5.nodaļa
GUDRĀ SIEVA
Radot sievieti kā Ādamam vispiemērotāko palīgu, Dievs ar to nekādi nepazemoja sievieti. Pēc svarīguma Dieva priekšā viņa vienmēr ieņēmusi to pašu augsto stāvokli kā vīrietis, būdama Dieva radības kronis. Garīgā ziņā Radītājs nesaskata atšķirību starp vīru un sievu, uzskatot viņus par pilnīgi līdzvērtīgiem, jo viņi abi tika radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Viņu dvēsele un gars ir vienlīdz vērtīgi. Viņiem ir viena un tā pati pieeja žēlastībai, kas viņiem dod mantojumu mūžībā, jo Kristū Jēzū nav dzimumu – ne vīriešu, ne sieviešu. Vīrietis un sieviete ir vienlīdzīgi arī pestīšanas un balvas saņemšanas jautājumā. Abiem ir dota iespēja tieši un nepastarpināti vērsties pie Dieva lūgšanās. Gan sieva gan vīrs ir vienādi atbildīgi Viņa priekšā par saviem vārdiem un darbiem, un tāpēc viņiem abiem vienādi jāpretojas kārdinājumiem un jācīnās ar grēku.
Pēc grēkā krišanas sieviete ilgu laiku bija pazemotā stāvoklī, bieži pazemināta līdz "otrās šķiras cilvēka" stāvoklim. Taču, atnācis virs zemes, Dieva Dēls ar savu mīlestību pacēla to pienācīgajā augstumā un atjaunoja viņas sākotnējo vērtību. Viņa izpirkšanas upuris par visiem cilvēkiem un īpaši Viņa augšāmcelšanās uzsvēra viņas līdzīgo vērtību Dieva priekšā. Un sievietes par to atmaksāja ar pateicību, no paaudzes paaudzē atdodot savas sirdis Kristum un sekojot Viņam bieži vien daudz uzticīgāk nekā vīrieši. Mūsdienās neviens nebrīnās, ja vairāk kā divas trešdaļas no draudzes ir vājā dzimuma pārstāves. Taču, nostādījis sievieti garīgā ziņā līdzvērtīgā stāvoklī ar vīrieti, Kungs tomēr sniedza skaidru un nepārprotamu norādi par kārtību laulībā, nosakot, ka vīram jābūt ģimenes galvai, kam jāuzņemas galvenā atbildība un ģimenes aizsardzība, bet sievai jābūt viņa palīgam un mājas pavarda sargātājai.
Slavenais teologs Viljams Makdonalds par šo jautājumu izteicās šādi: “Stāvoklī zemāks nenozīmē zemāku kvalitāti. Kungs Jēzus ir pakārtots Dievam Tēvam, bet “pēc kvalitātes” nekādā ziņā nav zemāks par Viņu. Sievietes nekādā gadījumā nav otrās šķiras cilvēki. Daudzējādā ziņā viņas pat pārspēj vīriešus – spējā nodoties un just līdzi, čaklumā un pacietībā. Bet sievām ir pavēlēts pakļauties saviem vīriem kā Tam Kungam. Padodoties vīra varai, sieva pakļaujas Tā Kunga varai. Šī viena iemesla dēļ vien viņas sirdī nevajadzētu būt kaut nelielai neapmierinātībai vai neizpratnei”.
Daudzas sievietes aizvaino viņām uzticētā palīga loma tikai tāpēc, ka viņas neizprot šī vārda dziļāko nozīmi. Jo jēdzienā “palīgs” ietverts daudz vairāk nekā kalps. Tāds cilvēks ir nevis vienkāršs padotais, bet gan tāds, kurš nāk palīgā un sniedz nepieciešamo atbalstu grūtā brīdī, parādot sevi ne tikai kā tuvu un lojālu draugu, bet arī kā cīņu biedru, uz kuru vienmēr var paļauties. Jēdziens attiecināts pat uz pašu Dievu, par kuru Svētie Raksti saka “tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā” (Ps. 46:2). Tā, vēršoties pie Debesu Tēva, kurš vienīgais spēja viņam palīdzēt, psalmu sacerētājs Dāvids lūdza: “Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!” (Ps. 27:9). Citi psalmi saka: “Redzi, Dievs ir mans palīgs, Tas Kungs ir tas, kas uztur manu dvēseli!” (Psalms 54:6) un “Ja Tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē.” (Psalms 94:17). Un arī Dieva trešā persona - Svētais Gars, tiek saukts par palīgu (skat. Marka 13:11; Lūkas 11:13; Jāņa 14:26; Rom. 8:26). Tāpēc arī vīrs var būt palīgs sievai, ja viņa ar kaut ko netiek galā.
Mēs visi zinām, ka jebkurā sabiedriskā struktūrā, neatkarīgi no tā, vai tas skar valsti, politiku, ekonomiku vai jebkuru citu dzīves jomu, ir cilvēki, kas vada, un ir cilvēki, kas strādā, lai izvestu viņu norādījumus dzīvē. Galu galā nav iespējams iedomāties uzņēmumu, kurā būtu tikai vadītāji, tāpat kā nav iespējams atrast ražotni, kurā darbinieki bez jebkādas vadības nodarbotos ar produktu ražošanu. Kā priekšnieks vada uzņēmumu ar dažādu speciālistu palīdzību, tā arī padotie var veiksmīgi izpildīt savu darbu tikai tad, ja visā ievēro viņa norādījumus. Ražošanā vadītāju un padoto esamība nevienu nepārsteidz un pavisam noteikti nevienu nesadusmo, jo visi saprot, ka bez tā nebūtu ne kārtības, nedz arī struktūras.
Bībele runā arī par dažu cilvēku pakļautību citiem ne tikai attiecībā uz pasaulīgajām sabiedriskajām iestādēm vai uzņēmumiem, bet arī attiecībā uz baznīcas kalpotājiem. Piemēram, dodot norādījumus sava laika kristiešiem, apustulis Pēteris teica: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu.” (1. Pēt. 2:13), tāpat arī citiem; “Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību” (1. Pēt. 5:5). Šo pašu domu var izsekot apustuļa Pāvila vēstulēs romiešiem (13. nodaļa, 1.-7. pants) un Efeziešiem (6.nodaļa, 5.-7.pants). Tādējādi mēs visi labi apzināmies nepieciešamību pakļauties tiem, kam Dievs ir devis autoritāti. Tas ir noticis cauri laikiem, tā tas ir un būs arī nākotnē.
Tieši tādai pašai pieejai vajadzētu būt arī ģimenē. Lai būtu pareiza struktūra, vienam no tās dalībniekiem ir jāvada, bet pārējiem viņam jāpakļaujas. Tieši šādu kārtību ģimenei noteica Dievs, kurā vīram tika atvēlēta līdera, bet sievai – palīga loma. Tomēr sātans, kurš pirmais vēlējās kļūt līdzvērtīgs Dievam, spēja ielikt sievietes sirdī dumpīgu domu, mudinot viņu ieņemt vīrietim paredzēto vietu. Skaidrs apstiprinājums tam ir mūsu sabiedrībā pastāvošās feministu idejas par sievietes un vīrieša novienādošanu. Nonākot pretrunā ar Radītāja pavēli, ka sieva ir pakļauta vīram, ir ieviests pilnīgs haoss hierarhijā, radot neskaitāmas ģimenes problēmas un atņemot laulātajiem Dieva svētību.
Radītājs to noteikti bija paredzējis, pretējā gadījumā Viņš nebūtu teicis Ievai: “Un tev būs kārot pēc sava vīra, un viņam būs valdīt pār tevi."
"Es vairošu tavas sāpes dzemdību laikā; sāpēs tu dzemdēsi bērnus. Tavas vēlmes būs pretējas tavam vīram, bet viņš valdīs pār tevi.” (1.Mozus 3:16) (Genesis 3:16 To the woman he said, “I will surely multiply your pain in childbearing; in pain you shall bring forth children. Your desire shall be contrary to your husband, but he shall rule over you.” – interlineārais tulkojums)
Daudzi kristieši domā, ka šie vārdi raksturo sievietes vēlmi pēc vīra tuvības, taču patiesībā, burtiski tulkojot no ebreju valodas, šie vārdi nozīmē “pastāvīga vēlme pretoties vīra vadībai” un atspoguļo to, ko sātans pēc grēkā krišanas spēja ielikt gandrīz katras sievietes sirdī. Tad kļūst saprotams, kādēļ daudzas sievas vēlas uzņemties lomu, kas viņām nav paredzēta.
Tagad pārdomāsim, ko nozīmē būt par palīgu vīram ikdienas dzīvē un ko vēl Tas Kungs sagaida no sievietes, kura ir sieva un māte.
Palīga loma ir vissvarīgākā un atbildīgākā no visiem sievas pienākumiem, pirmkārt, tāpēc, ka vīrietis bez tās vienkārši nevar iztikt. Galu galā viņam nepiemīt tās spējas un īpašības, kuras Dievs ir piešķīris tikai sievietēm. Tas jo īpaši attiecas uz bērnu radīšanu un mājas pavarda iekārtošanu. Turklāt vīrietim ir ļoti svarīgi, lai viņam blakus būtu cilvēks, kurš sniegtu viņam morālu atbalstu, uzmundrinātu, iedvesmotu uz labiem darbiem un iedvestu ticību saviem spēkiem – tieši to, ko sieviete spēj labāk par jebkuru. Ja sievietes palīdzība, kas viņam tik ļoti nepieciešama, tiek zaudēta, vīrietis nespēj pilnībā realizēt savas pastāvēšanas jēgu.
Tikai sieviete, par kuru Vecajā Derībā teikts: “Zinīga (gudra) sieva uzceļ savu namu, bet trakulīga neprāte to ar savu rīcību sagrauj.” (Salamana pam. 14:1), var kļūt par patiesu palīgu vīram visos aspektos. Šī “gudrās sievas” definīcija satur vissvarīgāko, kas jāsaprot katrai precētai sievietei un kurā viņai īpaši jāiedziļinās. Es nekad neaizmirsīšu, kā kādu dienu, būdams iegrimis domās, mans vīrs pēkšņi domīgi teica: "Sievai nebūt nav jābūt izglītotai, bet viņai noteikti ir jābūt gudrai." Šī īsā frāze, ko viņš nejauši izteica, lika man dziļi aizdomāties un izraisīja daudzas pārdomas. Būt gudrai un izglītotai — kāda ir atšķirība? Kā atšķirt inteliģentu cilvēku no gudra? Ko nozīmē šie līdzīgie un vienlaikus skaidri atšķirīgie jēdzieni? Vai gudrība un izglītība vienmēr ir apvienoti, vai arī tie var izpausties neatkarīgi viens no otra? Ja tā, kurš no tiem ir svarīgāks cilvēka dzīvē, un kas ir īpaši vērtīgs sievietei?
Saskaņā ar Ožegova vārdnīcu, vārds "prāts" tiek definēts kā cilvēka spēja domāt, kas ir viņa apzinātās un saprātīgās dzīves pamatā. Par inteliģentiem tiek uzskatīti cilvēki, kuriem ir augsta inteliģences un erudīcijas pakāpe, dažādas intereses un plašs redzesloks, kā arī viņi ir ieguvuši specializētu izglītību un visaptverošas zināšanas. Par gudriem tiek uzskatīti tie, kuriem ir īpašs izsmalcināts, dziļš prāts, kura pamatā ir dvēseles smalkums, bagāta dzīves pieredze un labākās cilvēka īpašības, piemēram: miers, apdomība, izturība, lēnprātība spriedumos, spēja pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un saprātīgi risināt dzīvē radušās problēmas.
Ja jūs lasāt Bībeli, jūs neviļus pamanīsit, ka, runājot par Dieva vīriem un sievām, tur nav stāstīts par viņu izglītību, spējām un sasniegumiem, bet gan par viņu gudrību un dievbijību, staigājot Tā Kunga priekšā. Tomēr tas nav pārsteigums, jo šīs divas cilvēka īpašības ir cieši saistītas, un viena ir otras nosacījums vai sekas. Nav nejaušība, ka Vecajā Derībā ir vārdi, kas izgaismo šo patiesību: “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums” (Ps. 111:10, Pam. 1:7).
To sapratusi, es sāku lūgt Debesu Tēvu, lai Viņš dod man bijību staigāt Viņa priekšā un palīdz man kļūt par gudro sievu, kas uzceļ savu namu, nevis sagrauj to ar savām rokām. Daudzas naktis pēc kārtas, kad mans vīrs aizmiga, es izkāpu no gultas, iegāju blakus istabā un, ceļos nometusies, stundām ilgi saucu no sirds dziļumiem: “Kungs! Atklāj man gudrās sievas noslēpumu! Lūdzu, parādi man šo žēlastību! Māci man, kā kļūt par palīgu, kas ir par svētību savam vīram, un kuru viņš mīlēs un novērtēs no visas sirds. Viss, ko esmu ieguvusi pati, manas zināšanas un izglītība man neko nedod svētīgai laulības dzīvei, tāpēc vadi mani pats kā gudrs Tēvs!”
Tas Kungs atbildēja uz šiem saucieniem un lūgšanām, parādot manu attieksmi pret savu vīru Bībeles gaismā, atkal un atkal uzdodot vienu un to pašu jautājumu: “Vai tas, ko tu viņam teici vakar, tava rīcība šodien un tava pēdējā reakcija saskan ar to, ko saka Svētie Raksti? Paskatieties, cik gudri Abigaila izturējās līdzīgā situācijā ar savu vīru un kā dievbijīgā Estere izturējās savas dzīves smagākajā brīdī pret savu vīru-ķēniņu. Atcerieties, kā gados vecā Elizabete atbildēja uz cilvēku vārdiem, un pievērsiet uzmanību Marijas, Jēzus mātes, lēnprātībai un neapšaubāmajai paklausībai Jāzepam. Nekādu pārmetumu, nekādu vaidu, nekādas kurnēšanas, nekādu mēģinājumu atturēt viņu no došanās tālajā ceļā uz Ēģipti gandrīz uzreiz pēc dzemdībām. Kāda gatavība pieņemt visu, kas viņai tiek uzlikts no augšas, pat ja tas nav līdz galam skaidrs un fiziski smags! Bet viņa taču bija tik ļoti jauna un nepieredzējusi sieva.
Izmantojot dažādas dzīves situācijas un apstākļus, kuros es nokļuvu, kā arī daudzas dvēseļu aprūpes sarunas ar kristiešu māsām (tobrīd es jau biju šajā kalpošanā), Kungs man arvien dziļāk atklāja gudrās sievas noslēpumu. Viņš parādīja, ka gudra un dievbijīga sieva atspoguļo Dieva skaistumu, būdama agape mīlestības, pacietības, lēnprātības, pazemības, žēlsirdības, līdzjūtības un pašaizliedzības piemērs. Dzīvojot dzīvi saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, viņa kļūst par iedvesmu un mierinātāju ne tikai savam vīram un bērniem, bet arī visiem vājajiem, slimajiem, nestabilajiem, ciešanās un nabadzībā esošajiem apkārtējiem cilvēkiem. Un tā ir ļoti vērtīga un svarīga cilvēkmīlestības vadīta kalpošana. Šādas sievietes dziļā ticība un paļaušanās uz Dievu dod viņai iespēju dzīvot īpašu dzīvi uz zemes, kalpojot ne tikai ģimenei, bet arī ikvienam, kam tas ir nepieciešams.
Tad Kungs man parādīja, ka precētas sievietes gudrība ir tajā, ka viņa nekoncentrējas uz vīra trūkumiem, neuzsver viņa kļūdas radinieku un tuvu cilvēku priekšā un noteikti nereklamē tās svešiniekiem. Kad viņa redz, ka viņš saka vai dara nepareizi, viņa vispirms lūdz, lai Kungs viņai atver viņa sirdi, un tad, kad viņa ir viena ar vīru, viņa pazemīgi un ar mīlestību norāda uz viņa kļūdu, aicinot to pārbaudīt Svēto Rakstu gaismā. Svarīgi ir, kurā brīdī, kādos apstākļos, kādā tonī un noskaņojumā viņa to dara. Ja sievas sirdi pilda aizvainojums, aizkaitinājums, rūgtums, sašutums un īpaši naidīgums, tad viņai labāk atturēties no jebkādiem izteikumiem, jo tas ne tikai neatrisinās, bet arī vēl vairāk saasinās esošo problēmu. Sievas cieņpilnā, pārdomātā un taktiskā uzvedība vīrā izraisa pateicību un atzinību, ja vien, protams, viņa sirds vēl nav pilnībā nocietinājusies.
Gudra sieva savās attiecībās ar vīru ievēro Svēto Rakstu principu: “Un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem” (Lūkas 6:31). Ikreiz, kad viņa vēlas viņam paust savu negatīvo viedokli, neapmierinātību vai sašutumu, viņa spēj uz mirkli apstāties un uzdot sev jautājumu: “Labi, bet pat ja viņš to ir pelnījis, ko Dievs par to teiks, un kā es justos, ja dzirdētu to pašu no viņa, vai ja viņš pret mani tā izturētos?” Nevēloties ko tādu dzirdēt un piedzīvot, viņa laikus apstājas un atmet savus nodomus, kas novērš laulības un ģimenes konfliktus.
Saprātīga sieva neizmanto tādas mūžvecas sievišķīgas tehnikas kā: pārmetumi, asaras, aizvainojoši mājieni, pastāvīgas sūdzības, klusēšanas spēle, izvairīšanās no sievas pienākumiem un histērijas lēkmes, kas uz vīrieti iedarbojas ne vairāk kā divas vai trīs reizes, un pēc tam izraisa viņā tikai aizkaitinājumu un vēlēšanos pēc iespējas ātrāk aizbēgt no mājas. Cenšoties mainīt savu vīru uz labo pusi, gudra sieva ķersies pie efektīvākas metodes, tāpat kā to darīja kāda kristiete ar jūtīgu, greizsirdīgu un aizkaitināmu vīru.
Nabaga sieviete izmēģināja visu iespējamo, lai viņu nomierinātu un vestu pie prāta, taču nekas nepalīdzēja. Jāsaka, ka vīrietis nebija spējīgs pieņemt sievas padomus un aizrādījumus (pat ja saprata, ka viņai ir taisnība), tikai tāpēc, ka ir vīrs. Tā tas bija šajā gadījumā. Visu sievas teikto viņas vīrs uztvēra naidīgi, tāpēc viņa nolēma rīkoties citādi. Ikreiz, kad viņš aizkaitināts devās uz darbu, viņa krita ceļos un lūdza: “Kungs, tu redzi, ka mana vīra sirds ir slēgta maniem vārdiem. Lūdzu, runā ar viņu pats. Tu zini viņa domas un esi vienīgais, kas spēj tās kontrolēt. Tavās rokās ir visi apstākļi un dažādas situācijas, kas var palīdzēt viņam atjēgties. Tikai Tu vari atrast vārdus, kas aizkustinās viņa sirdi. Nomierini viņu un ļauj viņam justies droši kopā ar mani. Dod man gudrību uzvesties tā, lai sātans nekur neatrastu vietu iespraukties.”
Un Tas Kungs brīnumaini atbildēja uz šīm lūgšanām, apstiprinot, ka tās Viņam patīk. Vakarā, kad vīrs atgriezās no darba, viņam bija pavisam cita sejas izteiksme. Viņš maigi apskāva un noskūpstīja savu sievu, vainas apziņā nespēdams skatīties viņai acīs. Bieži pēc šādiem starpgadījumiem viņš atnesa viņai mīļākos saldumus un, lai gan nevarēja atrast spēku lūgt piedošanu, viņš vismaz mēģināja šādi paust nožēlu par savu reakciju. Sieva neko neteica un ne par ko nejautāja, bet tikai pateicās Dievam par Viņa iejaukšanos un atbildēja uz lūgšanām. Gadu gaitā viņas vīrs mainījās arvien vairāk, un kādu dienu pienāca brīdis, kad viņš maigi teica: "Tava gudrība un maigums mani ir iekarojuši," uz ko viņa klusi atbildēja: "Tas Kungs man vienkārši palīdzēja saprast, ka īsākais ceļš uz Tavu sirdi ir caur debesīm."
Ja sieva ir gudra un Dievbijīga, viņa nekad nekūdīs savus bērnus pret tēvu, stāstot, cik slikti viņš izturas pret viņu, jo šādā veidā bērni zaudē cieņu pret abiem vecākiem. Protams, bērni paši var redzēt sava tēva nelaipno rīcību, taču, ja māte nereaģē ar to pašu, viņus piepilda lielāka līdzjūtība pret viņu, nekā tad, ja viņa mēģina atrast viņos sabiedrotos pret tēvu. Dvēseļu aprūpes sarunās bieži esmu dzirdējusi dēlus un meitas ar apbrīnu stāstam par savu mammu lēnprātību, pazemību un pacietību attiecībā pret rupjiem, savtīgiem un cietsirdīgajiem tēviem. Viņi saka, ka mātes gudrība un patiesi kristīga uzvedība palīdzējusi viņiem praksē saskatīt, ko nozīmē "neatmaksāt ļaunu ar ļaunu" un "atbildēt ļaunumam ar labu".
Ja vīrs kā ģimenes galva nepilda savu mērķi, gudra sieva nesteidzas pārņemt šo lomu, bet cenšas palīdzēt vīram to ieņemt, kā Kungs to paredzējis. Šim nolūkam viņa visādi iedrošina un atbalsta viņā to, kas padara viņu par īstu vīrieti. Galu galā visiem stiprā dzimuma pārstāvjiem ir ļoti svarīgi saglabāt pašvērtības sajūtu, kas viņiem ir ļoti labi attīstījusies. Vīrietis jūtas komfortabli tikai tad, kad redz, ka apkārtējiem ir vajadzīga viņa palīdzība, spēks, spējas un prasme izdarīt to, ko viņi paši vienkārši nespēj. Tad viņā pamostas aizsargs un aizstāvis, kas padara viņu drosmīgu un parāda apņēmību, izlēmību un citas īpašības, kas savulaik bija viduslaiku bruņiniekiem. Gudrai sievai vienmēr jāatceras zelta likums, kas saka, ka vīrietis zaudē savas eksistences jēgu, ja viņam blakus ir sieviete, kura spēj iztikt bez viņa palīdzības, atbalsta un aizbildnības.
Bet atgriezīsimies pie tā, kā Dievs soli pa solim man atklāja gudrās sievas noslēpumu. Parādījis, no kā patiesībā sastāv viņas gudrība, Viņš pievērsa manu uzmanību, ka, lai gan vīram laulībā ir uzticēta galvas loma, mājas un ģimenes pavarda turēšana joprojām ir sievietes ziņā, un no viņas atkarīgs, cik svētīga un laimīga būs laulības un ģimenes dzīve. Tad man kļuva skaidrs, ka, tāpat kā es cenšos radīt mājās skaistumu un komfortu, man arī jārūpējas par to, lai mūsu ģimenē valdītu draudzīga, pretimnākoša, miera, mīlestības, savstarpējas sapratnes, siltuma un garīgās tuvības pilna atmosfēra, kas satuvina laulātos. Galu galā mājai, kurā dzīvojam un pavadām lielāko daļu savas dzīves, jābūt vietai, kurā mēs varam pabēgt no nogurdinošām rūpēm, un patvērumam, kur mūsu dvēsele ir nomierinās un atpūšas.
Es nevaru aizmirst, kā dvēseļu aprūpes sarunā kāds ticīgs brālis nopūšoties teica: ”Varbūt tev ir grūti to saprast, bet es nevēlos doties mājās pēc darba. Nemitīgā piekasīšanās, pārmetumi, apvainojumi un sašutums, ar kādu sieva mani apsveic gandrīz no sliekšņa, ir padarījusi manu dzīvi ģimenē vienkārši nepanesamu. Man praktiski nav miera. Ir stress darbā un stress mājās. Turklāt mēs pastāvīgi dzīvojam nekārtībā, ko mana sieva skaidro ar savu aizņemtību. Visas lietas ir izmētātas un kur vien skaties, visur ir putekļi. Naudas nekad nav pietiekami, lai gan es nopelnu pienācīgu summu. Viņai nav laika veikt mājas darbus, bet viņa var stundām ilgi runāt ar draudzenēm pa telefonu. Reizēm gribas aizbēgt no šī visa kaut kur tālu, bet kur?.. Galu galā mums ir bērni. Turklāt es kā kristietis to nevaru darīt. Tomēr, atklāti sakot, ja es būtu zinājis, ka mana ģimenes dzīve izvērtīsies šādi, labāk nebūtu precējies”. Klausoties viņu, man gribējās raudāt, jo šajā skumjajā stāstā bija skaidrs apstiprinājums gudrā Zālamana vārdiem, kurš teica, ka neprātīga sieva ir spējīga ar savām rokām sagraut māju un ģimeni.
Sālamana Pamācību grāmatā teikts: “Kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle. Viņa prot rīkoties ar vilnu un liniem un veic labprāt rokdarbus... Viņa ceļas pirms dienas gaismas, gādā barību savai saimei un ierāda kalponēm viņu dienas darbu… Viņa izstiepj savu roku pēc kodeļas, un viņas pirksti satver vārpstu… Viņa nebaidās sava nama dēļ sniega, jo visai viņas saimei ir divējādas drēbes… Viņas vīrs ir pazīstams sanāksmēs vārtu laukumā, kad viņš starp zemes vecajiem sēž… Viņa ver vaļā savu muti ar gudrību, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles. Viņa novēro, kā klājas viņas namam, un neēd savu maizi slinkumā. Viņas dēli pieceļas viņas priekšā un daudzina viņu laimīgu esam; viņas vīrs nāk un teic viņu: “Daudz meitu un jaunavu dzīvo tiklas un tikušas, bet tu pārspēj viņas visas!”” (Salamana pam. 31:10-29).
Protams, mēs dzīvojam citā laikā, kad sievietei pašai vairs nevajag vērpt, aust, darināt segas un stādīt vīna dārzus. Tiesa, viņai nav kalpones (kā tas bija senos laikos), kas viņas vietā veiktu smagākos mājas darbus, jo reti kurš mūsdienās to var finansiāli atļauties. Taču šī apraksta mērķis ir izvilkt no tā galveno, kas padara precētu sievieti augstākās uzslavas cienīgu. Mūsdienu valodā šeit uzskaitītos gudras sievas tikumus var raksturot šādi:
Viņa ir uzticīga savam vīram ar dvēseli un miesu, nekrāpjot viņu pat savās domās.
Viņa nekad nedod vīram iemeslu nožēlot, ka viņu apprecējis.
Viņa gudri pārvalda naudu un veic pārdomātus pirkumus sev un savai ģimenei.
Viņa ir žēlsirdīga un līdzjūtīga pret citu, īpaši nabadzīgo un nelaimīgo, vajadzībām.
Viņa izrāda rūpes par visiem savas ģimenes locekļiem, rūpējoties ne tikai par to, lai viņi būtu paēduši, apģērbti un apģērbti, bet arī par viņu dvēseles stāvokli.
Viņa uzvedas pret savu vīru tā, ka, skatoties uz viņas cieņpilno attieksmi pret viņu, citi sāk viņu novērtēt un cienīt.
Viņa ir piesardzīga savos vārdos un izteikumos par cilvēkiem, izvairās no kritikas un nosodījuma, izvairās no tukšām, bezjēdzīgām sarunām un nemīl dīkā pavadītu laiku.
Viņa ir tīrīga un čakla, un dara visu, lai māja būtu mājīga un sakopta.
Dzīvojot tīru un svētu dzīvi, viņa ir patiesas kristietības paraugs savam vīram, bērniem un apkārtējiem.
Iedziļinoties šajā raksturojumā, jūs saprotat, ka sieviete to visu var realizēt tikai tad, ja vīrs, bērni un māja viņai ir pirmajā vietā. Diemžēl dzīvojam laikā, kad mediju un feminisma ideju ietekmē ir mainījusies gan sabiedrības, gan arī pašu sieviešu uzskati par savu lomu ģimenē, un tas īpaši attiecas uz mātes lomu un mājturību. Mūsdienu civilizētā sieviete vairs netiek pasniegta kā mīloša un gādīga māte un sieva, bet gan kā pašpārliecināta, inteliģenta, neatkarīga, veiksmīga karjeras veidotāja, kas labi orientējas dažādās dzīves jomās un nekādā ziņā nav zemāka par vīrieti, radošs cilvēks, kas uzskata, ka būt tikai mājsaimniecei ir zem viņas goda. Taču grāmatu grāmata, Bībele, kuras patiesumu ir apstiprinājuši gadsimti, sievietes galveno aicinājumu saskata nevis šajā pasaules aicinājumā, bet, pirmkārt, rūpēs par ģimeni un mājas siltumu.
Protams, katrai sievietei ir tiesības izvēlēties, kas viņai ir vērtīgāks: darbs, karjera, bizness, slava, atpazīstamība vai cilvēciska parastas sievietes laime. Ļoti bieži dzīve rāda, ka daudzas sievietes, kuras ir veltījušas sevi visam, izņemot ģimeni, vēlākajos gados rūgti nožēlo, ka ir nepareizi sakārtojušas savas dzīves prioritātes. Un tās, kas mēģināja apvienot gan karjeru gan ģimeni, vēlāk ir sapratušas, ka viņām tas nav izdevies, un būtu bijis labāk, ja viņas būtu devušas priekšroku vienai no tām. Protams, kā jau visā arī šeit ir likumu izņēmumi, un reti, atsevišķi gadījumi, kad sieviete veiksmīgi tiek galā ar dubulto slodzi gan mājās, gan darbā. Diemžēl, tas bieži vien negatīvi ietekmē veselību.
Man reiz par to visu nācās ilgi domāt, jo ļoti vēlējos veidot karjeru un gūt panākumus profesionālajā jomā. Bija žēl daudzos gadus, ko pavadīju, lai sasniegtu savus kādreiz izvirzītos mērķus. Taču, pilnībā atņēmis man to, kas bija tik dārgs, jo glaimoja manam “es”, Kungs man dāvāja ne tikai laimīgu laulības dzīvi, bet arī īpašo dvēseļu aprūpes kalpošanu, kas man sniedza garīgās mātes laimi, par ko esmu Viņam bezgala pateicīga.
Interesanti, ka tikumīgās sievas slavinājums Sālamana Pamācību grāmatas trīsdesmit pirmajā nodaļā beidzas ar vārdiem: “Daiļums viļ un skaistums paiet; sieva, kas To Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina.” (Salamana pam. 31:30). Mani pamācīdams un pārmācīdams, Tas Kungs vispirms pievērsa manu uzmanību šī panta otrajai pusei, atgādinot, ka gudrības sākums ir bijība pret Kungu, tas ir, tāda staigāšana Dieva priekšā, kad tu baidies Viņu apbēdināt ar kaut ko, kas Viņam nav tīkams un kas var Viņu nošķirt no tevis. Izmantojot šo pieeju, tuvība ar Kungu un personīga saziņa ar Debesu Tēvu kļūst par jūsu kristīgās dzīves vissvarīgāko un neatņemamo sastāvdaļu. Tad jūs baidāties uzsākt kaut ko nopietnu, neapspriežoties ar Viņu un nesaņemot Viņa apstiprinājumu, norādījumus un virzību. Galu galā tikai Viņš zina, vai tas, ko tu nodomā darīt, būs par svētību.
Norādot man uz šiem vārdiem, Tas Kungs teica, ka, ja man būs bijība, staigājot Viņa priekšā, tad man būs arī Viņa vadība, kas pasargās mūsu ģimeni no daudziem nepatīkamiem brīžiem. Un es varēšu kļūt savam vīram par tik ļoti nepieciešamo atbalstu un vērtīgu palīgu. Pagāja īss laiks, un Dievs ar dzīves piemēru man apstiprināja šo svarīgo patiesību. Tā kā mūsu vecais auto arvien biežāk sāka lūzt, prasot remontu un lielus naudas ieguldījumus, nolēmām meklēt jaunāku auto. Un kad mēs braukājām no viena pārdevēja pie otra, mana vīra uzmanību aizķēra kāda automašīna, kurai piemita viss, ko viņš vēlējās. Pārliecinot mani to iegādāties, viņš uzskaitīja visas auto tehniskās priekšrocības, par kurām, atklāti sakot, man nebija nekādas jēgas. Tomēr manā sirdī radās sliktas priekšnojautas un neizskaidrojams satraukums, kas man šķita kā zīme no Tā Kunga, taču, tā kā tas bija kaut tik nenoteikts, es neuzdrošinājos vīram to tieši pateikt, bet mēģināju viņam ieteikt nedaudz pagaidīt un meklēt citus variantus.
Bet vīri ir vīri. Viņiem nepatīk uzklausīt savu sievu viedokļus, it īpaši tādu sievu, kas neko nesaprot no tehnikas (pie kurām piederu arī es), tāpēc šī mašīna tika nopirkta šā vai tā. Mans nabaga vīrs - kas gan viņam nebija tās dēļ jāizcieš! Beidzot, kad viņš nolēma no tās šķirties un nopirkt citu, es tieši biju misijas ceļojumā. Un, kad man piezvanīja vīrs un teica, ka mašīna jāmaina un viņš jau atradis citu, es viņam, divreiz nedomājot, atbildēju: "Nu vienkārši ņem un nopērc to! Kāpēc tev būtu vēl jāgaida?" Taču mana vīra reakcija mani ne tikai pārsteidza, bet arī apstiprināja to, ko Kungs man bija atklājis. "Nē," viņš mani īsi pārtrauca. - Bez tevis es nepirkšu. Atgriezīsies mājās un pārliecināsies pati. Pirksim tikai tad, ja tava sirds būs mierīga." Uz visu manu pārliecināšanu, ka sirdī jūtu pozitīvu apstiprinājumu un automašīnu kāds cits var nopirkt pirms mums, viņš atbildēja ar kategorisku frāzi: “Ja kāds to būs jau nopircis, tad tā nebija mums domāta.”
Īsi sakot, šis auto patiešām “sagaidīja” manu atgriešanos un daudzu nākamo lietošanas gadu laikā bija mums īsta Dieva dāvana. Tā Viņš man deva mācību, kas vēlāk kļuva par zelta likumu: ja vīrs redz, ka viņa sieva staigā Dieva bijībā un personīgās attiecībās ar Kungu, viņš noteikti viņā ieklausīsies un gribēs zināt, kā viņa skatās uz kādu situāciju, un vajadzības gadījumā lūgs lūgšanu atbalstu vai padomu, ko arī būs gatavs pieņemt kā palīdzību no augšienes.
Tagad atgriezīsimies pie Sālamana Pamācību trīsdesmit pirmās nodaļas trīsdesmitā panta pirmās daļas, kas ir tikumīgās sievas slavinājums: "Daiļums viļ un skaistums paiet..." Šie vārdi sasaucas ar aicinājumu kristiešu sievietēm Jaunajā Derībā, ko mēs atrodam Pētera Pirmās vēstules trešās nodaļas trešajā un ceturtajā pantā: “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas, kuras cerēja uz Dievu, būdamas paklausīgas saviem vīriem.“ (Burtiskā tulkojumā no senebreju valodas šī rakstu vieta izklausās šādi: “Lai jūsu skaistums nav ārējs – ne izsmalcinātās frizūrās, zelta rotaslietās vai skaistās drēbēs – bet gan iekšējs, tas, kas ir sirdī – nezūdošais skaistums. Tādas jūs esat dārgas Dieva acīs. Jo tā kādreiz greznojās svētās sievietes, kas paļāvās uz Dievu - viņas pakļāvās saviem vīriem…”).
Šajās rindās uzsvērta doma, ka padevība un paklausība visos laikos ir bijusi sievietes rota. Mēs visi zinām, ka sievietēm piemīt ārējais un iekšējais skaistums. Ārējais piesaista vīrieša skatienu, bet iekšējais – viņa sirdi. Laikā, kad sieviete savu ārējo skaistumu pārvērš par kultu, Bībele izceļ viņas iekšējos tikumus. Ārējais skaistums ir seksuāls un tāpēc ļoti pievilcīgs tādiem vīriešiem, kuriem sekss un miesīgas iegribas ir pirmajā vietā, bet tikai gudri un saprātīgi stiprā dzimuma pārstāvji spēj saskatīt un novērtēt sievietes iekšējo skaistumu. Šādus vīriešus piesaista nevis spilgtas un uzkrītošas skaistules, bet gan mīļas, laipnas un maigas būtnes, kas apveltītas ar īpašu sievišķīgu šarmu. Tieši viņās ir kaut kas tāds, kas piesaista sirdi un izraisa īsta vīrieša apbrīnu. Taču parasti par tādām kļūst tikai tās meitenes un sievietes, kuras ir gājušas cauri ciešanām, grūtībām un iemācījušās gaidīt, mīlēt un ciest.
Uz šādu iekšēju skaistumu man norādīja Kungs, atbildot uz manu jautājumu: “Kas vajadzīgs, lai mans vīrs mani mīlētu ar patiesu, uzticīgu, maigu, dievišķu mīlestību, jo viņš pieder tai vīriešu kategorijai, kurus valda saprāts? Gadu gaitā, vērojot sevi un citas pazīstamas sievietes, pamanīju, cik ātri mūsu ārējais skaistums izgaist un pazūd, un vēl ātrāk zūd tā vērtība vīru acīs. Bet iekšējais skaistums nav saistīts ar vecumu un pievelk kā magnēts, neatkarīgi no sievietes ārienes. Tāpēc es pārstāju baidīties no ciešanām un daudzajām grūtībām, ko Tas Kungs pieļāva manā dzīvē, mācot man klusējot izturēt, paciest un mīlēt.
Nākamā vieta Svētajos Rakstos, ko Debesu Skolotājs man parādīja, godīgi sakot, man jau izsenis nepatika. Un tieši tādēļ, ka es to daudzkārt dzirdēju no dažādu sludinātāju lūpām un katru reizi tik nepatīkamā, didaktiskā un pamācošā formā, ar uzsvaru uz vārdu “sieva”, ka es to nespēju pieņemt savā sirdī. "Jā, jā!” – pie sevis nodomāju, – “Jums, vīrieši, ir viegli par to runāt! Galu galā jums nav ik mēnesi jāpanes ciešanas, lai vēlāk kļūtu par jūsu bērnu māti. Jums nav viņus deviņus mēnešus jāiznēsā un pēc tam milzīgās sāpēs jādzemdē. Jūs arī nezināt, ko nozīmē pavadīt bezmiega naktis pār viņu gultām, kad viņi ir slimi. Jums daudz nerūp bezgalīgie mājsaimniecības darbi, kas nekad nebeidzas un nekad nav paveicami. Vispār - kas jūs tādi esat, ka mums, sievām, jāpakļaujas jums it visā?! Cik daudz kļūdu jūs paši pieļaujat un cik viegli krītat grēkā! Cik reti jūs esat paraugs staigāšanai Tā Kunga priekšā! Galu galā mēs ļoti labi zinām par jūsu dusmām, nepacietību un aizkaitinājumu, par jūsu neuzticīgajām sirdīm, laulības pārkāpšanas domām, rupjiem vārdiem, pēkšņiem izlēcieniem un pārsteidzīgām darbībām.”
Taču, kad uz šo pašu pantu man norādīja nevis sludinātājs, bet gan pats Kungs, tas manā sirdī skanēja pavisam citādi, kļūstot par nenovērtējamu dārgumu manai dvēselei. Man šķita, ka es dzirdu sirma, veca apustuļa maigo, tēvišķo balsi, kas ar lielu mīlestību un sapratni pret mums, sievietēm, sniedz īpaši svarīgus un tik nepieciešamus padomus mūsu ikdienas attiecībām ar mūsu vīriem: “Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, (un tālāk ir izskaidrojums, kāpēc tas ir nepieciešams) lai, ja arī kādi neklausa Dieva Vārdam, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu skaidro un dievbijīgo dzīvi” (1. Pēt. 3:1-2).
Jāatzīst, ka tieši paklausība ir tā īpašība, kurai pastāvīgi pretojas mūsu lepnais, augstprātīgais “es” un mūsu grēcīgā cilvēciskā daba. Nepaklausība un nevēlēšanās pakļauties vīra varai neapzināti ir izpaudusies sievās cauri gadsimtiem, pēc tam, kad pirmā sieva Ieva, vecās čūskas pavedināta, rīkojās patvaļīgi un, nekonsultējoties ar vīru, nogaršoja aizliegto augli. Kopš tā laika galvenais Radītāja nosacījums - paklausība vīram, sievietēm kļuvis par grūtāko bausli, no kura viņas visiem spēkiem cenšas izvairīties. Diemžēl, tieši tā bija ar mani. Ja vīrs man lika kaut ko darīt, es savā prātā sāku pārdomāt, vai tā būs labi un pareizi, jo bieži lietas, par kurām viņš man jautāja, es pārzināju daudz labāk nekā viņš. Tādējādi, pati nemanot, es sāku ar sava viedokļa izteikšanu, pēc tam savas taisnības pierādīšanu, kas bieži vien beidzās ar strīdiem.
"Ludmila," Tas Kungs caur šo pantu runāja uz manu sirdi. – “Pat ja tev šķiet, ka tavs vīrs kļūdās, dari, kā viņš vēlas. Tādā veidā tu ne tikai paklausīsi Svētajiem Rakstiem, bet arī dosi Man iespēju parādīt viņam viņa kļūdu, kad viņš redzēs sava lēmuma rezultātus. Protams, Tu vari viņam pateikt savu viedokli šajā jautājumā, bet dari to maigi un lēnprātīgi, “nezāģējot” un neuzspiežot to, kas tavuprāt ir pareizi."
Lai gan toreiz šī pieeja man bija nesaprotama un, atklāti sakot, ne pārāk pieņemama, es tomēr sāku rīkoties saskaņā ar šo norādījumu, un pēc īsa laika Tas Kungs ļāva man ieraudzīt šādas uzvedības labos augļus. Redzot, ka esmu pārstājusi ar viņu strīdēties un mēģināt panākt savu, mans vīrs arvien mazāk sāka uzstāt uz to, ko viņš uzskata par pareizu, un arvien vairāk deva man brīvību daudzu sadzīves, ekonomisko un pat garīgo jautājumu risināšanā. Tāpēc es sapratu, ka vīrieši mēdz pretoties savām sievām tik ilgi, kamēr viņi pamana viņās nepaklausību, gribasspēku, pretošanos, spītību un vēlmi viņas kontrolēt. Bet, tiklīdz sievas pazemojas un sāk piekāpties un paklausīt, viņas ātri zaudē vēlmi apliecināt savu dominējošo stāvokli, un viņi uztver viņu lūgumus un vēlmes ar lielāku sapratni un mierīgāk. Daudzas kristiešu sievietes dvēseļu aprūpes sarunās uzdod to pašu jautājumu: kāpēc gan, ja viņas ir garīgi līdzvērtīgas savam dzīvesbiedram, viņām tomēr ir pienākums viņam paklausīt? Atbilde uz to ir ļoti vienkārša – jo Dievs to tā ir paredzējis, un radībai bez jebkāda pamatojuma jāpakļaujas savam Radītājam.
Ir kāds stāsts par cilvēku, kas gulēja zem varena ozola un, skatoties uz tā resnajiem zariem, kas klāti ar mazām ozolzīlēm, domāja: “Cik nesaprātīgi no Radītāja puses bija apveltīt tik lielu un stipru koku ar tik maziem augļiem, bet tievo un trauslo stublāju blakus ar milzīgiem ķirbjiem. Galu galā labāk būtu rīkoties tieši otrādi: ozola resnajos zaros pakārt ķirbjus, bet vājo ķirbja kātu apklāt ar ozolzīlēm. Tad abi augi un to augļi atbilstu viens otram, pārstāvot perfektu harmoniju."
Un tā, kamēr viņš šādi sarunājās ar sevi, brīnīdamies par Dieva tuvredzību, asa vēja brāzma no viena ozola zara norāva zīli, un tā nokrita un smagi trāpīja viņam pa deguna galu. Pēkšņās sāpēs elsojot, vīrietis izmisumā iesaucās: “Ak, nē, Kungs! Tev bija pilnīga taisnība, piešķirot katram augam savus augļus! Lūdzu, atstāj ozolam ozolzīles un ķirbjus uz tievajām stīgām zemē!" (Var iedomāties, kas ar šo vīrieti būtu noticis, ja viņam uz deguna gala būtu uzkritusi nevis zīle, bet ķirbis.)
Tāpat mūsu cilvēciskajam prātam dažkārt ir grūti saprast, kāpēc sievai ir jāpakļaujas vīram, it īpaši mūsu civilizētajos laikos. Visticamāk, tādēļ, ka mēs vienkārši neapzināmies, cik liels ir sievietes aicinājums. Kungs no viņas sagaida kaut ko tādu, kam Viņa acīs ir īpaša vērtība, jo tikai spēcīgi cilvēki, kas cenšas līdzināties Kristum, spēj būt pazemīgi. Garīgi nenobriedušas dvēseles nevar sevi pazemot, un vēl jo vairāk tās nav spējīgas sevi upurēt citu labā. Bet tieši tas ir raksturīgs mātei, kura, dzemdējot bērnu, ir gatava upurēt savu dzīvību. Tātad tikai mūžībā atklāsies sievietē ieliktais noslēpums, ko zināms vien Dievam.
Kāds teica, ka lieli cilvēki tiek aicināti uz lielu pazemojumu. Pat Dieva Dēlam bija jāpazemojas, lai kļūtu par cilvēku. Glābējs Jēzus atstāja debesis un kļuva par cilvēku un pēc tam par mūsu grēku upuri mūsu labā. Vai tas nav lielākais pazemojums, kas bez kurnēšanas tika pienests Visaugstākajam? Gaidot, ka sieviete pakļausies savam vīram, Dievs viņu paaugstina un pagodina. Viena cilvēka pakļautībā otram slēpjas noslēpums, kuru mums, cilvēkiem, ir grūti saprast. Tas ir tik dziļi, ka, lai to saprastu, ir jābūt garīgai gudrībai.
Attiecībā uz sievas padevību savam vīram, Svētajos Rakstos domāta nevis karavīra pakļaušanās savam ģenerālim vai pilsoņa paklausība savam valdniekam, bet gan Baznīcas pakļautība Kristum Glābējam. Tāpēc ir rakstīts: “Sievas, paklausiet saviem vīriem kā Tam Kungam” (Ef.3:18). Un tas nozīmē, ka tāpat kā es runāju ar Kristu, man ir jārunā ar savu vīru. Lai arī kāda būtu mana reakcija uz to, ko no manis prasa Kristus, tādai jābūt arī manai reakcijai uz to, ko no manis sagaida mans vīrs. Kā es domāju par Kristu, tā man jādomā par savu vīru, pat ja, manuprāt, viņš to nemaz nav pelnījis. No cilvēciskā viedokļa šāda prasība šķiet neizprotama un vārda pilnā nozīmē pazemojoša, taču Dieva acīs tā ir augstākā norma, kas no sievietes prasa garīgu briedumu un lielu mīlestību pret Kungu.
Piešķirot sievai pakārtotu lomu ģimenes vadīšanā, Dievs viņai piešķīris vieglāko daļu. Galu galā, tādā veidā Viņš viņu atbrīvojis no daudzām lietām, par kurām mūžībā būs atbildīgs tikai viņas vīrs. Atceros kāda slavena sludinātāja sievu, kura pie katras izdevības apliecināja: “Ak, cik es esmu pateicīga Tam Kungam, ka esmu piedzimusi kā sieviete! Man nav jānes milzīgā atbildības nasta par mūsu ģimeni, ko nes mans vīrs. Es nekad negribētu ar viņu mainīties vietām. Galu galā viss, ko no manis sagaida, ir paklausība viņam, un no viņa – viss pārējais”. Un tā patiešām ir taisnība. Radītājs zināja, ka mēs, sievietes, esam trausli trauki, tāpēc Viņš uzlika mums mazāko nastu. Un tā nav Viņa vaina, ja mēs savas muļķības dēļ uzkraujam sev smagu kravu, kas nav paredzēta mums.
Diemžēl, dzīvē sastopaties ar daudzām sievietēm, kuras, redzot, ka vīrs izvairās no saviem pienākumiem, “atrota piedurknes” un apzināti uzņemas ģimenes vadību. Šī taktika ir īpaši raksturīga tām sievietēm, kurām pēc savas būtības ir nosliece uz līderību. Bet ir arī gadījumi, kad sievas nemanāmi pārņem vadības grožus, pārvēršoties par sava veida bargiem mājas ģenerāļiem, kas dod pavēles saviem mājsaimniecības locekļiem (arī vīriem) un sadala viņiem pienākumus un uzdevumus.
Tā rīkojoties, abi pat nenojauš, cik nedabiski un līdz ar to atbaidoši izskatās šajās viņiem neparedzētajās lomās. Turklāt, ieņemot vīrieša vietu mājā un uzņemoties darbu, kas nav pa spēkam un viņām nepiemēroto līdera atbildību, sievietes ātri izšķiež spēkus, sagrauj veselību, kļūst nervozas, aizkaitināmas, dusmīgas, histēriskas un vārda pilnā nozīmē – nelaimīgas, zaudējot savu skaistumu, sievišķību un šarmu. Bez tam, uzņemoties ģimenes galvas un vadītāja lomu ģimenē, šādas sievas pašas cieš no iekšēja diskomforta un savās sirdīs nicina savus vīrus. Protams, ir gadījumi, kad sievietēm ir jākāpj aizā, kur vīrieši neuzdrošinās spert soli, taču šāds stāvoklis nav likums, bet drīzāk izņēmums (skat. 1. Samuēla 25:14-36).
Un šīs tēmas noslēgumā vēlos sniegt vairākus labus, dzīvē pārbaudītus padomus, kurus izmantojot, katra precēta sieviete pamazām var kļūt par gudru sievu, kas ceļ savu māju un ģimenes laimi, kļūstot par svētību ne tikai vīram un bērniem, bet arī citiem, kas vēro viņas dzīvi:
1.Cenšoties kļūt par gudru sievu, kristiete nekad nedrīkst aizmirst Svēto Rakstu vārdus, kuros teikts, ka “Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi” (Ps. 110:10). Šeit ir domātas nevis bailes no Dieva soda, bet gan bailes nodarīt pāri Kungam ar savu nepareizo uzvedību. Veselais saprāts un apdomīgs prāts, kas vajadzīgs katram no mums, tiek iegūts tikai tad, kad dzīvojam saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, kuros ir daudz vērtīgu padomu un norādījumu par ģimenes dzīvi. Neīstenojot savā dzīvē to, ko mums māca Bībele, nevar cerēt, ka viss kaut kā izdosies pats no sevis.
2. Iemācieties klusēt. Lēnprātīgs un kluss sievas gars var nodzēst daudzu ģimenes strīdu un konfliktu uzliesmojošo uguni. Atcerieties gudrā Sālamana vārdus, kas teica: “Kas savu tuvāku (skaļi) nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē” (Salamana pam. 11:12). Bez spējas paklusēt sieva nevar kļūt gudra. Protams, tas nenozīmē, ka viņai nav tiesību kaut ko teikt, ja viņas vīrs zaudē kontroli pār sevi un rīkojas neatbilstoši savai ģimenes galvas lomai. Protams, sieva var un viņai pat vajadzētu viņu apturēt. Tikai ir ļoti svarīgi, kā, kurā brīdī, kādā tonī un kādā noskaņojumā viņa to dara: ar dusmām un sašutumu vai maigi un lēnprātīgi, garīgi lūdzot Kungu vadīt viņas lūpas un dot gudrību no augšienes.
3. Nesteidzies taisnoties, kad vīrs izsaka savu neapmierinātību, pārmetumus un apvainojumus, pat ja tie ir pavisam netaisnīgi, jo jebkura sevis attaisnošana parasti viņu tikai vairāk kaitina. Neizplūsti asarās un nesāc sevi žēlot, iesaistoties sevis apraudāšanā. Labāk atcerieties, kā Kristus atbildēja uz Viņam izvirzītajām nepatiesajām apsūdzībām. Kad farizeji apgalvoja, ka Viņā ir dēmons, Viņš mierīgi atbildēja: “Manī nav dēmona, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu.”, un citā reizē, kad Pilāts viņu apsūdzēja, Viņš vispār neko neteica, bet vienkārši klusēja (Jāņa 8:49; Mat. 26:63).
4. Nedodiet vaļu un neturiet aizvainojumu. Sākumā tas var šķist kaut kas mazs un nekaitīgs, bet samilzis noved pie atsvešinātības, rūgtuma un nocietināšanās, sasniedzot klaju naidīgumu, un kļūst par biežāko laulības laimes iznīcinātāju. Diemžēl mēs, sievas, mēdzam ātri apvainoties, ja mūsu vīri saka kaut ko, kas mums nepatīk. Atcerieties, ka, ja vārdi jūs skar un izraisa spēcīgu protesta un sašutuma reakciju, tad, visticamāk, tie trāpa mērķī. Vislabāk ir mierīgi atbildēt: “Labi. "Paldies, ka pateici man to tieši," un pēc tam mēģini būt kritiska pret sevi. Ja esi spiesta atzīt, ka vīra teiktais patiešām ir, lai arī rūgta, bet tomēr patiesība, tad rodi sevī spēku iet un lūgt viņam piedošanu. Tici man, šāda rīcība viņā drīzāk izraisīs apbrīnu un cieņu, nevis triumfu un ņirgāšanos (protams, tikai tad, ja viņš ir taisnīgs cilvēks).
5. Necenties par katru cenu iegūt to, ko vēlies, un neliec vīram uz tevi pacelt balsi. Neuzstāj uz savu, pieņemot kādu kopīgu lēmumu, un nemēģini teikt pēdējo vārdu. Atļauj to savam dzīvesbiedram, kuram Tas Kungs ir uzlicis galveno atbildību, un no kura Viņš prasīs atskaiti. Ja kādā strīdīgā jautājumā tev ir atšķirīgs viedoklis nekā vīram, neizsaki to bērnu un citu cilvēku klātbūtnē, bet dari to atbilstošā tonī zem četrām acīm. Pat ja tavs dzīvesbiedrs negribēs tajā ieklausīties, viņš nespēs tevi vainot, ja lietas uzņems nevēlamu pavērsienu visiem.
6. Necenties mainīt un uzlabot savu vīru, padarot viņu tādu, kādu tu vēlētos, jo tu tāpat to nespēsi. Galu galā tikai Dievs var mainīt cilvēku. Vislabāk ir, ja tu sāc mainīt sevi, tādējādi palīdzot viņam domāt par viņa uzvedības un attieksmes neatbilstību. Pieņem savu dzīvesbiedru tādu, kāds viņš ir, ar visām viņa stiprajām un vājajām pusēm. Dari visu iespējamo, lai viņš vēlētos kļūt labāks. Nepazemo viņā vīrieti, jo stiprais dzimums to uztver īpaši sāpīgi.
7. Centies izvairīties no nemitīgas vīra vainošanas un norādīšanas uz viņa trūkumiem, jo viņam var rasties iespaids, ka tu viņā saskati tikai slikto. Izvairieties lietot nievājošu valodu, piemēram: “Es zināju, ka tā notiks”, vai “Lai ko tu darītu, tev nekad neizdosies”, vai “tu neesi tāds kā visi citi” un tamlīdzīgi. Nepārmetiet viņam katru reizi, kad viņš kaut ko dara nepareizi (galu galā, mēs visi pieļaujam kļūdas), bet gan pie katras izdevības izsaki savu piekrišanu kādam viņa labam darbam vai rīcībai. Tas viņam radīs vēlmi izskatīties vēl labāk tavās acīs. Galu galā bieži vien sieva, pat nemanot, “izveido” savu vīru ar savu attieksmi pret viņu, savām piezīmēm, izteikumiem un komentāriem. Ja viņa nemitīgi pārmet viņam, ka viņš viņu nemīl, sāpina, nevelta viņai pietiekami daudz laika un neizrāda uzmanību, tad viņš galu galā kļūs tieši tāds, un, ja viņa viņu nosauks par labāko un gādīgāko vīrieti uz zemes, tad viņš centīsies attiecīgi izturēties.
8. Nerunājiet sliktu par viņa tuviem radiniekiem, un jo īpaši par viņa māti. Galu galā katrs cilvēks mīl tos, kas viņu dzemdējis un uzaudzinājis. Vīrs, protams, pats zina viņas negatīvās rakstura iezīmes, bet, kad uz tām atkal un atkal norāda kāds cits, tas viņu sanikno un atbaida.
9. Nevajag demonstrēt vīram savu spēku un spēju tikt galā ar visu bez viņa un visu izdarīt pašai. Neaizmirstiet, ka sievietes trauslums, bezpalīdzība, nepieciešamība pēc atbalsta un uzticības vairo viņas prestižu un šarmu vīrieša acīs. Šādas daļēji bērnišķīgas īpašības padara viņu iecietīgu un rada vēlmi par viņu rūpēties, kā apgādāt un aizsargāt.
10. Ja tavs vīrs ģimenē ir pasīvs un neuzvedas kā ģimenes galva, izvairoties atbildības, nesteidzies izrādīt sašutumu un aizrādīt, bet gan mēģini saprast, kāpēc viņš tā uzvedas. Varbūt viņš ir piedzīvojis daudzas neveiksmes, pēc kurām zaudēja pašapziņu, vai arī bija pieradis pie mātes vadības savā vecāku mājā, kur to uzskatīja par normu? Vai varbūt tu pati gadiem ilgi apspiedi viņa kā vīra iniciatīvu ģimenē, vai esi mēģinājusi vienmēr teikt pēdējo vārdu tā, ka mīļā miera labad viņš vienmēr piekrita. Varbūt tu pat uzsāki skandālu vai sāki raudāt, kad viņš gribēja kaut ko darīt tā, kā viņš gribēja, vai darīji kaut ko citu līdzīgu? Ja tā, tad tu pati viņu padarīji tik pasīvu un negribīgu. Tāpēc tagad tavs uzdevums ir palīdzēt viņam ieņemt viņa īsto vietu. Un tas bieži prasa vairākus gadus. Daudz vieglāk ir samīdīt vīru savās un viņa acīs, nekā viņu no jauna uzcelt. Tāpēc šeit ir nepieciešams ne tikai atzīt savas kļūdas un lūgt Dievam piedošanu, bet arī parādīt pacietību un pazemību, kā arī mainīt savu raksturu un uzvedību atbilstoši Svētajiem Rakstiem.
11. Neuzņemies garīgās padomdevējas un aizbildnes lomu un nejaucies sava vīra slēptajā dvēseles dzīvē, īpaši, ja neesi izpelnījusies viņa pilnīgu uzticību. Neuzņemies dievišķo providenci, iedomājoties, ka Dievs redz viņa sirdi tādu, kādu to redzi tu. Atmet visus mēģinājumus pārveidot savu otro pusi un mīli viņu tādu, kāds viņš ir. Galu galā tu kādreiz mīlēji šo cilvēku tieši tādu. Ja tā, tad mēģini mīlēt viņu tādu, kāds viņš ir tagad, pacietīgi gaidot brīdi, kad Dievs viņu mainīs un padarīs viņu tādu, kādu tu vēlētos viņu redzēt. Galu galā pārmaiņas ir Svētā Gara darba rezultāts cilvēka dzīvē. Labāk ir koncentrēt savu uzmanību uz to, lai pati kļūtu sava dzīvesbiedra mīlestības un cieņas vērta. Dievam ir daudz veidu, kā Viņš mūs ved uz pārmaiņām. Viņš nenogurstoši atkārto Savu mācību, līdz mēs to apgūstam pilnībā, jo Viņu interesē lielais galarezultāts.
12. Neapskaud citas sievas, domājot, ka viņu vīri ir daudz labāki par tavējiem. Atcerieties, ka tu pati to izvēlējāties. Galu galā neviens tevi nespieda ar viņu precēties. Un, ja esi piekritusi būt viņa palīgs un dzīves partnere, tad pieliec visas pūles, lai viņš kļūtu tāds, kādu vēlies. Padomā par to, ka no desmitiem meiteņu, ko viņš pazina, viņš izvēlējās tevi par savu sievu, un tas kaut ko izsaka. Tāpēc centies būt tāda, lai viņš nekad to nenožēlotu, atkal un atkal saprotot, ka tu viņam patiesi esi Dieva dāvana.
13. Dari visu, kas ir tavos spēkos, lai padarītu jūsu māju par vietu, uz kuru tiecas tava vīra sirds, un uzvedies pret viņu tā, lai kopā ar tevi viņš justos tik labi un brīvi, kā ne ar vienu citu cilvēku. Saproti, ka viņa attieksme pret tevi ir pašas iesētā raža. Jo labāk viņš jūtas jūsu kopīgās mājas sienās, jo vairāk laika viņš centīsies tajā pavadīt. Psihologiem ir termins, ko sauc par "oāzes atmosfēru mājās". Tas ietver ne tikai tīrību, skaistumu un komfortu dzīvoklī, bet arī pretimnākošas, draudzīgas attiecības. Centies organizēt savu ģimenes dzīvi tā, lai vīrs un bērni palīdzētu tev uzturēt kārtību mājā. Pabaro savu vīru ar kaut ko garšīgu pēc iespējas biežāk. Šis ir senākais noteikums, kā iekarot vīrieša sirdi, un tas ir spēkā arī mūsdienās. Parādi interesi par to, kas viņu interesē. Neatgaiņā savu dzīvesbiedru, kad viņš vēlas ar tevi padalīties ar viņam aktuālās lietās. Klausies, ko viņš vēlas tev pateikt, pat ja tu nemaz nesaproti par ko ir runa. Nesaki, ka viņa hobijs ir tikai naudas un laika izšķiešana, jo šāda attieksme novedīs pie tā, ka viņš no tevis norobežosies un atradīs draugus ar līdzīgām interesēm, un tu paliksi malā un pati cietīsi.
14. Atcerieties, cik skaisti tu centies ģērbties, kad gribēji iepriecināt savu topošo vīru. Bet tagad viņš tevi visbiežāk redz mājas drēbēs. Un pat ja apģērbs ir vienkāršs, lai tas ir glīts, un dara tevi pievilcīgu viņam arī mājās. Neaizmirsti, ka vīrietis mīl ar acīm. Vīrs vienmēr priecājas, ja viņa sieva izskatās labi. Sievietei jāpaliek sievietei neatkarīgi no ārienes, miesasbūves un vecuma. Dieva Vārds māca mums, sievām, ģērbties pieklājīgi, kaunīgi un savaldīgi (skat. 1. Tim. 2:9). Pieklājīgs apģērbs nosedz ķermeni, neatstājot nekādu kailumu, kas uzbudinātu citus cilvēkus, “kaunīgi” nozīmē izvairīties no visa, kas varētu likt tev nosarkt, savukārt “savaldīgi” nozīmē atturību. Tāpat nevajadzētu piesaistīt sev uzmanību ar pārlieku dārgām, košām un uzkrītošām drēbēm vai apkārties ar rotaslietām, it īpaši, ja dodies uz Dieva namu, kur tas ir galīgi nepiedienīgi. Galu galā mēs tur pulcējamies nevis tāpēc, lai izrādītos, bet lai lūgtos, nožēlotu grēkus un pateiktos Kungam. Protams, tas nenozīmē, ka varam būt nevīžīgi ģērbušies. Drīzāk tas nozīmē, ka šajā jautājumā ir jāievēro zelta vidusceļš. Kristiešu sievietes pieticīgais, diskrētais un šķīstais apģērbs vienlaikus var būt skaists, sievišķīgs un elegants.
15. Ja vēlies, lai vīrs pret tevi būtu uzmanīgs, esi pret viņu laipna, maiga un sirsnīga. Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti stiprajam dzimumam ir vajadzīga sieviešu pieķeršanās, lai gan viņi cenšas to neizrādīt. Ja vīrs tev neizrāda maigumu, tad, iespējams, kādā brīdī, pati nemanot, tu kaut kādā veidā viņu esi atgrūdusi no sevis. Vīrietim pietiek vienreiz tikt noraidītam, lai vairs nemēģinātu.
16. Neizvairies no dzimumakta ar savu vīru sīkumu dēļ, tādējādi spiežot viņu domās grēkot. Galu galā, būdams seksuāli neapmierināts, viņš kļūst par labu mērķi velnam, kurš izmanto katru iespēju, lai kārdinātu viņu miesu. Dod savam dzīvesbiedram iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tavs atteikums nav vietā, ja vien to neattaisno menstruālais cikls vai nopietna saslimšana. Atceries, ka vīra nerealizētā seksuālā enerģija ir visizplatītākais viņa piekasīšanās, aizkaitināmības, neatbilstošas uzvedības un agresijas uzliesmojuma iemesls. Kad tā atrod izeju, mainās ne tikai viņa uzvedība, bet arī attieksme pret sievu, kas ir īpaši svarīgi laulības attiecību saskaņai un laimīgai ģimenes dzīvei.
17. Nemēģini izvilkt no dzīvesbiedra, kāpēc viņam šodien slikts noskaņojums, un neizsaki sašutumu par to, ka pēc garas darba dienas viņš pārnāk mājās neapmierināts un drūms. Galu galā mūsdienās dzīve tiek pavadīta pastāvīgā stresā, un īpaši daudz tā ir darbā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai cilvēks no tā varētu atpūsties mājās. Kad pēc vīra atgriešanās mājās, tu viņa sejā redzi ēnu, nejautā, kas par vainu, bet vienkārši laipni sveicini, pabaro un piedāvā apgulties un atpūsties, un tikai tad jautā, kā pagāja diena. Īstā brīdī vīrs jutīs vēlmi izrunāties un tādējādi “izlādēties”. Un tad netraucē, bet labāk mēģini ieklausīties un pēc tam atrast laipnus, mierinošus vārdus, kļūstot par sava veida dvēseles aprūpētāju viņam šajā brīdī. Atceries, kā bērnībā, kad mūs kāds aizvainoja, mēs skrējām pie mammas, gaidot, ka viņa mūs mierinās un samīļos. Tāds, pēc garīga siltuma izslāpis “bērns” mēdz izpausties katrā no mums, kaut arī esam pieauguši. Un kurš cilvēks grūtos laikos gan nevēlētos, lai viņam blakus būtu kāds, kas varētu viņu saprast un atvieglot sirdi? Tāpēc, ja sieva savam vīram ir tieši tāds cilvēks, viņš viņai par to sirds dziļumos būs ļoti pateicīgs un nākamreiz viņai kļūs par tādu pašu atbalstu, kādu viņa bija viņam.
To darot, sieviete kļūst par īstu draugu, tik ļoti nepieciešamo un īpaši novērtēto palīgu savam vīram. Bet vissvarīgākais ir tas, ka ar šādu uzvedību un attieksmi pret savu dzīvesbiedru sievas sasniedz tieši to mērķi, ko viņiem izvirza Svētie Raksti, sakot: "Lai, ja arī kādineklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi. " (1. Pēt. 3:1-2). Tādējādi, būdama gudra sieva, precēta sieviete Dieva rokās kļūst par instrumentu, ko Viņš izmanto, lai vīrietis (vai tas būtu pasaulīgs vīrietis vai kristietis, kurš neievēro Bībeles pavēles) varētu vērsties pie Kunga un nožēlot savu maldīšanos. Un pat ja tas nenotiks, izpildot to, ko no viņas prasa Svētie Raksti, sieviete vienalga tiks attaisnota no Dieva un saņems atlīdzību mūžībā. Mūsdienās daudzas sievas, tostarp kristietes, bieži saka šādus vārdus: ”Vīrieši ir kļuvuši tādi, ka ir grūti būt īstai sievietei.” Tomēr daudz kas ir atkarīgs no mums, dārgās māsas! Ja mēs pašas centīsimies mainīties uz labo pusi, tad arī mūsu vīri mainīsies.