7.nodaļa 
ATMODAS IENAIDNIEKI

Ja mēs lūdzam par atmodu, tad nedrīkstam aizmirst par grūtībām, kas nāks reizē ar to. Tas ir tāpēc, ka tieši garīgā atmoda ir tas, ko sātans īpaši neieredz.

Patiesu garīgo atmodu īsi var raksturot kā Svētā Gara darbību caur uzticamiem Dieva kalpiem, kas tērpti Viņa spēkā un iziet kalpošanas laukā. Un, ja šie Kunga sūtņi ielaužas sātana valstībā, tad viņš, protams, ar to nesamierinās. Tādā laikā viņš pieliks visus spēkus, lai stātos pretī vai vismaz traucētu Dieva darbam. Tam viņš izmanto savus traukus, kas viņam ir vairāk nekā pietiekoši ne tikai pasaules cilvēku starpā, bet diemžēl arī starp tiem, kuri saucas par kristiešiem.

Lai to apstiprinātu, es jums pastāstīšu, ko mums nācās piedzīvot tieši pirms pašas atmodas sākuma un tālākajā tās attīstībā.

Vispirms sātans centās darīt visu, lai izjauktu atmodas sākumu. Tajā laikā, kad mēs katru dienu pulcējāmies kopā, lai meklētu Dieva vaigu, un sakārtojām savu dzīvi, mani negaidīti izsauca pie pilsētas mēra. Kad es ierados, ieraudzīju tur arī tiesnesi. Apsveicinājušies un piedāvājuši apsēsties, viņi sāka izjautāt mani par vietu, kur noturu mūsu sapulces. Atbildēju, ka sludinu vecajā šķūnī, kas kādreiz kalpojis par kūti. To izdzirdējuši, viņi gribēja precizēt, tieši kurā vietā tas atrodas.

Paskaidrojot izsaukšanas iemeslus, pilsētiņas mērs teica, ka minētajā vietā ir cilvēki, kas uzrakstījuši par mani sūdzību uz Pītermāricburgu. Viņi negribēja, ka es pie viņiem sludinu Evaņģēliju, un pieprasīja aizvākt mani no šīs apdzīvotās vietas. Pēc tam tika nosauktas vietas, kur man ir aizliegts ieiet, lai sludinātu.

Jāatzīmē, ka Dienvidāfrikā ir atļauts sludināt Evaņģēliju. Bet, ja kāds melnādaino ķēniņš vai cilts virsaitis paziņo, ka nevēlas neko kopēju ar kristiešiem, tad balto valdība to ņem vērā, jo negrib ierobežot valsts melnādaino iedzīvotāju tiesības.

Bez tam ir arī atsevišķas baznīcas, kuru privātās intereses ir valdības aizsardzībā. Lieta ir tāda, ka tad, kad pagājušā gadsimtā Dienvidāfrikā ieradās pirmie misionāri, viņu pilnīgā pārvaldīšanā tika nodotas lielas fermas ar milzīgiem zemes gabaliem. Viņi toreiz dzīvoja melnādaino pagānu ielenkumā, bet, ja kāds no zulusiem pieņēma Kristu un kļuva par kristieti, tas tika padzīts. Tādiem melnādainajiem vairs nebija vietas savas cilts teritorijā, tadēļ viņi arī atrada sev mājvietas balto misionāru lielajās fermās. Tādā veidā tūkstošiem hektāru zemes piederēja tur izveidotajām baznīcu draudzēm, kuras pilnībā vadīja dzīvi viņām piederošajās teritorijās. To tiesības un pilnvaras ir valsts aizsardzībā. Tieši tādas baznīcas tagad neatļāva man atrasties un sludināt viņām piederošajos apgabalos, jo es nepiederēju pie tām un to organizācijām. Savā sūdzībā baznīcu vadītāji rakstīja, ka negribot, lai es aizvilinu viņu avis. Protams, ar to bija domātas garīgās avis.

Neskatoties uz to, ka man bija Dienvidāfrikas valdības oficiāla atļauja misijas darbam un man bija tiesības sludināt visur, dotajā gadījumā vietējie baznīcu vadītāji varēja atļaut vai aizliegt man atrasties viņu teritorijā.

Sapratis radušos situāciju, es domās lūdzu Dievu, nododams visu Viņa rokās, jo jutu, ka man jāpaliek Mapumulo.

Un tā tiesnesis un pilsētiņas mērs lika atnest minētās vietas precīzu plānu. Apskatot to, viņi atklāja, ka strīdus teritorijas robeža iet tieši pāri vietai, uz kuras atrodas mūsu šķūnis, pie kam nevis pa vidu, bet pa tās ziemeļu daļu. Izrādījās, ka tikai viena astotdaļa šķūņa, tā ziemeļaustrumu gals, atrodas uz brīvas zemes, bet septiņas astotdaļas tā platības – man aizliegtā teritorijā.

Tad mērs paprasīja man, kurā šķūņa vietā es atrodos sludināšanas laikā. Es atbildēju, ka stāvu kreisajā pusē galdam, kas atrodas stūrī, šķūņa ziemeļu daļā. Salīdzinājis šīs ziņas ar plānu, tiesnesis iekliedzās aiz pārsteiguma. Izrādījās, ka sludinot es stāvēju tieši pie aizliegtās teritorijas robežas, bet draudze sēdēja aizliegtajā teritorijā.

Viss beidzās ar to, ka man atļāva sludināt arī turpmāk. Tik brīnišķīgi Dievs toreiz atrisināja šo problēmu, un drīz pēc tam sākās atmoda.

Kā redzat, mīļie draugi, velnam gandrīz izdevās izjaukt Dieva darbu un šķita, ka viss karājas mata galā. Bet, ja mēs pazemībā staigājam Dieva priekšā, slavējot Viņu, tad Viņš izposta visus sātana nodomus un ieceres. Jo Dievam nav nekā neiespējama.

Pagāja divas vai trīs dienas no atmodas sākuma, kad mums atkal aizliedza noturēt dievkalpojumus. Šoreiz aizliegums nāca no cilvēka, kas bija valdībā un negribēja neko zināt par kristietību. Viņš aizliedza mūsu sapulces, kā iemeslu minot to, ka vieta, kur mēs pulcējamies, nav paredzēta baznīcai, bet rūpniecībai. Un es toreiz nodomāju, ka tās būs atmodas beigas. Bet, neskatoties uz to, ka cilvēki var aizliegt mums sapulces, viņi tomēr nekad nevarēs sasiet Svēto Garu un Dzīvā Dieva Vārdu.

Pēc aizlieguma dienas mēs šajā vietā vairs nevarējām noturēt dievkalpojumus un savas lūgšanu sapulces, bet uguns, kuru aizdedzināja Dievs, nepārtrauca degt. Pats Dievs gāja mums pa priekšu, turpinot vest jaunas dvēseles, tā nojaucot šķēršļus, kas mums tika likti.

Cilvēks, kurš, izmantojot likumu, aizliedza mums sapulces, bija neticīgs, un viņa ģimenē bija tikai viens dēls. Drīz pēc tam, kad viņš nostājās pret mums, valdība viņu pārcēla uz citu apgabalu – uz mūsu valsts galvaspilsētu Pretoriju. Kad viņš kopā ar savu ģimeni tur ieradās, notika nelaime. Brīdī, kad viņa septiņus gadus vecais puisēns bija izgājis pie mājas pastaigāties, nez no kurienes uzradās liels suns un saplosīja bērnu, tā ka viņš uz vietas nomira. Tāda bija Dieva alga cilvēkam, kas nostājās ceļā atmodai. Mums vēlāk stāstīja, ka šis bijušais neticīgais ir sācis apmeklēt baznīcu.

Otram cilvēkam, kas bija tādās pašās domās kā pirmais un arī iestājās pret mums, bija normāli un veseli bērni. Bet, kad viņš nostājās ceļā atmodai, viņa ģimenē piedzima vēl viens bērniņš, kas nevarēja ne dzīvot, ne nomirt, ciešot lielas mokas.

Kad sātanam neizdevās neko panākt no ārpuses, tad viņš sāka darboties no iekšpuses, meklējot sev piemērotas dvēseles. Kāda ģimene, kas toreiz bija mūsu draudzē, nostājās pret atmodu, uzskatot, ka, esot par kristieti, ir pietiekami pieņemt Dievu un nākt uz dievkalpojumiem. Viņi uzskatīja, ka nav nepieciešams katru dienu pulcēties un vēl divas reizes dienā, kā mēs to toreiz darījām, jo arī mājās ir darbi un pienākumi, kuru veikšanai ir vajadzīgs laiks. Ģimenē bija četras meitas. Pēc tam, kad šī ģimene sacēlās, gada laikā meitas kļuva netiklas un rezultātā katra no viņām gaidīja ārlaulības bērnu.

Vēl viena ģimene, kas piederēja pie mūsu draudzes, arī nostājās pret atmodu, nosaucot mūs par pārāk fanātiskiem. Viņi gribēja dzīvot ērtu un mierīgu kristiešu dzīvi, mēģinot arī citus par to pārliecināt. Viss beidzās ar to, ka šīs ģimenes dēli nokļuva cietumā un māte atnāca pie manis ar lūgumu apmeklēt viņas dēlus ieslodzījuma vietā.

Varētu minēt vēl daudzus piemērus, kā Dievs sprieda savu tiesu pār tiem, kas bija pretinieki Viņa darbam. No vienas puses – mēs redzējām Dieva mīlestību, bet no otras puses – Viņa sodu un atmaksu, kas apstiprināja patiesību, ka Dievs neļaujas apsmieties.

Un tomēr, neskatoties uz to, ka mēs ne vienu vien reizi pārliecinājāmies par Dieva klātesamību, man nenācās viegli panest uzliktos aizliegumus un es karsti lūdzu Dievu. Reiz savā mašīnā braucu garām man aizliegtajai teritorijai, kad manā sirdī nāca apsolījuma vārdi: "Šo tautu un šīs zemes Es došu tev par mantojumu." Pārsteigumā es izsaucos: "Ak, Kungs! Tas taču nav iespējams! Man taču ar tiesas spriedumu ir aizliegts ieiet šajā apvidū!" Bet vārdi, kurus Dievs saka, – piepildās.

Mēs, protams, turpinājām lūgt, lai gan nedarījām to atklāti. Kādu dienu pie mums atnāca sieviete, kura strādāja pie pilsētas mēra un vēlējās, lai mēs lūdzam par viņu, jo viņa bija apsēsta. Es nodomāju, ka viņas lūgums tiešām ir patiess, bet tas varēja būt arī mums izlikts slazds, tādēļ pateicu, ka nevaru lūgt par viņu, jo gribu būt paklausīgs valdībai. Bībele taču māca mūs būt paklausīgiem likumam un valdībai. To paskaidrojis, es viņu aizsūtīju atpakaļ pie pilsētas mēra, lai pasaka viņam, kādēļ esmu atteicies lūgt par viņu.

Pēc kāda laiciņa mani izsauca uz maģistrātu. Kad tur ierados, pilsētas mērs man jautāja, kāpēc es nepiekritu lūgt par sievieti, kas pie viņa strādā. Es atbildēju, ka nevaru to darīt, jo man tas aizliegts. "Neviens tev nevar aizliegt lūgt par cilvēku!" viņš iebilda. "Jā, bet es nelūdzu par cilvēkiem viens pats, bet kopā ar saviem līdzstrādniekiem," es precizēju. "Un viņi lūgšanas laikā reizēm dzied." Pilsētas mērs apklusa un ilgi sevī prātoja. Beidzot, griezdamies pie manis, sacīja: "Labi. Tu to drīksti darīt."

Ak, kā mēs toreiz priecājāmies! Tas bija kaut kas līdzīgs sūcei aizlieguma sienā! Mēs atkal drīkstējām pulcēties kopā, dziedāt un lūgt par cilvēkiem.

Šajā sievietē, kas strādāja maģistrātā, bija iemitinājušies ļauno garu leģioni, kuri teica, ka neizies bez asins izliešanas. Un patiesi – vairākas stundas šī apsēstā sieviete vēma asinis, kamēr ļaunie gari izgāja no viņas ārā.

Drīz pēc šī notikuma mēs pusnaktī bijām sapulcējušies manā guļamistabā un dedzīgi lūdzām. Šajā laikā es dzīvoju sava vecākā brāļa lielajā mājā Mapumulo. Mājā bija daudz istabu, un neviens no nepiederošajiem nevarēja zināt, kurā istabā mēs atrodamies. Pēkšņi mūsu lūgšana tika pārtraukta ar skaļu klauvējienu logā. Piecēlies kājās, es piegāju pie loga, atvēru to un ieraudzīju savā priekšā divus melnādainos vīriešus. Uz manu jautājumu, ko viņi vēlas, tie atbildēja, ka esot speciāli atsūtīti man pakaļ. Izrādījās, ka desmit kilometru attālumā no tās vietas, kur mēs atradāmies, ir nomiris kāds melnādainais cilvēks, kuru es nemaz nepazinu. Mirušā pēdējā vēlēšanās ir bijusi, lai tieši es viņu izvadītu.

Savas muļķības dēļ, nemaz nepadomājis un nepajautājis Dievam, es uzreiz teicu pirmo, kas man ienāca prātā, proti, ka es nevaru izpildīt šo lūgumu tādēļ, ka viņu apvidus ir man aizliegtā teritorija. (Jā, patiešām mūsu mēle ir elles aizdedzināta un tāpēc bieži tā runā pārāk daudz, darbodamās ātrāk par veselo saprātu.) Aptvēris savu neuzmanību, es lūdzu abus vīriešus pagaidīt, kamēr es par to lūgšu Dievu.

Pēc lūgšanas mums kļuva skaidrs, kā rīkoties. Es uzaicināju vīriešus pārnakšņot pie mums un no rīta iet pie pilsētas mēra, lai pastāstītu, kādēļ viņi šeit atnākuši un par mirušā pēdējo vēlēšanos.

Tagad tā vairs nebija mana problēma, bet valdības, kas, tāpat kā visi pārējie, zināja, ka mirušā pēdējā vēlēšanās ir jāizpilda, neraugoties ne uz ko. Pretējā gadījumā sāksies neapmierinātība, kas var pāraugt revolūcijā.

Uzklausījis atnācējus, pilsētas mērs aizsūtīja viņus pie tiem, kuri tiešā veidā bija atbildīgi par šo apvidu. Kas gan vairs atlika šiem valdītājiem, kuri nevēlējās mani redzēt savas pārvaldes apgabalā. Arī viņi taču lieliski saprata, ka nevarēs tagad pretoties, jo, pēc melnādaino pārliecības, ja kāds cilvēks uzdrošinās rīkoties pret mirstošā vēlēšanos, tas tiks smagi sodīts par to un mirušā dvēsele pastāvīgi sekos un mocīs šādu cilvēku. Tāda ir melnādaino pagānu saprašana un ticība.

Atrazdamies šajā bezizejas situācijā, vietējie valdītāji uzrakstīja pilsētas mēram vēstuli, lai viņš dod atļauju man ieiet aizliegtajā vietā uz divām stundām, lai izvadītu un pēc tam nekavējoties aizbrauktu.

Tā manās rokās nokļuva rakstiska atļauja iebraukt man aizliegtajā teritorijā uz bērēm. Mūs pārņēma tāds prieks, ka likās – varam lidot.

Kad mēs tajā pašā dienā ieradāmies, tur jau bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Ak, kāda tā bija brīnišķīga iespēja sludināt Evaņģēliju! Bija tāda sajūta, ka tās ir nevis bēres, bet kāzas. Mums nebija iemesla skumt, jo tas taču ir vienreizēji – stāvēt uz uzvaras zemes!

Pagāja tikai dažas dienas pēc šī notikuma, kad pie mums atkal atnāca sūtņi ar tādu pašu lūgumu. Kāda cita mirušā pēdējā vēlēšanās bija tāda pati – lai es viņu izvadītu.

Mēs atkal šos cilvēkus aizsūtījām pie pilsētas mēra, bet tas – tālāk, līdz visa procedūra atkārtojās, kā rezultātā sūtītie man pasniedza atļauju. Tā otru reizi mēs bērēs noturējām mūsu atklāto dievkalpojumu.

Pēc kāda laika atkal kāds nomira tajā pašā man aizliegtajā teritorijā. Kā redziet, mīļie, mēs esam tā kalpi, kuram pieder elles un nāves atslēga un kuram nekas nav neiespējams. Lai Viņa vārds kļūtu slavens, tas Kungs kādreiz izmantoja arī faraonu. Tā arī šodien Dievs izmanto faraonam līdzīgus cilvēkus ar nocietinātām sirdīm, lai tiktu paaugstināta Viņa varenība un Svētais Vārds.

Dažu nedēļu laikā mēs veicām ap desmit izvadīšanu, turklāt, visas man aizliegtajā apgabalā. Katra mirušā pēdējā vēlēšanās bija, lai mēs viņu apglabātu.

Beidzot pilsētas mērs neizturēja un pateica šo zemju pārvaldniekiem: "Kā lai jūs saprot? No vienas puses – jūs aizliedzat šim cilvēkam ieiet pie jums, bet no otras puses – gandrīz katras piecas minūtes jūs atkal dodat viņam atļauju!"

To nedēļu laikā, kad veicām apglabāšanas, tūkstošiem cilvēku tika Svētā Gara pārņemti. Tā tas Kungs izmantoja vienu cilvēku nāvi, lai augšāmceltu daudzu citu dvēseles jaunai dzīvei Kristū!

Tādā veidā Dievs mums atvēra durvis Labās Vēsts sludināšanai teritorijā, kas nu atvērta līdz šai dienai, tā ka pat valdība, kas bija pret mums, kļuvusi par mūsu draugiem un bieži aicina mūs pie sevis. Pēc apbedīšanas dievkalpojumiem tauta runāja: "Šis ir tas Evaņģēlijs, ko mēs vēlamies, un šie ir tie cilvēki, kuriem tas jāsludina!"

Mīļie draugi! Jāsaka, ka toreiz pārdzīvotais nav nekāds izņēmums. Tur, kur sāk darboties Dievs, noteikti sāks darboties arī sātans. Atmoda, par kuru visi runā tikai labu, nevar būt atmoda no Dieva Gara.

Jūs jautāsiet, kāpēc? Vienkārši tāpēc – ja velns ir mierīgs, tad tas ir apliecinājums, ka viņš ir valdnieks un viņam pieder valdīšana. Bet, ja viņš ir satracināts, tā ir droša zīme, ka kaut ko viņš zaudē. Tādā gadījumā viņš pieliks visus spēkus, lai izjauktu Dieva darbu, izmantojot traukus, kurus, lai cik rūgti to atzīt, viņš ļoti bieži sev sameklē starp tiem, kas sevi sauc par svētbijīgiem un Dieva bērniem.

Tieši tā bija arī Jēzus laikā. Toreiz farizeji skaitījās vissvētākie. Šodien vārds "farizejs" kļuvis par apvainojošu un pat aizvainojošu apzīmējumu; un, ja mūs nosauc par farizejiem, tad mēs esam spējīgi pat dusmoties. Bet tajos laikos tie bija cilvēki, kas kalpošanā Dievam atradās uz visaugstākās pakāpes. Farizejs gavēja divas reizes nedēļā, ziedoja desmito tiesu no saviem ienākumiem, daudz lūdza un pildīja to, ko citi bieži vien vispār nedarīja. Tie bija cilvēki, kas četru gadsimtu garumā karsti un patiesi lūdza, lai Dievs sūta viņiem Mesiju. Bet, kad viņu lūgšana beidzot tika uzklausīta un Mesija tika sūtīts pie viņiem, tie ienīda Viņu, pienaglojot pie krusta.

Farizeji nolādēja Kristu tādēļ, ka Viņš atnāca ne tā, kā viņi bija domājuši. Jo četru gadsimtu garumā, kad viņi lūdza par Mesiju, viņiem izveidojās pašiem sava mācība un priekšstats par Viņa atnākšanu uz zemi. Viņi uzskatīja, ka tad, kad nāks Mesija, Viņš nāks kā ķēniņš un sēdīsies savā tronī Eļļas kalnā. Viņi pat izmantoja Svēto Rakstu vietas, kuras apstiprināja viņu priekšstatus. Tādēļ arī veids, kādā Mesija nāca, farizejiem bija pilnīgi nepieņemams. "Vai no Nācaretes var nākt kas labs?" viņi teica. "Bez tam mēs arī zinām, no kurienes Viņš nāk, bet Raksti saka, ka tad, kad atnāks Mesija, mēs to nezināsim, jo pēkšņi izrādīsies, ka Viņš ir mūsu vidū!... Kā gan Viņš uzdrošinās apgalvot, ka atnācis no debesīm!" turpinājās viņu sašutums. "Vai tas nav Jēzus – Jāzepa dēls, kura māti un tēvu mēs zinām? Mēs zinām arī viņa brāļus un māsas!"

Šodien mēs varbūt tikai pasmaidām par to. Bet gribu teikt jums, draugi, ka ir ļoti bīstami zināt tikai pusi patiesības.

Paši dievticīgākie, paši garīgākie tā laika cilvēki kļuva par Kristus pretiniekiem tādēļ, ka Viņa parādīšanās bija pilnīgā pretstatā viņu domām un priekšstatiem. Tieši tādēļ viņi ne tikai nepiedzīvoja atmodu, bet pat kļuva par tās pretiniekiem.

Mīļie draugi! Daudz gadsimtu ir pagājis kopš tā laika, bet šim piemēram ir jākalpo kā labai mācībai arī mūsu dienās. Tāpat kā Kristus dienās, tā arī tagad jāņem vērā, ka tieši tie, kas lūdz par atmodu, var kļūt par tās pretiniekiem tad, kad tā sāksies, un, iespējams, ka tādi cilvēki būs arī starp jums.

Ne velti Jēzus teica, ka nedrīkst liet jaunu vīnu vecos traukos, jo tādā veidā var rasties divkāršs zaudējums, – pārplīsīs trauki un iztecēs vīns. Tādējādi, lai Dievs mūsos varētu ieliet jaunu vīnu, ir nepieciešams, lai mūsu vecie trauki būtu spējīgi atjaunoties. Vai, runājot citiem vārdiem, ja vēlamies, lai Dievs atdzīvinātu mūsu garu un sāktu darboties mūsu dzīvē, mums jābūt gataviem atteikties no visa sava – atteikties no saviem priekšstatiem, domām un ceļiem un pieņemt tā Kunga domas un tā Kunga ceļus.

Atmoda nav iespējama līdz tam laikam, kamēr mēs neaizliedzam paši sevi un nekļūstam pazemīgi, dodot iespēju Dievam rīkoties tā, kā Viņš to grib. Jo Viņš taču ir mūsu Kungs, bet kungam ir tādas tiesības. Ja mēs tam nepiekrītam, tad mēs ne tikai nesaņemsim atmodu, bet, tieši pretēji, kļūsim par tās ienaidniekiem, kad tā būs atnākusi.

Es zinu kādu cilvēku, kas pirms vairākiem gadiem teica, ka, lūdzot par atmodu, mums jabūt modriem un jāstāv nomodā par savu sirdi, lai nekļūtu par atmodas ienaidniekiem, kad tā sāksies. Bet, neraugoties uz viņa vārdiem, viņš pats kļuva par atmodas galveno pretinieku. Kad atmoda viņu vidū sākās, viņš bija galvenais pretinieks. Viņa sacelšanās iemesls bija tas, ka Dievs izmantoja ne tos cilvēkus, kurus viņš bija gaidījis, un atmoda sākās vietā, kur, pēc viņa priekšstatiem, tā nebija iespējama.

Diemžēl tādu piemēru ir ne mazums. Pirms daudziem gadiem Dienvidāfrikas pašos dienvidos – Labās Cerības ragā dzīvoja kāds Dieva vīrs, vārdā Andrejs Murejs, kas bija luteriskās baznīcas vadītājs.

Tas Kungs šajā vietā sūtīja atmodu. Tas notika lūgšanu sapulces laikā, kad viņi lūdza par atmodu. Viņu vidū bija kāda pavisam necila metisu meitene, kas parasti sēdēja pēdējās rindās. Kopējās lūgšanas laikā šī meitene palūdza atļauju lūgt atsevišķi. Un brīdī, kad šī meitene raidīja savu lūgšanu uz debesīm, notika negaidītais – tas Kungs izdzirdēja viņu un Dieva Gars nāca un sāka darboties.

Kas gan varēja iedomāties, ka viss notiks tieši tā! Vieni raudāja, citi karsti lūdza, vēl citi bija satriekti un nožēloja savus grēkus, un Andrejs Murejs, vērodams šo ainu, gribēja visu pārtraukt. Viņš sacēlās, uzskatīdams, ka tas ir nepatiesi, ka visam jānotiek citādi. Lai gan viņš bija sludinātājs un šīs draudzes mācītājs, kas pats lūdza par atmodu, viņš pats arī sacēlās pret to, apgalvojot, ka notiekošais nevar būt no Dieva. Tomēr negaidīti pats Dievs runāja uz šo cilvēku, liekot neapslāpēt Svēto Garu. Tikai pēc tam, kad Andrejs Murejs atzina savu grēku un nožēloja savu pretošanos, Dievs ņēma to savās rokās, padarot viņu par savas godības trauku.

Kā redzat, mēs varam par kaut ko lūgt, bet, ja notikumi risinās citādi, nekā esam iedomājušies, mēs esam spējīgi sacelties pretī.

Kaut ko līdzīgu nācās piedzīvot arī mums Dienvidāfrikā. Kad 1966. gada beigās un 1967. gada sākumā pie mums sākās atmoda, es līksmojot teicu: "Ak, kāda tā ir uzvara! Visa kristīgā pasaule tagad priecāsies līdz ar mums par šo grandiozo pārrāvumu garīgās tumsas valstībā!" Bet cik es biju vīlies, kad man nācās piedzīvot naidīgu pretdarbību no mūsdienu farizejiskās, likumīgās kristietības.

Desmit gadus visu kristīgo baznīcu durvis mums bija slēgtas, un tas turpinājās tik ilgi, līdz cilvēki paši pārliecinājās par to, kādus augļus spēj nest vienīgi patiesa atmoda.

Bet, ja paskatās uz visu Kristīgās Baznīcas vēsturi, tad arvien inkvizīciju organizē nevis neticīgie, bet ticīgie, kas sevi uzskata par svētiem un cīnītājiem par patiesību.

Atcerieties, kas tika darīts reformācijas laikā, kad katoliskā baznīca viennozīmīgi noraidīja jauno mācību! Toreiz Eiropā plūda asins straumes! Mārtiņu Luteru toreiz pasludināja par noziedznieku un atņēma viņam visas tiesības, tā ka jebkurš drīkstēja viņu nogalināt, palikdams nesodīts. Ak, ja katrs luterāņu mācītājs biežāk par to domātu!

Džona Veslija laikā anglikāņu baznīca arī sacēlās pret patiesu kristīgo mācību. Tas aizgāja tik tālu, ka Veslijs, zaudējis kanceli sludināšanai, bija spiests nostāties uz sava tēva kapa un teikt: "No šejienes jums nav tiesības mani padzīt! Šeit ir apglabāts mans tēvs, un šeit es varu sludināt!"

Jā, mani draugi! Būt par īstu kristieti un patiesi sekot Jēzum - tas kaut ko maksā!

Kad par cilvēkiem runā sliktu, kad viņus vajā, kad visiem spēkiem cenšas apgāzt to, ko viņi saka, tad bieži vien tā ir laba zīme.

Vai jūs varat man nosaukt kaut vienu pravieti, vienu patiesu Dieva vīru, par kuru visi runātu tikai labu! Pat par mūsu Kungu un Skolotāju runāja, ka Viņā ir nelabais, ka Viņš dara brīnumus ne citādi kā ar belcebula, ļauno garu virsnieka, palīdzību. Lūk, tāpēc, griezdamies pie saviem mācekļiem, tas Kungs saka : "Ja tie nama kungu saukuši par belcebulu, – par cik gan vairāk tad" tos, kas ir namā, bet "esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs." (Mt. 5,12 ; 10,25)

Dzīve rāda: ja kristietis savā kristietībā ir nenopietns, tad ap viņu valda miers un klusums; bet, tiklīdz viņš patiesi atgriezīsies un nodos savu dzīvi Jēzum, tad uzreiz tās ir lielas briesmas sātanam, kas liek lietā visu iespējamo, lai salauztu un nomelnotu tādu Dieva bērnu.

Mīļie draugi, ja starp jums ir tāds Evaņģēlija sludinātājs, kuram neviens nepretojas un kura vārdiem visi bez izņēmuma piekrīt, tad ar viņu kaut kas nav kārtībā. Par tādiem Svēto Rakstu vārdi saka: "Vai jums, kad visi ļaudis par jums teic glaimus." (Lk. 6,26)

Bēdas tam, kas, stāvot kancelē, cenšas izpatikt saviem klausītājiem, kad, atbildot uz viņa sprediķi, visa draudze saka "jā" un "āmen". Tādiem labāk pēc iespējas ātrāk kāpt nost no kanceles, jo viņi uz sevi izsauc tikai Dieva dusmas un lāstu.

Ja mēs, sludinātāji, esam nopietni pret savu kalpošanu un ja sludinām Dieva Vārdu tā, kā tas ir rakstīts, tad tas ir vienkārši neiespējami, ka visi bez izņēmuma tam piekristu, un vismazāk jau nu sātans. Ja sātans klusē un neizrāda satraukumu, tad negribot rodas jautājums: "Par ko mēs sludinām? Ko runājam un uz ko mācām?! " Atcerieties, kas notika tad, kad uz tautu runāja patiesi Dieva vīri, pravieši un apustuļi! Pārdomājiet, kādu reakciju izraisīja paša Jēzus sludinātie vārdi, kuas nācis, lai atpestītu savu tautu no viņas grēkiem! Kā tas viss izskatījās toreiz un kā tas izskatās tagad?

Vai zināt, ka pēc dažiem maniem Eiropas apmeklējumiem jaunatne nespēj piedot man to, ko es par viņiem runāju? Jautājiet, kāpēc! Mēģināšu jums to paskaidrot. Pagānu meitenes saglabā savu jaunavību līdz kāzām, bet Eiropas jaunatne to nespēj pat klausīties. Kas pie pagāniem tiek apsveikts, tas pie baltajām kristīgajām nācijām noliegts un uzskatīts par pārāk galēju, atpalikušu un praktiski neiespējamu.

Baltās sievietes ar sašutumu man saka: "Ko jūs sludināt! Tas taču nav iespējams! Lai mēs pazemotos un paklausītu vīram? Nē! Tas nav pieņemams mūsu divdesmitajā gadsimtā!"

Viens no Eiropas sludinātājiem man pat teica: "Nē, Erlo, tas ir bijis tikai pagājušos laikos. Šodien daudzas sievietes ir zinātnieces, skolotājas, ārstes, medmāsas. Vai tiešām arī no viņām jāgaida, lai viņas būtu paklausīgas saviem vīriem? Nē, tagad mēs visi, vīrieši un sievietes, esam vienlīdzīgi!"

Mīļie draugi, pie kā mēs turamies?! Kas ir mūsu orientieris un ceļa rādītājs?! Vai tad Dieva Vārdam nav lielāka nozīme?! Kur ir cilvēki, kas uzdrošinās nostāties visas pasaules priekšā, sakot, ka Dieva Vārds arī šodien vēl patiesi darbojas un mūsu divdesmitajā gadsimtā tam ir tāda pati nozīme pie mums uz zemes, kā arī debesīs!

Saprotiet, ka mans galvenais mērķis nav, lai cilvēki atgrieztos pie Dieva un nožēlotu grēkus un lai slimie tiktu dziedināti. Pats svarīgākais man – ir runāt to, kādēļ tas Kungs mani sūtījis! Un te nu man jābūt Viņam uzticīgam ne tikai tagad, bet vienmēr, līdz pat manai nāves stundai. Nav svarīgi, vai es iešu bojā vai turpināšu dzīvot, saņemšu uzslavas vai nepatiku un apsmieklu. Tam visam nav nozīmes! Galvenais, lai tiktu sludināta patiesība neatkarīgi no tā, kāda ir klausītāju reakcija!

Apustulis Pāvils 1. vēstules korintiešiem 9. nodaļas 16. pantā raksta: "Jo, kad es sludinu Evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu Evaņģēliju." Tā arī man jāsaka jums tikai patiesība! Nevaru citādi! Sakiet, ko tad lai sludina, ja Dieva Vārds vairs nav patiesība?! Pie kā tad mums turēties un uz kā stāvēt?!

Jā, būt par īstu kristieti – tas kaut ko maksā! Bet paldies Dievam, ka Jēzus reiz teica: "Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!" (Lk. 22,31–32)

Mani draugi! Tas, kurš kādreiz tā lūdza par Pēteri, lūdza arī par viņa sekotājiem! Tādēļ slava Dievam, ka Viņš arī tagad dod spēku saviem uzticīgajiem kalpiem iziet cauri visam! Iziet cauri, lai ko tas arī maksātu!

Bet bēdas tam, kurš kalpo un kuram nav drosmes atkāpties no greizajiem cilvēkizpatikšanas ceļiem un sekot tieši aiz Kunga Jēzus! Bēdas tam, kam trūkst vīrišķības runāt patiesību un cīnīties par to! Bēdas sludinātājam, kas rūpējas tikai par to, kā izpatikt cilvēkiem! Tad labāk tāds lai nesludina, jo par tādiem Dieva Vārds saka: "Bet bailīgajiem un neuzticīgajiem.. būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve." (Jņ. atkl. 21,8)

Noslēdzot šo tēmu, es gribu vēl kaut ko pateikt, un tam ir jāiet kā sarkanam pavedienam cauri visam iepriekš teiktajam: ja cilvēks kļūst par atmodas pretinieku un ienaidnieku, tad ir iespējams tikai viens iemesls – grēks, kas atradis vietu viņa dzīvē, un ļoti bieži tāds grēks ir netiklība.

Ticiet tam vai ne, bet tā ir. Varat to sev piezīmēt, un varbūt paies gadi un jūs nonāksiet pie tāda paša slēdziena, ja vien patiesība nāks gaismā.

Ir daudz netīrības pie Dieva bērniem un diemžēl arī pie mācītājiem. Es neesmu jūsu ienaidnieks, brāļi, bet neesmu arī rakstu mācītāju, farizeju un saduķeju draugs. Tam, kurš stāv kancelē, jābūt ar tīru sirdi un no tīras sirds arī jāsludina Dieva Vārds! Citi skolotāji mums nav vajadzīgi! Tad labāk iztiksim bez tiem.