4.nodaļa
MĪLESTĪBAS HIERARHIJA
Ja tiek runāts par Dieva nolikto vīrieša un sievietes lomu ģimenē, tad šīs tēmas apspriešana nez kādēļ vienmēr sākas ar sievieti. Iespējams, ka tas ir saistīts ar to, ka nosacījumus šādos gadījumos parasti dod stiprā dzimuma pārstāvji, kuri, rīkojoties kā īsti džentlmeņi, "palaiž dāmas pa priekšu". Taču, tā kā pati esmu sieviete, tad šo tēmu gribu iesākt ar cilvēku, kuram, manuprāt, jābūt pirmajam it visā.
Dieva Vārdā parādīta kārtība, kas paliek nemainīga cauri laikiem: Jēzus Kristus galva ir Dievs, vīra galva ir Jēzus Kristus, sievas galva ir vīrs, bet bērni klausa saviem vecākiem. Vārds “galva” nozīmē “vadītājs” jeb “ceļvedis”. Tieši tā to sakārtojis Dievs, tāpēc Viņš arī svētī tikai šādu Viņa paša noteikto kārtību. Tāda tā bija Vecās Derības laikā, un tāda tā paliek Jaunās Derības laikmetā un turpinās līdz mūsdienām. Apstiprinot šīs lietu kārtības nemainīgumu, apustulis Pāvils reiz teica: «Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva» (1. Timotejam 2:13). Šajā secībā izpaužas pirmdzimtības likums, kas noteica hierarhiju, kā teikts Vēstulē efeziešiem: «Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva» (Efeziešiem 5:23).
Ģimenes galvas loma vīrietim dod daudzas pilnvaras un tiesības, taču vienlaicīgi uzliek arī ļoti nopietnus pienākumus un milzīgu atbildību Dieva priekšā. Mūs nepārsteidz, ja dzirdam, ka par kādu ārkārtēju notikumu uzņēmumā tieši priekšnieks (nevis viņa palīgs vai vietnieks) ir saņēmis sodu, zaudējot savu augsto stāvokli un amatu. Līdzīga pieeja pastāv arī militārajā dienestā. Ja armijas rindās vai kādā atsevišķā vienībā notiek nelaimes gadījums, kas atklāj vadības un pastāvošās kārtības nespēju, tad valsts valdība atņem dienesta pakāpes tieši ar vislielāko varu apveltītajiem augstākajiem virsniekiem - admirāļiem un ģenerāļiem. Tieši tā darbojas Dievs. Noteicis vīrietim vadošo lomu ģimenē, Viņš tam piešķīris ne tikai atbilstošas tiesības, bet arī lielāko atbildību par tās labklājību un izaugsmi.
Katram skaidrs, ka neviens cilvēks nepiedzimst par speciālistu kādā jomā vai profesijā. Iedzimtas vai mantotas var būt tikai kādas no mūsu spējām. Taču, tāpat kā ir jāapgūst jebkura profesija, tā arī jāattīsta mūsos kopš dzimšanas brīža ieliktās spējas. Tas prasa daudz pūļu, laika un var ilgt daudzu gadu garumā. Tāpat arī neviens no mums nav piedzimis ar gatavu zināšanu un gudrību krājumu dzīvei laulībā. Būt par labiem dzīvesbiedriem mūs iemāca pati dzīve ar savām situācijām un grūtībām. Lai kļūtu par vīru un sievu, kas atbilst Dieva prātam, ir jāpieliek maksimālas pūles un daudz jāmācās. Un tā ir problēma: lai gan lielākā daļa kristiešu sieviešu, ģimenes apstākļu ierobežotas, pēc tā ilgojas un tiecas, Dieva ļaužu vīrišķā puse neredz tam īstas vajadzības un izrāda no savas puses skaidru pasivitāti.
Spriežat paši. Gandrīz katrā kristiešu kopienā tiek veidotas sieviešu lūgšanu grupas, notiek sieviešu sapulces, sieviešu semināri, sieviešu konferences un sieviešu kongresi. Dažādu konfesiju savienībās tiek organizētas īpašas sieviešu nodaļas, kas organizē un vada garīgo darbu starp māsām. Kas attiecas uz tīri vīriešu sapulcēm, izņemot brāļu padomes (kas pilda nevis izglītojošu, bet gan vadošu funkciju) un retajām brāļu apvienībām, nekas cits neeksistē. Šķiet, ka mācītāji uzskata, ka, ja viņi pamācīs precētās māsas un parādīs viņu vietu mājā un baznīcā, tad visas esošās ģimenes problēmas atrisināsies pašas. Šī iemesla dēļ uz draudzēm tiek aicināti pazīstami brāļi-sludinātāji un pieredzējušas māsas-dvēseļu aprūpētājas. Bet tie, kuriem būtu drosme izstāstīt saviem brāļiem-vīriem par savu garīgo nepastāvību un neskaitāmām kļūdām ģimenes vadībā, nez kāpēc netiek atrasti. Galu galā, ja viņi ir, tad draudzes vadītāji izvēlas viņus neaicināt.
Lai tie nebūtu tikai tukši vārdi, minēšu divus piemērus no reālās dzīves. Kādu dienu pusdienlaikā mūsu misijas "Dzīvie ūdeņi" birojā atskanēja telefona zvans. Paceļot klausuli, es dzirdēju vīrieša balsi, kurš iepazīstināja ar sevi kā lielas kristiešu draudzes diakonu. Viņš teica, ka viņu draudzes māsas vēlas ar mani tikties, un ir lūgušas viņu oficiāli organizēt šo vizīti. Atbildot uz to, es painteresējos, kas viņas īpaši interesē, un ko viņas vēlētos dzirdēt.
“Daudzām no viņām ģimenēs ir dažādas problēmas,” skaidroja brālis. – “Tāpēc būtu vēlams, lai jūs kopā sarīkotu māsu tikšanos vai pat divu dienu sieviešu semināru un pamācītu kā dvēseļu aprūpētāja.”
“Jā, bet laulībā ir divi cilvēki – vīrs un sieva, tāpēc par ģimenes problēmām būtu jāuztraucas abiem. Vai nebūtu labāk sanākt kopā uz šādu kopīgu sarunu visiem jūsu laulātajiem? Tas būtu daudz auglīgāk.”
“Nu ko, tad es parunāšu ar mūsu mācītāju un citiem vadošajiem draudzes brāļiem, un pēc tam jums paziņosim lēmumu”, - diakons piesardzīgi teica un pieklājīgi atvadījās.
Pēc tam pagāja nedēļas un mēneši, bet solītais zvans tā arī nesekoja. Varbūt jūs teiksiet, ka brāļi vienkārši nevarēja atļaut sievietei sevi mācīt, jo māsām bibliski nav tiesību to darīt. Iespējams, ka tas tā ir. Bet nez kādēļ, saslimuši ar kādu fizisku slimību, tie paši brāļi daudz nedomājot dodas pēc palīdzības pie sievietes-ārstes un cītīgi izpilda visus viņas norādījumus. Un tad nav svarīgi, vai ārsts ir vīrietis vai sieviete, ja vien viņa nozīmētā ārstēšana līdz. Tātad runa nav par to, kas māca, bet gan par to, ka brāļi-vīri vienkārši nevēlas pieņemt nekādas pamācības un aizrādījumus.
Šo faktu apstiprina arī cits piemērs, par kuru stāstīja brālis no ASV, kurš ir diezgan pazīstams sludinātājs un dvēseļu aprūpētājs: “Reiz man piezvanīja citas pilsētas kristiešu draudzes mācītājs un lūdza noorganizēt māsu tikšanos par tēmu “Laulība un ģimene”, pastāstot par viņu mērķi, lomu un vietu ģimenē. Uzklausījis viņu, atbildēju, ka piekrītu šādai vienas dienas konferencei sievietēm ar nosacījumu, ka vispirms noturēšu piecas tikšanās vīriešiem. To dzirdot, mācītājs klusēdams nolika klausuli un vairs nezvanīja.”
Kā gan sātans un pasaules gars ir sagrozījis mūsu vīriešu prātus, ka viņi tic, ka ir tik perfekti, ka viņiem nav vajadzīgs neviens, kas viņus pamācītu un iedrošinātu, lai gan tieši tas ir tik ļoti vajadzīgs! Dīvaini, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir vispāratzīts, ka visām pārmaiņām uz labo pusi ģimenē jāsākas ar sievu, nevis ar vīru, lai gan pat paši vīrieši atzīst, ka viņu dzīve un uzvedība mājā varētu likt vēlēties ko labāku. Runājot par kristīgo draudžu kalpotājiem, šķiet, ka viņiem neienāk prātā, ka ne tikai ar savu dzīvi jārāda īstena laulātā un tēva paraugs, bet arī jāmāca esošajiem un topošajiem vīriem draudzē, ko nozīmē būt par ģimenes galvu. Tādu uzstādījumu trūkums un no tā izrietošā vīru nevērība pret stingrajām Bībeles pavēlēm ir novedusi pie tā, ka sievietes- kristietes arvien biežāk raud un dvēseles aprūpes sarunās stāsta, ka mūsu brāļu vidū praktiski nav īstu vīriešu, aiz kuriem viņas justos kā aiz akmens sienas. Un tā nav stiprā dzimuma pazemošana, bet tikai fakta konstatācija.
Par to, cik nopietni Dievs raugās uz vīru paklausību Viņa pavēlēm, kas attiecas uz sievām, var spriest pēc vārdiem, kas reiz izskanēja no Kristus mācekļu mutes: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties” (Mateja 19:10). Senatnē saskaņā ar Mozus likumu vīrs bija pilnībā atbildīgs sabiedrības priekšā par savas sievas labklājību. Viņam vajadzēja viņu finansiāli nodrošināt, aizsargāt, pasargāt, mierināt un visādā ziņā atbalstīt. Jāsaka, ka no šiem pienākumiem vīrieši nav atbrīvoti arī mūsdienās.
Pasaulslavenais kristiešu ģimenes psihologs Dr. Džons Dobsons savā grāmatā “Ko sievietes vēlas, lai viņu vīri par viņām zinātu” par šo tēmu raksta: “Mēs, vīrieši, neievērojam Dieva dotos pienākumus rūpēties par savas ģimenes labklājību, audzināt bērnus, plānot izdevumus, sniegt garīgu vadību, mīlēt, aizsargāt un pasargāt. Tā vietā mēs nodzīvojam dzīvi, rūpējoties tikai par sevi un domājot tikai par savām vajadzībām, priekiem un sociālo stāvokli. Nav brīnums, ka mūsu sieviešu pašcieņas zudums, vientulība, izolācija un grūtsirdība ir sasniegusi kritisko līmeni. Vīru un sievu attiecību pasliktināšanās veicina sieviešu depresijas padziļināšanos, un tikai mēs, vīrieši, spējam šo situāciju labot.”
Attīstot šo ideju tālāk, Dr. Džons Dobsons turpina: “Ja vēlaties, lai sieva uzņemtos mātes pienākumus un visu, kas ar to saistīts, jums ir jāsniedz viņai atbalsts un palīdzība. Jums vajadzētu uzklausīt viņu, kad viņa sūdzas, ka viņai bijusi smaga diena ar bērniem, sniegt padomu un izteikt savu viedokli, jums jāpalīdz viņai ieaudzināt bērnos disciplīnu, mācīt un vadīt. Jums ir jāapmierina viņas emocionālās un romantiskās vajadzības, kas uzkrājušās jūsu prombūtnes laikā. Jums jāsaprot, ka viņai vismaz reizi nedēļā ir nepieciešama atpūta no bērniem, un, vēl svarīgāk, jums jāatrod laiks savai ģimenei. Vīrietim nav grūti sešas vai pat septiņas dienas nedēļā veltīt darbam, ja viņam tas patīk. Viņš tur apmierina sava “es” vajadzības un ir gatavs tam veltīt četrpadsmit stundas dienā. Taču šajā gadījumā esošie apstākļi sāk darboties kā ķēdes reakcija un kaitē tiem, kas no tiem ir atkarīgi. Nevēloties mazināt mātes lomu, tomēr uzskatu, ka ģimenes laime pirmām kārtām ir atkarīga no ģimenes tēva. Lai sieviete būtu apmierināta ar dzīvi un sevi – un tas ir nepieciešams laimīgai ģimenei – viņai nepārtraukti jājūt mīļotā vīra rūpes un cieņa.”
Dievs vīrietim ir paredzējis pildīt, par viņu vājākās sievietes, līdera, vadītāja, patrona un aizbildņa lomu. Tomēr sātans ir tik ļoti sagrozījis šīs viņam dotās vadošās tiesības, ka tās mēdz izpausties kundziskā pārākumā - diktatūrā, rupjībā un nežēlībā, dažkārt sasniedzot despotismu. To darot, vīrs aizmirst, ka jebkura vardarbība pret sievu un viņas cilvēciskās cieņas pazemošana runā par viņa miesīgās grēcīgās dabas izpausmi, kas ir sagrozījusi Dieva pienākumu būt par galvu šī vārda augstākajā un cēlākajā nozīmē. Kundzisks pārākums ir sagrozīta virsvadība, kas ir tieši pretēja tam, ko Kungs bija iecerējis no sākuma.
Iespējams, ka apustulis Pēteris, zinot šo vīrieša tieksmi uz varu un rupjo kundzību, pēc pirmās vēstules trešajā nodaļā sniegtās pamācības sievietēm, nekavējoties vēršas pie vīriešiem ar stingras pavēles vārdiem: “Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi (t.i. labvēlīgi, apdomīgi) ar sievieti kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir arī žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.” Burtiskā tulkojumā no ebreju valodas tas izklausās šādi: “Tāpat vīriem kopdzīvē jāizturas ar pienācīgu sapratni un cieņu pret sievu, jo, lai gan viņas ir vājākais dzimums, viņas ir līdzvērtīgas vīriešiem kā žēlastības pilnās dzīvības dāvanas mantinieces. Tad nekas netraucēs jūsu lūgšanām.”
Vārdam "labvēlīgi" ir sakne "labs", kas apzīmē laipnību, iejūtību, gudrību, pieklājību un pacietību. Apdomīga izturēšanās pret sievu, kā pret vājāko trauku, ir attieksme, kurā tiek ņemtas vērā visas viņas kā sievietes psiholoģiskās un fizioloģiskās īpašības, viņas nespēks un vājums, kas vīrietim jāpacieš, apklājot to visu ar savu mīlestību un uzmanību. Apdomība ietver savas sievas rakstura un īpašību izpēti un izzināšanu, viņas garīgo, emocionālo un fizisko vajadzību savlaicīgu apmierināšanu, pasargāšanu no smagas fiziskas slodzes, kas pārsniedz viņas ķermeņa fizioloģiskās iespējas, kā arī maigumu, mīļumu un gudrību, veidojot ar viņu attiecības. Apdomība no vīra puses ir īpaši svarīga periodos, kad organismā notiek ievērojamas hormonālās izmaiņas, kad sievietei īpaši nepieciešams atbalsts, sapratne, mierinājums un uzmundrinājums (menstruāciju, grūtniecības, zīdīšanas un menopauzes laikā).
Nākamā Dieva pavēle, kas vīriem attiecībā uz viņu sievām ir atslēgas vārdi, atrodama Vēstules Kolosiešiem 3.nodaļas 19.pantā: “Vīri, mīliet savas sievas un neesiet skarbi pret viņām.” Šie īsie vārdi izceļ divas izplatītākās vīriešu negatīvās iezīmes – mīlestības trūkumu un ar to saistīto skarbumu. Diemžēl dzīve rāda, ka daudzi stiprā dzimuma pārstāvji mēdz ātri zaudēt dedzīgu mīlestību pret savām izredzētajām, un tas ir raksturīgi ne tikai vīriem, kas nepazīst Dievu, bet arī kristiešiem. Viens no šādiem ticīgiem vīriem dvēseļu aprūpes laikā kaislīgi teica: ”Man šķiet, ka pietiek pat ar diviem gadiem, lai vīrietim viņa sieva apniktu un burtiski sāktu tracināt. Kas attiecas uz mani personīgi, tad es jau pēc laulības dzīves pirmā gada biju mūsu kopdzīvi atēdies.”
Jāteic, ka tas parasti notiek, kad apprecas jauni vīrieši, kurus vada tikai miesaskāre, ko viņi vairs nav spējīgi apvaldīt. Tad viņi nespēj domāt ne par ko citu, kā tikai par laulības gultu, kur viņi cer apmierināt mocošās seksuālās vajadzības. Taču dzīve viņiem kā ģimeņu galvām izvirza daudzas un dažādas prasības, par kurām viņi vienkārši nevēlas pirms apprecēšanās domāt. Vēlme dzīvot kā līdz šim, kā vēlas, nevēlēšanās uzņemties atbildības nastu un neskaitāmās ikdienas rūpes par ģimeni vīriešus noved pie strauja noguruma, depresijas, atrautības, vilšanās, neapmierinātības un slepenas vēlmes piedzīvot ko jaunu. Ielaižot savās sirdīs šādas domas, viņi aizmirst, ka “svētīgāk ir dot nekā ņemt” (Ap.d.20:35) un ka sevis atdošana citiem var būt ne tikai slogs, bet arī prieks, kas veicina viņu briedumu, personības attīstību, garīgo izaugsmi un stiprināšanos ticībā.
Mīlēt un būt mīlētam ir lielākā laime uz zemes, tāpēc ir vērts dzīvot, izturēt, paciest, piedot, piepildīt savu likteni un būt atbildīgam par sev uzticētajiem cilvēkiem un, pirmkārt, par savu dzīves partneri. Konstantinopoles patriarhs un ekumēniskais skolotājs Jānis Hrizostoms jau mūsu ēras ceturtajā gadsimtā teica: “Nav nekā dārgāka kā būt mīlētam no sievas un mīlēt viņu. Kur tas tā ir, tur ir visa bagātība, visa laime; ja tas tā nav, tad nekas cits nepalīdz, viss ir pilns ar nepatikšanām un vilšanos. Tāpēc centīsimies pēc tā pāri visam.”
Mīlestība uz savu dzīves partneri nozīmē ne tikai spēcīgas jūtas, labas domas un cēlus nodomus, bet arī savu pienākumu izpildīšanu pret viņu un viņas augstās vērtības atzīšanu atbilstoši Dieva plāniem laulībai. Šādai mīlestībai ir jāizpaužas konkrētās darbībās, nevis verbālās izpratnes un līdzjūtības izpausmēs. Viktors Ņemcevs grāmatā “Mīlestības savienība” par to raksta: “Tu vari just līdzi savai sievai, ka viņai ir grūti un nepalīdzēt, bet skatīties televizoru; tu vari viņai pateikt, ka katram cilvēkam ir vajadzīga komunikācija, taču nerunāties ar viņu, bet aizbēgt pie draugiem un paziņām; tu vari sacerēt sprediķus par lūgšanas spēku, bet nelūgties kopā ar sievu par viņas vajadzībām; tu varat apbrīnot dabas skaistumu, bet aizmirst uzdāvināt savai dzīvesbiedrenei ziedus; tu vari runāt par piedošanas un piekāpšanās spēku, bet pēc pirmā sievas iebilduma izrādīt aizkaitinājumu un dusmas; tu vari just līdzi savai sievai, ka viņai nav skaistas kleitas, taču necensties nopelnīt naudu, lai viņai to uzdāvinātu; tu vari runāt par sievietes dvēseles skaistumu un cilvēka unikalitāti, taču tā arī noklusēt savu attieksmi pret sievu kā īpašu un labāko sievieti. Vārdi "es tevi mīlu" ir skaisti, bet, ja mēs tos neparādīsim praksē, tad tas viss ir tikai gaisa kulšana un nekas vairāk. Apustulis Pāvils par šo saka, ka, ja "man nav mīlestības, tad es neesmu nekas" (1. Kor. 13:2).
Mēs varam būt “kaut kas” darbā, mēs varam būt īpaši cilvēku acīs, bet laulībā, ja mēs nekalpojam otram, mēs esam “nekas”. Mēs varam būt “kaut kas” laulībā, ja ar mīlestību un no visas sirds apmierinām sava laulātā vajadzības, kas mums kļūst svarīgākas par mūsu pašu vajadzībām. Mīlestība dod mums spēku darīt to, ko mēs bez tās nekad nedarītu. Pirmās vēstules korintiešiem trīspadsmitajā nodaļā ir sniegts labs apraksts par to, ko mīlestība dara, un ko tai nevajadzētu darīt. Mīlestība savā būtībā (un ne gramatikā) ir darbības vārds, tas ir, tā izpaužas caur darbību. Vairumā gadījumu katrs cilvēks zina, kas ir īstas mīlestības akts. Jēzus Kristus mums piedāvā “zelta likumu”: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” (Mat. 7:12).
Nu ko, mēs vienkārši nevaram tam nepiekrist. Ja laulātā vārdi, darbi un rīcība nerunā par mīlestību, tad visi viņa apliecinājumi sievai, ka viņš viņu mīl, ir nekas vairāk kā tukša frāze. Varbūt tāpēc mans vīrs izvairās runāt ar mani par mīlestību. Uz mūsu laulības dzīves sākumā viņam uzdoto jautājumu, kāpēc viņš skopojas ar vārdiem, paužot savas jūtas, viņš mierīgi atbildēja: “Ja mana attieksme pret tevi, mana uzvedība, rīcība un darbi neliecina par mīlestību, tad kāpēc par to runāt. Un, ja tie to apstiprina, tad vārdiem, manuprāt, nav nekādas nozīmes. Tā vietā, lai pārliecinātu, labāk ir parādīt.” Un tieši tāpēc, ka viņš ne tik daudz runā par mīlestību, cik to man parāda ar savu uzvedību, attieksmi un darbiem, es viņu īpaši novērtēju un cienu. Galu galā, šādi rīkojoties, viņš precīzi izpilda Jēzus Kristus mācekļa, kuru mēs bieži saucam par mīlestības apustuli, norādījumus: “Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību” (1. Jāņa 3:18).
Kad vīrietis savā sirdī zaudē mīlestību, viņš arvien vairāk sāk “ierauties sevī”, kas izpaužas skarbumā - atsvešinātībā, izolētībā un aukstumā. Sievai ar tādu vīru ir ļoti grūti. Viņa nezina, kā viņam tuvoties. Viņš ir drūms, dusmīgs, pārlieku stingrs, prasīgs un vienmēr ar visu neapmierināts. Viņu ir ļoti grūti iepriecināt, jo katrs sīkums viņu sadusmo. Gadu gaitā šāds vīrs pārvēršas par īstu tirānu un despotu, bieži vien pats to nemanot.
Kāda kristiete, kas dzīvoja kopā ar savu ticīgo vīru vairāk nekā trīsdesmit gadus, ar dziļām skumjām sacīja: ”Mūsu laulība bija laimīga tikai pirmos divus kopdzīves gadus. Tad vīrs pamazām sāka attālināties un ievilkties sevī. Viss manī viņu sāka kaitināt. Tad viņam likās, ka esmu bezgaumīgi ģērbusies, tad viņš sašuta, ka par daudz laika pavadu pie spoguļa. Tad viņš sāka aizrādīt, ka es neprotu pareizi uzvesties, kad ejam ciemos. Tad viņš dusmīgi atgrūda ēdiena šķīvi, pārmetot, ka es vienmēr gatavoju vienu un to pašu. Tad atkal apgalvoja, ka senāk es pret viņu esmu bijusi maigāka, sirsnīgāka un uzmanīgāka. Tad viņš pēkšņi eksplodēja un dusmās aizgāja, kad es mēģināju ar viņu runāt no sirds uz sirdi, vēloties kaut kā uzlabot mūsu attiecības. Uz visiem maniem lūgumiem pārskatīt viņa attieksmi pret mani, mans vīrs atbildēja, ka man kā kristīgai sievai ir pienākums viņam paklausīt. Ar gadiem viņš kļuva vienkārši nepanesams. Mēs ar bērniem dzīvojām pastāvīgās bailēs ar kādu vārdu vai rīcību izraisīt viņā neapmierinātību vai dusmas. Šī iemesla dēļ mēs centāmies būt pēc iespējas mazāk pamanāmi, un arī tas viņam nepatika. Turklāt mans vīrs pastāvīgi bija neapmierināts ar mūsu intīmo dzīvi, apsūdzot mani vēsumā un nespējā viņu padarīt laimīgu, tāpēc es vienmēr gāju uz laulības gultu kā uz moku solu. Šī iemesla dēļ viņš divas reizes pat pacēla roku pret mani. Bērni reti dzirdēja labu vārdu no sava tēva. Tikai prasības, niknus aizrādījumus un rupjus uzkliedzienus pie katras mazākās kļūdas vai neveiksmes. Viņi bieži atkārtoja, ka nevar sagaidīt, kamēr izaugs un varēs pamest vecāku māju, kurā nekad nebija mīlestības.
Es mēģināju viņus pārliecināt, ka, neskatoties uz visu, viņš ir un paliek viņu tēvs, kuru vajag mīlēt un cienīt, bet viņi tikai klusēja, lai mani nesāpinātu vēl vairāk. Tā tas turpinājās, līdz vīrs saslima ar aknu vēzi, kas īsā laikā pārvērta viņu par skeletu. Īsi pirms nāves viņš man un bērniem lūdza piedošanu par savu skarbumu, bet kas no tā? Protams, priecājos, ka viņš izdarīja vismaz to, bet mūsu kopējā dzīve bija pagājusi, atstājot manā un bērnu sirdīs tikai sāpes un rūgtas atmiņas.”
Vārdam “skarbs”, kā to lieto apustulis Pāvils vēstules Kolosiešiem trešajā nodaļā, ir daudz nozīmju un tādas cilvēciskas īpašības kā: pārāk stingrs, prasīgs, nīgrs, auksts, cietsirdīgs, nesasniedzams, dusmīgs, naidīgs, ļaunatminīgs. Grāmatā “Ģimenes dzīve Kristū” autors Nils Andersons to raksturo šādi: “Vīrieši viegli padodas rūgtumam pret sievām. Viņos sāk krāties aizvainojums. Viņi vairs neatrod mīlestību savās sirdīs un “ieraujas sevī”. No tā cieš pat garīdznieku ģimenes. Saskaņā ar kādu žurnālu, 41% mācītāju ziņo, ka jūtas dusmīgi uz savām sievām. Un tāpat kā mācītāji cīnās ar dusmām, tā arī viņu ganāmpulki. Sliktākais ir tad, kad rupjības, rūgtums attiecībās, aizvainojums, dusmas un niknums sasniedz galējās izpausmes sitienu veidā.”
Dieva Vārds saka: “Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet jums dusmojoties; Un nedodiet vietu velnam” (Ef. 4:26-27). Vienmēr, kad kļūstam aizkaitināti un dusmīgi, neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē, mēs atveram sevi velnam. Mūsu civilizētajā, bet visos aspektos kritušajā sabiedrībā dusmas tiek uztvertas kā noderīga emociju izpausme, kas dod cilvēkam atbrīvošanos no uzkrātā stresa. Tikai Salamana Pamācību grāmatas autors nepieturas pie šāda viedokļa, gudri atzīmējot: “Nejēga izkrata sava gara saturu pilnīgi cita priekšā, bet īsteni gudrais to pataupa sev” (Salamana Pamācības 29:11). Īpaši svarīgi ir atturēties no dusmām gadījumos, kad izpaužas mūsu egoisms. Lai cīnītos pret dusmām, Bībelē ir padoms: ”Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties, jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību” (Jēkaba 1:19—20).
Pats nesaprotamākais ir tas, ka, izgāžot pār ģimeni savus mūžīgos grēkus - aizkaitinājumu un dusmas, ticīgie vīri aizmirst apustuļa Pāvila vārdus, kas izskan ne tikai kā vēlējums, bet arī kā pavēle: “Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” (1. Tim. 2:8). Šī rakstvieta parāda, cik svarīgi ir nākt pie Tā Kunga ar nepieciešamo garīgo attieksmi un pareizu gara un sirds stāvokli, lai mūsu lūgšanas netraucēti paceltos debesīs. Šajā pavēlē uzsvars tiek likts ne tik uz stāju, cik uz lūdzošā cilvēka iekšējo stāvokli. Rokas šeit simbolizē visu kristieša dzīvesveidu un, pirmkārt, mīlestību un mieru attiecībās ar mīļajiem. Tomēr, lai gan šie Svēto Rakstu vārdi mums visiem ir labi zināmi, nereti gadās, ka, mājās izgāzis aizkaitinājumu un dusmas, vīrs atnāk uz baznīcu, nostājas pie kanceles un lūdz Kunga klātbūtni un svētību, pat nepadomājot par to, cik smieklīgi un liekulīgi tas skan no viņa lūpām.
No visām pavēlēm, kas attiecas uz vīru, viena ir tik pārsteidzoša, ka tīri cilvēciski, to ir grūti aptvert ar prātu, jo vīra un sievas attiecības tajā tiek salīdzinātas ar attiecībām starp Kristu un Baznīcu. Un tas izklausās šādi: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi, jo mēs esam Viņa miesas locekļi. Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu. Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.” (Ef.5:25-33).
Šajā konkrētajā pavēlē "vīri, mīliet savas sievas" uzsvērtas nevis vīra tiesības valdīt pār savu sievu, bet gan pienākums viņu mīlēt. Pamatojoties uz to, attiecībās ar sievu vīrs ieņem tādu pašu stāvokli kā Kristus attiecībā pret vispārējo Baznīcu. Kristus ir Baznīcas galva un tajā pašā laikā tās Glābējs. Tāpat vīrs ir sievas galva un reizē arī viņas aizbildnis. Kā galva viņš viņu mīl un vada, bet kā aizbildnis nodrošina visu, kas viņai nepieciešams, rūpējas par viņu un aizsargā viņu. Tāpat kā Kristus reiz sevi atdeva Baznīcas labā, tā arī vīram ir jānogalina savs egoisms un savs “es”, lai tas būtu par piemēru savai sievai. Viņa uzdevums nav turēt viņu paklausībā, bet gan mīlēt viņu tā, kā Kristus mīl Baznīcu, pierādot to ar savu nāvi pie Golgātas krusta. Uzsverot nepieciešamību šajā ziņā līdzināties Kristum, Jānis Hrizostoms reiz teica: “Rūpējies par savu sievu, kā Kristus rūpējas par Baznīcu- pat ja tev būtu par viņu jāatdod sava dvēsele, pat ja tev nāktos piedzīvot atkārtotus zaudējumus, jo, to visu pārcietis, tu tik un tā nedarīsi neko līdzīgu tam, ko Kristus darīja Baznīcas labā.”
Cita šīs neparastās pavēles daļa salīdzina mīlestību pret sievu ar vīra mīlestību pret sevi. Mēs visi zinām, ka katrs cilvēks instinktīvi rūpējas par savu ķermeni un saudzīgi izturas pret to. Viņš to baro, silda, apģērbj, vanno un pasargā no visām neērtībām, ievainojumiem un sāpēm. Bez šīs pastāvīgās aprūpes tas vienkārši neizdzīvotu. Šāda attieksme pret savu ķermeni ir vēl viens vīra attieksmes pret sievu prototips, tādējādi norādot uz viņa pienākumiem. Tāpat kā pienācīgas ķermeņa kopšanas trūkuma gadījumā cilvēks var nodarīt kaitējumu savai veselībai, kas izpaudīsies nespēkā, slimībā un pat nāvē, tāpat, ja vīrs nerūpējas par savu sievu kā vājāko trauku, viņš pats agrāk vai vēlāk par to cietīs. Tieši tādā veidā Bībele sludina apbrīnojamo un, iespējams, mums pat visgrūtāk uztveramo patiesību, kas saka, ka vīram jāizturas pret savu sievu, kā Kristus izturas pret Baznīcu.
Pienākums, ko Dievs uzliek vīrietim kā ģimenes galvai, ietver ne tikai Svētajiem Rakstiem atbilstošu attieksmi pret savu sievu, bet arī viņa primāro lomu bērnu garīgajā audzināšanā. Lai gan Bībelē nav īpaši norādīts, ka vīrietim savās mājās būtu jādarbojas kā priesterim, tomēr, pamatojoties uz faktu, ka ģimene ir miniatūra draudze, sludinātāji mēdz attiecināt tieši šo definīciju uz kristīgiem vīriem. Tomēr viena lieta ir saukties un pavisam cita būt. Galu galā, ja vīrs vēlas, lai viņu ģimenē uztvertu kā mājas priesteri, viņam ir jāizpilda prasības, ko Bībele izvirza ne tikai bīskapam, bet arī presbiteram, diakonam un jebkuram citam baznīcas kalpotājam, proti,: “Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā; ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam; tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā; (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?) ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā. Diakoniem tāpat būs būt cienīgiem, ne divkosīgiem, ne pārmērīgiem vīna baudītājiem, ne negodīgas peļņas kāriem, tādiem, kas ticības noslēpumu glabā skaidrā sirdsapziņā.” (1. Tim. 3:2-9).
Kā redzam, prasības pret Dieva kalpu ir ļoti augstas, tādēļ, lai būtu īsts mājas priesteris, vīram- kristietim vispirms ir jābūt personīgai saiknei ar Kungu un pareizām attiecībām ar Viņu. Galu galā viņam ir jāvada mājas Bībeles lasījumi kopā ar sievu un bērniem, jārūpējas par viņu dvēseles stāvokli, jārunā par dažādiem dzīves jautājumiem, jāatrisina radušies ģimenes konflikti, jāatbild par viņu garīgo un morālo izaugsmi, jāmāca svarīgākie kristiešu principi, jāiedrošina, jāpamāca, jāinstruē, jāmierina, jābrīdina par nepareiziem soļiem un darbībām, jāuzklausa viņu problēmas un vajadzības. Un tas ir vienkārši neiespējami bez Dieva palīdzības un vadības. Tāpēc ģimenes galvai pastāvīgi jāaug Kristus atziņā, sekojot Viņam Garā un patiesībā.
Diemžēl, lielākajā daļā kristiešu ģimeņu vīri nespēj pildīt mājas priesteru pienākumus tieši tāpēc, ka viņiem pašiem nav pareizu attiecību ar Kungu. Starp viņiem bieži ir tādi, kas vienkārši aizmirst par šo lomu vai pilnībā to atstāj novārtā. Aizbildinoties ar aizņemtību, laiku, kas būtu jāvelta ģimenei, viņi izmanto karjerai, naudas pelnīšanai, dažādiem vaļaspriekiem, paziņām un draugiem, kalpošanai draudzē u.tml. Atbildība par bērnu garīgo veidošanos un audzināšanu arvien vairāk tiek novelta uz viņu palīgu vājajiem pleciem, kas jau tā ir pārslogotas ar mājas darbiem. Bieži vien sanāk, ka vīri vaino tikai savas sievas, ja viņu bērni vēlāk dzīvē iet sliktus ceļus, lai gan Svētie Raksti skaidri saka: “Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” (Ef.6:4).
Kā redzams no šiem vārdiem, atbildība par bērnu audzināšanu un vešanu pie Dieva tiek uzlikta nevis mātēm, kā daudzi uzskata, bet gan ģimeņu tēviem. Vecās Derības laikā augstais priesteris Ēlis pievērsa sev Dieva dusmas tieši tāpēc, ka viņš neaudzināja savus dēlus Tā Kunga bijībā un pieļāva viņu izdarītās netaisnības. Ēļa sieva pat nav pieminēta Bībeles lappusēs (skat. 1. Samuēla 3:11-13, 4:11-18). Šim piemēram vajadzētu atgādināt ģimeņu tēviem, ka mūžībā viņi nevarēs novelt vainu par sliktu bērnu audzināšanu uz savu sievu, bet būs atbildīgi par to paši.
Mēs bieži dzirdam mācītājus žēlojamies, ka viņu kalpošana prasa tik lielu atdevi, ka viņiem vienkārši neatliek laika savai ģimenei. Tomēr tas nav attaisnojums. Neviens amats draudzē un neviens darbs, kas veikts Kunga labā, nevar attaisnot nevērību pret savu ģimeni, kur ir jāparāda uzticība un paklausība Dieva Vārdam pirmām kārtām. Ne velti ir rakstīts: “Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Tim. 5:8). Agrīnās apustuliskās baznīcas laikos kandidātu piemērotība baznīcas amatam tika vērtēta nevis pēc viņu dotībām un spējām, bet gan pēc tā, cik labi viņi vadīja savas ģimenes. Tieši šī iemesla dēļ apustulis Pāvils, paužot šaubas par tiem, kas to atstāja novārtā, sacīja: " Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?" (1. Tim. 3:5). Darbu Dieva druvā nedrīkst darīt, kaitējot attiecībām ar tuvākajiem, par kuriem Kungs vispirms prasīs atskaiti mūžībā.
Nešaubos, ka ir draudžu kalpotāji un ģimeņu tēvi, kuri cienīgi nes līderu titulu, taču diemžēl mūsdienās viņus var atrast arvien retāk. Man personīgi daudzus gadus ilgas dvēseļu aprūpes kalpošanas laikā tikai dažas reizes bija paveicies satikt šādus brāļus. Viena pieaugušais dēls man pastāstīja par savu tēvu, kad es viņam jautāju, kur viņam ir tik reta dāvana atrast ceļu uz savu bērnu sirdīm. "Es domāju, ka es to saņēmu mantojumā no sava tēva," viņš atbildēja pēc pārdomu brīža. “Fakts ir tāds, ka mans tēvs, būdams sludinātājs un kalpotājs, lielāko daļu savu vērtīgo atziņu centās nodot mums, saviem bērniem. Atgriezies noguris no darba un paēdis vakariņas, viņš negāja pie miera, bet, paņēmis Bībeli, aicināja mūs pie sevis. Par atbildi mēs bez vilcināšanās priecīgi atmetām savas aktivitātes un apsēdāmies pie viņa, zinot, ka mūs atkal gaida kaut kas interesants. Viņš Dieva Vārdu mums prata pasniegt tik vienkārši un saprotami, pavadot to ar atbilstošiem stāstiem un piemēriem no dzīves, ka mēs klausījāmies viņā ar aizturētu elpu vai steidzāmies stāstīt kādu uzskatāmu piemēru no skolā vai savā starpā pieredzētā. Turklāt viņa pamācībās mēs viņu nemitīgi atpazinām, jo viņš nekad nav mācījis neko tādu, ko nebūtu pielietojis savā ikdienā. Tētis, viņa dzīve un attieksme pret mammu mums bija labākais Bībeles patiesības apliecinājums. Viņš patiešām bija mūsu mājas priesteris un padomdevējs, tāpēc viņa audzināšanas un staigāšanas ar To Kungu augļi ietekmēja ne tikai mani, bet arī pārējos manus piecus brāļus. Viņi visi, izņemot vienu, kļuva par sludinātājiem, mācītājiem un brīnišķīgiem savu bērnu tēviem.”
Par vēl vienu šādu tēvu, kurš ir ģimenes mentors un mājas priesteris, pastāstīja viņa paša sieva. "Vai zināt, kas ir pārsteidzoši," viņa iesāka, - “Parasti valda uzskats, ka bērni ar visām savām problēmām un vajadzībām vēršas pie mammas, lūdzot par to runāt ar tēti vai kaut kādā veidā ietekmēt viņu. Bet mūsu ģimenē ir tieši otrādi. Bērni nāk nevis pie manis, bet pie vīra un ir tik atklāti pret viņu, ka es par to varu tikai priecāties. Pat pieaugušās meitas savās intīmākajās lietās dalās ar viņu, nevis ar mani, par ko es neesmu pārsteigta, zinot viņa prasmi runāt no sirds uz sirdi. Viņš nav sludinātājs vai draudzes kalpotājs, tomēr, kad viņš sāk sarunu par Dieva Vārdu vai stāsta bērniem par kādu no savām jaunākajām pieredzēm ar Kungu, es vienmēr lūdzu viņus pienākt tuvāk virtuvei, lai, klājot galdu, es varētu dzirdēt dziļās domas, kurās viņš dalās. Visas mūsu kopīgās dzīves laikā es pateicos Dievam, ka man ir devis tādu dzīves biedru, kurš ir paraugs maniem bērniem un man it visā. Viņš nekad nav apgalvojis, ka ir mājas priekšnieks un nekad nav prasījis padevību un paklausību, bet mēs to ar prieku darām, uzklausot katru viņa padomu un viedokli, jo mēs redzam, ka viņš ir Kunga vadīts un Viņam paklausīgs. Es domāju, ka, ja visi mūsu kopienas brāļi būtu kā mans vīrs, tad daudzu mūsu ģimeņu traģēdijas un laulības problēmas vienkārši nepastāvētu.”
Starp citu, jautājums par sievu paklausību un padevību ir daudzu ticīgu vīru iecienīts temats, kuri ir pārliecināti, ka vispirms viņu sievām jāpakļaujas viņiem kā ģimeņu galvām, un tad viņi, atbildot uz to, izrādīs viņām savu mīlestību. Tomēr šī pieeja neatbilst Svētajiem Rakstiem. Galu galā, ja attiecībā pret sievu vīram ir jābūt līdzīgam Kristum, tad nevis sievai, bet viņam jābūt galvenajam visu pozitīvo pārmaiņu iniciatoram ģimenē. Vīram vispirms ir jāuzņemas iniciatīva mīlēt, saudzēt un aizsargāt savu sievu neatkarīgi no tā, kāda viņa ir. Dievs ir radījis sievieti, ieliekot viņā iekšējo vajadzību atbildēt ar pateicību un paklausību tam, kas viņu mīl. Tāpēc, būdams pirmais, kas uzņemas iniciatīvu mīlestībā, vīrs iegūst paklausīgu palīgu. Tieši to ar mums dara Dieva Dēls, dāvājot mīlestību, pacietību, piedošanu, līdzjūtību un žēlastību, ko mēs nekādā veidā neesam pelnījuši. Kristus pirmais mīlēja Baznīcu un katru no mums, kad mēs ne tikai nepaklausījām Dievam, bet bijām arī Viņa pretinieki, kā rakstīts: “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom.5:8). Pieprasot no sievas padevību un paklausību, bet nepildot Kunga doto pavēli viņu mīlēt, vīrs rīkojas pretēji Svētajiem Rakstiem.
Tomēr tas vēl nav viss. Koncentrējoties uz sievas absolūto bezierunu paklausību, daudzi vīri uzskata, ka tas viņiem dod tiesības izturēties pret viņu tā, it kā viņa būtu viņu īpašums, darot, kā ienāk prātā, lai gan Dieva Vārdā par šādu uzvedību nav pat ne miņas. Sievu vīram Dievs dāvā kā dāvanu, kā palīgu viņa uzturēšanās laikā uz zemes. Un par to, kā viņš rīkojās ar šo dāvanu viņu kopdzīves laikā, viņam tiesas dienā būs jāatskaitās. Turklāt Kungs viņam jautās ne tikai par viņas garīgo stāvokli, bet arī par to, kā viņš rūpējās par viņas veselību un kā izmantoja viņas ķermeni.
Ticīgiem vīriem nevajadzētu aizmirst, ka, runājot par viena cilvēka pakļaušanos otram, Bībelē ir norāde ne tikai uz sievu pakļaušanos vīram, bet arī viņu savstarpējo pakļaušanos: “Un pakļaujieties (esiet paklausīgi) cits citam Kristus bijībā” (Ef.5:21). Vārds “pakļauties” Svētajos Rakstos nozīmē: “no mīlestības, labprātīgi dalieties savās tiesībās savā starpā” vai, citādi sakot, “no uzticības Kristum, apzināti, aiz mīlestības, nododiet to, kas jums ir dots jūsu laulātajam, viņa vajadzības izvirzot augstāk par jūsu tiesībām un vēlmēm”. Šāda paklausība vienam pret otru palīdz mums izvairīties no sašutuma, prasībām, egoisma, bezjūtības un nežēlības.
Šādas paklausības dziļākā un pareizākā bibliskā jēga ir atklāta piemērā par mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus “godbijīgo paklausību” Tēvam, par kuru teikts, ka “ Savās miesas dienās ar stipru balsi un asarām Viņš ir raidījis daudz karstu lūgšanu pie Tā, kas Viņu varēja izglābt no nāves, un ir ticis atpestīts no bailēm un, Dēls būdams, tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.” (Ebr.5:7-8). Tieši tādu pašu pieeju paklausības jautājumam mēs atrodam arī Vēstules filipiešiem 2.nodaļā no pirmā līdz vienpadsmitajam pantam. Ja ticīgie laulātie pievērstos pakļaušanās un paklausības jautājumam tieši no šīm pozīcijām, daudzas problēmas viņu ģimenēs vienkārši nepastāvētu.
Radot cilvēku, Dievs viņu apveltīja ar brīvo gribu. Tātad vēlme saglabāt šo brīvību slēpjas ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu dabā. Tāpēc, ja vīrs ar saviem vārdiem vai darbiem aizskar šo savas sievas personības brīvību, mēģinot to apspiest, viņa automātiski tam pretosies. Labākais veids, kā iekarot laulātā dvēseli, ir nevis apspiest viņas brīvo gribu, tādējādi izraisot pretestību, bet gan rīkoties no sava piemēra pozīcijas, tas ir, rīkoties tā, lai viņa vēlētos tai sekot. Ja viņa ir pietiekami gudra, viņa ļoti drīz redzēs, ka viņas vīrs cenšas viņai palīdzēt mainīties, un no pateicības un cieņas viņa sekos viņa piemēram.
Jebkura vadība ģimenē ir kalpošanas veids, un jebkura kalpošana, tāpat kā garīgā autoritāte, kristietībā balstās uz Jēzus savulaik formulēto principu, kas izklausās šādi: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” (Marka 9:35). Šis princips ietver pazemību, vēlmi kalpot cilvēkiem un gatavību uzņemties atbildību par tiem, pār kuriem esi nolikts kā vadītājs. Vīrs ir ģimenes galva, taču šī vadība nav absolūta, jo Dieva Vārds prasa, lai viņš staigātu pilnīgā paklausībā Kristum. Ja viņš to nedara, viņš diez vai var paļauties uz savu kā vadītāja autoritātes atzīšanu. Galu galā dominējošais stāvoklis negarantē automātisku autoritāti un cieņu. Tā ir jānopelna, turklāt nevis ar nemitīgiem atgādinājumiem par nepieciešamību paklausīt, bet gan ar gudru uzvedību, mīlestību, mieru, pacietīgu pamācību, svarīgu lēmumu pieņemšanu un izpildi, baiļu un vilcināšanās neesamību, spēju uzņemties atbildību un izprast sarežģītas dzīves situācijas, bet pats galvenais – dzīvojot ciešā kopībā ar Kungu.
Viktors Ņemcevs grāmatā “Mīlestības savienība” par to raksta šādi: “Ļoti svarīga vīra kā ģimenes galvas īpašība ir drosme un atbildība, spēja un spēks uzņemties iniciatīvu un visu grūtību nastu, būt īstam vīrietim. Uzticami vīri neslēpjas no grūtībām, nebēg no sarežģītām situācijām un neatstāj sievai un ģimenei nepanesamas nastas. Viņi drosmīgi liec savus plecus grūtos laikos, godīgi pieņem dzīves grūtības un nes savu krustu ar pacietību un prieku. Šādi vīri ar savām lūgšanām dzēš ļaunā ugunīgās bultas, mierina un iedrošina vājos, atdzīvina ticību mazticīgajos un palīdz celties tiem, kas krituši. Īsts ģimenes galva un īsts vīrietis spēj drosmīgi pārvarēt bailes, pārvarēt visas šaubas ar ticību Tam Kungam un ar nesavtīgu mīlestību apklāt apkārtējo, par ko viņš ir atbildīgs, vājās vietas. Īsts vīrietis nebaidās no patiesības un cīnās ar meliem, viņš silda savu sievu un ģimeni ar uzticamību un pastāvību... Lai ikvienā vīrā izaugtu īsts vīrietis, ir nepieciešamas: pastāvīga tuvošanās Dievam, izaugsme mīlestībā un svētumā, spēja un spēks atstāt grēkus un vājības, vēlme sagraut savu lepnumu ar pazemību, Dieva meklēšana un personīgas attiecības ar Viņu, lūgšanas, spēja smelties iedvesmu no Dieva Vārda, kalpošana Dievam un Viņa Svētā Vārda pagodināšana. Lai kļūtu par īstu vīrieti un vienlaicīgi būtu stiprs un maigs, stingrs un lēnprātīgs, nesatricināms patiesībā un radošs, jums ir jāmīl Kristus no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu savu prātu. Vīram, kurš Kristu izvirza pirmajā vietā, kurš visā meklē Dieva nevis savu prātu, ir visas iespējas kļūt par īstu vīrieti... Un tas neprasa būt izcilam, slavenam, tituliem vai ordeņiem atalgotam. Garīgais viedums, pastāvība, godīgums un cēlums, uzticamība un dievbijība paaugstina jebkuru vīru, padarot neuzkrītošo augstu un pieņemamu Dieva acīs. Dievbijība, vienkārša sirsnīga kalpošana Kristum ir vērtīgāka par pakāpēm un tituliem; iegūtā pārliecība par Dievu ir vērtīgāka par tukšu pašapziņu, un Dieva gudrība ir vērtīgāka par erudīciju, īpaši, ja šī erudīcija nekalpo radīšanai...”
Nu ko... Var tikai pievienoties šiem mūsdienu kalpotāja vārdiem, un, lai apstiprinātu viņa pēdējo domu, minēšu kādu piemēru no savas dvēseļu aprūpes prakses. Kāda piecdesmit gadus veca kristiete ar sajūsmu stāstīja par savu it visā neuzkrītošo tēvu, kurš jau bija aizgājis mūžībā: ”Mans tētis bija ne tikai brīnišķīgs vīrs un brīnišķīgs tēvs, bet arī pilnā nozīmē apbrīnojams cilvēks un īsts kristietis. Cik sevi atceros, nekad neesmu redzējusi viņu dusmīgu vai aizkaitinātu. Visas mūsu ģimenes dzīves laikā mēs ar māsu nekad neredzējām, ka tētis ar mammu strīdētos. Viņš bija neparasti mierīgs, gudrs un saprātīgs. Viņš nesteidzās paust savu viedokli un izvairījās kritizēt citus cilvēkus. Kad es nokļuvu kādā sarežģītā dzīves situācijā, es vienmēr vērsos pēc padoma pie viņa ar pilnu pārliecību, ka viņš mani sapratīs pareizi. Uzmanīgi noklausījies, viņš parasti mani nekad ne no kā neatrunāja, bet vienkārši teica, ka, ja es rīkošos tā, kā domāju, tad tas var notikt, un, ja es rīkošos savādāk, tad lieta, visticamāk, uzņems citu pagriezienu, pēc kā viņš atstāja man galīgā lēmuma pieņemšanu. Es vados pēc viņa reiz dotajiem norādījumiem līdz pat šai dienai un pateicos Dievam par man izrādīto žēlastību. Tēvs mums, bērniem, mācīja iecietīgu attieksmi pret tuvinieku vājībām un trūkumiem, iesakot uz tām nekoncentrēties, bet vienkārši piedot un aizmirst, kā viņš pats jau daudzkārt bija darījis. Viņš nesludināja Dieva Vārdu no kanceles, bet viņa paša dzīve bija dzīvs evaņģēlijs mūsu ģimenei un daudziem, kas viņu pazina. Līdz šai dienai es neaizmirsīšu viņa vārdus, ko viņš vairākkārt atkārtoja: "Lielie spīdekļi spīd klusi", un es atkal un atkal pārliecinos par šī apgalvojuma patiesumu.
Tās ir atmiņas, ko savā sirdī glabā viena kristieša meita, kuram bija milzīga loma viņas uzskatu par dzīvi un patieso kristietību veidošanā. Parasti bērnu uzslavas tiek adresētas mātei, kura ar apbrīnojamu pacietību gadiem un gadu desmitiem ir izturējusi sava vīra un viņu tēva pārmetumus, pazemojumus, rupjības, bezjūtību un cietsirdību. Tādas bērnu atmiņas ir arī par tēviem – mācītājiem un sludinātājiem, kas, protams, lika viņiem attiecīgi reaģēt. Galu galā, ja ģimenes galva neizrāda uzmanību, mīlestību, pacietību un sapratni sievai un bērniem, tad viņi vienkārši nespēj pieņemt viņiem no kanceles izteiktās pamācības un padomus. Atkal un atkal dzirdot par šādām attiecībām personīgās dvēseles aprūpes sarunās ar viņiem, tikai daži bērni saka, ka tēvs viņiem ir cienīgs paraugs. Tā viens jaunietis, sajūsmināts par savu tēvu kā savu labāko draugu, sarunas noslēgumā piebilda: “Ja tētis spētu vārdos aprakstīt savu parasto ikdienu, tad daudzi saprastu, ka savos sprediķos viņš neaptver pat mazu daļiņu no tā, kā viņš dzīvo!”
Es personīgi nevaru aizmirst vienas kāzas, kur svētku vakariņu noslēgumā līgavainis, vēršoties pie tēva, kurš pirms gada bija apglabājis savu sievu, ar sajūsmu teica: “Tēt! Šajā man īpašajā dienā nolēmu izdarīt ko tādu, kas man jau sen bija uz sirds. No visas sirds pateicos par tavu brīnišķīgo piemēru, kādam jābūt kristīgam vīram. Vairāk nekā divdesmit gadus esmu novērojis tavu attieksmi pret mammu, un visus šos gadus tu ne reizi neesi pacēlis balsi uz viņu pat tajos gadījumos, kad, manuprāt, viņa to būtu pelnījusi. Tu viņu patiešām mīlēji, kā to prasa Svētie Raksti, lai gan viņa nebija skaistule ne jaunībā, ne vēlāk. Tāpēc es gribu tagad visu klātbūtnē pateikt, ka arī es vēlos būt tāds vīrs, kāds tu biji mūsu mātei. (To dzirdot, vecākās sievietes, kas tur atradās, noslaucīja asaras, slepus uzmetot skatienus uz blakus sēdošajiem sirmajiem vīriem, kuri kā uz pavēli nolaida galvas).
Ir ļoti patīkami dzirdēt šādus izteikumus un liecības, vienīgā bēda, ka tas notiek diezgan reti. Biežāk, kad cilvēki apraksta mājas atmosfēru savās kristīgajās ģimenēs, viņu acu priekšā parādās šādi skumji attēli:
1. Vīrs, sēžot pie galda ar Bībeli rokās, aizkaitināti saka savai sievai, kas rosās virtuvē, norādot uz mazu bērnu, kurš čīkst un pieprasa, lai viņu paņem rokās: “Beidzot nomierini viņu un aizvāc prom no manis! Vai tu neredzi, ka viņš man traucē sagatavoties rītdienas dievkalpojumam!”
2. Sieva, kas pirms došanās atvaļinājumā skraida starp virtuvi, bērniem un lietām, kas tiek gatavotas izbraukšanai, uztraucoties, vai tik kaut ko neaizmirsīs, un vīrs, kurš stāv pie durvīm, gaida, lai paņemtu sapakotos koferus, un nepacietīgi viņai jautā: “Nu, kad tu beidzot būsi gatava? Kā vienmēr, čammājies, atliekot gatavošanos uz pēdējo brīdi! Cik reizes esmu teicis, lai tu visu sagatavo laicīgi! Un nemēģini vēlreiz attaisnoties, sakot, ka biji aizņemta ar citām lietām! Tev vienmēr patīk atrast visādus attaisnojumus, nevis pareizi plānot savu laiku!”
3. Vīrs, kurš atgriezies no darba, ērti iekārtojies dīvānā, gaidot vakariņas skatās televizoru, un sieva, kura arī tikko atnākusi no darba, gribēdama ātri pabarot ģimeni, lūdz viņam palīdzību, bet saņem atbildi: “Esmu noguris. Pasauc kādu no bērniem. Viņi droši vien sēž savos ekrānos. Vai es tiešām nevaru atpūsties?!”
4. Tikko atnākusi no vecāku sapulces, sieva satraukta stāsta vīram, cik liels kauns viņai bija uzklausīt skolotāju žēlabas par abu bērniem, kuri uzvedas sliktāk nekā neticīgie, bet tā vietā, lai mierinātu un piedāvātu ar viņiem to pārrunāt, dzird ģimenes galvas sašutušos vārdus: “Tu pati esi vainīga! Tu par maz ar viņiem nodarbojies un centies izdabāt visām viņu kaprīzēm. Tagad nu plūc savas audzināšanas augļus!”
5. Pēc vakariņām vīrs apsēžas pie datora un sāk pētīt Internetā ziņas, līdz pienāk gulētiešanas laiks. Pēc tam viņš pieceļas un, garāmejot, sievai saka: “Tev pašai ar bērniem kopā jāpalūdzas, jo man rīt no rīta agri jāceļas,” un aizcērt aiz sevis guļamistabas durvis. Pēc tam viņai nekas cits neatliek, kā nolasīt bērniem kādu fragmentu no bērnu Bībeles, kopā ar viņiem palūgties, un, kad visi nolikti gulēt, atkal ķerties pie mājsaimniecības darbiem, kuri ir nebeidzami, un no kuriem nereti nogurumā nolaižas rokas.
6. Jau vairāk nekā četrdesmit gadus precējies un piecus dēlus un četras meitas izaudzinājis vīrs, kurš visus šos gadus mājā bijis īsts diktators, aizrāda savai sievai, kura dzīvo nemitīgās bailēs: “Es zinu, ka tu mani nekad tā īsti neesi mīlējusi, un tāpēc necenties bērnos ieaudzināt cieņu. Vai domā, ka es nepamanu, kā viņi apiet mani un vēršas ar visām savām problēmām tikai pie tevis? Ja tu būtu gudra sieva, tad mājā viss izskatītos savādāk! Visu šo gadu laikā tev nekad nav izdevies radīt siltu un draudzīgu atmosfēru mūsu ģimenē. Apprecoties ar tevi, es cerēju iegūt sev labu palīgu, taču ar gadiem arvien vairāk pārliecinājos, ka esmu izdarījis nepareizu izvēli un rupji kļūdījos. Visas mūsu garās kopdzīves laikā mēs nekad nekļuvām tuvi un mīļi viens otram.”
Dzirdot šādus stāstus par ģimeņu galvu ikdienu, izgājieniem un rīcību, neviļus nāk prātā kādreiz paustais Roberta Hāsa viedoklis: "Ja vīrieši laulībai veltītu vismaz desmito daļu no rūpēm un garīgajām pūlēm, ko viņi velta savām darīšanām, tad lielākā daļa laulību būtu laimīgas." Un tā ir taisnība. Vadība bez mīlestības, kas galvenokārt izpaužas laipnā attieksmē un palīdzībā ikdienas lietās, noved pie neizbēgamas diktatūras un tirānijas ģimenē. Ir nepamatoti gaidīt no sievas cieņu un paklausību, neradot tam atbilstošus apstākļus, no kuriem pirmie ir rūpes, uzmanība un atbalsts. Protams, sievai jāpakļaujas vīram, tomēr, to no viņas prasot, viņš nedrīkst aizmirst, ka paklausība un pazemība izpaužas tikai mīlestības gaisotnē. Ja tā nav, vīrietis nevar būt ģimenes vadītājs un galva. Un, kad viņš pārstāj būt galvenais, kas nes lielāko atbildību, tad tā ir tieši tāda pati anomālija, it kā viņa amatu būtu sagrābusi sieviete. Gudriem un stipriem vīriem, kuri pilda savu Dieva noteikto lomu, sievas vienmēr būs savā vietā. “Īstu vīrieti var atpazīt, skatoties uz viņa sievu,” teica poļu satīriķis Vladislavs Gžeščiks, un tam vienkārši nevar nepiekrist.