9.nodaļa
PĀRBAUDIET UN IZMEKLĒJIET PAŠI SEVI
Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 39. pantā mēs lasām: "Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani."
Šie mūsu Kunga vārdi kādreiz tika teikti cilvēkiem, kuri cerēja caur Dieva Vārdu saņemt mūžīgo dzīvību. Šajos centienos, apstiprinot viņus, Jēzus tos pašus vārdus attiecina uz mums šodien.
Pētīt Rakstus – tas ir tas, kas jādara katram kristietim. Raksti mums ir kā spogulis, kurā varam sevi redzēt mūžības skatījumā. Jūs, protams, zināt, ka spogulis ir domāts tam, lai mēs, paskatoties tajā, varētu pārliecināties – vai ar mūsu ārējo izskatu viss ir kārtībā. Ja gribam redzēt savu garīgo stāvokli, tad jāpaņem rokās Dieva Vārds. Tad tā gaismā atklāsies mūsu darbi.
Tā runājot, es nebūt negribu teikt, ka mums nav jāskatās uz Jēzu. Protams, mums tas ir jādara. Bet Dieva brīnums ir tieši tāds, ka, skatoties uz Jēzu, mēs ieraugām paši sevi. Ja mēs nepārtraukti lūkojamies uz Viņu, tad Viņa godība, Viņa svētums, Viņa mīlestība un Viņa žēlastība parādās arī mūsos.
Atmoda, kuru mums Dienvidāfrikā dāvināja tas Kungs, piedzima tieši no Dieva Vārda. Tas notika tad, kad daži kristieši izšķīrās dot iespēju Dieva Vārdam darboties tā, kā Dievs to ir paredzējis. Neaizmirstamajā 1966. gadā, kad Dieva bērni nonāca līdz tādam lēmumam, Dieva Vārds kļuva patiesi dzīvs un darbīgs.
Piedzīvojot to savā dzīvē, kristieši pie mums tagad saka: "Ja arī visā cilvēces vēsturē ir bijis tāds laiks, kurā Dieva Vārdam bijusi īpaši varena nozīme, tad tas tomēr ir šodienas laiks – laiks, kurā mēs pašreiz dzīvojam."
Pirms diviem tūkstošiem gadu dzīvojošiem kristiešiem varētu piedot, ja viņi teiktu, ka Dieva Vārds rakstīts pēdējo gadsimtu kristiešiem, nevis viņiem; bet nav un nevar būt piedošanas mums – kristiešiem, kuri sasnieguši šos pēdējos laikus.
Mīļie draugi! Vēl staigājot pa zemi, Jēzus teica, ka nav nācis pasauli tiesāt, bet vārdi, kurus Viņš teicis, kļūs par mūsu tiesnešiem. Un, ja tas ir tā, tad Dieva Vārdam ir jābūt mūsu pamatam. Tam ir jabūt noteicošajam mums, mūsu mērauklai un mūsu mērogam. Citādi mūs aiznesīs dzīves straume, un mēs to pat nepamanīsim un nejutīsim. Tādā veidā var pierast pie daudzām lietām, ar kurām mēs kā kristieši nekādā gadījumā nedrīkstam samierināties.
Vai zināt, ka varde, kuru iemet karstā ūdenī, uzreiz nobeidzas? Bet, ja to pašu vardi ieliek aukstā ūdenī un lēni sāk karsēt, tad viņa spēs dzīvot vēl pie augstākas temperatūras, jo arī viņas ķermenis lēni sasils.
Redziet, tieši tā pamazām var pierast pie daudz kā arī mūsu garīgajā dzīvē. Daudzas pasaulīgas lietas un daudz kas cits, kas nesaskan ar Bībeli, var lēnām ienākt baznīcā, pamazām pārņemt cilvēku domas un sirdis. Un viss notiek tik nemanāmi, ka mēs tam pat nepievērsīsim uzmanību. Un tā mēs pārliecināsim sevi un citus par to, kas nav patiesība. Bet, ja mūsu ticības tēvi celtos augšā un ieraudzītu to, tad ko gan viņi mums teiktu?!
Vai jums ir gadījies kādreiz peldēt lielā upē? Pie mums Indijas okeānā ir tā saucamās zemūdens straumes, kas ir visai bīstamas peldētājiem. Ja, peldot, nepārtraukti neskatās uz krastu, var attapties tikai tad, kad zemūdens straumes jau aiznesušas tālu, tālu no krasta. Tas var notikt pavisam nemanot, un var gadīties, ka okeāna viļņi tevi izsviedīs uz klintīm un tu samaksāsi ar dzīvību par savu neuzmanību.
Tieši tāpēc savā garīgajā dzīvē mums nenogurstoši ir jāstudē Raksti, pārbaudot sevi: vai es vēl esmu kristietis, vai stāvu Dieva Vārda līmenī, vai pildu to, ko Dievs no manis pieprasa un sagaida, vai atrodos uz vajadzīgā garīgā pakāpiena pēc Dieva mēroga, vai jau esmu tālu aiznests no patiesības ar kādu svešu straumi.
Atmodas sākumā mūsu vidū bija vīrišķīgs un garīgi skaidrs kristietis ar sirdi, kas dega Dievam. Viņš nekad nekrita galējībās, paliekot vienmēr mierīgs un nosvērts.
Kādus divus vai trīs gadus pēc atmodas sākuma, kad mēs, kā parasti, bijām sapulcējušies savā šķūnī, viņš, vērsdamies pie manis, jautāja: "Kur ir tie divi Bībeles vārdi, kas šeit vakar bija uzrakstīti uz sienas?" Pārsteigts es viņam atbildēju, ka vakar ne uz sienas, ne uz papīra nekādi vārdi nebija uzrakstīti. Bet viņš turpināja apgalvot, ka tie tomēr bija uzrakstīti, pie tam pirmajā rindā uzrakstītais vārds bija angļu valodā – "test", kas nozīmē "pārbaudiet", bet otrajā rindā bija uzrakstīts vārds zulusu valodā, kas nozīmē "izmeklējiet".
Es atkal centos viņu pārliecināt, ka uz sienas nekas nebija rakstīts. Taču viņš, pašūpojis galvu, teica, ka atceras to pilnīgi precīzi un var pat uzzīmēt, kādi izskatījās vārdi, kurus viņš, ejot ārā, izlasījis virs durvīm. Es aizvien vēl šaubīdamies, skatījos uz vietu, kuru viņš rādīja, neatrodot tur pat pēdas no līmes vai naglas, uz kuras varētu turēties papīrs ar uzrakstītajiem vārdiem.
Atgriezies mājās, es paņēmu rokās angļu Bībeli un lūdzot prasīju Dievam, lai Viņš runā uz mani caur savu Svēto Vārdu. Pēc tam, atvēris Bībeli, es izlasīju pantu, pie kura apstājās mans skatiens. Tā bija vieta no Pāvila 2. vēstules Korintiešiem 13. nodaļas 5. panta: "Pārbaudiet paši sevi, vai stāvat ticībā, izmeklējiet paši sevi."
Izbrīnījies, es toreiz nodomāju, ka nekad agrāk šiem vārdiem nebiju pievērsis uzmanību un pat neatcerējos, ka tādi vispār ir atrodami Rakstos.
No tā laika līdz šai dienai vārdi "pārbaudiet un izmeklējiet" mums kļuvuši kā kakla rota un palikuši par mūsu lozungu. Tie ir kalpojuši mums par lielu svētību, tāpēc arī turpmāk gribam būt tiem paklausīgi.
Tieši tā arī jūs, draugi, pārbaudiet un izmeklējiet visu, ar ko saskaraties savā dzīves ceļā. Lai kaut ko izmēģinātu, vispirms pārbaudiet paši sevi, vai vēl stāvat ticībā, vai vēl atrodaties uz patiesības ceļa vai varbūt jau esat novirzījušies no tā. Tādās reizēs par mūsu orientieri var kalpot vienīgi Dieva Vārds. Diemžēl pie mums, kristiešiem, bieži vien tas notiek pavisam citādi. Mēs tik viegli salīdzinām sevi ar citiem cilvēkiem, tāpat kā bērni, kas saka: "Jā, bet viņi tā dara, kāpēc mēs nedrīkstam?"
Cik bieži nākas dzirdēt: "Ja viņš tā rīkojas, kāpēc es to nedrīkstu! Kāpēc man ir jābūt neapmierinātam ar savu dzīvi un savu garīgo stāvokli, ja visi citi kristieši mūsu baznīcā, kā arī citās vietās dzīvo tieši tāpat un, neskatoties uz visu, ir apmierināti!"
Ak vai – tā spriež daudzi. Bet Bībele māca mūs pārbaudīt sevi nevis salīdzinājumā ar citiem, bet Dieva Vārda gaismā! Tieši šajā gaismā mums ir jādzīvo!
Ja mēs arvien pārbaudīsim un izmeklēsim paši sevi, ja mūsu dzīve un mūsu ticība saskanēs ar Rakstiem, tad mēs noteikti kļūsim par avotiem, no kuriem plūdīs dzīvais ūdens, kas spēj veldzēt izslāpušas dvēseles.
Ja mēs nepārbaudīsim un neizmeklēsim paši sevi, tad var gadīties, ka Dievs pats pārbaudīs un svērs sava Vārda svaros, un, iespējams, tas notiks brīdī, kad mēs to negaidām, līdzīgi kā tas aprakstīts kādā pazīstamā Bībeles notikumā.
Nebukadnēcara dēls ķēniņš Belsacars labi zināja visu, ko pārdzīvoja viņa tēvs. Viņam, nepārprotami, bija izstāstīts, kā par augstprātību un lepnību Dievs Nebukadnēcaram atņēma veselo saprātu un viņš septiņus gadus dzīvoja kā meža zvērs, ēzdams zāli. Bet, labi zinot šo notikumu, Belsacars pats visā savā valdīšanas laikā nekļuva lēnprātīgs un pazemīgs Dieva priekšā, bet dzīvoja, kā gribēja. Iespējams, ka arī viņu kādā brīdī aiznesa straume.
Reiz viņš sarīkoja varenas dzīres, kurās ēda un dzēra vīnu kopā ar saviem draugiem, sievām un blakus sievām. Galīgi sadzēries, viņš pavēlēja atnest zelta un sudraba traukus, kurus viņa tēvs pārnesa no Jeruzālemes tempļa uz Babiloniju. Kad šie trauki bija atnesti, viņš kopā ar saviem viesiem sāka no tiem dzert vīnu.
Un pēkšņi, būdams vīna apreibis, viņš ieraudzīja roku, kas uz pretējās sienas rakstīja vārdus: "Mene, Mene, Tekel, Upharsin." Milzīgas bailes un šausmas pārņēma vareno ķēniņu, un viņš iekliedzās stiprā balsī un solīja lielu atlīdzību tam, kas varētu paskaidrot, ko nozīmē šie vārdi. Bet neviens nespēja ķēniņam palīdzēt.
Šajā grūtajā brīdī ķēniņam Belsacaram palīgā nāca ķēniņiene (viņa māte), sakot, ka viņa valstī dzīvo cilvēks, vārdā Daniēls, kas ir Dzīvā Dieva kalps un ir bijis par lielu svētību viņa tēva valdīšanas laikā. Kad Daniēls bija ataicināts un nostājās ķēniņa priekšā, viņš atgādināja notikumus ar Nebukadnēcaru, piebilzdams: "Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu." (Dan. 5,22–23)
Kā redziet, draugi, dzīvē nereti gadās tā, ka kāds cilvēks, kurš pirms daudziem gadiem kaut ko piedzīvojis īpašā Dieva tuvumā, kas ir bijis dzīvs un spilgts notikums un caur ko pats Dievs viņam ir atklājies savā spēkā un varenībā, ar laiku tomēr spējīgs to aizmirst.
Varbūt jūs esat devuši svinīgu solījumu, kaut ko apņemoties Dieva priekšā, bet ar laiku to esat aizmirsuši. Varbūt kādam no jums vecāki ir bijuši ticīgi un jums nevienu vien reizi ir nācies izjust tēva vai mātes lūgšanas spēku. Bet tagad viņu vairs nav. Viņi ir miruši, viņu lūgšanas par jums un viss cits ir aizmirsts. Jā, mēs, cilvēki, daudz ko spējam aizmirst. Bet tas Kungs – neaizmirst!
Dieva sūtīta roka rakstīja uz sienas vārdus: "Mene, Mene, Tekel, Upharsin", kas nozīmē "Tu esi svērts uz svariem un atrasts par vieglu". Nezinu, kā tiesneši tiesā pie jums, bet Dienvidāfrikā mēs jautājām tiesnešiem, kas ir mūsu draugi, kāpēc vienam vai otram noziedzniekam tiek piespriests vieglāks soda mērs, nekā tas paredzēts likumdošanā. Mums atbildēja, ka tad, ja cilvēks izdarījis slepkavību alkohola reibuma stāvoklī, nespēdams atbildēt par savu rīcību, pieeja ir mazliet savādāka.
Tā spriež cilvēku tiesa. Bet Dievs skatās uz to citādi. Viņš svēra Belsacaru tieši tajā mirklī, kad tas bija piedzēries, un tūlīt pateica arī vērtējumu – "atrasts par vieglu". Jā, tam Kungam – savs mērs un Savi svari, un tas ir Dieva Vārds.
Mīļie draugi! Pārdomājiet nopietni šos vārdus: "Tu esi svērts un atrasts par vieglu." Dievam arī šodien ir spēkā tas pats mērs – Viņa Vārds. Un uz šiem svariem mums pastāvīgi ir jāsveras un jāpārbauda sevi katru dienu.
Jūs droši vien jautāsiet, kā to darīt? Atveriet savu Bībeli, un viņa jums iemācīs.
Vecā Derība, piemēram, māca "tev nebūs nokaut", bet Jaunā Derība sauc par slepkavu to, kas dusmojas un ir sašutis par savu brāli un savu tuvāko, to apsaukājot nelaipniem vārdiem. Tas ir pirmais piemērs mērauklai, kādu Dievs ir izvēlējies mums.
Mateja evaņģēlija 5. nodaļas 23.–24. pantā ir rakstīts: "Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu."
Pievērsiet uzmanību, kā šim jautājumam pieiet Dieva Vārds. Tas nerunā par to, ka tev kaut kas ir pret savu brāli, bet gan par to, "ka tavam brālim ir kas pret tevi". Tātad tev pašam ir jāiet pie brāļa un jāizlīgst ar viņu. Tikai tad tevis atnesto dāvanu Dievs pieņems kā patīkamu upuri.
Redziet, kāds ir mums izvēlētais Dieva mērogs un kādi ir Viņa svari! Sveriet sevi uz tiem! Vai neizrādīsities par viegliem? Jo jūs taču nezināt, kad, kādā laikā, kādos jūsu dzīves brīžos šie svari, atrodoties Dieva rokās, sver jūs.
Ķēniņam Nebukadnēcaram un viņa dēlam Belsacaram šajā ziņā bija tāda Dieva liecība, kāda varbūt nebija nevienam citam. Abi viņi tika svērti negaidīti, tajā dzīves mirklī, kad to nepavisam negaidīja. Bet kā šajā lietā ir ar jums?
Jūs arī zināt, ka mēs nedrīkstam piekopt netiklību. Netiklība ir pretīgs grēks. Pie mums Dienvidāfrikā starp baltajiem cilvēkiem uz to skatās nosodoši, bet, neraugoties uz visu, katrs trešais laulātais pāris šķiras. Un lielajā pilsētā Johannesburgā, pēc statistikas datiem, šķiras katrs otrais pāris. Bet visbēdīgākais ir, ka tas notiek arī pie kristiešiem. Dažādu baznīcu mācītāji man stāsta, ka viņu draudzēs ir ģimenes, kurās bērniem ir dažādi uzvārdi: pirmais bērns ir no pirmā vīra, otrajam ir otrā vīra uzvārds, bet trešajam – trešā vīra... Tādas šausmīgas lietas notiek pie mums Dienvidāfrikā!
Bet Jēzus, kura vārdā mēs sevi saucam, šajā jautājumā iet tālāk par mūsu cilvēciskajiem priekšstatiem par netiklību. Viņš par laulības pārkāpēju nosauc jau to, kurš tikai uzlūko sievieti, to iekārodams savās domās. (Mt. 5,28) Vai tu aptveri to, vīrs? Pietiek tev tikai vienu reizi uzlūkot citu sievieti, domājot netiklas domas, un Dieva acīs jau esi kļuvis par laulības pārkāpēju un esi šķīries no savas sievas.
Pārāk fanātiski? Pārāk šaurs ceļš, lai pa to ietu? Pārāk stāvs kalns, lai kāptu augšā? Jā, un vai tas vispār ir iespējams? Tad jau labāk nemaz neprecēties! Tieši tā atbildēja mācekļi Jēzum, kad Viņš ar tiem runāja par šīm lietām. Un tā, mīļie draugi, kā tad ar šiem jautājumiem ir jūsu dzīvē?
Atmodas laikā Dieva Vārds ir dzīvs un ass, asāks par jebkuru abās pusēs griezīgu zobenu. Un šis Vārds būs mums izšķirošais tiesas dienā. Mēs tam nepaiesim garām, draugi! Nē, nepaiesim! Mēs neizbēgsim no šī Vārda! Tas panāks mūs! Jo tie taču ir paša Jēzus Kristus vārdi, un tas ir Dieva mērogs.
Bet arī tas vēl nav viss. Ko, piemēram, saka Dieva Vārds par mēlnesību, tenkām un apmelošanu? Šajā jautājumā Bībele saka mums: "Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm." (Mt. 18,15) Bet, ja mēs neiesim pie viņa un tā vietā runāsim par viņa grēku ar kādu citu, tad tas, kurš grēkojis, ies bojā, bet mēs tur nokļūsim līdz ar viņu; jo mēs ne tikai nepalīdzējām, bet vēl apspriedām, mīdot un pazemojot viņu citu acīs. Tāds ir Dieva mērogs tiem, kas nerīkojas pēc Viņa Vārda.
Diemžēl mēs aizmirstam, ka Dievs darbodamies vienmēr sāk ar mums pašiem, kristiešiem. Mēs esam gudri apgalvot, ka Viņa darbība būs vērsta nevis uz mums, bet uz citiem. Paskatīsimies, ko mums par to saka Jēzus: "Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs." (Mt. 7,3;5)
Redziet, ko mums saka tiesnešu Tiesnesis, Tas, kurš tiesās visu pasauli tiesas dienā! Pēc mūsu saprašanas un mūsu uzskatiem, mūsu pašu kļūdas ir kā skabargas, bet mūsu tuvāko kļūdas un grēki – baļķi, par kuriem mēs tik daudz runājam, spriežam un domājam. Dievs uz to skatās pavisam citādi, nosaucot mūs par liekuļiem, kuriem vispirms ir jāizvelk baļķis no savas samaitātās sirds un savas nelabās dzīves.
Ir cilvēki, kas domā tikai par citu grēkiem un spriež par tiem. Šādi sarunājoties, pat dzer kafiju un tēju ar cepumiem. Un kā no pārpilnības raga birst jaunumi: "Vai jau dzirdējāt, kā tas un tas ir izdarījis to un to? Vai zināt, ko izdarījis tā bērns?" Tādiem vēlos ko teikt. Pirms runājiet par kaimiņu bērniem, pastāstiet vispirms par savējiem! Ja tu esi godīgs un neliekuļots cilvēks un patiess kristietis, tad, pirms runā par citu grēkiem, pastāsti par savējiem! Vai saprotiet, par ko es runāju? Nekad vairs to neaizmirstiet, jo mums to māca Bībele. Ja mēs to tagad negribam ieraudzīt, tad mums nāksies atmosties tiesas dienā, dienā, kad būs jau par vēlu, lai kaut ko labotu, jo būs pienākusi mūžīgā nāve – nebeidzamu elles moku laiks.
Mīļie draugi! Laikam tagad sapratīsiet, kāpēc es tik bieži saku cilvēkiem, lai viņi labi apdomājas, pirms sāk patiesi lūgt par atmodu. Vai apzināties, ko tas nozīmē, kad Dieva Vārds kļūst izšķirošs un darbīgs, kad tas kļūst par "jā" un "āmen"? Tad tu vairs nevarēsi turpināt tā dzīvot kā agrāk savu grēcīgo dzīvi. Tad patiešām nāksies vērsties pie Dieva un sakārtot savu dzīvi! Ko, nav viegli?! Bet tieši šajā gaismā mums jāstaigā – Dieva Vārda gaismā!
Vai jūs piedalāties tā Kunga mielastā? Vai zināt, ko Dieva Vārds mums saka – pirms ņemam maizi un vīna koka augļu sulu, mums nopietni jāpārbauda un jāizmeklē pašiem sevi. Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 11. nodaļas 27. pantā ir teikts: "Tad nu, kurš necienīgi ēd šo maizi vai dzer tā Kunga kausu, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm!" Tātad, ja jūs necienīgi ēdat sakramenta maizi un dzerat derības vīnu, jūs paši sevi ar to sodāt. Ne velti tālāk ir rakstīts: "Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir miruši. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti." (1. Kor. 11,30;31)
Es ne vienu vien reizi esmu runājis ar ārstiem Dienvidāfrikā, lai viņi ne tikai izmeklētu savus pacientus, bet lai jautā, vai viņi ir saņēmuši Svēto Vakarēdienu. Nepieciešams, lai visi ārsti, ticīgi vai neticīgi, ņemtu to vērā. Īpaši labi tas ir jāzina ārstiem, kuri ir kristieši. Tieši tāpēc Dieva bērnu starpā ir daudz vāju un neveselu, ka Svētais Vakarēdiens tiek baudīts necienīgi.
Mūsu ir daudz, bet maize viena, tādēļ arī mums ir jābūt vienotiem. Kā tas ir jūsu draudzēs? Vai ir vienotība brāļu un māsu starpā? Vai esat vienprātīgi?
Vīns mums ir Kristus asinis, kuras nedrīkst bradāt kājām. Ar tām mēs esam atpirkti un esam Dieva īpašums! Vai mēs dodam sev atskaiti par to? Kad mēs dzeram no Kristus ciešanu kausa, vai patiesi domājam par to, ko Dieva Vārds mums saka šajā sakarā: "Jūs nevarat dzert tā Kunga kausu un ļauno garu kausu. Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki." (1. Kor. 10,21)
Ko jūs par to teiksiet, draugi? Vai jūs dzerat no diviem kausiem: gan no pasaules kausa, gan kristiešu un Dieva kalpu kausa? Vai sēžat pie diviem galdiem? Ja tā, tad neuzdrošinieties pieņemt tā Kunga Svēto Vakarēdienu, jo tas jums būs par lāstu.
Varbūt teiksiet, ka jau sen pieņemat Svēto Vakarēdienu ar rūgtumu sirdī un nespēju piedot otram, bet līdz šim vēl nekas nav atgadījies. Bet vai zināt, ka tā jūs ar savām rokām esat aplikuši sev ap kaklu cilpu!
Cik bieži esat lūguši šo – "piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem". Nu ziniet taču, ka Dievs jums piedos tieši tā, kā jūs piedodat! Ne vairāk! Un, ja jūs kādam nepiedodat, tad arī Dievs, kas ir debesīs, jums neko nepiedos! Jūs paši Viņam dodat uz to tiesības, sakot, lai Viņš piedod jums tā, kā jūs to darāt. Vai varbūt jūs nezināt līdzību par cilvēku, kuram viņa kungs atlaida ļoti lielu parādu, bet kurš nevēlējās būt žēlsirdīgs pret savu darba biedru, kas savukārt bija parādā viņam. Bet parāds, kuru pieprasīja šis ļaunais cilvēks no sava tuvākā, sastādīja niecīgu daļu no tā parāda, kāds viņam pašam tika atlaists. Vai atceraties, ko izdarīja viņa kungs – valdnieks, izdzirdējis par tādu rīcību! Vai viņš nesadusmojās, teikdams: "Nekrietnais vergs! Visu tavu parādu es tev esmu atlaidis, jo tu man to lūdzi! Vai arī tev nevajadzēja žēlot savu darba biedru, kā es tev esmu parādījis žēlastību!" To teicis, viņa valdnieks nodeva nekrietno kalpu mocītājiem, līdz tas nesamaksā viņam pēdējo artavu. Tā, lūk, cietsirdība šo cilvēku noveda tiktāl, ka kungs atprasīja no viņa visu iepriekš atlaisto parādu.
Pabeidzot šo līdzību, tas Kungs griežas pie mums un saka: "Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." (Mt. 18,23–35)
Redziet, Bībele nav pasaku grāmata un es neesmu tas, kurš par to šaubās. Es esmu pārliecināts, ka Dieva Vārds arī šodien ir pilnīgi darbīgs! Tāpēc bēdas tam, kurš domā, ka tas Kungs viņam piedevis viņa grēkus, bet pats savam tuvākam, kas pret viņu grēkojis, nepiedod! Bēdas viņam! Bet, ja tu, tāds esot, apgalvosi, ka atrodies ceļā uz debesīm, tad es tam neticēšu, jo man galvenais ir tas, ko saka Bībele, nevis tas, ko domā cilvēki. Katrs cilvēks ir melis, bet Dievs ir patiesība, tāpēc es ceru tikai uz to un būvēju tikai uz tā pamata, ko saka tas Kungs, jo ikviens mēs tiksim svērti Dieva Vārda svaros.
Mīļie draugi! Jūs pārstāvat dažādas baznīcas un dažādas draudzes. Kā ir ar šīm lietām pie jums? Nē, ne jūsu baznīcā, bet personīgi pie katra no jums! Vai sverat sevi uz Dieva Vārda svariem? Vai dzīvojat saskaņā ar to, ko runājat? Varbūt jūs citiem stāstat par atmodu, par to, kā jādarbojas Dieva Garam un kā veidojas Dieva valstība? Bet kādu valstību atbalstāt jūs paši? Ar kādiem spēkiem jums ir darīšana? Varbūt jūs runājat par spiritismu, par melnās maģijas spēkiem un nezināt, ka paši atrodaties melnajā rokā, kas nav Dieva roka! Un jūs paciešat savā dzīvē tādas lietas un darbus, kuri nepavisam nav Dzīvā Gara augļi!
Jūs domājat, ka jums ir mūžīgā dzīve? Tad meklējiet Rakstos, kas apliecina patiesību, un tie pateiks, vai jums ir mūžīgā dzīve vai nav! Tas ir šausmīgi, ja kāds dzīvo ar cerību saņemt mūžīgo dzīvi, bet sava ceļa beigās ieraudzīs, ka tas nepavisam tā nav! Lūk, kāpēc mums atkal un atkal jāpārbauda sevi un sava dzīve Evaņģēlija gaismā, un tas mums jādara arvien visā mūsu ceļā, sekojot tam Kungam.
Pavisam nesen pie mums atgadījās pamācošs notikums. Kāds cilvēks, pēc izcelsmes vācietis, kura priekšteči pirms daudziem gadiem atbraukuši uz Dienvidāfriku, bija augstā amatā, ar autoritāti, labi situēts un savā draudzē skaitījās labs kristietis. Pēkšņi viņš saslima un, kad, griežoties pie ārsta, tika izmeklēts, tad uzzināja ko šausmīgu. Ārsts teica, ka nespēj vairs palīdzēt, jo viņam ir vēzis ļoti smagā formā un viņa stāvoklis ir bezcerīgs. Varat iedomāties, kādu satricinājumu radīja šī ziņa!
Viens mūsu līdzstrādnieks apmeklēja viņu slimnīcā, un, lūk, ko tas viņam pastāstīja: "No brīža, kad uzzināju par savu slimību, ar mani notiek kaut kas neparasts. Dienu no dienas es kā filmā redzu savu dzīvi, sākot no bērnības. Tā es atcerējos, ka kaut kad un kaut ko apsolīju kādiem cilvēkiem, bet to neizdarīju. Es tūlīt pasaucu savu dēlu, lai viņš aizved mani pie viņiem ar mašīnu. Atbraucis es viņiem pastāstīju, ka mana dzīve tuvojas noslēgumam, ka tas Kungs, atklājot man visu, kas manā dzīvē bijis netīrs un nepatiess, atgādināja arī šo vainu – manu parādu pret viņiem. Es sapratu, cik liels krāpnieks esmu bijis. Lai kaut kā labotu savu kļūdu, es izvilku čeku grāmatiņu un izrakstīju viņiem prāvu summu." "Mans brāli!" griezdamies pie sava apmeklētāja, turpināja šis vīrs. "Nerunā ar mani par politiku! Man tagad nav laika tam! Nestāsti man par to, kas tagad notiek pasaulē, un nesaki man neko par naudu. Ak vai, agrāk tas bija mans mērķis un mana dzīve, bet tagad man tam nav laika! Man jāsagatavojas mūžībai! Visam ir beigas! Visas manas domas, vārdi, darbi un rīcība stāv manu acu priekšā, un kā es nožēloju savu agrāko dzīvi!..." Tā šis cilvēks tuvojās savas dzīves beigām, bet viņam tas bija svētīgs laiks.
Mīļie draugi! Ņemsim un parbaudīsim paši sevi jau šodien, kamēr mūsu nākotne vēl ir priekšā! Jo mēs taču nezinām, cik mums katram laika vēl atlicis! Ne velti Mozus ir teicis: "Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!" (Ps. 90,12)* Reiz mums būs jāstājas tā Kunga priekšā neatkarīgi no tā, vai esam pārliecināti par savu pestīšanu vai ne. Mums vienmēr jārēķinās ar to, ka kādā brīdī Dievs izvērtēs mūsu dzīvi. Tad Viņš nāks ar saviem svariem un mēs tiksim svērti! Bēdas mums, ja izrādīsimies pārāk viegli!
Var notikt, ka Dievs atnāks ne tajā brīdī, kad būsim uz ceļiem vai kancelē, bet tad, kad būsim kopā ar kādu netikli. Varbūt Viņš būs mums žēlīgs, tā ka nesaslimsim ar briesmīgo slimību AIDS, jo ar tādu iespēju katram netiklim tagad jārēķinās, tāpēc ka tāds ir Dieva sods pār nešķīstajiem, un lai visa pasaule to dzird! Bet, ja arī mūsu miesa paliks vesela, tad kāds no tā labums, ja dvēsele dosies uz pekli!
Tas Kungs var mūs svērt tajā mirklī, kad mums ir ļaunas domas vai kad savā lepnībā paceļamies pāri citiem. Jā, mēs nezinām, kāds mums būs šis mirklis un kur tas mūs pārsteigs.
Amerikā dzīvoja ļoti skaista meitene, kas saviem vecākiem bija acuraugs un briljants. Viņa atšķīrās no visiem un pacēlās pāri visiem, jau kopš skolas gadiem iemantojot atzīšanu, ka viņa ir "pirmā". Vēlāk, mācoties universitātē, viņa tika izvēlēta par skaistuma karalieni un visi nevarēja vien beigt uz viņu lūkoties. Vecāki īpaši lepojās, ka dāvājuši pasaulei tādu nepārspētu skaistumu. Karalienes kronēšanas dienā tika sarīkoti lieli svētki. Redzot savu meitu kronētu ar brīnišķīgu kroni, tēva un mātes sirds pildījās ar prieku un līksmību.
Bet balle beidzās, un ļaudis izklīda. Tikko kā atvadījušies no meitas, vecāki atgriezās mājās, kad negaidīti atskanēja telefona zvans. Paņēmusi klausuli, meitenes māte izdzirdēja ārsta satraukto balsi: "Brauciet nekavējoties! Jūsu meita ir reanimācijas nodaļā! Notikusi nelaime, un viņas stāvoklis ir ārkārtīgi smags!"
Kad vecāki ieradās slimnīcā un iegāja palātā pie meitas, māte nepazina savu skaistuli. Viņas seja bija pilnīgi izkropļota un izķēmota. Viņa gulēja speciālā iekarināmā gultā, jo viņai bija lauzts mugurkauls un sašķaidītas kājas. Visapkārt bija dažādi aparāti un pilināmās sistēmas, šļirces un medicīniskie instrumenti.
Māte klusi piegāja un apsēdās. Meitene vēl bija pie samaņas un sajuta viņas klātbūtni. "Mamma!" atvērusi acis, viņa klusi čukstēja. "Mamma, pienākusi manas nāves diena... Mamma, tu mani mācīji, kā vajag krāsoties jaunai meitenei. Tu mācīji arī, kā skaisti aizdegt cigareti un kā pacelt glāzīti ar vīnu, lai tā skaisti skanētu. Mamma, tu esi iemācījusi mani skaisti ģērbties, bet tu neesi iemācījusi man kā jāmirst!... Un, lūk, es mirstu! Pasaki tagad, kas man jādara?" Bet māte klusēja. Kamols viņai stāvēja kaklā, bet no acīm nepārtrauktām straumītēm lija asaras. "Mamma, ātrāk, es mirstu! Kas man jādara?!..." Bet māte neko nevarēja pateikt. Tā nomira šī meitene. Viņa tika svērta uz svariem un atrasta pārāk viegla.
Sakiet, draugi! Ja jūs tagad mirtu, kāds jums būtu šis mirklis? Kā tas izskatītos mūsu dzīvē? Vai arī jūs būtu pārāk viegli? Vai jums patiesi pieder Evaņģēlijs un dzīvība, saskaņā ar Rakstiem?! Vai Dieva Vārds to varēs apliecināt? Vai arī jums Jēzus varēs teikt: "Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!" (Mt. 25,21)
Vai tu esi tam gatavs? Vai mēs esam tam gatavi? Paskatieties uz to mūžības gaismā, kura neizbēgami atnāks! Es jums nesludinu Erlo Stegenu! Aizmirstiet mani! Jo es atnāku un aizeju. Nestāstiet par mani citiem, jo, to darot, jūs tikai kaitējat manai kalpošanai un manam uzdevumam. Runājiet par Jēzu un esiet uzticīgi Jēzum! Sakārtojiet savu dzīvi! Jūsu dzīvei jābūt saskaņā ar Rakstiem, bet kā tas izskatās pie jums īstenībā? Ak, kaut tas Kungs dāvātu, lai Viņa svētā klātbūtne arī jūsu dzīvē paveiktu to pašu, kas noticis pie mums Dienvidāfrikā!