3.nodaļa 
DIVPADSMIT GADUS ILGĀ "IEŠANA PA TUKSNESI"

 1951. gadā, gatavojoties uzsākt kalpošanas darbu, es Dievam pateicu kaut ko tādu, kas turpmākajā darbā man radīja daudz grūtību.

"Kungs! " es teicu. "Šis solis man ir dārgi maksājis. Dēļ tā esmu visu atstājis: tēva mājas, savu mantojumu, vecākus, brāļus un māsu, vārdu sakot visu, kas man ir un kas vēl varētu būt. Tāpēc lūdzu Tevi, ja es tagad sekošu Tev, tad ar vienu noteikumu: lai tā nebūtu "tikai rotaļa baznīcā". Ja man jāsludina Tavs Evaņģēlijs, tad es to gribu darīt tā, kā to kādreiz darīji Tu. Ne tempļos, bet laukā un pļavā, kalnos un ielejās. Es gribu sludināt Tavu Vārdu tieši tā, kā tas rakstīts. Kungs, es gribu Tev kalpot tā, lai Tavs Vārds un Tavi apsolījumi piepildītos manā dzīvē un manā kalpošanā. Gribu tā runāt un tā mācīt, kā Tu mācīji un Tu runāji. Tu taču esi teicis: "Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu."

Pēc Bībeles skolas beigšanas notika tas, ko es vismazāk gaidīju: tas Kungs pavēra man ceļu pie melnādaino cilts – zulusiem, starp kuriem mēs dzīvojām. Es nekad agrāk nebiju iedomājies, ka varētu būt melnādaino vidū, kur nu vēl ar zulusiem. Es gandrīz nemaz nepratu runāt viņu valodā. Manas zināšanas zulusu valodā bija vissliktākās manā ģimenē. Tāpēc es nespēju saprast, kādēļ tas Kungs aicina šajā darbā tieši mani! Es taču gatavojos kalpot baltajiem! Bet man paredzētais Dieva plāns bija pavisam cits, un, mīlot savu Kungu, es gribēju arī šajā lietā izpildīt Viņa gribu. Tā es kļuvu par misionāru.

Agrāk, kad biju starp baltajiem, man vienmēr bija jābūt uzmanīgam un tālredzīgam, jāseko visam, ko teicu, lai tikai kādu ar saviem vārdiem neaizvainotu. Starp melnādainajiem tā nebija nekāda problēma. Ja es ar kādu runāju, varēju viņam pateikt apmēram tā: "Klausies, tev jānožēlo savi grēki! Ja tu to neizdarīsi, tevi dzīvu aizraus uz elli!"

Pagāja kāds laiks, un šie melnādainie teica man: "Jā, kristietība – tas ir labi. Mēs daudz laba esam caur to guvuši. Mums tagad ir skolas un slimnīcas. Mums ir iespēja apgūt profesijas. Līdz ar misionāriem pie mums ir atnākusi civilizācija. Bet tik un tā kristietība mums ir kaut kas svešs, kas nāk no baltajiem. Kristietība ir balto reliģija. Tā ir viņu tradīcija, kurā viņi izauguši. Mums arī ir sava reliģija un savas tradīcijas. Jums, baltajiem kristiešiem, ir savi Dievi: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars. Mums ir savi dievi un savi elki, kam arī ir vārdi. Lai gan kopumā kristietība nav slikta reliģija, mums ar to tomēr ir par maz, jo tā ir kā ūdens, ko lej uz uguns. Tā var apdzēst liesmas, bet nespēj iet dziļumā līdz pat dzīvības saknēm. Lūk, tāpēc mums vēl ir vajadzīgi savi dievi un tāpēc mums ir jāturpina upurēt savu mirušo gariem."

Tādā veidā atklājās viņu ticības divkosība. Kļūstot par kristiešiem, viņi pa pusei ir kristieši un pa pusei pagāni. Atnākot uz baznīcu, viņi lūdz Kristu, bet, atgriezušies mājās, kalpo nelabajiem un upurē mirušo gariem.

Gribu teikt, ka zulusu ciltī saistība ar tumšajiem spēkiem, buršanas un spiritisms ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa, viņu dienišķā maize. Jau mātes klēpī bērns atrodas burvestību varā. Tāpat dzemdībās tiek pielietotas buršanas. Un tā tas turpinās visu dzīvi. Tādēļ viņiem tas ir pilnīgi normāli un dabīgi; arī upurēšana mirušajiem ir pavisam lietišķa un ikdienišķa parādība. Sliktākais ir tas, ka viss pieminētais nav fantāzijas auglis, nav tikai kaut kāda izdoma, bet reāla patiesība, ko var piedzīvot, sajust un pārbaudīt pie sevis. Ļaunie gari ar viņiem runā tā, ka to var dzirdēt. Čūskas un savvaļas zvēri nāk pie viņiem. Es pats to personīgi redzēju un tāpēc nevarēju viņiem pateikt, ka velns nevar darboties un parādīties spēkā, jo tur tā bija realitāte.

Tad viņi man teica: "Kristietība, protams, ir laba lieta. Žēl tikai, ka jūs sludināt mums, melnādainajiem! Labāk būtu, ja tu baltajiem sludinātu. Vispirms jūs, baltie, nožēlojiet grēkus. Mēs taču strādājam pie baltajiem un zinām, kādi viņi ir! Baltie bieži mēdz būt viegli sakaitināmi un dusmīgi. Viņi prot strīdēties un lamāties! Bieži vien viņos mīlestības vispār nav!"

Daži melnādainie teica man tieši acīs: "Mēs tevi negribam! Sludini saviem baltajiem! Paskaties, ko tik viņi nedara! Viņi iet uz kino, smēķē, dzer un piekopj netiklību! Nesludini, ka mums ir jānožēlo grēki un jāatgriežas pie Dieva! Atgriezieties vispirms jūs, baltie, un tad paskatīsimies, ko jūs ar to domājat!..." Paši saprotiet, kas var notikt sludinātāja sirdī, kurš sludina par atgriešanos pie Dieva.

Tā pagāja seši gadi, kopš es biju sācis savu misijas kalpošanu. Kādu dienu es dedzīgi lūdzu Dievu, teikdams: "Dod man Svētā Gara gudrību un spēku, lai es tiešām spētu šos cilvēkus pārliecināt, ka Tu esi ne tikai balto cilvēku Dievs, bet visu cilvēku Dievs un ka Jēzus ir Dieva dēls, visas pasaules, visu nāciju Pestītājs, ka neviens nevar nākt pie Tēva citādi kā vien caur Viņu." Pēc tam es nopietni gatavojos runāt ar vairākiem simtiem zulusu, kuri toreiz bija sapulcējušies. Sākdams ar Veco Derību, es pastāstīju par praviešiem, kas pravietojuši par Mesiju, un kā Viņš brīnumainā veidā piedzima no jaunavas Marijas, kā Jēzus divpadsmit gadu vecumā bija templī. Tad es stāstīju par Viņa kristīšanu un kārdināšanu tuksnesī, par Viņa kalpošanu un visbeidzot par Viņa mocekļa nāvi pie krusta Golgātā. Tad es pastāstīju, ka trešā dienā Kristus ir augšāmcēlies, pēc tam uzņemts debesīs, kur tagad sēž pie Dieva Tēva labās rokas, kas devis Viņam varu pār visu pasauli. Pie tam es uzsvēru, ka mums, kas dzīvojam uz zemes, nav glābšanas neviena cita vārdā zem debesīm kā vien Jēzus Kristus vārdā; ka pienāks diena, kad Viņš atkal nāks, lai tiesātu dzīvos un mirušos, tādēļ tas, kurš Viņam netic, zaudē mūžību. Es pārliecināju savus klausītājus, ka neviens cits vārds nav svēts un ka tikai Jēzus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība visiem cilvēkiem neatkarīgi no nācijas.

Šo sprediķi es noslēdzu ar aicinājumu: "Jēzus Kristus – tas pats vakar, šodien un mūžīgi! Viss mainās, bet Jēzus nemainās! Arī šodien Viņš ir tāds pats, kāds bija pirms diviem tūkstošiem gadu! Tāpēc neejiet vairs pie saviem burvjiem un zīlniekiem! Neuzrunājiet mirušos, bet ejiet pie Tā, kas ir augšāmcēlies, kas ir Kungs pār dzīvajiem un mirušajiem! Nāciet pie Jēzus ar visiem saviem grēkiem, vajadzībām un problēmām! Aizmirstiet nedzīvos dievus! Ejiet pie Dzīvā Dieva!"

Tā runājot, es pat nenojautu, ar ko tas viss beigsies. Viena no klausītājām ļoti nopietni uzņēma manus vārdus. Uz kaut ko tādu mēs, mācītāji, bieži vien neesam gatavi, bet samierināmies, ka mūsu sprediķis iet pāri galvām.

Tūlīt pēc sapulces pie manis pienāca padzīvojusi melnādainā sieviete un jautāja:

"Saki man, mācītāj! Vai viss, ko tu mums šodien teici, ir patiesība?"

"Protams," es atbildēju. – Es taču nevarēju to izdomāt. Kalpojot Dievam, nedrīkst melot. Viss, par ko es sludināju, ir patiesība."

"Tātad Kungs Jēzus, balto Dievs, ir Dzīvais Dievs?"

"Jā, Viņš ir Dzīvais Dievs!"

"Vai arī šodien Viņš var darīt to pašu, ko darīja pirms diviem tūkstošiem gadu?"

"Jā, bez šaubām!"

"Vai tu vari ar Viņu runāt?"

"Jā, protams. Arī jūs ar Viņu varat runāt. Pie mums, kristiešiem, to sauc par lūgšanu. Katrs drīkst lūgt."

Tad viņa izsaucās: "Ak, cik es esmu priecīga, ka beidzot esmu atradusi cilvēku, kurš kalpo Dzīvajam Dievam! Man ir pieaugusi meita. Viņa ir vājprātīga. Vai tu varētu palūgt savam Dievam, lai Viņš to izdziedina?"

Jā... Pie šiem viņas vārdiem man tikpat kā sviests nokrita no maizes. Visa mana vīrišķība un mērķtiecība pazuda kā nebijušas. "Ak, Erlo! Tu – muļķa ēzeli!" es klusībā domāju. "Te nu tu sevi esi iedzinis stūrī. Kā tad tu neiedomājies atstāt sev kādu spraudziņu, kur atkāpties! Ko tagad darīsi?! Kā tiksi laukā no šīs putras?..." (Lūk, arī tādas lietas man nācās piedzīvot.) Zibenīgā ātrumā manā galvā skraidīja domas: "Varbūt pajautāt, vai viņa ir pārliecināta, ka Dievs grib izdziedināt viņas meitu?" Bet tūlīt pazibēja cita doma: "Erlo, bet tieši tu nupat teici viņiem, lai viņi ar visām savām vajadzībām un problēmām nāk pie Jēzus, nevis pie burvjiem un zīlniekiem!" Un atkal doma: "Varbūt tas ir krusts, ko tas Kungs viņai uzlicis! Tā taču arī var būt. Arī tāda var būt Dieva griba. Bez tam arī Dieva plānā visam ir savs laiks. Vai tad tieši tagad viņas meitai jākļūst veselai?!"

"Ak, tu nabaga primitīvā māmuļa!" es domās teicu. "Ja tu būtu baltā eiropiete, tad mēs ar tevi par šo tēmu varētu skaidri izrunāties! Bet tu esi melnā afrikāniete un spried kā mazs, nesaprātīgs bērns!..." (Tā es šajās minūtēs domāju. Bet patiesībā šī melnādainā sieviete atnāca pie Jēzus ar to vienkāršo, paļāvības pilno bērna ticību, par kuru Jēzus reiz teica: "Ja jūs nekļūsiet kā bērni... " Un nevis viņa, bet es biju tas nesaprātīgais!)

Un tomēr, ko tad tagad darīt? Es taču negribēju viņai parādīt, ka esmu strupceļā. Tad, paliekot ārēji mierīgs un nolemjot, ka varbūt laiks parādīs izeju no šīs situācijas, es jautāju sievietei, kur atrodas viņas meita, vai viņa ir šeit. "Nē," atbildēja māte. "Viņa ir mājās. Tas ir apmēram kilometra attālumā no šejienes, mēs varam kādu gabalu braukt ar mašīnu un tad jāiet kājām." "Labi," es teicu. "Drīz būšu brīvs un tad es iešu ar jums."

Pa ceļam viņa man pastāstīja, ka jau četrus gadus ir atraitne, ka viņas dēls strādā lielpilsētā Durbanā un ka viņa tagad dzīvo kopā ar vedeklu un savu nenormālo meitu.

Kad mēs beidzot sasniedzām mērķi un es ieskatījos viņas būdā, tad aiz izbrīna un pārbīļa iekliedzos: "Jūs taču neesat pateikusi ne pusi no tā, kas te ir!"

Būdas vidū melnādainajiem ir stabs, uz kura balstās salmu jumts. Pie šī staba ar stiepli bija piesieta pieaugusi jaunava. Stieple tik dziļi bija iegriezusies viņas miesā, ka no brūcēm tecēja asinis. Uz rokām un visa auguma bija neskaitāmas rētas un ievainojumi. Citi – sadzijuši, citi – pavisam svaigi un asiņojoši. Šai ārprātīgajai bija necilvēcisks, pārdabisks spēks. Viņa tik stipri raustījās, ka stieple kā nazis griezās miesā. Pie tam viņa visu laiku runāja kādā svešā, nesaprotamā valodā. (Zulusiem tas nav nekas neparasts. Šādus garus viņi sauc par "zizuas". Ja cilvēks ir šī gara apsēsts, viņš spēj runāt dažādās nesaprotamās valodās, bet ne tikai tajās, bieži vien tie runā arī vācu, angļu, indiešu un citās valodās .)

"Vai sen jau viņa tā piesieta?" es jautāju mātei.

"Pēdējās trīs nedēļas," viņa atbildēja. "Un visu laiku nepārtraukti viņa tā runā – gan dienu, gan nakti. Viņa ne ēd, ne guļ. Ja mēs atnesam ēdienu, viņa sviež šķīvi pret sienu."

"Bet kāpēc jūs piesiešanai neizmantojat kaut ko saudzīgāku – kaut vai kādu virvi ?"

"Tas ir veltīgi," nopūtās sieviete. "Mēs jau visu esam izmēģinājuši. Viņa visu pārrauj, pat visstiprākās virves. Ja viņai izdodas aizbēgt, tad viņu ir ļoti grūti noķert. Kā mežonīgs zvērs viņa skrien no vienas mājas uz otru. Skrienot cauri kaimiņu laukiem un dārziem, viņa rauj ārā kukurūzu, kāpostus un citus dārzeņus; lauž un izposta visu savā ceļā. Cilvēki dusmojas. Vīrieši atskrien ar suņiem un kokiem un šausmīgi viņu sasit. Kad viņu padzen, viņa skrien kalnos un ilgi neatgriežas. Līst lietus, dūc pērkons, zibeņo zibens vai uznāk aukstums, bet māte pat nezina, kur ir viņas meita."

Sieviete paskatījās uz mani asarām acīs un jautāja: "Vai tu stādies priekšā, ko nozīmē mātes sirdij šāda meita?! Kaut labāk viņa nomirtu nekā, tā dzīvo!..."

Mazliet nomierinājusies, nabaga māte turpināja: "Mana meita saplēš driskās savas drēbes un kaila skraida pa ciematu. Pie tam viņa apkārtējiem ir ļoti bīstama. Ja kādam iekož, tad ļoti dziļi un neatlaiž, kamēr kāds nāk palīgā viņas upurim. Tāpēc cilvēki, ieraugot viņu jau pa lielu gabalu, slēpjas un ieslēdzas savās mājās. Tad viņa ieskrien skolā. Bērni pārbīlī, glābjoties no viņas, lec ārā pa logiem. Direktors sasauca skolas komiteju un paziņoja, ka tā turpināties nevar."

Raudot šī nelaimīgā sieviete parādīja savu tukšo šķūni un teica: "Man vairs nav ne govju, ne cūku, ne kazu. Tos, ko es neupurēju mirušo gariem, man nācās pārdot, lai varētu samaksāt burvjiem. Jo viņi prasa daudz naudas par buršanu. Bet arī viņi pateica, ka mūsu dievi šeit vairs neko nevar palīdzēt. Esmu kļuvusi pavisam nabaga. Man nav vairāk naudas. Arī spēki man izsīkst. Zini, sludinātāj, man ļoti bieži ir gribējies paņemt nazi un aukstasinīgi, savām rokām pārgriezt rīkli pašas meitai. Bet arvien kaut kas mani no tā ir atturējis. It kā kāds teiktu, ka tas ir liels grēks. Tad es gribēju izdarīt pašnāvību. Bet mani atturēja doma par to, kas tādā gadījumā būs ar manu bērnu. Kas rūpēsies par viņu, ja manis nebūs? Kā es priecājos, ka beidzot esmu atradusi cilvēku, kurš kalpo Dzīvajam Dievam! Tagad man ir cerība, ka mana meita tiks glābta un izdziedināta! "

Šie vārdi kā nazis griezās manā sirdī. Es biju gatavs raudāt. Šajā brīdī man nāca atmiņā Gideona vārdi, ar kuriem viņš vērsās pie Dieva sūtītā eņģeļa: "Kur ir brīnumi, par kuriem mums stāstījuši mūsu tēvi!" (Soģu 6,13) Iekšēji lūgdams, es saucu uz Dievu: "Tu taču spēj atbrīvot un dziedināt šo nelaimīgo!"

Apsolījis atgriezties pie viņas, es devos pie saviem draugiem un līdzstrādniekiem, lai dalītos ar viņiem piedzīvotajā. Es jautāju, vai viņi ir gatavi kopā ar mani lūgt par šo jaunavu. Visi labprāt piekrita, solot šī nopietnā gadījuma dēļ atlikt visas savas lietas. "Redziet!" es viņiem teicu. "Mēs jau sešus gadus lūdzam par atmodu, kura vēl arvien nav. Kas zina, varbūt tieši šī būs tā dzirkstelīte, kas nepieciešama, lai aizdegtos liesma. Ja jaunava tiks dziedināta, tas var kļūt par atmodas sākumu, jo visa cilts no maza līdz vecam pazīst šo meiteni. Ak, kāda tā būtu uzvara mūsu Kungam! Tad visi zulusi uzzinātu, ka Jēzus ir vienīgais patiesais Dievs!"

Tad es devos uz fermu pie saviem vecākiem un lūdzu, vai viņi varētu dot vienu istabu, kurā atrastos vājprātīgā jaunava pa to laiku, kamēr mēs par viņu lūgsim. Tēvs ar māti piekrita, un mēs kopā ar vairākiem vīriešiem nogādājām vājprātīgo manu vecāku mājās. Visa cilts apkārtnē jau zināja un runāja par šo notikumu.

Tiklīdz jaunava iegāja viņai atvēlētajā istabā, tika salauztas visas mēbeles un apgāzts galds. Mums nācās iznest no istabas mēbeles, atstājot tikai gultu. Jaunava mēģināja salauzt arī gultu, izraujot ārā atsperes. Nācās izvākt arī gultu, noliekot uz grīdas salmu paklāju un segu. Galu galā jaunava salauza logu rāmjus, izsita stiklus un salieca metāla režģus. Pēc dažām stundām istaba izskatījās kā cūku kūts, kurā atrodas nevis viena, bet daudz cūku.

Trīs nedēļas dienu un nakti mēs gavējām un lūdzām, bet šīs ārprātīgās dziedināšana tā arī nenotika. Visu šo laiku viņa nepārtraukti dziedāja sātaniskas dziesmas, kuras turpat pati izdomāja. Cilvēki mums deva padomu lūgšanas laikā nepārtraukti piesaukt Jēzus Kristus Asinis, jo tad sātans bēgot. Bet sātans nebēga. Gluži pretēji, šī apsēstā tūdaļ sāka zaimot Kristus Asinis tik briesmīgiem zaimiem, kādi var nākt tikai no paša sātana. Tas bija briesmīgi un pretīgi. Izģērbusies kaila, viņa sēdēja pati savos mēslos un kailām kājām dauzīja betona grīdu tā, it kā kāds sistu ar milzīgu āmuru, cenšoties to sadauzīt. Tā tas turpinājās stundām ilgi, un no tālienes varēja dzirdēt briesmīgo dunoņu, šausminošos smieklus un zaimojošās dziesmas. Tas bija kā pekles vēdījums.

Pēc trim nedēļām mani spēki izsīka un es pats biju līdzīgs nervu kamolam. Es nespēju izprast notiekošo. Visu mēs darījām tā, kā rakstīts Bībelē, bet tas nedarbojās. Prakse ar teoriju nesaskanēja. Es biju līdzīgs pasaules zinātniekiem, kuri tic evolūcijai, pierādot, ka nav nekāda Radītāja un Dieva. Tādi cilvēki apgalvo, ka pirms miljoniem un miljardiem gadu mēs esot bijuši zivis. Pēc tam šīm zivīm izaugušas kājas. Tālāk no tām ir izveidojušās ne tikai vardes, bet arī mērkaķi. Vēlāk kaut kādā veidā tie pazaudējuši asti, un tad virs zemes sāka veidoties cilvēku cilts. Viņi varētu pat noteikt attīstības laiku un periodu, bet dīvaini, ka arvien viņiem pietrūkst kāda "sīkumiņa" – trūkst kāds posmiņš evolucionārās attīstības ķēdē. Pirms daudziem gadiem pie mums Dienvidāfrikā profesors Šmits atklāja zivi "kulikens". Viņš bija pārliecināts, ka beidzot atradis evolucionārās attīstības trūkstošo ķēdes posmu. Bet viņam par lielu vilšanos tas neapstiprinājās.

Tieši tāpat es jutos savā situācijā. Viss, par ko runā Bībele, teorētiski bija patiesība, bet praksē tā neapstiprinājās. Tas man bija rūgts kumoss.

Kas man tagad bija jādara? Atgriezties pie mātes un pateikt, ka viņas meita nav dziedināta! Bet zulusu cilts visā apkārtnē par to vien runāja, ka kristieši lūdz par šo jaunavu. Viņi visi taču dzirdēja, kā es sludināju: "Neejiet pie burvjiem! Neupurējiet mirušajiem savus vēršus un kazas! Jēzus ir atbilde uz katru problēmu, tāpēc ejiet pie Viņa! Jēzus nekad neatsaka! Burvji un elki – jā, bet Jēzus – nekad!" Un kas tagad?! Tagad man bija jāiet pie šīs meitenes mātes un jāsaka, ka Dievs mūs apmānījis; pie tam ne tikai mūs, bet visus, kas Kristus vārdu sludina! Vai es varēju to pateikt?!...

Visiem spēkiem mēs lūdzām: "Kungs, runa iet nevis par mūsu vārdiem, bet par Tavu – kā Dzīvā Dieva Vārdu! Par Tavu varu un varenību! Ko teiks pagāni, ja viņa atgriezīsies tāda pati vājprātīga? Kungs, darbojies Tu! Dari šo brīnumu ne mūsu, bet Tavai slavai un Tavam Vārdam par godu!..." Tomēr mūsu izmisīgie saucieni un lūgšanas apsīka. Dievs debesīs klusēja. Tas bija šausmīgi.

Galu galā man nekas cits neatlika, kā iet pie meitenes mātes, lai pateiktu, ka arī mēs neko nevaram palīdzēt viņas meitai. Man bija ļoti smagi, un es dedzīgi lūdzu: "Kungs, es tagad nevaru skatīties cilvēkiem acīs! Man taču jābūt godīgam pret viņiem! Kā es varu viņiem kaut ko sludināt un pārliecināt, ja viņi paši ir pārliecinājušies, ka praksē tas nepavisam tā nav! Jā, un arī pats es vairs nevaru liekuļot. Arī man ir sirdsapziņa! Man jābūt godīgam arī pašam pret sevi! Kungs, man nav spēka šeit ilgāk palikt! Lūdzu Tevi, ja tas ir iespējams, sūti mani uz kādu citu vietu!... "

Tas Kungs bija žēlīgs, un es varēju aizbraukt uz citu vietu. Tā bija Hanoveras nomale un dienvidu piekraste. Tur es pavadīju divus gadus.

Ap to laiku es jau beidzu ticēt, ka Bībele pilnībā ir Dieva Vārds un ka viss tajā uzrakstītais ir patiesība. Daļēji – jā, bet ne viss. Protams, es biju pārliecināts, ka Dievs nav melis un ka neatbilstības Bībelē ir citādi izskaidrojamas. Agrāk taču nebija rakstāmmašīnas kā tagad, tāpēc viss uzrakstītais gāja no rokas rokā. Tā no paaudzes uz paaudzi gadsimtiem ilgi pārrakstīta tika arī Bībele. Dabīgi, ka daudzi cilvēki daudzkārtējā pārrakstīšanas procesā varēja pieļaut kādas kļūdas. Tādējādi atsevišķas Svēto Rakstu vietas, iespējams, neatbilst sākumā rakstītajam. Tā veiksmīgi varēja visu izskaidrot.

Tātad kaut kas Bībelē ir patiesība un kaut kas – nav. Tāpēc arī es sludinot centos turēties tikai pie tām vietām, kuras, pēc maniem uzskatiem, saprašanas un pieredzes, atbilda patiesībai, un centos izvairīties no tām vietām, kuras man šķita izmainītas.

Piemēram, Jēzus teica samariešu sievai: "Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei." (Jņ. 4,13–14) Pēc manām domām, tas bija pilnīgi neiespējami un nesaprotami. Jo es taču braucu visur un sludināju Evaņģēlija vēsti. Simtiem un tūkstošiem cilvēku pieņēma Jēzu. Viņi nāca pie šī avota un dzēra ūdeni, ko Viņš dod. Viņi dzēra Viņa dzīvo ūdeni, bet viņiem atkal slāpa!

Paejiet pa šodienas kristiešu mājām un paskatieties uz pasaules lietām, kuras tajās atrodas. Avīzes, žurnāli, dažādi izklaidēšanās priekšmeti un vēl daudz kas – līdz pat seksuālām grāmatām un pornogrāfijai. Es pazinu jaunus vīriešus, kas vienkārši nespēja paiet garām kioskiem vai grāmatu veikaliem, neaplūkojuši izliktās kailo meiteņu fotogrāfijas. Viņi pat pirka tās un slēpa mājās no saviem vecākiem. Bet tie bija cilvēki, kas ticēja Jēzum, tie, kas dzēra Viņa ūdeni, bet, neskatoties uz to, izjuta slāpes pēc pasaulīgām lietām. Un vispār – vai šodienas pasaulē ir vēl slāpstošāki cilvēki nekā kristieši? Cik daudzi viņu vidū slāpst ne tikai pēc pasaules, bet pat pēc grēka, ko viņi arī dara, ja ne tieši, tad – netieši; ja ne atklāti, tad – slepus. Vienus vilina cigaretes, otrus – alkohols, trešos – sekss un vēl citi pretīgi grēki. Bērni jautā vecākiem, kapēc viņi nedrīkst iet uz kino un dejām, ja citi to drīkst? Vecākiem ir ļoti grūti pareizi audzināt savus bērnus. Bet viņi visi ir kristieši!

Bībelē ir teikts: "Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē." (1. Jņ. 2,15) Bet palūkojieties uz kristiešiem! Paskatieties uz mūsdienīgo kristiešu jaunatni un salīdziniet viņus ar šīs pasaules cilvēkiem! Vai ir liela starpība? Pāvila vēstules Romiešiem 12. nodaļas 2. pantā mēs lasām: "Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet parvērtieties, atjaunodamies savā garā." Kā redzat, Raksti skaidri saka, ka kristiešiem nav jābūt līdzīgiem šai pasaulei. Bet kā tas ir īstenībā? Vai arī mūsu dzīvē tā ir?

Tātad, lai reiz dzēris vairs neslāptu! Nē, tā nevar būt! Tāpēc pilnīgi skaidrs, ka tas Kungs to nav varējis teikt. No tā izriet, ka šie vārdi Rakstos ir vienkārši kļūda. Tā es Bībelē atradu daudz līdzīgu vietu, kuras uzskatīju par nederīgām šodienas kristiešiem.

Apustuļu darbus es arī uzskatīju par mūsu laikam nepiemērotiem, jo tie bija rakstīti pirmajiem kristiešiem un beidzās pirmajā gadsimtā. Protams, arī pēc tam ir bijuši atmodas laiki, bet tas uz visiem laikiem ir jau pagātnē. Mēs arī mēģinājām patiesi, no visas sirds lūgt par atmodu un darījām to tik ilgi, kamēr nogurām un pārtraucām. Vēlāk, kad kāds mans līdzstrādnieks teica: "Erlo, mums jālūdz par atmodu," – es, pilns sapratnes un savas rūgtās pieredzes mācīts šādās situācijās balansēt, atbildēju iecietīgi: "Ak, mīļais brāli! Es arī kādreiz tā domāju. Tu krīti galējībās. Bija laiks, kad mēs pat mēģinājām lūgt par atmodu, darījām to no visas sirds, dedzīgi un patiesi. Man žēl, bet pagāja gadi un atmodas nebija. Acīmredzot tas bija tikai sākumā – kā pirmās mīlestības un pieķeršanās izpausme. Mums tas vairs nav iespējams. Domāju, ka arī tu šajā jautājumā nonāksi līdz patiesībai un sasniegsi īsto vīra briedumu." (Tik tālu es aizgāju, apmaldījies savos cilvēciskajos spriedumos.)

Ar laiku es iemācījos novērot. Arī jūs, droši vien, esat pamanījuši, ka dažādās zemēs, dažādās baznīcās un strāvojumos tiek akcentētas dažādas lietas. Tā, piemēram, amerikāņi sludinot, vienmēr uzsver ticības nozīmi. Galvenais - tikai tici! Nav svarīgi, ko tu sevī jūti! Kaut tikai ticētu!

To dzirdējis, es nodomāju, varbūt tiešām tas ir tas noslēpums, tā atslēga, kuru es jau sen meklēju. Varbūt man tāpēc neveicas, ka man ir pārāk maza ticība. Iekšēji uzmundrinājies, es nolēmu veikt eksperimentu, uzskatot, ja nevari izšķirties par kaut ko, tad nevari to arī saņemt vai panākt. Jau nākamajā sapulcē es visiem stāstīju par ticību, pie kam, visa sprediķa laikā īpaši uzsvēru vārdus "tikai tici". Viskrāšņākiem vārdiem es pārliecināju klausītājus, ka visvairāk nepieciešama mums ir ticība; vajag tikai ticēt, tad varēs kalnus pārcelt!

Un vai ziniet, kas pēc tam notika?! Starp klausītājiem bija kādi cilvēki, kuriem ģimenē bija aklais. Izdzirdējuši no manis, ka vajag tikai ticēt un varēs ieraudzīt Dieva godību, viņi bija ļoti iepriecināti. Tūlīt pēc sprediķa viņi aizsteidzās mājās un, atveduši savu aklo tēvu, teica man: "Mēs nupat dzirdējām: ja tic, tad viss ir iespējams. Mūsu tēvs ir akls. Vai tu varētu par viņu lūgt, lai viņš kļūtu redzīgs?"

"Nu gan... - es domāju. Interesanti, ko tas tagad man maksās?" Bet neko neizrādot, es jautaju: "Vai arī jūs ticat?" - "Jā, protams!" "Labi, - es teicu. - Jēzus katram slimajam, kas pie viņa nāca, jautāja, vai viņš tic." (Ar to es mierināju sevi, ka nebūšu vienīgais vaininieks, ja šis aklais nekļūs redzīgs. Tad vismaz arī viņi būs vainīgi).

Es aicināju šos cilvēkus uz lūgšanu atnākt vēlāk, pusdienlaikā. Pēc tam es centos savākt visu savu ticību vienkopus, kas būtu līdzīga milzu kalnam. (Diemžēl, bet es toreiz nedomāju par Jēzus vārdiem, Kurš teica, ja mūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš, tas būtu pietiekami, lai liktu kalniem pārcelties. Cik žēl, ka mums, kristiešiem, arvien viss iznāk otrādi - mums vajag kalnu ticības, lai pārceltu sinepju graudiņu).

Tā, norunātajā laikā viņi atnāca. Labi sagatavojies, es cerēju, ka man būs pietiekami daudz ticības šādai lūgšanai, tāpat arī viņiem. Uzlicis rokas aklajam uz galvas, es lūdzu un ticēju. Pēc lūgšanas es pasteidzos atvērt acis, lai paskatītos uz slimo. Ak vai, viņš bija un palika akls. Es šūpoju galvu, nespēdams to izprast. Es taču tik ļoti ticēju!... Šie ļaudis aizgāja no manis vīlušies, bet es vēl ilgi stāvēju, atkārtodams: "Kungs, es to nesaprotu! Es tiešām vairs neko nesaprotu!"

Pēc neveiksmīgā gadījuma ar aklo es sev teicu: "Pietiek, Erlo! Vairāk nekad dzīvē tu kaut ko tādu neuzdrošināsies! Neesi turpmāk vairs tāds stulbs ēzelis! Seko sev un, kad tu sludini, esi uzmanīgs un tālredzīgs! Neaizmirsti, ka vienmēr jāatstāj iespēja atkāpties, lai nekas tāds, kas ar tevi jau bijis, neatkārtotos!" Mani sprediķi kļuva pārdomāti un izsvērti. Tā man Evaņģēlija sludināšanā pagāja vēl seši gadi.

Misijas darbs notika lielā teltī, kur es noturēju evaņģelizācijas sapulces divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Atbraucis uz kādu vietu, es tur parasti paliku desmit līdz divpadsmit mēnešus, kādreiz pat četrpadsmit mēnešus, kuru laikā es sludināju Dieva Vārdu. Un katru reizi varēju novērot vienu un to pašu ainu. No sākuma uz sapulcēm nāca ap simt cilvēku, tad divi simti, četri simti un visbeidzot seši simti. Pēc tam nācēju skaits atkal sāka samazināties, un uz gada beigām turpināja nākt atkal nepilns simts cilvēku.

Evaņģelizācijas laikā simtiem cilvēku atgriezās pie Dieva. Tā bija parasta parādība, ja sapulces noslēgumā divsimt cilvēku iznāca priekšā, apliecinot savu vēlēšanos atgriezties un pieņemt Jēzu. Gadījās arī, visi cilvēki, kas piedalījās sapulcē, atgriezās, lai pieņemtu Jēzu. Bet pēc dažiem mēnešiem nekas no tā nepalika pāri. Nekas! Viss bija pa vecam. Vienas evaņģelizācijas laikā mēs pārdevām simtiem Bībeļu, bet no tā cilvēku dzīves nemainījās nemaz vai arī mainījās tikai mazliet.

Tajā laikā pie manis nāca citi sludinātāji, lai uzzinātu, kā man izdodas sapulcināt tik daudz cilvēku. Diemžēl viņi redzēja tikai to un nesaprata, ka vienlaikus biju visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Es taču redzēju, kas īstenībā notiek, ar ko es iesāku un ar ko beidzu. Kas nu iznāk! Mēs tiecamies evaņģelizēt visu pasauli, bet patiesībā iznāk otrādi – arvien vairāk un vairāk izplatās bezdievība. Es nespēju to ne saprast, ne arī izskaidrot.

Bez tam man nepārtraukti nedeva mieru doma, kas nāca no manas sirds dziļumiem un uztrauca. Parasti, lai evaņģelizētu, es centos novietot savu telti visapdzīvotākajā vietā, lai ērtāk varētu sapulcināt cilvēkus. Tad es vienmēr domāju: "Erlo, šajā jautājumā tu nelīdzinies Jānim Kristītājam. Viņš kalpoja tuksnesī, tālu no apdzīvotām vietām, kur vispār nebija cilvēku. Bet, neskatoties uz to, gandrīz visa Jeruzāleme nāca pie viņa. Pie tam ne tikai Jeruzāleme, bet arī Jūdeja, Samarija un citas tuvējās zemes. Bet tu, Erlo, pats ej pie cilvēkiem un ar grūtībām viņus piesaisti." "Jāni," es domās jautāju viņam. "Kā tev tas izdevās? Kas bija tavs noslēpums?" Diemžēl es to nezināju.

"Varbūt," es spriedu, "viss slēpjas tajā apstāklī, ka Jānis bija liela personība, kas spēj piesaistīt cilvēkus? Vai varbūt viņa runā bija kādi sevišķi spēcīgi izteicieni?" Es arvien no jauna pārlasīju viņa sprediķus un brīnījos. Šaubos, vai ir bijis kādreiz vēl tāds sludinātājs, kas būtu uzdrošinājies sludināt tā, kā to darīja Jānis. "Jāni," es brīnīdamies pie sevis runāju. "Ja tu sāktu sludināt tā mūsu dienās, tad tava galva noripotu vēl ātrāk nekā tavā laikā!"

Es pats nekad neesmu sastapis un arī neviens man nav stāstījis par sludinātāju, kurš būtu uzdrošinājies runāt tā, kā to darīja Jānis. Redzēdams daudz farizeju un saduķeju nākam kristīties, viņš tiem sacīja: "Jūs, odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības? Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus!" (Mt. 3,7-8) Taču šodien cilvēki nāk uz dievkalpojumu, smaidot pieņem Jēzu kā savu personīgo Pestītāju, atgriežas mājās un turpina dzīvot kā iepriekš. Ļoti nedaudz ir to lietu, no kā viņi savā dzīvē atsakās, bet pēc dažiem mēnešiem viss ir pa vecam.

Un tomēr, kāds bija Jāņa Kristītāja noslēpums?! Ne jau siseņi un kameņu medus, ko viņš ēda, bija par iemeslu spēkam, kas darbojās viņā! Viņš valkāja ādas jostu un kamieļu vilnas drēbes, bet arī tas taču nevarēja būt noteicošais! Varbūt viņš darīja brīnumus? Bet kādi tad tie bija? Mēs nelasām ne par kādiem brīnumiem un miesas dziedināšanām, kuras viņš veica. Aklie nekļuva redzīgi, klibie nesāka staigāt. Bet kas tad tas varēja būt? Kas?... Šis cilvēks sludināja par grēkiem. Jā, bet tas nav visai populāri – it īpaši mūsu dienās.

Reiz man kāds sludinātājs jautāja: "Erlo, pasaki, par ko tu sludini savos sprediķos? Ja es, piemēram, dievkalpojumā sāku runāt par grēkiem, nosaucot tos īstajos vārdos, tad mani klausītāji jūtas neērti un sāk dīdīties savās sēdvietās. Varbūt es esmu galīgs muļķis, ka mēģinu runāt par grēkiem? "

Bet, mīļie, vai Jēzus nav tāpēc nācis, lai uzrādītu mūsu grēkus? Tādēļ jau Viņam tika dots vārds Jēzus, kas nozīmē Glābējs, ka Viņam bija jānorāda uz savas tautas grēkiem un nelikumībām! Tieši to jau arī darīja Jānis Kristītājs, kas bija sūtīts sagatavot tam Kungam ceļu. Viņš tieši un bez aplinkiem runāja par grēku, aicinot uz grēku nožēlu un attīrīšanos. Tikai – kāpēc toreiz cilvēki tiecās pēc tādas sludināšanas, bet tagad - bēg? Tā man bija mīkla, ko nevarēju atminēt. "Kungs," es lūdzu, "dāvini man šādas spējas, kādas bija Jānim!" Bet, neskatoties uz manām lūgšanām, nākamajā evaņģelizācijas vietā viss atkal notika kā vienmēr, nāca simti, tika pārdots daudz Bībeļu, bet uz beigām palika tikai neliels skaits to, kas vēlējās sekot tam Kungam.

Tad kādu reizi, visu pārdomājot, atcerējos kādu savu piedzīvojumu. Tas bija 1956. gadā, kad atrados Āfrikas dienvidrietumos – Namībijā. Tā ir ļoti sausa zeme. Tur nav arī zelta, bet Namībijas iedzīvotāji saka, ka tas viņiem nav tik svarīgi, jo ūdens viņiem būtu vērtīgāks par zeltu.

Reiz mēs bijām pie kāda fermera, kurš gribēja mums kaut ko parādīt. Dažu metru attālumā no viņa mājas bija urbums ūdenim un sūknis. Iesūknējis traukā, fermeris to pasniedza man nogaršot. Es iedzēru vienu malku, bet nespēju to norīt un tūdaļ izspļāvu. Pēc tam fermeris izstāstīja mums savu stāstu.

Lai iegūtu šo ūdeni, nevajadzēja dziļi urbt, pie kam ūdens bija daudz. Bet viņu prieki bija priekšlaicīgi. Izrādījās, ka šajā ūdenī ir tik daudz sāļu un ķīmisku savienojumu, ka tie bojā ūdens garšu, padarot to nelietojamu uzturā. Tad ar to mēģināja mazgāt veļu. Cik liela bija vilšanās, kad jau pēc pirmās mazgāšanas drēbes bojājās un saira. Lai kaut kā mierinātu savu sievu, fermeris mēģināja ieteikt laistīt ar ūdeni puķes un dārzeņus. Pēc divām nedēļām visas puķes un dārzeņi sāka vīst. Tad viņi saprata, ka šis ūdens nav nekam derīgs, jo, kur tas nokļūst, – viss iet bojā.

Tiklīdz fermeris beidza savu stāstu, manī kā zibens atspīdēja doma: "Dzirdi, Erlo! Tas ir tāpat kā ar tavu Dieva Vārda sludināšanu. Jo tu vairāk sludini, jo vairāk dvēseļu tu nonāvē! Tāpēc jau arvien mazāk un mazāk cilvēku nāk uz tavām sapulcēm. Tu sludini cilvēkiem nāvi!"

Mīļie, šī doma man nedeva mieru, saēdot manu dvēseli kā vēzis. Es to nevarēju aizmirst. " Ak, Kungs!" es atkal un atkal atkārtoju. "Tātad, jo vairāk es runāju, jo vairāk nesu Tev ļaunumu?" (Lūk, tā mēdz būt ar dažiem kristiešiem. Ak, kaut viņi labāk klusētu! Dieva valstībai tas būtu labāk! Šodien Dieva valstība cieš nevis no Dieva Vārda nesludināšanas, bet no pārpilnības. Diemžēl šodienas kristieši par daudz runā, un caur to Dieva Vārds tiek nelietīgi valkāts. Būtu labāk, ja viņi nerunātu par Dieva Vārdu, bet labāk dzīvotu pēc Dieva Vārda!)

Tā nu pēc divpadsmit gadu misijas kalpošanas evaņģelizācijas darbā es sajutu, ka nevaru vairs tā dzīvot un sludināt. Es sapratu, ka visi šie gadi man bija vienīgi staigāšana pa garīgi neauglīgu tuksnesi. "Erlo!" es sev domās jautāju. "Kādi ir tava darba augļi šo divpadsmit gadu laikā? Vai ir kaut divpadsmit cilvēku, kas, caur tevi nožēlojot grēkus, ieguva sirdi, kas deg tam Kungam? Kaut viena dvēsele gada laikā... Nē, nav..." man bija sev jāatzīstas, es nevaru tos uzrādīt. Vai man tiešām būtu jāturpina tāda bezjēdzīga kalpošana? Nē! Nekādā gadījumā! Tā izniekot savu dzīvi! Priekš kā? Citi cilvēki pelna naudu, bauda dzīvi... Kāpēc es to nedrīkstētu? Kāpēc man kā nabaga sludinātājam un pieviltam misionāram jāiet cauri šai dzīvei, citiem kaut ko sludinot un viņus pārliecinot par teorētisko patiesību, kas dzīvē neapstiprinās! Ja Dievs arī šodien ir tas pats, kas agrāk, un Viņa Vārds nav izmainījies, tad kāpēc mums kristiešu dzīvē viss ir tā, kā tas ir? Es lūdzu, bet nesaņēmu uz to atbildi; es meklēju, bet neatradu izeju. Es biju tuvu izmisumam...

NĀKAMĀ NODAĻA