10.nodaļa
KAD LAULĪBA KĻŪST PAR SMAGU NASTU
Mūsdienās diez vai atradīsiet kādu, kurš nebūtu dzirdējis teicienu "No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis." Šis nez no kurienes nākušais sakāmvārds nepārtraukti apstiprina savu patiesumu, jo tieši tie, kas viens otru mīlēja visvairāk (vīri un sievas, līgavas un līgavaiņi, kas uzskatīja sevi par dvēseles radiniekiem), visbiežāk kļūst par rūgtiem ienaidniekiem. Tā bija senatnē, tā ir šodien un, diemžēl, tā tas turpināsies līdz laiku beigām, jo vienmēr būs iemesli naidam. Ja vien vēlētos, šos iemeslus viegli varētu novērst, taču tas notiek reti, ja sirdis ir dziļi sāpinātas un sarūgtinātas. Tieši tāpēc laulātie, kas reiz viens otru ļoti mīlēja, strīdas, attālinās, kļūst sarūgtināti, iesniedz šķiršanās pieteikumus un galu galā oficiāli šķiras, pārtraucot laulības saites, kuras viņi ir sākuši ienīst. Šādas pēkšņas un krasas pārmaiņas cilvēku attiecībās lieliski ilustrē, cik plāna ir robeža starp mīlestību un naidu. Lai saprastu, kāpēc tuvākie cilvēki pēkšņi kļūst par riebuma un intensīva naida objektiem, aplūkosim visbiežāk sastopamos naida iemeslus.
1. Pirmais un, iespējams, visizplatītākais laulāto atsvešināšanās iemesls ir vilšanās mīļotajā cilvēkā. Jo romantiskāka ir sākotnējā sajūta, ko raksturo iecerētā cilvēka idealizācija un pilnīga viņa trūkumu ignorēšana, jo vilšanās ir intensīvāka. To izskaidro sarežģīti bioķīmiskie procesi, kas notiek cilvēka organismā, kurš iemīlējies, liekot viņam piedzīvot vieglu reibumu un sava veida eiforiju. Kad divi cilvēki mīl viens otru, viņi uz savu izvēlēto skatās caur rožainām brillēm, redzot viņā to, ko uzbur viņu iztēle, un uztverot vēlmju domāšanu kā realitāti. Laulība ar visām tās sekām noved pie šādu ilūziju zaudēšanas. Kad vilšanās atver acis un palīdz skaidri saskatīt lietas, cilvēki kļūst skarbi un nežēlīgi pret to, kuru reiz (vai tikko) mīlēja visvairāk, izpaužot savu attieksmi atbilstošos vārdos un darbos. Un tad ģimenes dzīve, kurai vajadzētu būt cilvēka laimes atslēgai, kļūst par smagu nastu un ikdienas mokām. Vilšanās ir raksturīga gan vīriešiem, gan sievietēm, bet pēdējās tā piemeklē biežāk vienkārši tāpēc, ka viņas ir vairāk pakļautas idealizācijai.
Kad cilvēks kādu mīl, viņš kļūst ļoti ievainojams. Jo tuvāks kāds mums ir, jo vieglāk viņš var mūsu jūtas ievainot. Tāpēc patiesi mīloši pāri bieži piedzīvo intensīvas emocionālas sāpes savstarpējas vilšanās dēļ. Šīs sāpes un aizvainojums, ko mums nodara mūsu mīļie cilvēki, ir nelīdzsvarotības rezultāts starp to, ko mēs viņiem dodam, un to, ko saņemam pretī. Piemēram, ja mēs darām visu iespējamo, lai iepriecinātu savu dzīvesbiedru, rūpējoties par viņa vajadzībām, un viņš to uztver kā pašsaprotamu un neatbild ar to pašu, mums šķitīs, ka mūs nevis mīl, bet vienkārši izmanto. Kad tuvākais cilvēks mūs noraida, ir viegli justies vīlušamies. Un vilšanās parasti pāraug noraidījumā un atsvešinātībā, kas bieži vien kulminē naidā.
2. Cieņas zaudēšana, ko pavada vienaldzība un apātija pret savu dzīvesbiedru, ir vēl viens iemesls laulības izjukšanai no iekšienes. Saskaņā ar Ožegova vārdnīcu, cieņa nozīmē pieklājīgu attieksmi, kuras pamatā ir konkrētas personas nopelnu, tikumu, spēju un brīnišķīgo garīgo īpašību atzīšana. Dzīvē cieņa izpaužas tādā vai cit;a konkrētā darbībā. Cienot cilvēku, mēs pievēršam īpašu uzmanību viņa iekšējai pasaulei, ievērojot, kas viņam patīk, ko viņš vērtē un kas ir nesvarīgs. Visas šādas personas labākās īpašības kļūst par vadlīnijām mūsu pašu pilnveidošanai. Tajā pašā laikā, to neapzinoties, mēs sākam atdarināt viņa dzīvesveidu, pieņemot visu, kas mūs piesaista. Šī attieksme noved pie neredzamas saites un tuvības rašanās ar šādu cilvēku, tāpēc tiek teikts, ka mīloši laulātie gadu gaitā kļūst līdzīgi. Ja starp vīru un sievu neveidojas cieša garīga saikne, viņi sāk zaudēt interesi viens par otru un kļūst auksti un vienaldzīgi.
Necieņas izrādīšana tiek uztverta ļoti sāpīgi, izraisot emociju vētru, kas izpaužas kā emocionālas sāpes, aizvainojums, sašutums, rūgtums un atsvešinātība. Piemēram, ja vīrs mājās pārsvarā klusē, cenšoties aizpildīt komunikācijas trūkumu ar savām lietām, tas liecina par necieņu pret sievu un intereses zudumu par viņu kā sarunu biedreni. Šāda uzvedība dziļi sāpina viņa sievu. Vērojot viņa aukstumu, bargumu un noslēgtību, viņa sāpīgi atceras laimīgos laikus pirms laulībām un viņu ģimenes dzīves sākumā, kad vīrs labprāt uzticēja viņai visu, kas viņam bija uz sirds, daloties savās intīmākajās domās. Tajos laikos viņš rūpīgi izvēlējās vārdus, lai netīšām viņu neaizvainotu, runāja ar viņu laipni un maigi, kad viņam bija nepieciešama viņas palīdzība, un gādīgi jautāja par viņas labsajūtu, kad viņa bija slima. Taču laikam ejot, lūgumi pēc palīdzības kļuva arvien aprautāki, izpaužoties kā prasības vai pat reālas pavēles, piemēram: “Uztaisi man sviestmaizi… Kad tu beidzot izdarīsi to, ko es tev jau sen lūdzu?!.. Vai tu nesaproti, ka esmu noguris un gribu atpūsties?!.. Iedod man tīru kreklu… Piešuj pogu!..” Šādas attieksmes un uzvedības dēļ izzūd bijusī savstarpējā sapratne, kādreizējo sirsnīgo attiecību vietā parādās drupas, maigas jūtas izgaist, sirdi piepilda sāpes, un no bijušās mīlestības vairs nav ne miņas.
Kaut kas līdzīgs var notikt arī ar vīru, kad viņa sievu sāk tracināt viss, kas saistīts ar viņu. Viņa nespēj izturēt viņa čāpstināšanu ēšanas laikā, pastāvīgi pamana viņa atstāto nekārtību, ir sašutusi par viņa nepietiekamo personīgo higiēnu, kaunas citu priekšā par viņa neaudzinātību, pazemo viņu par nesaimnieciskumu, kaunas par viņa lielo vēderu vai pliko pauri. Un kas zina, ko sātans vēl mums varētu uzrādīt, cenšoties iznīcināt savienību, ko nodibinājis Dievs. Visi mēģinājumi slēpt šo neapmierinātību parasti ir neveiksmīgi, jo tā atkārtoti izpaužas mājienos, pārmetumos un komentāros, uz kuriem vīrs atbild ar to pašu, izmantojot katru iespēju pierādīt sievai, ka arī viņa nav perfekta, un tā spriedze pieaug dienu no dienas. Līdz ar cieņas zudumu laulāto sirdīs sāk uzkrāties dusmas un aizkaitinājums, kas ātri vien pārvēršas strīdos. Cilvēks, bez kura dzīve nebija iedomājama, tagad izraisa tikai riebumu.
3. Vēl viens iemesls, kas ģimenes dzīvi pārvērš par elli, ir psiholoģiskā tirānija, kad viens no laulātajiem burtiski terorizē savu partneri ar neciešamu uzvedību vai ļauna rakstura izpausmēm, dzenot viņu izmisumā. Visbiežāk tirāns ir vīrs, bet ir gadījumi, kad tirāniju ģimenē praktizē sieva. Vīram tas bieži izpaužas kā pastāvīga neapmierinātība ar visu, ko dara viņa sieva. Viņam nav iespējams izpatikt. Sievai neko nevar izdarīt viņam pa prātam. Viņš zaudē pacietību, jo viņa pārāk ilgi “čammājas”, aizkavē pusdienas, pārāk ilgi iepērkas, nevar izlemt, kādu kleitu vilkt mugurā, pārāk daudz runā ar draudzenēm pa tālruni, vai pēc dievkalpojuma pusstundu tērzē ar kādu māsu, nevis laikus atgriežas mājās. Viss viņu kaitina, padara nervozu un tracina. Bieži vien viņš ir neapmierināts ne tikai ar savu sievu, bet arī ar apkārtējiem cilvēkiem. Viņš kritizē visu un visus, pastāvīgi redzot citu grēkus, netikumus un kļūdas. Viņa acīs visi ir slikti, un tikai viņš viens ir labs. Viņa nabaga sieva cenšas no visa spēka viņam izpatikt, bet arī šie mēģinājumi viņu kaitina. To redzot, viņa dzīvo pastāvīgās bailēs atkal izraisīt viņa dusmas. Tā tas turpinās diendienā, mēnesi pēc mēneša, gadu no gada, visas viņu laulības laikā. Šādā situācijā jebkāda veida laulības laime, mīlestība vai saskaņa nav iespējama. Kādu laiku sieva cenšas izpatikt, klusībā panesot vīra kurnēšanu, aizkaitinājumu un piekasīšanos, bet pamazām viņas sirdī uzkrājas aizvainojums, rūgtums, atbildes sašutums un protests, kas agrāk vai vēlāk pārvēršas strīdā.
Trīsdesmit gadus veca kristiete dvēseles aprūpes sarunas laikā ar asarām acīs teica: "Mēs esam precējušies tikai septiņus gadus, bet es vairs nespēju izturēt sava vīra nemainīgi slikto garastāvokli. Jau pirms mūsu kāzām es pamanīju viņa tieksmi kritizēt draugus un paziņas, bet centos ignorēt viņa neglaimojošās piezīmes, domājot, ka viņš cenšas pievērst sev manu uzmanību. Viņš nekad tā ar mani nedarīja, neatlaidīgi meklējot manu labvēlību, tāpēc šī uzvedība mani netraucēja. Bet, tiklīdz mēs apprecējāmies, viss viņa sarkasms krita uz mani, un kopš tā laika es esmu zibensnovedējs. Ir grūti noticēt, ka vēl pavisam nesen viņš rūpīgi izvēlējās vārdus un izteicienus, lai mani neaizvainotu. Tagad esmu kļuvusi praktiski par vienīgo “visu viņa nepatikšanu cēloni”. Vakar, pēdējā uzbrukuma laikā, es vienkārši vairs nevarēju izturēt un pateicu viņam visu, ko par viņu domāju, saucot viņu par tirānu un mājas despotu. Tad es paņēmu bērnus un uz dažām dienām devos pie mātes, lai vismaz nedaudz atpūstos no šīs nežēlīgās vajāšanas."
4. Nākamais iemesls, kas laulību pārvērš par smagu nastu, ir atsvešināšanās seksuālajā dzīvē, kad starp vīru un sievu rodas vēsums un iekšēja distance. Visbiežāk tas notiek, ja viens no laulātajiem ir spiests pārkāpt savas robežas, tas ir, pārkāpt savas pieņemamības robežas, darot kaut ko tādu, pret ko viņa dvēsele pretojas. Piemēram, ja viņam kaut kas nepatīk intīmajās attiecībās, viņš cenšas to pārvarēt klusībā, nevis atklāti pārrunā ar partneri piedzīvotās psiholoģiskās grūtības. Šo iekšējo pretestību vīra rīcībai gultā (neveiklas klitora manipulācijas, ķermeņa vai dzimumorgānu laizīšana ar mēli un nepiemērotas pozas) parasti izjūt sieva, tāpēc vīram ir jārespektē viņas viedoklis. Ja sieva uzskata, ka noteikts seksuālās tuvības veids viņai nav pieņemams, tad tam jābūt nepieņemamam arī viņam. Mēģinājumi vardarbīgi sagraut partnera iekšējo pārliecību noved pie uzticības zaudēšanas laulības attiecībās.
Izvairīšanās vai atklāta atteikšanās no dzimumakta arī noved pie iekšējas distancēšanās starp laulātajiem. Tas ir biežāk sastopams sieviešu vidū, kuras, atsaucoties uz nogurumu, sliktu veselību, nomāktu garastāvokli vai ārējiem apstākļiem, kas nelabvēlīgi tuvībai, liedz savam vīram apmierināt seksuālās vajadzības. Apzinoties šādas tuvības noraidīšanas negatīvās sekas, apustulis Pāvils brīdina kristiešus no šāda veida nepamatotas atturēšanās ļaunprātīgas izmantošanas, sakot: "Vīrs lai izpilda savu pienākumu pret sievu un sieva pret vīru. Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai. Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ." (1. Kor. 7:3-5).
Diemžēl daudzi kristiešu vīri labprāt izmanto šo pantu, lai piespiestu savas sievas apmierināt visas viņu seksuālās vēlmes. Tomēr, kad viņi paši nav noskaņoti dzimumaktam (kas mēdz gadīties), viņi uzskata, ka viņu sievām ir jāsamierinās. Tomēr šī Bībeles vieta nerunā par vienpusēju apņemšanos, bet gan par savstarpēju apņemšanos starp abiem laulātajiem. Vārds "laba griba" apzīmē gatavību intīmai tuvībai un pilnīgu abpusēju atklātību, kas vienlīdz attiecas gan uz sievu, gan vīru. Jebkura apzināta izvairīšanās no dzimumakta agrāk vai vēlāk noved pie nopietnām problēmām laulības dzīvē. Diemžēl mūsu ļaunajos un savtīgajos laikos visi cilvēku attiecību aspekti, tostarp seksuālo vajadzību apmierināšana, galvenokārt ir vērsti uz sevi. Tomēr mums, kristiešiem, jāvadās pēc cita principa, kas balstās uz Svētajiem Rakstiem: "Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu." (Rom. 15:2).
Vēl viens seksuālās atsvešināšanās iemesls starp vīru un sievu var būt monotonija un vienmuļība seksuālajās attiecībās, kas laulības dzīvi pārvērš blāvā un garlaicīgā rutīnā. Tas notiek tāpēc, ka laika gaitā vīri un sievas sāk uztvert tuvību nevis par prieka un baudas avotu, bet gan par laulības pienākuma izpildi vai vienu no daudzajiem mājas darbiem. Pēdējos gados dvēseļu aprūpes sarunās aizvien biežāk no sašutušām kristīgām sievām dzirdu, ka viņas pieķer savus ticīgos vīrus skatoties pornogrāfiskas filmas un tīmekļa vietnes, kas tagad ir viegli pieejamas tiešsaistē. To var izraisīt ne tikai netiklības gars, kas mūsdienās ir nomocījis daudzus cilvēkus, bet arī seksuālo attiecību garlaicīgā monotonija. Tāpēc ir svarīgi laiku pa laikam ieviest laulāto guļamistabā dažus jaunus elementus, kas patīk abiem laulātajiem, piemēram, īpaši pievilcīgu caurspīdīgu naktsveļu, intīmu apgaismojumu, sveču gaismu vai jaunas pozas un metodes gultā. Tomēr nebaidieties, ka būsiet "seksuāli perversi", jo ne viss, kas ir jauns un neizpētīts, ir obligāti nedabisks.
5. Nākamais faktors, kas ģimenes dzīvi pārvērš par garīgas kontroles institūciju un sava veida mājas cietumu, ir greizsirdība — tas ir, viena vai abu laulāto mokošās šaubas par savas otrās pusītes mīlestību un uzticību. Pieredze rāda, ka tieši uz šī pamata tiek izspēlētas vissmagākās ģimenes drāmas. Greizsirdīgs vīrs vai sieva tad kļūst par reālu sodību otram laulātajam. Viskodolīgāko un vienlaikus precīzāko greizsirdības raksturojumu var atrast "Seksoloģijas enciklopēdiskajā vārdnīcā", tāpēc es gribētu pie tās ķerties. Lūk, kas tur teikts par šo tēmu: "Greizsirdība ir šaubas par kāda cilvēka mīlestību vai uzticību. Tā var izpausties ļoti plašā jūtu gammā — no vieglas ironiskas ķircināšanas līdz dusmu, naidīguma un naida uzliesmojumiem, līdz pat nežēlīgai atriebībai un aizdomās turamās vai pavedēja (mīļākā) slepkavībai."
Greizsirdība var būt vienpusēja (vīrs ir greizsirdīgs uz savu sievu, vai otrādi) vai abupusēja. Tā bieži var izpausties salīdzinoši mierīgā un labdabīgā veidā un pat veicināt mīlestības un savstarpējas pievilcības stiprināšanos. Spēcīga, ļaunprātīga un nežēlīga greizsirdība neizbēgami noved pie nesaskaņām ģimenē un laulībā, kā arī seksuālajās attiecībās.
Greizsirdība var rasties gan objektīvu (iedomātu un reālu), gan subjektīvu iemeslu dēļ. Pirmajā gadījumā intīmajās attiecībās parādās iedomāta vai reāla trešā vai pat ceturtā persona (katram laulātajam sava), vai arī pēkšņas vai negaidītas seksuālās uzvedības izmaiņas (retāki kontakti, seksuālās tehnikas maiņa), ko pavada intensīvi jautājumi: "Kas notiek?", "No kurienes tev tas?", "Kas tev to iemācīja?" utt. Pēdējā gadījumā var būt arī faktiskas izmaiņas partneru seksuālajās spējās, visbiežāk samazinoties potencei. Tam var būt daudz iemeslu, no kuriem viens ir alkoholisms, jo īpaši tāpēc, ka vājinās to cilvēku seksualitāte, kuri tam ir uzņēmīgi. Ir pamatots uzskats, ka jo cilvēks ir sliktāk audzināts vispārējā cilvēciskajā izpratnē, jo mazāk viņš ir izglītots, jo zemāks ir viņa intelekts un inteliģence, jo neglītākas ir viņa greizsirdības izpausmes, tostarp tās, kas attiecas uz seksuālo attiecību sfēru. Eksperti nosacīti izšķir vairākus greizsirdības veidus: piederības greizsirdību - kad greizsirdīgais uzskata mīlestības objektu par lietu, kas pilnībā pieder viņam pašam; konkurējošo greizsirdību - kad greizsirdīgais katrā cilvēkā saskata sāncensi; tirānisko greizsirdību - kad greizsirdīgais rīkojas kā tirāns pret savu upuri un pat gūst prieku no viņam nodarītajām ciešanām; pārkāpuma greizsirdību - kad greizsirdīgais izrāda nemierīgu un aizdomīgu raksturu, sava veida mazvērtības kompleksu vai tieksmi pārspīlēt savas nepatikšanas; apgriezto greizsirdību - kad greizsirdīgais vērtē savu seksuālo partneri, pamatojoties uz savu neuzticības pieredzi; iepotēto greizsirdību, kas rodas pēc principa "visi vīrieši (sievietes) ir vienādi."
Cilvēki vienmēr ir bijuši greizsirdīgi viens uz otru, vai nu aiz bailēm zaudēt mīļoto cilvēku, vai arī tāpēc, ka uzskatīja viņu par savu īpašumu, ko nevienam nebija tiesību aizskart. Greizsirdīgi vīrieši aizstāvēja savas tiesības uz savu mīļoto dueļos, saucot to par goda lietu, savukārt sievietes spēja noindēt neuzticīgu dzīvesbiedru, iemaisot viņa ēdienā lēni iedarbojošos indi. Ir pagājuši gadsimti, nežēlīgas represijas ir kļuvušas par pagātni, sociālās paražas ir mīkstinājušās, tomēr miljoniem cilvēku joprojām piedzīvo šo mokošo vardarbību pret savām emocijām. Pastāv vispārpieņemts uzskats, ka, ja vīrs vai sieva ir greizsirdīgi, tas nozīmē, ka viņi mīl, bet diemžēl tas ne vienmēr tā ir. Un, lai gan greizsirdība patiešām var liecināt par to, ka esat dārgs savam partnerim, tā ne vienmēr liecina par patiesu un dziļu mīlestību, ko raksturo nesavtība. Greizsirdība ir ļoti spītīga, tāpēc to ir grūti savaldīt un pilnībā izskaust. Tikai Tas Kungs var mums palīdzēt pārņemt kontroli pār šo sāpīgo un nomācošo sajūtu.
Greizsirdība ir izplatīta gan nepārliecinātu, gan pārāk pašpārliecinātu cilvēku vidū, un tā bieži tiek mantota no vecākiem un vecvecākiem. Daudzi cilvēki, kas meklē palīdzību šajā problēmā, apraksta, cik greizsirdīgs bijis viņu tēvs vai māte, kuri, savukārt, šo netikumu mantoja no saviem sen mirušajiem vecākiem. Vēl viens izplatīts greizsirdības avots ir sāncensība bērnībā starp brāļiem un māsām, kuri cīnās par “labākā un mīlētākā” bērna statusu savā ģimenē. Ja bērns mazotnē saņem pietiekami daudz mīlestības, viņš parasti necieš no greizsirdības pieaugušā vecumā. Tomēr vecāku rūpju un uzmanības trūkums noved pie acīmredzamiem personības attīstības traucējumiem.
Dzīvē var sastapt cilvēkus, kuriem pēc kādām īpaši sarežģītām konfliktsituācijām attīstās pastāvīgi uzmācīgi uzskati. Šādiem indivīdiem raksturīga jūtība, paaugstināta emocionalitāte, vienpusēja domāšana, aizvainojums, aizdomas, pašpārliecinātība, uzstājība un egocentrisms, kas var aptumšot viņu spriestspēju. Tieši šīs iezīmes izpaužas patoloģiskas greizsirdības gadījumos, kad viens laulātais apsūdz otru neuzticībā, balstoties nevis uz faktiem, bet tikai uz savām aizdomām, subjektīvajiem uzskatiem un, viņuprāt, "loģiskiem" spriedumiem. Atbrīvot šādus greizsirdīgus cilvēkus no viņu uzskatu nepatiesuma ir praktiski neiespējami. Viņi pastāvīgi tur savu dzīvesbiedru aizdomās par neuzticību, iztēlojoties intīmas ainas, kas viņus padara trakus. Viens no slazdiem, ko viņi izmanto, ir lūgt dzīvesbiedram runāt par pirmslaulību seksuālajām attiecībām, ja tādas ir bijušas. Viņi viens otru pratina par vissīkākakajām intīmajām detaļām, pēc kā kopdzīve pārvēršas par elli. Pieredze rāda, ka šāda maldīga greizsirdība visbiežāk ir izplatīta vīriešu vidū. Turklāt vairumā gadījumu viņi paši izdomā greizsirdības iemeslus, nespējot objektīvi novērtēt savu stāvokli.
Piemēram, kāds vīrs, kurš kāzu naktī atklāja, ka viņa sieva nav jaunava, jo 12 gadu vecumā tika attāla radinieka brutāli izvarota, uzskatīja, ka vainīga bijusi viņa pati ar savu tieksmi uz laulības pārkāpšanu, un tāpēc viņš, kā saka, bija greizsirdīgs uz katru "telegrāfa stabu". Nekādas asaras vai sievas apliecinājumi, ka viņai neviens cits kā tikai viņš nav vajadzīgs, nepalīdzēja. Tiklīdz viņš pamanīja, ka sievas skatiens kavējas pie cita vīrieša, viņš sarīkoja tik lielas greizsirdības sc;enas, dažreiz pat fiziski uzbrūkot viņai, ka viņa bija gatava bēgt no mājām. Nonāca līdz tam, ka pēc katras īsas prombūtnes viņš pārbaudīja viņas vagīnu, vai nav kāda cita spermas, iedzenot viņu histērijā. Nabaga sieviete dzīvoja pastāvīgās bailēs, izvairoties pat no īsākajām tikšanās reizēm ar vīriešiem, kas varētu radīt vēl lielākas aizdomas viņas greizsirdīgajā vīrā. Tādējādi viņas dzīve kļuva par īstu elli zemes virsū. Nav nejaušība, ka Dieva Vārds, aprakstot šo nopietno, sāpīgo stāvokli, lieto tieši šo salīdzinājumu, sakot: “Jo greizsirdība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas.” (Sālamana Augstā dziesma 8:6, sinodālais tulkojums).
Jāsaka, ka šāda patoloģiska greizsirdība bieži vien slēpj laulātā paša seksuālos “grēciņus”. Šādos gadījumos greizsirdība kļūst par aizsardzības reakciju, ļaujot laulātajam izvairīties no nožēlas un vainas sajūtas pret savu otro pusīti. Ir arī svarīgi atzīmēt, ka cilvēks, kas cieš no maldīgas greizsirdības, patiesībā ne vienmēr krāpj. Viņš var vienkārši to vēlēties savā sirdī un piedēvēt tās pašas nosodāmās domas savam laulātajam. Tas rada ārkārtīgi sarežģītu, saspringtu atmosfēru ģimenēs, kas reizēm izpaužas vētrainās scēnās ar smagām apsūdzībām, skarbiem apvainojumiem un pat fizisku vardarbību, kā spilgti atspoguļots Bībeles vārdos: "Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā!" (Salamana Pamācības 27:4).
Laulātā spīdzināšana ar aizdomām un mēģinājumiem kontrolēt viņa uzvedību neko labu nedos un tikai sabojās attiecības, līdz brīdim, kad otrs vienkārši aizbēgs no mājas, nespēdams to izturēt. Kontrolējot katru partnera soli, jūs pastāvīgi izdarāt spiedienu uz viņu, kam viņš iekšēji pretosies. Ļaujot viņam pilnīgu rīcības brīvību un respektējot viņu kā individualitāti, jūs iekarojat viņa pieķeršanos un radāt nepieciešamos apstākļus atklātām, uzticības pilnām attiecībām. Šī iemesla dēļ psihologi neiesaka rakt pagātni, nestāstīt partnerim par bijušajiem romāniem vai pieprasīt pilnīgu personīgās dzīves pārskatu līdz laulībām. Tas tikai traumē un rada pamatu turpmākai greizsirdībai, kas var viegli kļūt patoloģiska. Turklāt nepamatota greizsirdība ir tiešs pamudinājums uz neuzticību. Galu galā laulātais var to darīt vienkārši "principa dēļ", lai pierādītu savu brīvību un tiesības darīt to, ko uzskata par pareizu. Turklāt viņš šo protestu īstenos, reaģējot uz mēģinājumiem viņu kontrolēt. Un tas notiek ne tikai pasaules cilvēku vidū, bet arī kristiešu vidū, kā mēs arvien biežāk dzirdam personīgās dvēseles aprūpes sarunās.
Šajā saistībā es vēlētos sniegt dažus padomus, balstoties uz savu dvēseļu aprūpētājas pieredzi. Ja jūsu dzīvesbiedrs ir greizsirdīgs, vispirms mēģiniet ar viņu no sirds izrunāties, pievēršot viņa uzmanību tam, cik ļoti viņš ir emocionāli atkarīgs no jums un cik ļoti viņš vēlas intīmas attiecības, izklāstot visus šādas neveselīgas kontroles trūkumus. Ja viņš joprojām nevar pārvarēt savu greizsirdību, iesakiet viņam meklēt palīdzību pie mācītāja vai dvēseļu aprūpētāja. Ir svarīgi nodrošināt stabilitāti, drošību un pārliecību jūsu attiecībās, nedodot viņam nekādu iemeslu būt greizsirdīgam. Šādā gadījumā nevajadzētu ķerties pie atriebības, rīkojoties pēc principa: "Ak, ja tu joprojām man netici, tad tieši to es arī darīšu! Tad vismaz tavas apsūdzības nebūs veltīgas." Jums mākslīgi izraisīt greizsirdību savā laulātajā nevajadzētu. Šāda manipulācija var piesaistīt viņa uzmanību un likt viņam jūs novērtēt, taču maz ticams, ka tā nākotnē saglabāsies labas, uzticības pilnas attiecības. Patiesa pieķeršanās attīstās tikai tad, ja tiek respektētas laulātā intereses un netiek ierobežota viņa brīvība. Atcerieties, ka mīlestība un neuzticēšanās nav savienojamas.
Vēl pāris padomi: Nekad neuzskatiet savu dzīvesbiedru par savu īpašumu. Jau no paša laulības dzīves sākuma centieties veidot savas attiecības tā, lai katram cilvēkam būtu sava personīgā telpa, intereses, garīgās un profesionālās pilnveidošanās iespējas. Tomēr vienlaikus ir ļoti svarīgas arī kopīgas intereses, aktivitātes, hobiji un, jo īpaši, kopīga kalpošana Dieva laukā. Neizslēdziet sevi no sociālajām attiecībām, koncentrējoties tikai uz ikdienas dzīvi, saviem bērniem, draudzenēm un vecākiem, jo tas krasi sašaurinās jūsu interešu loku, padarot komunikāciju ierobežotu un garlaicīgu.
6. Laulības pārkāpšana ir vēl viens neizturamu ciešanu, nervu sabrukuma un ģimenes izjukšanas cēlonis. Tā parasti rodas no vilšanās partnerī, kas izpaužas neuzticībā domās vai darbos. Laulības pārkāpšana ir vīrieša un sievietes pirms laulībām dotā uzticības solījuma pārkāpšana. Laulības pārkāpšana notiek, kad viens vai abi laulātie iesaistās dzimumattiecībās ar kādu citu, vēl būdami precējušies. Es uzskatu, ka nebūtu pārspīlēti teikt, ka mūsdienās neviens solījums netiek lauzts tik bieži kā laulības uzticības solījums. Un tas diemžēl arvien vairāk attiecas ne tikai uz pasaules cilvēkiem, bet arī uz kristiešiem, kuriem svinīgais solījums, ko viņi deva kāzās Dieva un draudzes klātbūtnē, arvien vairāk kļūst par skaistu, dievbijīgu frāzi. Galu galā, ja pirms pāris gadu desmitiem draudzes locekļa izdarīta netiklība tika uzskatīta par ārkārtēju notikumu kopienas dzīvē, tad šodien tā ir kļuvusi gandrīz par ikdienišķu parādību. Un pat ja daudzi ticīgie joprojām baidās no miesā izdarīta seksuālā grēka, doma par netiklību un laulības pārkāpšanu vairs nevienu nebiedē.
Neuzticība iznīcina ne tikai laulību, bet arī tā cilvēka dvēseli, kurš to dara. Pastāv garīgā līdzsvara likums: iesējuši ļaunumu, mēs neizbēgami to pļausim, un grēks, ko esam izdarījuši, atgriezīsies pie mums. Vecās Derības septītais bauslis saka: "Tev nebūs laulību pārkāpt", kas nozīmē "būt uzticīgam savam vīram (sievai). Jaunajā Derībā septītajam bauslim tiek piešķirta dziļāka nozīme: nenodod savu mīlestību, jo tā plūst no Avota, kas ir Dievs ("Dievs ir mīlestība"). Laulības mīlestības nodevība zināmā mērā atgādina Dieva nodevību, tāpēc nav nejaušība, ka Izraēlu Vecajā Derībā un cilvēkus, kas nodeva Dievu Jaunajā Derībā, sauc par laulības pārkāpējiem. Dzimumattiecības ar kādu citu, esot laulībā, ir zemākā nodevība pret to, kurš ir viena miesa ar tevi. Dieva Vārds tieši un nepārprotami runā par šādu cilvēku: " Bet, kas ar cita sievu laulību pārkāpj, tas ir neprātis: tas savu dzīvību ved pazudināšanā. " (Sālamana pamācības 6:32).
Lai saprastu, kāpēc viens no diviem cilvēkiem, kas reiz pilnībā mīlēja viens otru, nolemj krāpt un nodot savu tuvāko cilvēku, aplūkosim laulības neuzticības cēloņus. Izpētot šo jautājumu, vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka neuzticības galvenais cēlonis ir nevis tikai viena (kā parasti tiek uzskatīts), bet abu laulāto nepareiza uzvedība. Saka, ka "sieva neaizbēgs no laipna un uzmanīga vīra, tāpat kā vīrs nepametīs ērtu dzīvi". Protams, katram noteikumam ir izņēmumi, jo pat laulātie, kas ir likumīgi precējušies gadu desmitiem, piedzīvo dažādus kārdinājumus un brīžus, kad domā par kādu citu, ar kuru viņiem nebūtu iebildumu nodarboties ar seksu.
Saskaņā ar statistiku, vīri krāpj savas sievas daudz biežāk nekā sievas savus vīrus. Tam ir vairāki iemesli, tostarp paaugstināta dzimumtieksme vīriešiem, sieviešu zemākais statuss sabiedrībā un finansiālā atkarība no vīra, kā arī sievu lielāka pieķeršanās mājām un bērniem. Protams, nekas no tā neattaisno vīriešus. Neuzticība ir smags grēks gan vīriešiem, gan sievietēm. Dvēseļu aprūpes prakse liecina, ka pirms neuzticības bieži vien attiecībās starp vīru un sievu dažādu iemeslu dēļ ir radusies un sakrājusies spriedze. Šo spriedzi pavada nepiedienīga uzvedība no viena vai abu laulāto puses, kura agrāk vai vēlāk noved pie šķiršanās un rada sarežģītu, nomācošu atmosfēru ģimenē. Šajā brīdī viens no viņiem sāk meklēt mierinājumu pie kāda, kurš labprāt sniedz šādu atvieglojumu.
Tāpēc būtu nepareizi pieņemt, ka vīrieša neuzticība izriet tikai no seksuālās iekāres, jo tas bieži vien nav tas, ko viņš meklē. Piemēram, viņš uzskata, ka var atrast kaut ko citu, kā viņam trūkst laulībā. Sievas priekšā, kura zina visas viņa vājības un trūkumus, vīram ir grūti izskatīties stipram, izlēmīgam un pašpārliecinātam. Savukārt kopā ar mīļāko viņš jūtas asprātīgs, drosmīgs, atjautīgs un varonīgs. Mīlētāju attiecībām trūkst dziļuma, tāpēc viņiem ir ļoti viegli izskatīties labākiem, nekā viņi patiesībā ir, tēlojot jebkuru izdevīgu vai iedomātu lomu. Šādas seksuālās attiecības ir nesaistošas un tāpēc īpaši vilinošas. Vīrietis savu mīļāko uzskata arī par savu sapņu sievieti, jo pastāvīgi nogurusi un nevīžīgi ģērbta sieva pārstāj būt viņam seksuāli pievilcīga. Turklāt viņa mīļākā viņu nekaitina ar savu nievāšanu, pārmetumiem, neapmierinātību un prasībām, kā arī nemēģina viņu pāraudzināt. Viņš jūtas viegli un ērti kopā ar viņu, lai gan tā ir tikai sevis maldināšana. Galu galā viņa tā uzvedas pret viņu tikai tāpēc, ka viņu attiecības ir virspusējas un nesaistītas.
Vēl viens svarīgs vīriešu neuzticības iemesls ir tas, ka, tiklīdz vīrietis ir iekarojis ilgoto sievieti, viņa kļūst neinetersanta, jo "medības" pēc viņas ir beigušās. Turklāt, tiklīdz viņš var regulāri nodoties dzimumattiecībām ar sievu, viņā sāk darboties pieaugošo vajadzību likums, kas nozīmē, ka viņam ir nepieciešama arvien lielāka seksuāla stimulācija, lai piedzīvotu tādu pašu sajūsmu. Laika gaitā intimitāte laulībā kļūst garlaicīga un neinteresanta, zaudējot savu “rozīnīti”, un liekot viņam vēlēties piedzīvot kaut ko citu, kas uzbudina un rosina seksuālas sajūtas.
Vēl viens vīriešu neuzticības iemesls ir draugu un kolēģu stāsti par viņu mīlas dēkām, kā arī pornogrāfija un seksuāli neķītra informācija tiešsaistē, kas rada ideālas fiziskas un emocionālas tuvības ilūziju. Tā kā lielākā daļa vīru savā laulībā nepiedzīvo šādas attiecības, citas sievietes viņiem kļūst ļoti pievilcīgas, un vīriešu seksualitāte ievērojami pieaug. Galu galā tam, kas ir aizliegts, piemīt īpaša pievilcība, jo sātans cenšas darīt visu iespējamo, lai tam piešķirtu šarmu, spožumu un īpašu valdzinājumu. Tas izskaidro iekāres milzīgo spēku, kas vīrieti pārvērš par savu vēlmju vergu tik lielā mērā, ka pat pievēršanās Dievam neatbrīvo viņu no miesīgām vēlmēm. Viņš var iet uz baznīcu, katru dienu lūgt Dievu, lasīt Bībeli un pat kalpot kādā amatā, tomēr saglabāt savu agrāko grēcīgo dabu. Ne velti pat apustulis Pāvils par sevi teica: "Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs." (Romiešiem 7:8). Ja tā, tad, pakļaujoties savām vēlmēm, vīrietis ir spējīgs uz jebkādu ļaunumu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir kristietis vai neticīgais. Ar seksuāliem grēkiem saistītais noslēpums un risks palielina adrenalīna devu un izraisa vētrainu uzbudinājumu organismā, kam ne visi spēj pretoties. Starp citu, šāda nosliece uz laulības pārkāpšanu var tikt mantota, tāpēc nevajadzētu brīnīties, ja neuzticīgu tēvu bērni savā ģimenes dzīvē uzvedas tieši tāpat.
Vēl viens iemesls, kāpēc vīrietis pārkāpj laulību, ir seksuāla nekompetence attiecībās ar sievu, kas mudina viņu izmēģināt jaunas situācijas ar citām sievietēm, "apliecinot sevi", ja izdodas, un izvairoties no atkārtotiem mēģinājumiem, ja neizdodas. Neformāla tuvība galu galā neuzliek nekādas saistības. Vīrieši, kuriem patīk risks, ir īpaši pakļauti neuzticībai. Viņus aizrauj "staigāšana pa naža asmeni", balansējot starp sievu un mīļāko. Vīri, kuri vēlas atriebties sievām par pazemojumu, par izvairīšanos vai pilnīgu atteikšanos pildīt laulības pienākumus, un no neapmierinātības ar sievas nespēju apmierināt viņa seksuālās vajadzības tā, kā viņš vēlas, arī viegli tiek pamudināti uz laulības pārkāpšanu. Ir arī svarīgi atzīmēt, ka uzvedības atkarība no seksuālajām vēlmēm un domām neattīstās vienas nakts laikā, bet gan ilgākā laika periodā. Laulības pārkāpšana nesākas ar pašu fiziskās neuzticības aktu, bet gan daudz agrāk, kad cilvēks sāk ļauties nepiedienīgiem skatieniem, nešķīstām domām un iekāres pilnām vēlmēm. Ne velti Svētajos Rakstos teikts: "Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī." (Mateja 5:28). Un, kad šāda miesas kārība pilnībā pārņem cilvēku, viņš zaudē spēju kontrolēt savu rīcību un ierobežot sevī augošo kārību. Ja vīrietis ilgstoši atļaujas kļūt atkarīgs no savām seksuālajām vajadzībām, zaudējot kontroli pār tām, viņš ar to samierinās, ticot, ka tāds viņš ir un citādāks būt nespēj. Un, ja viņš vienreiz ir piekrāpis, viņam kļūst vieglāk to izdarīt vēlreiz. Cilvēks, kurš ir pārkāpis seksuālās robežas, bieži vien jūtas vainīgs, tomēr ar pārliecību, ka laboties nespēj, viņam arvien vieglāk ir attaisnot šādu rīcību, uzskatot to par neizbēgamām savas grēcīgās dabas sekām.
Kauna izcelšana gaismā, līdz sirds dziļumiem un patiesi atzīstoties grēkos Dievam dvēseļu aprūpētāja klātienē un kopīgi lūdzoties, atsakoties no Sātana varas, palīdz beigt spēlēt teātri pašam ar sevi un piedzīvot taustāmu palīdzību cīņā pret šo atkarību. Tomēr vairums vīriešu nevēlas atvērties citiem un nelabprāt dalās savā iekšējā pieredzē, īpaši problēmās ar iekāri. Atšķirībā no sievietēm, kuras meklē šādu intīmu saziņu, vīrieši, tiekoties ar tuviem draugiem, ir gatavi runāt par jebko, izņemot par savām seksuālajām problēmām, slepenajām vēlmēm un kārdinājumiem. Tomēr tieši šī vēlme būt atklātam un nežēlīgam pret grēku, kas mūs kontrolē, ir būtiska, lai ar to cīnītos un pilnībā uzvarētu. Miesas iekāre zaudē savu varu pār cilvēku tikai tad, kad tā tiek atklāta, jo tikai tad velns (kas ir tās avots un pamudinātājs) tiek atbruņots un viņam tiek atņemtas tiesības kontrolēt gan dvēseli, gan miesu. Seksuālā instinkta un iekāres spēks ir tik liels, ka tikai Dievs var tos kontrolēt caur mūsu sirdsapziņu, kas ir atvērta Viņam. Tikai dievbijība un dvēseles cēlsirdība var atturēt vīrieti no neuzticības laulībā.
Godīgi sakot, jāatzīmē, ka arī sieva var būt vainojama vīra neuzticībā. Visticamāk, viņai neizdevās izveidot vai uzturēt uzticības pilnas attiecības ar viņu, zaudējot īpašības, kuras viņš augstu vērtēja, un kuras viņš atkal sāka meklēt citā sievietē. Iespējams arī, ka viņa bieži viņu “zāģēja” un “audzināja”, neizrādīja viņam pieķeršanos un maigumu, atteica viņam seksuālu tuvību vai vienkārši atstāja novārtā savu izskatu, tādējādi zaudējot savu agrāko sievišķību. Galu galā laulātajiem jābūt iekārojamiem un pievilcīgiem nevis svešiniekiem, bet viens otram. Tieši šī iemesla dēļ, ja ir notikusi neuzticība, bet vīrs ir gatavs atgriezties ģimenē un sieva viņam piedot, viņai šis grūtais kopdzīves posms ir jāuztver kā svarīga mācība, uzdodot sev jautājumu: "Ko es izdarīju nepareizi un ko mans vīrs meklēja no malas? Ko es nevarēju viņam dot, un ko viņš saņēma no citas sievietes? Kā es pārstāju būt gudra sieva un kurā brīdī kļuvu par muļķi, kas iznīcināja mūsu ģimenes laimi?”
Arī sievietes spēj krāpt, taču tā iemesli ir pavisam citi. Pārsvarā krāpj nelaimīgas sievietes, kas meklē sapratni, uzmanību, mīlestību un pieķeršanos. Tikai vēlāk seko neapmierinātība ar intīmām attiecībām un seksuāla nesaderība. Sieviešu neuzticības pamatā ir spēcīga emocionāla komponente. Lielākā daļa to, kas izšķirās pārkāpt laulību, meklē kaut ko tādu, ko viņu vīri nespēja sniegt: maigumu, uzmanību un saistošu emocionālo kopību. Kad sieviete atzīstas savā neuzticībā, viņa neizceļ savu grēcīgo attiecību seksuālo pusi. Patiesībā viņas seksuālās attiecības ārpus laulības var būt pat sliktākas nekā laulībā. Tomēr romantika, uzmanība un sajūta, ka viņa ir svarīga, ko sniedz slepenais mīļākais, padara ārlaulības attiecības neticami pievilcīgas. Viņas skatījums uz lietām, viņa pati kā individualitāte, ko viņa domā un saka - to visu cits vīrietis novērtē, savukārt viņas pašas vīrs tam nepiešķir nekādu nozīmi.
Jāsaka, ka attiecībā pret sievietēm un intimitāti vīriešus var iedalīt trijās kategorijās. Pie pirmās pieder tie, kas šajā ziņā visu mūžu paliek zēni un vairs necenšas neko iemācīties. Pie otrās - tie, kas pēc pusaudža gadiem ātri kļūst par nejēgām. Viņi ir spēcīgi, enerģiski un seksuāli pārliecināti, taču viņiem trūkst maiguma, mīļuma un siltuma. Trešā un retākā vīriešu grupa ir tā, kas pieliek ievērojamas pūles, lai izpētītu, izprastu un pieņemtu sievietes tādas, kādas Dievs viņas ir radījis, ņemot vērā viņu emocionālās, garīgās, mentālās un fiziskās vajadzības. Tieši par tādiem vīriešiem sapņo sievietes, ciešot no vīru neuzmanības, bezsirdības un rupjības.
Sievieti uz neuzticību var pagrūst viņas vājais gribasspēks, situācijas bezcerība, ko pavada seksuālas vardarbības draudi, vai vēlme atriebties vīram par viņa neuzticību. Viņa var arī rīkoties pretēji savām vēlmēm un fizioloģiskajām vajadzībām. Laulības neuzticības gadījumos sievietes biežāk jūtas vainīgas. Daudzām tas izraisa iekšēju aizliegumu, ko viņās ir ielicis Dievs. Vainas apziņa par to, ka viņas izjūt spēcīgu seksuālu pievilcību pret citu vīrieti, var būt pietiekama, lai novērstu neuzticību. Un, ja viņas iesaistās ārlaulības attiecībās, viņas to attaisno, apgalvojot, ka tas ir saistīts ar mīlestību un maigumu, kura viņām trūkst no vīra puses. Tātad, ja vīrs ir patiesa vīrieša paraugs, kurš mīl un novērtē savu sievu, maz ticams, ka viņa jelkad būs neuzticīga, it īpaši, ja viņa ir kristiete, kas bīstas Dievu.
Ir svarīgi atzīmēt, ka neuzticību pieļauj ne tikai cilvēki, kuri ir zaudējuši jebkādu interesi par ģimenes dzīvi un kļuvuši vienaldzīgi pret laulību, bet arī tie, kuri augstu vērtē "pienākumu pret ģimeni" un uzskata sevi par uzticamiem laulātajiem. Ticīgiem cilvēkiem neuzticība var rasties garīgas vilšanās vai vilšanās Dievā un kristietībā dēļ, kā arī pārmērīgas pašpārliecinātības dēļ, ka “lai nu kurš, bet es jau nu gan nekad neiekritīšu šādā lietā”. Šādi spriežot, viņi vienkārši noliedz, ka varētu tikt kārdināti. Šādi cilvēki nepamana briesmas, līdz velns viņus noved pie neuzticības. Tad viņi ar riebumu atceras notikušo, jūtoties vainīgi, nodevuši Dievu un savu dzīvesbiedru, bet viss jau ir izdarīts.
Tā nu kāds četrdesmit gadus vecs kristietis, atzīstoties savā neuzticībā, ar šausmām atcerējās: “Es vienmēr biju briesmīgi sašutis un nosodīju laulības pārkāpējus, saucot viņus par pēdējiem blēžiem un neliešiem, kuri zaudējuši jebkādu Dievbijību, un biju pārliecināts, ka ar mani kas tāds vienkārši nevar notikt. Bet reiz es biju garā komandējumā. Neilgi pirms tam mums ar sievu sākās laulības konflikti. Es jutu neapmierinātību ar mūsu intīmo dzīvi, kas kļuva arvien monotonāka, pelēkāka un garlaicīgāka. Strīdi un nesaskaņas par naudu un bērnu audzināšanu starp mums kļuva arvien biežāki. Mani nomāca arī tas, ka mana sieva bija nesamērīgi pieņēmusies svarā un pārstājusi rūpēties par sevi, zaudējot savu šarmu un agrāko pievilcību. Mūsu cilvēciskajās attiecībās arvien vairāk izpaudās aukstums un pilnīgs izpratnes un cieņas trūkums vienam pret otru. Bieži vien mums vienkārši nebija par ko runāt, un mūsu verbālā komunikācija aprobežojās ar īsu sarunu par bērniem vai mājas darbiem. Un tad, tieši šajā laikā, uzņēmuma īpašnieks mani nosūtīja mēnesi ilgā komandējumā. Pirmās dažas dienas es domāju par bērniem un ģimeni, bet tad es aizrāvos ar interesantu darbu, kurā aktīvi iesaistījās pievilcīga sieviete apmēram manā vecumā, šķīrusies. Viņas erudīcija un zināšanas savā jomā mani vienkārši pārsteidza. Turklāt viņa bija lieliska sarunu biedre, spēja uzmanīgi klausīties. Es pat nepamanīju, kā mēs no darba tēmas pārgājām uz ģimenes problēmām. Viņa atklāti runāja par to, cik vientuļa viņa jūtas pēc šķiršanās no vīra, un es sūdzējos, ka, neskatoties uz daudzu gadu laulību, es arī jūtos nesaprasts, pamests un viens. Un tad pienāca brīdis, kad mēs jutām neatvairāmu pievilkšanos vienam pret otru. Viņas tuvums mani satrauca un uzbudināja (galu galā mums bija ilgi jāsēž kopā pie datora, apspriežot projektu, pie kura strādājām). Un viņa neslēpa, ka es viņai arvien vairāk iepatīkos. Jebkurā gadījumā, īsi sakot, es tikai teikšu, ka bija pagājušas nepilnas divas nedēļas, kad mēs atradāmies vienā gultā un pavadījām vētrainu nakti, kurā es no viņas saņēmu visu iespējamo, ko mana sieva man nebija devusi ilgu laiku. Pēc tam mēs satikāmies viesnīcā vēl vairākas reizes. Es jutu, ka zaudēju prātu, un nevarēju apstāties, līdz viskaislīgākajā brīdī pēkšņi savā sirdī sadzirdēju klusu balsi: "Mans dēls, ko tu šeit dari?!" It kā kāds mani būtu apšļakstījis ar aukstu ūdeni. Kauns, šausmas un novēlota nožēla mani pārņēma ar tādu spēku, ka es satvēru galvu un sāpīgi ievaidējos. Kad mana draudzene šausmās jautāja, kas noticis, es varēju tikai teikt, ka Tas Kungs tikko runāja ar mani un ka es kā kristietis esmu ar viņu izdarījis briesmīgu laulības pārkāpšanas grēku, par ko man būs jāmaksā. "Ko?!" viņa izbrīnā jautāja, "Tu esi kristietis un tici Dievam?! Tad kāpēc tu man to neteici agrāk? Es būtu turējusies pa gabalu." Ar šiem vārdiem viņa piecēlās, steigšus saģērbās un aizgāja, lai mani vairs nekad neredzētu. Es paliku viens, izmisuma plosīts, apzinoties, ko esmu izdarījis.”
Līdzīgs gadījums notika ar piecdesmit gadus vecu kristieti, kas bija nodzīvojusi divdesmit astoņus gadus laulībā ar savu vīru – diakonu un sludinātāju, un cieta no viņa aukstuma, prasīguma un atsvešinātības. Viņai ļoti pietrūka garīgas tuvības, pieķeršanās un fiziskas mīlestības izpausmes, un viņa visos iespējamos veidos centās iepriecināt savu vīru, lai viņu piesaistītu, bet viņš to vienkārši nepamanīja, būdams iegrimis savā darbā un nebeidzamās problēmās, kas ar to saistītas. Visi viņas mēģinājumi ar viņu no sirds aprunāties bija neveiksmīgi, jo viņš no viņas atgaiņājās, it kā viņa būtu uzmācīga muša. Bet visvairāk viņu sāpināja tas, ka viņš labprāt runāja no kanceles par Dieva un kristiešu mīlestību vienam pret otru, kas viņā izraisīja tikai rūgtu smaidu.
Hroniskas mugurkaula slimības dēļ ārsti nosūtīja šo sievieti uz sanatoriju, kas atradās tālu no viņas mājām. Tur kopā ar diviem citiem atpūtniekiem viņa tika piesēdināta pie viena galda ar inteliģenta izskata, ārkārtīgi pieklājīgu un laipnu vecāka gadagājuma vīrieti, kurš izrādījās atraitnis. Kādu vakaru, kad viņa sēdēja uz soliņa sanatorijas parkā, garāmejot vīrietis sveicināja viņu un jautāja, vai drīkst apsēsties viņai blakus. Sākās saruna, kurā viņš atzinās, ka pirms trim gadiem pēc cīņas ar vēzi nomirusi viņa sieva, kuru viņš ļoti mīlējis, un kopš tā laika jutas ļoti vientuļš. Atbildot uz to, kristiete skumji atzīmēja, ka vientuļš var justies pat ar dzīvesbiedru blakus, pēc kā viņa viņam atzinās par sāpēm, ko rada vīra uzmanības, pieķeršanās un mīlestības trūkums. Tajā siltajā vasaras vakarā viņi ilgi sēdēja uz soliņa, daloties savās bēdās un pārdzīvojumos, un nākamajā rītā satikās brokastīs kā seni paziņas, kas kļuvuši viens otram tuvi un dārgi. Kopš tā laika viņi izmantoja katru iespēju baudīt abiem tik ļoti nepieciešamo sabiedrību. Tādā veidā pagāja divas nedēļas.
Kādā vēlā vakarā atskanēja piesardzīgs klauvējiens pie šīs kristietes durvīm, kurai sanatorijā bija piešķirta atsevišķa istaba. Atverot durvis, viņa ieraudzīja savu jauno paziņu un, apjukusi, uzaicināja viņu iekšā. Sieviete nespēja izdvest ne vārda, kad, tikko pārkāpis slieksni, viņš impulsīvi viņu apskāva un cieši noskūpstīja... Nākamajā rītā, pārdomājot notikušo starp viņiem, viņa meklēja attaisnojumu, čukstot: "Bet man ir tik ļoti apnicis dzīvot bez laimes... Un laime ir tad, kad tevi saprot. Galu galā pati mīlestība balstās uz sapratni, un tieši tā vienmēr ir trūcis manās attiecībās ar vīru. Vai tiešām man jānodzīvo atlikušā dzīve šajā mokošajā atsvešinātībā?! Es tik ļoti vēlējos patiesu mīlestību!.. Es ienīstu savu laulību un vairs negribu to paciest! Tā nevar turpināties!.. Es vienkārši nevaru skatīties uz savu vīru, kur nu vēl mīlēt un cienīt viņu! "Es piedzīvoju tik daudz svētlaimes ar šo cilvēku, kuru nejauši satiku, ka esmu gatava darīt jebko, lai tas turpinātos!.."
Kā redzat, pavedinājis cilvēku uz laulības pārkāpšanu, velns viegli izmanto vājāko ķēdes posmu, lai attaisnotu šo grēku, čukstot par sevis žēlošanu, vilšanos dzīvesbiedrā un nepiepildītu laulībā. Tāpēc, lai izvairītos no neuzticības, vīriem un sievām ir jāievēro Rakstu mācības. Praktiski tas nozīmē apmierināt katra laulātā pamatvajadzības. Un to nav tik daudz: piecas sievām un piecas vīriem. Sievas pamatvajadzības (kā jau minēts) ir mīlestība, sarunas, sirsnība, finansiāls atbalsts un uzticība viņai un ģimenei. Vīra vajadzības ir seksuāla apmierinātība, viņa autoritātes atzīšana kā ģimenes galvai, sievas pievilcība, iespēja veltīt laiku kalpošanai vai hobijiem un laika pavadīšana kopā. Stingra šo būtisko vajadzību apmierināšana būs labākais līdzeklis pret neuzticību laulībā, un profilakse, kā zināms, ir daudz efektīvāka nekā ārstēšana. Šo vajadzību prioritāte katram cilvēkam ir atšķirīga, tāpēc ir svarīgi būt atklātam ar savu dzīvesbiedru par katras no tām vērtību, lai palīdzētu koncentrēt centienus pareizajā virzienā.
Ja jums ir aizdomas par laulātā neuzticību, vispirms mēģiniet mierīgi, bez histērijas, pārrunāt kopīgās problēmas. Centieties izskaidrot savas sāpes un aizvainojumu. Lūdziet piedošanu, ja jūsu uzvedība un attieksme pret viņu kaut kādā veidā ir veicinājusi neuzticību. Atturieties no dusmām, bet gan pārdomājiet, kas bija nepareizi jūsu ģimenes attiecībās un ko tieši laulātais centās kompensēt ar mīlas dēku? Es ieteiktu sievām pievērst lielāku uzmanību savam izskatam. Diemžēl ticīgās māsas pēc apprecēšanās un divu vai trīs bērnu piedzimšanas pilnībā nolaižas un pārstāj rūpēties par sevi, ticot, ka viņu vīri vienmēr būs blakus, kas ne vienmēr tā ir. Jo vīrieši, kā zināms no iepriekšējām nodaļām, "mīl ar acīm".
Ja jūs jau esat piekrāpts, nekāda vētra tagad nepalīdzēs, un nekāds skandāls neatrisinās problēmu. Šajā gadījumā jums jācenšas saskatīt nevis neuzticīgā laulātā kļūdas un grēkus, bet gan savas kļūdas, kas, iespējams, noveda viņu pie neuzticības. Varbūt jūsu sieva izvēlējās citu vīrieti tikai tāpēc, ka neredzēja no jums kā vīra mīlestības izpausmes, bet tikai nepārtrauktas, obligātas rūpes par ģimeni. Un jūsu vīrs pārkāpa laulību, jo vairs nevarēja izturēt sajūtu, ka viņu atstāj novārtā, pazemo un vada. Atcerieties, ka neuzticība reti ir tikai vienas puses vaina. Parasti tajā ir iesaistīti abi laulātie.
Saistībā ar šo tēmu dvēseļu aprūpē bieži dzirdu jautājumu: "Ja ir bijusi neuzticība, vai ir iespējams atkal apvienot sašķeltās puses?" Jā, tas ir iespējams, bet diemžēl ļoti grūti. Galu galā, ja sadzīves konflikts vai ģimenes strīds rada plaisu laulāto attiecībās, cik daudz dziļāka tā būs laulības pārkāpšanas gadījumā, kas ir tuvākā cilvēka nodevība. Tas ir kaut kas līdzīgs tam, ar ko mēs sastopamies medicīnā. Sasitums vai plaisa kaulā ir viena lieta, un atvērts lūzums vai norauta ekstremitāte ir pavisam kas cits. Bet tāpat kā norautu vai pārgrieztu ķermeņa daļu noteiktos apstākļos un augsti kvalificētu ārstu vadībā var atkal pieaudzēt, tāpat arī neuzticības gadījumā, ja ir izpildīti izlīguma nosacījumi (piedošana no vienas puses, grēku nožēla no otras puses un mūžīga savstarpēja mīlestība), izdarīto grēku var aizmirst un atjaunot laulības savienību. Par laimi, dzīvē ir daudz šādu piemēru.
Kad laulātie pēc neuzticības cenšas glābt ģimeni, abām pusēm ir jāpieliek pūles. Kas attiecas uz šīs traģēdijas vainīgo, viņam, pirmkārt un galvenokārt, ir jāpārtrauc jebkādi kontakti ar savu mīļāko, veicot ātru un pilnīgu amputāciju, kas šajā gadījumā ir vienīgā uzticamā "ārstēšana". Šādu pārtraukšanu var panākt, nosūtot vēstuli ar izšķirošiem vārdiem: "Starp mums viss ir beidzies" vai ar telefona zvanu ar īsu paziņojumu: "Mēs nekad vairs neredzēsimies, tāpēc nav jēgas mēģināt mani atgūt!" Ja tas kāda iemesla dēļ nav iespējams, labākais rīcības plāns ir mainīt tālruņa numuru un nekad vairs nesatikties ar neuzticības objektu, pat ja tas nozīmē darba atstāšanu vai pārcelšanos. Jebkuri meli, pat "balti meli", ir nepieņemami; pretējā gadījumā nebūs iespējams atjaunot nodotā laulātā uzticību un savu labo vārdu! Var palīdzēt arī laiks, rūpība un saprātīgi padomi no cilvēkiem ar garīgu un dzīves pieredzi. Lai atjaunotu salauztu ģimeni, jums jābūt gatavam maksāt jebkuru cenu!
Kas attiecas uz cietušo pusi, labākais veids, kā pārvarēt smago šoku, ir piedot. Šāda piedošana ir iespējama tikai ar dziļu grēku nožēlu no laulātā puses, kas vainīgs neuzticībā, nevis vienkārši atzīstot grēku, bet gan pilnībā mainot savu dzīvi. Tikai šādas pārmaiņas var atjaunot patiesumu attiecībās starp vīru un sievu. Piedošana ir saistīta ar attiecībām starp cilvēku un Dievu, un tāpēc tā nenozīmē neuzticīgā laulātā rīcības akceptēšanu vai automātisku uzticības atjaunošanu. Tā tikai atbrīvo no aizvainojuma un ļauj koncentrēties uz pašu problēmu, nevis uz to, kurš to izraisīja. Piedošana sākas ar vēlmi piedot. Brīnišķīgs šīs pieejas piemērs ir Kristus, kurš "par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki." (Romiešiem 5:8). Lai to izdarītu, ir jālūdz Kungam spēks un palīdzība, jo bez tās cilvēks to nespēj. Asiņojošā aizvainojuma un sāpju brūce var nesadzīt vēl ilgu laiku, bet dziedināšanas process sākas brīdī, kad tiek pieņemts stingrs lēmums piedot. Negaidiet, līdz būsiet gatavi piedot. Paklausiet Dieva Vārdam jau tagad. Cilvēkam ir nepieciešama piedošana tāpat kā inficētai brūcei ir nepieciešama tīrīšana un dezinfekcija. Nav sāpju — nav nepieciešamas zāles; nav aizvainojuma — nav nepieciešama piedošana. Bet tieši tad, kad mums sāp, mums ir jāpiedod, lai mazinātu sāpes. Samierinieties dzīvot ar neizbēgamajām grēku sekām, kas nodarīti pret jums (skat. Efeziešiem 5:21 un Kolosiešiem 3:13). Galu galā, ja tās ir neizbēgamas, jums tās tik un tā būs jānes. Vienīgais, kas šādā gadījumā ir iespējams, ir izvēlēties starp rūgtuma nastu un piedošanas brīvību.
Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, kas nozīmē, ka, tiklīdz esat piedevis, informāciju par notikušo vairs nedrīkstat izmantot nākamajā ģimenes konfliktā kā ieroci pret savu dzīvesbiedru. Jūs varat pārrunāt šo jautājumu, lai atrastu risinājumu, taču nepārtraukti nesakiet: "Labi, bet atceries, kā tu..." vai, "Es tev piedevu, kāpēc tu nevari darīt to pašu tagad?..." Turpiniet piedot, kad pagātnes atmiņas un negatīvas emocijas atkal sāk jūs pārņemt, vai ja jūsu dzīvesbiedrs jūs atkal aizvaino. Sātans īpaši mīl izmantot šādus brīžus. Jūs varbūt esat piedevis, bet, kad jūsu tuvākais cilvēks atgriežas pie savas vecās uzvedības, jūs jūtaties tā, it kā nekad nebūtu pilnībā piedevis. Aizvietojiet ilgstošās rūgtās sajūtas ar Kristus visu piedodošo mīlestību. Piedošanas rezultātam nevajadzētu būt tukšumam un sakāves sajūtai, bet gan agapes mīlestības dziedinošajam spēkam. Ja tas nelīdz, varat mēģināt uz laiku pašķirties, lai pārdomātu un pārvērtētu savas attiecības, saprastu to vērtību un atgūtu dzīvesbiedra cieņu. Ir arī prātīgi meklēt pieredzējuša dvēseļu aprūpētāja padomu. Īsāk sakot, dariet visu iespējamo, lai izvairītos no pēdējā, izmisīgā soļa – pilnīgas un oficiālas šķiršanās.
Šķiršanās ir laulāto viens otram dotā solījuma pārkāpums, kas neapšaubāmi ir grēks. Laulības šķiršana ir traģēdija, kas ietekmē visas puses: vīru, sievu, bērnus, vecākus un visus radiniekus. Savā būtībā šķiršanās ir zādzība, jo tā atņem ģimenes un bērnu labklājību, kuri cieš īpaši smagi. Laulības izjukšana ir Dieva kārtības un svarīgāko Dieva principu pārkāpums, jo tā aptver visas cilvēka dzīves jomas. Šķiršanās ir kļuvusi tik izplatīta ne tikai pasaulē, bet arī kristiešu vidū, ka var droši apgalvot, ka cilvēki ir pārstājuši atpazīt laulības dievišķo noslēpumu un to ir pilnībā zaudējuši. Laulāto šķiršanās ir mīlestības nogalināšana un izmisuma akts, kas līdzinās pašnāvībai.
Debates starp teologiem un baznīcu vadītājiem par to, vai Bībele pieļauj šķiršanos un atkārtotu laulību, galvenokārt koncentrējas uz vārdiem "izņemot laulības pārkāpšanu", kas atrodami Mateja evaņģēlija 5:32 un 19:9. Šī frāze, ko Jēzus teica Kalna sprediķī un pēc tam atkārtoja farizejiem, kas Viņu kārdināja, ir vienīgā vieta Rakstos, kur, šķiet, tiek piešķirta dievišķa atļauja šķirties. Tomēr daži Bībeles zinātnieki un komentētāji uzskata, ka šis atbrīvojums attiecas tikai uz laulības pārkāpšanu saderināšanās periodā. Galu galā, saskaņā ar ebreju paražām vīrietis un sieviete tika uzskatīti par saistītiem ar laulību no saderināšanās brīža. Netiklība šajā periodā varēja būt vienīgais iemesls šķiršanai. Tomēr grieķu vārds "porneia", kas lietots oriģinālajā Jaunajā Derībā un tulkots krievu valodā kā "netiklība" vai "laulības pārkāpšana", apzīmē jebkāda veida seksuālu netiklību: laulības pārkāpšanu, izvirtību, prostitūciju, bērnu seksuālu izmantošanu un tamlīdzīgi. Seksuālās attiecības ir neatņemama laulības sastāvdaļa, kad divi kļūst par vienu miesu (1. Mozus 2:24, Mateja 19:5, Efeziešiem 5:31), tāpēc šīs saites pārraušana dažādu ārlaulības sakaru rezultātā var kļūt par pirmo pieļaujamo šķiršanās pamatu. Papildus šim iemeslam apustulis Pāvils norāda uz vēl vienu gadījumu, kad šķiršanās ir atļauta: "Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis." (1. Korintiešiem 7:15).
Tomēr, lai gan šīs Rakstu vietas var atļaut un attaisnot šķiršanos šajos izņēmuma gadījumos, kristiešiem joprojām galvenokārt jāpaļaujas uz Svēto Rakstu vārdiem, kas mums atstāti Maleahija 2:16: "Jo Es ienīstu šķiršanos," saka Tas Kungs, Israēla Dievs (burtisks tulkojums no oriģināla). Bībele skaidri un tieši norāda, ka Radītājs bija iecerējis laulību kā mūža saistības, ko apstiprina Kunga Jēzus vārdi: "Tātad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." (Mateja 19:6, Marka 10:9). Tas, ka Dievs Vecajā Derībā noteica noteiktus likumus, lai aizsargātu to cilvēku tiesības, kuri vēlas šķirties (īpaši sieviešu) (skat. 5. Mozus 24:1–4), bija saistīts ar cilvēku siržu cietību, nevis ar Tā Kunga gribu (skat. Mateja 19:8). Kā Dieva bērniem mums nav tiesību spriest tā, kā to dara pasaules cilvēki, kuri, stājoties laulībā, domā, ka, ja viss neizdosies, viņi vienkārši šķirsies, un ar to viss arī beigsies. Ticīgajiem nevajadzētu šādi pieiet laulībai, jo Svētie Raksti, nogriežot ceļu uz šādu novirzi, caur apustuļa Pāvila muti saka: " Bet laulātiem es pavēlu, tomēr ne es, bet Tas Kungs: sievai nešķirties no vīra, un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai palikt neprecētai vai izlīgt ar savu vīru; un vīram neatstumt sievu." (1. Kor. 7:10-11).
Tādējādi Bībele neaizstāv vieglprātīgu pieeju laulībai, lai gan dzīvē, protams, ir izņēmumi un īpaši reti gadījumi, kad šķiršanās ir praktiski neizbēgama — piemēram, ja neticīgs vīrs nežēlīgi izturas pret savu sievu, izvaro, sit un turklāt pastāvīgi krāpj. Trešais pieņemamais šķiršanās iemesls var būt draudi saslimt ar smagām seksuāli transmisīvām slimībām vai AIDS, kā arī būtiskas izmaiņas viena no laulātajiem garīgajā un emocionālajā stāvoklī ar izteiktas agresijas izpausmēm, padarot kopdzīvi zem viena jumta bīstamu un praktiski neiespējamu. Šādās bezcerīgās situācijās draudzes mācītājiem rūpīgi jāizpēta katrs konkrētais gadījums un jāpieņem individuāls lēmums, nevis vienkārši jāpārliecina cilvēki (parasti sievietes) turpināt nest savu krustu bez sūdzībām, kā tas diemžēl bieži notiek.
Diskusijās par "izņēmuma gadījumiem" dažkārt netiek ņemts vērā fakts, ka neatkarīgi no laulības pārkāpšanas iemesliem šķiršanās nav obligāta, bet tikai atļauta. Pat pēc laulības pārkāpšanas laulāts pāris, pateicoties Dieva žēlastībai, var atrast spēju piedot un sākt atjaunot savu ģimeni, īpaši, ja pāridarītājs dziļi nožēlo grēkus. Tomēr gadās arī tā, ka neuzticīgais laulātais turpina savu amorālo rīcību, liekot otrajai pusītei apšaubīt, vai ir jēga turpināt piedot, jo laulības pārkāpējam nav nodoma atteikties no sava grēcīgā dzīvesveida. Tieši šādā situācijā nonāca kāda kristiete, daloties dvēseļu aprūpes sarunas laikā: "Pirmo reizi es piedevu savam no Dieva atkritušajam vīram viņa neuzticību, cerot, ka viņš mainīsies, jo īpaši tāpēc, ka viņš lūdza manu piedošanu un apliecināja, ka vēlas glābt ģimeni. Bet tagad es redzu, ka viņam vienkārši patīk šī dēka un nav nodoma apstāties." Es neredzu jēgu dzīvot pastāvīgās gaidās, raudot, ciešot un uztraucoties, kamēr viņš par mani smejas. Turklāt viņš man atnes nebeidzamas veneriskās slimības, kas burtiski sagrauj manu veselību, bet kādam taču ir jāaudzina mūsu bērni. Mans vīrs vēlas, lai es sēdētu mājās, apziņā, ka esmu viņa mīlestības necienīga, un viņš varēs vazāties, ar ko vien vēlas. Jā, es zinu, ka Bībelē teikts, ka "sievai nebūs šķirties no vīra", bet es domāju, ka tas attiecas tikai uz gadījumiem, kad nav pārliecinoša iemesla. Tieši viņa atkārtotās neuzticības dēļ es šķiros. Galu galā ar savu neuzticību mans vīrs apzināti izjauca mūsu laulību!”
Nu ko lai saka? Ikviens, kurš nav piedzīvojis neuzticību, diez vai var saprast kādu, kurš gadiem ilgi cieš savas otras puses nodevības un pastāvīgās krāpšanas dēļ. Runājot par laulības izbeigšanu, nevar būt neviena vispārēji pieņemta ceļveža, vienas pieejas vai standarta parauga. Ir skaidrs, ka laulības attiecību izjukšana ir milzīga traģēdija, taču ne mazāk traģiska var būt laulība, kurā nav mīlestības, harmonijas un savstarpējas sapratnes, bet tikai aizdomas, rūgtums, aizvainojums, dusmas un naidīgums, kas robežojas ar naidu. Turklāt viena lieta ir diviem savtīgiem cilvēkiem šķirties, nevēloties kompromisu tikai tāpēc, ka katru vada savs lepnums, un pavisam cita lieta ir tad, kad visi centieni glābt laulību izrādās veltīgi un tas nes tikai bēdas un pilnīgu fizisku, emocionālu un garīgu izsīkumu. Pieņemot lēmumu par šķiršanos īpaši sarežģītās ģimenes situācijās, katram kristietim ir jāmeklē Tā Kunga vaigs un jāvadās no Svētā Gara, uzņemoties personīgu atbildību par savu soli. Ir rakstīts: “Tik katrs lai dzīvo tā, kā Tas Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis.” (1. Korintiešiem 7:17). Tikai Debesu Tēvam ir atbilde uz jautājumu, kas mūs moka, un tikai Viņš, ielicis to mūsu sirdīs, nekad nekļūdīsies šajā jautājumā.
Runājot par atkārtotu laulību, ja Jēzus vārdi "izņemot netiklības gadījumu" tiek interpretēti kā atļauja šķirties laulības pārkāpšanas gadījumā, tad var pieņemt, ka šis teksts attiecas arī uz atkārtotas laulības iespēju. Frāze "Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību," (Mateja 19:9) liek domāt, ka šķiršanās un atkārtota laulība joprojām ir pieļaujama acīmredzamas laulības pārkāpšanas gadījumos. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka atļauja atkārtotai laulībai, visticamāk, attiecas tikai uz nevainīgo pusi. Lai gan Bībelē tas nav tieši minēts, šāda atļauja ir Dieva žēlastība pret laulāto, kurš cieta šajā situācijā, nevis pret to, kurš pārkāpa laulību. Tomēr ir iespējams, ka ir gadījumi, kad vainīgā puse var arī atkārtoti apprecēties, taču Rakstos par to nekas nav teikts. Daži teologi “Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis” (1. Korintiešiem 7:15) uzskata par vēl vienu atļauju atkārtotai laulībai. Tomēr Bībelē ir teikts tikai tas, ka kristietim nav pienākuma turpināt laulību, ja neticīgais laulātais vēlas šķirties.
Noslēdzot šo ļoti sarežģīto tēmu, vēlos vēlreiz uzsvērt, ka galvenais iemesls ģimenes traģēdijai un neveiksmīgai laulībai ir tas, ka cilvēki, kas mīl viens otru jau no paša sākuma, nepamana vissvarīgāko brīdi ģimenes veidošanā – vairs neesam tu un es, bet MĒS! Slēdzot laulību, galvenokārt ir jāvienojas cienīt vienam otra intereses. Laulība nekad nav viegla, tāpēc starp precētiem cilvēkiem ir daudz tādu, kas ātri padodas un pusceļā zaudē savu laimi, nekad pilnībā neapzinoties, ka tas bija viņš vai viņa – tas vienīgais un uz mūžu. Viņi to saprot pārāk vēlu, kad viņš vai viņa blakus vairs nav, un pasaule ir kļuvusi pelēka un drūma, zaudējusi visas savas dzīvās krāsas. Tikai tad prātā nāk labās lietas, kas iepriekš vienkārši netika novērtētas, un acīs sariešas asaras. Un vairs nav svarīgi, kurš kuru aizvainoja vai kurš ir vairāk vainīgs. Vissvarīgākais ir tas, ka pasaule bez kāda mīļa un tuva cilvēka uzreiz kļūst tukša, un bez otra tu vairs neesi tu. Neviens nepamana tavus centienus, nedalās tavā priekā, nemēģina tevi mierināt bēdās un nesteidzas tevi iepriecināt ar vismīļākajiem vārdiem: "Es tevi mīlu!"
Tad kāpēc, neskatoties uz visu šo, cilvēki tomēr nolemj spert šādu soli, apmainot mīlestību pret naidu?! Grūti pateikt... Dzīvē ir tik daudz retorikas, un ne tikai laulībā. Un, ja mēs kavējamies pie katra jautājuma, kas rodas ceļā, un mēģinām uz to atbildēt, problēmas nemazināsies. Rokoties neauglīgās lietās, mēs aprokam paši sevi. Tāpēc es vēlos teikt ikvienam, kas tagad lasa šīs rindas, gatavojoties spert tik traku soli: "Tev ir tikai viens mirklis, lai apstātos! Nesteidzies šķirties no sava dvēseles radinieka, jo, ja tu to darīsi, tu zaudēsi sevi! Apstājies, nomierinies un mēģini vēlreiz visu pārdomāt skaidrā prātā! Galu galā atteikties no tā, kas tev bija, ir pavisam viegli, bet atgūt zaudēto ir ļoti grūti, un dažreiz pat neiespējami! Ja esi kristietis/-te, piedod tev nodarītās sāpes un neturi aizvainojumu! Izdzēs tos no savas atmiņas un, lai kas arī notiktu, turpini dzīvot un mīlēt!”