4.nodaļa
VĀRDS KĻŪST DZĪVS

1966. gadā es atbraucu uz mazu pilsētiņu Mapumulo, kas atradās simt kilometru uz ziemeļiem no Durbanas. Šeit 1963. gadā es noturēju evaņģelizācijas sapulces, kuru laikā simtiem cilvēku atgriezās pie tā Kunga. Tagad no visiem šiem simtiem bija palikusi pāri tikai neliela draudzīte, kas sastāvēja no divdesmit trīsdesmit cilvēkiem.

Kad es nācu uz šīs draudzītes sapulcēm, man vispirms bija jākļūst par miera nesēju. Ak, kā viņi strīdējās, likās, ka šie cilvēki ir gatavi klupt cits citam matos! Vienam bija kaut kas pret otru, otrs nespēja pirmajam kaut ko piedot. Viņi nevarēja cits citu saprast.

To redzot, es sapratu vienu – Dievs nevar būt mūsu vidū, kamēr Dieva bērni nesakārtos savu dzīvi un savas attiecības. Dievam taču vajadzīgi kanāli, un mums, Dieva bērniem, par tādiem ir jākļūst. Mūsu problēma šajā gadsimtā ir nevis pagānu miljoni, kas nepazīst Dievu, bet kristieši, kuri stāv Dievam ceļā. Lai cik arī tas nebūtu šausmīgi, bet bieži paši kristieši Dieva darbam izdara lielāku ļaunumu nekā bezdievji. Tie ir tie kristieši, par kuriem Raksti saka, ka viņi nav ne auksti, ne karsti.

Reiz, kad mēs, kā parasti, sapulcējāmies, es teicu: "Ziniet, mīļie, man arvien biežāk jādomā par to, ko es 1951. gadā teicu Dievam, kad Viņš pirmo reizi mani aicināja strādāt savā tīrumā. Es toreiz teicu, ka piekrītu kļūt par Evaņģēlija sludinātāju ar vienu noteikumu – lai tikai es nenodarbotos ar "rotaļu baznīcā". Šodien, atskatoties uz saviem divpadsmit kalpošanas darbā pagājušajiem gadiem misijas laukā, man jāatzīst, ka tas nav bijis nekas cits kā tikai rotaļa. Es jūtos galīgi bankrotējis un nespēju turpināt tā strādāt, kā es to darīju agrāk." "Paskatieties uz deju laukumu!" – es turpināju. "Kad atbrauc orķestris, tad sanāk kopā divsimt trīssimt cilvēku, bet pie mums uz lūgšanu un Bībeles stundām – divdesmit trīsdesmit. Paskatieties uz futbolu! Spēles laikā tur var saskaitīt astoņsimt deviņsimt cilvēku, bet pie mums uz sapulci atnāk ne vairāk kā piecdesmit līdz simt cilvēku. Ja Jēzus Kristus arī šodien tas pats, ja Svētais Gars nav izmainījies un Bībele patiesi ir Dzīvā Dieva Vārds, tad kā tas viss jāsaprot? Ja mēs paskatāmies uz citām, nekristīgām mācībām un strāvojumiem, kas valda pār cilvēku prātiem un sirdīm, tad nākas secināt, ka visas tās savā nepārtrauktajā attīstībā virzās uz priekšu, turpretī kristietība slīd lejup. Ja varam ticēt statistikai, tad, pēc tās datiem, 1945. gadā kristietībai piederēja trīsdesmit astoņi procenti pasaules iedzīvotāju, bet 2000. gadā, pēc statistikas ziņām, šis skaitlis varētu samazināties līdz desmit procentiem un, iespējams, pat vēl zemāk. Bēdīgs fakts, bet tā ir patiesība. Nekad virs zemes nav bijis tik daudz pagānu kā mūsu dienās, un, ja tā turpināsies, mēs, kristieši, drīzumā iznīksim un izmirsim!"

Pēc tam es, vēršoties pie kristiešiem, kas bija pieklusuši un uzmanīgi klausījušies manos vārdos, jautāju, vai viņi ir ar mieru nākt kopā katru rītu pulksten septiņos un katru vakaru pulksten sešos, lai studētu Bībeli, lūgtu un ar visu sirdi meklētu tā Kunga vaigu. "Kas zina," es teicu viņiem, "varbūt Dievs apžēlosies, tuvosies mums un sāks savu darbu mūsu vidū."

Uzklausījuši mani, visi piekrita. Tā šī mazā divdesmit trīsdesmit cilvēku grupiņa sāka pastāvīgi pulcēties kopā katru rītu un katru vakaru. No šī laika mūsu kopējās tikšanās ieguva pavisam citu raksturu.

Bija kāds vārds no Jāņa evaņģēlija 7. nodaļas 38. panta, kas īpaši nodarbināja mūsu prātus: "Kas Man tic, kā Rakstos sacīts: no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." Tie bija vārdi, ko Jēzus teica jūdu svētku pēdējā dienā. Septītās nodaļas sākumā rakstīts, ka Jēzus staigāja pa Galileju, jo pa Jūdeju Viņš negribēja staigāt tāpēc, ka jūdi Viņu gribēja nokaut. Kad jūdu Lieveņu svētki bija tuvu, Jēzus brāļi sacīja Viņam: "Aizej no šejienes un ej uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redz Tavus darbus, ko Tu dari. Jo neviens neko nedara slepenībā, ja viņš grib kļūt pazīstams. Ja Tu to gribi, rādies pasaulei."

Atbildot saviem brāļiem, kas toreiz vēl neticēja Viņam, Jēzus pateica kaut ko ārkārtīgi svarīgu un brīnišķīgu: "Mans laiks vēl nav nācis, turpretim jūsu laiks vienumēr ir klāt." (Jņ. 7,6) Šajos mūsu Kunga vārdos slēpjas dziļa jēga. Līdz ar to Svētie Raksti mums visiem saka, ka cilvēks, kam nav patiesas ticības uz Jēzu, drīkst darīt visu, ko viņš grib un kā viņš grib, vārdu sakot – "pats spēlē un pats danco". Jēzus tā nevarēja rīkoties. Viņš bija tik atkarīgs no sava debesu Tēva, kas Viņu sūtījis, ka varēja darīt tikai to, kas bija Viņa griba, un varēja runāt tikai to, ko teica Viņa Tēvs.

Mīļie, caur to Kungs māca mūs, savus sekotājus, ka arī mēs bez Viņa neko nevaram darīt. Lai gan, protams, varam! Varam darīt visu, ko mēs gribam un kad gribam. Tikai tas būs darīts pēc mūsu gribas un pārbaudīšanas dienā nepastāvēs. Bez tam visam, ko mēs izdarām paši, nav nekādas vērtības Dieva acīs. Tāpēc gluži tāpat kā Jēzus bija atkarīgs no Tēva, tā arī mums jābūt atkarīgiem no Viņa un jābūt vienam veselam ar mūsu Kungu. Šo patiesību, mīļie, mums ir dziļi jāizprot.

Turpmākais stāstījums vēsta, ka pēc tam, kad Jēzus brāļi aizgāja uz svētkiem, arī Jēzus devās turp, tomēr ne atklāti, bet slepus. Tie bija svētki, kur Jēzum bija iespēja runāt uz tautu, bet Viņš to nedarīja. Beidzamajā lielo svētku dienā Jēzus vairs nevarēja klusēt, Viņš uzstājoties skaļi sauca: "Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts: no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." (Jņ. 7,38–39)

Tagad, neskatoties uz to, ka Viņš skaidri zināja jūdu nodomus nokaut Viņu, Jēzus vis neslēpās, bet stāvēja viņu priekšā tā, ka visi varēja Viņu redzēt. Pie tam Viņš nevis vienkārši runāja, bet skaļi sauca tautai.

Interesanti, ka šis pats vārds "sauca" (grieķu vārds 'kraco' apzīmē kliedzienu vai skaļu saucienu sāpju, sēru, pārdzīvojumu, baiļu un vajadzības brīdī) tiek lietots arī Svēto Rakstu vietā, kur runāts par to, kā Jēzus pie krusta pēdējo reizi "stiprā balsī iekliedzās un nomira" (Mk. 15,37)

Tātad šajos vārdos, ko Jēzus sauca tautai pēdējā svētku dienā, atspoguļojās kaut kas tāds, kas satrieca un plosīja Viņa sirdi. Tos izsakot, Jēzus vairs nedomāja, ko tas Viņam maksās. Galvenais, lai visi, kas ticēja Viņam, izdzirdētu un saprastu, cik svarīgs ir tas, par ko Viņš runāja.

Dārgie draugi! To, kas bija jāsadzird tā laika kristiešiem, nepieciešams zināt arī mums šodien. Tāpēc pacentīsimies apjaust šo vārdu nozīmes dziļumu, lai saprastu, ko tad vēlējās pateikt Jēzus cilvēkiem, kuri Viņam ticēja.

Sāksim ar pirmo frāzi: "Ja kam slāpst, lai nāk pie Manis un dzer!" Tātad tas, kuram neslāpst, kurš ir paēdis un apmierināts, lai paliek tur, kur tas atrodas. Ar tādu cilvēku Jēzus neko nevar izdarīt. Tāds ir tikai Viņam par nastu. Tas, kurš ir patiesi izslāpis un izsalcis, nevar apmierināties ne ar ko citu kā tikai ar patiesu ūdeni un patiesu maizi, ko viņš meklē tik ilgi, kamēr atrod, lai ko tas arī maksātu – kaut vai brīvības zaudēšanu.

Tālāk Jēzus saka: "Kas Man tic, kā Rakstos sacīts: no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes." Ievērojiet, ka šeit neiet runa par lāsēm, bet par upēm, par varenām straumēm; pie tam – nevis parasta ūdens, bet dzīva ūdens. Tur, kur nokļūst šis ūdens, sākas jauna dzīvība. Ja viena upe spēj pārvērst tuksnesi par ziedošu dārzu, tad ko var izdarīt daudzas šādas upes!

Jūs taču zināt mīļie, ka tekošs ūdens ir kaut kas tāds, ko nevar noturēt. Ja šādam ūdenim liek priekšā šķēršļus, tad ūdens uzkrājoties pieņemsies tādā spēkā, kas vai nu pārraus šo aizsprostu vājākajā vietā, vai, paceļoties līdz šķēršļa augšai, sāks plūst tam pāri, izplūstot arvien plašāk un plašāk.

Tas nozīmē, ja mēs ticam Jēzum tieši tā, kā Rakstos sacīts, tad Svētā Gara dzīvība un spēks plūdīs no mums tādām dzīvām un varenām straumēm, kam pretī nevarēs stāties ne šīs pasaules gars, ne ateisms, ne arī kas cits. Jo spēcīgāk mums pretosies sātans, jo lielāks būs šī dzīvā ūdens spēks. Ievērojiet arī to, ka Rakstos nav teikts, ka dzīvā ūdens straumēm jāplūst no mācītāja, sludinātāja vai kāda draudzes vadītāja. Minētie vārdi attiecas uz katru, kas tic uz to Kungu. Un, ja arī jūs ticat Viņam, tad tas attiecas arī uz jums!

Tajā zīmīgajā 1966. gadā, lasot un pārdomājot šo Svēto Rakstu vietu, mēs sev jautājām, vai tā ir arī pie mums. Mēs meklējām šīs straumes mūsu pašu dzīvē, bet neatradām. Bet, ja mēs ticam Jēzum, tad nav vajadzības par to runāt, jo no mums plūstošās dzīvā ūdens straumes pašas par to liecinās.

Tad es saviem klausītājiem uzdevu pavisam vienkāršu jautājumu: "Sakiet, kurš no jums tic Jēzum?" "Es ticu,"– ikviens atbildēja. " Lieliski!" es turpināju. "Tad, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, dzīvā ūdens straumēm ir jāplūst no mūsu miesas! Bet vai tā ir ar mums?..."

Nē, tā nebija mūsu dzīvē. Bet, kāpēc?

Tātad, tā bija pirmā problēma, ar ko mēs toreiz saskārāmies. Neskatoties uz to, ka ticējām Jēzum, mums nebija šo dzīvo ūdens straumju, kam, saskaņā ar Rakstiem, būtu jāplūst no mums.

Kā to izskaidrot? Varbūt pašā mūsu ticībā Jēzum kaut kas nebija kārtībā? Vai varbūt visa mūsu ticība ir tikai šķietamība, meli un pašapmāns? Bet vai tiešām tas tā ir? Mēs taču tomēr bijām pārliecināti, ka ticam Viņam. Varbūt kaut kas nav kārtībā ar to, ko saka Dieva Vārds par dzīvā ūdens straumēm? Ir taču jābūt kādam iemeslam šajā neatbilstībā!

Tad pēkšņi mums atdarījās acis: "..kā Rakstos sacīts.."

Tātad, ja mēs izkropļojam Dieva Vārdu, tad esam vainīgi! Jāņa atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā ir sacīts: "..ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka.. par ko rakstīts šinī grāmatā." (Jņ. atkl. 22.18–19)

Satriekti mēs lūdzām: "Kungs, mēs esam vainīgi, ja tiešām izkropļojam Tavu Vārdu. Bet ,Kungs, Tu taču zini, ka mēs to esam darījuši neapzināti! Mēs to nepavisam negribējām!"

Turpinot pārdomas, mēs nonācām pie atziņas, ka tieši šiem vārdiem "kā Rakstos sacīts" ir izšķiroša nozīme. Svarīgi, lai mēs būtu paklausīgi tam, kas Rakstos sacīts, lai mēs nevis kaut kā ticētu, kā mēs to esam raduši darīt vai kā esam iemācīti no bērnības, bet lai mūsu ticība būtu tāda, kā par to Rakstos sacīts. Ja Jēzus tajā laikā vērsa cilvēku uzmanību uz Rakstiem, tajos pamatojot ticību uz Viņu, tad mums vēl jo vairāk tam jāseko!

Bet kā un ko saka Raksti? Tas bija jautājums, uz ko mēs gribējām atrast atbildi. Tā mēs sākām no jauna apgūt Bībeli un pētīt Svētos Rakstus.

Pirms mēs to sākām, es teicu klātesošajiem, ka mācīsimies Dieva Vārdu tā, lai, to pieņemot bērnišķīgā ticībā, nerīkojamies kā neaudzināti bērni, kas, pārlauzuši pīrāgu, cenšas izlasīt rozīnītes. Diemžēl līdzīgi tas notiek dažās reliģijās un kristīgos strāvojumos, kas ņem no Bībeles to, kas viņiem patīk, un tā sludina. Tāda "rozīnīte" var būt, piemēram, Dieva žēlastības un Dieva mīlestības tēma.

Mēs nolēmām nostāties tā, kā tas ir Svēto Rakstu gaismā, Dieva Vārda gaismā, neattaisnodamies un neko neizpušķojot, skatoties patiesībai tieši acīs. Neņemot vērā savu gudrību, mēs gribējām pieņemt Vārdu kā Dieva Vārdu un dot šim Vārdam iespēju runāt uz mums neatkarīgi no tā, vai tas saskanēs vai nesaskanēs ar mūsu priekšstatiem, uzskatiem un izjūtām. Pie tam mēs vienojāmies, ka šajā mācību laikā ņemsim visu grāmatu pēc kārtas, nepārlecot no vienas vietas uz citu, lai tādā veidā mums būtu pilnīga skaidrība par izlasīto.

Mūsu teksts bija Apustuļu darbi. Nezinu, kāpēc tā gadījās, bet mēs sākām tieši ar šo grāmatu. Tiklīdz mēs to sākām lasīt, Svētais Gars sāka runāt uz mūsu sirdīm, satriecot un darot tās pazemīgas. Sākot ar pirmajiem pantiem, Dieva Vārds pārsteidza mūs, un, jo vairāk mēs lasījām, jo pilnīgāk un dziļāk tas skāra mūs. Rindiņu pēc rindiņas mēs sekojām Kristus mācekļu dzīvēm.

Neilgi pirms savas uzņemšanas debesīs Kristus lika saviem mācekļiem sapulcēties Jeruzālemē un no turienes neaiziet, pirms Svētais Gars nebūs nācis pār viņiem. Atbildot uz to, mācekļi jautāja Kristum, vai tas būs laiks, kad Viņš atkal uzcels Israēlam valstību. Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.." (Ap. d. 1,7–8)

Šeit mēs redzam, ka Kristus mācekļi bija nodarbināti ar kaut ko tādu, gar ko viņiem nevajadzēja būt nekādai daļai. Jēzus norādīja, kam jābūt viņiem vissvarīgākajam, proti, saņemt Svētā Gara spēku, lai kļūtu par Viņa lieciniekiem.

Mīļie draugi! Ar šo Svēto Rakstu vietu tas Kungs mums norādīja uz varbūtību, ka Dieva bērni mēdz būt aizņemti ar kaut ko otršķirīgu un nesvarīgu, kas novērš un attālina viņus no galvenā, tieši tā kā Kristus mācekļus, kuri bija pārņemti ar skaitļošanu un Israēla valsts atjaunošanas laika noteikšanu. To pamanījis, Jēzus norādīja viņiem, ka nav viņu daļa zināt laikus vai brīžus.

Cik bieži diemžēl nākas sastapties ar to, ka kristieši mēdz būt aizņemti ar līdzīgām problēmām, saistītām ar stundu un laika noteikšanu. Tas Kungs ir teicis: "Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, ka tā jau degtu!" (Lk. 12,49) Taču mēs, šodienas kristieši, runājam un esam aizņemti ar daudz ko citu, kamēr Jēzus sirds ir satriekta un raud.

Tātad, tas Kungs aizliedza saviem mācekļiem aiziet no Jeruzālemes, jo tieši tur pār viņiem bija jāizlejas Svētajam Garam. Bet Jeruzāleme tajā laikā bija visbriesmīgākā vieta, īsta slepkavu bedre. Visšausmīgākais, kas vien tajā laikā notika, notika tieši Jeruzālemē. Tur tika sists krustā Dieva Svaidītais un Viņa mācekļi bija spiesti slēpties aiz slēgtām durvīm. Bet, neskatoties uz visu, Jēzus neatļāva viņiem aiziet, liekot palikt tur, kur viņi ir.

Mīļie draugi! Mums tā bija pirmā un ļoti būtiska mācība. Mēs – tādi paši cilvēki kā viņi, un viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs. Bet mums, cilvēkiem, raksturīgi izvairīties no grūtībām. Vai ne tā? Jo, kad mums kaut kur kļūst tik grūti, ka nevaram vairs izturēt, mēs mēģinām ātrāk pamest šo vietu. Bieži vien mums nākas dzirdēt no viesiem, kas atbraukuši uz mūsu misijas staciju: "Ak, cik pie jums ir labi! Ne tā kā pie mums! Ja es, tāpat kā jūs, varētu šeit pastāvīgi dzīvot, tad arī es noteikti degtu Dievam!"

Lūk, tā mūsdienu kristieši bieži vien attaisno savu nepatieso dzīvi ar to, ka viņiem esot sarežģīti ģimenes apstākļi vai neciešams vīrs (vīram taču daudz vieglāk). Vīrs, gluži pretēji, uzskata, ka sievai ir labāk. Vecākiem šķiet, ka bērniem ir viegli, bet bērni domā, ka vecākiem ir labi. Tā nu katrs spriež ko citu. Sieva ir spējīga pamest savu vīru, sakot, ka ar tādu vīru dzīvot vienkārši nav iespējams. Vīrs aiziet no savas ģimenes pārliecībā, ka nespēj ilgāk dzīvot zem viena jumta ar tik nejauku sievu. Viens saka, ka šeit, šajā mājā, viņš nevar vairs atrasties, cits meklē sev jaunu dzīves vietu, jo ne šajā pilsētā, ne šajā baznīcā viņš nevar ilgāk palikt.

Bet, ziniet, ja es neesmu derīgs tur, kur atrodos, tad arī jebkurā citā vietā es nekam neesmu derīgs. Zulusu ciltī mēdz teikt: "Ja esmu sapuvis kartupelis, tad nekļūšu labāks, ja iekļūšu maisā pie veseliem kartupeļiem. Gluži pretēji, no manis sāks pūt citi kartupeļi, līdz viss maiss būs sapuvis." Ja mana personīgā dzīve ir netīra un nepatiesa, ja mana kristietība ir sapuvusi, tad es visu varu sapūdēt un samaitāt, arī to vietu, uz kuru aiziešu. Ja neesmu nekam derīgs tur, kur esmu, – manā "Jeruzālemē", tad arī jebkurā citā vietā esmu nederīgs.

Vai ne tāpēc, zinot šo vājo cilvēcisko rakstura iezīmi, Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem neaiziet no Jeruzālemes? Turklāt Viņš teica: kad pār mācekļiem tiks izliets Svētais Gars, – viņi saņems spēku.

Ir daudz ticīgu cilvēku, kas uzskata, ka viņiem ir Svētais Gars, bet, neskatoties uz to, viņiem nav spēka. Esmu arī saticis cilvēkus, kas apgalvo, ka viņi ir Svētā Gara kristīti, bet diemžēl bieži arī viņiem nav spēka. Lai arī viņiem būtu taisnība, bet kā tad savienot un izskaidrot to, ka Svētā Gara kristība ir, bet spēka nav? Jo par to, ka cilvēks ir Svētā Gara pilns, liecina šī Gara spēks viņā.

Apustuļu darbu grāmatas 1. nodaļas 8. panta pirmajā rindiņā ir teikts: "Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums." Tātad, saskaņā ar Kunga Jēzus Kristus vārdiem, Svētā Gara spēks ir zīme, kas norāda, ka ir notikusi Svētā Gara kristība.

Spēks – grieķiski ir 'dinamos'. Šī vārda jēgu un nozīmi ļoti labi raksturo mūsdienu vārds – dinamīts. Jūs, protams, zināt, draugi, ka dinamīta sprādziena spēks tiek izmantots ne smiltīs, ne mīkstā augsnē, bet klinšainās un akmeņainās vietās. Dinamītu lieto tur, kur viss cits ir neefektīvs. Tieši tā darbojas arī Svētā Gara spēks. Tas parādās tieši tur, kur ir īpaši lielas grūtības, kur, izsakoties cilvēciski, ir vienkārši nepanesami. Tur, kur ir vistumšāks, kur viscietākā augsne, Svētā Gara spēks ir īpaši iedarbīgs un parādās ar spožumu un varenību.

Šādu spēku solīja Jēzus saviem mācekļiem, lai viņi varētu darboties Jeruzālemē, kur augsne bija cieta kā granīts. Tieši tur bija nepieciešams dinamīta spēks – Svētā Gara spēks, kas spētu uzspridzināt šo klinti.

Tātad spēks! Bet kam šis spēks?

Jēzus saviem mācekļiem tālāk saka: "Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam."

Ievērojiet, ko tas Kungs toreiz teica saviem mācekļiem: viņi saņems spēku ne tādēļ, lai dziedinātu slimos un darītu brīnumus, kas pie mums, kristiešiem, diemžēl ir pats svarīgākais un tiek atzīts par vislielāko dāvanu un Dieva spēka parādīšanos. Nē, ar paša Jēzus vārdiem Svētie Raksti mums saka: "Jūs saņemsit spēku, lai būtu mani liecinieki." Tātad tas, kas saņem Svētā Gara spēku, kļūst patiess Kristus liecinieks.

Bet ko nozīmē būt par liecinieku?

Liecinieks grieķiski ir 'martjus' ,kas burtiskā tulkojumā nozīmē moceklis. Bet jūs zināt, draugi, ka par mocekļiem sauc tos, kuri mirst par Kristu.

Svētā Gara spēks dod mums spēju būt par Kristus lieciniekiem, tātad par mocekļiem. Tas ir spēks būt uzticīgam bez kompromisa un līdz galam; spēks neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi, bet iet uz priekšu; spēks iet uz nāvi un tajā arī ieiet, kā to izdarīja pirmais moceklis Stefans. Kad uz viņu lidoja akmeņi, viņa seja staroja kā eņģelim un viņš redzēja atvērtas debesis.

Bet kas notiek ar mums, mīļie, kad uz mums lido akmeņi? Kad cilvēki mums saka apvainojošus un nelaipnus vārdus? Kad mūs aizskar pašā "sāpīgākajā vietā"? Kādi tad izskatāmies mēs? Vai mūsu seja staro kā eņģelim? Vai mēs redzam atvērtas debesis? Vai tieši tad debesis mums neaizveras un neatveras elle?

Bet tieši tā izskatījās cilvēks, Svētā Gara pilns! Ticības vīrs! Vīrs, kas bija uz ceļiem, kad uz viņu lidoja akmeņi, bet seja staroja kā Dieva eņģelim, un mirstot viņš teica: "Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!"

Jā, tas tiešām ir spēks, kas tiek dots tikai no augšas! Vīrs, kas var noiet savu ceļu taisni līdz galam, līdz pašai nāvei! Dieva bērni, kas nemaina savu krāsu kā hameleoni, kuri atkarībā no apstākļiem var izskatīties gan tā, gan citādi, atrasties garīgos augstumos un atkal krist lejā.

Tātad Svētā Gara spēks ir spēks, kas dod mums spējas kļūt par mocekļiem Kristus dēļ. Šīs lietas aptverot, es toreiz nodomāju, ka pie mums Dienvidāfrikā, mēs nevaram būt par mocekļiem, jo, lai kļūtu par mocekļiem, mums jābrauc uz tām zemēm, kur vajā kristiešus. Tad man ienāca prātā vārdi no Vēstules ebrejiem 12. nodaļas 4. panta: "Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku," – vai, citiem vārdiem sakot: "Jūs vēl neesat līdz nāvei cīnījušies pret grēku."

Tātad cilvēkam, kam ir Svētā Gara spēks, piemīt spēks stāties pretī grēkam, cīnīties līdz asinīm. Tikai tāds kristietis kļūst patiess Jēzus Kristus liecinieks, izsakoties praktiski: labāk es mirstu, nekā piekopju netiklību ar citu sievieti; labāk es mirstu, nekā zogu; labāk mirstu, lai tek manas asinis, nekā meloju.

Redziet, ko tas nozīmē! Grēks ir bīstamāks nekā vajāšanas par ticību Dievam. Piekrītiet, ka vajāšanas nereti ir pat vēlamas kristiešiem. Jo vajāšanās cilvēks vairāk sāk degt par Kristu! Vajāšanās drīzāk atklājas, kas tu esi – patiess kristietis vai viltus brālis. Mēs varam sēdēt sapulcēs kopā ar liekuļiem un viņus apglabāt kā labus kristiešus, un kādās šausmās mēs atjēgsimies no šiem maldiem, kad reiz mēs viņus ieraudzīsim ellē. Varbūt arī paši būsim tur kopā ar viņiem! Tas noteikti notiks, ja neiemācīsimies atšķirt baltu no melna! Ne ādas krāsa, bet sirds krāsa ir svarīga Dievam!

No šīs apziņas mūsu sirdīm vajadzētu sāpēt un raudāt! Vai mēs šodien neesam tādi, par kuriem Dieva Vārds saka kā par pastaro laiku ļaudīm: "Bet ziniet to, ka pastarajās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti, nemīļi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji, nodevēji, pārsteidzīgi, uzpūtīgi, mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu, izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.." (2. Tim. 3,1–5)

Kāpēc? Netiklības un laulības pārkāpšanas dēļ? Jā, tā sakām mēs! Bet Bībele taču saka, ka iestāsies grūti laiki, jo cilvēki izrādīs ārēju svētbijību, bet Dieva spēku noliegs!

Visgrūtākais laiks, kāds tikai var būt, ir tad, kad cilvēki sauc sevi par kristiešiem, bet tā Kunga spēku noliedz! Tas tiešām ir pats briesmīgākais, ko vien var iedomāties.

Kad mēs to sapratām, bijām dziļi satriekti un jautājām sev, kā tas viss izskatās pie mums un kādā stāvoklī līdz ar to esam mēs. Mēs bijām salauzti un raudājām, apzinoties savu nevarību un garīgo bezspēku.

Pēc Jēzus pacelšanās debesīs Viņa mācekļi atgriezās un, sapulcējušies kopā, lūdza. Ar viņiem bija Marija – Jēzus māte un Viņa brāļi. Raksti saka, ka visi viņi bija vienprātīgi savā lūgšanā.

Tieši šī viņu vienprātība mūsu acīs bija kaut kas īpašs! Jo tad vēl nebija Vasarsvētku dienas un Svētais Gars vēl nebija nācis. Bet ar Jēzus krustu un Viņa augšāmcelšanos bija jau diezgan, lai šie ļaudis saliedētos vienā veselā, ka, kļūstot par vienu dvēseli, viņi varēja vienprātīgi lūgt un pastāvēt lūgšanā. Vai jūs, mīļie, aptverat, cik dziļi Jēzus Kristus Golgātas krusts varēja ienākt šo cilvēku dzīvē?! Šodien ir cilvēki, kuri saka, ka viņi nevar pastāvēt vienprātībā un vienā garā, tāpēc ka neesot vēl piepildīti ar Svēto Garu. Bet tā ir nejēdzība, jo, lai būtu vienoti, pietiek vienīgi ar Jēzus, mūsu Pestītāja, krustu! Ar vienu krustu ir jāpietiek, lai no Dieva bērnu vidus uz visiem laikiem izskaustu ienaidu, strīdus, domstarpības un nesaskaņas! Jo tajā laikā krustam vien bija tik milzīga nozīme, ka pat Jēzus brāļi, kas pirms tam neticēja, sāka Viņam ticēt un bija kopā ar Viņa mācekļiem!

Tas viss toreiz dziļi skāra mūsu sirdis, un mēs ar asarām acīs lūdzām: "Kungs Jēzu! Dod, ka Tavam krustam būtu tāda pati nozīme arī mūsu dzīvē!"

Turpinot lasīt Apustuļu darbu grāmatu, mēs vērojām Kristus mācekļu turpmāko dzīvi. Kad Vasarsvētku dienā notika Svētā Gara izliešanās pār apustuļiem un citiem kristiešiem, tad sapulcējušies izbrīnījās, dzirdot viņus runājam dažādās valodās. Citi zobojās, domādami, ka tie salda vīna pilni. Bet Pēteris pieceldamies noliedza to un paskaidroja, ka ir noticis tas, par ko pravietojis pravietis Joēls: "Tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no sava Gara pār visu miesu.." (Ap. d. 2,17–21)

Tātad, ja aprakstīto laiku pirms diviem tūkstošiem gadu Dievs nosauca par pēdējām dienām, tad daudz vairāk tas attiecināms uz mūsu laiku! Ja šie pravietiskie vārdi bija tik svarīgi tā laika kristiešiem, cik daudz svarīgākiem tiem jābūt priekš mums – šodienas kristiešiem! Ja to kristiešu dzīve, kuri dzīvoja divus tūkstošus gadu lielākā laika attālumā no Kristus otrās atnākšanas nekā mēs, bija tāda, kā aprakstīts Svētajos Rakstos, kādai tad jābūt mūsu dzīvei, kas ir visai tuvu mūsu Kunga atnākšanas dienai?

Mīļie draugi, esmu dziļi pārliecināts: ja arī ir pieļaujama kāda atšķirība starp pirmajiem kristiešiem un mums šodien, tad mums ir jābūt vēl dedzīgākiem kalpošanā Dievam! Lūdzu, nejautājiet man, vai es pats ticu, ka tas tiešām ir iespējams! Jā, es ticu tam un ticu no visas sirds! Ja vārdi par Kristus otro atnākšanu nav tukši meli, bet milzīga patiesība, tad šai apziņai ir tā jāaizdedz mūsu mīlestība uz Dievu un kalpošanu Viņam, ka mūsu dedzība kļūs vēl lielāka nekā mūsu ticības tēviem. Tikai mūsu lielākā dedzībā varētu būt iespējama atšķirība starp mums un viņiem. Tikai tajā un nekur citur!

Mēs lasījām tālāk, ka pēc apsolījuma piepildīšanās, kad mācekļi saņēma Svētā Gara spēku, pirmajā dienā grēkus nožēloja uzreiz trīs tūkstoši cilvēku. Vai esat mēģinājuši kādreiz noskaidrot, cik daudz dažādu valodu un nāciju tur bija? Padomājiet tikai! Tūkstošiem cilvēku katru dienu sanāk kopā, esot vienprātībā un saskaņā! Kā tas iespējams? Cilvēki, runājoši dažādās valodās, sapulcējušies no dažādām zemēm, tūkstošiem ir kopā, domājot vienas domas! Vai jūs zināt dvēseles spējas? Vai saprotiet, ko tas nozīmē, kad milzu sapulces laikā visiem sirds ir vienota? Un tas nav tikai ārēji un ne tādēļ, ka tā ir viena Baznīca vai viena draudze! Tā ir vienotība, kas nāk no dvēseles dzīlēm. Man tieši tas bija lielākais brīnums!

Pie mums mēdza būt tā. Ja tika uzdots kāds jautājums, tad viens par to sacīja vienu, otrs – otru un cits – vēl kaut ko. Tā mēs saskārāmies ar visdažādākajām domām. Bet mēs bijām tikai divdesmit trīsdesmit cilvēku. Atceros, ka viens no klātesošajiem toreiz teica: "Cik labi, ka man nav allaž jāsastopas ar kādu māsu. Ja man nāktos būt kopā ar viņu katru dienu, tad droši vien jau sen man būtu neiroze!" Tātad, redziet, arī kristieši var cits cita dēļ saslimt ar neirozi. Vai jūs domājat, ka toreiz starp tiem trīs tūkstošiem nebija nevienas sievietes? Ak, nē! Vīrieši un sievietes, jauni un veci katru dienu pulcējās dievnamā, vienprātībā lūdza. Mēs nevaram izlasīt nevienu vārdu par domstarpībām, strīdi un šķelšanās netiek pat pieminēti.

Ieskatieties vērīgi šajos cilvēkos, draugi, un jūs sapratīsiet, ka viņiem Jēzus nebija tikai aizraušanās, tikai iemesls maizes laušanai vai pusotras stundas un pat tikai pusstundas (kā tas notiek Vācijā) garam dievkalpojumam. Diemžēl tādi stingri noteikti dievkalpojumu laika reglamenti kļuvuši raksturīgi mūsdienu kristiešiem. Reiz, kad pirms sapulces mani stingri brīdināja neizstiept savu sprediķi ilgāk par pusstundu, es to nespēju saprast un jautāju: "Sakiet, kas ir noticis? Kāpēc cilvēki tā steidzas uz mājām? Vai vēl kaut kam janotiek pēc sapulces?" "Nē," es izdzirdu atbildi, "nekas nebūs. Cilvēki vienkārši steidzas. Katram taču ir savi darbi."

Jā, pie mirušiem kristiešiem tas ir iespējams. Dieva bērni taču var būt miruši. Lai gan pie televizora viņi var nosēdēt stundām ilgi. Avīzēm, žurnāliem, pasaulīgām grāmatām, kas nedara Dievam godu, – tam šodienas kristiešiem laika ir diezgan.

Bet par tā laika kristiešiem mums veidojas pavisam cits priekšstats. Viņiem Kristus bija viņu dzīve. Viss pārējais bija otršķirīgs vai pat mazsvarīgs, jo tie, kuriem kaut kas piederēja – mājas, īpašumi, zeme –, pārdeva visu un maksu, ko saņēma, viņi atnesa un nolika pie apustuļu kājām. Tā ka neviens neko nesauca par savu, bet viss viņiem bija kopīgs, un nevienam nekā netrūka. Kāda baznīca! Ak, kāda tā bija baznīca!

Tad mēs sapratām, kāpēc zeme sakustējās, kad šie kristieši lūdza. Mums ir otrādi – mēs lūdzam un vieta kustina mūs! Mūsu bērni mūs kustina. Dažus vīrus kustina viņu sievas. Citu dvēseles kustina viņu radinieki. Jā, ir daudz lietu, kas var mūs kustināt. Bet, kad lūdza tie kristieši, tad vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja. Tad no viņu lūgšanas izkustējās un pārvērtās visa Jeruzāleme.

Mēs, mūsdienu kristieši, tik bieži dzīvojam bailēs. Mēs esam pārņemti ar domām par savu bērnu nākotni. Kas notiks ar mums pašiem? Ko mums nesīs rītdiena? Lai gan tas ir pilnīgi saprotami, kāpēc tieši tādi jautājumi nodarbina novājināta, nespēcīga kristieša dzīvi, kurš no šausmām nespēj aizmigt, ja durvis nav aizslēgtas, un kurš visu savu domu un baiļu dēļ gandrīz jūk prātā. Nē, mani mīļie! Tas nav Dieva gars! Tādi kristieši, tāda baznīca nevar sakustināt pasauli un elles vārtus ne tik!

Jo tālāk mēs lasījām, jo mūsu sirdis mainījās un kausējās. Mūsu tikšanās nebija vairs ne Bībeles stunda, ne lūgšanas stunda, bet bēdu, raudu stundas un sirds saucieni pēc Dieva.

Salīdzinot sevi ar tā laika baznīcu, mums gribējās aiz kauna par savu kristietību izkrist cauri zemei. Es lūdzu Dievu, lai tiesas dienā Viņš neliek man stāvēt blakus tā laika baznīcai un lai man nav jāstāv blakus Pāvilam, kurš varētu teikt: "Erlo, pastāsti man par savu misijas darbu, tad es tev pastāstīšu par savējo!" Lai Pēteris man neteiktu: "Parādi man baznīcu, kur tu biji par mācītāju, tad es parādīšu tev baznīcu, kur mācītājs biju es." "Ak, Kungs!" savu niecīgumu apzinoties, es lūdzu. "Vai man ir tiesības saukties par kristieti? Vai mums ir tiesības saukties par Kristus baznīcu?!"

Tā mēs nonācām līdz 5. nodaļai, no kuras sapratām, ka tad, kad Dievs darbojas, arī sātans nesnauž, pieliekot visas pūles, lai izjauktu Dieva darbu.

Kad Ananija redzēja notiekošo, viņš sajuta, ka arī viņam jāpārdod sava zeme. Turklāt vīrs un sieva izlēma paturēt sev daļu samaksas no pārdotā tīruma, bet pārējo Ananija atnesa un nolika pie apustuļu kājām.

Pēteris – vīrs, pilns Svētā Gara, kas bija patiesības un taisnības Gars, tūlīt sajuta, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Viņš uzreiz jautāja Ananijam, vai par šādu cenu tas pārdeva savus īpašumus un vai tā ir visa nauda, ko tas saņēma. Uz to Ananija bez bailēm atbildēja apstiprinoši. Tad Pēteris vēlreiz viņam teica: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs arī palikt, vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam!" Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, bet jaunekļi to apkopa un, ārā iznesuši, apraka.

Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva Sapfira, nezinādama, kas bija noticis. Tad Pēteris viņai teica: "Saki man, vai jūs šo tīrumu par šādu maksu esat pārdevuši?" Un viņa atbildēja: "Jā, par tādu!" Nevarēja taču šī sieva nodot savu vīru! Viņa taču gribēja būt tam uzticīga!

Vai nav taisnība, ka mūsdienu problēma ir tā, ka laulātie nav vienoti, ka viņu sirdīs ir tik daudz strīdu un domstarpību, kā pirmkristīgajā baznīcā nebija. Tur laulātie dzīvoja vienprātībā. Tā arī šī sieva bija vienota ar savu vīru, tikai šāda vienotība nebija svētīga.

Kad Sapfira pateica savu "jā", Pēteris saka viņai: "Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi." Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira, jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apraka pie viņas vīra. (Ap. d. 5,1–10)

1966. gadā, lasot šo notikumu, mēs jautājām paši sev, vai kāds no mums vēlētos kļūt par šādas draudzes locekli? Piekrītiet man, ka šāds solis nevarētu būt bez apdraudējuma. Jo tā bija draudze, kurā grēku necieta, kur meli un neuzticība nekavējoties un bez žēlastības tika sodīti. Kas gan tad notiktu ar mums? Kas notiktu ar mūsu grēkiem un mazajiem grēciņiem, kas bieži vien nav nemaz tik mazi? "Jā..." mēs pārdomājot teicām sev. "Varbūt tas ir pat labi, ka mums nav tādas baznīcas."

Es jautāju arī pats sev, kā gan es būtu rīkojies, ja Ananija būtu mans brālis vai Sapfira – mana māsa. Ko šādā situācijā justu es? Ko darītu, uzzinājis par notikušo? Laikam tiešām man jāsaka: "Slava Dievam, ka es nedzīvoju tajā laikā!" Kas zina, varbūt pēc šāda notikuma es sajustu aicinājumu apbraukāt baznīcas un brīdināt citus, lai viņi sargās no šiem "ļaunajiem" cilvēkiem! "Brāļi un māsas!" varbūt es teiktu visiem. "Vai tā ir mīlestība? Padomājiet paši, vai Dievs var tā rīkoties? Nē, protams, nē! Tā kā esiet uzmanīgi un sargieties no viņiem, jo tas, kas viņos darbojas, nav Dieva Gars!"

Vai, piemēram, ja es vai jūs būtu Pētera vietā. Ko jūs teiktu, ja Ananija atnestu jums naudu? Kā jūs tad izturētos? Varbūt mēs kā brāļi apkamptos un skūpstītu Ananiju, sakot viņam: "Ak, mīļais brāli! Lai Dievs tevi svētī! Nākamajā sapulcē es ieteikšu ievēlēt tevi par diakonu vai pat par draudzes priekšnieku, jo mums ļoti vajadzīgi tādi cilvēki kā tu!" (Vai ne tā, draugi? Jo mums patiešām ļoti vajadzīgi tādi cilvēki, kas uz baznīcu nes naudu!)

Pēteris gan tā nedarīja. Vīri, Dieva gara pilni, runāja citādāk: "Labāk lai šie cilvēki mirst, nekā dzīvo un atrodas baznīcā kopā ar grēku!" Redziet, kāda izskatījās Jēzus Kristus baznīca! Tāds Dieva svētums tur valdīja, ka sods par grēku nebija nekas cits kā nāve! Tad, protams, var saprast, kāpēc tādai baznīcai izdevās apgriezt pasauli un izkustināt ne tikai zemi, bet arī elles pamatus! Un paldies Dievam, ka šī baznīca nekļuva par izsmieklu un nievām pasaulei, kā tas diemžēl bieži vien notiek mūsdienās.

Mīļie draugi, pārrunājuši šo Svēto Rakstu vietu, mēs toreiz nelasījām tālāk, bet atgriezāmies vēlreiz pie Apustuļu darbu grāmatas trešās nodaļas, lai izsekotu tam, kā Pēteris un Jānis gāja uz templi. Tajā laikā tur atradās kāds cilvēks, kas bija kropls no dzimšanas un sēdēja pie svētnīcas durvīm, dāvanas lūgdams. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: "Skaties uz mums! ..Sudraba un zelta man nav, bet, kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā – staigā!" Un, satvēris to pie rokas, Pēteris to piecēla; tūdaļ viņa pēdas un skrumšļi kļuva stingri. Tur uz vietas visu acu priekšā notika brīnums.

Šajā rakstu vietā mēs apstājāmies, lai uzmanīgāk aplūkotu šo notikumu no sākuma līdz beigām.

Ko Pēteris un Jānis darīja vispirms? Cieši ieskatījās slimā cilvēka acīs. Jāsaka, ka Pētera rīcība mani ļoti pārsteidza. "Pēteri!" es domās jautāju viņam. "Kā tu tā varēji izdarīt! Vai tu jau aizmirsi, ka dažas dienas atpakaļ tu spēri vienu šausmīgu soli, apkaunojošā veidā atteikdamies no Kristus! Un tagad, tā nekaunēdamies, tu mierīgi skaties cilvēkiem acīs!"

Un Pēteris, kā atbildot manai sirdij, sacīja: "Jā, Erlo. Es to zinu labāk nekā tu, jo es to pārdzīvoju pats. Jā, es nespēju pastāvēt, un mana novēršanās bija patiešām šausmīga. Bet, kad es ieraudzīju man pretī vērstās Jēzus acis, mana sirds salūza, un es rūgti raudāju. Lielā grēku nožēlā es vērsos pie tā Kunga, lūdzot Viņam piedošanu, un Viņš piedeva man šo grēku un aizmirsa to. Tāpēc es tagad varu atkal mierīgi skatīties cilvēkiem acīs. Slava Dievam, ka man nav vairs jāstaigā raudu ielejā un nāves ēnā!"

Ak, mīļie! Tā arī ir Evaņģēlija Labā Vēsts! Pie Jēzus ir piedošana! Pat ja mūsu grēki ir kā asinis, tie tik un tā kļūs baltāki par sniegu. Un gribu jums teikt, ka lieliem grēciniekiem ir viena liela priekšrocība – viņi vairāk mīl Jēzu! Farizejs, kura namā viesojās Jēzus, redzēja grēcinieci, kura mazgāja Jēzus kājas ar savām asarām un žāvēja ar saviem matiem. Šis "taisnais" domāja, ka tas Kungs pat nestādās priekšā, kāda grēkā kritusi sieviete ir pie Viņa kājām. Bet Kristus zināja šī cilvēka domas, tāpēc Viņš teica Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī ar savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi. Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas. Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas. Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz ir mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz." (Lk.7,44–47)

Jāatzīst, mīļie, ka šie Jēzus vārdi ir spēkā arī šodien. Cilvēkiem, kas savā dzīvē ir daudz un šausmīgi grēkojuši, ir viena liela priekšrocība salīdzinājumā ar mums, "taisnajiem", – viņi ir spējīgi daudz vairāk mīlēt Kungu Jēzu. Un tas ir kaut kas brīnišķīgs. Jo pamatīgāka un dziļāka ir Kunga iedarbība, jo vairāk Svētais Gars var mums atklāt mūsu grēkus un netaisnības; jo dziļāka ir mūsu grēku nožēla, jo lielāka būs mūsu mīlestība uz Dievu. Daži no mums nav spējīgi mīlēt Jēzu tikai tāpēc, ka nav tā pa īstam sapratuši savu netaisnību un nav aptvēruši savu grēcīgumu. Tieši tas ir iemesls, kādēļ nav īstas un dziļas mīlestības uz to Kungu.

Tas bija pirmais svarīgais punkts, kuru mēs aplūkojām un sapratām. Tālāk Pēteris saka klibajam: "Paskaties uz mums." Šie vārdi man bija pilnīgi nesaprotami, pilnīgi pretēji visām manām teorijām un teoloģijai. Mūs vienmēr mācīja: ja mēs liecinām citiem, tad Jēzum ir jābūt katras mūsu frāzes centrā. Tāpēc es nespēju saprast, kā Pēteris – vīrs, Svētā Gara pilns, varēja tā kļūdīties! Tā taču nedrīkst teikt! Vajadzēja sacīt: "Paskaties uz Jēzu! Paskaties uz Golgātas krustu! Paskaties uz Dieva Vārdu un uz Dievu!" Neviens cilvēks, neviens sludinātājs nedrīkst uzdrošināties pateikt "palūkojies uz mani" vai "skaties uz mums", jo visu cilvēku skatiem ir jābūt vērstiem tikai uz Dievu, bet nekādā gadījumā uz cilvēku. "Ak, Kungs!" es domāju. "Vai Tu neesi izdarījis kļūdu, uzticot Pēterim debesu valstības atslēgas? Kā Tu varēji paļauties uz tādu cilvēku?..."

Nesaprotot to, mēs no jauna pievērsāmies Dieva Vārdam, un, lūk, ko mēs izlasījām Pāvila 2. vēstules korintiešiem 3. nodaļas, 3. pantā: "Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule.. rakstīta ne ar tinti, bet ar Dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm."

Tad lūk, kā! Saskaņā ar Rakstiem, Pēteris un Jānis tad arī bija šī vēstule, kuru rakstījis pats Dievs ar savu Garu. Tāpēc viņi varēja teikt klibajam "paskaties uz mums", un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas ieraudzīja viņos ne tikai Pēteri un Jāni, bet paša Jēzus Kristus atspīdumu. Šo vīru sejās viņš ieraudzīja mūsu Dievu un krusta godību. Citādi viņš būtu uz Pētera vārdiem reaģējis savādāk. Viņš taču varēja teikt: "Pēteri! Kā tu man to vari teikt? Vai tad tu nezini, ka es no mātes klēpja tāds esmu bijis? Neapsmej mani!" Bet, nē! Viņš reaģēja citādi: kad Pēteris ņēma viņu pie rokas, viņš tūdaļ uzlēca kājās. Tāds ir mūsu Kunga un Pestītāja spēks!

Jā, šie cilvēki, šie Dieva vīri patiešām bija Kristus vēstule! Tad mēs sapratām, ka mums nav nekādu tiesību liecināt par Dievu un sludināt Evaņģēliju, iekams nevarēsim teikt cilvēkiem: "Paskatieties uz mums." Ja nekļūstam par patiesi labu piemēru, mums nav tiesību nemaz muti vērt vaļā. Un es to gribu atkārtot. Mums nav tiesību stāstīt kādam par Dievu vai liecināt par pašu piedzīvoto, iekams nebūsim spējīgi šim cilvēkam teikt "paskaties uz mani", jo pretējā gadījumā mēs būsim tikai kaitnieki Dieva darbam un Viņa valstībai. Ja mūsos un mūsu dzīvē neatspoguļojas Jēzus, tad mēs esam tie farizeji, par kuriem Kristus savā laikā teica: "Visu, ko tie jums saka, to darāt un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarāt. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt." (Mt. 23:3–4) Tāpat arī tagad tas ir mūsdienu farizejs un rakstu mācītājs, kurš citiem sludina patiesību, bet pats nedzīvo saskaņā ar to.

Pēteris un Jānis patiesi bija tā Kunga liecinieki! Bet kā ir ar mums, mīļie? Vai šodien mēs esam Kristus vēstule? Tāda vēstule, kura, saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, "saprotama un lasāma visiem cilvēkiem" (2. Kor. 3,2). Žēl, ka cilvēki šodien tik maz lasa Bībeli. Ir kristieši, kuri saka, ka viņi to nesaprotot! Avīzēs rakstīto viņi saprot labāk! Un tiešām viņi vairāk ir aizņemti ar avīžu lasīšanu nekā ar Dieva Vārdu, kaut gan sauc sevi par kristiešiem. Kā tāds apvienojums iespējams – to es nezinu. Bet ir kaut kas, ko pat analfabēti pie mums Āfrikā var lasīt. Un ziniet, ko viņi lasa? Viņi lasa mūs, kristiešus, un, rādīdami ar pirkstu, saka: "Paskaties uz šo te cilvēku! Viņš sevi sauc par kristieti, bet paklausies, kā viņš var ķīvēties un lamāties. Paskaties, kā viņš strīdas un dusmojas!" Jā, ko nu lai saka par to, ka mēs bieži neesam Kristus vēsts un ka mūsu dzīvē neatspoguļojas patiess, dzīvs Evaņģēlijs.

Reiz pie mums uz misijas staciju atbrauca kāds precēts pāris no Vācijas. Padzīvojuši kādu laiku pie mums, viņi teica: "Ak, cik mums Vācijā ir grūti! Mūsu kaimiņi neko negrib dzirdēt par Evaņģēliju! Ar pagāniem ir daudz vieglāk. Šeit Āfrikā jūs varat sludināt cilvēkiem par Dievu. Mēs ne tikai savā pilsētā, bet pat savā mājā to nedrīkstam darīt!"

Kad reiz, mūsu brauciena laikā uz Vāciju, mēs ciemojāmies pie šiem cilvēkiem, viņi pastāstīja mums vēl kaut ko par saviem "šausmīgajiem" kaimiņiem, kas dzīvo stāvu augstāk. Reiz tie esot nolaiduši sava magnetofona mikrofonu pie šo kristiešu guļamistabas loga un ierakstījuši visu, kas notiek starp vīru un sievu un viņu bērnu. Pēc tam viņi šo kaseti uzdāvinājuši kopā ar vislabākajiem vēlējumiem. Kad pārsteigtie kristieši ieslēdza magnetofonu, tad izdzirdēja, kā guļamistabā viņi skaļi strīdējās savā starpā, cik rupji un nekaunīgi tiem atbildēja viņu nepaklausīgais bērns. Sava stāsta noslēgumā šie kristieši neapmierinātībā konstatēja: "Jūs tagad redzat, cik pie mums ir šausmīgi un bezkaunīgi kaimiņi un uz ko tikai cilvēki nav spējīgi Vācijā!"

"Liels paldies," es viņiem pateicos par šo stāstu. "Tagad es saprotu, kāpēc šie cilvēki negrib neko dzirdēt par Evaņģēliju. Ja es būtu jūsu kaimiņš, tad droši vien arī es negribētu, ka man ir kaut kas kopējs ar kristietību un ar šādu kristiešu "dievu". Arī es negribētu neko dzirdēt par tādu "evaņģēliju", kas pataisa cilvēkus par kaķiem un suņiem!"

Redziet, draugi! Mūsu dzīvei jāatbilst mūsu Evaņģēlijam. Tas arī ir viss noslēpums. Bet kā tas izskatās pie mums? Uzdosim sev jautājumu: "Vai manī ir redzams Jēzus attēls? Vai esmu Viņam līdzīgs? Vai manī redz Jēzu mana sieva un mani bērni?"

Kāds pasaulē slavens sludinātājs, kas visur tika aicināts, reiz paņēma līdzi savu sievu. Viņam bija tādas oratora dāvanas, ka viņa svētrunu klausīšanās bija īsts baudījums un izsauca klausītājos vispārēju sajūsmu. Viņš tā spēja sludināt, kā reti kurš spēj! Tā šī brauciena laikā, kad viņš bija kādā baznīcā, divas cienījamas draudzes sievietes sēdēja blakus slavenā sludinātāja sievai pirmajā rindā. Pēc sludinātāja sprediķa visi sēdēja sajūsmas pārņemti, pārsteigti par nedzirdēto talantu un valodas bagātību un skaistumu. Neviens neuzdrošinājās pārtraukt vispārējo svētsvinīgo klusēšanu. Sprediķis bija tik satriecoši spēcīgs un patiess, ka tā beigās varēja izdvest tikai "āmen". Beidzot viena no sludinātāja sievas pavadonēm neizturēja un iečukstēja viņai ausī: "Kāda tā ir laime būt šāda sludinātāja sievai!" "Ak," nopūtās viņa atbildot. "Jūs taču nezināt, kāds viņš ir savās mājās!"

Tā nu, mīļie, ja mūsu dzīvei nav vajadzīgās ietekmes uz paša sievu, tad cik daudz mazāk tā spēj iedarboties uz velnu un viņa elles spēkiem. Mēs kļūsim tikai par apsmieklu pasaulei. Ar tādiem cilvēkiem tas Kungs neko nevar paveikt, velns gan var! Vai nebūtu labāk sākt slaucīt savu slieksni, pirms tiesāt un kritizēt citus.

Bet nu atgriezīsimies pie notikuma ar Pēteri un Jāni. Pēc saviem pirmajiem vārdiem, ar kuriem Pēteris griezās pie klibā, – "skaties uz mums", Pēteris turpinājumā saka viņam: "Sudraba un zelta man nav, bet, kas man ir, to es tev dodu!"

Jānim, cik tas zināms, nebija dziedināšanas dāvanu. Protams, tas nenozīmē, ka viņš nebūtu saņēmis Svētā Gara spēku un ka viņš nebūtu pilntiesīgs apustulis. Ak, nē! Jānim bija tādas pilnvaras un tāds spēks, ka mums jābūt pateicīgiem, ka viņš šodien vairs nedzīvo, jo mums būtu ļoti neērti, ja viņš šodien būtu mūsu sludinātājs. Vai zināt, ko viņš teica? Viņš teica tā: "Kas dara grēku, tas ir no velna, jo velns grēko no sākuma. Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo viņa dīglis paliek viņā, un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis." (1. Jņ. 3,8–9) Pamatojoties uz šiem vārdiem, var bez grūtībām noteikt, kurš patiesi ir atdzimis un kurš – ne.

Ko mēs tagad varam pateikt, pārbaudot sevi šo Svēto Rakstu vārdu gaismā? Vai nav tiesa, ka ir vērts teikt: "Ak, Jāni, cik labi, ka tu esi jau miris, jo divdesmitā gadsimta kristieši tev nevar piekrist. Tu, Jāni, pārspīlē! Tas nav iespējams!"

Bet Jānim, kas bija tāds pats cilvēks kā mēs, vienkārši bija Dieva spēks, kuru viņš piedzīvoja tādā mērā, ka nespēja saprast, kā atdzimis cilvēks spēj turpināt dzīvot grēkā.

Bībelē ir teikts: Kurš zadzis – lai nezog, kurš melojis – lai vairs nemelo, kurš pārkāpis laulību – tas lai vairs to nekad neatkārto utt. Grēkam beigas! Jo Kungs, tas pats Kungs, kas tika piesists krustā mūsu dēļ, pats teica: "Ej un negrēko vairs!" Redziet, mani draugi, kāda bija tā valoda, kurā runāja Kristus un tā laika kristieši, cilvēki – Svētā Gara pilni! Protams, tad arī var saprast, kāpēc viņiem bija vara un spēks un viņi nekaunējās teikt cilvēkiem "skatieties uz mums".

Pēteris teica: "Sudraba un zelta man nav.." Bieži vien mūsu dzīvē mēdz būt tā: ja viss veicas un iet no rokas, mēs smaidām, un mūsu seja izstaro prieku un labpatiku. Tad arī varam teikt citiem cilvēkiem "skatieties uz mums". Bet ja mums neveicas, ja esam strupceļā un patiešām jāsaka "sudraba un zelta mums nav"? Vai mēs tad nerūpējamies un neuztraucamies par to , kas tagad būs, kā dzīvosim tālāk? Tomēr Pēteris, pats būdams bez naudas, tomēr spēja pateikt: "Kaut arī man nav sudraba un zelta, skaties uz mani! Es dodu tev to, kas man ir!"

Atceros, ka ,lasot šos vārdus, es mazajai kristiešu grupiņai pastāstīju notikumu, kas bija atgadījies kādā lielā katoļu baznīcā, kur bija sapulcējušies gandrīz divi tūkstoši cilvēku. Tur bija ne tikai kastes ziedojumiem, bet arī milzīgs galds pie durvīm. Pēc dievkalpojuma šis galds bija nokrauts ar naudu, bija pilns ar sudrabu un zeltu. Kad vecais mācītājs kopā ar saviem jaunajiem palīgiem skaitīja naudu, tad vecais teica jaunajam: "Paskaties uz to, jaunais cilvēk! Šodien gan Pēteris nevarētu teikt, ka sudraba un zelta viņam nav..." "Jā," domīgi atbildēja jaunais kalpotājs, "tikai diemžēl viņš nevar arī pateikt: "Jēzus Kristus vārdā celies un staigā!" "

"Tātad," es teicu klausītājiem, "situācija ir izmainījusies. To, kas kādreiz piederēja pirmajiem kristiešiem, to esam kaut kur pazaudējuši, un to, kas viņiem nebija, mēs esam atraduši, un tas mums pieder. Un "tam" mēs piešķiram lielu vērtību, vai ne? Bieži vien "tam" ir arī izšķiroša nozīme, vai mēs pildīsim Dieva gribu vai ne. Kas zina, varbūt šajā jautājumā mēs jau atgādinām Jūdu Iskariotu..."

Es nepaspēju pabeigt šo frāzi, kad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Pēkšņi sapulces vidū piecēlās jauna melnādaina meitene, kurai pa vaigiem tecēja asaras, un, griezdamās pie manis, viņa satraukti teica: "Ak, lūdzu, pārtrauciet! Es to nevaru vairāk izturēt! Atļaujiet man, lūdzu, lūgt!"

No pārsteiguma es apjuku un nesapratu, ko viņai teikt. Šajā mirklī manā galvā šaudījās dažādas domas. Ir pagājuši tikai trīs mēneši, kā šī meitene ir atgriezusies pie Dieva, un es pat nevarēju stādīties priekšā, par ko viņa vēlas lūgt. Tas manā praksē bija pirmais gadījums, kad sprediķa vidū kāds pārtrauktu kalpošanu. Viņa pārtrauca mani pilnīgi pusvārdā. Es biju sprukās.

Beidzot, pārtraucis šaubīties, es viņai teicu: "Labi, lūdziet!" Un šī meitene sāka lūgt. Tā bija vienkārša, bet karsta lūgšana. Visvienkāršākajiem vārdiem, ar asarām viņa lūdza: "Kungs Jēzu! Mēs dzirdējām Tavu Vārdu un Tavus apsolījumus! Mēs dzirdējām, cik vareni Tu darbojies savā laikā pirmkristiešu vidū un kāda toreiz izskatījās pirmā baznīca. Vai Tu nevarētu atkal sūtīt mums to Garu, kas bija pirmajos Tavos lieciniekos, lai Tava baznīca un Tavi bērni šodien, divdesmitajā gadsimtā, kļūtu tādi, kā to māca Tava Bībele!"

Mīļie, es nevaru aprakstīt to, kas notika manā sirdī, kad es klausījos šo lūgšanu. Manī kaut kas it kā aizdegās, un es atcerējos tos vārdus, ko teica divi mācekļi viens otram, pazinuši Jēzu cilvēkā, ko bija satikuši ceļā uz Emmaus: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad viņš ar mums runāja ceļā, mums Rakstus izskaidrodams?" (Lk. 24,32).

Domājot par to, es sapratu, ka izjūtu to pašu, ko toreiz pārdzīvoja šie mācekļi. Man bija tāda sajūta, ka šī lūgšana ir no Svētā Gara.

Pēc tam, kad meitene beidza lūgt, es beidzu sapulci un gāju pie sava brāļa, pie kura dzīvoju Mapumulo, un teicu viņam: "Fridel, es tikko pieredzēju kaut ko neparastu. Dievkalpojumu pārtrauca nevis teroristi, bet lūgšana. Un, ja šī lūgšana patiešām bija no Svētā Gara, tad es ticu, ka atmoda ir pavisam tuvu, ka Dievs nāks mūsu vidū kā senos laikos un Dieva baznīca būs tāda, kāda viņa bija pirms diviem tūkstošiem gadu!"

Pēc šī notikuma pagāja tikai pusotras nedēļas, un Dievs, atvēris debesis, nāca pie mums.

NĀKAMĀ NODAĻA