīgi, vēlēdamies dziedināt. Pie vieniem tas notiek pēkšņi un pilnīgi, pie citiem - norit kā process, kas ved uz veselības uzlabošanos vai pat pilnīgu izārstēšanos. Šajā lietā mēs nevaram norādīt Dievam, kā darboties. Viņš dara tā, kā vēlas.

Ir mums arī sava privātskola, kurā mācās apmēram 400 skolēnu. Tie ir misijas līdzstrādnieku un citu kristiešu bērni. Visi skolotāji šajā skolā ir patiesi, dedzīgi kristieši. Mēs redzam varenu Tā Kunga žēlastību šajā darbā. Apmācības režīms ietver ne tikai vispārējo skolu programmu, bet arī padziļinātu bērnu garīgo audzināšanu. Skolu periodiski, kā arī eksāmenu laikā apmeklē mūsu republikas izglītības iestāžu un skolu apmācības iestāžu augstākie pārstāvji, kuri dod visaugstāko novērtējumu gan skolotāju, gan skolēnu darbam.

Mūsu misijas stacijai pieder arī milzīga palīgsaimniecība. Mēs audzējam kukurūzu, kartupeļus, dažādus dārzeņus un atsevišķus augļus. Mums ir savi lopi, kuri dod gaļu un pienu misijas vajadzībām. Mēs turam arī vistas, tāpēc ir pieejamas olas un vistas gaļa. Misijai pieder arī neliels veikaliņš, kur var nopirkt pie mums ražotos produktus, pirmās nepieciešamības preces un citus sīkus priekšmetus. Tā pakalpojumus izmanto tuvējo ciemu melnādainie iedzīvotāji un visi, kas vēlas ko nopirkt. Ir arī neliela adīšanas darbnīca, veļas mazgātava, liela labiekārtota virtuve ar saldētavu telpām; ir arī garāža misijai piederošajām automašīnām un autobusiem. Tas viss mums nepieciešams, lai mēs pēc iespējas labāk varētu nodrošināt ne tikai paši sevi, bet arī pie mums atnākušos cilvēkus. Apustulis Pāvils taču māca mūs savās vēstulēs: "Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai amats netop lamāts" (2. Kor. 6:3). Tāpēc arī pie sevis misijā mēs strādājam ar savām rokām, lai būtu ko dot tiem, kas ir trūkumā. Mēs negribam būt citiem par nastu un nekad nevienam neprasām materiālo palīdzību. Ja mums arī ir kāda vajadzība, tad ar to mēs kā bērni ejam pie sava Debesu Tēva un noliekam to pie Viņa kājām, un Viņš brīnumainā veidā atrisina visas mūsu vajadzības. To Viņš mūs iemācīja atmodas sākumā, un tā mēs gribam rīkoties vienmēr.

Mīļie draugi! Es nevaru jums visu izstāstīt un visu aprakstīt. Ja Tas Kungs dāvina jums iespēju, tad brauciet un apskatiet savām acīm, ko Viņš dara. Tad jūs paši varēsiet pārliecināties par pravieša Jesajas vārdu patiesumu, par to, ka tuksnesis pārvēršas par ziedošu dārzu; kur dzīvoja lapsas un šakāļi, ka tur ienāk Dieva godība; un tur, kur bija kails un sauss, atveras ūdens avoti.

Kunga Jēzus Evaņģēlijs patiesi ir vislielākais spēks pasaulē. Ne velti, izsūtot Savus mācekļus, Jēzus viņiem teica: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes! Ejiet un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai! " Pasaulē nav nekā līdzīga Jēzus Kristus Evaņģēlijam, ja vien Jēzus kļūst par mūsu dzīvi. Ļoti bieži man jautā, vai es ticu tam, ka arī Eiropā var sākties atmoda. Atbildot uz tādu jautājumu, es jautāju vienam cilvēkam Rietumvācijā:

- Sakiet man, lūdzu, vai jūsu Bībelē nav apsolījumu?

- Jā, ir, protams!

Tad kādēļ jūs man uzdodat jautājumu, vai pie jums šeit var sākties atmoda? Jūs taču, cik es saprotu, lūdzat par to. Bet, ja Tas Kungs nedzird jūsu lūgšanas, tad, acīm redzot, kaut kas jūsu dzīvē nav kārtībā.

Par to runājot, es atceros vienu Dieva vīru, kurš dzīvoja Amerikā. Tas ir  Čarlzs Finnejs, kurš bija advokāts un smējās par Dievu, nevēlēdamies neko kopēju ar Evaņģēliju. Gadījās tā, ka viņš reiz atradās lūgšanu namā, kur sapulcējušies cilvēki lūdza par atmodu un daudz ko citu. Nākamajā nedēļā atkal bija tāda pati lūgšanu sapulce, un šis bezdievis uz to atkal atnāca. Šajā sapulcē atkārtojās tas pats - cilvēki turpināja lūgt par atmodu. Pēc trešās reizes tās draudzes mācītājs jautāja  Čarlzam Finnejam, vai viņš gribētu, lai par viņu lūdz.

"Nē! - asi un noteikti Finnejs noraidīja šo piedāvājumu. - Es to negribu!"

"O! - toreiz visi par viņu padomāja. - Tikai pats pēdējais bezdievis var tik izaicinoši noraidīt tādu piedāvājumu! Padomā tikai, viņš pat negrib, lai kāds par viņu lūgtu!"

Bet tūlīt viņi izdzirdēja vēl kaut ko: "Es negribu, lai jūs par mani lūdzat! Es jau trīs reizes esmu bijis jūsu lūgšanu sapulcēs, un katru reizi jūs lūdzāt par atmodu, kura līdz šim tā arī nav nākusi! Kāds gan man var būt labums no tā, ka jūs par mani lūdzat?!..."

Pēc kāda laika šis neticīgais advokāts atgriezās pie Dieva, un 10 gadu laikā caur viņu nožēloja grēkus un atgriezās 200 tūkstoši cilvēku! Tas bija vīrs, kurš Dieva Vārdu uzņēma burtiski, kā tas rakstīts, pieejot tam ar visu nopietnību. Viņš nebija ar mieru pārvērst kristietību par teatrālu uzvedumu vai vienkārši dievbijīgu spēli, tāpēc izpildīja Vārdu tā, kā tas rakstīts.

Šis cilvēks sāka ar to, ka attīrīja savu dzīvi un saveda to kārtībā, pēc tam Tas Kungs dāvināja viņam dziļu grēku nožēlu. Rezultātā viņš gāja pa visu valsti, aicinot noslēgt mieru ar Dievu un izvākt no savas dzīves visu, kas ir par šķērsli starp viņiem un Viņu.

Mīļie draugi! Padomājiet, kā būs, ja mums reiz nāksies stāties Varenā Dieva priekšā, Kurš teiks: "Paskatieties, Mani bērni! To un to Es gribēju vēl caur jums darīt, bet nešķīstības un netīrības dēļ jūsu dzīvē Mans Gars nevarēja darboties!"

Bībele mums saka: "Neapbēdiniet Dieva Svēto Garu un neapslāpējiet Viņu." Tas nozīmē, ka pastāv tāda bīstamība! Un, ja mēs vēlamies atmodu un gribam, lai Svētais Gars varētu darboties caur mums, tad mūsu dzīvei jābūt attīrītai!

Bet kā tas ir pie jums? Kad jūs pēdējo reizi attīrījāt savu dzīvi? Iedomājieties, kāds izskatītos jūsu dzīvoklis, ja jūs to pastāvīgi nekoptu, neslaucītu un nemazgātu?! Bet kāds izskatās jūsu garīgais nams? Tas pats, kuram ir jābūt Dieva templim?!

Dažiem paiet daudzi gadi, iekāms tie viņu attīra! Tur ir apvainojumi, aizdomas, ļaunums, neieredzēšana, skaudība strīdi un naids...! Un tas viss ir mūsu sirdī, tur, kur būtu jāmājo tikai Tam Kungam! Kad tad mēs, beidzot, sapratīsim, ka ar visu šo nešķīstību mēs apbēdinām Dieva Svēto Garu un apslāpējam Viņu! Jo ne jau mana brāļa, ne pasaules, ne neticīgo cilvēku grēki, bet mani personīgie grēki apvaino un izstumj Svēto Garu, nedodot Viņam iespēju darboties!

Arī man šajā lietā nācās pašam pārliecināties! Arī es kādreiz lūdzu par atmodu! Bet vai Tas Kungs varēja atbildēt uz šo lūgšanu, ja manā dzīvē toreiz bija tik daudz sātanisku lietu, kuras apbēdināja Dieva Svēto Garu! Un tikai tad, kad es to aptvēru un nožēloju, Tas Kungs atvēra Debesis un nāca pie mums; un tas kļuva par garīgās atmodas sākumu!

Viens amerikāņu evaņģēlists Dvaits Mūdijs teica: "Nav nekā tāda, kas Tam Kungam būtu par cietu un nepieejamu augsni, ja tava personīgā dzīve ir kārtībā."

To pārdzīvojis, es tagad dziļi ticu - ja Tas Kungs varējis dāvināt atmodu pie mums Dienvidāfrikā, tad Viņš to pašu var izdarīt arī visur citur, jebkurā zemeslodes vietā! Ja Dievs to ir darījis tautā, kas bija grimusi burvestībās un spiritismā, tautā ar cietu un nežēlīgu sirdi, kas kalpo citiem dieviem, tad es nešaubos, ka Viņš spēj to darīt arī šeit, pie jums!

Pirmajā dienā, pēc Svētā Gara izliešanās pār mums, es teicu: "Tagad es ticu, ka arī Krievijā var sākties milzīga garīga atmoda! Svētajam Garam nav neiespējamu lietu! Viņam neeksistē sienas un robežas!"

Mīļie draugi! Ar to es arī beigšu. Es nezinu, vai mēs kādreiz viens ar otru sastapsimies. Skaidrs ir tikai viens, ka mēs reiz redzēsimies Tā Kunga troņa priekšā, un, kas zina, varbūt priekš mums tā būs tiesas diena. Tad atklāsies, kāda bijusi mūsu dzīve. Tad būs skaidrs, kā pagājusi mūsu jaunība, kā dzīvojuši neprecētie un precētie, kā staigājušas Dieva priekšā atraitnes, jaunie un vecie. Tad atvērsies grāmatas! Tad mēs varbūt varēsim lasīt arī par Jums, mans mīļais draugs! Tajā dienā Tas Kungs debesu un zemes priekšā atvērs Jūsu dzīvi! Vai tad būs Jums kauns, vai šī diena kļūs Jums par varena prieka un godības dienu?!

Lūkas Evaņģēlija 12. nodaļas 2. un 3. pantā Jēzus saka, ka "nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem."

Lai Tas Kungs dāvina mums, ka reiz satiekot Viņu aci pret aci, mēs ieraudzītu mums pretī izstieptu roku un izdzirdētu Viņa neizsakāmos vārdus: "Godīgais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!" Ak, kaut Tas Kungs to dāvinātu man un jums!

Lūgsim:

Kungs Jēzu!

Tev pieder Mūžīgās Dzīvības vārdi! Pie kā lai ejam, ja mēs novēršamies no Tevis?!

Dāvini, lai pēc Tavas varenās žēlastības, katrs no mums ņemtu to dziļi pie sirds lielā nopietnībā! Palīdzi katram savest kārtībā savas attiecības ar Tevi, Kungs!

Darbojies caur Tavu Garu un apgaismo sirdis un domas! Atklāj visu apslēpto! Izmeklē un pārbaudi mūs! Parādi mūsu dzīvē to, kas vēl nav kārtībā! Parādi žēlastību, lai nederīgais un netīrais tiktu aizvākts no mūsu sirds, un, lai Tavas dārgās Asinis nomazgā visu. Lai Tavs Svētais Gars mūsu laikā un šajā vietā varētu darboties pāri visai cilvēku saprašanai! Lai Jēzus Kristus Krusts atkal triumfētu pār zemi un lai tu, Kungs, no jauna kļūtu uzvarētājs!

Āmen.

Ludmila Plett (Pimenova) dzimusi 1949. gadā, Padomju Savienībā, Frunzē. Pēc izcelsmes - krieviete. Uzaugusi kristīgā ģimenē.

Pēc medicīnas institūta beigšanas 1972. gadā strādājusi 10 gadus par ārsti - terapeiti dažādās Padomju Savienības vietās.

1983. gadā kopā ar vīru izbraukusi uz VFR, kur pirmo reizi izdzirdēja Dienvidāfrikas evaņģēlista un misionāra Erlo Stegena sprediķus.

1987. gada sākumā pēc misijas stacijas Kva Sizabantu apmeklējuma pārdzīvoja dziļu iekšēju krīzi un pilnīgu garīgo apvērsumu, kā rezultātā izlēma veltīt pilnībā visu sevi jauna veida kalpošanai - nesot visiem ļaudīm, bet pirmām kārtām saviem bijušajiem tautiešiem, to veco un mūžam jauno Dzīvo Evaņģēliju, kas aicina dvēseles atmosties no garīgā miega, attīrīt un sakārtot savu dzīvi un sagatavot sevi, lai satiktos ar Radītāju mūžībā.

Šī grāmata ir viņas pirmā atbilde uz Dieva aicinājumu darbam Viņa vīna kalnā.

Informācija par šajā grāmatā pieminēto misiju KwaSizabantu:

Mission KwaSizabantu

Private Bag 252, KwaSizabantu 3285, South Africa (RSA)

Tel:  +27 (0) 32 481-5500

Fax:  +27 (0) 32 481-5510

web:  www.kwasizabantu.com

web:  www.kwasizabantu.org.za