IEVADS
Pirms uzsāku savu stāstījumu, vēlos atgriezties daudzus gadus atpakaļ iepriekšējā gadsimtā.
1840.-1850. gadā Vācijas ziemeļos Hermansburgas pilsētā dzīvoja luterāņu mācītājs Luijs Harmss. Kad viņš sludināja, Dievs dāvāja atmodu Lunneburgas līdzenuma apkārtnē. Arvien vairāk un vairāk cilvēku nāca uz baznīcu, līdz tur sāka pietrūkt vietu. Šajā laikā ar vienu sapulci dienā bija par maz, un Luijam Harmsam nācās pēcpusdienā noturēt otru dievkalpojumu. Pēc kāda laika arī ar to bija par maz – tik lielas bija slāpes dzirdēt Dieva Vārdu. Dienā bija jānotur trīs dievkalpojumi. Cilvēki nāca kājām desmitiem kilometru, lai nokļūtu uz svētdienas dievkalpojumu.
Tajā laikā Hermansburgas iedzīvotāji dzīvoja diezgan lielā nabadzībā. Zemnieku bērni piekopa nejauku dzīvesveidu. Viņi daudz dzēra, dzīvoja pasaulīgos priekos un grēkā. Bet šī mācītāja dievkalpojumos jaunie cilvēki sāka nožēlot grēkus. Viņi pārtrauca dzert un izlaidīgi dzīvot, pārtrauca krāpt un mānīt.
Reiz jaunieši atnāca pie Luija Harmsa un teica: "Paklausies, mācītāj! Mēs gribētu sludināt Evaņģēliju pagāniem. Arī viņiem jādzird tas, ko dzirdam mēs." Uzklausījis viņus, Luijs Harmss piekrita. Bet radās problēma nepieciešamās garīgās izglītības saņemšanai. Pēc apspriešanās tika pieņemts lēmums sūtīt viņus mācīties uz Hamburgas universitāti.
Pēc divām nedēļām jaunie cilvēki atgriezās vīlušies un drūmi. Izrādījās, ka profesori viņus bija atzinuši par pārāk neskolotiem, lai iegūtu izglītību, kas nepieciešama sludinātājam.
Jaunie cilvēki tomēr negribēja samierināties ar radušos stāvokli, un tad Luijs Harmss tos nosūtīja uz Brēmeni. Bet Brēmenē atkārtojās tas pats, un viņi atkal bija spiesti atgriezties mājās.
Taču arī otra neveiksme nespēja viņos izdzēst vēlmi kļūt par misionāriem. Tā Luijam Harmsam nekas cits neatlika, kā pašam atvērt personīgo skolu, lai šos jauniešus sagatavotu un apmācītu misijas darbam.
Kad pirmā problēma bija atrisināta, radās jauna: kā šiem evaņģēlistiem nokļūt Āfrikā. Luijs Harmss ļoti vēlējās, lai viņi dotos uz Austrumāfriku, Etiopiju, pie kareivīgās un drošsirdīgās cilts galas, kas visu savu dzīvi pavadīja cīnoties un karojot. Viņš bija pārliecināts - ja šī tauta nožēlos grēkus, tad ar Evaņģēliju varēs iziet cauri visai Āfrikai.
Galu galā tika izlemts būvēt kuģi. Tas bija ticības jautājums, jo pati par sevi viņu baznīciņa nebija bagāta. Bet viņi cerēja uz Dievu, lūdza Viņu dot visu nepieciešamo kuģa būvei.
Drīz vien kādas Hamburgas firmas īpašnieks apsolīja dāvināt šim mērķim dzelzi un vēl kādus materiālus. Cits īpašnieks deva nepieciešamos kokmateriālus, un nu varēja uzcelt nelielu kuģi, kurš ieguva nosaukumu "Kandakija"*.
1854. gadā, sūtot uz Āfriku pirmos misionārus, Luijs Harmss atvadoties teica katram: "Es vēlētos tevi šeit vairs neieraudzīt. Mēs tagad šķiramies līdz tam laikam, kad reiz sastapsimies debesīs!"
Šie misionāri nekad vairs neatgriezās savā dzimtenē, mirstot tālu no tās – pagānu zemēs. Viņu dzīve starp pusmežonīgajām melnādaino ciltīm, protams, nebija viegla, bet viņi to ziedoja Evaņģēlija dēļ.
Pametis Vācijas krastu, kuģis taisnā ceļā devās uz Āfrikas austrumiem. Kad tas tuvojās mērķim un apstājās pie Mombasas, izrādījās, ka visas durvis uz Etiopiju viņiem bija slēgtas.
Atpakaļceļā kuģis piestāja Durbanas ostā Dienvidāfrikā. Viņi paņēma savas trompetes un, stāvot uz kuģa klāja, sāka spēlēt. Šajā laikā Durbanā atradās vācu misionārs Merenskis, kas šeit bija nokļuvis no kādas Berlīnes misijas tajā pašā gadā. Izdzirdot mūzikas skaņas, viņš tūlīt saprata, ka spēlē vācieši. Uzkāpis uz kuģa klāja, viņš sastapās ar Hermansburgas misionāriem, kas izstāstīja viņam savus bēdīgos piedzīvojumus. Uzzinājis, ka viņi nav saņēmuši atļauju misijas darbam Etiopijā, Merenskis sāka viņus mierināt un uzmundrināt: "Palieciet šeit, pie zulusu cilts! Tā ir ne mazāk spēcīga un kareivīga kā galas cilts! Un arī viņi neko nezina par Dievu!"
Paklausot viņa padomam, misionāri nolēma palikt Dienvidāfrikā, un kopš tā laika vācu izcelsmes cilvēki zulusu ciltī ir labi pazīstami. Tā pirmo reizi tur sākās misijas darbs. Pagāja vēl vairāk nekā desmit gadu, līdz pirmie mūsu priekšteči no Stegenu dzimtas uz visiem laikiem apmetās uz dzīvi Dienvidāfrikā. Arī viņi atbrauca ar to pašu kuģi "Kandakija" un piestāja Durbanas ostā. Viņi atbrauca ne kā misionāri, bet kā fermeri, kuriem ar savu zemnieka darbu bija jāpalīdz misionāriem viņu kalpošanā.
Tā Natalas provincē izveidojās vairākas balto cilvēku draudzes, no kurām daudzās runāja vācu valodā. Sākās vācu baznīcu un vācu skolu celtniecība. Ļaudis pamazām iekārtojās un iedzīvojās jaunajā zemē, bet diemžēl tādās reizēs cilvēks pazaudē savu pirmo mīlestību uz Dievu.
Tomēr Dieva ceļi ir neizdibināmi un Dieva plāns tiek realizēts savā laikā. Vācu misionāri domāja, ka pēc viņu pirmās neveiksmes viss veidosies nepareizi, ne tā, kā tas bija iecerēts. Toreiz viņi nevarēja paredzēt, ka Dievs rīkosies citādi. Viņš noslēdza ceļu uz Etiopiju, atverot to uz Dienvidāfriku. Visas atslēgas taču ir Dieva rokās!
Cik bieži mēs mēdzam būt pārliecināti, ka viss mūsu dzīvē iet nepareizi, ne tā, kā mums to gribētos. Šī apziņa mūs nomāc, mēs esam izmisumā un bēdās, ka viss pagalam, viss aizgājis šķībi, greizi, un pat nenojaušam, ka ar mums notiekošais ir Dieva darbības iesākums. Tas ir sākums, kaut arī ne tāds, kādu mēs to esam stādījušies priekšā, tomēr tāds, kas ir paša Dieva iesākts pēc Viņa gribas un Viņa ieskata. Un svētīgs tas cilvēks, kurš pazemojas Dieva priekšā, būdams gatavs izpildīt Viņa gribu.
__________________________
* Kandakija – Etiopijas karalienes vārds (Ap. d. 8,27).