1.nodaļa
IZREDZĒTI VIENS OTRAM
Par vīrieša un sievietes savienošanos laulībā stāsta jau pirmās Bībeles lapaspuses, tūlīt pēc notikumiem saistībā ar pasaules radīšanu: “Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam: Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam. Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas viņam atbilstu. Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku: un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. Tad cilvēks sacīja: ”Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.””(1.Mozus 2:18, 21-24).
Šajā Sv. Rakstu tekstā ir pateikts tik daudz, ka domājot tikai par to vien, būtu iespējams sarakstīt veselu grāmatu. Interesanti ir tas, ka šis fragments iesākas ar visai savādu Radītāja izteicienu: “Nav labi cilvēkam būt vienam”, tāpēc ka visu, kas bija Viņa radīts līdz šim, Viņš pastāvīgi raksturoja ar vārdiem “labs” un “ļoti labs”, kas nozīmē “nevainojams”. Un te pēkšņi pirmo reizi atskan “nav labi”.
Radot dzīvnieku pasauli, Dievs to piepildīja ar abu dzimumu īpatņiem. Tikai pirmais cilvēks Ādams bija radīts viens, bez viņam atbilstoša sieviešu dzimtas indivīda. Zvēri, zivis, putni un rāpuļi, nespējīgi domāt un spriest, tika apveltīti vienīgi ar dzimuminstinktiem, kas vajadzīgi, lai vairotos, bet, kas attiecas uz cilvēku, tad viņam pašam vajadzēja nonākt pie izpratnes, ka priekš pilnvērtīgas zemes uz dzīves kaut kā pietrūkst.
Uzmanību pievērš fakts, ka tajā laikā, kad visa pasaule un pirmais vīriešu dzimtes cilvēks tika radīti no nedzīviem zemes pīšļiem, sieviete tika izveidota no dzīviem audiem, no Ādama ribas, t.i. no tās viņa ķermeņa daļas, kura atrodas sevišķi tuvu sirdij. Tāpēc nebūtu jābrīnās, kad pirmo reizi ieraudzījis Ievu, tajā pašā mirklī Ādams sajuta viņas piederību sev, izteicot to vārdiem: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas; Tai būs saukties par sievu, tāpēc, ka tā no vīra ir ņemta” (1.Mozus 2:23). Jāatzīst, ka šo sevišķo sajūtu un no augšas doto intuīciju no sava sentēva ir mantojusi visa cilvēces vīrišķā daļa. No gadsimta uz gadsimtu, no paaudzes uz paaudzi desmitu, simtu un tūkstošu daiļā dzimuma pārstāvju vidū, vīrietis, pats to neapzinoties, kādā sevišķā, viņam no Dieva dotā veidā, atrod un sev dzīvei izvēlas iepriekš paredzēto “pusīti”. Bieži, skatoties uz līgavu, kas kāzās laimīga stāv blakus savam līgavainim, negribot jādomā: “Kāpēc šis jauneklis no neskaitāmām meitenēm sev par sievu izvēlējies tieši šo? ”
Kādā veidā viņš sajuta viņas piederību sev? Kas viņā piesaistīja? Kā viņš saprata, ka neviena cita, bet tieši VIŅA ir “kauls no mana kaula un miesa no manas miesas”? Tad neviļus atceros sava vīra Henriha teikto dažus gadus pēc mūsu kāzām: “Zini, kad es Tevi pirmo reizi ieraudzīju Ļeņingradas lidostā, es tajā pašā mirklī sapratu, kādu tieši sievu vēlos”. Kurš ir lasījis grāmatu “Meklējumu ceļā”, droši vien atceras, kā Dievs mūs savienoja - es atbraucu pie Henriha kā līgava, ne reizi viņu neredzējusi, pilnīgi viņu nepazīstot, bet kļuvu viņa dzīvē par pirmo meiteni, kaut gan tajā laikā viņam jau bija 25 gadi. Līdz šim laikam man ir noslēpums, kādā veidā, nepazīstot mani, dažās sekundēs varēja saprast, ka tieši es biju apveltīta ar to, ko viņš neapzināti vēlējās redzēt savā sievā.
Dieva iecerētā laulība no pasaules radīšanas bija un paliek visos laikmetos Dieva darbs, tāpēc Viņa rīcībai vajadzīga garīga izpratne. Pasaulīgā izpratnē laulība ir likumā noteiktā kārtībā noslēgta vīrieša un sievietes savienība, kas veido ģimeni un rada viņiem attiecīgas tiesības un pienākumus vienam pret otru un viņu bērniem. Par oficiāli atzītu laulību uzskata civilstāvokļa aktu reģistros dzimtsarakstu iestādē noslēgtu savienību. Taču tādā izpratnē par laulību, kur viss tiek cilvēku kārtots un pilnvarotu personu apstiprināts, nav vietas Dievam. Kristīgas laulības atšķiras ar to, ka galvenā vieta tajās pieder Tam Kungam. Ja laulība ir divu tai nobriedušu ticīgu cilvēku savienība, pareiza izvēle ir iespējama tikai ar tiešu Debesu Tēva līdzdalību un vadību. Viņš kā neviens cits pazīst mūs katru un tāpēc savā izvēlē nekļūdās.
Svēto Rakstu lapaspusēs atrodam divus piemērus par Tā Kunga svētītām laulībām. Viens piemērs tās, kuras tika noslēgtas tiešā Dieva vadībā. Tādas bija Īzākam un Rebekai, kā arī Jāzepam un Marijai – Jēzus mātei. Otra veida laulības tika noslēgtas mīlestības dēļ, ar vecāku piekrišanu un svētību, līdzīgi tām, kādas bija Ābramam un Sārai, Jēkabam un Rāhelei, Annai un Elkanam.
Šie divi siržu savienošanās veidi ir aktuāli arī mūsdienās. Vien pirmais no tiem ir ļoti reti sastopams, un tikai tajā gadījumā, kad Dievs paredz kādu pāri sevišķai, viņa iecerētai kopīgai kalpošanai. Parasti laulībā stājas aiz mīlestības, cenšoties izzināt tajā Dieva gribu. Tas atklājas dažādos veidos: caur Svētajiem Rakstiem, kuros ir tiešas norādes tai vai citai situācijai, gavējot un lūdzot To Kungu, caur zināmu dzīves apstākļu sagadīšanos, ieklausoties sirdī, kas jūt prieku, mieru un rāmu iekšēju pārliecību, ka rīkojies pareizi, un tā tālāk. Bez tam, Dievs var atklāt savu gribu arī caur cilvēkiem. Jo viņš zina mūsu domas un jūtas un Viņam ir vara uzdot kādam pateikt mums vajadzīgos vārdus, pat ja sākumā tie mums šķiet pilnīgi neloģiski. Taču tādos gadījumos cilvēkam ir ļoti svarīgi saņemt apstiprinājumu no Paša Kunga.
Tā vai citādi - ja mēs vēlamies izzināt Dieva gribu par dzīves drauga izvēli, mums ir ne tikai jāmāk vaicāt Debesu Tēvam, bet arī pieņemt to, ko Viņš mūsu sirdīs ieliek, neaizsteidzoties Viņam priekšā ar saviem emocionāliem jūtu uzplūdumiem un pārsteidzīgu rīcību. Jo nereti ir tā, ka izdarām izvēli paši, un tad vēršamies pie Tā Kunga, lūdzot, lai viņš svētī mūsu lēmumu. Bet vēlāk brīnāmies, kāpēc laulībā nav laimes. Cenšoties šajā jautājumā saprast Dieva gribu, jāapbruņojas ar pacietību un izturību, jo Viņa klusēšana ne vienmēr liecina par noraidošu atbildi. Jo tuvākās attiecībās esam ar To Kungu, un, jo labāk viņu pazīstam kā savu Labo Ganu, jo vieglāk ir sadzirdēt Viņa balsi un atšķirt to no citām, kuras skan mūsu sirdī. Lai gūtu pārliecību par Dieva gribu dzīvesbiedra izvēlē, vislabāk ir saņemt nevis vienu, bet vairākus apliecinājumus no augšienes. Patiesai un meklējošai dvēselei Dievs vienmēr nāks pretim, līdzīgi kā tas notika reiz ar Bībeles jaunekli Gideonu. (Jautājums par dzīves drauga izvēli sīkāk tiks apskatīts dvēseļu aprūpes grāmatas “Sirsnīga saruna” lappusēs, kas veltīta jauniešiem).
Savienojot ar laulības saitēm pirmos cilvēkus – vīrieti un sievieti, zinot, kas viņiem būs par svētību un kas – nesīs zaudējumu, Radītājs no paša sākuma atklāja svētīgas laulības dzīves noslēpumu: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies sievai, un tie kļūs par vienu miesu” (1.Mozus 2:24). Šie mūsu Debesu Tēva vārdi nav vienkārši novēlējums, bet tieša Viņa pavēle un vienīgā atslēga Zemes eksistēšanas laikā, kas atver durvis uz laimīgu kopdzīvi. Tajā ir izklāstīti trīs paši galvenie un obligātie nosacījumi. Tos neizpildot, nav iespējams izveidot izturīgu un stabilu vīrieša un sievietes savienību.
Cilvēkam jāatstāj savus vecākus. Vīram jāpieķeras, t.i. jābūt bezgalīgi tuvām attiecībām ar sievu un sievai ar vīru.
Abiem laulātajiem jākļūst par vienu miesu, kas nozīmē ne tikai fizisku tuvību, bet arī vienotību dažādos cilvēku dzīves aspektos, uzlūkojot savu izvēlēto kā daļu no sevis paša. Ņemot vērā, ka praktiski visas problēmas laulātiem pāriem, neatkarīgi no viņu vecuma un laulības dzīves ilguma, ir sekas šo trīs nosacījumu neievērošanai, ir vērtīgi aplūkot vērīgāk katru no tiem.
Vārds, kas Bībelē krievu valodā skan kā “atstāt”, senebreju valodā izrunā kā “āza”, un tam ir vairākas nozīmes, kas cita citu papildina. Pirmā ir “pavājināt”, t.i. pārtraukt un novērst vecāku tvērienu, kurš mēdz būt ļoti spēcīgs. Šīs saites un groži, kuri atrodas vecāku rokās kopš bērna dzimšanas brīža, viņiem ir jāatlaiž, pirms dēls vai meita stājas laulībā. Pakļaušanās vecākiem un viņu vara pār bērniem izbeidzas ar brīdi, kad dodot laulību solījumu, viņi saka “jā” savam izredzētajam vai izredzētajai. Kaut gan pienākums godāt tēvu un māti paliek spēkā, lēmumi visos jautājumos savā laulības dzīvē tagad gulstas uz jaunlaulātajiem, un vecākiem tajā vairs nav vietas. Protams, viņi kā iepriekš, var dot padomu un izteikt savas domas, tomēr pastāvēt uz to, lai teiktais tiktu izdarīts, un apvainoties par bērnu ignoranci viņiem nav tiesību.
Esot pašiem tuvākajiem radiniekiem, tēvs un māte nedrīkst pieprasīt, lai laulātie bērni turpinātu dzīvot kopā ar viņiem, saglabājot tiesības būt viņu ģimenes locekļiem.
Jaunlaulātiem, dzīvojot kopā ar vecākiem, parasti rodas daudz vairāk problēmu ne tikai savā starpā, bet arī ar vecākiem, un tas vēl vairāk sarežģī jau tā grūto raksturu pieslīpēšanās un aso šķautņu novīlēšanas procesu. Ja vīrs un sieva, esot laulībā gadiem un pat gadu desmitiem, atrodas zem tēva un mātes pilnīgas kontroles (kas ir mīlestības manipulācija), tad tāda ģimene diez vai būs tā vienotības un mīlestības savienība, kādai tai jākļūst saskaņā ar Radītāja pavēli.
Otra nozīme vārdam “āza” ir sinonīms mums pazīstamam vārdam “šķirties” un nozīmē saraut saites, kas pirms laulībām mūs saistīja ar vecākiem. Protams, ka šķiršanās ir grūta, jo saistīta ar neizbēgamu emocionālo triecienu, īpaši mātei. Māte ir cilvēks, kas katram no mums ir bezgalīgi dārgs, un tas ir tikai saprotami. Mātes dzemdē bērns tiek ieņemts un iznēsāts. Pēc dzemdībām māte bieži bērnu nēsā uz rokām un piekļauj pie krūts. No bērnības līdz pusaudža gadiem bērnu pastāvīgi pavada mātes tuvums. Arī viņa pieaugšana un jaunība paiet ar tiešu mātes līdzdalību. Tomēr mūžīgi tas turpināties nevar. Kā pēc dzemdībām līdz ar nabas saites pārgriešanu tiek pārtraukta zīdaiņa fiziskā saite ar mātes ķermeni, tā arī meitas vai dēla laulības ir neizbēgams attiecību pārrāvums, jo uzsākas viņa patstāvīgā dzīve.
Tādēļ tā vietā, lai noslēdzot laulību ceremoniju, mācītājs aicinātu vecākus pieņemt znotu vai vedeklu kā jaunu ģimenes locekli, būtu jāsaka kas pilnīgi cits: “Un tagad , mīļie mātes un tēvi, pienācis laiks šķirties. Pienāciet pie saviem bērniem un atvadieties no viņiem, svētījot viņus jaunai patstāvīgai dzīvei, kas vairs nebūs saistīta ar jūsējo.” Protams, ka šāds paziņojums varētu izraisīt asaru plūdus, īpaši mātēm, tomēr tā rīkojoties, vecāki parādītu klātesošajiem savu piekrišanu Dieva pavēlei: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti...”
Gudri vecāki (jo īpaši, ja viņi ir kristieši) nesāks visos iespējamos veidos noturēt savus precētos bērnus un neprasīs saglabāt iepriekšējo attiecību modeli, pārmetot viņiem vecāku atstāšanu novārtā. Tāpat arī viņi nejauksies jaunlaulāto dzīvē, turpinot viņus pamācīt un audzināt tā, kā varēja to darīt līdz šim, bet, paklausot Dievam, darīs visu iespējamo, lai jaunā ģimene pēc iespējas ātrāk kļūtu no vecākiem pilnīgi neatkarīga un patstāvīga. Bīstoties Dievu, viņi nesāks precētajiem bērniem uzspiest savas metodes un principus, izraisot viņu starpā konfliktus.
Jebkura jauna ģimene tieši tādēļ ir jauna, ka atšķiras no visām iepriekšējām. Katrai no tām ir savs īpašs dzīvesveids, kas daudzējādi atkarīgs no laulāto gatavības un vēlēšanās piemēroties viens otram, pieņemot savu izvēlēto tādu, kāds viņš ir, un necenšoties viņa būtību izmainīt, pabāžot zem tās kārtības un tradīcijām, kas bija ierastas paša vecāku ģimenē. Tādēļ jaunajai sievai nevajadzētu salīdzināt vīru ar savu tēvu, šausminoties, ka viņam nav tās pašas pozitīvās ģimenes galvas īpašības, bet jaunizceptajam vīram labāk neizteikt savu nožēlu, ka sievai nav tādi apgriezieni vadīt saimniecību un audzināt bērnus, kādi bijuši viņa mātei. Šķiršanās no vecākiem un viņu dzīves veida jāattiecina uz pilnīgi visām jaunās ģimenes dzīves šķautnēm.
Trešā senebreju vārda “āza” nozīme ir “pamest”. Jaunlaulātajiem tas nozīmē ne tikai pamest ģimeni, kurā viņi izauga, bet arī nodalīties no vecākiem tā, lai nekad ar sirdi pie viņiem neatgrieztos. Spert šādu soli parasti nav viegli, taču, lai vai cik tas sāpīgi nebūtu, tam agri vai vēlu būtu jānotiek. Stāšanās laulībā nozīmē iepriekšējo attiecību pārtraukšanu un pilnīgi jauna veida attiecību izveidošanu ar vecākiem. Jaunā vīra un sievas savstarpējai mīlestībai jāvieno laulātie tik cieši, lai viņi pilnībā kļūtu par vienu veselu un neatkarīgu ģimeni.
Pamest vecāku namu nozīmē aiziet no tā cik iespējams tālu, un vairs nedzīvot kopā ar māti un tēvu vai viņu tiešā tuvumā. Šīs definīcijas dziļumu var labāk izprast, ja to salīdzina ar mums labi zināmo Jēzus izteikumu: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis” (Lūkas 14:26) Dažiem kristiešiem šie Pestītāja vārdi kļūst par klupšanas akmeni, jo ar vārdu “ienīst” viņi saprot “pārstāt cienīt, godāt un mīlēt savu tēvu un māti”. Tomēr tāds skaidrojums ir pilnīgi nepareizs. Jēzus tā teica tikai tādēļ, ka salīdzināja mīlestību pret vecākiem un citiem mums tuviem cilvēkiem, ar to mīlestību ar kuru jāmīl tikai Viņš. Šādā izkārtojumā mīlestībai pret vecākiem jābūt salīdzinoši tik mazai un nenozīmīgai , it kā tā būtu nevis mīlestība, bet naids.
Pieaugot mūsu mīlestībai pret Dievu, mīlestība pret vecākiem ne tikai nesamazinās, bet kļūst vēl daudz lielāka. Tomēr pavēle “godā savu tēvu un māti” tagad izskatās nevis kā bezierunu paklausība, bet cenšanās saņemt vecāku svētību laulībai, novērtējot viņu dzīves pieredzi un labprātīgi atsakoties no jebkāda veida finansiālās atkarības.
Galvenais iemesls, kādēļ jaunlaulātie nevēlas pamest savus vecākus, ir ne tikai pieķeršanās, bet arī iespēja jebkurā diennakts laikā vērsties pēc viņu palīdzības. Ja vecāki šai situācijai ir labvēlīgi, viņi ietekmē savus pieaugušos bērnus, un tas viņiem parasti nenāk par labu. Jo gadījumā kad jaunajā ģimenē izceļas konflikts, katras puses vecākiem ir ieradums aizstāvēt pirmkārt savu miesīgo bērnu, kuram var nebūt taisnība. Un tad tā vietā, lai atrisinātu savstarpējās nesaskaņas, viens jaunlaulātais meklē atbalstu pie saviem vecākiem, kas ne tikai neatrisina, bet vēl vairāk saasina jebkuru problēmu, jo otru pusi sāk tracināt citu cilvēku jaukšanās viņa ģimenes dzīvē.
Dzīves prakse rāda, ka no vecākiem tālu dzīvojošu jaunlaulāto pirmā raksturu pieslīpēšanās notiek daudz ātrāk un nesāpīgāk, nekā tiem, kas dzīvo kopā ar vecākiem vai viņu tuvumā, pastāvīgi piedzīvojot viņu iejaukšanos.
Atceroties pašai savas personīgās laulības dzīves sākumu, varu vien pateikties Dievam par to, ka pirmos deviņus gadus mēs dzīvojām tālu no mūsu abu vecākiem. No manas mammas un tēta, kas tolaik dzīvoja Tālajos Austrumos, mūs atdalīja tūkstoši kilometru, bet visi Henriha tuvinieki uz to brīdi, kad ierados Igaunijā, jau bija pārcēlušies uz Vāciju. Tieši šis attālums no vecākiem mūs iemācīja dalīt dzīves nedienas tikai vienam ar otru, un tas ātri salāgoja mūsu dvēseles.
Lai pārliecinātos par to, cik svarīgi jaunlaulātajiem un viņu vecākiem paklausīt Dieva dotajām pavēlēm laulībai, pievērsīsimies diviem piemēriem no dvēseļu aprūpes kalpošanas. Pirmais gadījums saistīts ar vienīgo dēlu, ko māte viena pati izaudzināja grūtajos pēckara apstākļos. Viņas vīrs bija kritis karā, atstājot divdesmit trīs gadus veco sievieti ar mazu zīdainīti uz rokām. Izsērojusi lielās bēdas, sieviete nolēma vairs neprecēties, bet veltīt savu dzīvi bezgalīgi mīlētajam dēlam, kurš pēc rakstura un izskata bija ļoti līdzīgs savam tēvam. Māte bija gatava ziedot viņam visu, un vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš auga par labu un paklausīgu zēnu, kas ļoti mīlēja un cienīja savu māti. Bet laiks gāja un pienāca brīdis, kad pieaudzis un pabeidzis institūtu, jaunais cilvēks satika un bildināja sevis cienīgu jauku meiteni. Kaut arī māte svētīja šo izvēli, viņai bija grūti samierināties ar domu, ka ar savu sirdi dēls vairs nepiederēs viņai, kā tas bija agrāk.
Redzot kā viņš arvien vairāk pieķeras savai līgavai, māte mēnešiem ilgi naktīs raudāja spilvenā, baidoties, ka sāks ienīst savu vedeklu par to, ka tā viņai atņems pašu dārgāko. Bet jo īpaši viņa satraucās, kad jaunie cilvēki paziņoja par saviem plāniem dzīvot atsevišķi, kaut arī mantojumā saņemtā plašā māja ļautu iespēju ērti dzīvot kopā daudzus gadus. Beidzot kādā bezmiega naktī māte tomēr saprata, ka agri vai vēlu tas tāpat notiks un nav jēgas apraudāt sava vienīgā dēla laimi. Drīz pēc kāzām jaunlaulātie pārcēlās uz citu pilsētu , kur atrada sev darbu un dzīvesvietu, tā ka satikās ar māti vien reizi gadā, kad atbrauca pie viņas pavadīt atvaļinājumu.
Pēc viņu pārcelšanās par vīramātes galveno mierinājumu kļuva Tas Kungs, piepildīdams viņas dzīvi ar jaunu jēgu un izstumdams no viņas sirds rūpīgi slēpto aizvainojumu pret dēlu un vedeklu.
Vienreiz viņa sevī pārdomāja, ka, lai gan viņas un dēla ģimenes attiecības ir labas, būtu tomēr daudz labāk, ja viņi dzīvotu visi kopā viņas mājās. Aizņemta ar šīm domām, viņa neapzināti paņēma rokās Bībeli un to atvērusi ieraudzīja vārdus: “Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un pielips savai sievai un tie abi būs viena miesa.” (2:24)
To izlasot, māte tajā pašā mirklī saprata, ka, neko nezinot par šādu Visuma Radītāja pavēli, dēls to ir precīzi izpildījis. Līdz sirds dziļumiem satriekta, sieviete nokrita ceļos un lūdza Debesu Tēvu viņai piedot gadiem auklēto aizvainojumu pret saviem bērniem. Tikai tagad viņa saprata, ka ir sagaidījusi no viņiem to, kas ir pretrunā Dieva gribai. Pēc šīs sapurināšanas, viņas lielākā vēlēšanās bija iemantot viņus Kungam. Katru dienu savās lūgšanās viņa nesa Kunga priekšā dēlu, vedeklu un mazbērnus, un pēc dažiem mēnešiem viņas lūgšana tika izpildīta. Pirmā, kas pieņēma Jēzu par savu glābēju, bija tieši vedekla, kas kļuva par “sāli un gaismu” savam vīram. Tad, pateicoties viņas pacietībai, sirdsgudrībai un patiesai kristietes dzīvei, pie Kunga atgriezās viņas vīrs, un pēc tam viens pēc otra Dievam sāka ticēt arī visi viņu bērni.
Tā pagāja gads pēc gada, līdz šīs visādā veidā laimīgās ģimenes mierīgo dzīvi pārtrauca zvans no rūpnīcas. Mājas saimniece ar grūtībām apslāpēja kliedzienu, kad viens no viņas vīra kolēģiem satraukts vēstīja, ka rūpnīcā notikusi ražošanas avārija un bojā gājis viņas vīrs. Pēkšņā neaptveramā nelaime būtu iznīcinājusi sievieti, ja vien viņai nebūtu ticības un cerības uz Dievu, kurš deva spēku visu pārdzīvot. Bojā gājušā dēla mātei šī traģēdija beidzās ar smagu insultu, pēc kura viņa vairs no gultas nepiecēlās, jo kļuva pilnībā paralizēta.
Atvadījusies no saviem četriem jau pieaugušajiem bērniem, kuriem visiem jau bija savas ģimenes, atraitne pārcēlās pie savas vīramātes, lai kļūtu ne tikai par kopēju, bet arī par viņas lielāko mierinājumu.
Daudzas reizes, skatoties uz pārgurumā aizsnaudušos vedeklu, vecā sieviete domāja: “Šī nenovērtējami dārgā dvēsele man ir kļuvusi kā Rute Naomijai. Mana dēla vairs nav, bet paldies Dievam, kas paņemot viņu pie sevis, ir parūpējies par manām pēdējām dienām uz zemes, un devis man vedeklu, kas mani aprūpē kā miesīga meita. Cik labi tomēr, ka Dievs paredzēja mūsu šķiršanos, lai vēlāk no jauna savienotu ar savu Dievišķo mīlestību! Maz ticams, ka mēs tagad viena otru tā cienītu, ja viņi ar manu dēlu nebūtu aizgājuši no manas mājas. Jo kopā zem viena jumta nodzīvota dzīve ar visu rutīnu, bezgalīgām rūpēm un nebeidzamām problēmām jau sen varēja mūs sanaidot un nocietināt vienai pret otru. Kas gan varētu iedomāties , ka tajā laikā, kad es raudāju par to, ka vedekla man atņēmusi dēlu, Kungam bija plāns šim manas dzīves laikam!”
Nākamais gadījums notika ar kristieti, kura, kaut arī uzskatīja sevi par ļoti garīgu būtni, paziņoja savam tikko laulātajam dēlam un viņa sievai, ka gadījumā, ja viņi nepaliks dzīvot ar viņu vienā mājā, viņa izslēgs viņus no savas sirds. Vēlāk, kad darba meklējumos jaunā ģimene bija spiesta pārcelties uz citu vietu, māte ne tikai sarāva visas attiecības, bet arī izmantoja katru iespēju, lai izgāžot žulti, runātu par viņiem tikai sliktu. Stāsts beidzās ar to, ka dēls un vedekla pilnīgi aizslēdza viņai savas sirdis, un paaugušies mazbērni negribēja ar viņu pat tikties. Tādā veidā paklausība Dievam nes svētību, bet nepaklausība – sāpes, šķiršanos un nocietināšanos.
Otra Kunga pavēle un obligāts priekšnosacījums laimīgai laulības savienībai starp vīrieti un sievieti ir viņu “pielipšana” vienam pie otra, t.i. sevis veltīšana savam dzīves biedram tādā mērā, lai nekas vairs nespētu viņus šķirt. Pielipt – nozīmē pieķerties ar visu sirdi otram tā, lai dzīve bez otras pusītes nebūtu iedomājama. Senebreju valodā šis vārds skan “dabag” un nozīmē “būt savienotam ar kādu vienā veselā”.
Šī teikuma jēgu vislabāk raksturo piemērs par diviem kopā sametinātiem metāla gabaliem, kas kļūst par vienu veselu. Metinājuma vieta ir izturīgāka par pašu metālu un šajā vietā metāla gabalus vairs nav iespējams atdalīt vienu no otra. Ja divas personības diendienā strādā pie savas laulības nostiprināšanas, tad kopā viņi kļūst stiprāki, nekā katrs atsevišķi. Tieši tāds salipšanas veids ir pats labākais un drošākais pamats laimīgai laulības dzīvei.
Kopā salipšanas process sievietei un vīrietim sākas ar brīdi, kad viņi ieskatās un iemīlas viens otrā.
Kādā dzīves brīdī Dievs piešķir īpašu virzienu jaunā cilvēka domām un viņš sāk pievērst savu uzmanību noteiktai meitenei, kas viņu interesē arvien vairāk, līdz viņš vairs nespēj domāt ne par ko citu, kā vien par viņu. Jaunietis meklē iespējas, lai viņu satiktu, raksta vēstules un sūta zīmītes, vai to vien dara kā zvana viņai pa tālruni, vārdu sakot, pazaudē galvu. Viņš ir gatavs pārcelt kalnus, lai tikai viņu redzētu un būtu viņai blakus. Viņš ar milzīgām grūtībām turas, lai neskrietu pie viņas katru minūti. Iemīlēties – tas nozīmē kļūt spējīgam uz tādām lietām, par ko iepriekš nevarēja pat iedomāties. Mīlestība spārno un iedvesmo uz varoņdarbiem. Jā, un to dara neviens cits, kā pats Dievs. Jo tieši Viņš pavēlēja pirmajam vīrietim atstāt visu un pielipt pie tās, kas bija viņam paredzēta no radīšanas brīža, būdama viņa miesas daļa.
Meitenei iemīlēšanās parādās, kad viņas sirds sāk pastiprināti dauzīties, ieraugot viņai iepatikušos puisi. Naktīs viņa ilgi nespēj aizmigt, tādēļ ka gara acīm viņa atkal un atkal redz viņa tēlu. Pat ja viņa nespēj atklāti izrādīt pēkšņi parādījušos interesi, viņas acis nemanāmi pat lielā pūlī atrod pazīstamo siluetu un greizsirdīgi seko katrai viņam tuvāk pienākušai meitenei. Viņa pieraksta savam iemīļotajam pašas labākās, pilnīgi varonīgas īpašības un ar trīsām gaida, kad viņš viņai pievērsīs uzmanību. Jebkādas atbildes jūtu pazīmes no viņa puses izsauc viņā pārdzīvojumu vētru un neapslāpējamas emocijas, bet kad viņa visbeidzot jūt, ka tiek mīlēta, viņas āriene, manieres un uzvedība pilnībā pārvēršas. No šī brīža visas viņas domas ir saistīts tikai ar viņu un par viņu.
Tādā iemīlēšanās fāzē jauno pāri ir praktiski neiespējami izšķirt. Viņi pievelkas viens pie otra kā divi magnēti. Viņi nespēj vien beigt dalīties ar savām domām un jūtām, deg par katru dārgo kopā pavadīto minūti, sāpīgi ilgojas pēc nākamās tikšanās, un, kad ir satikušies, ar milzīgām grūtībām saņemas, lai šķirtos līdz nākamai reizei.
Tas ir saprotams, jo pats Dievs starp viņu sirdīm ir izlējis neredzamu superlīmi. Šajā iemīlēšanās stadijā jauno cilvēku savstarpējā pārņemtība vienam ar otru ir tik stipra, ka ja tā turpinātos bezgalīgi, viņi sadegtu savu liesmojošo jūtu un neapvaldāmo emociju sārtā. Tieši tādēļ Radītājs ir paredzējis līganu pāreju no iemīlēšanās uz nākamo etapu viņu dvēseļu savienošanā – laulību, kurā jaunie ļaudis kļūst par vienu miesu.
Šī pāreja uzsāk jaunu savstarpējo attiecību fāzi starp vīrieti un sievieti – laulāto mīlestības veidošanos, kas, zaudējusi daļu no pirmās degsmes, kļūst mierīga un rimta, un ir daudz skaidrāka, dziļāka un jēgpilnāka. Šim pārejas laikam raksturīgās bailes, ka iemīlēšanās pagājusi, un tātad aizgājusi arī mīlestība, ir pilnīgi nepamatotas un pārspīlētas. Mīlestība ir nonākusi nākamajā ceļa posmā, sākusi iegūt jaunas aprises un iepriekš nezināmas prioritātes. Šajā laikā dzīvesbiedru salipšanas process turpinās, taču tas notiek jau daudz augstākā apziņas līmenī un prasa pūles no abām pusēm.
“Salipuši” dzīvesbiedri mīl viens otru ar to nobriedušo mīlestību, kas ietver sevī sirsnīgu pieķeršanos, uzticību, nodošanos, gatavību dalīt ģimenes dzīves priekus un bēdas, spēju pieņemt savu “otru pusi” tādu, kāda tā ir - ar visām viņa vai viņas labajām īpašībām un trūkumiem. Viens otru mīloši laulātie ir tik ļoti nedalāmi, ka pat īslaicīga dzīvesbiedra prombūtne otram var likt justies pazudušam. Šādā dziļā laulāto mīlestībā parādās agape mīlestība, kas ir nesavtīga un spējīga uzupurēties otra labā. Šī mīlestība izceļ sievu, dāvājot viņai drošības sajūtu, un sniedz vīram pašvērtības apziņu un iekšējo spēku.
Dzīvesbiedru “salipšanā” liela nozīme ir vienprātībai, dvēseļu tuvībai, laikam divatā, kopējām pastaigām, uzskatu apmaiņai, atklātām sarunām, spējai dalīties ar savām domām un pārdzīvojumiem, godīgai savu kļūdu atzīšanai un daudz kam citam, kas padara divus mīlošus cilvēkus patiešām dārgus un tuvus vienu otram. Īpaši tas attiecas uz jaunlaulātajiem, kuriem ir absolūti nepieciešams pēc iespējas vairāk būt kopā, lai abu sirdis, gars un miesa savienotos.
Vecās Derības laikā jaunlaulāto “salipšanai” tika piešķirta tik ļoti liela nozīme , ka bija pat īpaši šim gadījumam izdots likums, kas uz vienu gadu atbrīvo jaunlaulāto vīru no karaklausības un citiem valsts dienestiem: “Kad vīrs ir ņēmis jaunu sievu, tad lai viņš neiet karapulkos un viņam lai neuzliek nekādu darba pienākumu, veselu gadu lai viņš paliek brīvs savā namā un iepriecina savu sievu, ko viņš ir apņēmis.” (5. Moz.24:5)
Trešā un pēdējā Tā Kunga pavēle jaunlaulātajiem vīram un sievai attiecas uz viņu fizisko savienošanos, ko Visuma Radītājs raksturojis šādi: “un viņi būs viena miesa”, ar ko domāta divu personību savienošanās vienā veselumā, kas notiek dzimumaktā. Šis solis ir divu iepriekšējo nosacījumu - vecāku atstāšanas un salipšanas loģisks turpinājums un piepildītas mīlestības augstākie svētki. Ar brīdi, kad pāris stājas laulībā, vīra un sievas dzimumattiecības ir Dieva apsargātas un svētītas, un kļūst par dabīgu un neatņemamu laulības dzīves sastāvdaļu.
Diemžēl, mūsdienās var sastapt ne mazumu cilvēku, kuri domā, ka regulārs sekss un kopā dzīvošana ir attiecības, kas pielīdzināmas laulībai. Tomēr tas nebūt tā nav. Intīmas likumīgi nenokārtotas attiecības nav laulība, bet gan bezatbildīga kopdzīve vai ārpuslaulības dzimumsakari, kuri Dieva skatījumā ir nomaldīšanās un netiklības grēks. Kāds gudrs cilvēks teicis: “Laulība ir dārzs, kurā viss ir atļauts. Ārpus šī dārza viss ir aizliegts.” Seksuāla aizraušanās un fiziska tuvība, ko nesargā likumīga laulība, var kļūt par naida vai citu smagu ciešanu cēloni. Jebkuras citas intīmo sakaru formas starp divām personībām, bez tās, ko paredzējis Dievs, nav spējīgas apmierināt cilvēciskas vajadzības, kas viņos dabiski ieliktas kopš pasaules radīšanas.
Teicienā “un viņi abi būs viena miesa” ietverta ne tikai seksuālā tuvība. Būt vienai miesai laulībā nozīmē daudz vairāk, nekā tikai vīra un sievas fizisku saplūšanu, jo ietver sevī vienotību domās, jūtās, cerībās, vēlmēs, bēdās un priekos. Cieša saplūšana nav iespējama bez dvēseles un gara vienotības. Bez tās laulāto intīmajās attiecībās ienāk dažādi traucēkļi, un tas, savukārt, rada daudzas un dažādas problēmas laulības dzīvē.
Protams, ka ar trim galvenajām uzskaitītajām Kunga pavēlēm – atstāt vecākus, pielipt vienam pie otra un kļūt par vienu miesu – nevar raksturot visu laulības daudzšķautņaino būtību, tādēļ, ka no Pasaules radīšanas tā bija paredzēta ne tikai cilvēku priekam un laimei, bet arī lai godinātu Viņa svēto Vārdu. Jo tieši caur ģimeni Radītājs gadsimtu pēc gadsimta piepildīja zemi ar iedzīvotājiem un izlēja pār cilvēkiem pilnīgu svētību, ja viņi klausīja Viņa pavēlēm, un zaudējumu rūgtumu, ja viņi atteicās paklausīt. Bez tam, laulība vienmēr ir bijusi brīnišķīga garīgā skola cilvēku dvēselēm. Ar tās starpniecību Dievs vienmēr mācījis cilvēkus mīlēt, cienīt, piedot, uzupurēties, nodoties, būt uzticīgiem, atbildīgiem, pazemīgiem, pacietīgiem, pieticīgiem, žēlsirdīgiem, paklausīgiem - tātad apveltītiem ar tām labajām īpašībām, kas raksturīgas īstiem Dieva bērniem. Ar laulības palīdzību Debesu Tēvs apmierināja savu bērnu vajadzības pēc savstarpējas mijiedarbības un papildināšanas, dāvājot vīrietim un sievietei brīnišķīgu iespēju sasniegt fizisku un dvēselisku harmoniju. Viņš norobežoja viņus no grēka un aizsargāja laulības svētumu. Bet kas ir īpaši svarīgi – Dievs lieto laulību kā tēlu, lai parādītu attiecības starp Jēzu Kristu un Viņa līgavu – baznīcu, kas reiz tiks paņemta no Zemes.
Tādā veidā, pavelkot svītru zem šīs ievaddaļas, var teikt, ka laulības ir vīrieša un sievietes savienība, kurā katrs izpilda savu uzdevumu, kas ir Dieva noteikts kopš Pasaules radīšanas. Neizpildot to, cilvēks ne tikai pretojas Radītāja gribai, bet arī pievelk sev dažādus pārbaudījumus, no kuriem būtu varējis izvairīties. Izņēmums ir vienīgi tās dvēseles, kurām palikt neprecētām ir dots no augšienes un kuras nolēmušas sevi visu veltīt kalpošanai Dievam, līdzīgi kā to reiz darīja apustulis Pāvils.
Lai pilnīgāk un pareizāk izpildītu savu uzdevumu laulībā, katram no laulātajiem ne tikai jāpieņem savs dzīvesbiedrs kā Dieva dāvana, bet arī jāizdara viss iespējamais, lai viņš patiešām justos laimīgs. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja vīrs un sieva pazīst viens otra raksturu, īpašības un vēlmes, un nenogurstoši pilda viņam piešķirto lomu, neizvairoties no uzliktajiem pienākumiem un nekad neaizmirstot par savu atbildību Dieva priekšā. Par visu šo un daudz ko citu mēs runāsim nākamajās grāmatas nodaļās.