11.nodaļa
NETICĪGO VĪRU TICĪGĀS SIEVAS
Dārgie draugi! Ja ticīgo ģimenēs ir tik daudz problēmu, cik gan vēl vairāk to var būt laulībās, kur viens laulātais ir kristietis, bet otrs – neticīgais? Šāda situācija bieži rodas, kad jaunieši savieno savus likteņus, vēl dzīvojot pasaulīgu dzīvi, un tad dažādu apstākļu dēļ viens pievēršas Tam Kungam, bet otrs nevēlas nekādu saistību ar kristietību. Parasti šādā situācijā nonāk sievietes, jo ir vairāk atvērtas Evaņģēlija vēstij. Tiesa, ir arī gadījumi, kad, zaudējusi cerību apprecēties ar kristieti, ticīga sieviete nolemj apprecēties ar laicīgu vīrieti, cerot viņu vest pie Kristus. Kopumā tas reti izdodas. Tādējādi, kļuvusi par neticīga vīrieša sievu, kristiete saskaras ar izvēli: kā turpināt kopdzīvi? Protams, gadās arī, ka vīrs nāk pie Dieva, un sieva pretojas, bet tas notiek retāk. Mūsdienās kristīgajās draudzēs ir vismaz 70% sieviešu, no kurām daudzas ir neticīgu vīru sievas. Lai skaidrāk izpētītu sarežģītās problēmas, kas rodas šādās ģimenēs, nākamās šīs grāmatas lappuses veltīšu šai situācijai, ilustrējot to ar dažādiem piemēriem no kristīgu sieviešu dzīves, kuras ir paudušas vēlmi dalīties savās liecībās.
1.piemērs. “Es apprecējos, kad vēl biju neticīga, un man jau bija mazs dēls no iepriekšējām attiecībām. Vairākus gadus mēs ar vīru bijām bez bērniem, kad kādu dienu es vērsos pie Tā Kunga un teicu: “Dievs, ja Tu patiesi eksistē, tad palīdzi man ieņemt bērnu.” Drīz pēc tam es paliku stāvoklī, un no tā brīža es zināju, ka Dievs pastāv. Mums piedzima meita, un trīs gadus vēlāk – dēls. Ak, kāda ticība man toreiz bija! Lai gan mans vīrs cieta no alkohola atkarības, es joprojām priecājos par bērniem, nolemjot, ka neatkarīgi no tā, cik daudz Dievs man dos, es tos visus pieņemšu nesūdzoties. Tomēr dzīve veica savas korekcijas. Kad septiņus mēnešus pēc dēla piedzimšanas atkal paliku stāvoklī, es burtiski gaudoju. Tajā laikā mans vīrs praktiski nepārtraukti dzēra. Piedzēries viņš mani izvaroja dienu no dienas. Pastāvīgā pazemošana, apvainojumi, miega trūkums, nepietiekams uzturs un atkārtotā sišana (viņš mani vilka pa dzīvokli aiz matiem, spārdīja ar kājām, uzlika atkritumu tvertni uz galvas un izmeta no dzīvokļa) mani bija tik dziļi iedzinusi stūrī, ka es pārstāju justies kā cilvēks. Bet nebija kur bēgt. Reizēm es ar bērniem aizbēgu no mājas, divas vai trīs dienas paliku pie draugiem atgūties, bet tad atkal nācās atgriezties savā ellē - galu galā katram ir sava dzīve. Un tad atkal bija šis bērns… Man bija ļoti grūti. Es vienkārši raudāju un lūdzu, nespēdama atrast izeju. Atceros, kā kādu dienu gāju uz veikalu. Gāju pa ceļu un raudāju. Bija pavasaris, dārzi ziedēja, ceriņi smaržoja. Skaistums visapkārt, bet manā dvēselē valdīja necaurredzama tumsa. Es piegāju pie koka un sāku glāstīt tā stumbru un runāt ar To Kungu. Neatceros, cik ilgi stāvēju tur blakus kokam, bet manā dvēselē ienāca miers. Es jutos tā, it kā mani būtu apņēmis pārdabisks siltums. Manā sirdī ienāca pārliecība, ka Dievs mani nepametīs. Tā pirmo reizi piedzīvoju klusu Svētā Gara elpu. Sekoja grēku nožēlas stundas. Es ilgi lūdzu To Kungu piedot man par manu nevēlēšanos iznēsāt un laist pasaulē vēl vienu bērnu. Pēc dažiem mēnešiem piedzima zēns. Bet mans vīrs turpināja savu iepriekšējo dzīvesveidu. Lai gan viņš bija adoptējis manu pirmo dēlu, viņiem nebija labas attiecības. Tobrīd zēns jau bija pusaudzis, un, redzot vīra briesmīgo vardarbību pret mani, viņš vienkārši nespēja viņu mīlēt. Visi bērni ļoti cieta no pastāvīgi dzerošā tēva un mūžīgi raudošās mātes. Un visam klāt vēl ļoti pasliktinājās mana veselība. Man nebija vecāku vai citu palīgu - es biju viena ar četriem bērniem visā plašajā pasaulē. Atkal un atkal mani vajāja doma par to, kas ar viņiem notiks, ja manis pēkšņi vairs nebūs, un - kas notiks, ja atkal palikšu stāvoklī? Un tad es nolēmu lietot kontracepciju. Es par to pastāstīju savam vīram, bet viņš teica, ka negatavojas kaut ko šajā lietā darīt. Man nebija citas izvēles, kā vien pateikt viņam: "Ja tā, tad, pat ja tu mani nogalināsi, man ar tevi vairs nebūs nekādas dzimumattiecības.” Viņš beidzot piekrita, jo negribēja bērnus. Protams, es saprotu, ka daudzi kristieši mani tiesās par šo rīcību, sakot, ka sievai nevajadzētu tā rīkoties, un ka šajā jautājumā viņai jāpaļaujas uz Kungu, ticot, ka Viņš neuzliek vairāk nekā viņa spēj nest. Tomēr skaisti vārdi ir viena lieta, bet dzīvot šādā murgā un pastāvīgā depresijā, ir pavisam kas cits. To sapratīs tikai tas, kurš ir piedzīvojis kaut ko līdzīgu. Es bieži nezināju, ko darīt, kad naktīs, pamodināta no apdullinoša trokšņa, redzēju savu vīru ar nazi vai cirvi rokās, graujot un dauzot visu, ko vien viņš varēja sasniegt. Visur mētājās stikli, pa sienām izsmērēts ēdiens, dega lietas, kuras viņš bija aizdedzinājis, un bērni bailēs kliedza. Es saprotu, ka Dievs varēja mums dot vairāk bērnu, bet, bez apģērba un pārtikas, bērniem ir vajadzīga vecāku gādība, un, jo īpaši, mātes mīlestība. Un ko viņiem varētu dot māte, kura pastāvīgi slimoja un bieži vien ar grūtībām vilka kājas, nespējot izdomāt, kā aizrāpot līdz krānam un apšļakstīt sevi ar aukstu ūdeni, lai atgūtu spēju skaidri domāt? Vēl tagad man ir sāpīgi skatīties uz maziem bērniem, un es cenšos novērsties, apspiežot savas mātes jūtas. Līdz pat šai dienai manī deg vēlme barot savu bērnu ar krūti, turēt viņu pie sirds vai noglāstīt galviņu... Es ticu, ka Dievs to visu zina un piedos man par maniem nedzimušajiem bērniem..."
2. piemērs. “Mēs ar vīru apprecējāmies, kad biju ceturtajā grūtniecības mēnesī. Mēs nebijām ticīgi. Kad mūsu dēlam bija septiņi mēneši, mans jaunais vīrs, būdams alkohola reibumā, cieta motocikla avārijā. Kad man par to paziņoja, un es ierados notikuma vietā, viņš bezsamaņā gulēja ceļa putekļos un stipri asiņoja. Viņam bija vairākas brūces un atvērts augšstilba kaula lūzums. Zili bālu un ar tikko dzirdamu pulsu, mēs ar kravas auto viņu nogādājām uz tuvāko pilsētu, kas atradās trīsdesmit kilometru attālumā. Tajās šausminošajās minūtēs, turot viņa smago ķermeni klēpī, visa mana dzīve pazibēja manu acu priekšā. Mans prāts mutuļoja no domām par to, ko es darīšu, ja palikšu viena ar septiņus mēnešus vecu bērnu bez sava jumta virs galvas. Es pārbijos un pirmo reizi saucu uz Dievu, par kuru reiz biju dzirdējusi: “Kungs, ja Tu viņu man atstāsi, es Tev kalpošu visu savu atlikušo mūžu!” Tiklīdz es izteicu šos vārdus, mans vīrs dziļi ieelpoja un sāka vienmērīgi elpot. Viņš bija komā trīs nedēļas, tad atjēdzās un pamazām sāka atveseļoties. Diemžēl, viņš no šī notikuma neko neiemācījās un turpināja dzīvot grēcīgu dzīvi, nedomājot par Dievu. Kad mūsu dēlam bija divi gadi, es uzzināju, ka viņš mani pastāvīgi krāpj, un drīz vien viņš mani inficēja ar gonoreju. Apciemojot mani slimnīcā, mans vīrs lūdza piedošanu, bet joprojām turpināja ārlaulības attiecības. Kā ļoti pievilcīgam vīrietim, viņam ātri uzradās mīļākās, un viss cikls atkārtojās. Kad es mēģināju viņu pamest, viņš mani nolūdzās, solot vairs nekrāpt, bet tie bija tikai skaisti vārdi. Es vairs neatceros, ar cik daudzām veneriskām slimībām viņš mani inficēja. Pagāja gadi, un mans vīrs pilnībā kļuva sava grēka vergs. Ar sievietēm viņam vairs nepietika, un viņš ķērās pie zoofīlijas, izmantojot kazas, aitas, jaunas teles, vistas un pat baložus. Viss, ko es pārdzīvoju esot kopā ar viņu, kā arī pastāvīgās dvēseles mokas, mudināja mani meklēt mierinājumu pie Tā Kunga. Tāpēc es kristījos un kļuvu par baptistu draudzes locekli. Līdz tam laikam mums bija četri bērni. Viņa pastāvīgās neuzticības dēļ mūsu mājās nepārtraukti notika skandāli. Vienā šādā brīdī mans vīrs man piedraudēja ar nazi, tad piegāja pie mūsu jaundzimušā gultiņas un pacēla to virs viņa. Kad es šausmās iesaucos: "Kungs, palīdzi!", kāds neredzams spēks viņu notrieca zemē, un viņš gulēja uz grīdas, klāts aukstiem sviedriem un bailēs izvalbītām acīm. Tā es savām acīm redzēju Dieva aizgādnību. Kādu dienu es uzdūros vēstulei, ko viņš bija rakstījis sievietei, ar kuru viņam bija romāns astoņus gadus, un, spriežot pēc rakstītā, šajos gados viņš viņu ir visu laiku apdāvinājis un pastāvīgi rūpējies par viņu. Es nekad nebiju dzirdējusi tik maigus un sirsnīgus vārdus visas mūsu kopdzīves laikā. Vēlāk izrādījās, ka šai sievietei no viņa ir divi bērni, kas viņu sauca par “tēti”. Tādējādi viņam bija četri bērni ar mani, viņa likumīgo sievu, un divi ar šo mīļāko, kura viņam bija kā otrā sieva. Tajā laikā es atkal gribēju no viņa šķirties, bet mani pieaugušie bērni lūdza mani neatņemt viņiem tēvu, un viņu dēļ es atteicos no šīs idejas. Būdams pats neuzticīgs, reiz, kad mēs ar viņu un bērniem braucām uz mājām (es sēdēju pie stūres), mans vīrs sadzēries greizsirdības lēkmē sāka sist man pa galvu ar atslēgu saišķi, tā ka asinis plūda pār acīm. Viņš bija izdomājis, ka esmu flirtējusi ar viņa draugu. Bērni raudāja un kliedza, lai viņš beidz, bet viņš turpināja sist kā traks. Man joprojām nav saprotams, kā es tiku mājās. Nākamajā dienā es atklāju, ka man ir lauzts galvaskauss un deguna kauls. Visu, ko es pārdzīvoju, nav iespējams aprakstīt, tāpēc, es beigšu ar to, ka vienā šādā dienā, kad viņš atkal bija ceļā pie savas ilggadējās mīļākās, viņa automašīna nobrauca no ceļa aizas malā. Tajās dažās sekundēs viņš saprata, ka tuvojas nenovēršama nāve, un sauca uz To Kungu. Notika brīnums. Automašīna apstājās tieši tad, kad viens ritenis karājās virs bezdibeņa. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka tajā brīdī kādu nesaprotamu iemeslu dēļ es biju uz ceļiem, bērnu labā lūdzot Dievu saudzēt viņa dzīvību. Šī pieredze tik ļoti satricināja manu vīru, ka viņš nožēloja grēkus un kļuva par kristieti. Tagad, piedodot viņam visu ļaunumu, ko viņš man ir nodarījis, es varu tikai pateikties Dievam, ka tas viss ir aiz muguras un mēs joprojām esam kopā. Bet man ļoti sāp dvēsele, kad redzu, ka visi mūsu bērni no sava tēva ir mantojuši netiklības grēku, kas tagad iznīcina viņu dvēseles un viņu pašu ģimenes."
3. piemērs. “Būdama ticīga, apprecējos ar kolēģi, jo cerēju, ka varēšu vest viņu pie Tā Kunga. Protams, es ļoti labi zināju, ka man kā kristietei nevajadzētu saistīt savu dzīvi ar pasaulīgu vīrieti, bet ko gan es varēju darīt, ja līdz divdesmit deviņu gadu vecumam nebiju saņēmusi nevienu bildinājumu? Mūsu draudzē bija ievērojami vairāk meiteņu nekā puišu, kuri visi apprecējās viens pēc otra, un es, tāpat kā jebkura cita sieviete, vēlējos ģimeni un bērnus. Mans topošais vīrs zināja, ka es ticu Dievam, bet viņš pret to izturējās mierīgi, apliecinot, ka tas viņu neuztrauc, lai gan pats viņš neizrādīja nekādu interesi par kristietību. Kad mēs apprecējāmies, mani izslēdza no draudzes, lai gan nebiju izdarījusi netiklības grēku. Pēc laulībām es turpināju lūgt un lasīt Dieva Vārdu, lūdzot To Kungu runāt uz mana vīra sirdi un dāvāt viņam grēkapziņu. Pirmos divus gadus mēs dzīvojām laimīgi. Mans vīrs bija laipns un uzmanīgs pret mani un nekad neliedza man apmeklēt dievkalpojumus dažādās kristīgās kopienās, kur es nebiju pazīstama. Tomēr, kad piedzima mūsu pirmais bērns, viņš radikāli mainījās, paziņojot, ka viņam ir apnikusi mana kristietība un viņš nevēlas, lai mūsu bērni būtu ticīgi. Kad es viņam atgādināju par viņa sen doto solījumu netraucēt man sekot Tam Kungam, viņš tikai vēl vairāk nocietinājās, atsakoties par to runāt. Un tad pienāca diena, kad viņš man aizliedza lūgt Dievu, lasīt Bībeli vai vispār apmeklēt dievkalpojumus. Tādējādi mūsu mājas man kļuva par dzelzs būri. Pēc neilga laika es slepus apmeklēju vienu evaņģelizācijas sanāksmi. Kad mans vīrs to uzzināja, viņš paziņoja, ka atriebsies un mani krāps. Un tiešām, drīz pēc tam es uzzināju, ka viņam ir mīļākā, kura, kā vēlāk izrādījās, praktizēja melno maģiju. Šī sieviete gribēja iznīcināt mūsu ģimeni un sāka izmantot dažādas burvestības, lai noburtu manu vīru un noskaņotu viņu pret mani. Nepagāja ilgs laiks, līdz viņu vairs nevarēja pazīt. Mazākā kļūda vai neuzmanīgs vārds no manas puses viņu tik ļoti sadusmoja, ka šķita, ka viņš ir gatavs mani nosist. Tad viņš sāka pacelt roku pret mani, un nežēlīgi sita. Bet man nebija citas izvēles kā vien lūgt Tam Kungam Viņa aizstāvību. Kādu dienu, kad es turēju mūsu mazo meitiņu, kurai bija tikko pieci mēneši, viņš no galda paķēra asu virtuves nazi un zibens ātrumā man ar to meta. Saprotot, ka ar bērnu man nebūs laika izvairīties no šī nāvējošā ieroča, paspēju tikai iesaukties: "Ak, Kungs!", kad notika neiedomājamais. Apmēram trīsdesmit vai četrdesmit centimetrus no mums nazis pēkšņi mainīja savu trajektoriju par deviņdesmit grādiem un ietriecās man blakus esošajā skapī. To redzot, mans vīrs kļuva nāvīgi bāls un ar trīcošām lūpām izdvesa: "Tātad tāds Viņš ir, tavs Dievs!..." Nākamajā reizē, kad viņš man bija spēcīgi iesitis un izskrēja no mājas, lai dotos prom, viņš paslīdēja netālu no automašīnas, nokrita un salauza kāju. Bet ar to viss nebeidzās. Katru reizi, kad viņš pacēla roku pret mani, ar viņu neizbēgami kaut kas notika: viņa automašīna salūza, viņš iekļuva negadījumā uz ceļa, viņu piekāva puišu banda, viņa nauda tika nozagta, vai viņš tika atlaists no darba... Visbeidzot, nespēdams izturēt, viņš teica: "Es baidos no tava Dieva, jo redzu, kā Viņš tevi sargā. Es nevaru Viņu uzvarēt. Tu vari atgriezties pie Bībeles lasīšanas un turpināt lūgt!" Tomēr šī atelpa bija īslaicīga. Viņa mīļākā - ragana turpināja ar viņu manipulēt, un kādā ziemas vakarā viņas ļauno burvestību ietekmē mans vīrs metās man virsū, satvēra mani aiz matiem un sāka sist manu galvu pret radiatoru. Asinis tecēja man pa kaklu, kad es vienā halātā un čībās izrāvos no viņa un izskrēju ārā mīnus 20 grādu temperatūrā. Bija pilnīgi tumšs. Sniegs gurkstēja zem manām kājām, un es turpināju iet, nezinot, kas ar mani notiek, vai kurp dodos. Es attapos no nemaņas, kad veca sieviete ar suni, kratot mani aiz pleca, neatlaidīgi atkārtoja: "Sieviete, mosties! Kas ar tevi notiek? Kāpēc tu naktī tik aukstā laikā sēdi puskaila uz soliņa? Tas ir dīvaini, bet tu esi tik silta un sniegs ap tevi ir izkusis?! Kā tas var būt, ka tu nedrebi? Vai tiešām neesi nosalusi? Ak, tev no galvas tek asinis! Celies augšā, nāc pie manis, nomazgājies, iedošu karstu tēju, un tu izstāstīsi, kas ar tevi notika..." Kad nākamajā rītā atgriezos mājās, mans vīrs nokrita manā priekšā ceļos un teica: "Piedod man, briesmonim! Es nezinu, kas ar mani vakar notika. Mani kontrolēja kāds tumšs spēks, kas nekavējoties atkāpās, tiklīdz tu pazudi. Es tevi visu nakti meklēju, bet tā arī neatradu. Saki man, vai tavs Dievs var mani atbrīvot no šī trakuma, un kas man jādara, lai to panāktu?"
Dārgie draugi! Es parasti dalos šādos šausminošos stāstos ar tām ticīgajām sievām, kuras burtiski salūzt no tā, ka viņām ir laulības problēmas, jo viņu vīri atsakās sekot Tam Kungam. Dzirdot šādas šausmas, viņas sāk saprast, ka tas, kas ar viņām ir noticis, nav nemaz tik slikti, jo citu kristiešu sieviešu dzīvēs dažreiz notikušas tik ļaunas lietas, ka var tikai brīnīties, kā viņas to ir izturējušas. Tikai salīdzinot savas problēmas un likteņus ar viņām, šādas māsas pārstāj sūdzēties un žēloties, saprotot, ka Dievs nav pieļāvis viņu dzīvē vairāk, kā viņas spēj izturēt. Jo ne velti saka, ka viss ir relatīvs.
Neticīgo vīru ticīgas sievas ir diezgan izplatīta parādība, kas novērota visā kristietības vēsturē. Jau no pašām pirmajām Baznīcas dienām tās locekļu vidū bija uzticīgas Izraēla meitas, kuru vīri atteicās jelko zināt par Jēzu. Tieši šīs sievietes stāvēja pie Golgātas krusta mūsu Glābēja briesmīgo ciešanu un nāves stundā un pēc tam bija pirmās, kas devās uz kapu Viņa Augšāmcelšanās dienā. Bībelē nekas nav teikts par viņu vīriem, jo viņi, visticamāk, bija neticīgie. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka jau pirmās kristīgās sievietes saskārās ar jautājumu par to, kā izturēties pret saviem dzīvesbiedriem. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ sirmais apustulis Pēteris viņām rakstīja labi zināmo uzrunu: "Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi. " (1. Pētera 3:1-2).
Interesanti, ka burtiskā tulkojumā no senebreju valodas šī Svēto Rakstu vieta skan nedaudz citādi, atklājot tajā dziļāk iesakņojušos nozīmi: “Un arī jūs, sievas, tāpat pakļaujieties saviem vīriem, lai tie no viņiem, kas noraida Vārdu, pieņemtu ticību bez jebkādiem vārdiem, tikai pateicoties sievu uzvedībai, raugoties uz jūsu tīro un dievbijīgo dzīvi”. Rūpīgi lasot šī tulkojuma rindas, varam saprast, ka šis īsais vārds "tāpat" bija adresēts tieši neticīgu vīru sievām, kurām attiecībā uz paklausību jādara tieši tas pats, kas kristīgu vīru sievām, tas ir, jāpaklausa, jāpaklausa un jāpaklausa. Šis norādījums, kas dots precētām māsām, reizi par visām reizēm nav ierobežots ar laiku, sociālo struktūru, cilvēciskajiem priekšstatiem vai jebkādu valsts likumu ietvaru. Turklāt, ignorējot šo noteikumu, sieviete pārkāpj Dieva doto pakļautību un Viņa no paša sākuma noteikto ģimenes hierarhiju. Tiesa, pastāv arī tāds uzskats, ka ticīgai sievietei nav pienākuma pakļauties neticīgam vīram, ja viņa prasības ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Šo pieeju parasti izskaidro ar tā paša apustuļa Pētera un citu Jēzus mācekļu vārdiem, kuri reiz teica: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Apustuļu darbi 5:27-29). Saistībā ar to daudzas māsas uzskata, ka tas viņām dažādās dzīves situācijās ļauj neņemt vērā neticīgo vīru viedokli, lai gan, nepaklausot Dieva Vārdam, kas adresēts tieši viņām, viņas kļūst nepaklausīgas pašam Dievam. Diemžēl, šāds uzskats pastāv daudzu draudžu mācītāju vidū, kuri apgalvo, ka, neskatoties uz neticīgo vīriešu aizliegumu, kristīgām sievietēm joprojām ir pienākums apmeklēt dievkalpojumus.
Tieši tā tas bija kādā draudzē, kur kāds gados vecāks presbiters aizliedza šādām sievietēm neapmeklēt sapulces, pat ja pēc tam viņas sita viņu neticīgie vīri. Šādos gadījumos mierinājumam viņām tika teikts, ka viņas cieš Kristus dēļ, tāpēc mūžībā saņems īpašu atlīdzību. Tomēr šajā draudzē bija viena kristiete, kura teica: "Nē, ja Dieva Vārds saka, ka sievām jāpakļaujas saviem vīriem, nenorādot, vai viņas ir ticīgas vai nē, tad es vēlos izpildīt šo bausli arī attiecībā uz savu neticīgo dzīvesbiedru." Lieta beidzās ar to, ka viņa tika izslēgta no draudzes par sapulču neapmeklēšanu, lai gan viņa turpināja lasīt Bībeli, klausīties kristīgās radio pārraides vīra prombūtnes laikā un intensīvi lūdzot Dievu runāt uz vīra sirdi. Tajā pašā laikā viņa darīja visu, lai pierādītu vīram savu mīlestību pret viņu, un rīkojās, kā pienākas kristietei, kas bieži vien viņu pārsteidza. Pat tad, kad viņš provocēja viņu uz strīdiem, izsmejot kristietību un kristiešus, viņa klusēja un turpināja izturēties pret viņu labi, tādējādi pārvarot ļaunumu ar labu. Tā viņai pagāja vairāki grūti gadi, līdz beidzot pienāca laiks, kad viņas vīrs teica: «Tam, kurš tevi padarīja tik lēnprātīgu, paklausīgu un vienlaikus stipru, jābūt patiesam Dievam. Tāpēc nākamajā svētdienā es došos kopā ar tevi uz sapulci, tikai ne uz tavu bijušo, bet gan uz citu draudzi.» Kāds bija šīs sievietes pārsteigums, kad baznīcā, kur viņi tajā dienā bija ieradušies, viņa satika māsu Kristū, kura bija pametusi draudzi, no kuras pati savulaik tika izslēgta. Tad viņa uzzināja, ka daudzas precētas sievietes šajā draudzē bija pametuši neticīgie vīri. Un tas viss tāpēc, ka kristietes neizpildīja viņu prasības un turpināja apmeklēt sapulces, kas izraisīja dusmas un naidu pret kristietību, jo, viņuprāt, tā grāva viņu ģimenes.
Kaut kas līdzīgs notika arī ar kādu ticīgu māsu, kura kopā ar vēl divām citām nožēloja savu bezdievību evaņģelizācijas teltī, ko viņu ciematā uzcēla kristīgā misija. Kopš tā laika šīs trīs nesen pie Dieva atgriezušās sievietes sāka pulcēties kopā katru svētdienu, lai studētu Bībeli. Uzzinot par viņu sanāksmēm, vīri sacēlās un aizliedza viņām to darīt. Tad kristietes vērsās pēc padoma pie tuvējās draudzes brāļiem, kuri teica, ka viņām nav pienākuma paklausīt saviem neticīgajiem vīriem šajā jautājumā, jo Dieva Vārdā ir teikts: «Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.» (Ebrejiem 10:25). Pēc pārdomām divas sievietes nolēma turpināt satikties, bet trešā uzskatīja, ka vislabāk būtu izpildīt Bībeles bausli precētām sievietēm un ar savu dzīvi un labo attieksmi censties vest savu vīru pie Kristus. Lieta beidzās ar to, ka šīs kristietes vīrs pēc trim gadiem atgriezās pie Dieva, otrās sievietes vīrs sāka krāpt, atriebjoties par viņas nepaklausību, bet trešās vīrs pavisam pameta ģimeni. Tādas skumjas sekas var būt nepareizi piemērotiem vai interpretētiem Bībeles norādījumiem.
Protams, šie divi piemēri nevar aptvert visas dzīves situācijas, taču prakse atkal un atkal pierāda, ka ticīgas sievas paklausība neticīgam vīram dod daudz labākus rezultātus nekā viņas nepaklausība. Spontanitāte un nepaklausība bieži vien sievietei izmaksā pārāk dārgi, atņemot viņai tās priekšrocības, kas viņai bija, bet paklausība kļūst par svētību ne tikai viņai, bet arī daudziem apkārtējiem cilvēkiem. Lai par to pārliecinātos, pietiek atcerēties ķēniņienes Vašti piemēru, kas aprakstīts Esteres grāmatā. Viņas nepaklausība viņas vīram Ahasvers beidzās ar to, ka viņa ne tikai zaudēja savu ķēniņienes godu, bet arī savu vīru. Ne skaistums, ne cēlsirdība nepasargāja viņu no soda, savukārt Esteres, kura ieņēma viņas vietu, lēnprātība un paklausība izglāba ne tikai viņu pašu, bet arī iznīcībai lemto ebreju tautu.
Šis Bībeles stāsts parāda, ka pat tik bargs karalis kā Ahasvers bija laipns pret savu sievu tikai tāpēc, ka viņa bija paklausīga. Kad viņa trīs dienas gavēja un lūdza Dievu kopā ar visām savām kalponēm un visu ebreju tautu, Tas Kungs mīkstināja ķēniņa sirdi un pasargāja viņus. Viņi piesauca Izraēla Dievu, un Viņš nevilcinājās viņiem atbildēt. Tāpēc, ja tik augsta ranga personai kā ķēniņienei Esterei bija bailes un pazemība karaliska pagānu vīra priekšā, cik daudz svarīgāk tas ir parastajām kristīgajām sievietēm, kuras ir aicinātas būt par gaismu un sāli, pirmkārt, saviem neticīgajiem vīriem.
Sievas paklausība, padevība un pakļaušanās savam vīram ir vissvarīgākais Dieva pasaules kārtības princips un pavēle, ko pirmo reizi izteica nevis cilvēks, bet gan Dievs. Tāpēc tā izpilde ir būtiska visām kristiešu sievietēm, neatkarīgi no tā, vai viņām ir ticīgi vai neticīgi vīri. Nepieciešamība sievai paklausīt savam vīram ir norādīta pašā Bībeles sākumā, 1. Mozus grāmatas trešās nodaļas sešpadsmitajā pantā. Tūlīt pēc cilvēka krišanas Radītājs teica sievai: "Tava tieksme būs pēc tava vīra, un viņš valdīs pār tevi" (sinodālajā tulkojumā; mūsdienu valodā - "viņš vadīs tevi"). Un jebkura vadība nav iedomājama bez pakļaušanās tam, kurš vada. Tādējādi, demonstrējot paklausību savam vīram, sieviete pirmām kārtām paklausa Tam Kungam, tādējādi piepildot Viņa gribu, kas patiesībā ir galvenais mērķis, uz kuru jātiecas katrai patiesi ticīgai sievietei. Turklāt sievas paklausība ne tikai kļūst par lielāko laulības svētību, bet arī nes labus augļus viņas pašas garīgajā un laicīgajā dzīvē, jo:
1. Atceļ patvaļu un pazemina viņas lepno ego. Viņas lūgšanas ir efektīvākas, viņas ticība ir stiprāka un viņas sirds ir tīrāka - jo pazemīgāks ir cilvēks, jo tuvāk viņš ir Dievam.
2. Palīdz viņai iegūt to "lēnprātīgo un kluso garu", par kuru runāts Rakstos, kam ir īpaša vērtība Dieva acīs;
3. Veido pamatu viņas ciešajām attiecībām ar To Kungu, palīdz sadzirdēt Viņa balsi un saņemt Svētā Gara vadību;
4. Kļūst par dievišķās gudrības, patiesa garīguma un iekšēja miera atslēgu;
5. Palīdz izvairīties no neskaitāmiem ģimenes strīdiem un konfliktiem, kuru cēloņi, visbiežāk, ir nepaklausība un patvaļa;
6. Ja nepieciešams, dod viņai iespēju aizstāvēt savas ticības pamatnostādnes, kad viņas vīrs pieprasa kaut ko tādu, kas neatbilst Bībelei;
7. Nostiprina vīra un tēva autoritāti mājās, dodot viņam iespēju būt ģimenes galvai un uzņemties lielāko atbildību, kas atbrīvo sievieti kā māti, lai viņai vienai nebūtu jāatbild par visiem trūkumiem un kļūdām, kas neizbēgami rodas bērnu audzināšanā;
8. Rāda labu piemēru saviem bērniem, jo viņiem ir daudz vieglāk paklausīt tēvam, ja arī māte viņam klausa;
9. Ieaudzina bērnos cieņu pret ticību Dievam, kas ir viņas spēka, mīlestības un pacietības avots;
10. Neļauj viņai uzņemties visas mājas rūpes, atņemot vīram iniciatīvu un tādējādi liedzot viņam uzņemties atbildību par ģimenes aprūpi.
Turklāt paklausība svētī sievieti, apliecina viņas dievbijību, saglabā ģimeni, kā arī apstiprina viņas vēlmi sekot tādu dievbijīgu Bībeles sievu kā Sāras, Orpas, Rutes, Annas, Elizabetes, Marijas, Jēzus mātes, un Priskillas piemēram. Tiesa, paklausība neticīgam vīram kristietei bieži vien nozīmē pazemojumu, nepelnītas apsūdzības un daudz ciešanu. Tomēr tam nevajadzētu būt par attaisnojumu viņas nepaklausībai, jo pats Dieva Dēls viņai rāda piemēru, kam sekot: "Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu." (1. Pētera 2:22-23). Ticīgai precētai sievietei nekad nevajadzētu aizmirst, ka, nonākot Dieva soģa krēsla priekšā, Tas Kungs viņu sauks pie atbildības nevis par viņas neticīgā vīra ļauno rīcību, bet gan par viņas pašas nepaklausību Svētajiem Rakstiem.
Cenšoties iegūt bezdievīgu vīru Tam Kungam, kristīgai sievietei vienmēr jāatceras, ka vīra acīs Dievs, pirmkārt un galvenokārt, parādās kā sāncensis, kurš vēlas atņemt viņa sievu. Tāpēc viņai ir ļoti svarīgi pārliecināt viņu par pretējo, parādot savai otrajai pusītei vislielāko sapratni, mīlestību, pacietību un uzmanību. Ticīgas sievietes dzīvē Kristum būtu jābūt tik ļoti redzamam, lai arī viņas vīrs vēlētos piedzīvot līdzīgu pārveidojošu pievēršanos Tam Kungam. Palīdzēt var skaidra izpratne, ka Dievs dod viņai iespēju iegūt viņas vīra personā dārgu ražas kūli mūžībai. Ne velti Bībelē teikts: "Jo Tas Kungs darīs kaut ko jaunu virs zemes: sieva glābs savu vīru." (Jer. 31:22 sinodālajā tulkojumā), un, "Jo neticīgais vīrs ir svētīts caur sievu" (1. Kor. 7:14). Gudra uzvedība, rīcība, attieksme un darbi, kas atspoguļo Jēzu, apvienojumā ar ticības lūgšanu, ir visefektīvākās metodes neticīgo vīru evaņģelizācijai.
To var apstiprināt piecdesmit gadus vecas kristietes liecība, kura teica: “Mēs ar vīru esam precējušies trīsdesmit gadus. Mums ir trīs pieauguši bērni. Pirms laulībām mēs katrs dzīvojām grēcīgu dzīvi, tāpēc, baidoties viņu zaudēt, pēc raganas ieteikuma es pievienoju savas menstruālās asinis viņa sarkanvīna glāzei, lai viņu “piesaistītu” sev. (Starp citu, šī ir ļoti izplatīta okulta prakse, kuras rezultātā laulātie nevēlas dzīvot kopā un arī nespēj šķirties). Tā tiešām ātri “nostrādāja”, jo drīz pēc tam viņš mani bildināja. Tomēr mūsu laulības dzīve jau no paša sākuma nebija veiksmīga. Ikreiz, kad viņš devās garos komandējumos, viņš mani krāpa gandrīz ar katru sievieti, kuru tur satika. Kad viņš piedzērās, viņš kļuva ļoti dusmīgs un bija gatavs mani nogalināt. Nepazīstot Dievu, es atkal vērsos pie raganām, lūdzot viņām noburt manu vīru, lai viņam vairs nebūtu tieksme pēc citām sievietēm, bet visas viņu burvestības izrādījās neefektīvas. Pirms diviem gadiem kļuvu ticīga un, pilnībā apzinoties visas šausmas, ko esmu izdarījusi, es atzinos Dievam grēkos un atteicos no okultisma, atrodot mieru un piedošanas prieku savā sirdī. Mana pievēršanās Tam Kungam izraisīja manā vīrā briesmīgu sarūgtinājumu. Atriebjoties par to, ka es “viņu pametu Dieva dēļ”, viņš mēnešiem ilgi dzīvoja kopā ar savām mīļākajām, lai pēc tam atkal atgrieztos pie manis. Es atceros, kā reiz viņš atgriezās mājas no citas sievietes galīgi slims, un man viņš trīs nedēļas bija jākopj, līdz atveseļojās. Tomēr, tiklīdz viņš atveseļojās, viņš atkal pazuda. Pat viņa radinieki man ieteica no viņa šķirties, bet es izturēju, jo turpināju viņu mīlēt un, izjūtot savu vainu viņa priekšā, es gribēju, lai viņš satiktu Dievu. Kādu dienu viņa mīļākā piezvanīja un lūdza man piedošanu par mūsu ģimenes iznīcināšanu. Man bija ļoti sāpīgi to dzirdēt, bet Dievs caur Svēto Garu ielika manā sirdī šos vārdus: "Vai tu nesaproti, ka tas ir Mans darbs? Kura mīļākā gan pati zvanītu un lūgtu piedošanu? Man žēl tava vīra dvēseles, jo viņš ir sava grēka vergs un tavu burvestību upuris. Tavu lūgšanu dēļ es turpinu viņu sargāt. Tu taču zini, ka visi viņa pudeles brāļi jau sen ir miruši no pārdzeršanās, saslimuši ar AIDS, izdarījuši pašnāvību vai noslepkavoti.” Un tad es nolēmu viņu nepamest, bet turpināt izrādīt viņam savu mīlestību un dedzīgi lūgt, pēc kā manā sirdī valdīja miers, apstiprinot, ka es rīkojos pareizi. Savās lūgšanās es nelūdzu, lai mans vīrs pārstāj dzert, smēķēt un dzīvot netiklībā, bet gan lai Dievs atver viņa garīgās acis un pievelk viņu pie Sevis, un lai Viņš palīdz man būt gudrai, lēnprātīgai un paklausīgai sievai, kāda aprakstīta Svētajos Rakstos. Pēc četriem gadiem viņš pēkšņi paziņoja: “Ak, ja tu zinātu, cik ļoti esmu noguris no savas izlaidīgās dzīves un kā mana dvēsele raud par kaut ko tādu, ko pats nesaprotu. Vairākas reizes man bija domas par pašnāvību, bet kāds mani vienmēr atturēja, un tad es neviļus atcerējos tavas lūgšanas. Galu galā, es bieži esmu dzirdējis tevi naktīs raudam un lūdzam savu Dievu, lai viņš apžēlojas par mani." Kad viņš to teica, man prātā nāca vārdi: "Jo Tas Kungs darīs kaut ko jaunu virs zemes: sieva glābs savu vīru." Jā, protams, es zinu, ka pestīšana mums tiek dota caur Dieva Dēlu un ka mēs netiekam glābti ar cita cilvēka ticību. Tomēr šī Rakstu vieta lika man noticēt, ka Dievs man kā ticīgai sievai ir devis iespēju caur ticību, lūgšanu un kristīgo dzīves ceļu, kas izpaužas manā ikdienas dzīvē, kļūt par gaismu, kas varētu vest manu vīru pie Kristus.”
Lielākā kļūda, ko pieļauj neticīgu vīru ticīgās sievas, ir tā, ka viņas bieži vien pārāk daudz "sludina". Sievietes parasti ir pakļautas daudzvārdībai, un kad vīrs atsakās klausīties un apzināties savu grēcīgumu, viņa ķeras pie visādiem trikiem: uzgriež skaļāk kristīgā radio programmu, cerot, ka dzirdētais aizkustinās viņa sirdi, novieto kristīgo literatūru redzamā vietā, draud viņam ar neizbēgamo elli, sūdzas, ka bez garīgās vienotības viņa nevar viņu mīlēt tā, kā vēlētos, un pārmet viņam, ka viņš viņu nemīl, ja atsakās kļūt par kristieti. Tā rīkojoties, viņa aizmirst, ka vīrietis nevar paciest nekāda veida spiedienu, īpaši no savas sievas, un tāpēc šādas garīgas "vardarbības" neizbēgamās sekas ir viņa rūgtums, noslēgtība vai pat ģimenes pamešana. Tāpēc apustuļa Pētera vārdi: "Lai tie no viņiem, kas noraida Vārdu, pieņemtu ticību bez jebkādiem vārdiem, tikai pateicoties sievu uzvedībai, raugoties uz jūsu tīro un dievbijīgo dzīvi" ir vispareizākais un labākais padoms kristīgām sievietēm, kas, visticamāk, sasniegs mērķi.
Arī nākamās liecības teicēja bija par to pārliecināta, jo bija darījusi visu, ko uzskatīja par pareizu, lai pārliecinātu savu neticīgo vīru un vestu viņu pie Dieva. Un, kad visi centieni neizdevās, viņa izplūda emocijās: "Tu nonāksi ellē un tur degsi mūžīgi mūžos, ja nenožēlosi grēkus!" Uz ko viņš bez vilcināšanās atbildēja: "Ja es nonākšu ellē, tad tu turp nonāksi kopā ar mani, jo tu neesi labāka par mani. Par kādu Dievu tu mēģini man sludināt, ja es tevī pastāvīgi redzu tikai velnu! Cik daudz tevī ir ietiepības, savtīguma, augstprātības un vēlmes panākt savu par katru cenu! Ja Kristus, par kuru tu runā, tevi padara tādu, tad es nevēlos nekādu saistību ne ar Viņu, ne ar tavu kristietību!”
Šie neticīgā vīra vārdi kristietei bija kā spainis auksta ūdens. Tajā brīdī viņa saprata ne tikai savus grēkus, bet arī to, cik nepareizi bija izturējusies pret savu vīru. Viņa arī saprata, ka piecpadsmit laulības gadu laikā viņa bija bijusi muļķīga, nevis gudra sieva, ar savām rokām sagraujot pati savu namu. Tas viņu tik ļoti satricināja, ka, dienu un nakti saucot uz To Kungu, viņa sēroja par pieļautajām kļūdām. Pēc nedēļas viņa piegāja pie sava vīra, apskāva viņu un teica: "Piedod man, mīļais! Es apzinos, ka esmu pret tevi izturējusies nepareizi, un no šodienas es vēlos sākt dzīvot citādi."
Dzirdot šos maigos vārdus no savas dumpīgās sievas, vīrs bija tik ļoti šokēts, ka ilgi nespēja noticēt viņas nodomu nopietnībai. Viņš domāja, ka viņa, kā parasti, vienkārši pielabinās, lai atkal no viņa kaut ko dabūtu. Tomēr viņa neko vairāk nelūdza, un viņš nolēma, ka šis ir tikai kārtējais joks. Bet diena pēc dienas pagāja, un viņa palika paklausīga, pazemīga, gādīga un uzmanīga, cenšoties būt labs piemērs viņam un bērniem. Viņš viņu apvainoja un pazemoja, apzināti provocējot konfliktu un sagaidot ierasto vardarbīgo reakciju, bet viņa palika mierīga, nereaģējot ne uz vienu no viņa izdarībām. Tad, vairs nespēdams to izturēt, viņš teica sievai: "Ja Dievs varēja mainīt tādu cilvēku kā tu, lepnu, spītīgu un patvaļīgu, tad tajā tiešām ir kaut kas." Pēc nedēļas viņš nokrita ceļos savā dzīvoklī un vērsās pie Kristus.
Redziet, kā vīrs patiesi tiek iekarots Tam Kungam, un cik liels spēks slēpjas sievas paklausībā! Klusi, bez daudziem vārdiem, pārliecināšanas, nogurdinošiem "sprediķiem", lekcijām vai pārmetumiem. Kad nocietināta, grēcīga vīrieša dvēsele nonāk pie Kristus, tikai redzot ticīgās sievas dzīvi, tas patiesi ir brīnums. Nekas nemīkstina un neiedrošina vīrieša sirdi vairāk kā pilnīgas pārmaiņas jaunās kristietes dzīvē vai mīlestība, pacietība un pazemība, ko viņa demonstrē daudzu gadu garumā. Ne sievišķīgas viltības, ne spiediens, ne spītība, ne klusēšana, ne tuvības atteikšana nemainīs vīru. Šādas miesīgas metodes var novest tikai pie vīra zaudēšanas, jo viņš vai nu kļūs sarūgtināts, vai vienkārši pametīs mājas. Vīrietis sāk domāt tikai tad, kad redz savu sievu cieši saistītu ar Dievu, kas dod viņai spēku nelokāmi izturēt visas dzīves grūtības un to radīto ļaunumu. Ja viņš ir liecinieks viņas patiesi dzīvajai ticībai un uzticībai Tam Kungam, viņš sāk uztvert gan viņu, gan viņas vārdus pavisam citā gaismā.
Dažreiz var sastapt kristietes, kuras uzskata, ka viņām nav jāpakļaujas savam neticīgajam vīram, ja viņš ir rupjš un nemierīgs, ar tieksmi uz agresīvu uzvedību. Tomēr Dieva Vārds bez izņēmuma māca arī viņām iegūt Tam Kungam pat šādus nepanesamus vīrus tikai ar savas svētās dzīves piemēru. Sievas mieram piemīt īpašs spēks, kas spēj nomierināt saniknota vīra dusmas un niknumu. Galu galā jebkurš strīds ir iespējams tikai tad, ja tajā ir iesaistīti divi cilvēki. Tāpēc, ja viens no viņiem apklust, ļaunums ātri norimst. Sievas klusēšana, reaģējot uz vīra apsūdzībām un apvainojumiem, atņem viņam vēlmi turpināt strīdēties. Spēja pazemoties, nemeklēt attaisnojumus un neaizstāvēties, ir ticīgas sievietes spēka un patiesā garīguma pazīme.
Personīgo dvēseles aprūpes sarunu laikā ticīgas sievietes jautā: "Ko man darīt, ja mans vīrs ir dzērājs? Vai man jāpakļaujas šādam vīram?" Jā, protams, jo apustuļa Pētera mācība nesaka, ka vīram jābūt atturībniekam. Tā vienkārši saka: "Pakļaujieties." Kad kristīga sieviete dzīvo dievbijīgu dzīvi, viņas vīra sirds vai nu ir tik pazemīga, ka viņš vairs netraucē viņai lūgties, lasīt Bībeli un apmeklēt baznīcas dievkalpojumus, vai arī viņš pats pievēršas Tam Kungam. Ja tas nenotiek un viņš joprojām paliek ateists, tad ar savu paklausību Dieva Vārdam un patiesi kristīgu dzīvesveidu sieviete kļūst par svētību citiem neticīgajiem, kā redzams šajā nesen notikušajā gadījumā:
Krodziņā sapulcējusies diezgan iereibušu vīriešu grupa dalījās savās domās par to, kā viņu sievas viņus lamās, kad viņi atgriezīsies mājās. Kamēr citi prātoja, viens no dzērājiem uzaicināja viņus ciemos, sakot, ka viņa sieva nekad viņu šādos gadījumos nelamā. Kad šī jautrā kompānija ieradās dzeršanas biedra mājās, viņa sieva viņus patiešām uzaicināja iekšā un pat piedāvāja tēju, neizrādot nekādu sašutumu un neizsakot nevienu pārmetumu. Apjukuši par šo uzvedību, pārsteigtie vīrieši jautāja viņai, kāpēc viņa tā izturas pret savu vīru (galu galā arī dzērāji spēj atpazīt, ka viņi uzvedas nepiedienīgi pret savām sievām). Tad sieviete paskaidroja, ka viņa ir kristiete un pavadīs mūžību kopā ar Dievu Debesīs, kamēr viņas neticīgo vīru gaida elle. Tāpēc viņa cenšas darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai viņam klātos labi vismaz šajā dzīvē. Dzirdētais tik ļoti šokēja vīriešus, ka daži no viņiem nožēloja grēkus un kļuva par kristiešiem.
Dārgie draugi, mēs nedrīkstam aizmirst, ka Dievs nav cilvēks un spēj atrast kaut ko vērtīgu arī milzu atkritumu kaudzē. Galu galā, ja mēs ejam pa ceļu un atrodam zeltu, mēs to neatmetam; mēs to paņemam, lai cik netīrs tas būtu, un tad atnesam mājās un nomazgājam, jo zinām, ka tas ir vērtīgs metāls. Tāpēc mums vajadzētu rīkoties tāpat ar cilvēku dvēselēm, tostarp kaušļiem un dzērājiem, izturoties pret viņiem kā pret zeltu (lai cik nepatīkami un atbaidoši viņi nešķistu) tikai tāpēc, ka par viņiem, tāpat kā par mums visiem, tika izlietas Jēzus Kristus dārgās Asinis. Alkoholiķu vīru sievām jābūt īpaši pacietīgām un gudrām, atceroties, ka viņu laulātā atveseļošanās no alkohola atkarības lielā mērā ir atkarīga no viņām. Nav brīnums, ka eksperti apgalvo, ka pat ģenētiskā līmenī vīrietis var piedzīvot sava veida psiholoģisku sabrukumu, ja viņš nesaņem pienācīgu cieņu no savas sievas un neieņem to vietu, ko viņam paredzējis Dievs. Savā dvēseļu aprūpes praksē saskaros ar traģiskiem gadījumiem, kad vīri cenšas atmest dzeršanu, bet sievu nepiedienīgā uzvedība un naidīgā ģimenes atmosfēra atgriež viņus uz iepriekšējā ceļa, un viņi vai nu kļūst par alkoholiķiem, vai priekšlaicīgi mirst.
Pirmās Samuēla grāmatas divdesmit piektajā nodaļā ir stāsts par precētu pāri Nābalu un Abigailu. Nābals bija bezdievīgs vīrs un īsta niecība, salīdzinot ar viņa gudro sievu Abigailu. Neskatoties uz savu bagātību, viņš bija tik muļķīgs, ka, būdams piedzēries, izdarīja daudz nejēdzību, liekot sievai glābt viņu no drošas nāves. Tādu vīriešu kā Nābals joprojām ir daudz mūsdienās (ne tikai laicīgo cilvēku vidū, bet arī starp tiem, kas sevi sauc par kristiešiem), taču jautājums ir: kur palikušas visas gudrās "Abigailas", kas atvaira Dieva dusmas un atriebību no savām mājām?
Mūsdienās bieži paceļās mulsinošs jautājums: "Kāpēc kristiešu draudzes galvenokārt sastāv no māsām un kāpēc tik maz vīriešu nāk pie Kristus?" Atbilde ir vienkārša. Problēma ir tā, ka daudzas sievas nespēj demonstrēt Dieva svētumu savā ikdienas dzīvē. Tomēr svēts dzīvesveids ir labākais līdzeklis, lai vestu vīriešus pie Kristus. Kad neticīgs vīrs redz, ka viņa kristīgā sieva spēj piedot, izturēt un mīlēt, neskatoties uz viņa skarbo izturēšanos, nievāšanu un netaisnīgajām apsūdzībām, viņš agrāk vai vēlāk aizdomāsies par To, kurš viņai dod spēku to visu izturēt un atbildēt uz ļaunu ar labu. Šādas pārdomas ved cilvēkus uz garīgiem meklējumiem, kas parasti beidzas pie mūsu Glābēja kājām.
Tātad, rezumējot šo tēmu, es gribētu teikt, ka labākā vieta patiesai liecībai ir praktiskās dzīves kancele. Un tieši kristīgai sievietei ir iespēja apgūt šādas klusas sludināšanas mākslu. Lielākā problēma ar mūsdienu kristietību ir ticība, kas ir tikai dievbijīgi vārdi, ko neatbalsta darbi un dzīves svētums. Kāds gudrs vīrs to formulēja šādi: “Pasaules cilvēki ir noguruši no vārdu plūdiem, kas plūst pār viņiem no radio, laikrakstiem, televīzijas, interneta un citiem informācijas avotiem. Viņiem ir iemācīts neuzticēties nevienam un nekam. Viņi ir pārstājuši ticēt prezidentiem, ministriem, politiķiem, mēriem, policistiem, tiesnešiem un pat baznīcai. Bet viņi nevar neticēt taisnīgai un svētai dzīvei. Svētums ir tikpat ātri redzams kā svaigi uzkritis sniegs uz netīras zemes. Tas ir Jēzus rakstura atspoguļojums cilvēka sirdī, kurš reiz piesaistīja cilvēkus ar Savu patiesumu. Viņi ticēja Viņa vārdiem, jo tie bija balstīti uz mīlestību un šķīstumu.”