6.nodaļa 
NO TUMSAS UZ GAISMU

Jāņa evaņģēlija 16. nodaļas 7. un 8. pantā ir lasāmi Jēzus vārdi: "Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu."

Gars – Aizstāvis (grieķiski 'parakletos') nozīmē to, kas nostājas mūsu pusē, ar savu plecu skaroties pie mūsu pleca. Tas ir tas, kas atnāca Vasarsvētku dienā, kas, atverot debesis, nāca pie cilvēkiem un sāka runāt uz viņiem tajā valodā, kurā viņi runāja. Tajā dienā katrs no klātesošajiem varēja saprast Dieva valodu un to, ko Svētais Gars viņiem teica. Bet ne jau visi tad nožēloja grēkus. Daži, redzot un dzirdot notiekošo, smējās, domādami, ka citi ir salda vīna pilni. Bet, neskatoties uz to, arī viņi varēja dzirdēt savā valodā par Dieva varenību.

Tātad, Svētais Gars spēj runāt tajā valodā, kuru katrs cilvēks var saprast. Un, ja Viņš sāk strādāt, tad ne ādas krāsai, ne valodai, ne reliģijai, ne arī kam citam vairs nav nekādas nozīmes. Svētais Gars var pieskarties katrai sirdij. Viņš zina ikvienas tautas valodu, Viņš var runāt uz analfabētiem, un uz šīs pasaules gudrākajiem zinātniekiem. Viņš runā uz burvjiem, zīlniekiem, zinātņu doktoriem un profesoriem, uz bezdievjiem un teologiem, uz skolotājiem un skolniekiem. Atliek tikai brīnīties, kā Dievs strādā pie šiem cilvēkiem.

Tūlīt pēc Svētā Gara izliešanas Dievs sāka savu darbu mūsu apvidū, glābjot arvien jaunas un jaunas dvēseles, tā satriecot un salaužot sātana nocietinājumus. Tur neskanēja baznīcas zvani, nebija uzaicinājumu, nenotika iepriekšēja organizēšana. Dieva Gars, kas reiz Vasarsvētku dienā nāca un sapulcināja cilvēkus, darīja to pašu darbu arī tagad. Tā tika atrisināta "Jāņa Kristītāja problēma", kas līdz šim nedeva man miera. Viņš taču jau mātes klēpī bija piepildīts ar Svēto Garu, to pašu Garu, kas tagad sāka strādāt pie mums.

Pirmā, kas pie mums atnāca, bija burve, kurai pašai bija sava skola, kurā viņa apmācīja cilvēkus burvestībām. Tā kā es viņu nepazinu, es jautāju, ko viņa vēlas.

"Es gribu, lai jūs lūdzat par mani," atbildēja burve. "Es gribu Jēzu! Es esmu nogurusi no savas dzīves, un tā man jau ir līdz kaklam! Es esmu saistīta ar elles ķēdēm!"

"Ko?!" es pārjautāju, neticēdams savām ausīm. (Es to nevarēju saprast. Divpadsmit gadus es mēģināju tādus cilvēkus pievērst Dievam. Nedēļām es sēdēju un sludināju viņiem Evaņģēliju, bet bez rezultātiem. Viņi savas burvestības sauca par Dieva dāvanu, apgalvojot, ka pats Dievs to viņiem dāvinājis. Un nu šāda burve ir atnākusi pati ar lūgumu lūgt par viņu Dievu, lai pats Dievs pārrautu viņas elles ķēdes.)

"Kas ar tevi runāja?" es jautāju.

"Neviens."

"Kas tad tev teica par Dievu?"

"Neviens."

"Varbūt tu biji kādā dievkalpojumā?"

"Nē, es vēl nekad dzīvē neesmu bijusi dievkalpojumā."

"Kas tevi uzaicināja pie mums?"

"Neviens."

Jā, bet es nesaprotu! (Manas acis laikam bija apaļas no pārsteiguma un viņas acis arī.)

"Kā tu atnāci šurp?! Kas tev pateica, ka mēs šeit atrodamies?"

"Lūdzu," viņa pārtrauca, "neuzdodiet man visus šos jautājumus! Es esmu ceļā uz elli! Ja Jēzus mani tūlīt neglābs un neatbrīvos no velna nagiem, tad es šodien pat dzīva nonākšu ellē. Es esmu nolādēta uz mūžu mūžiem, tāpēc man ir atlikusi tikai viena cerība, ka Jēzus par mani var apžēloties!"

Jā, bet es taču nemaz nezināju, kā ir jālūdz par tādiem cilvēkiem. Mazliet padomājis, es pasaucu dažus darbiniekus un paskaidroju, kas par lietu. Pēc tam es jautāju šai burvei, vai viņa ir gatava pieņemt Jēzu kā savu personīgo Pestītāju un izsūdzēt grēkus. Bībele taču mums saka: "Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību." (Sal. pam. 28,13) Tātad, ja tu izsūdzēsi savu grēku bez stingras apņemšanās to vairs neatkārtot, tad tādai grēksūdzei nav nekādas nozīmes. Tā ir tikai "svētbijīga spēle". Kas, izsūdzējis savu grēku, arī atsakās no tā – saņem piedošanu un žēlastību. "Vai esi gatava, izsūdzējusi visus savus grēkus, arī no tiem atteikties un novērsties uz visiem laikiem?" – es burvei jautāju. "Jā!" – viņa noteikti atbildēja, visa vēlēdamās nodoties Jēzum.

Bet radās jauns jautājums, kā ar viņu lūgt, jo viņa taču ir apsēsta. Es atcerējos, ka agrāk biju mēģinājis Dieva un Jēzus Kristus Asiņu vārdā likt atkāpties ļaunajiem gariem un iziet no cilvēka, bet, atbildot uz to, viņi tikai smējās un zaimoja Dievu. Manas pavēles viņi uzņēma kā humoru.

Tad kā tomēr lūgt? Aprunājušies mēs devāmies uz manu istabu un, apsēdušies krēslos tā, ka veidojās aplis, sākām dziedāt. Tā bija Lieldienu himna par mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Mēs dziedājām par to, ka Viņš ir uzvarējis nāvi un kapu, grēku, elli un visus tumsas spēkus; par to, ka Viņa svētās Asinis attīra un izpērk mūs.

Kad mēs šo dziesmu nodziedājām otrreiz, burve pēkšņi piecēlās no krēsla un, nometusies četrrāpus, sāka locīties un grozīties, pēc kustībām atgādinot meža zvēru. Šajā brīdī viņa atgādināja tīģerieni, kas gatava uzbrukt savam laupījumam. Viens no maniem līdzstrādniekiem tā pārbijās, ka pielēca kājās no sava krēsla un izskrēja no istabas, tā ka mums nācās viņu saukt atpakaļ, pārliecinot nebaidīties, jo Jēzus ir Uzvarētājs.

Tas izskatījās tā, it kā nelabie gari un pats sātans skatītos uz mums ar apsēstās acīm. Tas bija šausmīgi! Tam sekoja vēl kaut kas! Šī pilnīgi analfabētiskā sieviete, kas visu savu mūžu nodzīvojusi starp melnādainajiem, sāka runāt visskaidrākajā angļu valodā. Pēc tam no viņas sāka riet daudzi suņi, pie kam šīs skaņas nebija viltotas. Tās bija visīstākās suņu rejas. Tad sāka spiegt un rukšķēt cūkas.

Tajā vārdā, kas ir pāri pār visiem vārdiem, mēs likām visiem nelabajiem tumsas spēkiem iziet no šīs sievietes. Mēs piesaucām Trīsvienīgā Dieva vārdu. Atbildot uz to, sātana gari smiedamies un ņirgādamies mums teica: "Mēs šeit esam trīs simti spēcīgu karavīru, un šī sieviete ir mūsu mājoklis. Mēs viņu neatstāsim!" Mēs turpinājām lūgt, kad pēkšņi nelabie gari sāka brēkt: "Ak vai, tagad mums kļūst par karstu! Svētā Gara uguns dedzina un iznīcina mūs!"

Tad izgāja pirmais simts, pēc tam – otrais. Trešais simts nelabo garu izgāja no viņas ar šausmīgu kliedzienu. Bet, pirms tas notika, nelabie gari pateica kaut ko tādu, kas bija neparasts un zīmīgs mums pašiem. Viņi teica: "Mēs zinājām par Dievu Tēvu un Dievu Dēlu, bet ar Dievu Svēto Garu mēs vēl nebijām sastapušies. Un, tā kā Viņš ir atnācis, Viņa svētā uguns mūs iznīcina!"

Tad es atcerējos Svēto Rakstu vārdus: "..Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar manu Garu! Saka tas Kungs Cebaots." (Cak. 4,6) Agrāk es arī nevarēju saprast, ko mums māca Jaunā Derība, sakot: "Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā." (Ef. 6,12) Lasot šos vārdus, es bieži domāju par to, kādā veidā mēs to varam darīt. Un tajā brīdī man burtiski atvērās acis – ne miesa cīnās pret garu, bet Dieva Gars pret tumsas gariem.

Kungs Jēzus kādreiz runāja par Svētā Gara uguni. Par to arī sludināja Jānis Kristītājs, nosaucot Dievu un Svēto Garu par rijošu uguni, un par šo vārdu patiesumu nu mēs pārliecinājāmies praksē.

Pēc tam, kad ļaunie gari izgāja no šīs sievietes, viņas seja izmainījās līdz nepazīšanai un visa viņas āriene vienā mirklī pārtapa. Vai varat iedomāties, kā izskatās veca burve ar drūmu, ļaunu seju, izvagotu dziļām grumbām. Tagad viņa izskatījās kā sieviete, kas daudzus gadus pavadījusi pie Jēzus kājām un bijusi apgaismota ar Viņa tuvumu. Viņas seja laistījās un staroja, tajā it kā atspoguļojās debesis. Ar debešķīgu smaidu viņa izdvesa: "Cik brīnišķīgi! Jēzus ir atbrīvojis un izpircis mani! Viņš ir pārcirtis manas elles važas!"

Mīļie draugi! Šo ainu es nekad neaizmirsīšu. To redzot, var tikai lielā pazemībā noliekties mūsu Kunga priekšā. Ak, cik Viņš ir brīnišķīgs – mūsu Pestītājs un Glābējs!

Pēc tam atnāca nākamā burve, tad vēl un vēl. No sākuma nāca burves un zīlnieces, pēc tam ļauno garu apsēstie viens pēc otra. Viņi nāca pie mums un teica, cik viņos ir ļauno garu. Vienos bija simts, otros – tūkstotis. Dažos dzīvoja veseli leģioni. Daudzi ļaunie gari teica, ka neiziešot bez asiņu izliešanas. Un patiešām, tādiem apsēstajiem uznāca ilgstoša asiņu vemšana, pirms viņi atbrīvojās. Tajās dienās visiem bez izņēmuma mēs jautājām:

"Kurš jums stāstīja par Dievu?"

"Neviens."

"Vai jūs agrāk pazināt viens otru?"

"Nē, nepazinām."

"Bet kā jūs uzzinājāt, ka mēs atrodamies šeit? Kādā veidā? Caur ko jūs atnācāt? Kas jūs pamudināja uz to?"

Neviens no atnākušajiem nebija dzirdējis par to no kāda cita. Viņi visi bez izņēmuma tika atvesti pārdabiskā spēkā. Tā mēs praksē piedzīvojām, ka Svētais Gars ienāca mājās un mitekļos un burtiski vadīja cilvēkus kā Vasarsvētku dienā.

Cilvēki teica: "Mēs vairs nevarējām rast mieru, kaut kas mūs mudināja iet, mēs tā izjutām savus grēkus kā vēl nekad agrāk, mēs jutām un zinājām tikai vienu – ir jāiet un – gājām." Viens stāstīja mums, ka dzirdējis balsi, kas teica: "Ej uz turieni – uz tādu un tādu vietu, un tur tev pateiks, kas jādara." Citi redzēja parādības. Tā viņi nāca pa visdažādākajiem ceļiem, nāca no tuvējām vietām un no tāluma. Dažiem bija sadauzītas un uzpampušas kājas, jo viņiem nācās nedēļām iet kājām, lai nokļūtu tur, kur mēs toreiz atradāmies.

Tas notika nepārtraukti – dienām un naktīm, tā ka apmēram divu triju mēnešu laikā mēs gandrīz negulējām. Es nekad nevarēju iedomāties, ka cilvēks spēj dzīvot, tik maz gulējis. Mēs sapratām, ka to var izdarīt tikai Dievs. Bieži vien mums nebija prātā pat ēšana, bet, neskatoties uz to, mēs pat nejutām nogurumu. Tā mūs nesa tas Kungs – kā uz ērgļa spārniem.

Izejot no mājas, mēs pagalmā jebkurā diennakts laikā sastapām simt līdz trīssimt cilvēku pūli, kas, stāvot ārā, mūs gaidīja. Cietsirdīgi, asinskāri vīrieši, kas agrāk negribēja pat dzirdēt par kristietību, šņukstēja un raudāja kā mazi bērni, it kā viņus kāds sistu ar koku. Viņi bija garīgi sakauti un, ja tā varētu izteikties, piespiesti pie zemes. Svētais Gars atvēra viņu acis uz viņu grēkiem, uz Dieva taisnību un Viņa sodu.

"Kāpēc jūs neejat uz darbu?" mēs viņiem jautājām.

"Mēs nevaram," viņi atbildēja. "Mēs nevaram ilgāk gulēt."

"Bet kas ir noticis?!"

"Mēs esam grēcinieki! Varbūt Dievs mums piedos?"

Cilvēki, kuri līdz šim nebija pazinuši asaras, tagad raudāja: "Vai mums vēl ir kāda cerība? Vai mums ir iespējama piedošana?"

"Jā," mēs atbildējām.

"Bet jūs tā sakāt tādēļ, ka nezināt, cik briesmīgi mēs esam grēkojuši!"

Tad mēs ņēmām rokās Bībeli un lasījām viņiem no pravieša Jesajas grāmatas: "Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna." Atbildot uz to, viņi tikai šūpoja galvas. Tik dziļu aptveršanu un grēku nožēlu viņiem dāvināja Dievs.

Svētais Gars tik skaidri vēra vaļā ļaužu acis uz viņu grēkiem, ka dažiem pat zuda ticība, ka viņiem vispār ir iespējama piedošana, tā ka mums nācās viņus mierināt un uzmundrināt ar Rakstu vārdiem. Kāds liels vīrs sēdēja un raudāja tik rūgti, ka es neizturējis pametu visu un gāju pie viņa:

"Sakiet man, kas jums noticis?"

"Ak," viņš raudāja, "Es esmu grēcinieks, palikuši tikai daži centimetri, un mani aprīs elle!"

Jāņa evaņģēlija 16. nodaļas 7. pantā Jēzus saka: "Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums." Rodas jautājums, ko tad darīs šis Aizstāvis, kad Viņš atnāks? Kā Viņš mierinās ļaudis? Bībele uz to mums atbild tā: "Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu." (Jņ. 16,8)

Gars – Aizstāvis norādīs cilvēkiem uz viņu grēkiem. "Vai tad tas ir mierinājums, tā ir aizstāvēšana!" kāds varbūt teiks. "Tā jau nevar cilvēku aizstāvēt!" Bet vai jūs zināt, ka Dievs cilvēku aizstāv savādāk, nekā mēs to darām. "Nē, nē!" sakam mēs. "Tikai ne tā aizstāvēt! Tikai neteikt cilvēkam par viņa grēku! Tā taču cilvēkiem var likt pavisam sajukt prātā!" Bet, mīļie draugi, ja aizstāv un mierina Dievs, tad Viņš sūta cilvēkam Garu – Aizstāvi, kurš pirmām kārtām norāda uz viņa grēkiem.

Tieši tāpēc arī ir grūti saprast, kā tas iespējams, ka cilvēks, Svētā Gara pilns, vēl varētu turpināt dzīvot grēkā. Tur jau arī ir Svētā Gara, Gara – Aizstāvja, būtība, ka Viņš, pirmkārt, norāda uz cilvēka grēku un, otrkārt, taisnību, patiesību un tiesu. Un to patiešām ir iespējams piedzīvot savā dzīvē, ja vien Svētai Gars patiesi darbojas. Turklāt tev ir tāda sajūta, ka pienākusi tiesas diena. Tad cilvēki vairs nevar naktī aizmigt, nevar ēst, nevar iet uz darbu. Viņi nekur nevar rast mieru, un tā tas turpinās tik ilgi, līdz šādas dvēseles ir garā satriektas, pilnā savas grēcības atziņā. Tādām vairs nepietiek ar kopēju grēku nožēlas lūgšanu un apslēptu savu grēku nožēlu Dieva priekšā. Tās neapmierinās, līdz nenesīs savu garīgo netīrību gaismā, līdz dziļā personīgā grēku nožēlā nenosauks katru grēku tā īstajā vārdā.

Mūsu kalpošanas praksē bija gadījumi, kad mēs lūdzām par visu sapulci, kurā bija četrsimt piecsimt cilvēku, lai Dievs piedod visu grēkus un katra grēkus. Kad mēs beidzām šādus dievkalpojumus un atlaidām cilvēkus, viņi negāja projām, viņi sēdēja un raudāja, katrs izjuta tikai vienu nepieciešamību – celt savu grēku gaismā personīgā atzīšanā, nosaucot katru tā īstajā vārdā. Bez tā viņi nesajuta piedošanu un atbrīvošanu. Kopēja grēku atzīšana un kopēja lūgšana tādās reizēs, ja tā var izteikties, vienkārši neder.

Vēstules efeziešiem 5. nodaļas 13. pantā mēs lasām: "Bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma." Tāpat Jāņa 1. vēstulē ir rakstīts: "Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem."

Redziet, mīļie draugi! Pats Dieva Vārds saka mums, ka Jēzus Kristus Asinis mazgā un tīra mūs tikai tajā gadījumā, ja mēs dzīvojam gaismā. Mūsu Pestītāja šķīstījošās Asinis sevi neatklāj tad, ja mēs slēpjam savus grēkus un staigājam tumsā; tās atklāj savu spēku tad, kad ceļam savus grēkus gaismā un turpmāk sekojam Kristum gaismā.

Gribu arī teikt, ka grēksūdzes laikā daži grēki šķiet sīki un nenozīmīgi, ja skatāmies no cilvēciskā viedokļa. Bet, ja Dievs atklājas cilvēkam, tad "mazais grēciņš" kļūst liels, lielāks par vismilzīgāko kalnu. Piemēram, katru vīru, kas, uzlūkodams sievieti, to iekāro, Jēzus sauc par laulības pārkāpēju; bet katru, kas dusmojas uz savu tuvāko, nosaucot to par muļķi vai nejēgu, sauc par slepkavu.

Tāds mērs un tāds standarts ir tam, kuru mēs saucam par savu dārgo Pestītāju! Tas ir mīlošā Kunga Jēzus standarts! Protams, tāda pieeja nav remdena kristieša standarts, kurš uz šādām lietām skatās caur pirkstiem, uzskatot, ka tā ir tikai pusbēda un nebūt nav kaut kas tik briesmīgs. Bet, kad mēs ieraudzīsim un piedzīvosim Dieva svētumu un Viņa klātbūtni, tad vairs tā nespriedīsim. Ja nu mēs to neiepazīsim šeit virs zemes, tad tomēr nāksies piedzīvot tādu brīdi, atrodoties citā vietā. Tikai tad tā mums jau būs soda diena. Šeit vai mūžībā, bet ar katru no mums tam jānotiek! Un, ja tagad netiksim izmalti caur Dieva dzirnavām, tad caur to mums nāksies iziet citā laikā.

Eiropā es bieži dzirdu šādas runas: "Jā, melnādainajiem Āfrikā tā būs, bet mums gan ne." Bet, mani mīļie draugi! Melnādainajiem un baltajiem, Āfrikas, Eiropas un visām citām zemēm un kontinentiem ir viena Bībele! Mums nav citas.

Dievs ir gaisma, un katrs, kas ieiet šajā gaismā, kļūst par gaismu. Cik bieži man ir bijis jāredz cilvēki, kas, nākot uz grēksūdzi, ir nospiesti, ar sadrūmušām sejām. Bet, kad viņi atklāja savu garīgo netīrību un Jēzus piedeva viņiem grēkus, tad viņu sejas pārvērtās un staroja, atspoguļojot to, kurš pats ir Gaisma.

Lūk, tā Dievs aizdedza savu uguni mūsu sirdīs, un Dieva Gars, pārņemot mūsu dvēseles, pats tās veda no tumsas uz gaismu. Būtu nepieciešamas daudzas stundas, lai sīki izstāstītu par to, kā tas viss notika, tāpēc es pastāstīšu tikai dažus atgadījumus, kas to raksturo.

Kāda jauna meitene, atgriežoties no skolas, apsēdās zem citronkoka. Pēkšņi viņa savā acu priekšā ieraudzīja tāfeli, uz kuras kāda neredzama roka rakstīja vārdus, pie kam katrs uzrakstītais vārds bija tā grēka nosaukums, kuru šī meitene bija darījusi. Šo garo sarakstu izlasījusi, viņa paķēra no zemes melno oglīti un kādu vecu, zemē nosviestu papīra gabalu un sāka rakstīt. Kad skolniece bija norakstījusi pēdējo vārdu, tāfele pazuda, un tajā pašā brīdī briesmīgas izbailes, sava grēka apziņa un dziļa grēku nožēla viņu tā pārņēma ka viņa bez atpūtas skrēja vairākus kilometrus, līdz atrada mūs. "Lūk, mani grēki!" viņa teica, pasniedzot mums netīro papīra drisku. "Tas Kungs atklāja man visu manu dzīvi. Vai man vēl ir iespējama piedošana?" Tā viņa nožēloja grēkus.

Gadījās, ka cilvēki, kas ir pilnīgi analfabēti, piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Tā atgadījās ar kādu pagānu puisi, kurš nekad nebija gājis skolā un neprata ne lasīt, ne rakstīt. Reiz pusdienlaikā viņš strādāja uz lauka. Bija skaidra, saulaina diena, un pie debesīm nebija neviena mākonīša. Pēkšņi palika pilnīgi tumšs, un šajā tumsā jauneklis ieraudzīja apgaismotu tāfeli, uz kuras kāds kaut ko rakstīja. Viss uzrakstītais stāstīja par viņa nodzīvoto dzīvi un visiem viņa izdarītajiem grēkiem, un šis analfabēts spēja izlasīt katru vārdu. Tiklīdz viņš bija beidzis lasīt pēdējo rindiņu, tumsa pazuda un no jauna gaiši spīdēja saulīte.

Notikušais tā viņu satrauca, ka viņš viss trīcēja un nezināja, ko tagad darīt. Beidzot viņš atcerējās, ka šajā apvidū dzīvo viena kristiete, un skrēja pie tās. Ieskrējis šīs sievas būdā, prasīja viņai: "Vai jūs varat rakstīt?" un, izdzirdējis apstiprinošu atbildi, turpināja: "Tas Kungs negaidīti parādīja visu manu dzīvi un atklāja visus manus grēkus. Es nekad nebiju domājis, ka esmu tik šausmīgs grēcinieks, un pat nestādījos priekšā, ka Dievs ir tik svēts un ka es nevaru stāties Viņa Svētā Vaiga priekšā ar savu netīrību. Es tūlīt nosaukšu savus grēkus! Lūdzu, pierakstiet tos!"

Viņš nodiktēja to, kas bija rakstīts uz tāfeles, un viņa visu pierakstīja. Pēc tam viņam nācās noiet divdesmit vai trīsdesmit kilometrus līdz vietai, kur mēs tajā laikā atradāmies. Noskrējies, viss vienos sviedros, viņš uzreiz izstāstīja mums par pārdzīvoto un, pasniedzot man aprakstīto lapu, teica: "Izlasi! To visu es esmu izdarījis savā dzīvē! Pasaulē nav grēcīgāka cilvēka par mani! Kas tagad ar mani notiks? Vai tu vari man palīdzēt? Vai Dievs var man piedot?"

Un tad mēs viņam parādījām ceļu pie Jēzus krusta un to, ka Dieva Vārds mums saka: "Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības." (1. Jņ. 1,9) Izdzirdot šos vārdus, viņš no sākuma tos nespēja aptvert un sāka prasīt, lai mēs lūdzam par viņu. Mēs bijām gatavi un, nometušies ceļos, nolikām to visu pie Jēzus kājām.

Pēc šīs lūgšanas viņš piecēlās kā pilnīgi jauns cilvēks un, priekā starodams, teica: "Tagad man jāiet pie saviem vecākiem, pie brāļiem, māsām un radiniekiem, jo kopš pašas bērnības es esmu bijis ļoti nepaklausīgs bērns. Es biju negodīgs arī savā darba vietā." Tā viņš devās atpakaļceļā un, atgriezies atpakaļ, sakārtoja savas attiecības ar radiniekiem, draugiem un vēl citiem cilvēkiem. Tā viņš sastapa to Kungu savā dzīvē un noslēdza ar Viņu mieru.

Dievam ir daudzas iespējas un metodes, lai runātu uz cilvēka sirdi. Bieži vien Viņš uzrunā Dieva Vārda lasīšanas laikā. Mums bija arī tādi gadījumi, kad analfabētu ģimenēs, kur bērni prata lasīt, kaut kāda veidā ienāca Bībele. Pēc tam šie cilvēki nāca un teica, ka Dievs uz viņiem sāka runāt tajā brīdī, kad viņu bērni sāka lasīt Bībeli.

Bija arī gluži pretēji. Reiz pie mums atnāca zulusu sieviete, kas bija burve, un stāstīja, ka dzirdējusi balsi, kas viņai teica: "Ņem Bībeli un lasi to un to nodaļu un pantu." Paklausot šai pavēlei, viņa devās meklējumos. Arī viņa neprata lasīt, bet, kad atvēra Bībeli, pati sev par pārsteigumu konstatēja, ka var lasīt. Izlasījusi norādīto vietu, viņa sāka ticēt Dievam. Nākošais viņas solis bija grēksūdze un grēku nožēlošana.

Minētais piemērs nav vienīgais. Cilvēki, kuri neprata lasīt, kļūstot par kristiešiem un nākot pie mums, stāstīja, ka dzirdējuši balsi, kas saka: "Ņem Bībeli un lasi." Pie tam interesanti ir tas, ka, atverot Bībeli, viņi var to lasīt, bet, kad aizver, tad zaudē lasītprasmi. Mēs daudzas reizes dzirdējām, kā šādi cilvēki lasa Bībeli, un katru reizi apstiprinājās viņu teiktā patiesums.

Par vienu notikumu ar kādu analfabētu es gribētu pastāstīt sīkāk.

Ja zulusi saslimst, viņi iet nevis pie ārstiem, bet pie burvjiem vai zīlniekiem, lai uzzinātu cilvēka vārdu, kas uzsūtījis šo slimību vai nelaimi.

Kādam ievērojamam burvim bija divdesmit piecus gadus vecs dēls, vārdā Mabango, kas tēvam bija labā roka un liels palīgs buršanā. Reiz šis jaunais cilvēks smagi saslima. Viņam kājas pirkstā sākās gangrēna. Stiprās strutošanas dēļ bija tādas sāpes, ka jauneklis nevarēja rast sev vietu. Tēva burvju māksla neko nepalīdzēja, un tika izsaukti burvji no Rodēzijas - kaimiņu valsts, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā no mums. Bet arī viņi nespēja palīdzēt. Tad tēvs devās uz Mozambiku un atveda no turienes pašus varenākos burvjus. Bet arī tie izrādījās bezspēcīgi. Jaunais cilvēks cieta šausmīgas sāpes.

Tieši tajā laikā mūs pirmo reizi uzaicināja uz apvidu, kurā dzīvoja Mabango, lai sludinātu Evaņģēliju. Viens no jaunatgrieztajiem kristiešiem, kas tur dzīvoja, aizgāja pie jaunekļa un viņam teica: "Klausies, pie mums atbraukuši Dieva sūtņi! Aizej uz viņu sapulci un paprasi, lai viņi lūdz to Kungu par tavu dziedināšanu!"

"Nē," teica slimais. "Buršana un kristietība nevar dzīvot roku rokā! Kalpošanu Dievam un spiritismu nav iespējams savienot!" Bet sāpes kājā bija tik neciešamas, ka tās viņu tomēr piespieda aiziet uz šo sapulci. Tur viņš apsēdās pēdējā solā, cenzdamies būt nemanāms. Protams, sludinātājam nebija nekādas nojausmas, ka slavenā burvja dēls atrodas šajā sapulcē. Viņš vienkārši sludināja Evaņģēliju. Bet šie vārdi tik tieši bija vērsti uz slimo jaunekli, ka viņš, slēpdamies aiz priekšā sēdošo mugurām, domāja: "Kas izstāstīja šim sludinātājam par visiem maniem grēkiem? Kas gan varēja viņam pastāstīt par mani?!"

Mīļie draugi, tā notiek tikai tad, kad tas Kungs patiesi darbojas caur savu Svēto Garu. Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 14. nodaļā no 24. līdz 25 pantam ir teikts: ja uz Dieva ļaužu sanāksmi ierodas neticīgs vai svešinieks, tad Dieva Vārda gaismā viņa sirds noslēpumi nāks zināmi un viņš kritīs uz sava vaiga un apliecinās: "Tiešām, Dievs ir jūsu vidū."

Nespēdams saprast, kādā veidā viņa dzīve kļuvusi zināma sludinātājam, jauneklis iedomājās, ka cilvēks, kurš uzaicināja viņu uz sapulci, ir iepriekš jau visu par viņu izstāstījis sludinātājam. Starp citu, pie mums Dienvidāfrikā uzskata: ja cilvēks šādi jūtas un domā, tad tā ir laba zīme. Bieži tas notiek, pirms cilvēks sāk nožēlot grēkus.

Tieši tā notika arī šajā reizē. Ar sludinātāja muti tas Kunga atklāja burvja dēlam visu viņa līdzšinējo dzīvi. Pēc sapulces, kad citi piecēlās, jauneklis palika sēžot, jo viņam nebija spēka izkustēties no vietas. Viņš jutās kā pielīmēts pie sava krēsla. Tie, kas sēdēja no viņa pa labi un pa kreisi, jau sen bija aizgājuši, bet viņš arvien vēl sēdēja.

Kad sludinātājs, ieraudzījis viņu tādā stāvoklī, pienāca klāt, viņš sāka raudāt, atkārtodams: "Es esmu grēcinieks! Es esmu ceļā uz elli! Bez Kristus es aizeju bojā! Vai Jēzus vēl var piedot manus grēkus?"

Tiklīdz šis pagānu jauneklis satriekts atklāja savu sirdi un izsūdzēja savus grēkus, tas Kungs aizskāra viņu un viņš uzreiz tika dziedināts no savas slimības. Tajā brīdī sludinātājs nemaz nelūdza par viņa dziedināšanu, bet, kad Jēzus apžēlojās un glāba šo dvēseli, tad arī miesa tika dziedināta.

Drīz kādu nakti pēc sapulces šis jauneklis redzēja sapni. Viņš redzēja atveramies debesis, un viņa acu priekšā nolaidās Bībele. Kad tā apstājās viņa priekšā, viņš izdzirdēja Dieva balsi: "Mabango, atver Bībeli un izlasi Salamana pamācību 8. nodaļas 4. un 5. pantu." "Kungs!" viņš izsaucās. "Es nevaru lasīt! Es taču esmu analfabēts! Es nekad neesmu gājis skolā!"

Tā pati balss viņam atbildot teica: "Ja Es tev lieku lasīt, tad tev nav jāsaka Man, ka tu to nevari! Jo Es esmu tas, kas radījis tavu prātu un tavas acis!"

Tad Mabango ņēma rokās Bībeli un, tiklīdz to atvēra, varēja arī lasīt. Tas notika pirmo reizi viņa dzīvē, un lūk, ko viņš izlasīja: "Ak jūs, vīri, ar saviem kliedzieniem Es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm! Veltījiet, neprātīgie, savu uzmanību gudrībai, un jūs, vientiesīgie neprašas, lieciet manus vārdus sev nopietni pie sirds!" Kad Mabango, izlasījis norādīto vietu, aizvēra Bībeli, tā tūdaļ pazuda debesīs.

Nākamajā naktī sapnis atkārtojās. Atkal atvērās debesis un Bībele nolaidās pie viņa. Tā pati Dieva balss teica viņam: "Mabango, paņem Bībeli un izlasi Jesajas grāmatas 49. nodaļas 15. un 16. pantu!" Viņš paņēma Bībeli un izlasīja: "Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgo bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis, tavi mūri ir vienmēr manā priekšā." Pēc tam Bībele nozuda debesīs tāpat kā parādījusies.

Trešajā naktī viņš atkal redzēja sapni, kurā viņu uzrunāja Dieva balss: "Tagad izlasi pravieša Jeremijas grāmatas 1. nodaļu no 4. līdz 7. pantam." Atvēris šo vietu, Mabango izlasīja sekojošo: "Pār mani nāca tā Kunga vārds, kas man sacīja: "Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu, un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, Es tevi svētīju un tevi izredzēju par pravieti tautām. Tad es atbildēju: Ak, Kungs, mans Dievs, redzi – es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!" Bet tas Kungs man sacīja: "Nesaki, es esmu vēl jauns, jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu ,un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu.""

Kad pienāca rīts, Mabango vairs nespēja nociesties un devās meklēt Bībeli. Juzdams lielas slāpes pēc Dieva Vārda, viņš gāja no būdas uz būdu, prasīdams Bībeli. Ilgi viņam nācās tā staigāt, līdz viņš nonāca pie vietējā sludinātāja mājas. Mabango bija pārliecināts, ka šeit nu gan viņš dabūs ilgoto grāmatu. Ieraudzījis saimnieku, viņš tūlīt prasīja:

"Sakiet, lūdzu, vai jums ir Bībele?"

"Jā," tas viņam atbildēja.

"Vai es varu to no jums aizņemties?"

"Nē!" atskanēja negaidīta atbilde. "Kam tev tā? Tu taču neproti lasīt, tikai nosmērēsi to. Tu taču esi burvja dēls un nekad neesi gājis skolā, bet ganījis sava tēva aitas un kazas."

"Jā," tā tas ir, "neatkāpdamies lūdzās jauneklis, "bet atļaujiet man kaut vienu reizi paņemt Bībeli rokās! "

Tāda uzvedība sludinātājam likās ļoti savāda, un viņš uzaicināja jaunekli ienākt mājā. Paņēmis no plaukta vairākas grāmatas, viņš tās nolika jaunekļa priekšā, teikdams: "Atmini, kura no šīm grāmatām ir Bībele!" Mabango tūlīt ar pirkstu norādīja uz to, lūgdams: "Lūdzu, atļaujiet man kaut ko no tās izlasīt!" Atvēris Bībeli, viņš, pašam sev par pārsteigumu un arī mācītājam par pārsteigumu, varēja viegli lasīt katru vārdu.

No tā laika šis bijušais analfabēts var ne tikai brīvi lasīt, bet arī brīvi rakstīt. Tas viss viņam bija Dieva dāvāts. Ar Bībeli rokā viņš pārstaigāja desmitiem ciemu un pilsētu, nesdams cilvēkiem Evaņģēliju par pestīšanu. Caur viņa sprediķiem simtiem cilvēku atgriezās pie Dieva.

Reiz viņam gadījās būt lielā pilsētā kādā konferencē, kur bija sapulcējušies sevišķi slaveni sludinātāji un teologi. Tur viņš lūdza atļauju runāt. Skatoties uz viņu ar acīm redzamu neuzticību, viņam deva piecas minūtes laika. Kad viņš bija runājis piecas minūtes, viņam piedāvāja runāt vēl piecpadsmit minūtes, pēc tam vēl pusstundu.

Pēc šī vairāk nekā stundu garā sprediķa viņu ielenca pārsteigtie teologi. "Sakiet, jaunais cilvēk," uz viņu bira jautājumi, "kur jūs mācījāties Dieva Vārda sludināšanu?"

Zulusu valodā vārds "Bībeles skola" skan tāpat kā vārds Bībele. Pacēlis savu Bībeli, viņš atbildēja: "Bībelē!"

"Tas, protams, ir saprotami!" nepacietīgi viņu pārtrauca teologi. "Bet mēs gribētu zināt, kādu universitāti jūs esat beidzis un kur apguvis tādas zināšanas?"

Mabango atkal pacēla savu Bībeli un teica: "Mani mācīja šī Bībele." Bet profesori un teologi tajā reizē tā arī nesaprata, par ko viņš runāja.

Šis bijušais burvja dēls jau daudzus gadus ir mūsu misijas līdzstrādnieks, un caur viņu Dievs darbojas varenā spēkā.

Mīļie draugi! Tā nav pasaka, bet patiess notikums, kura liecinieki ir ne tikai kristieši, bet arī pilnīgi neticīgi cilvēki. Tas Kungs var rīkoties pāri mūsu spējām un cilvēciskai saprašanai. Viņam dota vara debesīs un virs zemes, un Viņš ir tas pats vakar, šodien un rīt.

Un tagad atkal turpināšu stāstīt par atmodas izaugsmi. No tās sākuma brīža ikdienišķa kļuva parādība: ja kāds atnāca izsūdzēt un nožēlot savus grēkus un atgriezās pie Dieva, tad jau divas vai trīs nedēļas pēc atgriešanās mājās viņš mūs aicināja pie sevis. "Kas pie Jums ir noticis?" mēs jautājām un saņēmām atbildi: "Viss mūsu apvidus ir sakustējies!" Kad mēs tur ieradāmies, mūs jau gaidīja divsimt līdz četrsimt cilvēku, sēdēdami zem kokiem vai tāpat zem klajas debess.

"Kas šeit atgadījies?" mēs viņiem jautājām.

"Šis cilvēks, kas dzīvo mūsu vidū, ir nožēlojis grēkus, un, skatoties uz viņa dzīvi, mēs jūtam, ka arī mums ir jānožēlo grēki un jāpieņem to pašu Dievu. (Bez tam šajās reizēs cilvēku dvēseles bija līdzīgas nobriedušām druvām, kas gaida pļāvēju.)

Tā Dieva Gars pārņēma arvien jaunus un jaunus apvidus, tā ka nedēļas laikā simtiem, bet reizēm pat tūkstošiem cilvēku atgriezās pie tā Kunga. Bija arī tādas reizes, kad vienas dienas laikā tūkstošiem cilvēku sāka ticēt Dievam.

Tad deju laukumi, alus bāri, futbola un tenisa laukumi tika slēgti. Jūs jautāsiet – kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkiem tam visam vairs nebija laika. Viņi gāja un sludināja Evaņģēlija vēsti. Pat analfabēti un bērni nesa cilvēkiem vēsti par glābšanu. Protams, viņiem nebija nekāda priekšstata par teoloģiju! Bet viņi zināja ko citu: "Jēzus mums ir piedevis mūsu grēkus! Jēzus ir izglābis mūs! Caur Viņu mēs esam kļuvuši Dieva bērni!" Tā viņi nesa citiem Dzīvā Evaņģēlija vārdu.

Un, kad cilvēki nāca pūļiem – simtiem un tūkstošiem, kad tas Kungs sāka strādāt pie gara, dvēseles un miesas, tad atkārtojās gandrīz viss, par ko rakstīts Apustuļu darbu grāmatā. Varens Dieva spēks darbojās mūsu vidū, izpaužoties visdažādākajos veidos, tajā skaitā arī ar dziedināšanu, brīnumiem un zīmēm. Daudzi slimnieki un kropļi tika atnesti un nolikti zālē, bieži vien vēl līdz sapulces sākumam tas Kungs viņus aizskāra un dziedināja.

Atceros, kā reiz atnāca viens aklais. Mēs toreiz bijām sapulcējušies zem klajas debess. Sapulces laikā viņa acis negaidīti atvērās. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš pēc tam gāja, izstiepis uz priekšu savu, jau vairs nevajadzīgo nūju, un nepārtraukti atkārtoja: "Es taču vienmēr esmu teicis, ka Jēzus ir balto Dievs! Bet tagad es zinu, ka tas ir mans Dievs! Viņš – mans Dievs!" Līdz ar atmodas sākumu melnādaino cilvēku pārliecība, ka Jēzus ir balto cilvēku Dievs, pārtrauca pastāvēt kā tāda. Tagad melnie saka: "Viņš ir mūsu Dievs!"

Mīļie draugi! Tagad es gribētu pabeigt stāstu par apsēsto meiteni, ko Dievs reiz nedziedināja pēc mūsu lūgšanām. Toreiz man nācās aizvest viņu tās mātei, atzīstot, ka mēs apsēstajai palīdzēt nevaram. No tā laika līdz atmodai pagāja seši gadi.

Atcerējies šo gadījumu, es lūdzu Dievu, lai varētu satikt meiteni, ja vien viņa vēl ir dzīva. Reiz, kad mēs kādā vietā noturējām sapulci, satikām nabaga māti, kas pa šiem gadiem no bēdām bija novecojusi līdz nepazīšanai, it kā būtu pagājuši nevis seši, bet divdesmit gadi. Ak, kā līksmoja mana sirds, kad es atkal viņu ieraudzīju! Vai zināt, kas notika? Dievs darīja brīnumu! Meitene tika atbrīvota un dziedināta, un viņai vairs nevajadzēja mitināties kalnos. Arī viņa atrada Kungu Jēzu Kristu. Tik varens ir mūsu Dievs, un tāds ir Dzīvais Evaņģēlijs, kas ir varens Dieva spēks!

Es stāstīju arī par aklo, kurš agrāk netika dziedināts pēc manas lūgšanas ticībā, kad es cietu garīgu sakāvi un rūgtu vilšanos. Pēc tam, kad Svētais Gars nāca pār mums un sāka darboties, tas Kungs mācīja mani arī dievišķi ticēt. Viņš teica man: "Erlo, aizmirsti savu tā saucamo ticību. Tā Man nav svarīga..."

Mīļie draugi, es, protams, zinu, ka Vēstules ebrejiem 11. nodaļas 6. pantā ir rakstīts: ".. bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā." Šie Rakstu vārdi piepildījās arī Kristus laikā. Katru reizi, kad kāds nāca pie Jēzus, Viņš jautāja: "Vai tu tici?" Ja atnācējs lūdza un prasīja viņu dziedināt, Jēzus viņam uzdeva jautājumu: "Vai tu tici, ka tas var notikt?" Un tikai pēc tam, kad izdzirdēja apstiprinošu atbildi – "ticu", sacīja: "Lai tev notiek pēc tavas ticības."

Tas, ka mums nepieciešama ticība, ir neapstrīdama un neapgāžama patiesība. Tikai starpība ir tā, ka tas, ko mēs saucam par ticību, un tas, ko Raksti saka par ticību, kādreiz ir pilnīgi pretstatā un pavisam pretējas lietas. Jēzus Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 44. pantā saka: "Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?" Redziet, draugi, kā tas Kungs vērtē ticību. Viņš saka mums tieši: ja mēs sagaidām un pieņemam godu un slavu no cilvēkiem, tad nevaram Viņam ticēt.

Kas tad ir ticība? Par šo tēmu jārunā atsevišķi, tādēļ, lai neattālinātos no sava stāstījuma, pašreiz gribu pateikt tikai vienu: Jēzus neteica, ka mums jātic savai ticībai, bet ka mums jātic Viņam. Ticība – tā ir savāda lieta. Jo vairāk mēs koncentrējamies uz savu ticību, jo mazāka tā kļūst, līdz izbeidzas pavisam. Ja mēs tiecamies pēc Jēzus, tad ticība aug un vairojas, neskatoties uz to, ka mēs to nemaz neapzināmies.

Bieži vien, kad mūsu misijas stacijā notika brīnumi, cilvēki nāca un man jautāja, ko es tajos brīžos esmu jutis – vai es izjutu īpaši lielu ticību. Tad man nācās saņemties un lūgt atnācējiem: "Pagaidiet, ļaujiet man padomāt un atcerēties, vai tur bija ticība vai nebija. Jā, droši vien bija. Mums taču vienmēr ir jābūt ticībai." Tikai tāda atbilde parasti neapmierina, un tad atkal seko jautājums:

"Bet, tomēr, kā tas notika?"

Es vienkārši nācu pie tā Kunga, kā bērns nāk pie sava tēva. Es lūdzu Viņam to kā tēvam, un Viņš izpildīja manu lūgumu."

Zināt, draugi, reiz tas Kungs man teica: "Erlo, paliec mierā un atstājies no savas tā saucamās ticības. Domā un tiecies pēc viena – lai tavas attiecības ar Mani būtu kārtībā!" Redziet, kas Dieva acīs ir tas svarīgākais! Svarīgi, lai saikne ar Jēzu būtu pastāvīga un nesaraujama, lai mūsu dzīvē nebūtu nekā tāda, kas mūs atšķirtu no Dieva. Ja šī saikne, šīs attiecības ar Viņu (nav tik būtiski, kā to nosauc) būtu kārtībā, tad Viņš bez šķēršļiem varētu darboties caur savu Svēto Garu.

Bet tagad atgriezīsimies pie pārtrauktā stāstījuma. Pirmo reizi izdzirdējuši par Dzīvo Dievu, daudzi pagāni atgriezās no savas vecās dzīves un nāca pie Viņa, nododot sevi pilnīgi Viņa varā. Bez tam, viņiem nebija iespējams uzreiz uzzināt visu par savu turpmāko jauno dzīvi. Pat ja tas būtu iespējams, viņi tik un tā nespētu uzreiz visu aptvert. Ne velti Jēzus, vērsdamies pie saviem mācekļiem, reiz teica: "Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest." (Jņ. 16,12)

Tāpat arī šie melnie pagāni, pieņēmuši Kristu, atgriezās tur, kur viņi dzīvoja, un tur pats Kungs turpināja vadīt viņu dzīvi, tā ka daudzi no viņiem pēc kāda laika atkal nāca pie mums, lai precizētu kaut ko jaunu kristīgai dzīvei, uz ko viņiem norādīja tas Kungs.

Bez tam, kā jau teicu, starp melnādainajiem ir ļoti daudz analfabētu, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt. Daudziem no viņiem nav ne mazākā priekšstata par Dieva Vārdu, un nekad agrāk viņi nav par to dzirdējuši, tāpēc tas Kungs pats kļūst par viņu Skolotāju.

Reiz grēkus nožēloja kāda padzīvojusi sieviete, kura agrāk bija dzērāja. Viņa atgriezās savās mājas, bet jau pēc dažām dienām atkal atnāca pie mums un jautāja: "Sakiet man, ja es esmu kristiete un Jēzus dzīvo manā sirdī, tad tas nozīmē, ka vairs nevaru dzert vīnu?" Mēs bijām pārsteigti par viņas jautājumu un gribējām zināt, kā viņa līdz tam nonākusi. Un tad viņa mums pastāstīja sekojošo: "Kad es no jums atgriezos mājās, tad pēc veca paraduma iegriezos pie saviem draugiem, vēlēdamās ar viņiem iedzert. Bet pietika man ieņemt dažus malkus vīna, kad sāku justies ļoti slikti. Nācās nekavējoties iziet no šī nama, jo es sāku stipri vemt. Vemšana bija tik ilga un mokoša, ka man likās, ka nomiršu. Nekad agrāk ar mani nebija noticis kaut kas līdzīgs. Dažas dienas vēlāk es mēģināju atkal iedzert dažus malkus vīna un ar mani atkārtojās tas pats. Tagad es pilnīgi nepanesu alkoholu. Sakiet, vai kristieši vispār nedzer vīnu? Vai tiešām tas būtu pretrunā ar kristieša dzīvi? Es izjūtu, ka Dievs mani ļoti pārmainījis. Man ir pavisam cits raksturs, kuru Viņš man ir dāvinājis. Ļoti daudz no tā, ko es agrāk darīju, tagad vairs nevaru darīt. Vai tam tā jābūt? Vai tas ir pareizi?"

Tā, lūk, draugi, pēc grēku nožēlas un atgriešanās Kristus ir kļuvis par viņas dzīvi. Tā mēs atkal un atkal praksē pārliecinājāmies par Dieva Vārda patiesumu, kas saka: "Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns!" (2. Kor. 5,17)

Sākumā es stāstīju, ka zulusu bērni atrodas burvestību varā jau mātes miesās un pēc tam buršanas, kalpošana ļaunajiem gariem, kā arī upurēšana ir viņu dienišķā maize.

Viens tāds zuluss kļuva par kristieti. Reiz viņu uzaicināja ciemos viņa brālis. Pirms viņa atnākšanas brālis upurēja mirušo dvēselēm un arī runāja ar tām. Jaunatgrieztais kristietis nezināja, ka šajā dienā notikusi upurēšana. Kad pusdienu laikā viņam pasniedza upura gaļu un viņš to sāka ēst, visu acu priekšā notika kaut kas – viss viņa ķermenis pēkšņi sāka pampt un pietūkt. Pampšana bija tik stipra, ka viņš pat nespēja pacelt plakstus, lai skatītos.

Kristietis pasauca brāli un jautāja, kas tā par gaļu, ko viņš ēdis. Uzzinājis, ka tā ir gaļa, kas upurēta mirušo gariem, viņš steidzami lika sevi nogādāt mājās un tur viņš krita uz sava vaiga un lūdza Dievam piedošanu par grēku, ko, pašam nezinot, bija darījis. Turpat lūgšanas laikā pampums un pietūkums izzuda. Tā šis cilvēks saprata, ka nedrīkst vairs upurēt elkiem un ēst šādu upuru gaļu.

Tādā veidā tas Kungs runāja un to dara vēl arvien pie šiem cilvēkiem. Daudz ko Viņš māca savām avīm, un avis Viņu klausa kā savu Ganu. Pēc atgriešanās Kristus kļūst par viņu dzīvi, bet Bībele – par ceļa rādītāju.

Jēzus tādā mērā piepilda cilvēka dzīvi, ka viņš pilnīgi pārmainās un visa viņa būtība pārvēršas par Kristus būtību. Sievas kļūst līdzīgas Jēzum, arī vīros Jēzus kļūst redzams, un bērni atspoguļo Kristus būtību.

Ģimenes dzīvi zulusu tautā raksturo pazīstams teiciens – "suni valda ar nūju", un šis "suns" pie viņiem visbiežāk ir sieva. Kāda melnādainā sieviete, pieņēmusi Kristu, atgriezās mājās. Viņas vīrs bija vislielākais dzērājs visā apkaimē. Tas bija ļauns un cietsirdīgs cilvēks. Sievai un bērniem bieži nācās gulēt uz ielas vai kukurūzas laukā, jo katru dienu viņš tos sita ar nūju. Vīrs visu nodzēra, tāpēc sievai vienai nācās barot savu ģimeni. Protams, šajā namā miera nebija, jo sievai vienkārši nebija spēka klusēt, un bieži vien tas noveda līdz strīdiem un kautiņiem. Bet pienāca diena, kad šī sieva nožēloja grēkus un atgriezās pie Dieva. Pēc dažām dienām vīrs pārsteigumā par notikušajām izmaiņām, jautāja:

"Klausies, siev, kas ar tevi noticis?"

"Kāpēc tu tā jautā?" ar pretjautājumu atbildēja sieva.

"Tu taču tik ļoti esi izmainījusies! Tu ar mani vairs nerunā tā kā agrāk. Tu esi kļuvusi tik paklausīga kā vēl nekad! Tu taču vienmēr esi gribējusi pateikt pēdējo vārdu, it kā nevis es, bet tu būtu ģimenes galva! Tu esi sākusi pavisam citādi rīkoties. Tu mani cieni tā, ka es jūtos kā valdnieks ģimenē!"

Un tiešām, kad vīrs kā parasti atgriezās mājas piedzēries, viņa nejautāja, no kurienes tas atgriezies un kur tik ilgi bijis. Tā vietā viņa atnesa bļodu ar siltu ūdeni, kur nomazgāt kājas, saklāja gultu un izturējās pret viņu mierīgi un laipni. Visu to vērojot, pārsteigtais vīrs tikai grozīja galvu.

"Pasaki man," viņš tincināja, "vai tiešām tu būtu kļuvusi kristiete? Vai tik tu nebūsi pieņēmusi balto cilvēku Dievu?"

Jāsaka, ka zulusi, kļūstot par kristiešiem, nesteidzas par to runāt, jo to pateikt nozīmē pakļaut sevi nāves briesmām. Ja bērns pateiks vecākiem, ka kļuvis par kristieti, tad viņš tiek padzīts no mājas. Pie mums misijā ir daudz bērnu, arī pavisam mazu, kuri ir padzīti no mājas, no ģimenes. Tos, kuri kļūst par kristiešiem, zulusi sauc par nodevējiem, jo tiek uzskatīts, ka tāds melnādainais nostājas balto pusē, noliegdams savu reliģiju un pieņemdams balto cilvēku reliģiju. Tādēļ arī sieva uz sava dzērāja vīra uzdoto jautājumu atbildēja ar klusēšanu. Jo viņš taču varēja par to arī nosist. Bet vīrs uzstājīgi nelikās mierā, līdz sieva beidzot atzinās, ka tiešām bijusi pie baltajiem cilvēkiem Mapumulo un pieņēmusi viņu Dievu.

Tad viņš teica: "Ja balto Dievs pie tevis ir darījis to, ko es nevarēju panākt ar koku, tad tajā kaut kas ir! Tāpēc es arī gribētu aiziet uz turieni!" Nākamajā dienā viņš atnāca uz sapulci un tūlīt nožēloja savus grēkus.

Ziniet, mīļie, pie mums Dienvidāfrikā bija viens ļoti slavens lauvu dresētājs. Reiz viņš atzinās, ka spēj savaldīt un izdresēt jebkuru lauvu, pat visniknāko un nepakļāvīgāko, tikai ne savu sievu. Tādēļ nav brīnums, ka dažiem vīriem īsts pārsteigums ir tas, ka tad, kad sievas dzīvē sāk darboties Dievs, viņa pārmainās pašos pamatos. Turklāt nebūt nav vajadzīga liela runāšana. Ja vīrs redz brīnišķīgo pārmaiņu pie savas sievas, tad tā bez vārdiem viņu uzvar. Atcerieties, mīļās sievas, ka vīra sirdij ir raksturīga viena īpatnība: viņš nevar un negrib neko pieņemt, ja sieva sāk viņu mācīt vai viņam sludināt. Šī pretdarbība viņas vārdiem būs pat tad, ja viņš skaidri jutīs, ka sieva runā patiesību. Tāda nu ir vīra sirds. Tādēļ arī, to zinot, Jēzus ir apsolījis jums, sievas, palīdzēt, ja būsiet paklausīgas un pazemīgas saviem vīriem. Tieši ar savu uzvedību sieva ir spējīga ātri iekarot sava vīra sirdi un pievērst viņu Dievam. Par šo patiesību mēs varējām pārliecināties jau uzreiz pēc atmodas sākuma, un no tā laika vīriem jautājums par grēku nožēlu vairs nebija nekāda problēma. Viņi nožēloja grēkus viens pēc otra.

Tieši tāpat arī bērni, kas kļuva par kristiešiem, atgriezušies mājās, nerunāja ne vārda, bet viņu uzvedība un dzīve tik ļoti izmainījās, ka jau pēc dažām dienām vecāki sāka jautāt, kas ar viņiem noticis. Agrāk bija tā, ka nācās divas vai trīs reizes teikt, lai iet gulēt vai pilda savus mājas darbus, lai palīdz nomazgāt traukus un sakopt māju. Parasti tādās reizēs sākās pretimrunāšana un visādu iemeslu meklēšana: "Ak, mamma, kāpēc tieši man un nevienam citam nav jādara šis darbs? Kāpēc man vienmēr jāmazgā trauki?..." Tagad turpretī, negaidot vecāku uzaicinājumu, bērni paši sāka darīt savus darbus. Atgriežoties mājās, vecāki redzēja sakoptas, izmazgātas un iztīrītas istabas un izbrīnā jautāja bērniem, kur viņi ir bijuši un kas viņiem to ir mācījis. Tādā veidā vecāki iepazina un pieņēma Dievu caur saviem bērniem, un šī uguns dega un izplatījās caur Kristus dzīvi, kas atklājās tajos, kuri iepazina un pieņēma Jēzu.

Ticīgie bērni gāja uz savām skolām, un atmodas uguns izplatījās arī tur, pārņemot ne tikai citus skolēnus, bet arī viņu skolotājus. Par vienu tādu notikumu tūlīt pastāstīšu.

Drīz pēc atmodas sākuma pie manis atnāca daži vecāki, kas bija mūsu misijas līdzstrādnieki un teica, ka gribot izņemt savus bērnus no skolas. Pārsteigts es viņiem jautāju, kāpēc viņi grib tā rīkoties. Viņi atbildēja, ka pretējā gadījumā nevarēs sludināt Dieva Vārdu. Es, vēl vairāk izbrīnījies, turpināju izjautāt viņus par tāda lēmuma iemesliem.

"Vai tad Bībele mums nemāca," viņi teica, "ka tas, kas neprot valdīt savu paša namu, nevar vadīt arī draudzi. Mēs uzzinājām, ka mūsu bērni skolā ir nepaklausīgi, slikti sagatavo mājas uzdevumus, ne vien ir nejauki pret pārējiem skolēniem, bet pat neklausa savus skolotājus. Tāpēc mums par kaut ko ir jāizšķiras: vai nu mūsu bērni nožēlos grēkus, vai mums ir jāpārtrauc sludināt Dieva Vārdu!"

"Tad nu gan..." es domāju. "Kas tad tagad notiks!..." Bet vecāki turpināja: "Mēs par to esam lūguši un esam nolēmuši aizliegt bērniem apmeklēt skolu. Mēs negribam to naudu, ko saņemam no Dieva, tērēt mūsu bērnu mācīšanai. Lai viņi labāk paliek nemācīti, nevis gudri sātanēni!"

To dzirdot, man gribējās saķert galvu, jo tāda pieeja varēja apturēt atmodu. Bet vecāki palika nelokāmi savā lēmumā un neatļāva saviem grēcīgajiem bērniem apmeklēt skolu, viņiem paskaidrojot: "Bērni, mēs sludinām Evaņģēliju un stāstām cilvēkiem par Kungu Jēzu, bet Bībele māca mums, ja baznīcas kalpotājs nespēj turēt paklausībā savus bērnus, tad viņš nevar vadīt draudzi. Jūs esat nepaklausīgi, jūs neesat gaisma un sāls skolā, tādā veidā sasienot mums rokas un kājas un aizbāžot muti. Tā vairs nevar turpināties! Tādēļ mēs nesūtīsim jūs uz skolu, jo jūs kalpojat sātanam!" Tā šie kristieši izņēma savus bērnus no skolas.

Pēc šī notikuma pagāja viena nedēļa, tad otra. Un, lūk, viņi atveda savus bērnus pie mums uz misiju un lūdza Dievu viņiem palīdzēt. Pēc neilga laika bērni sāka nožēlot grēkus viens pēc otra. Daudziem no viņiem toreiz nebija vairāk kā septiņi astoņi gadiņi, citiem – divpadsmit trīspadsmit. Tas Kungs sūtīja šo bērnu sirdīs dziļu grēka apziņu un nožēlu. Viņi lūdza piedošanu saviem tuviniekiem, pēc tam nāca pie manis un grēksūdzē attīrīja savu dzīvi.

Tad viņi griezās pie saviem vecākiem un lūdza atļaut viņiem apmeklēt skolu, lai lūgtu piedošanu arī saviem skolotājiem un vienaudžiem.

Vecāki piekrita, brīdinot, ka līdz ar to gribētu redzēt šīs grēku nožēlas augļus. Bērni apsolīja, ka no šī laika arī skolā viņi dzīvos tam Kungam.

Tad vecāki atnāca pie manis, lai lūgtu automašīnu, ar ko braukt uz skolu. Viņi lūdza arī man padomu, ko teikt skolas direktoram pēc tā, kas ir noticis. Jo viņi taču izņēma savus bērnus no skolas bez jebkādiem paskaidrojumiem.

"Tā ir jūsu darīšana, mani mīļie!" es viņiem atbildēju. "Jo ne jau es jums liku izņemt savus bērnus no skolas. Tas bija jūsu pašu lēmums. Jūs man teicāt, ka pats Dievs jums to ir atklājis. Ja tas tiešām tā ir bijis, tad tas Kungs jums var atklāt arī, kā rīkoties tālāk. Tā kā šajā konkrētajā gadījumā es jums nekādu padomu nevaru dot." (Mīļie draugi, mēs vienmēr tā rīkojamies, jo mēs, cilvēki, nedrīkstam ieņemt Svētā Gara un paša Dieva vietu, kuram vienmēr un visur jābūt pirmajam un pēdējam. Un, ja pie mums nāk kāda dvēsele un lūdz padomu vai norādījumu, tad pirmām kārtām mēs jautājam šim cilvēkam: "Bet ko tev šajā sakarā saka tas Kungs?")

Tā šie cilvēki paņēma mašīnu un ar neslēptām bailēm un trīsām devās uz skolu. Viņu izbailes bija izskaidrojamas ar to, ka šīs skolas direktors neko negribēja dzirdēt par Evaņģēliju un skolā aizliedza kristietību, nevēlēdamies ar to neko kopēju.

Kad vecāki atbrauca uz skolu, tad pirmais, ko viņi darīja – neizkāpjot no mašīnas, lūdza Dievu, lai Viņš iet pa priekšu un sagatavo ceļu. Kad pēc lūgšanas viņi atvēra acis, tad bija šokēti. Pie viņu mašīnas stāvēja skolas direktors, kas, vērsdamies pie viņiem, ierunājās drebošā balsī: "Mīļie draugi, es jūsu priekšā jūtos kā noziedznieks, cilvēks ar netīru sirdsapziņu. Lūdzu, piedodiet man!"

Pārsteigtie vecāki nesaprata, ko teikt. Viss iznāca otrādi. Jo viņi taču ir izdarījuši kļūdu, bez jebkāda paskaidrojuma izņemot bērnus no skolas. Viņi ir atbraukuši, lai lūgtu piedošanu šim cilvēkam! Bet, pirms viņi spēja kaut ko izteikt, pats direktors lūdza viņiem piedošanu.

Beigu beigās visi kopā viņi iegāja direktora kabinetā. Apsēdies pie sava galda, direktors atkal uzrunāja viņus ar vārdiem: "Man ir tāda sajūta, it kā es būtu vainīgs jūsu priekšā..."

"Nē," viņu pārtrauca kristieši, "mēs esam vainīgi jūsu priekšā! Mēs esam grēkojuši! Mēs esam rīkojušies nepareizi, izņemot savus bērnus no skolas bez jebkādiem paskaidrojumiem. Mēs sludinām Dieva Vārdu – Evaņģēliju, bet Bībele saka, ja mēs kalpojam baznīcā un neprotam vadīt paši savu namu, tad mēs neesam cienīgi kalpot. Mēs dzirdējām, ka mūsu bērni bija nepaklausīgi stundās un slikti izpildīja mājas uzdevumus, bet daži pat smēķēja un strīdējās ar saviem klases biedriem. Tāpēc arī izlēmām, ka tā nedrīkst turpināties. Vai nu mūsu bērniem ir jānožēlo grēki, vai mums ir jāpārtrauc sludināt Dieva Vārds. Mums nebija citas izejas, un mēs izlēmām paturēt bērnus mājās. Lai viņi labāk paliek par analfabētiem, nekā saņem izglītību, lai kļūtu par sātana kalpiem!"

To dzirdot, direktoram izkrita no rokām pildspalva. "Mani mīļie!" viņš teica. "Atļaujiet man sapulcināt visus vecākus, lai varētu viņiem izstāstīt visu to, ko jūs man izstāstījāt, un lūgt, lai viņi visi dara to pašu, ko esat darījuši jūs. Jo, cik ļoti izmainītos visa mūsu skola un visa apmācību sistēma, kā arī darbs ar bērniem, ja visi vecāki paceltos līdz tādam līmenim, kādā esat jūs! Tagad es gribu teikt, ka no šī brīža es atveru skolas durvis Evaņģēlija sludināšanai! Jebkurā dienas laikā, kad vien Dievs pamudina jūs uz to, laipni lūdzam pie mums! Mēs atliksim visas nodarbības, lai noturētu dievkalpojumu. Mūsu durvis vienmēr būs jums atvērtas – jūs vienmēr drīkstat šeit sludināt Dieva Vārdu!"

Uz vecāku jautājumu, vai viņi drīkst atkal sūtīt savus bērnus skolā, direktors ar prieku deva apstiprinošu atbildi.

Pirmdienas rītā visi šo vecāku bērni, ieskaitot pašus mazākos, ieradās skolā un pirmām kārtām devās pie direktora, lai lūgtu piedošanu. Viņi lūdza arī atļauju runāt ar visiem skolēniem. Tad direktors sapulcināja visus sešsimt septiņsimt skolēnus, un visi kristiešu bērni sāka lūgt piedošanu par to, ka ir slikti dzīvojuši un bijuši neuzticīgi Kungam Jēzum.

Tajā laikā, kad bērni tiesāja savu nepareizo dzīvi, lūdza piedošanu saviem vienaudžiem un liecināja par to Kungu, visi skolotāji sāka elsot un pēc tam skaļi raudāt. Pēc skolotājiem sāka raudāt arī bērni.

Tā Dieva Gars apmeklēja šo skolu un simtiem jaunu dvēseļu atgriezās pie Dieva, attīrot un savedot kārtībā savu dzīvi. Trīs nedēļu laikā šī uguns, Dieva aizdegta, pārstaigāja skolas un mācību iestādes līdz pat Zulusu republikas universitātei. Tūkstošiem bērnu un jauniešu tika pārņemti ar Dieva Vārdu un Viņa Garu.

Tas Kungs guva uzvaru! Un no kā tas sākās? No "nepareizas" rīcības! Tāds ir mūsu Dievs! Bieži Viņš nāk tad, kad mēs to negaidām, un sāk rīkoties tā, kā mēs to nestādāmies priekšā!

Mīļie draugi, ja jūs kādreiz piedzīvosiet garīgo atmodu, tad nedomāju, ka pēc tam varēsiet samierināties ar kaut ko mazāku! Ja jūs priecājaties par kaut ko mazāku, tad acīmredzot vēl nekad neesat baudījuši atmodas prieku!

Ja jūs iepazīsiet Dievu Viņa Godībā, Varenībā un Spēkā, tad jūs būsiet nomodā un lūgsiet, lai Dievs palīdz jums dzīvot tā, ka nekas nekļūst par šķērsli starp jums un Viņu!

NĀKAMĀ NODAĻA