IEPRIEKŠĒJĀ NODAĻA

2.nodaļa 

ATŠĶIRĪBAS, KAS VIENO

Radot vīrieti un sievieti, Dievs piešķīra viņiem gan līdzīgas, gan arī pilnīgi atšķirīgas īpašības, un tieši psiholoģiskās atšķirības ir daudz lielākas, nekā anatomiskās un fizioloģiskās atšķirības.  Tajā, kas šķir abus dzimumus anatomiski un fizioloģiski, nav vērts iedziļināties, jo mūsdienu informācijas laikmetā to zina ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Taču par psiholoģiskajām atšķirībām, diemžēl, reti kurš domā, kaut arī tieši tās ir par iemeslu pārpratumiem, strīdiem, konfliktiem un problēmām laulībā.

Neraugoties uz to, ka jau gadsimtiem sievietes tiek dēvētas par vājo dzimumu, dzīves realitāte pierāda, ka tas ne vienmēr atbilst patiesībai. Ja vīrietis ir spēcīgāks fiziski, sieviete ir izturīgāka fizioloģiski. Sievietes tik daudz vieglāk panes aukstumu, badu, ilgstošu nogurdinošu darbu un citu slodzi, cik viegli vīrietis cilā un pārnēsā smagumus. Taču sievietes organisma spēks parādās citādi, un viņas fiziskās priekšrocības nav tik acīmredzamas, kā vīrieša spēcīgie muskuļi.

Atšķirības starp vīrieti un sievieti nosaka ne tikai tas, kas viņos ielikts pie radīšanas, bet arī cilvēces attīstības gaitā un dažādu laikmetu ietekmē iegūtais, kas viņus veidojis tieši tādus, kādi viņi ir.

Un lai cik tas savādi neliktos, tieši dažādība ir tas, kas padara viņus savstarpēji papildinošus un vienu otram nepieciešamus. Sieviešu idejas un vēlmes palīdz vīriešiem realizēties kā kopdzīves virzītājiem un ģimenes galvām, savukārt, viņiem piemītošās spējas un īpašības ļauj sievietēm justies laimīgām un pasargātām. Tomēr, tieši tas, kas starp abiem dzimumiem rada savstarpēju pievilkšanos, bieži kļūst arī par savstarpējo attiecību pārpratumu un sarežģījumu cēloni.  Tā piemēram, vīrieši nevar saprast, kādēļ “sievietes raud par visādiem niekiem, uzdod vienus un tos pašus jautājumus, uzmācās ar padomiem, pastāvīgi apvainojas un atrod viņām vien izprotamus slēptus zemtekstus katrā vīra teikumā”. Sievietes, savukārt, nomocās ar jautājumiem, “kādēļ vīrieši viņās neklausās, ir vienaldzīgi, izrāda necieņu, izvairās no atbildības, mēdz būt neuzmanīgi, nejūtīgi, skarbi un pat nežēlīgi”.

Dažreiz šķiet, ka viņi abi runā katrs savā valodā, un viņu attiecības kļūst par nebeidzamu aizvainojumu, savstarpēju pārmetumu, vilšanos, stresa, konfliktu un krīžu virkni. Tā notiek tādēļ, ka abiem trūkst elementāru zināšanu par pretējā dzimuma psiholoģiskajām īpatnībām.  Tādēļ, cenšoties veltīt uzmanību savam dzīves draugam un sniedzot viņam palīdzīgu roku, vīrieši un sievietes dara to spriežot pēc sevis un izejot no saviem pieņēmumiem par to, kas līdzīgā situācijā būtu bijis vispieņemamākais  risinājums viņiem pašiem. Diemžēl, tas bieži noved pie tieši pretēja rezultāta. Tas, kas vīrieti nomierina, sievieti var novest izmisumā, liekot viņai domāt, ka viņu ignorē un vienkārši nemīl. Bet, ja mums ir kaut nelielas zināšanas par pretējā dzimuma īpatnībām un emocionālajām vajadzībām, mūsu sapratne un saderība pieaugs. Iemācoties pieņemt vienam otru tādus, kādi mēs esam, mēs iegūstam spējas cienīt, novērtēt un pareizi attiekties pret savu otru pusīti, un tas, savukārt, ir patiesu, uzticamu un sirsnīgu attiecību pamatā.

To, kas mēs pēc dabas esam, ko jūtam, domājam, kā uzvedamies un reaģējam, diktē nevis mūsu sirds, bet smadzenes, kas veidojušās un funkcionē daudzu un dažādu faktoru ietekmē. Vīriešu un sieviešu smadzenes ir vienādas tikai pirmajās dažās nedēļās kopš bērna ieņemšanas dzemdē. Pēc tam gēni, kas nes sevī noteiktu hromosomu komplektu, nosaka mūsu dzimumu un tālākā smadzeņu attīstība notiek vīrišķo vai sievišķo hormonu ietekmē. Sievietēm svarīgākie hormoni ir estrogēns un progesterons, bet vīriešiem – testosterons, kas aktīvi iedarbojoties uz smadzenēm, veido mazā cilvēka ķermeni. Testosterons ir arī sievietēm, taču tā līmenis ir divdesmit reizes zemāks kā vīriešiem.

No anatomijas un fizioloģijas zināms, ka galvas smadzenes sastāv no divām puslodēm – labās un kreisās, kas kontrolē noteiktas prāta darbības. Lai arī tās darbojas pilnīgā harmonijā, savstarpēji viena otru papildinot, apkārtējās realitātes uztvere notiek atšķirīgi. Kreisā smadzeņu puslode cieši saistīta ar verbālajām spējām un detalizētu sistemātisku informācijas apstrādi, kontrolē abstrakto, loģisko un analītisko domāšanu. Tā tiek lietota, kad mēs lasām, rakstām un runājam. Tajā atrodas smadzeņu centri, kas atbild par dzirdi, runāšanu, lasīšanu, rakstīšanu, jūtām un emocijām. Puslodes kompetencē ir arī tēlainā uztvere.

Labās puslodes smadzenes, savukārt, apstrādā ienākošo vizuālo informāciju, koncentrējas uz konkrētu tēlainu domāšanu, specializējas telpas uztverē, nosaka seksuālo aktivitāti, iztēli, radošās spējas un dažas no emocijām.

Kreisā puslode strādā ar detaļām, labā veido no tām koptēlu un formu. Turklāt noteiktas kreisās puslodes funkcijas (piemēram, visas iespējamās jūtas un emocijas) dublējas labajā, bet dažas labās puslodes funkcijas dublējas kreisajā puslodē.

Neraugoties uz to, ka pēc formas un galvenajām funkcijām labā un kreisā puslode vīriešiem un sievietēm ir ļoti līdzīgas, tomēr tās darbojas atšķirīgi, jo tām ir dažāda specifika. Sieviešu galvas smadzenes ir “simetriskākas” kā vīriešiem, tādēļ ka to puslodes daudz intensīvāk savā starpā sadarbojas. Vīrieša galvas smadzenes darbojas “asimetriski”, jo to darbībā novērojama izteikta vienas puslodes virsvadība. Tas nozīmē, ka tajā laikā, kad darbojas kreisā smadzeņu puslode, labā puslode “neiejaucas” un otrādi. Kā vīriešiem, tā sievietēm abas smadzeņu puslodes savienotas ar nervu šķiedru tiltu, ko sauc par lielo smadzeņu saikli (corpus collosum), kas saskaņo abu pusložu darbību un veic informācijas apmaiņu starp tām. Neskatoties uz to, ka kopējā smadzeņu masa sievietēm ir par vienu desmito daļu mazāka, nekā vīriešiem, lielais smadzeņu saiklis viņām ir daudz resnāks, un tātad arī satur daudz vairāk abu smadzeņu pušu savienojošo nervu šūnu.  Tieši šī sievietes smadzeņu īpatnība ļauj vājajam dzimumam apstrādāt daudz lielāku informācijas plūsmu, jo abas smadzeņu puslodes apmaina informāciju daudz ātrāk un aktīvāk nekā vīrieša smadzenes.

Stiprajam dzimumam lielais smadzeņu saiklis ir daudz šaurāks, un tas ierobežo informācijas uzņemšanu. Bez tam, nervu impulsu pārvade viņiem notiek no kreisās puslodes uz labo un otrādi. Tādēļ vīrietim vajadzīgs ilgāks laiks, lai pārslēgtos no vienas darbības vai temata uz otru. Reti kurš vīrietis ir spējīgs vienlaicīgi kaut ko darīt un runāt, tai laikā, kad sieviete var vienlaicīgi runāt pa telefonu, gludināt veļu, uzraudzīt, kā bērns pilda mājas darbus, pieskatīt veļas mašīnu un zupu uz plīts.

Vīrieša un sievietes smadzeņu darbības atšķirības ir saistītas arī ar to, ka katram dzimumam prevalē cita smadzeņu daļa. Sievietes vairāk orientētas uz kreisās puslodes darbību, bet vīriešiem dominē labā puslode, kuru viņi lieto daudz biežāk, vairāk un efektīvāk nekā sievietes. Kamēr vīrieša smadzenes ar vieglumu apstrādā teorētiskus jēdzienus, sievietes smadzenes daudz labāk tiek galā ar apkārtējo dzīves realitāti. Sieviete emocionāli uztver informāciju gan ar kreiso, gan labo puslodi, turpretim vīrietis spējīgs uz emocionālu reakciju tikai tajā gadījumā, ja informācija ienākusi labajā puslodē.

Tā kā vīriešu smadzenes ir ļoti specializējušās, viņi koncentrē savu uzmanību uz kaut ko vienu. Šāda smadzeņu specializācija parādās labā spējā orientēties vidē un uz kartes, spējā ātri veikt sarežģītus matemātiskus aprēķinus, risināt uzdevumus, kur vajadzīga telpiskā domāšana, projektēt, plānot un montēt (tas izskaidro, kādēļ starp arhitektiem, zinātniekiem, komponistiem un matemātiķiem ir vairāk vīriešu, nekā sieviešu, kurām telpiskā domāšana parasti ir vājāk izteikta nekā vīriešiem). Atšķirībā no vīriešiem, sievietes smadzenes nav specializējušās, un strādājot vienlaicīgi ar abām puslodēm, tās operē ar vispārīgām kategorijām, kas savukārt, attīsta elastīgu domāšanu.

Šīs smadzeņu struktūras atšķirības nosaka vīriešu un sieviešu dažādās stiprās puses, specifisko pieeju problēmu risināšanā, viņu psiholoģiju jeb dvēseles kārtojumu, domāšanas īpatnības, raksturu, uzskatus, tieksmes, priekšstatus, reakcijas, uzvedības veidu, emocionālo un intelektuālo dzīvi.

Tā, piemēram, sievietes dzirde ir jūtīgāka, kā vīrietim, un īpaši tas attiecas uz augstiem toņiem. Sievietes niansētāki uztver krāsas, tādēļ redz apkārtējo pasauli daudz spilgtākos toņos un reti ir daltoniķes. Savukārt, vīrietis nav spējīgs uztvert vienlaicīgi daudzas krāsas, tādēļ var arī nepamanīt, ka sievai ir jauna blūze vai kleita, sarūgtinot sievieti un liekot viņai domāt, ka vīrs ir nevērīgs. Sievietes labāk atšķir priekšmetus tumsā, bet vīrietis labāk orientējas spilgtā gaismā. Sievietes skatiens ir izkliedēts, bet vīrieša fokusēts, tādēļ pirmās var pārskatīt daudz plašāku apkārtni, bet otri tālāk redz. Tieši ar to var izskaidrot, kādēļ sievietes spēj nemanāmi aplūkot viņai iepatikušos cilvēku, bet vīrieša skatiens uz viņam iepatikušos meiteni ir pamanāms visiem apkārtējiem.

Sievietei ir milzīgs dažādu spēju arsenāls, kas ļauj viņai niansēti noteikt emocionālās nianses balsī, žestos un sejas izteiksmē, kā arī lieliski analizēt šo informāciju.  Šīs spējas var novērot jau jaundzimušu mazuļu pirmajās dienās: meitenītes ievēro un labi atceras pār viņām pārliekušās sejas, bet puisīši neredz starp tām lielas atšķirības un ir arī diezgan vienaldzīgi pret mantiņām, kas pakārtas acu priekšā.

Kas attiecas uz ožu un garšu, tad arī šeit sievietes ir priekšā vīriešiem, parādot īpašu jūtīgumu uz smaržām un garšām. Viņas ātri sajūt skābumu un dod priekšroku saldam. Vīrieši labāk uztver sāļu un dod priekšroku rūgtam.

Sievietes atceras vairāk, pat ja tas attiecas uz dažādiem un savstarpēji nesaistītiem notikumiem. Pazaudētas lietas viņas atrod ātrāk kā vīrieši, tādēļ vīri nereti prasa sievām, kur atrodas viņu lietas. Vīrieši spēj atcerēties tikai organizētu vai uz viņiem tieši attiecošos informāciju. Redzes atmiņa sievietēm ir daudz labāka, kā vīriešiem, kas slikti atceras sejas. Sievietes priekšrocības un spēja uztvert un analizēt apkārtējās vides informāciju izskaidro slaveno “sievietes intuīciju”, kurā nav nekā noslēpumaina. Vienkārši sievietes ir labāk apbruņotas, lai redzētu un dzirdētu to, uz ko vīrieši ir akli un kurli.

Ar daudz plānāku un jūtīgāku ādu, sievietes ātrāk reaģē uz pieskārieniem un sāpju izraisītājiem jebkurā ķermeņa vietā, kaut arī daudz ilgāk spēj paciest sāpes. Fiziskais spēks vīriešiem ir vismaz uz pusi lielāks, taču nogurst viņi ātrāk kā vājā dzimuma pārstāves, kuras ir pārsteidzoši izturīgas, strādājot un nepārtraukti kustoties no agra rīta līdz vēlam vakaram.  

Kas attiecas uz slimībām, tad sievietēm ir tās pašas fiziskās ciešanas, kas vīriešiem, taču viņas tās panes daudz labāk. Tā piemēram, augsts asinsspiediens viņām ir daudz biežāk kā stiprā dzimuma pārstāvjiem, tomēr mirst viņas no tā daudz retāk. Ja sievietēm gadās insults, kas paralizē labo ķermeņa pusi, spēja kustēties viņām atjaunojas daudz ātrāk un pilnīgāk nekā vīriešiem. Šīs sievietes organisma fizioloģiskās īpašības nosaka viņas apbrīnojamās izdzīvošanas spējas un ilgmūžību.

Sievietes ir ļoti kritiskas attiecībā uz savu izskatu, bet vīrieši uz savām spējām. Sievietes visu laiku ir nodarbinātas ar domām par to, kā viņas izskatās, kas ir saprotami, jo, savukārt, lielākā daļa vīriešu skaistumu uzskata par sievietes galveno priekšrocību. Vīriešiem viņu pašu izskatam nav tik liela nozīme, un, pateicoties tam, viņi ar savu izskatu ir apmierināti četras reizes biežāk nekā sievietes. Tāda pati situācija ir novērojama ar apģērbu. Ja sieviete dienas laikā var pārģērbties trīs un vairāk reizes, vīrietim var būt problemātiski nomainīt vienu pašu kreklu. Sievietēm attīstītās labklājības valstīs apģērba ir tik daudz, ka grūti aizvērt skapi, tomēr viņas nepārtraukti žēlojas, ka nav ko vilkt mugurā. Vīriešu vairums ar savu garderobi ir apmierināti, un viņiem pietiek ar pāris uzvalkiem, dažām biksēm, džemperiem un krekliem. Ir vīrieši, kurus ir ļoti jālūdzas un jāpierunā, lai viņi nopirktu kaut vienu jaunu apģērba gabalu. 

Tā kā sievietes paredzētas īpašām funkcijām, kuras nepiemīt vīriešiem (menstruācijas, grūtniecība un bērna zīdīšana), un viņu organismā ir atbilstoši hormoni, tas iedarbojas uz viņu psihi, uzvedību, noskaņojumu un emocijām. Viņas ir daudz jūtīgākas, ievainojamākas, bieži neadekvāti reaģē uz spējām dzīves izmaiņām un likteņa triecieniem, vieglāk zaudē pašsavaldīšanos, ātrāk sāk smieties, daudz vairāk raud un biežāk bēdājas vai krīt izmisumā un depresijā. Tas ir tādēļ, ka emocionālu informāciju viņas uzņem daudz vairāk, ātrāk uz to reaģē un spēcīgāk izrāda savas jūtas. Tādēļ viņām vajadzīgs morāls atbalsts no vīrieša, kurš šādos gadījumos ir emocionāli noturīgāks, izrāda vairāk vīrišķības, līdzsvara un pašsavaldīšanos.

Arī stresa situācijās vīrieši un sievietes uzvedas savam dzimumam atbilstoši. Stiprā dzimuma pārstāvji ir daudz mierīgāki un aukstasinīgāki, tai laikā, kad vājais dzimums parāda savu emocionalitāti un vieglo uzbudināmību. Viņas raud, nepārtraukti runā, meklē līdzjūtību vai krīt histērijā, kas viņu nervu sistēmai ir sava veida izlādēšanās un palīdz pārciest notikušo bez liela kaitējuma veselībai. Vīriešiem, kas prot valdīt pār sevi, savām jūtām un emocijām, ekstremālas un negaidītas situācijas smagi iedragā veselību un var kļūt par nāves cēloni. Stresa situācijā vīrietis grib vienu: lai viņu liek mierā, kamēr viņš nebūs sapratis, kā risināt radušos problēmu. Pie tam, viņš ne tikai klusē, bet arī runā pats ar sevi, pilnībā iztiekot bez skaļi izteiktiem vārdiem. Turpretī, sievietēm līdzīgā situācijā, aktivizējas runas funkcija un ieslēdzas vēlme nekavējoties rīkoties.

Centienos atrisināt konfliktsituācijas, vīrieši lieto intelektu, gribas un fizisko spēku, dažreiz arī agresīvu rīcību. Sievietes no neciešamas situācijas glābjas ar attapību, apķērību, viltību un lieliskām komunikācijas spējām. Tai laikā, kad vīrieši vēl tikai izvērtē iespējas kaut ko pasākt, sievietes rīkojas intuitīvi, daudz nedomājot un ar to pārspēj viņus ar ātrumu un izlēmību. 

Sieviete parasti ātri piedod un vieglāk aizmirst, bet vīrietis var gadiem ilgi sirdī nēsāt viņam kādreiz nodarītu pārestību. Ģimenes strīdos dusmīgā sievietē pamostas emociju viesulis un neapturama vēlēšanās pierādīt savu taisnību, tādēļ viņa tūliņ sāk kaut ko darīt, izvēloties pašas efektīvākās stratēģijas un taktiku. Sašutis un uz sievu dusmīgs vīrietis, ieraujas sevī un burtiski ielien savā alā. Bez tam viņš nonāk strupceļā. Viņš parasti dusmojas klusībā un ietur pauzi, lai visu saprastu un sevī sakārtotu. Viņam gribas iziet no konflikta un tai pat laikā nekrist ar seju dubļos, paliekot sava stāvokļa augstumos. Jo vēlme dominēt ielikta vīrieša pašā dziļākajā būtībā un dota viņam no pasaules radīšanas. Zaudējot šo privilēģiju, vīrietis smagi cieš, tādēļ ka nespēj realizēt savu galveno uzdevumu – cīnīties, uzvarēt, sasniegt un attīstīt.

Vīriešiem raksturīga impulsivitāte, straujas garastāvokļa izmaiņas, paaugstināta ievainojamība, naidīgums un dusmu lēkmes, kas nonāk līdz agresijai, kas savukārt sakņojas pagātnē, kad no reakcijas ātruma un spējas nekavējoties rīkoties bija atkarīga vīrieša – karotāja un aizstāvja veiksme. Ekstremālās situācijās vīriešiem (tāpat kā senāk tuvcīņā) sakāpj asinsspiediens un asinīs nonāk milzīgs daudzums adrenalīna, kas rada pašiem nekontrolējamu emociju sprādzienu. Bez tam, milzīga loma tajā ir vīrišķajam hormonam testosteronam (agresijas hormonam), kas stiprā dzimuma pārstāvjiem izstrādājas lielos daudzumos. Tikmēr sievietēm stresa situācijās adrenalīns paliek normas līmenī vai paaugstinās pavisam nedaudz, bet nelielais testosterona daudzums tiek neitralizēts ar estrogēnu, līdz ar to viņas ir mierīgākas un mazāk pakļautas pēkšņām agresijas izpausmēm.

Arī uz savām personīgajām kļūdām vīrieši un sievietes reaģē dažādi. Tās sevī pamanot, sievietes pēc iespējas ātrāk cenšas laboties un samērā viegli piekrīt cilvēkiem, kas uz tām norāda, lai arī sliecas meklēt sev attaisnojumus, pamatojoties ar laika, spēju, zināšanu un iemaņu trūkumu. Vīrieši parasti pretojas un ļoti necieš, ka viņiem norāda uz kļūdām, īpaši, ja to dara viņu sievas. Pat ja viņi sevī klusībā apzinās, ka viņiem nav taisnība, vienalga turpinās palikt pie sava, kaut vai tādēļ vien, ka ir vīrieši. Jāsaka, ka tieši sievietes spēja atzīt savu vainu atver viņas sirdi Labajai Vēstij, kas lielai daļai vīriešu ir milzīga problēma.

Sievietes ļoti ņem pie sirds nekārtības laulības un ģimenes dzīvē, meklē to iemeslus un pieliek visas pūles, lai atrastu izeju no šī stāvokļa. Attiecībās ar saviem tuviniekiem un arī sev svešiem cilvēkiem viņas ir žēlsirdīgākas, atsaucīgākas un līdzjūtīgākas. Turpretim, vīrieši daudz retāk aizdomājas par savstarpējām attiecībām, nesteidzas tās savā starpā apspriest, un nav tik ieinteresēti savu sievu un bērnu jūtās. Viņi ir daudz vienaldzīgāki pret citu problēmām, skumjām un sarūgtinājumu, izvēloties to nelaist savā sirdī, vai arī pieņemot nogaidošu pozīciju.

Vīriešiem un sievietēm ir atšķirīga loģika un domāšanas veids. Vīrieši domā plašāk, bet sievietes asi saredz detaļas un sīkumus, kurus pirmie vispār nepamana. Sievietēm raksturīga koncentrēšanās uz sevi – kā viņas jūtās, kas ar viņām notiek, un ko viņas pārdzīvo, savukārt, vīriešiem šāda rakāšanās sevī un savās sajūtās ir pilnīgi neraksturīga. Vīriešiem interesē konkrētas lietas, bet sievietēm – cilvēku savstarpējās attiecības. Vīrieši labāk visu pārdomā klusējot. Sākumā viņi domā un izsver, pēc tam pieņem lēmumu un tikai pēc tam par to runā, bet sievietes domā skaļi (t.i. domā un runā vienlaicīgi), ko pirmie uztver kā tukšu pļāpāšanu. Ne jau velti daudzi vīrieši šajā situācijā nonāk pie jautājuma: “Interesanti, kad viņa domā, ja visu laiku runā?”

Arī sajūtas un uzskati par personīgajām attiecībām vīriešiem un sievietēm nesakrīt. Sievietei pastāvīgi vajadzīgs kontakts ar mīļoto cilvēku un apliecinājumi, ka viņa viņam ir vajadzīga un dārga. Viņai vajag viņu redzēt un pieskarties, jo viņai svarīgas emocijas, bet vīrietim vajag, lai viņa vienkārši būtu viņam blakus. Piemēram, viņam ir ļoti svarīgi, lai sieva viņu gaida mājās ar vakariņām, un ja tas kādu iemeslu dēļ nenotiek, viņš apvainojas. Sieviete uzskata, ka izrāda mīlestību un rūpes par vīru, ja pastāvīgi interesējas par viņa pašsajūtu un grib zināt, kur viņš atrodas un ar ko nodarbojas. Bet vīrieti tas nervozē, jo viņš uztver tādu uzvedību kā kontroli un spiedienu. Sieviete uztraucas, ja mīļotais vēlu atgriežas mājās un apvainojas par viņa neizpratni, bet vīrietis uzskata, ka, ja viņa viņu mīl, tad viņai jāmāk gaidīt un vienmēr jāpriecājas par viņa ierašanos. Vīrieša psiholoģija ir tāda, ka rīcība un darbi viņam nozīmē nesalīdzināmi daudz vairāk nekā viskaistākie un cēlākie vārdi.

Te nāk prātā stāsts par kādu padzīvojušu fermeru pāri. Acīmredzot, sievai tik ļoti pietrūka sava mūžam saimniecībā aizņemtā un nerunīgā vīra uzmanības, ka vienu dienu viņa tieši viņam noprasīja, vai viņš viņu vispār mīl. Apstājies kā iemiets, viņš pārsteigts iesaucās: “Par ko tu runā!? Vai tad es tev pirms mūsu kāzām, jau divdesmit astoņus gadus atpakaļ neteicu, ka tevi mīlu, un kopš tā laika nekad neesmu tevi pametis? Vai ar to nepietiek, ka tu man tagad uzdod tik muļķīgu jautājumu?” Kaut ko līdzīgu nācās dzirdēt arī man, kad uz jautājumu, kādēļ viņš izvairās runāt par savām jūtām, mans vīrs izbrīnas pilns atbildēja: “Ja mana uzvedība tev liek šaubīties par manām jūtām, tad priekš kam visi skaistie vārdi par mīlestību!” Tādi ir vīriešu stereotipi un viņu loģika.

Visiem zināms, ka sievietēm patīk parunāties, dažkārt pārkāpjot visas robežas, kas no seniem laikiem tiek uzskatīts par viņu vājību. Taču viss slēpjas tajā, ka vajadzība sarunāties viņām ir pusotras reizes lielāka nekā vīriešiem. Tieši šī īpašība daudzās ģimenēs kļūst par daudzu nesaprašanos, pārmetumu un konfliktu cēloni. Parasti vīrs dienas gaitā apmierina savu vajadzību sarunāties, taču sievai iespējas sarunāties pastāvīgi pietrūkst. Tādēļ viņa cenšas šo trūkumu aizpildīt, zvanot un runājoties ar citiem cilvēkiem, un bieži sastopas ar pilnīgu neizpratni no vīra puses. Sievietēm ir svarīgs komunikācijas process, vīrietim - tās rezultāts. Satiekoties ar citiem vīriešiem, vīriešiem patīk runāt par saviem panākumiem, savukārt,  sievietes cita citai stāsta par savām problēmām.

Tiekoties ar cilvēkiem, sievietes parasti runā pirmajā personā, bet vīrieši izvēlas neitrālu bezpersonisku formu. Savā runā vīrieši precīzāk un pareizāk lieto darbības vārdus, bet sievietes īpašības vārdus. Sievietes mīl lietot nepabeigtus teikumus, uzdod vairāk jautājumu, lieto labojumus, atrunas un precizējumus. Vīrieši izsaka savas domas daudz īsāk un lakoniskāk, izvairās no detaļām un neielaižas sīkumos. Viņiem bieži ir grūtības aprakstīt savas jūtas, taču viņi daudz precīzāk un pareizāk apraksta notikumus.

Sievietes ir spējīgas daudz ilgāk uzmanīgi uzklausīt otru cilvēku, turpretim, vīrieši jau pēc 15-20 sekundēm ir gatavi dot atbildi (īpaši ja sarunājas ar savu sievu), nenoskaidrojot visu saņemto informāciju. Pateicoties savai intuīcijai, sievietes sarunā jūt starpību starp to, ko viņām saka un to, ko runātājs ar pateikto domā. Viņām ir pārsteidzošas spējas pamanīt un atšifrēt mīmiku, žestus, pozas un ķermeņa valodu, ko partneris sarunas laikā neapzināti lieto, nododot savu stāvokli. Vīrieši tādām lietām reti pievērš uzmanību, bet ir daudz kritiskāki pret saviem sarunu biedriem.

Sieviete biežāk nekā vīrietis smaida un ir daudz atsaucīgāka pret cilvēkiem, kas viņai nepatīk. Viņa labprāt uztur tuvas attiecības ar saviem draugiem, dalās ar viņiem priekos un bēdās, raizēs un cerībās. Un tas ir tādēļ, ka viņas smadzenes ir veidotas, lai strādātu ar tieši šādu informāciju. Arī sievietes intuīcija ir tiešs šādas cilvēku komunikācijas rezultāts. Un tā kā sieviete augstu vērtē savstarpējo saprašanos, nav brīnums, ka viņas labāko paziņu lokā ir galvenokārt sievietes. Toties vīrietis nāk no citas pasaules. Tādēļ, ka viņa smadzenes skaidri sadalītas atsevišķās zonās, viņš ir par sevi pārliecinātāks, mērķtiecīgāks, uzstājīgāks, cietāks un izlēmīgāks. Viņam ir ļoti interesanti izprast lietu struktūru, kādas tās ir, kā funkcionē un kā tiek pielietotas, tādēļ viens no biežākajiem vīriešu hobijiem ir dažādi mehānismi un ierīces. Un tā kā tas interesē galvenokārt stiprā dzimuma pārstāvjus, tad, attiecīgi, arī vīrieša labākie draugi parasti ir vīrieši.

Kas attiecas uz intelektu (cilvēka spriešanas spējas, vārdu krājums, erudīcija, orientēšanās dažādās dzīves jomās, zināšanu līmenis, prasme risināt problēmas, spējas sasniegt nospraustos mērķus utt.) tad ilgu laiku valdīja uzskats, ka šeit starp dzimumiem nav būtisku atšķirību. Tomēr britu zinātnieku pēdējās desmitgades psiholoģiskie pētījumi pierādīja, ka vīrieši tomēr ir gudrāki par sievietēm, kas izskaidrojams ar to, ka vīriešu smadzenes ir vidēji par 10% lielākas nekā sievietēm, un tas tad arī nosaka lielākas prāta spējas.

Kā pierādījums tam ir dati, ka vīrieši ar izteikti augstu intelekta koeficientu sastopami daudz biežāk, nekā sievietes. Starp augsti izglītotiem cilvēkiem vīriešu ir divas reizes vairāk, bet starp ģēnijiem – piecarpus reižu vairāk, nekā sieviešu. Arī Nobela prēmijas saņem galvenokārt vīrieši, nevis sievietes. Tomēr šajos salīdzinājumos eksistē viens “bet”. Kamēr sievietēm izcili augsti un arī izcili zemi intelekta rādītāji sastopami salīdzinoši reti, paliekot tuvu vidējam rādītājam, vīriešu intelekta diapazons biežāk variē no pārcilvēciskas apdāvinātības un neticami augsta intelekta līdz garīgai nepilnvērtībai un atpalicībai.

Tādēļ jautājumos, kas attiecas uz vīriešu un sieviešu intelektu, ne visu var izskaidrot ar smadzeņu izmēru. Šo secinājumu apstiprina fakts, ka jebkuru iedzimtu cilvēka talantu un apdāvinātību nosaka  nevis kopējā smadzeņu masa, bet konkrētu smadzeņu sektoru masa. Tā piemēram, cilvēka, par redzi atbildīgā smadzeņu zona, var variēt no trīs līdz sešiem tūkstošiem kubikmilimetru. Attiecīgi, cilvēks ar mazām smadzenēm, bet lielu redzes atbildīgo smadzeņu zonu, būs mākslinieks vai izcils mākslas vērtētājs, kamēr personība ar lielām smadzenēm, bet mazu redzes atbildīgo smadzeņu zonu, nekad neiemācīsies apbrīnot mākslas darbus.

Ārēji pretējā dzimuma pārstāvjus savstarpēji pievelk tieši atšķirīgais. Vīrietis saskata skaistumu sievietes noapaļotajās formās, jo paša augums ir stūrains, bet sievietes apbrīno stiprus muskuļus, platus plecus un šaurus gurnus komplektā ar draudzīgumu, uzmanību un pieklājību. Vīrietim sievietē patīk trauslums, šarms, miers, maigums, piekļāvība un piekāpība, kas viņam pašam ļauj justies kā varonim, jo viņš ir stiprs, drosmīgs, reizēm bezjūtīgs, nepacietīgs, rupjš un pašpārliecināts.

Maigums ir dabiski iedzimta sievietes īpašība, kas īpaši pievelk vīrieti tieši tādēļ, ka savas sirds dziļumos viņš pēc tā visvairāk ilgojas.

Arī mīlestības jautājumos vīrieši un sievietes  ir ļoti dažādi: kur vieniem ir fiziska un jutekliska orientācija, otrām – emocionāla. Tas nozīmē, ka stiprā dzimuma pārstāvjiem svarīgs vizuāls efekts un miesīga tuvība, bet vājajam dzimumam – viņām parādītā uzmanība, sapratne un labvēlīga attieksme. Jāsaka, ka visiem zināmā teorija, ka vīrietis mīl ar acīm, bet sieviete ar ausīm, tikai pa pusei ir patiesa. Ja runā, ka sieviete mīl ar ausīm, tad domā viņai teiktos maigos vārdus. Taču patiesībā sievietei nav tik svarīgi, ko vīrietis viņai saka, bet kā viņš to saka. Uztverot balss intonāciju un tembru, runāšanas manieri, pauzes starp vārdiem un vērojot sejas izteiksmi, sieviete labi jūt, cik patiess savos izteikumos viņš ir. Sievieti īpaši valdzina zema nosvērta balss un nedaudzas izmeklētas frāzes. Toties vīrieši, lai arī nav bezjūtīgi, emocijām piešķir daudz mazāku nozīmi. Tai laikā, kad sievietes sapņo par romantisku mīlestību un ilgojas, lai viņas apbrīnotu, vīrieši grib justies pieņemti, gaida atzinību un necieš spiedienu.

Tā arī vadmotīvi ģimenes veidošanai abiem dzimumiem ir atšķirīgi. Stājoties laulībā, vīrietis pirmajā vietā liek regulāru dzimumdzīvi, un tikai pēc tam vajadzību pēc palīga, sievas rūpes un gādību, bērnu dzemdēšanu, mājas mieru un dzīves nostabilizēšanos. Viņš tiecas pēc neatkarības un par savu galveno pienākumu uzskata ģimenes finansiālu nodrošināšanu. Taču sieviete ilgojas pēc glāstiem, maiguma, garīgas tuvības, dvēseļu saskarsmes, uzticama dzīvesbiedra, kas spēj kļūt viņai par drošu balstu, par mīļumu un prieku intīmajā dzīvē, bērniem un materiālo labklājību. Tādas atšķirības mērķos un prioritātēs ietver sevī neizbēgamu konfliktu un padara dzimumu savstarpējās attiecības no vienas puses ļoti pievilcīgas, no otras – smagu domstarpību, problēmu un savstarpējās vilšanās pilnas.

Neskatoties uz to, ka sieviete apveltīta ar enerģētiskām, informācijas apstrādes, psiholoģiskām un arī dažām fiziskām un fizioloģiskām priekšrocībām, sabiedrībā, kur augstu tiek vērtēta aktīva un uz pārmaiņām vērsta pozīcija, vadošo lomu viņa tomēr atstāj vīrietim. Šāda otršķirīga loma viņai tika piešķirta jau pie pasaules radīšanas, kas vēlāk vēstures gaitā nostiprinājusies, kļūstot par sabiedrības normu. Un tas ir pilnīgi saprotams. Jo, lai izpildītu viņai no iesākuma paredzēto galveno uzdevumu – cilvēces turpināšanu uz zemes (bērnu dzemdēšana un audzināšana, ģimenes pavarda uzturēšana, mājas solis un tik daudz kas cits), tas prasa no sievietes tādu uzupurēšanos un pašatdevi, ka viņai parasti neatliek spēka un laika, lai gūtu ievērojamus panākumus savā profesijā vai ieņemtu vadošu lomu sabiedrībā. Tikmēr, vīrietis, būdams nespējīgs dzemdēt bērnus, cīnās par varu un atzinību, radot kaut ko jaunu zinātnē, mākslā, uzņēmējdarbībā un sabiedrībā. Ar savu sakāpināto vēlmi pašapliecināties, viņš metas darbā, zinātniskajos pētījumos, dažādos tehniskos risinājumos, radošajā darbībā un visdažādākajos hobijos.

Tādā veidā, vīrietis un sieviete – tās ir pēc būtības divu tipu personības, kuru iekšējā pasaule ar savu dzīves pieeju un uzskatiem pārstāv pilnīgi atšķirīgas kultūras. Tomēr šīm atšķirībām nevajadzētu radīt konkurenci, bet gan savstarpēji papildināties, tieši tādēļ, ka šīs atšķirības padara abus dzimumus vienu otram neaizstājamus. Ar to, kas pietrūkst vīrietim, bagātīgi ir apveltīta sieviete, bet tas, kas trūkst viņai, ar uzviju ir piešķirts vīrietim. Šīs patiesības apzināšanās gan vienai gan otrai pusei ļaus mierīgāk uztvert lietas, kas aizvaino un satrauc savstarpējās attiecībās un kopdzīvē. Ja sievietes samazinās prasības pret vīru klausīšanās un uztveres spējām, bet vīrieši sāks parādīt vājajam dzimumam vairāk pacietības, mīlestības, sapratnes un piekāpības, samazināsies problēmas savstarpējās attiecībās, laulībā un ģimenē. Izrādīt nepacietību un dusmas pret vīrieti par to, ka viņš izturas kā vīrietis, vai pret sievieti, ka viņa uzvedas kā sieviete, ir tikpat nejēdzīgi, kā dusmoties uz vēju vai sliktiem laika apstākļiem tā vietā, lai, ārā ejot, siltāk saģērbtos.

Tagad, pēc nelielas ekskursijas vīrieša un sievietes anatomijā, fizioloģijā un psiholoģijā, pievērsīsimies pašam galvenajam, kādēļ mēs vispār par to runājam. Kā redzams, neaptverami gudrais Radītājs  ir izveidojis vīriešus un sievietes gan līdzīgus, gan atšķirīgus tieši tādēļ, lai vienam otru papildinot, viņi būtu savstarpēji neaizvietojami. Radītāja vārdi, ko Viņš teica pie pasaules radīšanas: “nav labi cilvēkam būt vienam” attiecas ne tikai uz vīrieša nepieciešamību pēc fiziskas un garīgas tuvības ar līdzvērtīgu cilvēku, bet arī pēc papildināšanās ar to, kas viņam pēc dabas nav dots. Jo Dievs labi zināja, kas vīrieti un sievieti mudinās noslēgt laulības savienību, lai atrodot pielietojumu visām viņos ieliktajām kvalitātēm, īpašībām un spējām, savstarpēji bagātinoties un papildinoties, starp viņiem veidotos pilnīga harmonija.  Šajā vīrieša un sievietes predestinācijā ielikta mūsu cilvēciskajam prātam neaptverama Dieva gudrība.

Ir ierasts domāt, ka vīrietis un sieviete viens otram iepatīkas, ja viņus vieno kopīgas intereses un arī citādā ziņā viņi ir līdzīgi. Laulību aģentūras un iepazīšanās dienesti (mūsdienās arī sociālo tīklu algoritmi), izvēloties potenciāli veiksmīgu pāru kandidatūras, kā likums,  balstās uz intelektu saderību, līdzīgām rakstura īpašībām, hobijiem, tieksmēm, gaumi u.tml. Tomēr prakse pierāda, ka daudzas no šādā veidā izveidotajām ģimenēm izšķiras, nonākot pie secinājuma, ka raksturu nesaderības dēļ nespēj dzīvot kopā. Dievam šajā jautājumā no paša sākuma ir pilnīgi cita pieeja. Viņš savieno nevis līdzīgus, bet gan ļoti atšķirīgus cilvēkus, katrā no viņiem ieliekot tikai daļu no pilnvērtīgai zemes dzīvei nepieciešamajām īpašībām, spējām un kvalitātēm, kas pastāvīgi prasās pēc papildināšanas. Tēlaini izsakoties, divu pretpolu savienība, kurā viens papildina otru, funkcionē pateicoties zobrata principam. Jo zobrati griežas sazobē tieši tādēļ, ka tur kur vienam ir izvirzījums, otram ir robs. Tādā veidā Dievs vīrieti un sievieti radīja kā sava veida “zobratus”, lai esot laulībā viens ar otru, viņi pieslīpētos par vienu nedalāmu mehānismu.

NĀKAMĀ NODAĻA