8.nodaļa 
DIEVS IR UGUNS, KAS IZNĪCINA

Mīļie draugi! Runājot par atmodu, es to ļoti bieži salīdzinu ar sauli. Kad tā aust vai riet, tā atgādina sarkanu bumbu, uz kuru var mierīgi skatīties, un kādreiz pēc izskata vien ir grūti noteikt, vai tā ir saule vai mēness. Tādos brīžos mēs redzam sauli, kurai nav varenā, žilbinošā un sildošā spēka. Bet viss ir pavisam citādi, kad šī pati saule dienas vidū pacēlusies augstu, augstu, atrodas zenītā un spīd pilnā spēkā, tā ka nav nepieciešams uz to skatīties, lai pārliecinātos par tās esamību. Mēs skaidri izjūtam no tās izejošo siltumu. Kad saule riet, tā atkal izskatās kā sarkana bumba, jo tās spilgtais spožums ir zaudēts.

Tieši tā ir ar ierastu kristietību – tas Kungs tad ir līdzīgs saulei ausmas vai rieta laikā. Bet atmodas laikā tas Kungs kļūst par sauli, kas ir zenītā. Tad Viņš darbojas savā spēkā un varenībā, savā varenajā spožumā, mirdzumā un svētumā. Bez tam nākas arī piedzīvot tādas lietas, par kurām citkārt nebūtu iespējams pat iedomāties.

Pirmkristīgās apustuļu baznīcas laikā, drīzumā pēc Vasarsvētku dienas, Ananijam bija jāmirst tikai par savu krāpšanu, un tūlīt pēc viņa tā paša iemesla dēļ mira arī sieva. Šodien baznīcās notiek pat netiklība, un nekas tādēļ neatgadās. Šodien tur liekuļo, neieredz un melo, bet nekas nenotiek, cilvēki turpina dzīvot tālāk.

Bet, ja Dievs patiešām atklāj sevi visā savā varenībā, ja Viņš darbojas savā Augšāmceltā varenajā spēkā un atklājas cilvēkam visā savā dievišķajā varenībā, tad notiek neparastas, ārkārtējas un satriecošas lietas. Dažus tādus piemērus, ko mēs pārdzīvojām Dienvidāfrikā, man gribētos jums pastāstīt.

Pirmais gadījums notika Mapumulo – vietā, kur atmoda sākās. Reiz mēs bijām sapulcējušies un kā vienmēr karsti un patiesi lūdzām: "Kungs, caur savu Svēto Vārdu Tu taču mums saki: "Uguni esmu nācis mest uz zemi, un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!" (Lk. 12,49) Mēs šeit esam, Kungs! Aizdedz savu svēto uguni! Piepildi to, kādēļ Tu esi nācis! Kristī mūstar savu svēto uguni, Tavu Garu!" Cilvēciski izsakoties, mēs it kā atgādinājām Tam Kungam vārdus, ko teicis Jānis Kristītājs: "Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni." (Lk. 5,16)

Un, kad mēs tā lūdzām, notika kas tāds, kas agrāk nebija atgadījies. Viens no klātesošajiem pēkšņi iekliedzās: "Ak, bēdas man! Manas acis deg kā ugunī! Es degu! Bēdas man! Es esmu cilvēks ar netīrām acīm! Ak, Kungs, lūdzu, piedod man!"

Pēc tā atskanēja līdzīga balss: "Bēdas man! Manas lūpas! Mana mēle! Bēdas man!" Tas līdzinājās pravieša Jesajas pārdzīvotajam. Kad viņš ieraudzīja to Kungu savā tronī sēžam un izdzirdēja serafus saucam: "Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots!" – tad viņš izbailēs un trīsās izdvesa: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas!" (Jes. 6,5)

Mīļie draugi! Toreiz mēs paši piedzīvojām, ka "mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina." (Ebr. 12,29)

Un atkal lūgšanas laikā kāds izsaucās: "Ak, manas kājas! Manas kājas deg kā ugunī!" Izmisumā šis cilvēks norāva zābakus un aizsvieda uz telpas otru kaktu. Viņš ar rokām sita pa kājām, it kā dzēsdams liesmas, kas dedzina. Protams, nekāda uguns nebija redzama, jo notiekošais bija garīgs pārdzīvojums, bet nelaimīgais izjuta tādas mokas, ka mēs baidījāmies, ka tikai viņš nenomirst.

Tas Kungs bija mūsu vidū un aizskāra katru tajā vietā, kur viņš bija netīrs. Es tagad varētu arī izstāstīt, kas bija par iemeslu šādiem pārdzīvojumiem, bet domāju, ka jūs paši varat stādīties priekšā, ko tas nozīmē. Nešķīstas acis, nešķīsta mēle, nešķīstas lūpas un kājas, kas ir staigājušas pa nešķīstām vietām.

Viens melnādainais Evaņģēlija sludinātājs, kurš daudziem cilvēkiem kalpojis ar lielu svētību un caur kuru daudzi atgriezās pie Dieva un piedzīvoja atbrīvošanu, pēkšņi arī skaļi iekliedzās: "Ak, es eju bojā! Kungs, apžēlojies par mani grēcinieku!"

Kad beidzām, viņš mums izstāstīja, ka lūgšanas laikā piedzīvojis sajūtu, it kā kāds viņu šķeltu pušu. Aprakstot situāciju, viņš lietoja tos pašus vārdus, kurus varam izlasīt Mateja evaņģēlija 24. nodaļas 48.-51. pantā, kur tas Kungs stāsta līdzību par nelietīgo kalpu: "Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: "Mans Kungs kavējas nākt," – un iesāks sist savus darba biedrus, un rīt un plītēt ar plītniekiem, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kur viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana."

Šis brālis bija lielās šausmās no pārdzīvotā un prasīja, lai mēs lūdzam par viņu. Tad mēs sapulcējāmies aplī un sākām lūgt. Šīs lūgšanas laikā viņš pēkšņi piecēlās no ceļiem, nāca istabas vidū un sāka griezties un locīties kā čūska, atkārtodams vārdus: "Es atrodos briesmīgā, necaurredzamā tumsā. Ak, kāda tā ir tumsība! Es nevaru ieraudzīt pat savu roku!" (Lai gan šajā laikā bija gaiša, saulaina diena.)

Redzot, kā viņš lokās un grozās istabas vidū, mēs pārtraucām lūgt. Kaut ko tādu mēs piedzīvojām pirmo reizi un nezinājām, ko darīt. Bet viņš turpināja kliegt: "Es atrodos šaušalīgā tumsā, kur ir raudāšana un zobu trīcēšana!"

Jā, mani draugi, šos Svēto Rakstu vārdus mēs toreiz reāli piedzīvojām, skatoties uz šo melnādaino zulusu, kas skaitījās Evaņģēlija sludinātājs.

Mēs atkal sākām lūgt: "Kungs, apžēlojies par viņu! Piedod viņam!" Beidzot viņš atjēdzās un teica: "Nav iespējams ar vārdiem aprakstīt, caur ko es tagad izgāju. Tumsa, kurā es atrados, bija pilnīgi taustāma un sajūtama. Tā patiešām ir tumsība, par kuru lielāka nemēdz būt!"

Mēs lūdzām šim cilvēkam, lai viņš nekavējoties atgriežas pie Dieva un grēku nožēlā sakārto savu dzīvi, bet viņš tā arī neatklāja savu grēku. Pēc dažām dienām viņa vairs nebija. Viņš nomira tieši tā kā Jūda Iskariots; tādā nāvē, kādu es nevienam nenovēlētu. Cilvēki, kas nokopa viņa miesas, stāstīja par šausmīgo skatu, ko pieredzējuši.

Tikai pēc viņa nāves atklājās, kas tika darīts slepus. Šī vīra dzīve bija netīra. Noskaidrojās neķītrība, ko viņš bija piekopis ar dažām jaunām meitenēm no baznīcas, savu tuvāko nosodīšana, kā arī citu Dieva bērnu apmelošana. Par visu to viņš saņēma atmaksu un taisnīgu Dieva sodu.

Tā mēs piedzīvojām kaut ko no uguns kristības. Tas nebija vienīgais gadījums. Līdzīgas situācijas vēlāk atkārtojās ne vienu reizi vien.

Kādā citā vietā, kur bija sapulcējušies daudzi cilvēki, kas arī karsti lūdza to Kungu, notika kaut kas tāds, ko varētu salīdzināt ar reaktīvās lidmašīnas dūkoņu, kas zemu lido pār šo ēku.

Kad Dieva Gars tādā veidā nāca pie viņiem, šī vieta sakustējās, griesti nodrebēja un sienas šūpojās. Klātesošo vidū bija viens melnādainais, kura dēļ visa cilts bija šausmās. Ja viņš bija nolēmis kādu nogalināt, tad viņš to darīja cietsirdīgi un aukstasinīgi. Mierīgi, bez naida izteiksmes sejā viņš ņēma savu šķēpu un, piegājis klāt nodomātajam upurim, izdarīja iecerēto. Visi viņa cilts vīrieši trīcēja viņa priekšā. Tas patiesi bija cietsirdīgs, bezdievīgs, asinskārs pagāns, kas ne no kā nebaidījās.

Nav zināms ,kā un kādā veidā viņš nokļuva šajā sapulcē, bet tā ir Dieva vadība, ka šis šaušalīgais slepkava kļuva par Dieva spēka liecinieku. Kad viņš izdzirdēja vareno troksni, redzēja, kā drebēja griesti, šūpojās sienas un trīcēja visa ēka, tad viņš lielās šausmās nokrita uz ceļiem un trīcēdams patiesi un dziļi nožēloja savus grēkus.

Viņš toreiz nespēja iziet no šīs telpas, pirms nebija lielā grēku nožēlā nodevis visu savu dzīvi savam Pestītājam, attīrot to pilnīgi, līdz pašiem pamatiem. Pēc grēku nožēlas pie viņa notika pilnīga pārvērtība. Viņš kļuva pavisam cits cilvēks un līdz pat šai dienai ir brīnišķīgs piemērs gan kristiešiem, gan pagāniem.

Vēl kādā vietā simtpiecdesmit līdz divsimt kilometru attālumā no Mapumulo arī bija sapulcējušies kristieši, kuri lūdza, lai tas Kungs aizdedz savu uguni viņu pagāniskajā ciemā. Telpa, kurā notika šī lūgšanu sapulce, bija ļoti maza, tādēļ visas mēbeles nācās iznest. Daži sēdēja uz krēsliem, bet lielākā daļa bija novietojušies tieši uz grīdas.

Starp viņiem bija kāda sieviete, kura arī skaitījās kristiete. Kad visi kopīgi lūdza, viņa pēkšņi sāka nemierīgi grozīties savā vietā un izsaukties: "Bēdas man! Esmu necienīga! Man nebija tiesību pat ienākt šajā sapulcē! Kā gan es uzdrošinājos stāties Dieva vaiga priekšā ar visiem saviem grēkiem!"

Pielecot no grīdas kājās, viņa lēkāja it kā atrastos uz karstas pannas. Raudot un pārklājoties ar sviedriem, viņa atkārtoja: "Ak, es degu! Bēdas man! Cik es esmu vainīga!" Pēc tam viņa lūdza atļauju klātesošajiem aiziet no sapulces. Saņēmusi viņu piekrišanu, sieviete nevis izgāja, bet izskrēja no telpas un neapstājoties skrēja veselu kilometru kalnā uz savu māju.

Ieskrējusi mājā, viņa metās pie sava vīra, lūgdama viņam piedošanu: "Tas Kungs ir mūs, sievietes, radījis, lai mēs būtu palīgi saviem vīriem," viņa tam teica, "bet es neesmu bijusi tava palīdze! Es nebiju tāda sieva, kādai man vajadzētu būt saskaņā ar Dieva Vārdu! Es nebiju tev labs piemērs! Tas Kungs man to atklāja! Piedod man, vīrs! Piedod man!"

Saņēmusi no viņa piedošanu, sieviete gāja no viena sava bērna pie otra, sakot: "Piedodiet man! Es nebiju jums laba māte! Cik bieži es jūs lamāju un uz jums dusmojos! Cik bieži es biju neapmierināta, dusmīga un runāju vārdus, ko nedrīkstēju teikt! Lūdzu, piedodiet man!"

Pēc tam viņa steidzās no vieniem kaimiņiem pie otriem, nožēloja grēkus un noslēdza ar viņiem mieru. "Piedodiet man," ar asarām acīs viņa teica, "es par jums runāju sliktu! Piedodiet, es esmu liela grēciniece!" Pēc tam šī melnādainā sieviete devās pie baltajiem cilvēkiem un satriekta lūdza viņiem piedošanu.

Nesusi grēku nožēlas augļus, viņa atgriezās uz lūgšanu sapulci, kas vēl arvien turpinājās, un, nometusies ceļos, lūdza: "Es pateicos Tev, Kungs, par šo iespēju, kuru Tu man esi devis! Es pateicos Tev par Tavu žēlastību un par labvēlīgo laiku, ko man esi dāvinājis, lai es varētu sakārtot savu dzīvi. Es pateicos Tev, Kungs, ka varēju nākt pie Tevis ar visiem saviem grēkiem un par to, ka Tu esi devis man šo iespēju iet pie cilvēkiem un lūgt viņiem piedošanu par visiem saviem nepatiesajiem vārdiem un darbiem!"

No tā laika ir pagājis daudz gadu, bet līdz šai dienai sieviete ir palikusi par dzīvu Jēzus Kristus liecinieci. Viņa pati pie sevis piedzīvoja, ka Dievs neļauj apsmieties! Viņa izjuta Dieva svēto klātbūtni, un tagad, ja par to stāsta, tad zina, ko runā.

Gribu vēl teikt, ka šī patiesā grēku nožēla nepalika bez augļiem. Viņas vīrs, kas tajā laikā bija liels dzērājs, pēc šī notikuma nožēloja grēkus, kļūdams par labu piemēru daudziem pagāniem. Visi šīs sievietes bērni arī kļuva ticīgi un no visas sirds kalpo tam Kungam. Trīs no viņiem kļuva par misionāriem un mūsu misijas darbiniekiem.

Pravieša Maleahijas grāmatas 3. nodaļas 2.-3. pantā mēs varam lasīt: "Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns un kā veļas mazgātājas sārms. Viņš sēdēs un kausēs un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņi nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnīgumā."

Nezinu, vai esat kādreiz redzējuši, kā attīra zeltu? Pie mums Dienvidāfrikā ir daudz zelta atradņu un man ne vienu vien reizi ir nācies vērot šo procesu. Katrā tādā reizē es domāju, ka tas Kungs kā zelta kausētājs attīra arī mūs, tāpat kā tīra un kausē zeltu un sudrabu. Turklāt Viņš nesteidzas. Viņš sēžas savā sēdeklī un saka: "Tā, tagad caur uguni..." Un svētīgs ir tas cilvēks, kuru tas Kungs tīra tagad! Labāk taču tagad, nevis tiesas dienā, kad katru pārbaudīs ugunī. Bēdas tam, kura dzīve nav attīrīta un izgājusi caur uguni; pie kam ne tikai vienkārši caur uguni, bet caur īstu svelmi!

Un vēl kāds notikums. 1967. gadā atgriezās kāda jauna meitene. Tā bija ļoti dziļa grēku nožēla. Pēc atgriešanās viņas sirds patiesi dega Jēzum. Viņa staigāja pa ciemiem un mājām, liecinādama cilvēkiem par to Kungu, aicinot viņus nodot sevi Jēzum. To darot viņa arvien teica: "Tikai nenāciet, ja negribat pieņemt Viņu ar visu sirdi, jo Dievs nepieļaus, ka mēs ar Viņu spēlējamies!"

Dzirdot šos patiesos, liesmojošos aicinājuma vārdus, daudzi novērsās no savas vecās, grēcīgās dzīves un nāca pie tā Kunga. Šīs meitenes vārds – Lilimo.

Diemžēl viņas dedzība pirmajā mīlestībā bija īslaicīga. Drīz viņas garīgā dzīve sāka pamazām dzist. Viņa sāka neregulāri nākt uz mūsu lūgšanu sapulcēm un nebija arī katrā dievkalpojumā. Arvien biežāk un biežāk, aizbildinoties ar nogurumu, viņa palika mājās. Tā pamazām viņa aizvien vairāk attālinājās, līdz Dieva uguns viņā apdzisa pavisam.

Pēc tam viņa uzsāka šausmīgu dzīvesveidu: piekopa netiklību ar visiem puišiem un precētiem vīriešiem bez izņēmuma, kļūdama galu galā par viskritušāko netikli. Pagāja vēl kāds laiks, un viņa kļuva slavena ar savu pretīgo un neaprakstāmo netiklību. Viss beidzās ar to, ka viņa palika stāvoklī no vīrieša, kuram jau bija trīs sievas. Viņa kļuva par ceturto sievu.

Pēc deviņiem gadiem, 1967. gadā, kādā svētdienas rītā, viņa negaidīti ieradās mūsu misijas stacijā. Šajā dienā mums vajadzēja būt kādā attālā mūsu misijas stacijas filiālē, līdz kurai jābrauc divas stundas.

Pirms izbraukšanas, ieraudzījis Lilimo, es viņai jautāju, no kurienes viņa atnākusi un ko šeit vēlas. Nespēdama slēpt kaunu, viņa zemu nolieca galvu un teica, ka gribētu atgriezties pie mums. "Labi," es viņai teicu. "Tagad man nav laika, jo man ir jābrauc, bet šeit, Sizabantu, arī būs sapulce, kuru vadīs citi līdzstrādnieki. Arī tu vari tur iet."

Vēlāk man stāstīja, ka šajā dievkalpojumā bija ap tūkstoš cilvēku, kas sēdēja zāles abās pusēs tā, ka starp rindām bija atstāta tikai šaura eja. Lilimo sēdēja priekšējās rindās, netālu no ejas.

Šajā dienā bija saulains un skaidrs laiks un nekas neliecināja par lietu; bet, tiklīdz sākās dievkalpojums, pie debesīm parādījās mākonīši, kas visu acu priekšā pārvērtās par tumšiem negaisa mākoņiem; tie nostājās virs ēkas, kur bija sapulcējušies cilvēki. (Tā nav pasaka, un es to neizdomāju. Manu mazo meitiņu, kurai toreiz bija tikai daži mēneši, bija atnesušas melnādainās līdzstrādnieces un viņa gulēja ratiņos ejā, netālu no Lilimo.)

Dievkalpojums gāja savu gaitu, kad pēkšņi zibens iespēra Lilimo. Pa labi, pa kreisi, viņai blakus, priekšā, aizmugurē sēdēja cilvēki, bet zibens neskāra nevienu – tas trāpīja tieši viņai un ar tādu spēku, ka viņa tika pasviesta uz augšu un sāņus, tieši ejā starp cilvēkiem.

Kādu brīdi viņa gulēja uz betona grīdas bezsamaņā. Pēc dažām stundām viņa atguvās un ierunājās klusi čukstot, jo skaļāk parunāt nevarēja. Puse viņas ķermeņa bija paralizēta.

"Es gribētu parunāt ar mācītāju!" viņa čukstēja. "Lūdzu, pasauciet viņu pie manis!" Kad mācītājs atnāca, viņa atklāja tam visu savu sirdi, vairākas stundas izsūdzot grēkus, sākot ar 1967. gadu.

Mācītājs bija cilvēks, kas daudz ko jau bija piedzīvojis un kam grēkus sūdzējuši ļoti daudzi cilvēki, bet tādu grēksūdzi viņš vēl nebija dzirdējis. Viņa sirds bija satriekta, un viņš raudāja.

Viņa cēla gaismā visu, ko bija darījusi pagājušajos deviņos gados. Viņa atklāja savu dzīvi kā grāmatu un izsūdzēja grēkus ar nožēlu, kas nāca no sirds dziļumiem. Pēc tam, kad viņa to bija izdarījusi, viņu aiznesa uz misijas slimnīcu.

Kad mēs šīs dienas beigās atgriezāmies, mūs satrieca neparasta aina. Uz ielas pie slimnīcas pilnīgā klusumā stāvēja simtiem cilvēku.

"Kas šeit noticis?" es jautāju, pārsteigts par tādu klusumu. "Vai kāds ir miris?"

"Nē," man atbildēja. "Tas Kungs šodien bija pie mums."

"Jā, bet kapēc jūs šeit tā stāvat?" es nesapratu. "Kas tad galu galā šeit noticis?"

"Tur istabā guļ Lilimo... Vai tu nevarētu ieiet pie viņas?"

Tā kā es vēl kavējos, pie manis pienāca mūsu līdzstrādnieks un teica: "Lūdzu, pasteidzies! Ej ātrāk pie viņas!"

Kad es iegāju, tūdaļ ieraudzīju nekustīgi guļošo Lilimo. Ieraudzījusi mani, viņa klusi teica: "Tu taču vēl pazīsti mani, vai ne? Tu zini arī, kāda bija mana grēku nožēla! Tu droši vien neesi aizmirsis kā es degu tam Kungam no tās dienas, kad atgriezos pie Viņa! Bet pēc tam es atslīdēju atpakaļ un iekritu grēkā. Manā dzīvē ir vēl daži punkti, par kuriem man jāpasaka tikai tev."

Un tā viņa vēlreiz atvēra savu sirdi un tos grēkus, par kuriem gribēja pateikt tikai man. Kad viņa bija to izdarījusi, kristieši sāka par viņu lūgt. Tas Kungs izdzirdēja mūsu lūgšanu, un Lilimo tika pilnībā izdziedināta no paralīzes.

Piecēlusies kājās, viņa teica: "Tagad man pēc iespējas ātrāk jāiet pie savas mātes, lai lūgtu viņai piedošanu. Cik bieži viņa mani brīdināja, vadot uz patiesības ceļa! Bet vai tad apsēsta meitene spēja klausīties to, ko viņai teica māte. Ak, cik es esmu vainīga viņas priekšā! Kā es gribu ieraudzīt savu māti, lai izlīdzinātu savas attiecības ar viņu."

Viens no mūsu līdzstrādniekiem paņēma savu mašīnu un aizveda viņu uz vecāku māju. Atbraukusi viņa metās pie savas mātes ar vārdiem: "Ak, mamma! Piedod man! Šodien tas Kungs satika mani lielas gaismas veidā, kā kādreiz Pāvilu. Viņš nosvieda mani zemē, sūtīdams zibeni no debesīm..."

"Bērns!" viņu pārtrauca māte. "Pietiek mūs mānīt! Tu esi reti izveicīga mele. Kādas muļķības! Par kādu zibeni tu runā? Šodien taču bija skaidra diena!"

"Mamma!" atkārtoja Lilimo. "Es tagad nemeloju! Mani tiešām satrieca zibens!" Un viņa, izstāstījusi savai mātei par notikušo, lūdza piedošanu.

Atgriezusies pie mums misijas stacijā, viņa teica: "Paies vairākas nedēļas, iekams es atkal varēšu jūs ieraudzīt. Man ir jābrauc pa daudzām pilsētām un ciemiem, visur, kur es piekopu netiklību un grēkoju visdažādākajos veidos. Es atkal gribu būt šajās vietās, lai sakārtotu savu dzīvi, lūdzot visiem piedošanu. Lūdzu, lūdziet Dievu par mani! Tagad man ir jānes pilnīgs grēku nožēlas auglis!" Un viņa aizgāja, lai realizētu to savā dzīvē.

Mīļie draugi! Bet kā tas ir pie jums? Vai tad tiešām ir jāgaida zibens spēriens vai uguns? Jo svētīgs ir tas, kurš neredz un tomēr tic! Tad kāpēc gribat sagaidīt Dieva dusmu izpaušanos? Vai nav diezgan ar to, ko Dievs mums saka ar šo piemēru? Vai būtu jāgaida kaut kas līdzīgs? Vai mums nepietiek ar Dieva Vārdu? Vai mēs gribam pataisīt Dievu par meli?...

Bībele mums saka: "Kad izdzirdat Viņa balsi, nenocietiniet savas sirdis!" Varbūt, lasot šīs rindas, tas Kungs jau ir runājis uz jums. Vai bijāt Viņam paklausīgi vai gājāt tik tālāk ar saviem grēkiem? Vai uzdrošināties arī turpmāk darīt to pašu? Jūs nākat Svēto Rakstu gaismā ar grēka nastu un ar to pašu nastu atkal aizejat! Vai domājat, ka arī turpmāk tas Kungs to cietīs?! Cik ilgi vēl?

Pat ja mēs nepiedzīvosim zibens spērienu un ja šī ēka nedrebēs kā koks stiprā vējā, ja mēs savā miesā neizjutīsim Dieva dusmu uguns degšanu, vai tiešām ir par maz ar to, ko tagad Dievs jums saka?!

Varbūt tieši tagad, šajās minūtēs, Viņš saka tev, draugs: "Nožēlo grēkus un atgriezies! Pārtrauc grēkot! Attīri savu dzīvi!" Un, ja tu esi dzirdējis un jutis sevī šo Dieva balsi un Viņš tev uz kaut ko ir norādījis, – ko tu Viņam atbildēji? Vai tu esi sakārtojis savu dzīvi? Sieva, vai gāji pie sava vīra un lūdzi viņam piedošanu? Vai tu gribi teikt, ka vīrs ir vairāk vainīgs nekā tu? Aizmirsti to! Tu negulēsi kopā ar viņu kapā! Varbūt tu nomirsi ātrāk, un pēc tavas nāves viņš nožēlos grēkus! Un tu, vīrs! Vai tad ar tevi viss ir kārtībā attiecībās ar tavu sievu? Bērni! Kādi jūs šobrīd stāvat Dieva priekšā?

Tagad ir labvēlīgs laiks! Tagad ir piedošanas stunda! Stunda, kurā mums ir jānoslēdz miers ar Dievu! Tādēļ to, kas Viņam neder; visu, ar ko mēs nevaram stāties Viņa svētā vaiga priekšā un kas nevar iziet caur uguni, – ir jāatmet.

Tad darīsim to šodien, tagad, lai tad, kad pienāks pēdējā diena, mums nebūtu jāiet bojā Dieva dusmu ugunī kopā ar mūsu grēkiem!