3.nodaļa
DIEVIŠĶĀ SIRŽU HARMONIJA
Dieva ieliktās atšķirības vīrietī un sievietē veido visus vajadzīgos nosacījumus, lai starp abiem dzimumiem būtu tā brīnišķīgā harmonija, kas var veidoties tikai starp būtnēm, kas viena otru savstarpēji papildina un bagātina. Jo harmonija ir samērīgums, noturība un saderība kaut kā salikumā ar ko citu. Izpaužoties ausij tīkamā brīnumainā skaņu plūdumā mūzikā, pārsteidzošā krāsu paletē glezniecībā, harmonija izpaužas arī divu bezgala mīļu un tuvu cilvēku kopdzīvē kā apbrīnojama viņu dvēseļu radniecība un savstarpējās uzticības pilnas attiecības.
Ja runājam par cilvēku dzīvi, tad attiecības starp vīrieti un sievieti vienmēr bijušas un paliks dzīvības un nāves jautājums. Tas arī ir saprotams, jo dzīvības turpināšana uz zemes nav iespējama bez miesiskas tuvības starp pretējā dzimuma pārstāvjiem. Ne velti no paaudzes paaudzē tiek nodots spārnotais teiciens, ka “pasauli virza mīlestība”, ko unisonā papildina 19.gadsimta angļu dzejnieka un filozofa Roberta Brauninga teiktais: “Iznīciniet mīlestību un mūsu zeme pārvērtīsies kapos.” Mīlestības vienoti, vīrietis un sieviete veido ģimeni, kas ir sabiedrības pamats un pirmšūna, no kuras dzīvotspējas atkarīga jebkuras valsts un cilvēces pastāvēšana kopumā.
Tāda mīlestība neveidojas, egoistiski apmierinot personīgās vēlmes un vajadzības, bet gan pilnīgā sevis nodošanā savai otrai pusei, kas vislabāk un pilnīgāk parādās laulības dzīvē. Tādu mīlestību ir jāmācās, tajā jāpilnveidojas un jāaug, to savstarpēji jāizrāda un jāsaņem tā, lai radītu ap sevi nesavtīgas, pāri plūstošas mīlestības atmosfēru.
Lai saglabātu šo brīnišķīgo sajūtu laulībā, ir svarīgi noteikt sev pareizas prioritātes - izvirzīt un praksē pielietot to, uz kā balstās patiesa mīlestība, un kas tai ir pats svarīgākais. Ņemot vērā to, ka katrs cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas, harmonija laulības dzīvē ir sasniedzama, ja tajā ir trīs galveni faktori:
1) Gara vienotība;
2) Dvēseles vienotība;
3) Fiziskā (miesas) vienotība.
Gara vienotība – tā ir laulāto dzīvošana vienā garā, ja viņi vienādi saprot Svēto Rakstu patiesības, un ja viņiem ir viena pieeja to piepildīšanai. Kā likums, šādā kopībā vīram un sievai ir vieni dzīves plāni, mērķi un vēlme tos sasniegt. Viņiem ir kopīgas lūgšanas un garīga sadraudzība, viņi vienādi izturas pret grēku un kopā apmeklē vietējās draudzes sapulces. Bet īpaši viņus satuvina kopīgs darbs vai kalpošana Dieva druvā, kur viņi viens otram ir palīgs un atbalsts, dalot gan priekus, gan neizbēgamās bēdas. Kopīgs darbs Dieva vīna dārzā viņiem kļūst par galveno viņu siržu dievišķās harmonijas daļu, palīdzot sasniegt dzīves piepildījumu.
Garīgās vienotības pamatā ir katra laulātā personīgās attiecības ar To Kungu, pie Kura viņi nāk pēc padoma ar visiem saviem jautājumiem un vajadzībām, jo neviens cits, bet tieši Viņš ir viņu laulības savienības dibinātājs, ģimenes galva un vadītājs.
Tikai tāda nesaraujama vīra un sievas saikne ar Dievu ir pilnvērtīgas kristiešu laulības ķīla. Bez tās laulībai nav droša pamata, un tā ir pakļauta nebeidzamiem sātana uzbrukumiem, kas to vien dara, kā cenšas to novājināt un sagraut.
Tādēļ Dieva Vārds brīdina jaunos kristiešus nestāties laulībā ar neticīgiem cilvēkiem vai ar tādiem, kam ir būtiski atšķirīga ticības izpratne, uzskati un principi. Ne velti Bībelē ir teikts: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību. Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo?” (2.Korintiešiem 6:14-15)
Dvēseļu vienotība – tā ir dvēseļu radniecība, divu tuvu cilvēku spēja vienādi domāt, spriest, just, reaģēt, vērtēt, pārdzīvot un līdzi just. Ar to saprotam mums dārga cilvēka rakstura un dvēseles dzīļu pazīšanu, viņa iekšējās pasaules pieņemšanu un gatavību apmierināt viņa vajadzības. Dvēseļu vienotība ietver sevī emocionālo un intelektuālo kopību.
Emocionālā kopība – tā ir saderība jūtu izpausmēs, atklātība, uzticēšanās un dabiskums bez spriedzes, uzspēlētības un izlikšanās divu tuvu cilvēku savstarpējās attiecībās; prasme dzīvot un just līdzi otra priekiem un bēdām.
Emocijas ir cilvēka dvēseles spogulis, kas parāda viņa īpašo iekšējo pasauli. Tās mēdz būt pozitīvas un negatīvas, parādot mūsu attieksmi pret mūsu dzīvē notiekošo. Ir prieki un bēdas, pacietība un nepacietība, miers un trauksme, miermīlīgums un naidīgums, dzīvesprieks un nomāktība, gara možums un izmisums, pārliecība un šaubas, mīlestība un naids, un vēl daudzi citi pārdzīvojumi. Lai laulības dzīve būtu laimīga, ir jāpazīst laulātā drauga emociju pasaule un jāiemācās apvaldīt savas personīgās emocijas, izpaužot tās tādā veidā, kas nesagādā otrai pusei ciešanas. Tādēļ ir jāiemācās izpaust emocijas tā, lai laulātais tās saprastu un pieņemtu, bet netiktu satraukts.
Bībele mūs māca kontrolēt savas emocijas, neļaujot sātanam tās izmantot, lai sabojātu attiecības ar mums tuviem cilvēkiem: “Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud” (Romiešiem 12:15), “Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.” (Kolosiešiem 3:8), “Dusmīgais cilvēks parasti uzsāk rāšanos, pacietīgais turpretī izlīdzina nesaskaņas” (Salamana pamācības 15:18) “Zinīgais baidās un izvairās no ļauna, nepraša turpretī, ne par ko nebēdādams, drāžas tik cauri” (Salamana pamācības 14:16), “Dusmās neapgrēkojieties, lai saule nenoriet, jums dusmojoties” (Efeziešiem 4:26).
Uzskatu, interešu, dzīves principu un zināšanu līmeņa saskaņa starp laulātajiem veido intelektuālo kopību. Ar to saprotam arī laulāto abpusēju cieņu un ieinteresētību vienam otrā, kopīgu tiekšanos uz sevis pilnveidošanu un garīgu bagātināšanos, centienu, plānu un mērķu saskaņu, kā arī līdzīgu attieksmi pret dažādām dzīves parādībām. Lai arī profesijai, izglītībai un intelekta līmenim laulībā nav tik liela nozīme kā emocionālajai tuvībai, taču ir situācijas, kad pārāk lielas atšķirības liek sevi manīt, pat ja laulātie mīl viens otru.
Fiziskā kopība ietver sevī vecumu atbilstību, ķermeņa uzbūvi un laulāto intīmās vajadzības.
Ar vecumu atbilstību saprotam līdzīgu gadu skaitu vai saprātīgu vecumu starpību starp vīru un sievu, kam nevajadzētu pārsniegt dažus gadus. Šim ieteikumam vērts sekot kaut vai tādēļ, ka dažādos sava dzīves ceļa posmos cilvēkiem ir dažādi uzskati, intereses, tieksmes un fizioloģiskās vajadzības. Arvien biežāk sastopamās laulības, kurās viens no laulātajiem ir piecpadsmit, divdesmit vai vairāk gadu vecāks par otru, pakļautas dažādām problēmām un ģimenes konfliktiem. Jo laulātie, kuri pēc vecuma atbilst tēvam un meitai vai mātei un dēlam, diez vai atbildīs viens otram visos dažādajos dzīves aspektos. Arī bērni, kas piedzimst šādiem laulātajiem, cieš no būtībā dažādu paaudžu pretrunīgās audzināšanas.
Atbilstība ķermeņa uzbūvē nozīmē, ka vīram, kas ir ģimenes galva un balsts, attiecībā pret sievu ārēji un fiziski jāizskatās piemērotam. Vēsturiski ir izveidojies tradicionāls priekšstats, ka sievai jābūt mazākai par vīru vai arī vienā augumā, kaut arī tas nenozīmē, ka mazāka auguma vīrietis nevarētu būt laimīgs laulībā ar lielāka auguma sievieti. Dzīvē, laiku pa laikam sastaptie piemēri, tam ir apstiprinājums.
Lai arī saskanīgam pāra vecumam un laulāto miesas būves atbilstībai nav mazsvarīga loma, galvenais pamats fiziskajai kopībai nav tas, bet gan harmonija dzimumdzīvē, t.i. vīra un sievas abpusēja fizioloģiska un psihiska apmierinātība ar viņu intīmajām attiecībām. Tieši šī laulības savienības puse ir labākais dvēseles labklājības un emocionālā klimata rādītājs ģimenē. Mīlošu laulāto intīmās attiecības sniedz lielu psihoemocionālu lādiņu un stimulē organisma dzīvības procesus, tādēļ šai kopdzīves pusei ir noteicošā nozīme. Ja vīram un sievai rodas problēmas intīmajās attiecībās, tas uzreiz iespaido visas pārējās laulības puses.
Ņemot vērā, ka intīmās attiecības laulības dzīvē ir ļoti svarīgas, šai tēmai veltīsim grāmatas sesto un septīto nodaļu, bet tagad atgriezīsimies, lai vērīgāk aplūkotu laulāto dvēseļu un intelektuālo vienotību. Jo mīlestība laulībā ir daudz dziļāka par prastu jutekliskumu, un vīra un sievas kopība ir kaut kas vairāk, nekā viņu miesiskā savienošanās. Satraukumu, prieku, laimi, skaistumu un cēlumu laulāto attiecībās ienes ne tik daudz dzimumdzīve, kā garīgā, dvēseliskā un emocionālā tuvība. Jo, atbilstoši statistikai, no simts astoņdesmit sešām stundām nedēļā precētie pāri intīmajās attiecībās pavada aptuveni pusotru, maksimums divas stundas, bet pārējais laiks paiet tajā, kas nosaka laulības dzīves kvalitāti.
Laulāto garīgā un dvēseles kopība brīnišķīgi parādās brīžos, kad viņi, atverot sirdi, mierīgi dalās viens ar otru pārdomās un dažādos pārdzīvojumos, nebaidoties, ka tiks pārprasti. Katra cilvēka dzīvē neizbēgamais sarūgtinājums, skumjas, trauksme, slimības, problēmas un vilšanās ir daudz vieglāk panesamas, ja jūti sapratni un atbalstu no paša tuvākā cilvēka. Apziņa, ka blakus ir kāds, kas grūtā brīdī nenosodīs, neatstums, nenovērsīsies, bet izdarīs visu iespējamo, lai palīdzētu un atvieglotu tavu stāvokli, kļūst ne tikai par mierinājumu, bet arī par jauna spēka avotu. Tieši tas padara divus pēc būtības dažādus cilvēkus tik mīļus un tuvus vienu otram. Nav nekā vērtīgāka par drošu atbalstu no dzīvesbiedra, īpaši, ja viņš ir cilvēks, kuram var pilnībā uzticēties un uz kuru bez raizēm paļauties. Tomēr tāda sirsnība, savstarpēja sapratne un uzticēšanās nerodas pati no sevis uzreiz pēc laulībām, bet izveidojas pamazām, atbilstoši tam, cik ļoti abi laulātie meklē un atrod ceļu viens uz otra sirdi.
Lai vīrs ar sievu garīgi satuvinātos, svarīga loma, pirmkārt ir kopīgām lūgšanām, kuras vēlams ieviest kā ģimenes tradīciju jau pašā laulības dzīves sākumā. Bez tam tās nedrīkst būt uzspiestas, un tām jānotiek brīvprātīgi pēc abu laulāto savstarpējas vienošanās. Īpaši vērtīgas ir laulāto aizlūgšanas dzīves brīžos, kad viens no laulātajiem pārcieš iekšējas cīņas, kārdinājumus, garīgu nespēku vai miesas slimības. Un lūgt To Kungu pēc palīdzības un žēlastības laulātajam var ne tikai vārdos izteiktā lūgšanā, bet arī mēmi saucot uz Viņu no dvēseles dziļumiem. Tā vai citādi tas kļūst par svētību un lielu atbalstu, piešķirot vīrišķību turpināt garīgo cīņu un atvairot sātana uzbrukumus.
Kopīgu lūgšanu nav ieteicams izmantot, lai vārdos ietērptu to, ko citādi laulātais nebūtu gatavs uzklausīt (sūdzības, sevis žēlošanu, padomus, brīdinājumus u.tml.) Tas var novest pie tā, ka otra puse sāks izvairīties no kopīgām lūgšanām vai vispār atteiksies no tām. Līdzīgi darbojas arī lūgšanā ietērpta kritika, ko vīrs vai sieva otram izsaka par pārmērīgi ilgu lūgšanu vai ieslīgšanu detaļās. Tas vērtējams, kā ļaunprātīga lūgšanas izmantošana nepareiziem mērķiem.
Laulāto vakara lūgšana var būt tas brīdis, kad vīrs un sieva atzīstas Dievam un viens otram dienas laikā pieļautajās kļūdās un grēkos, nožēlojot tos un lūdzot piedošanu. Diemžēl, katram no mums to ir grūti izdarīt tā iemesla dēļ, ka mēs baidāmies pazaudēt paša dārgākā cilvēka mīlestību, atzīšanu un cieņu. Tomēr bailes te nebūtu vietā, jo šāda rīcība saprātīgā cilvēkā rada tieši pretēju reakciju. Apzinoties savu netaisnumu un atzīstot pieļautās kļūdas mēs paceļamies otra acīs, un mūsu mīlestība citam pret citu kļūst dziļāka un jēgpilnāka. Jo mēs visi esam tikai cilvēki un varam kļūdīties, tādēļ paciešot dzīvesbiedra vājības un nepilnības, mēs ne tikai iemantojam viņa personā uzticamu un pateicīgu draugu, bet arī mācāmies būt iejūtīgi, sirsnīgi un pazemīgi. Vīri un sievas nav konkurējoši sāncenši, bet divi paši tuvākie cilvēki. Lai kļūtu par īstu svētību viens otram, viņiem nepieciešams cienīt un mīlēt vienam otru, lūgties vienam par otru un mācīties vienam no otra.
Vīru un sievu garīgi vieno arī mierīga laulības, ģimenes un citu sadzīvisku problēmu apspriešana un kopā atrastie ceļi to risināšanai. Labs stimuls savstarpējai sapratnei un abpusējai garīgai bagātināšanai var būt arī viedokļu apmaiņa par garīgi celsmīgu literatūru, dzirdētu svētrunu vai kādu ģimenē vai draudzē piedzīvotu notikumu. Taču nedrīkst aizmirst, ka dalīšanās savās domās nenozīmē tās pasniegt kā neapstrīdamas un vienīgās pareizās. Viedokļu apmaiņa ietver cieņpilnu otra cilvēka viedokļa uzklausīšanu ar sekojošu viņa vārdu pārdomāšanu.
Ģimenes garīgajai dzīvei nav gatavu šablonu. Atkarībā no ģimenes locekļu interesēm, spējām un tieksmēm sadraudzību un saskarsmi ar To Kungu var organizēt kā kopīgu dziedāšanu un muzicēšanu, atsevišķu Bībeles fragmentu lasīšanu, interesantu un pamācošu atgadījumu pārrunāšanu u.tml. Galvenais, lai tas nepārvērstos par ārējas dievbijības formu - rituālu, kas drīzāk mērdē nevis atdzīvina dvēseli. Galu galā, ja cilvēks kaut ko dara tikai tāpēc, ka ir spiests to darīt, tas viņam nesagādā prieku un patiesu gandarījumu, kas patiesībā ir garīgās komunikācijas galvenais mērķis.
Kā jau minēts iepriekš, no visiem ceļiem, kas laulātos garīgi satuvina, visuzticamākais un efektīvākais ir viņu kopīga kalpošana Tam Kungam un cilvēkiem. Tieši kopējs darbs Dieva druvā ienes laulības dzīvē īpašu Svētā Gara elpu un skaidri jūtamu svētību. Es runāju par to ar tādu pārliecību tādēļ, ka divdesmit piecu gadu garumā to piedzīvoju kopā ar savu vīru. Tiklīdz Tas Kungs mani aicināja rakstīt grāmatas un pēc tam arī uzsākt dvēseļu aprūpi, mans vīrs uzreiz pievienojās šai kalpošanai, kas ātri saliedēja mūsu sirdis un dvēseles. Vēlāk, kad tika dibināta misija “Dzīvie ūdeņi”, viņš kļuva par neaizstājamu grāmatvedi, kurš uzņēmās ne tikai šo pastāvīgo un rūpīgo darbu, bet arī visas mūsu dokumentācijas uzturēšanu vācu valodā. Kopš tā laika, atgriežoties no darba, viņš katru vakaru stundām ilgi sēž pie datora, lai nodrošinātu, ka visi nepieciešamie papīri ir ideālā kārtībā. Pieturoties pie sava garīgā kredo “katram jādara tas, uz ko Kungs viņu ir aicinājis”, Henrijs kategoriski atsakās būt par misijas vadītāju, dodot priekšroku vienmēr palikt ēnā.
Tas viss padara viņu par nenovērtējamu darba biedru un manu uzticamāko draugu, tāpēc es cenšos neko nedarīt, kamēr neesmu konsultējusies ar viņu, īpaši tādēļ, ka viņam piemīt apbrīnojama gudrība ar mūsu kalpošanu saistītu jautājumu risināšanā. Tieši šis savstarpējais atbalsts kalpošanā, sapratne un garīgā vienotība skaidri apliecina, ka mūsu laulība jau no paša sākuma bija Dieva griba.
Runājot par veidiem, kā panākt laulāto garīgu tuvību, liela loma šeit ir sirsnīgām sarunām, viedokļu apmaiņai par kopīgi piedzīvotiem notikumiem, mīļiem vārdiem un pieskārieniem, kopīgām pastaigām dabā vai mierīgai divvientulībai mājās. Laulātos ļoti satuvina visa veida savstarpēja palīdzība, gādība, uzmanības izrādīšana un daudz kas cits. Visu to kopā sauc par mīlestības valodu, kas katram laulātajam pārim ir atšķirīga, atkarībā no tā, kas visvairāk iepriecina vīru, un kas - sievu, galu galā sagādājot prieku abiem.
Dzīve rāda, ka sievām visvēlamākā mīlestības un uzmanības izrādīšana ir verbālā komunikācija. Man jāsaka, ka ģimenes dzīvē tai patiešām ir liela nozīme. Daudzas laulības ir nabadzīgas un vārda pilnā nozīmē slimas tieši tāpēc, ka laulātie savā starpā nerunā, un visbiežākais iemesls tam ir intereses un cieņas zaudēšana vienam par otru. Galu galā, ja mēs cilvēku augsti vērtējam, ir dabiski tiekties būt kopā ar viņu un sarunāties. Ja sieva var dalīties ar vīru it visā, kas ar viņu notiek, un runāt par lietām, kas viņu satrauc, bet vīrs var droši uzticēt viņai savus noslēpumus, tas ir labākais pierādījums, ka viņu laulība ir laimīga un piepildīta. Ja laulātajiem visu laiku jāslēpj vienam no otra patiesais lietu stāvoklis un katru dienu jātēlo teātris, uzdodot vēlamo par patieso, tad nevar būt runa par harmonisku laulības dzīvi. Šādas attiecības ir tikai mierīga līdzāspastāvēšana, nevis divu viens otram mīļāko un tuvāko cilvēku savienība, kurā abi ir viena sirds un viena dvēsele. Lai parādītu milzīgo komunikācijas nozīmi ģimenes dzīvē, izstāstīšu gadījumu no dvēseļu aprūpes prakses.
”Es tiešām neesmu skaudīga un spēju priecāties par citu cilvēku veiksmi un svētībām,” man stāstīja kāda jauna kristiete, cīnoties ar asarām. "Tomēr mani pārņēma skaudība, kad nejauši dzirdēju klusu sarunu starp vienu mūsu draudzes māsu un viņas vīru. "Vai esi par kaut ko satraukta, mīļā?" - vīrs jautāja, pamanījis skumju ēnu sievas sejā. Uz to viņa atklāti izstāstīja vīram par nepatīkamu sarunu, kas tikko bijusi starp viņu un kādu pazīstamu sievieti. Uzmanīgi sievu uzklausījis, vīrs maigi atzīmēja: “Zini, cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc arī spriež atšķirīgi. Neuztver tik personiski viņas izteikumus. Iespējams, šī bija viņas pirmā spontānā reakcija uz notikušo, un vēlāk viņa nožēlos savus vārdus. Mēģini vienkārši aizmirst šo notikumu. Es gan zinu, ka tu māki piedot un aizmirst." Ar šiem vārdiem vīrs mīļi piekļāva sievu sev klāt, bet viņa, pieglaudusies viņa krūtīm, čukstēja: “Paldies, mīļais! Cik labi, ka tu esi blakus!”
“Redzot šo laulāto savstarpējās mīlestības, uzmanības un atbalsta ainu,” turpināja mana sarunu biedrene, “es saprotu, ka manās attiecībās ar vīru nekas tamlīdzīgs nav bijis. Reizēs, kad man ļoti vajadzēja ar viņu aprunāties par to, kas mani satrauca vai nomāca, viņš uzreiz mani pārtrauca: “Lūdzu, liec mani mierā! Man pašam pietiek problēmu arī bez tavām sūdzībām. Bez tam, tu vienmēr pārspīlē. Lai nu kurš, bet es tevi labi pazīstu." “Pēc šādiem vārdiem,” sieviete skumji pabeidza, “man pazuda jebkāda vēlme meklēt viņa atbalstu, un savas sāpes un aizvainojumu es izraudu naktīs spilvenā. Tādēļ mani pārņēma skaudība, ieraugot to, par ko pati biju pārstājusi pat sapņot.”
Otra mīlestības izpausme, ko sievas ļoti novērtē, ir laiks, kas veltīts personīgi viņām. Diemžēl, daudzu precētu pāru ģimenes dzīve paiet nebeidzamā steigā, aizņemtībā un rūpēs tādā mērā, ka viņiem vienkārši neatliek laika tuvākajam cilvēkam – vīram vai sievai. Un, lai arī viņi dzīvo kopā, viņu dzīves ceļi paiet viens otram garām, bet attiecībās ienāk vēsums un pakāpeniska dvēseļu atsvešināšanās. Tas viss noved pie tā, ka cilvēki, kas kādreiz bijuši tuvi, dzīvo zem viena jumta, ēd pie viena galda, guļ vienā gultā un audzina kopīgus bērnus, bet jau sen kļuvuši viens otram sveši. Un tas sākas ar to, ka laulātie vairs necenšas saprast viens otru.
Kāds mācītājs kā liecību reiz minēja piemēru no savas dzīves, kas viņu burtiski šokēja. Viņš stāstīja, kā kādu dienu, kad viņi ar sievu bijuši ceļā, viņu saruna skārusi tēmu, kas senāk sievā raisījusi tikai pozitīvas emocijas. Bet tagad pēkšņi viņa izrādīja krasi negatīvu nostāju.
“Es tevi nesaprotu!” - iesaucās vīrs – “Visu laiku tev tas patika un nu pēkšņi kaut kas noticis, ka galīgi nepatīk!”
"Tas nav pārsteidzoši, ka tu to nepamanīji," viņa atbildēja. “Galu galā tu mani nemaz nepazīsti.”
"Ko?!..." vīrs brīnījās. “Es tevi nepazīstu?!.. Kā tu man to vari pateikt pēc kopā nodzīvotiem astoņpadsmit gadiem?!..”
"Kāda tam nozīme, ka mēs esam tik ilgi kopā dzīvojuši," sieva mierīgi atbildēja. – Cik daudz no šiem astoņpadsmit gadiem tu esi pavadījis kopā tieši ar mani? Vai vispār atceries pēdējo reizi, kad jautāji, kas notiek manā dvēselē? Galu galā tu vienmēr esi tik ļoti aizņemts ar savām lietām, ka tev vienkārši neatliek man laika.”
Sievas spontāni izmestie vārdi lika mācītājam pārdomāt viņu attiecības un to, cik viegli ir “pazaudēt” sava tuvākā cilvēka dvēseli.
Diemžēl, šādas attiecības starp laulātajiem ir kļuvušas izplatītas ne tikai pasaulē, bet arī starp kristiešiem un tiek uztvertas par kopdzīves normu. Pieņemot savu dzīvesbiedru kā pašsaprotamu, mēs viegli aizmirstam, ka viņam vai viņai ir vajadzīga uzmanība.
Nākamais mīlestības apliecinājums, kas sagādā prieku daudzām namamātēm, ir vīra līdzdalība mājas darbos un it īpaši viņa palīdzība virtuvē. Katra sieviete zina, cik daudz laika, pūļu un pacietības prasa ēdiena pagatavošana, trauku mazgāšana, veļas kārtošana, dzīvokļa uzkopšana un daudz kas cits, kas atkārtojas atkal un atkal - katru dienu, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša un tā visu mūžu. Protams, reti kurš vīrietis prot gatavot tik garšīgu ēdienu, kā spēj vairums sieviešu, taču piedāvāt savu palīdzību virtuvē nozīmē sniegt sievai īpašu prieku. Arī vīrs var paņemt putekļsūcēju un iztīrīt paklājus, izgludināt veļu, novākt traukus, iznest atkritumus vai izmazgāt grīdu. Tā var šķist pavisam neliela palīdzība, bet cik lielu pateicību un vēlmi atdarīt labu ar labu tā izraisa sievas sirdī!
Kādu ticīgu māsu pārsteidzis viņas vīrs, kurš no bērnības bija audzināts ar domu, ka mājas solis nav vīriešu darīšana. Kādu dienu atgriezies no tāla ceļojuma, viņš ne vārda nesakot, ņēma un izgludināja veselu veļas kalnu, ko viņa bija izmazgājusi. Kad viņš to bija pabeidzis, viņš vēl sakopa un izmazgāja grīdas visā viņu lielajā dzīvoklī. Uz sievas izbrīnīto jautājumu, kas ar viņu noticis, un kas viņu pamudinājis uz tādu rīcību, viņš atbildēja, ka ceļojuma laikā nedēļu dzīvojis vienā ģimenē, kurā laulātie, atgriežoties no darba, kopā veikuši visus mājas darbus. Tas izskatījies tik harmoniski, radīja tik brīnišķīgu ģimenes atmosfēru un satuvināja abus tik ļoti, ka viņš nožēloja, ka nekad nav rīkojies līdzīgi, un nolēma sekot viņu piemēram.. "Kopš tā laika," sieviete beidza savu stāstu, "aiz pateicības par to man tā vien gribas iepriecināt vīru ar kaut ko patīkamu. Pārsteidzoši, bet man šķiet, ka viņš man ir kļuvis daudz mīļāks, un es pati sāku viņu mīlēt vairāk.”
Sievietei ir ļoti svarīgi saņemt mazus uzmanības apliecinājumus: ziedu pušķīti, mazu dāvaniņu par godu svarīgam datumam, īsziņas ar mīlestības un pateicības vārdiem, mīļus pieskārienus un nejauši izmestas frāzes, piemēram: “Cik tu esi skaista!”, “Tev ļoti piestāv šī kleita”, “Tu tik garšīgi gatavo!”, “Esmu tik pateicīgs Dievam, ka tu man esi!”, “Tu izskaties nogurusi, tev vajag atpūsties. Varbūt varam iziet pastaigā?” un tamlīdzīgi. Var šķist, ka tie visi ir sīkumi, kam vīrieši nepievērš uzmanību, bet sievietēm tie nozīmē ļoti daudz, apliecinot, ka viņas ir mīlētas, novērtētas, un ka par viņām rūpējas, domā un vēlas sagādāt prieku.
Piemēram, mans vīrs zina, ka es neesmu saldummīle, man ļoti garšo breceļi (vācu tradicionālais ūdenskliņģeris, kas pārkaisīts ar sāli), tādēļ pie katras izdevības man tos pērk un, pārnākot mājās, smaidīdams noliek priekšā. Tieši tāpat, nesaprotot manu mīlestību pret istabas augiem, viņš daudzus gadus pacietīgi tos iznes uz mūsu balkona, lai gan uzskata, ka tie tikai maisās pa kājām. Un it kā ar to būtu par maz, viņš ik pa laikam pasniedz man brīnišķīgu rožu pušķi, kas mani nekad neatstāj vienaldzīgu. Saņemot šādu uzmanību un iecietību pret manām vājībām, man tā vien gribas viņam kaut ko garšīgu pagatavot vai uzcept, jo viņš nu gan man ir saldummīlis!
Sievas augstu vērtē arī mierīgu un mīļu attieksmi pret viņām: nosvērtu un draudzīgu toni, pacietīgu izskaidrošanu, spēcīgu vīrieša apskāvienu, kas dod jaunus spēkus, spēju mierināt un atbalstīt grūtos brīžos, kā arī gatavību palīdzēt. Stiprs vīrieša plecs ir tas, par ko sapņo katra sieviete, un kas viņai parasti ir visvairāk vajadzīgs. Šādā sapratnes, mīlestības, rūpju un uzmanības atmosfērā sieviete burtiski uzplaukst. Ne velti cilvēki saka, ka "labam vīram vienmēr ir skaista sieva". Neatsaucīgs, rupjš, prasīgs, skarbs un neuzmanīgs ģimenes galva nogalina sievā visu labo un, pirmkārt, pievilcību viņam kā dzīvesbiedram.
Bet tagad padomāsim par īpašībām, kuras vīrietis vēlētos redzēt savā dzīves partnerē. Un te pats pirmais un svarīgākais punkts ir atzīt viņa autoritāti kā ģimenes galvai un noteicošo lomu mājās. Vīrietim ir ļoti svarīgi, lai sieviete novērtē viņa labās īpašības un neizceļ un nepārmet viņam to, kā viņam nav. Nevienam nepatīk, ka viņu nemitīgi "zāģē" un norāda uz trūkumiem. Šajā sakarībā kāda veca gudra sieva mēdza atkārtot: «Ja cilvēkam nemitīgi apgalvo, ka viņš ir cūka, tad beigu beigās viņš tiešām sāks rukšķēt”. Šis teiciens ir skarbs, tomēr tajā slēpjas neapšaubāma patiesība. Ja sieviete pastāvīgi apsūdz un vaino savu vīru, un vīrs sievai atbild ar to pašu, tad ar laiku viņiem abiem nolaižas rokas, un viņi vairs pat necenšas laboties, jo ir pārliecināti, ka savam laulātajam vienalga nebūs labi.
Ticīgu laulāto galvenajam mērķim vajadzētu būt pastāvīgai vēlmei palīdzēt otram viņa svēttapšanā. Un jāķeras nevis pie pārmetumiem un apsūdzībām, bet jākoncentrējas uz labo, kas, neapšaubāmi piemīt katram no mums. Šis noteikums ir īpaši svarīgs sievietēm, kuras cenšas “uzlabot” savu vīru. Par to bija jāpārliecinās kristietei, kura daudzus gadus cieta no sava vīra vienaldzības un distancēšanās. Visi viņas mēģinājumi izrunāties ar viņu no sirds neizdevās, jo viņš ne tikai negribēja viņā klausīties, bet arvien vairāk nocietinājās. Izmisumā vairs necerot kaut ko mainīt, viņa vērsās pēc palīdzības pie dvēseļu aprūpētāja un bija ļoti pārsteigta, izdzirdot viņai tēmētus jautājumus: “Saki, kā tu runā ar savu vīru mājās un publiski? Ko viņš ir pieradis dzirdēt no tevis? Aizrādījumus, sašutumu un apsūdzības vai ko tādu, kas viņu motivē kļūt labākam? Vai tu nepazemo viņa cilvēka cieņu un viņu kā savas ģimenes galvu?”
Negaidot šādu notikumu pavērsienu, sieviete sāka taisnoties, ka vīrs pats ar savu uzvedību mājās un attieksmi pret viņu un bērniem nemitīgi izraisa viņā aizvainojumu un sašutumu. Bet dvēseļu aprūpētājs ieteica viņai vērsties pie Dieva ar lūgumu parādīt, kā viņas uzvedība izskatās Bībeles gaismā, un kurš no abiem ir vairāk vainīgs pašreizējā situācijā. Pēc sarunas sieviete bija ļoti vīlusies un aizvainota, tomēr vēlāk nolēma sekot šim padomam. Kāds bija viņas pārsteigums, kad Dievs sāka strādāt nevis pie viņas vīra (kā viņa gaidīja), bet gan pie viņas pašas, atgādinot mirkļus, kad viņa savu vīru pazemoja un apvainoja, pati to nemanot. Satriekta viņa sāka lūgt Dievu, lai Viņš piedod viņai šo grēku un māca, kā labot kļūdas.
Pagāja kāds laiks un vīrs sāka pamanīt, ka sievas attieksme pret viņu ir mainījusies. Pārmetumu un kritikas vietā viņš tagad saņēma sievas labvēlību un uzslavas. Viņam ierastās cilvēka cieņas pazemošanas vietā - atzinību un pateicību par to, ko viņš dara viņas un bērnu labā. Bieži viņš pieķēra sevi pie domas, ka īstenībā viņš to nav pelnījis, un viņam bija kauns par sevi un nepietiekamām rūpēm par ģimeni. Reizēs, kad viņi tikās ar draugiem vai citiem kristiešiem, viņš ar izbrīnu klausījās, kā sieva sarunās uzsvēra viņa labās īpašības, neminēdama ne vārda par viņam pašam labi zināmajiem trūkumiem. Vērojot, ar kādu cieņu un pat apbrīnu viņa reaģē uz viņa godīgumu, taisnīgumu, nesavtību, vēlmi palīdzēt un citām pozitīvajām īpašībām, viņš atkal un atkal uzdeva sev jautājumu, kas ar viņu varēja notikt, jo viņš pats sevī neredzēja īpašas izmaiņas. Līdz vienu dienu viņš pieķēra sevi pie domas, ka viņš negrib palikt tāds pats kā senāk. Tagad viņš vēlējās dzīvot saskaņā ar sievas teikto par viņu, cenšoties celt sevi apkārtējo acīs. Tas viss kopā motivēja viņu pielikt pūles un lūgt Tā Kunga palīdzību, kas beigu beigās noveda pie lielām izmaiņām viņa raksturā, attiecībās ar sievu un bērniem un kopumā visā viņa dzīvē.
Līdzās vīra atzīšanai par ģimenes galvu un autoritāti mājās, vīrietim ļoti vajadzīgs arī sievas atbalsts viņa pašcieņas un pašvērtības uzturēšanai. Šī stiprā dzimuma vajadzība ir īpaši saasināta, jo tā ir vitāli svarīga viņu pašrealizācijai. Vīrieši tiešām ir ļoti neaizsargāti situācijās, kad sievietes viņus pazemo un neciena. Sievas izpratne, garīgais un morālais atbalsts tajā, ko dara vīrs, ceļ viņu vīra acīs un mudina meklēt kopību ar viņu. Vīriešiem ļoti patīk, ka viņu sievas viņus apbrīno un nepanes nekādu spiedienu. Tāda ir viņu daba, un tur neko nevar darīt.
Nākamā īpašība, ko vīrietis augstu vērtē savā sievā, ir viņas gatavība apmierināt viņa seksuālās vajadzības. Saprātīga sieviete to ne tikai labi zina, bet arī gudri izmanto ģimenes un viņu laulības labā, par ko mēs runāsim nedaudz vēlāk. Ja sieviete ar dažādiem ieganstiem izvairās pildīt savu sievas pienākumu, tas uzreiz ietekmē vīra noskaņojumu un uzvedību, padarot viņu nepieejamu, aukstu un noslēgtu. Līdz ar to visi pārējie sievietes tikumi zaudē vērtību un vairs netiek pamanīti. Kāds ticīgais brālis līdzīgu situāciju savā ģimenē aprakstīja šādi: «Mana sieva ir izcila saimniece. Maniem krekliem nav nevienas notrūkušas pogas. Dzīvoklī vienmēr valda ideāla kārtība. Viņa brīnišķīgi vāra, cep un šuj. Bērni viņu bezgalīgi mīl, jo ar viņiem viņa ir laipna, maiga un sirsnīga. Bet, kad es gribu tuvību, viņa ir tik ļoti negribīga, ka man pazūd visa interese. Un, kad es viņu apskauju, man šķiet, ka es piekļauju sev ledusskapi. Tāda sievas uzvedība mani tik ļoti sāpina, ka vairs nespēju novērtēt viņas pozitīvās īpašības. Tādēļ jau ilgu laiku es viņu vairs nemīlu, bet drīzāk paciešu.”
Īpaša vērtība vīra acīs ir sievas gatavībai viņam paklausīt. Pakļaušanās laulātajam šī vārda Bībeles izpratnē nav verdziska, bet ir brīva morālā izvēle, kas tiek atdarīta ar laipnu un cieņpilnu attieksmi no vīra puses. Tā nevis pazemo, bet ceļ kristieti, jo parāda viņas paklausību Svētajiem Rakstiem. Vīrs novērtē arī sievas spēju gatavot garšīgu ēdienu. Ne velti cilvēki saka, ka "ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu". Es pati ar grūtībām aizturu smaidu, redzot sava vīra priecīgo seju, kad viņš ieiet virtuvē un ierauga skaisti klāto galdu ar gardi smaržojošo ēdienu.
Bez tam vīrietim patīk, ja sieviete ir pieticīga, bet tajā pašā laikā mīļa un pievilcīga. Maigums, piemīlība un sievišķība ir vīrietim pievilcīgākās sieviešu īpašības. Tieši tām bieži vien ir izšķiroša loma dzīves partnera izvēlē. Būt piemīlīgai nenozīmē obligāti būt skaistai. Izcili skaistu sieviešu nav nemaz tik daudz, taču mīļa un pievilcīga var būt jebkura. Turklāt skaistums nav laimes garants. Dažreiz tieši otrādi. Skaistas meitenes jaunības gados aplido daudzi pielūdzēji, bet vēlākā dzīvē viņas bieži vien ir dziļi nelaimīgas. Varbūt tāpēc radušies sakāmvārdi: “Labāk nepiedzimt skaistai, bet laimīgai”, “Skaistums novīst, laime paliek”
Laipnība, maigums, uzticība un bērnišķīga uzticība sievieti padara vīrietim pilnīgi neatvairāmu, jo viņš zemapziņā jūt, ka tieši viņa kļūs par viņam uzticīgu palīgu un patiesu draugu. Būt pievilcīgai dzīvesbiedram, bez šaubām, vienmēr kaut ko maksā, tāpēc sievai ik pa laikam jāpajautā, kuras no viņas drēbēm vīram patīk un kuras, viņaprāt, ir nepiedienīgas. Dažkārt dvēseļu aprūpē no vīriem nākas dzirdēt, ka viņiem ir kauns par to, cik bezgaumīgi un neatbilstoši ģērbjas viņu sievas, taču nespēj viņām to pateikt, lai neizraisītu sašutuma vētru. Ticīgajām māsām ir lietderīgi atcerēties divus zelta likumus: sievietei vienmēr jāpaliek sievišķīgai, un viņas apģērbam jābūt pieticīgam un šķīstam, bet tajā pašā laikā skaistam.
Mūsu aplūkotās īpašības neaptver visu, ko vīri un sievas savā dzīvesbiedrā augstu vērtē. Bez tām ir vēl daudzas citas lietas, kas var sagādāt prieku gan vienai, gan otrai pusei. Tāpēc laulībai jākļūst par ceļojumu, kurā atkal un atkal no jauna atklājam savu mīļoto cilvēku. To darot, mēs paši nepamanām, ka pildām Bībeles bausli: «Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!» (1. Korintiešiem 10:24). Galu galā laulība ir domāta tam, lai vīrs un sieva kalpotu viens otram. Precēta pāra patiesā laime slēpjas savstarpējā vajadzību apmierināšanā. Sava "Es" meklējumi un vēlme apmierināt tikai savas vajadzības runā par mūsos plaukstošo egoismu, kas spēj nogalināt jebkuru ģimeni. Jo mazāk šāds savtīgums tiek izrādīts no katra laulātā puses, jo vairāk laimes, prieka un svētības laulība nes.
Lai gan laulībā ir klātesoši visi esošie mīlestības veidi: storge (pieķeršanās), fileo (uzticēšanās, draudzība), eros (seksuālā pievilcība un viss, kas saistīts ar intīmo dzīvi), vislabāk laulības savienību atspoguļo agape, kas ir tās kodols. Tai raksturīga noturība, augsta morāle, nesavtīga uzupurēšanās, ziedošanās, pacietība, piekāpšanās, gatavība piedot un daudzi citi vērtīgi tikumi. Tieši agape spēj glābt laulību visgrūtākajās un šķietami bezcerīgākajās situācijās, kad ir maz cerību uz tās glābšanu. Šādas agape mīlestības neatņemama sastāvdaļa laulībā ir romantiskā mīlestība, kas tiek atzīta par šo skaisto jūtu apburošāko izpausmi. Bez tās laulības dzīve ļoti ātri pārvēršas par vienveidīgu garlaicīgu, pelēku un bezprieka dienu rutīnu.
Romantiskā mīlestība ietver gan fizisko, gan garīgo kopību laulībā. Tā ir emocionāla mīlestība, kas izpaužas kā spēcīga, visu pārņemoša sajūta, kas piepilda ar prieku, bijību, maigumu, pacilātību, dzejiskumu un sentimentalitāti. Tā cilvēkā pamodina labākās īpašības, paceļot viņu augstākā līmenī. Lai gan romantiskā mīlestība ir raksturīga iemīlēšanās periodam, tā spēj saglabāties brieduma gados, līdz pat dziļam vecumam. Lai tā paliktu starp laulātajiem visu mūžu, abiem par to ir jārūpējas, radot atbilstošu emocionālo atmosfēru, kas ietver mieru un mājīgumu, kopīgas brokastis un vakariņas, klusus vakarus uz balkona vai verandas, atpūtu jūras vai upes krastā, pastaigas parkā, saulrietu vērošanu, siltu skatienu apmaiņu, mīļus vārdus un maigus pieskārienus, savstarpēju pieklājību, aizkustinošas atzīšanās un visu, kas notiek starp diviem mīlošiem cilvēkiem, veidojot brīnišķīgas atmiņas.
Piemērs šādai cieņpilnai romantiskai laulāto mīlestībai Bībelē ir Sulamītes un viņas mīļotā attiecības, kad viņi ar maigumu un sajūsmu viens otram saka: «Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, skaista tu esi! Tavas acis ir kā baložu acis starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtām. Tavas matu cirtas kopā ir kā ganāms pulks kazu, kas dodas lejup pa Gileāda kalna nogāzi. Tavas lūpas ir kā sarkana purpura aukla, un tava mute ir mīlīga; tavi vaigi ir kā granātābola sārtās plāksnes starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm; pāri tām glaužas tavs šķidrauts... Nāc, mans draugs, lai izejam laukos un lai pārnakšņojam ciemos! Un lai mēs agri varētu uzkāpt vīna dārzos un redzētu, vai vīna koks rieš pumpurus, vai tā ziedi veras vaļā un vai granātābeles plaukst; tur es tev dāvināšu savu mīlestību. Mīlestības āboli smaržo saldi, un uz novietnes virs mūsu durvīm ir dažādi augstvērtīgi augļi. Mans draugs, es esmu tev tur sataupījusi labākos gan no šā, gan arī pat vēl no pagājušā gada ražas.” (Augstā dziesma 4:1,3; 7:12-14).
Kā redzam no šīm rindām, patiesa mīlestība ir pilnīgi nesavtīga. Viņā nav egoisma. Ja tā mīt cilvēka sirdī, viņš cenšas nevis ņemt, bet dot, apdāvinot otru. Šāda mīlestība ziedo sevi, negaidot par to pateicību. Dzīves prakse liecina, ka, jo augstāk cilvēks atrodas savā garīgajā attīstībā, jo vairāk viņš spēj ziedot cita labā. Viņš cenšas darīt visu, kas no viņa atkarīgs, lai attiecībās saglabātu harmoniju un mierīgu un jauku atmosfēru mājās. Šim nolūkam viņš sevī attīsta tādas rakstura iezīmes kā elastība, tolerance, piekāpšanās, sapratne, laipnība, līdzjūtība un gatavība piedot, jo tieši tās rada pateicīgu fonu labvēlīgām un uzticības pilnām attiecībām. Savukārt vienaldzība, lepnums, augstprātība, prasīgums, neiecietība un spītība kļūst par aizvainojuma, problēmu, strīdu un ģimenes konfliktu cēloni.
Tātad Dievišķā harmonija slēpjas vīra un sievas savstarpējā vēlmē pēc saskaņotas darbības visās dzīves jomās bez izņēmuma - garīgajā un dvēseles kopībā, intīmajās attiecībās, mājsaimniecības vadīšanā, bērnu audzināšanā, kopīgos atvaļinājumos un daudz kā citā, kas piepilda mūsu pagaidu uzturēšanos uz zemes. Milzīga nozīme tajā ir laulāto spējai izrādīt uzmanību, dot pareizo novērtējumu un īstajā brīdī sniegt laulātajam morālu atbalstu. Galu galā Dievs laulību ir iecerējis kā divu cilvēku savienību, kas paredz viņu ciešu sadarbību mīlestībā, darbā, dzīvē un cīņā par izdzīvošanu, kur svarīga loma ir vienotiem mērķiem, saskaņotām darbībām un savstarpējai palīdzībai. Šis galvenais Dievišķās harmonijas princips ir novērojams arī dzīvajā dabā, tajā skaitā dzīvnieku un putnu pasaulē, kas pastāv paklausot likumiem, kurus tajos ir ielicis Radītājs. Neaizmirsīšu, kā, nebeidzot vien brīnīties, es kādu pavasari no balkona vēroju divus mazus putniņus, kuri būvēja ligzdu vecajā kokā, kas savus zarus izpleta līdz pat mūsu mājas astotā stāva logiem. Ligzda atradās mūsu otrā stāva līmenī, tāpēc, stāvot uz balkona, varēja labi redzēt visas darbības, ko ar pārsteidzošu koordināciju veica putnu pāris. Atraduši būvniecībai piemērotāko vietu, viņi ilgi čivināja, kā pārrunājot topošās mājas projektu, pēc kā aizlidoja būvmateriālu meklējumos. Pirmie atnestie zari tika novietoti ligzdas pamatnē, uz kuriem, ērti iekārtojusies, mātīte turpināja jau iesāktos darbus, savukārt tēviņš nesa arvien jaunus baļķīšus pildot sagādnieka lomu.
Būvniecības gaitā bija vairāki brīži, kad mātīte viņai vien saprotamu iemeslu dēļ izbrāķēja viņai atnesto būvmateriālu. Tad viņa vienkārši paķēra no vīra knābja nepiemērotu zaru un nosvieda to malā, bet viņš, mierīgi uzmetot skatienu atmestajam smago pūļu auglim, atkal aizlidoja bez sašutuma un protesta. Uzmanīgi apskatījusi viņai atnesto nākamo baļķīti, mātīte apmierināti iečivinājās un uzreiz to nolika īstajā vietā. Tad pienāca laiks sūnām un visādām spalviņām, ar kurām viņa cītīgi iztapsēja savu topošo māju. Reizēm sieva bija tik ļoti iegrimusi šajā darbā, ka gandrīz pilnībā pazuda savā ligzdā, tā ka bija redzama tikai izteiksmīgi kustīgā aste. Tikmēr vīrs centīgi turpināja savu vīriešu darbu, pienesot viņai visu, kas vajadzīgs.
Kad celtniecība bija pabeigta, pāris piepildīja gaisu ar tik priecīgu čivināšanu, ka nebija iespējams palikt vienaldzīgiem. Bet pats interesantākais notika, kad viņi sāka viens otram izteikt atzinību par savstarpējo palīdzību. Atkal un atkal mātīte sajūsmināti čivināja, it kā slavējot vīru par labi padarītu darbu, bet viņš maigi un mīļi berzēja sievas galviņu un skatījās ar tik iemīlējušos skatienu, ka sirds vai pamira no šo putnu laulības brīnišķīgās harmonijas.
Bet cik lielu uzmanību un gādību izrādīja tēviņš, kad, neskatoties uz lietu un kvēlojošajiem saules stariem, viņa sieva pacietīgi sēdēja uz izdētajām olām, tikai brīžam atstājot ligzdu, lai paēstu! Iekārtojies zarā ligzdas tuvumā un iejuties sarga lomā, vīrs stundām un dienām pieskatīja, lai neviens netuvojas ligzdai, un nikni metās pretī katram putnam, kas uzdrošinājās apsēsties pārāk tuvu. Ik pa laikam viņš pielidoja pie draudzenes un uzsauca viņai kaut ko mierinošu un maigu, un viņa, galvu pagriezusi, pazemīgi atbildēja viņam ar tādu pašu čivināšanu, bez kurnēšanas pildot topošās mātes pienākumus.
Beidzot pienāca brīdis, kad no visām četrām olām cits pēc cita izšķīlās putnēni, un kopš tā laika no ligzdas rēgojās plaši atvērti dzelteni knābji. Pēc ilgi gaidīto pēcnācēju pasaulē nākšanas, pāra galvenā nodarbošanās bija iztikas gādāšana. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņi lidinājās, vācot pārtiku saviem pastāvīgi izsalkušajiem bērniem. Un tikai vēlu vakarā viņi apsēdās viens otram blakus, tīrīja spalviņas, ilgi kaut ko savā starpā spriezdami, vai varbūt vienkārši dalījās ar viņiem vien zināmām putnu problēmām.
Vērojot šo putnu pāri, neviļus aizdomājos par to, cik harmoniskas ir attiecības starp dzīvajām būtnēm, kuras vada tikai tajās ieliktie instinkti un kas dzīvo pilnīgā paklausībā savam Radītājam.
Kas attiecas uz cilvēku, tad, diemžēl, viss izskatās pavisam savādāk. Būdams Dieva radības kronis, apveltīts ar augstu intelektu un brīvo gribu, viņš neievēro Debesu Tēva iestādīto kārtību un plānu viņa dzīvei. Egoisma, lepnuma, augstprātības un patvaļas vadīts, viņš savu ģimenes un laulības dzīvi veido saskaņā ar saviem noteikumiem, sagādājot sev nebeidzamas nepatikšanas. Jo nav iespējams radīt harmoniju tur, kur nav paklausības Radītājam, kas ir tās izcelsmes avots.
Tāpēc laulātie, kuru attiecības ir pilnīgā harmonijā, parāda Dieva ieceres pilnību. Jau pieminētās grāmatas "Mīlestības savienība" autors Viktors Ņemcevs šo divu siržu saskaņu raksturo ar šādiem vārdiem: "Kārtība, kurā sieva ir padevīga un vīrs atbildīgs, ir debešķīga vīrieša un sievietes attiecību mūzika, kas nevienu nepazemo, bet uz savstarpējas sapratnes un mīlestības spārniem ceļ svētības virsotnēs. Tad abi kļūst perfekti nevis katrs par sevi, bet viens pret otru, jo ir ieņēmuši to Dieva paredzēto vietu mīlestības savienībā, kuru viņiem vajag ieņemt. Šādā sakārtojumā laulība kļūst normāla, veselīga un dabiska, atbilstoša vīriešu un sieviešu dabai. Tā nedarbojas pret patiesību, bet gan par patiesību. Tajā viņi nevis izšķiež, bet sakrāj, jo aiz šādas laulības stāv Dievs. Tas taču ir tik vienkārši – pieņemt šo harmoniju un dzīvot tajā!”