5.nodaļa 
ATMODA SĀKAS AR MANI

Mīļie draugi! Pirms es sāku stāstīt par to, kā Dieva Gars sāka darboties mūsu vidū, gribu jums vēl kaut ko pavēstīt.

Tajā laikā, kad mēs katru dienu pulcējāmies, lasījām Dieva Vārdu un patiesi no visas sirds saucām uz Dievu, lūdzot Viņu sākt darbu mūsu vidū un dāvināt mums atmodu, notika kaut kas pavisam negaidīts. Svētais Gars ķērās klāt vislielākajam grēciniekam mūsu draudzē. Un vai zināt, kurš tas bija? Tas biju es, Erlo Stegens. Tieši ar manu dzīvi Dievs sāka savu darbu.

Tas, ko es toreiz piedzīvoju, atgādina kādu notikumu, kas atgadījās ar cilvēku, kurš bija kādas draudzes mācītājs Amerikā. Šis mācītājs burtiski vaidēja zem savas kalpošanas smaguma. Jau ilgu laiku draudzē nebija jūtama garīga izaugsme. Viss likās miris un auksts. Jaunatne nevēlējās neko kopēju ar Evaņģēliju. Baznīcas priekšnieki bija reti cietsirdīgi un neiejūtīgi. Un mācītājs neredzēja nekādu atrisinājumu. Svētdienās, stāvot kancelē, viņam bija tāda sajūta, it kā viņa vārdi atsistos pret akmens sienu.

Reiz viņš dzirdēja par kādu Dieva kalpu, kura draudzē notika liela atmoda, caur kuru tiešām darbojās tas Kungs. To uzzinājis, viņš tūlīt nolēma apmeklēt draudzi, lai uzzinātu garīgā pacēluma noslēpumu un līdz ar to atrastu atslēgu savu problēmu atrisināšanai.

Viņš devās uz draudzi, kas atradās divi tūkstoši kilometru attālumā no viņa baznīcas. Atbraucis viņš stādījās priekšā un sveicināja Dieva kalpu. Mācītājs uzreiz sāka stāstīt par savu vajadzību, lūdzot atļauju palikt draudzē divas nedēļas, lai visu redzētu – kā cilvēki pulcējas, kā lūdz, kā plāno un notur savus dievkalpojumus. "Mana draudze," viņš sūdzējās, "garīgi ir pilnīgi mirusi. Diakoni un vecākie ir tik auksti! Viņi vispār negrib neko ne dzirdēt, ne klausīties! Bet jaunatne ir aizņemta ar pasaulīgām lietām."

"Ak, mīļais brāli!" uzklausījis viņu, atbildēja Dieva kalps, kurš pēc savas būtības bija diezgan savdabīgs. "Tev nepavisam nav jāpaliek šeit tik ilgi, jo es tev uzreiz varu pateikt iemeslu un arī dot padomu, kā rīkoties. Tu vari šodien pat atgriezties mājās un, kad ieiesi savā istabā, iznes ārā visas mēbeles, visu, kas tur ir. Pēc tam nometies uz grīdas un ar krītu apvelc sev apkārt apli. Kad šis aplis būs noslēdzies, sāc patiesi un nopietni lūgt to Kungu, lai Viņš sūta atmodu tieši uz šo apli un darbojas tieši šajā vietā."

Protams, tādi vārdi nevarēja likties patīkami ausij, kam tie domāti. Reizēm Dieva kalpi mēdz būt ne visai laipni un rīkojas, neievērojot labo toni un uzvedības noteikumus. Šis padoms mācītājam bija kā rūgtas zāles, kuras tomēr nācās norīt. Viņš bija ļoti neapmierināts, jo atbilde nepavisam nebija kompliments, un viņš sāka pierādīt, ka vaina nav viņā, bet draudzē, ka šai gadījumā vainīgas ir avis, nevis gans. Viņš saniknojās kā Naāmans, kas negribēja iegremdēties Jordānā, uzskatot to par netīru upi, kuras ūdeņi nav cienīgi, lai viņš tajos mazgātos. Bet kalpi viņu pierunāja, un, kad viņš pakļāvās un to izdarīja, notika brīnums.

Arī mācītājs galu galā nomierinājās. Atgriezies mājās, viņš izlēma izdarīt to, ko viņam ieteica, un, apsēdies uz grīdas, viņš visu strikti izpildīja. Tad mācītājs sāka no sirds lūgt Dievu, lai Viņš sāktu darbu pie viņa paša. Tagad viņš saprata, ka tieši viņam tas bija nepieciešami. Un, kad nākamajā svētdienā, uzkāpis kancelē, viņš sāka sludināt, tad drīz vien pamanīja klausītāju starpā divus vīrus, kuri raudāja un elsoja. Pēc dievkalpojuma šie vīri pienāca pie mācītāja un teica, ka ar viņu dzīvēm nav labi, ka viņi ir grēcinieki. Tā atgriezās šie divi jaunie cilvēki, kuri dzīvoja izteikti pasaulīgu dzīvi, aizmirstot, ka tas, kas sasaistījies ar pasauli, ir ienaidā ar Dievu. Tāds bija sākums, un pēc tam pats Dievs tur aizdedza savu uguni.

Mīļie draugi! Ar šo piemēru es gribu teikt, ka pie mums, Dienvidāfrikā notika tieši tāpat. Dievs sāka savu darbu pavisam ne tā, kā es to gaidīju.

Ja man kādreiz jautāja, kādi ir garīgā aukstuma iemesli un kāpēc pie mums nenotiek garīgā atdzimšana, man uz to bija daudz atbilžu un paskaidrojumu. Es mēdzu teikt, ka iemesli ir dažādi: ja vienam tā ir bagātība un materiālā labklājība, tad citiem ,gluži pretēji – liela nabadzība, kas spiež zagt. Es teicu arī, ka baltajiem misionāriem ir grūti strādāt starp melnādainajiem, kuros mājo kareivīgs un politisks gars un kuri nevēlas atteikties no sava pagānisma un savām tradīcijam, uzskatot kristietību par balto cilvēku reliģiju. Bez tam es domāju, ka vīrieši šajā pasaulē nav ne uz ko citu spējīgi kā vien uz netiklību un dzeršanu. Jaunatni es vainoju viņas pasaulīgajā dzīvē, uzskatot, ka meitenēm prātā ir tikai puiši, bet puišiem – meitenes, sekss un miesas kārības.

Tādā veidā es nepārtraukti vainoju citus un viņos redzēju tikai grēkus un kļūdas – savos tuviniekos, draudzē, sludinātājos, kuriem pašiem trūkst dedzīguma. Viņi visi bija vainīgi, tādēļ atmodas nebija. Bet, kad mēs pa īstam lūdzām par atmodu, tas Kungs sāka ar to, ka apgaismoja vispirms manu personīgo dzīvi ar savu gaismu un lika man sākt nodarboties pašam ar saviem grēkiem.

Un man vairs nebija laika ievērot citu grēkus un kļūdas, jo es redzēju tikai savējos. Šajā laikā es aizmirsu visus cilvēkus un, ja tā var izteikties, biju aizņemts tikai pats ar sevi. Līdz tam es biju garīgi tik akls un kurls, ka ar acīm neredzēju un ar ausīm nedzirdēju. Es redzēju tikai to, ka esmu Dieva bērns, esmu izglābts un esmu Evaņģēlija sludinātājs. Es biju pārliecināts, ka man ir jāaicina citi cilvēki uz grēku nožēlu, ko es arī darīju divpadsmit gadus, aicinot cilvēkus nožēlot grēkus un pieņemt Jēzu kā savu personīgo Pestītāju. Tā es neatlaidīgi strādāju, teikdams, ka tā turpināšu, līdz kamēr uguns nenonāks no debesīm. Bet uguns nenāca, līdz tas Kungs atklāja man patieso iemeslu, norādot ar savu pirkstu uz mani. Kopš tā laika ir pagājis daudz gadu, bet es līdz šim atceros pilnīgi visu tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar. Domāju, arī jums būs interesanti, ja es visu stāstīšu pēc kārtas.

Tātad, kā jau es teicu, nolēmuši nopietni studēt Dieva Vārdu un izpētīt Rakstus, mēs nācām kopā katru rītu un katru vakaru jau trīs mēnešus. Mūsu dievkalpojumi toreiz notika vecā govju kūtī, kuru paši pielāgojām sapulcēm – izmēzām visus mēslus, telpu iztīrījām un izbalsinājām. Tajā laikā es vēl nebiju spējīgs izprast šo mācību, ar ko tas Kungs gribēja man pateikt: "Erlo, ja tu gribi, lai mans Svētais Gars darbotos caur tevi, tad arī tev vispirms ir jāiziet attīrīšanās ceļš." Tikai pēc tam, kad tas Kungs ieveda mani šajā procesā, es spēju ieraudzīt, cik daudz mēslu un netīrības bija manā dzīvē, kas apbēdināja Dieva Svēto Garu, traucējot Viņam darīt to, par ko mēs tik sirsnīgi un neatlaidīgi lūdzām. Bieži vien mēs neesam tie kanāli, pa kuriem varētu plūst tīrs dzīvais ūdens; tādēļ, stāstot par sevi, es ar savu paša piemēru gribu parādīt jums, kāpēc Dieva Gars nevar darboties caur mums, ja mēs esam tikai nederīgi trauki un samaitāti instrumenti, līdzīgi tam, kāds es pats kādreiz biju.

Reiz sestdienā pēc rīta lūgšanas pie manis pienāca daži zulusu kristieši un lūdza pārcelt vakara sapulci uz pulksten diviem dienā, lai tie, kas tālu dzīvo, varētu vēl ar gaismu atgriezties mājās. Es, protams, tūlīt labprāt piekritu.

Kad norunātajā laikā mēs bijām jau sapulcējušies, es netīšām paskatījos pa logu un ieraudzīju tiesnesi, pilsētas vecāko, policijas priekšnieku un pasta priekšnieku, kuri bija atnākuši spēlēt tenisu uz laukumu, kas atradās pāri ceļam – tieši pretī mūsu kūtij. Es pēkšņi nokaunējos un man ienāca prātā doma, ko gan viņi teiks par mani, kad ieraudzīs, kā es te kopā ar melnādainajiem, nometies uz ceļiem, lūdzu un raudu. Droši vien viņi padomās, ka man ar galvu kaut kas nav kārtībā. Ko tagad darīt? Vai tiešām man atlikt sapulci, paskaidrojot melnādainajiem, lai viņi nāk sešos, pēc tam, kad šie cilvēki būs beiguši spēlēt tenisu. Bet ko tad par mani domās zulusi?

Es lauzīju galvu, līdz man ienāca pràtā doma: "Es varu aizvērt logu, un tad tie, kas ir ārā, nedzirdēs, ko mēs te darām." Es piecēlos, piegāju pie loga, lai to aizvērtu, un pēkšņi izdzirdēju kādu balsi, kas man teica: "Labi, Erlo, aizver logu, tad jūs būsiet iekšpusē, bet Es ārpusē un nevarēšu ieiet pie jums."

Mīļie, šo balsi es pazinu uzreiz. Vienā mirklī man kļuva skaidrs, ka tas nebija ne logs, ne stikls, ne baltie cilvēki ārpusē, bet mans lepnums un mana augstprātība, kas šķīra mani no Dzīvā Dieva!

Tā pirmo reizi dzīvē es pilnībā sapratu, ka Dieva Gars patiesi ir Svētais Gars. Simtiem un tūkstošiem reižu līdz šim esmu runājis par Svēto Garu, bet nekad nebiju piedzīvojis Viņa svētumu. Es sludināju par Svēto Garu, pašam tā īsti nemaz neapzinoties, par ko runāju. Un tagad Dievs savā lielajā žēlastībā atklāja man kaut ko no Sava Gara svētuma. Tajā pašā mirklī es arī aptvēru, cik pretīga un atbaidoša Dieva acīs ir katra lepnība. Šī apzināšanās mani tā satrieca, ka, stāvot mazās grupiņas priekšā, es rūgti raudāju kā mazs bērns. Pacēlis acis, es savā priekšā ieraudzīju uzrakstu ar lieliem burtiem: "Dievs stāv pretī lepnajiem!"

Ak, mīļie draugi! Tad man kļuva skaidrs, kur esmu es un kur ir Dievs. Līdz šim es visu laiku domāju, ka visu manu neveiksmju cēlonis ir sātans, kas pastāvīgi cīnās pret mani. Tagad Svētie Raksti man atklāja, ka pats Dievs stājas man pretī. Ja man pretotos tikai sātans, tad man būtu cerība ar Dieva palīdzību viņu uzveikt, bet, ja pats Dievs stāv man pretī, tad man nav nekādu cerību. Es nekad nebiju domājis, ka manā dzīvē pretdarbojas divi spēki, divi milži: velns, šīs pasaules valdnieks, un visvarenais Dievs! "Erlo!" es satriekts sev teicu. "Tava situācija ir bezcerīga!"

Mīļie draugi! Visā, ar ko mums dzīvē nākas sastapties, vissvarīgākajam jābūt tam, ka Dievs ir ar mums. Ja Dievs ir ar mums, kas var būt pret mums! Pat ja visa pasaule apvienosies pret mums, bet Dievs būs ar mums – uzvara būs mūsu. Viena cilvēka savienība ar vareno Dievu ir neizmērojami lielāks spēks nekā visas pasaules un tumsības garu spēks kopā. Bet, ja visa pasaule iestājas par mums, bet Dievs ir pret mums, tad mums nav nekādas cerības.

Tagad, kad sapratu, ka pats Dievs ir pret mani, lepnu un augstprātīgu, man atvērās acis, un es vienā mirklī sapratu, kāpēc iepriekšējos divpadsmit gadus viss manā dzīvē izskatījās tā, kā tas bija: kāpēc cilvēki nenožēloja grēkus, kāpēc cilvēku sirds augsne tā arī palika cieta un nepakļāvīga, kāpēc mana sludināšana nesa tik maz augļu. Kā gan es varēju cerēt uz ko citu, ja Dievs nebija ar mani.

Lai gan pēc dabas es neesmu cilvēks, kas ātri un viegli sāk raudāt, tajā brīdī es nekaunējos no savām asarām. Es kaunējos no saviem grēkiem. Mana sirds sāpēs plīsa pušu, un es, stāvot šīs mazās draudzītes priekšā, raudāju kā bērns. Visi ar neizpratni skatījās uz mani, nesaprotot, kas noticis. Tad raudot es viņiem teicu, ka esmu grēcinieks, ka mana sirds ir lepnuma pārņemta un ka pats Dievs ir pret mani. Pēc tam, nespējot neko vairs runāt, es uzaicināju visus lūgt un, nokritis uz ceļiem, vaimanāju: "Kungs, piedod man! Nav šajā pasaulē cilvēka, kurš būtu tik netīrs un riebīgs kā es! Es esmu vislielākais grēcinieks starp visiem grēciniekiem! Apžēlojies par mani, Dievs, izglāb mani!..."

Tādējādi, lepnība un augstprātība bija tie mani grēki, kurus Dievs pirmām kārtām izcēla gaismā, atklājot tos līdz pilnīgam kailumam. Pēc tam Viņš sāka man atvērt manu sirdi un tās dziļumus, atklājot vienu grēku pēc otra un veicot manī lielo šķīstīšanas darbu. Tas bija Ziemassvētku laiks. Agrākos laikos mūsu ģimenei, jo īpaši mums, sešiem bērniem, šis bija ļoti priecīgs un laimīgs laiks. Jau mēnesi pirms svētkiem mēs dziedājām Ziemassvētku dziesmas. Mēs izjutām sevī šo brīnišķīgo laiku un līksmojām kā bezdelīgas, kad tās lido uz siltajiem dienvidiem. Bet 1966. gada Ziemassvētki bija īpaši. Pēc svētkiem pie manis pienāca kāds brālis no zulusiem un jautāja, vai es zinot, ka ir bijuši Ziemassvētki. Nē, es to nezināju. Es vienkārši to aizmirsu. Mums nebija dievkalpojuma ar Ziemassvētku tēmu, nebija eglītes un rotājumu, nebija Ziemassvētku noskaņojuma. Bet tie bija vissvētīgākie Ziemassvētki visā manā mūžā! Dievs nodarbojās ar mani! Es domāju tikai par vienu un lūdzu Dievu, lai piedod man un apžēlojas par mani. Viss pārējais man vienkārši neeksistēja.

Dažas dienas pēc notikuma kūtī, kad mūsu mazā draudzīte sanāca kopā, lai mācītos Dieva Vārdu un lūgtu, es ierados tur ar nokavēšanos. Dzirdēju dziedāšanu, un kaut kas pamudināja mani uzreiz doties uz sapulci. Bet es apturēju sevi ar domu, ka man taču jāpārģērbjas. Nevaru taču savās ikdienas drēbēs, bez uzvalka un kaklasaites stāvēt ļaužu priekšā ar Bībeli rokās! Ko teiks par mani cilvēki un ko padomās vēl otrs un trešais? Kādu tas atstās iespaidu? Šajā brīdī domās manā priekšā nostājās trīs personas, kuru uzskati man bija ļoti svarīgi.

Un pēkšņi kā zibens mani ķēra mīļotā pravieša Elijas vārdi, kurus viņš teica, stāvot sava bezdievīgā valdnieka Ahaba priekšā: "Tik tiešām, ka tas Kungs, Israēla Dievs, dzīvo, kā priekšā es stāvu.." Padomājiet, draugi, par šiem vārdiem un stādieties priekšā situāciju, kurā tajā laikā atradās pravietis! Vai zināt, ko tas nozīmē – stāvēt ķēniņa, savas zemes valdnieka, priekšā? Vai jums ir gadījies piedzīvot kaut ko līdzīgu? Man ir nācies stāvēt ķēniņa, valsts premjerministru un prezidentu priekšā, es zinu, ko tas nozīmē.

Un, lūk, pravietis Elija, stāvot ķēniņa priekšā, kuram ir vara viņu nogalināt vai atbrīvot, drosmīgi saka: "Dievs, kura priekšā es stāvu.." Stāvot savas zemes ķēniņa priekšā, viņš tik skaidri juta Dieva klātbūtni, ka tikai Viņu vien redzēja. Ķēniņu Ķēniņa klātbūtne viņam bija daudz svarīgāka par zemes valdnieku. Bet es? Es tā nevaru pateikt! Un es taču nestāvu ķēniņa, bet cilvēku uzskatu priekšā; cilvēku, kuri ir draudzes vecākie. Mani satrauca doma, ko viņi teiks vai spriedīs par mani. Iznāk, ka es stāvu draudzes priekšā un sludinot jautāju, vai tas viņiem varētu patikt, vai viņi to atsaucīgi pieņems vai ne, vai es ar saviem vārdiem tos ievainošu vai ne. Es taču nejautāju sev, kā uz to skatās un ko par to saka Dievs! Mani vairāk uztrauc doma par to, ko padomās cilvēki.

Tad es sapratu, kādā bīstamā situācijā ir sludinātājs un draudzes mācītājs, kad, sludinot Evaņģēliju, viņš cenšas izpatikt cilvēkiem, piemeklējot vārdus viņu sirdīm. Tajā pašā brīdī arī Dievs man atgādināja vārdus, ko teicis apustulis Pāvils: "Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps." (Gal. 1,10) "Pāvil!" es izsaucos. "Tu arī esi teicis, ka, citiem sludinot, negribi pats kļūt atmetams. Bet kādā stāvoklī esmu es un kāds izskatos Dieva gaismā! Es taču saviem klausītājiem arvien saku, ka nāku pie viņiem kā Kunga Jēzus kalps, bet patiesībā esmu tāds, kurš būtu jāizmet laukā no baznīcas!"

Lūk, tā Dieva Vārds tiesāja mani. Ne velti Jēzus ir teicis, ka Viņš nav nācis, lai tiesātu pasauli, bet Dieva Vārds pats kļūs tiesnesis. Tā man nācās pašam piedzīvot, ka, sludinot citiem, varu kļūt atmests.

Satriekts es atkal stāvēju un raudāju, kad pēkšņi acu priekšā ieraudzīju ainu, kuru varētu šodien uzzīmēt, ja būtu mākslinieks. Es redzēju milzīgu pagānu templi, pilnu ar dažādiem dieviem un elkiem. Šajā templī es ieraudzīju kādu cilvēku, kas gāja no viena dieva pie otra, no viena elka pie otra, metās ceļos to priekšā, nolieca pieri līdz pat zemei, pielūdza un zemojās. Kad viņš pagrieza seju uz manu pusi, es šausmās konstatēju, ka šis cilvēks esmu es. Tā tas Kungs atklāja man, kādu Viņš redz mani un kas es esmu Viņa acīs.

No šī skata mana sirds plīsa pušu un es biju gatavs kliegt... Divpadsmit gadus es sludināju cilvēkiem, lai viņi nezemojas un nepielūdz citus dievus, jo tas Kungs ir mūsu vienīgais Dievs, bet viss cits ir elku kalpība, kas nāk no sātana. Tagad es varēju skatīt, kā es pats klanos citiem dieviem, kā zemojos cilvēku uzskatu priekšā, kas Dieva acīs ir kalpošana elkiem.

Grūti izteikt vārdos to, ko es pārdzīvoju tajās minūtēs. No nepārvaramām dvēseles sāpēm viss manu acu priekšā peldēja un šūpojās. Ilgi es tā stāvēju, nespēdams izkustēties no vietas, līdz beidzot pagriezos un, viegli grīļodamies, iegāju sapulces telpā. Šajā brīdī es nevarēju sludināt, nevarēju izskaidrot Dieva Vārdu, spēju tikai caur asarām pateikt: "Lūgsim," – un, nokritis uz ceļiem, es raudādams lūdzos: "Kungs, piedod man! Ak, esi man, grēciniekam, žēlīgs!..."

Tas bija laiks manā dzīvē, kad es aizmirsu, ka kādreiz biju atgriezies un esmu bijis Dieva bērns. Viena lieta ir runāt par Dievu, bet pavisam cita – pašam sastapt Dievu un pārdzīvot šo sastapšanos ar Viņu!

"Ak, kungs!" es izsaucos. "Apžēlojies par mani, grēcinieku! Iznīcini visus elkus, kas ir manā dzīvē!" Tagad es vairs nebiju aizņemts ar citu cilvēku nabadzību un bagātību, jauniešu grēkiem un savu tuvinieku kļūdām. Es biju grēcinieks! Visu pārējo es aizmirsu.

Tādējādi, vēl pirms atmodas sākuma Dievs lika mani savās dzirnavās, kas maļ lēni, bet smalki. Un, kas nav izgājis caur kaut ko līdzīgu, tam grūti būs saprast, par ko es tagad runāju. Bet, kas to ir pārdzīvojis, tas zina, par ko iet runa.

Tad es aizmirsu, ka divpadsmit gadus esmu bijis sludinātājs, aizmirsu savu teoloģisko izglītību, bet tikai lūdzu kā tas muitnieks templī: "Kungs, apžēlojies par mani, jo es esmu grēcinieks!" Kā muitnieks situ sev pa krūtīm, apzinoties sevi kā vislielāko grēcinieku, kam nepieciešama dziļa grēku nožēla un piedošana. Es biju tik stulbs, kurls un akls, ka Dievam vajadzēja ņemt mani aiz čupras un ar degunu bakstīt katrā manā grēkā.

Reiz es, kā parasti, ar Bībeli rokās devos uz lūgšanas stundu. Ceļš gāja gar veikalu, kur bija sanācis daudz cilvēku. Ejot garām šai burzmai, es netīšām pieskāros savai sejai un tikai tad pamanīju, ka neesmu skuvies. No bērnības mēs tikām audzināti tā, ka vīrietim ir liels kauns iziet no mājas neskūtam. No pārsteiguma es pat apstājos. Tūlīt prātā pazibēja doma: "Ko teiks pasaule, ieraugot mani tādu nesakoptu?" Un no jauna kā zibens mani pārsteidza vārdi: "Ko teiks pasaule?! Bet vai Bībele nesaka, ka mēs esam miruši pasaulei un grēkam!?" No jauna Svētie Raksti runāja uz mani, un gaisma ielija manā prātā un sirdī.

Redziet, draugi! Atmodas laikā Vārds kļūst dzīvs un iedarbīgs. Tas mūs satriec, ieejot līdz pat sirds dziļumiem. Tādā laikā mēs nevaram būt līdzīgi pīlei vai zosij, kas ir sausas, tiklīdz iznāk no ūdens krastā, vai akmenim, kas gadiem atrodas ūdenī, bet iekšpusē paliek sauss. Atmodas laikā Dieva Vārds kļūst par tādu veseri, kas skalda klintis.

"Kungs!" es teicu. "Es ticu Tev, bet ticu pavisam savādāk, nekā Rakstos sacīts. Tie saka, ka tas, kas tic uz Tevi, ir miris pasaulei. Bet es neesmu miris pasaulei!"

Jā, es tāds nebiju. Pasaule dzīvoja manī, un tai bija liela ietekme uz mani. Tā sēdēja manas sirds tronī un valdīja pār mani. Dzīvajam Dievam es biju vairāk miris nekā pasaulei.

Tā es atradu atslēgu šim cietajam riekstam. Paliekot dzīvs pasaulei un grēkam, es nespēju ticēt tā, kā Rakstos sacīts, līdz ar to nevarēju būt par dzīvā ūdens avotu. Jo tas Kungs saka pilnīgi skaidri, ka dzīvā ūdens straumes plūdīs no tā cilvēka, kas tic tā, kā Rakstos sacīts. Tagad es sapratu, kāpēc mana dzīve līdzinās sausam tuksnesim, kāpēc cilvēku sirdis bija slēgtas Dieva Vārdam, kuru es sludināju, un kāpēc manā kalpošanā nepiepildījās Dieva apsolījumi. Es arī sapratu, kāpēc pie mums Dienvidāfrikā nesākas atmoda. Šķērslis biju es, jo es pats stāvēju Dievam ceļā. Viņš nevarēja darboties caur mani, jo manā dzīvē un manā sirdī bija tik daudz sātanisku lietu, kas apspieda un apslāpēja Dieva Garu. Bet atmoda ir tieši Dieva Gara – Svētā Gara aktīva darbība.

No šīs apziņas mana sirds bija satriekta un raudāja. Es nevarēju atrast mieru un sāku lūgt Dievu palīdzēt man to visu uzvarēt, lai kļūtu par jaunu cilvēku, par trauku – Viņam derīgu un lietojamu. Atbildot uz to, Viņš atklāja manas sirds remdenumu. Es redzēju trīs pakāpienus. Uz apakšējā bija sapulcējies ļoti daudz cilvēku, uz vidējā – stipri mazāk, un viņu izstieptās sejas izskatījās izmocītas un bēdīgas. Uz trešā – augstākā pakāpiena bija tikai daži cilvēki, bet viņu sejas mirdzēja un staroja kā eņģeļiem. Ak, kā es gribēju būt tāds kā tie – uz augšējā, uz trešā pakāpiena.

Uzreiz es neizpratu redzētā dziļumu. Bet pēc dažām dienām, kad es, kā parasti, atvēru savu Bībeli, acu priekšā bija tā Kunga vārdi: "Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no savas mutes." (Jņ. atkl. 3,15–16) Tā tas Kungs parādīja man aukstu, karstu un remdenu kristiešu būtību, un cik šausmīgs Viņa acīs ir kristiešu garīgais remdenums.

Burtiskā tulkojumā no grieķu oriģināla vārds "izspļaušu" apzīmē kuņģa satura izgrūšanu laukā un ir cēlies no vārda "vemšana". Jūs, protams, zināt, ka vemšana rodas cilvēkam, kad viņš ir slims. Viņš neatrod mieru un atvieglojumu, līdz beidzot ir izvēmis, tas ir, izgrūdis, no sevis to, kas ir viņa kuņģī.

Vai saprotat, kāpēc es par to runāju? Vai zinat, ka katrs ticīgs cilvēks, kurš garīgi nav ne auksts, ne karsts, bet tikai silts, sagādā Dievam vienīgi ciešanas? Runājot tēlaini, tāds kristietis, atrodoties Dievā, izraisa Viņā nelabumu, un tas Kungs mokās tik ilgi, kamēr beidzot izgrūž viņu no sevis laukā.

Ar šo salīdzinājumu, mīļais draugs, gribu tev teikt: ja tu esi savā Kungā, tad tā vēl nav garantija, ka tu ar Viņu būsi mūžībā. Esot remdens, tu atrodies uz bīstama ceļa. Tas Kungs saka, ka labāk būt aukstam, cietam, iesīkstējušam pagānam nekā remdenam kristietim. Tāds remdens kristietis ir vislabākais objekts sātanam, un tāpēc – vissliktākais mīlošajam Dievam.

Mušas salido pie mēslu kaudzes, bet sātans un viņa gari – tur, kur ir remdeni kristieši. Remdenums ir ideāla vieta ar vajadzīgo klimatu sātana spēkiem. Jo tur nav ne pārāk auksts, ne pārāk karsts. Peldoties mēs sajaucam auksto un karsto ūdeni. Tieši tā sātans aizrautīgi "peldas", izmantodams gan vienu, gan otru. Sātana rokās vislabākie ieroči ir remdenie kristieši.

Ja gribat iepazīties ar sliktām domām, ar lieliem grēkiem un "maziem" grēciņiem, tad ejiet pie remdeniem kristiešiem. Tur jūs atradīsiet visu, kas vien ir un ko vien var iedomāties. Apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem raksta, ka viņiem ir tādi grēki, par kādiem pie pagāniem nav pat dzirdēts. Un patiesi tas tā arī ir. Es varētu uzskaitīt daudz tādu grēku, kuriem pie pagāniem nav pat nosaukuma. Bet pie remdeniem kristiešiem šie grēki ir atrodami.

Tātad, ja Jēzus mūs nemāna un Dieva Vārds neved mūs maldināšanā, bēdas tam, kurš ir kristietis, bet pēc sava garīgā stāvokļa nav ne auksts, ne karsts. Bēdas dvēselei, kas nedeg Kristum. Labāk tai būt aukstai nekā remdenai. Nav vēlēšanās lūgt, lasīt Dieva Vārdu, bet tajā pašā laikā avīze bieži ir rokās. Degt tam Kungam, mantojot Viņam jaunas dvēseles, – nē, arī tas nenotiek; tas ir kļuvis kaut kas otršķirīgs – ir atradušās svarīgākas lietas. Tādi ir remdenie kristieši ar izstieptajām sejām, kristieši, kuriem nav degošas sirdis, kuru ceļš ved no viena kritiena uz otru. Cik bieži viņi sūdzas, ka nekas viņiem nevedas. Bet tas taču ir likumsakarīgi un saprotami! Kā gan lai viņiem veiktos, ja Dievs nav ar viņiem! Tādi Viņam ir pretīgi!

Mīļie draugi, saprotiet mani pareizi un ticiet, ka ar mūsu garīgo remdenumu mums nevar būt debesu, bet tikai elle, kas tādiem sagatavota. Šai apziņai mūs ir jāsatricina un jāizved no garīgā miega, lai mēs beidzot sāktu lūgt: "Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!"

Tieši tā notika ar mani. Kad tas Kungs atklāja un parādīja manas sirds remdeno stāvokli, es sapratu, ka visi mani grēki nāk no mana garīgā remdenuma. Atceros, kā, nokritis pie gultas, es raudāju un saucu uz Dievu: "Kungs, dāvini man liesmojošu sirdi, dienu un nakti degošu Tev! Izgrūd no manis šo remdenumu, visu manu garīgo lēnumu un gausumu! Dod man sirdi pēc Tavas gribas! Kungs, esi man žēlīgs! Tu esi nācis, lai iedegtu uguni! Iededz to manā sirdī! Sāc šeit, ar mani, Kungs! Es sevi nododu Tev! Pilnīgi nododu! Ņem manu dzīvi! Dari ar mani to, ko Tu gribi pēc Tava prāta..." Un tas Kungs gāja tālāk un tālāk, turpinot savu iesākto darbu pie manis.

Reiz man ienāca prātā vārdi, kurus pirms daudziem gadiem teica mūsu valsts pirmais ministrs Henriks Ferbuts. Uzrunājot mūs, Dienvidāfrikā dzīvojošos dažādu tautību cilvēkus, viņš teica, ka mums, tāpat kā sevi jāmīl arī tie, kas ir mums blakus. Un, lūk, pēc daudziem gadiem mans Kungs man to atgādināja. "Vai atceries šos vārdus?" Viņš teica man. "Šī cilvēka vairs nav. Viņš ir nogalināts. Bet vai atceries, ko viņš teica – ka savu tuvāko jāmīl kā sevi pašu? Šodien to tev saka ne tavas zemes pirmais ministrs, bet ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs! Saki man Erlo, vai tu mīli savu tuvāko kā sevi pašu?"

Jā... Ja tu atrodies Dzīvā Dieva priekšā un Viņš tev uzdod šo jautājumu, tad ir labi jāapdomā, pirms atbildi Viņam. "Kungs!" es teicu. "Ja jāsaka patiesība, tad es savu dzīvi esmu atdevis melnādainajiem. Viņu dēļ esmu ziedojis visu, kas man bija; bet, neskatoties uz to, es nezinu, vai varu teikt, ka tiešām mīlu viņus kā sevi pašu." "Erlo!" es atkal dzirdēju Dieva balsi. "Es neprasu tev, vai esi atdevis par viņiem savu dzīvi. Es jautāju tev, vai tu mīli savu tuvāko ar to mīlestību, par kādu runā Svētie Raksti?"

Pāvila 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļas 3. pantā ir rakstīts: "Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka."

"Kungs!" es atzinos. "Ja esmu pavisam atklāts, tad jāatzīst, ka nevaru teikt, ka mīlu savu tuvāko kā sevi pašu. Jo, ja man kaut kur jāpaliek nakšņot un man piedāvā gultu vai, kad pienāk laiks, ieturēt maltīti, man šajās reizēs pat prātā neienāk doma pajautāt, vai visiem citiem ir guļamvieta un vai citiem arī ir ēdiens, ko ēst. Ja es ko saņemu, tad esmu apmierināts un man nav svarīgi, vai arī manam tuvākajam ir tas viss. Ak nē, Kungs! Es nemīlu savu tuvāko kā sevi pašu!"

Bet Dievs turpināja iesākto darbu un spēra nākamo soli. Viņš teica man: "Kā tu gribi, lai pret tevi izturas, tā izturies pret citiem; un to, ko tu gribi, lai tev darītu, to dari citiem. Vai tu tā rīkojies, Erlo?"

"Ak, Kungs!" es gandrīz stenēju. "Arī šajā jautājumā ar mani nav tā! Ak, mans Dievs! Nē, arī to es nedaru! Ierodoties kādā vietā, es kā mācītājs vienmēr saņemu to labāko. Cilvēki ir tik draudzīgi ar mani. Bet, ja viņi ir nelaipni, tad es to neaizmirstu un atgādinu to viņiem. Par saviem personīgajiem grēkiem es, protams, nerunāju, bet par citu grēkiem – noteikti! Par citu kļūdām – jā, bet par savām paša, protams, nē!"

"Erlo!" Dievs no jauna teica man. "Tas, kurš ir pirmais, tam jākļūst par pēdējo, bet, kurš no mums ir liels, tam jākļūst zemam un visu kalpam. Es pats esmu rādījis jums piemēru. Vai Es nemazgāju citiem kājas? Vai es nebiju citu kalps?"

"Kungs!" es biju satriekts. "Arī šajā lietā ar mani nav tā! Citi mazgā man kājas, bet ne es viņiem! Nē, es neesmu zemākais!" (Ak, cik viegli un pat vieglprātīgi es par to varēju agrāk runāt! Bet, kad tas Kungs noliek tevi faktu priekšā, tad tas kļūst nopietni.)

"Bet kādas ir tavas attiecības ar melnādainajiem?" sekoja jauns jautājums. "Vai tu patiešām esi viņu kalps?" (Jā, draugi, ļaužu priekšā var mukt no šāda jautājuma, bet Dzīvā Dieva priekšā tas nav iespējams.)

"Kungs!" es lūdzu. "Tikai ne to! Es to vienkārši nespēju izdarīt. Jo, ja es kaut kur ierodos, pie manis arvien pienāk kāds, kas paņem manus koferus. Bet tagad iznāk tā: ja atbrauc melnādainais vai kāds cits, tad man ir viņam jāpieiet klāt un jāpaņem viņa koferi, lai palīdzētu nest! Nē! Būt par viszemāko, vismazāko? Nē, Kungs, nē! Būt visu kalpam? Man jākalpo katram? Tas taču nav iespējams, Kungs! Cilvēki taču uzsēdīsies man uz kakla un izmantos mani! Man nebūs nekādas autoritātes! Kas tad notiks! Nē, Kungs, to es nevaru! Ja man tā jādzīvo, tad es nevaru eksistēt! Jo tad es pazaudēšu savu personīgo dzīvi!"

"Tas ir tieši tas, ko Es gribu!" atbildēja tas Kungs. "Vai tad tu nezini, ka tas, kurš saudzēs savu dzīvi, tas to pazaudēs, bet, kurš to zaudēs mana Vārda dēļ, tas iemantos mūžīgo dzīvi! Erlo, ej nāvē!"

"Ak, Kungs! Vai ir vēl kaut kas tik grūts un smags kā nāve! Nomirt! Visu atstāt! No visa atteikties! Atteikties no sevis paša! Būt gatavam ieiet nāvē!"

Un atkal es dzirdēju Dieva balsi: "Erlo, ja tu neesi gatavs būt par visu kalpu, būt par vismazāko, tad pārtrauc lūgt par atmodu!" Tā es nokļuvu strupceļā un spaidos...

Dienu un nakti turpinājās šī cīņa. Naktīs es uzmodos vienos sviedros. Tajā laikā es nebiju slims, man nebija gripas, nebija temperatūras. Iemesls bija šī cīņa, kas norisinājās manā sirdī. Reizēm likās, ka es to neizturēšu. Bet tas Kungs neapstājās, Viņš gāja vēl tālāk.

Reiz caur savu Vārdu Viņš man teica: "Erlo, tas, ko tu dari vismazākajam, kas tic Man, to tu dari Man pašam. Un tāpēc pastarā dienā Es tiesāšu tā: Es izvēlēšos to, kas tavās acīs bija vismazākais, un zini, ka to, ko tu būsi darījis šim cilvēkam, to tu būsi darījis Man."

Es biju satriekts: "Ko... Kungs!..." (Ziniet, draugi, ja tas Kungs sāk uz tevi runāt ar to Vārdu, kuru, šķiet, tu jau sen zini, tad tas sāk atklāties kaut kā īpaši un tad tev kļūst skaidra tā patiesā nozīme.)

Tad es sev jautāju, kurš gan ir manās acīs vismazākais. Uzdodiet arī jūs sev šo jautājumu. Kurš jūsu acīs ir vismazākais? Vai gribat pārbaudīt savu garīgo dzīvi, cik tā ir dziļa? Vai gribat izmērīt savu mīlestību uz Dievu un uzzināt, cik tuvi jūs Viņam esat? Tad paskatieties uz savām attiecībām ar jūsu acīs vismazāko, kas tic Jēzum Kristum. Un ziniet, ka jūsu attiecības ar Dievu ne par mata tiesu nav tuvākas kā ar šo cilvēku un Jēzu jūs nemaz nemīlat vairāk kā šo mazāko, zemāko. Tā arī ir īstā un patiesā jūsu kristietības aina mūžības gaismā! Viss pārējais ir meli un nepatiesība, tikai ārēja "svētulīga" spīdēšana, jo patiesība, ko tas Kungs saka, skan tā: "Tas, ko tu izdarīsi vismazākajam, to tu būsi darījis Man."

Jā, mīļie draugi! Kad visu ieraugi Dieva gaismā, tad tas var tevi dziļi satricināt un apgriezt tevī visu otrādi. Bet tas ir labi, jo viss, kas ir tevī, kļūst redzams.

Tā arī es biju spiests atzīties Dievam, ka ar mani nepavisam nav tā, kā tam vajadzētu būt saskaņā ar Dieva Vārdu. Vai bērnam ir sega, ar ko silti apsegties, – tas mani neinteresē, kamēr man pašam ir silti. Ja es neguļu blakus cilvēkam, kurš krāc, – tad viss ir labi; lai ar tādu guļ citi. Bet tā diena taču pienāks, kad tas Kungs teiks: "Vai zini, ka Es biju ar tevi, un Es krācu." Un tad nekas cits neatliks kā pateikt: "Ak, Kungs! Ja es to būtu zinājis tajā laikā, tad ar prieku būtu gulējis Tev blakus..."

Lūk, tā Dievs mūs var pārbaudīt. Pārbaudīt tajā stundā, kad mēs to negaidām. Tas Kungs būs mūsu priekšā kā slimais, kroplis, aklais un nabagais, kā mūsu pazemotais brālis vai māsa un gaidīs no mums mīlestību un līdzjūtību. Tajā mirklī mēs tiksim svērti Dieva Vārda svaros, un tad tiks izmērīta mūsu patiesā mīlestība. Mīļie draugi, tie visi ir patiesi un reāli fakti, un, ja mēs tagad neesam gatavi tos nopietni pieņemt un tiem godīgi nepaskatīsimies acīs, tad mums to nāksies izdarīt tiesas dienā. Tas noteikti notiks, ja Dievs – nav melis, un ja Svēto Rakstu vārdi ir patiesība.

Reiz, stāvot zem koka, es varēju novērot šādu ainu. Daži melnādainie, kurus es nepazinu, rādīja uz mani ar pirkstu un smiedamies runāja savā starpā. "Paskatieties, kā tas baltais izskatās!" viņi teica. "Droši vien viņš ir dzērājs, bet, šķiet, ne pats pēdējais!" Nezinu, kā es tad izskatījos, bet tā var Dievs pazemot un satriekt lepno un augstprātīgo. Agrāk es uz citiem skatījos no augšas uz leju, bet, kad tas Kungs sāka pie manis savu darbu, tad citi uz mani skatījās no augšas uz leju.

Gāja dienas, bet tas Kungs vēl arvien turpināja iet pa manu dzīvi, atklājot manus darbus un izceļot gaismā visu apslēpto. Viņš teica man: "Erlo, kad tu runāji ar to bērnu, ar to sievieti vai ar savu brāli, vai darīji to tā, kā Jēzus būtu darījis? Vai tava būtība bija Viņa būtība, un vai tava uzvedība bija Viņa uzvedība? Ko tu klusē, Erlo? Saki Man, kā tev ir ar šo lietu un kā tev klājas ar to?"

Un es neizturēju: "Kungs! Es nevaru vairāk! Kungs, es vairāk tā nevaru!"

Tad es izdzirdēju Viņa vārdus : "Erlo! Vai ne tu lūdzi par atmodu?! Un tagad saki man, ka nevari! Nu ko, lai notiek, liecies mierā. Es nenākšu! Tu lūdz par atmodu, aicinādams Mani nākt pie jums, bet, kad Es nāku un sāku strādāt, tu saki, ka nevari! Vai tu nezini, ka tad, kad Es nāku, Es sāku tiesu vispirms Dieva namā, nevis pie tiem, kuri tajā neatrodas!"

Vai varat tagad aptvert, kāpēc tik daudz cilvēku lūdz par atmodu, bet tikai nedaudzi saņem lūgto. Daudzi beidz savu dzīves ceļu un mirst, tā arī nesagaidījuši atmodu. Vai zināt kāpēc? Tāpēc, ka dažiem tādiem svētulīgajiem, lūgšana par atmodu nav nekas cits kā vien svētulīgu vārdu spēle uz viņu lūpām. Bet tas Kungs nemīl teātri! Viņš negrib, ka Viņam būtu kaut kas kopējs ar liekuļiem. Es no visas sirds ticu un saku to atklāti visiem, ka tad, kad mūsu dzīve atbildīs Dieva Vārdam, tad nebūs nekādas nepieciešamības lūgt par atmodu, jo tad tā neizbēgami nāks kā dabisks tādas dzīves un tādas ticības piepildījums. Nav arī jālūdz pēc dzīvā ūdens straumēm, jo, tiklīdz mūsu ticība sāk atbilst Svētajiem Rakstiem, nekavējoties tās pašas sāk plūst no mūsu dzīves un mūsu miesas. Ja jau reiz lūgsim, tad lūgsim Dievu par to, lai Viņš palīdz mums sakārtot mūsu dzīvi un ļauj mums iemantot ticību, kas patiesi būtu tāda, kā par to saka Svētie Raksti.

Tā tas Kungs strādāja pie manis tik ilgi, līdz beidzot es teicu: "Ak, Kungs! Dari, ko Tu gribi! Es esmu gatavs maksāt jebkuru cenu, pat iet nāvē! Es esmu gatavs! Es gribu būt gatavs! Un, ja Tu redzi, ka tas vēl nav tā, tad dari mani par tādu!"

Bet piedevām es uzdrošinājos Dievam pateikt kaut ko tādu, par ko vēl šodien man ir ļoti kauns. Es lūdzu Viņu: "Kungs, sūti mums atmodu, bet dari tā, lai viss atbilstu tradīcijām, pie kurām esam pieraduši; lai viss būtu skaidri, bez izdomājumiem un prātojumiem." (Tai laikā mums jau bija sava kārtība un savi noteikumi, sava noteikta, svētulīga kristieša dzīves shēma.)

Atbildot Dievs man stingri teica: "Erlo, kas esi tu, un kas esmu Es?! Vai tu esi mans skolotājs, un Es – tavs skolnieks? Vai tu vari norādīt, kā Man rīkoties?! Ja mans Gars strādā un Es sāku savu darbu, tad daru to tā, kā Es gribu, nevis tā, kā tu to gribi! Un tāpēc, ja tu nezemosies manā priekšā, nenovērsīsies no saviem ceļiem un saviem priekšstatiem, tad Es nenākšu. Jo tavi ceļi – nav mani ceļi, un tavas domas – nav manas domas!"

Ak vai... Tas var salauzt un satriekt sirdi!

Šodien, protams, es saprotu, ka tikai tur, kur ir Dievs, un tas, ko dara Dievs – ir patiess. Viss parējais ir tikai prāta auglis un cilvēciskie izdomājumi. Kārtība ir tikai tur, kur ir Dievs. Kur nav Dieva – tur nav arī kārtības. Pat ja ārēji viss izskatās mierīgi un visi klusē kā peles, domās viss ārdās, kārpās un mīdās. Tikai tur var būt patiesa kārtība, kur pār visu valda un visu vada Dievs. Bez tā – kārtība nav iespējama.

Kad rīkojas Dievs, Viņš dara tā, kā grib. Mēs nevaram Viņam izvirzīt prasības un diktēt noteikumus, nevaram norādīt, ka šim vai tam jābūt – tā vai citādi. Dievs ir Kungs, un Viņa darbība – neatkarīga. Vadīšana ir tikai Viņa tiesības! Viņš nav mūsu vergs, nav mūsu bērns, nav mūsu skolnieks! Viņš nav mūsu mazais sunītis, kuru mēs saucam un vadājam saitē, kā mums tas labāk patīk. Nē, Viņš ir Dzīvais Dievs – ķēniņu Ķēniņš! Un tikai tad, kad mēs dosim Viņam iespēju darboties mūsu sirdīs kā Dzīvajam Dievam, tad Viņš var ienākt pie mums. Citādi mēs velti lūgsim pēc Dieva darba.

Lūk, tā arī šajā jautājumā tas Kungs panāca pie manis to, ka biju spējīgs apliecināt savu gatavību pieņemt Viņa dievišķību un nedalāmo valdīšanu.

Mīļie draugi, visu šo laiku, kamēr Dievs darbojās pie manis, es pat nevarēju iedomāties, ka, atklājot manus grēkus, Viņš vienlaicīgi sāka caur to darboties uz citu sirdīm. Tāds pat grēku nožēlas vilnis pārņēma arī citus, un Svētais Gars darīja savu darbu draudzes vidū, atklājot katram viņa grēcīgumu un panākot, ka cilvēki to aptver un nožēlo. Viens gāja pie otra, lūgdams piedošanu par savu nelaipnību, cits vainoja sevi, ka, skaidrojot kaut ko savam bērnam, nav to darījis pareizā tonī un ar mieru sirdī. Vīrs izlīga ar savu sievu, sieva – ar vīru, bērni – ar vecākiem, draugi – ar draugiem. Viņi teica viens otram: "Piedod man, es par tevi sliktu esmu runājis. Piedod man, manā sirdī bija rūgtums pret tevi. Piedod man, ka es nosodīju tevi, nevis nācu pie tevis kā to māca Raksti." Tā viņi sakārtoja savas dzīves un noslēdza mieru ar saviem tuvākajiem.

Kāds rakstīja man vēstuli un lūdza: "Brāli, piedod man! Es par tevi esmu runājis nepatiesību. Lūdzu, piedod man, jo tu esi Dieva kalps..." Ak, tagad man nebija nekādu tiesību pieprasīt no citiem, jo pats biju grēcinieks, kurš lūdz: "Kungs, apžēlojies par mani! Glāb mani no maniem grēkiem!" Par to lūdza arī citi: "Kungs, glāb mūs – citādi mēs aiziesim bojā!"

Tā Dievs strādāja mūsu sirdīs un turpināja savu darbu, kamēr attīrīja mūs no visa, kas apbēdināja Viņa Garu. Un, kad no mūsu dzīves bija aizvāktas visas grēcīgās un sātaniskās lietas, kad bija sagatavots ceļš Dievam, lai Viņš varētu strādāt, tad brīdī, kad mēs to nepavisam negaidījām, atvērās debesis un Svētais Gars nāca pie mums kā apustuļu dienās.

Pētera 1. vēstules 4. nodaļas 17. pantā mēs lasām: "Jo noliktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama." Tieši tur sākas Svētā Gara darbs. Turklāt, Viņš nesāk ar citu grēkiem, mūsu bērnu grēkiem vai mūsu vecāku grēkiem, bet ar mūsu pašu grēkiem. Mīļā sieva! Tas nesākas ar vīra grēkiem! Nāksies slaucīt savu slieksni! Un tu, vīrs, aizmirsti savas sievas grēkus! Attīri labāk pats savu dzīvi!

Mani draugi! Tā arī ir Labā Vēsts! Negaidi uz savu tuvāko. Tas var sākties no manis un no tevis. Un tad būs jānovēršas no saviem iemīļotajiem grēkiem un jāizvāc no savas dzīves un savas paša sirds viss, kas apbēdina Svēto Garu. Jo nedz svešs grēks vai nepareiza rīcība, nedz mūsu tuvāko un arī mūsu tā saucamo "ienaidnieku" netikumi nevar apdzēst Svētā Gara uguni mūsu pašu sirdīs.

Ne velti Dieva Vārds mūs aicina neapbēdināt Viņa Svēto Garu un neapslāpēt Viņu, tāpēc, ka tie, kas patiesi iepazinuši Dievu, spēj darīt to, ko nevar izdarīt bezdievji. Jo ne jau viņi, kas novērsušies no Dieva, bet mēs, kristieši, apbēdinām un apslāpējam Svēto Garu ar savu netīro dzīvi un saviem grēkiem.

Mēs nevaram sagaidīt, lai neticīgie atgrieztos, ja mūsu pašu – atgriezto personīgā dzīve nav kārtībā. Un pat tad, ja tas tomēr notiks un kāds caur mums sāks ticēt, tad piepildīsies vārdi, kurus Jēzus saka uz farizejiem: "Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs pārstaigājat jūru un sauszemi, lai piegrieztu vienu cilvēku jūdu ticībai; un, kad tas noticis tad jūs padarāt viņu par elles bērnu, divkārt ļaunāku, nekā jūs paši esat." (Mt. 23,15)

Baznīca un draudze nevar būt tālāk kā tās vadītāji. Ja draudze un tās locekļi ir augstākā garīgā pakāpē nekā mācītājs, tad viņš vairs nav viņu vadītājs. Mācītāja personīgajai dzīvei jābūt tīrai un viņa attiecībām ar Dievu pareizām, lai Dievs caur Viņu varētu strādāt.

Ja nav atmodas, tad mēs tajā nevaram vainot nevienu citu kā tikai pašus kristiešus. Ja tas Kungs nedarbojas tur, kur esat jūs, tad kas pie tā ir vainīgs? Ne pasaule, ne netikļi, ne homoseksuālisti, bet svētulīgie, kas saucas par Dieva namu! Tāpēc pie viņiem ir jāsākas Dieva sodam, patīk viņiem tas vai ne. Un tā ir patiesība! Vai tā mums ir patīkama vēsts vai rūgtas zāles – tik un tā jānorij! Jūs stāvat uz Svētā Gara vēdījuma sliekšņa, varbūt tieši tā kā kādreiz es! Brauciet pie mums uz Dienvidāfriku, un es parādīšu to vietu Mapumulo, kur es stāvēju un raudāju, sapratis, ka tieši es esmu šķērslis atmodai! Un es toreiz raudāju un nožēloju grēkus!...