7.nodaļa
KĻŪDAS AR SMAGĀM SEKĀM
Pēc tam, kad esam aplūkojuši galvenos laulības seksuālās dzīves aspektus, pievērsīsimies problēmām, kas šajā jomā rodas laulāto elementāru zināšanu trūkuma dēļ un var radīt nopietnas, bet dažreiz pat traģiskas sekas. Šāda analīze palīdzēs mums vēl dziļāk ielūkoties cilvēku attiecību sfērā, no kuras atkarīga ne tikai kristiešu ģimeņu laime, bet arī draudžu labklājība. Lai analīze būtu pamatota un uzskatāma, izmantošu liecības no reālās dzīves, kuras dvēseļu aprūpes laikā atklājuši un piedāvājuši izmantot kristieši, cerībā, ka tās kalpos citiem ne tikai kā garīga palīdzība, bet arī kā nopietns brīdinājums.
Kāda jauna sieviete, atceroties savas laulības pirmās dienas, teica: "Kad divdesmit gadu vecumā apprecējos, biju neskarta meitene, jo patiesi vēloties saglabāt savu šķīstību, biju izvairījusies no jebkādas informācijas, kas varētu izgaismot laulības intīmo dzīvi. Deflorāciju pārcietu relatīvi mierīgi, jo mans vīrs bija ļoti uzmanīgs. Tomēr, kad pēc divām nedēļām neskatoties uz visiem viņa centieniem, es nebiju pieredzējusi orgasmu, viņš kļuva tik nervozs, ka dusmīgi paziņoja, ka, ja būtu zinājis, ka esmu tik frigida, nekad nebūtu mani apprecējis. Tas man bija tāds šoks, ka ilgi nevarēju nomierināties, raudot par to, ka, būdama tik nederīga, vispār apprecējos ar viņu. Pastāvīgā doma, ka nevaru viņu iepriecināt, bija tik nomācoša, ka laulība man kļuva par īstu nastu. Un, lai gan ātri paliku stāvoklī un dzemdēju veselīgu bērnu, tas mani neatbrīvoja no depresijas un savas mazvērtības apziņas. Tikai divas reizes pēdējā gada laikā dzimumakta laikā piedzīvoju kaut ko neizsakāmi patīkamu, pēc kā es vienkārši lidoju no prieka, ka tomēr varu kaut ko sajust.”
Šis savā vienkāršībā un sirsnībā aizkustinošais stāsts, mudina mūs pieskarties sieviešu seksuālā aukstuma jeb tā sauktās frigiditātes jautājumam, kas izpaužas kā seksuālās vēlmes samazināšanās līdz pilnīgai vienaldzībai un pat nepatikai pret dzimumaktu, kā arī zems seksuālā uzbudinājuma līmenis. Patiesas frigiditātes gadījumā sievietes erogēnās zonas ir nejutīgas, tāpēc dzimumakta laikā viņa paliek vienaldzīga. Par frigidu sauc sievieti, kurai trūkst seksuālās vēlmes un kura seksuālās stimulācijas laikā nepiedzīvo seksuālu uzbudinājumu un orgasmu.
Frigiditāte var būt primāra, sekundāra un psihogēna. Primārā frigiditāte parasti izpaužas pašā laulības dzīves sākumā un tiek izskaidrota ar to, ka sievietes seksuālās jūtas vēl nav nobriedušas un tiek uzskatīta par tīri fizioloģisku un tāpēc pilnīgi normālu parādību. Pēc daudzu seksologu domām, frigido sievu skaits laulības sākumā sasniedz astoņdesmit un pat deviņdesmit procentus, tādēļ ka seksuālo sajūtu atmodināšana viņās notiek pakāpeniski un ļoti individuāli. Jo sievietei ir jāapgūst gan uzvedība, gan atbildes reakcijas uz vīra darbībām dzimumakta laikā. Sekundārā frigiditāte ir dažādu izplatītu slimību sekas, piemēram: iegurņa orgānu infekcijas procesi, intoksikācija (svins, nikotīns, narkotikas), sieviešu dzimumorgānu nepietiekama attīstība, hormonālie traucējumi, olnīcu un dzemdes piedēkļu iekaisumi.
Tomēr visizplatītākā ir psihogēnā frigiditāte, kad sievietes seksualitāti kavē psiholoģiski faktori: rupja vīra rīcība dzimumdzīves sākumā, neuzmanīga izturēšanās pret viņu, pārkāpjot sievas pieņemamības diapazonu, rūgta vilšanās izredzētajā, bailes no nevēlamas grūtniecības, depresija u.tml. Tomēr visbiežāk sievietei nav orgasma vīra pieredzes trūkuma, nezināšanas un seksuālā analfabētisma dēļ, kādēļ viņš nespēj izraisīt sievai nepieciešamo seksuālo uzbudinājumu. Frigiditāte izpaužas dažādos veidos. Dažām sievietēm dzimumakts šķiet nepatīkams, un viņas to veic ar piespiešanos, kā laulības pienākumu, citas dzimumakta laikā piedzīvo tikai mēreni patīkamas sajūtas, bet vēl citas orgasmu izjūt ļoti reti un galvenokārt tikai miegā.
Jāsaka, ka 50% sieviešu visjūtīgākā erogēnā zona ir klitors, savukārt maksts ir nejūtīga. Tāpēc viņas spēj piedzīvot orgasmu tikai tad, ja klitors tiek pakļauts papildu stimulācijai ar pirkstiem, ko veic vīrs dzimumakta laikā. Un, lai viņš sāktu veikt šādu stimulāciju, viņam par to ir jāpastāsta bez apmulsuma. Jo atklātāki laulātie ir viens pret otru, jo ātrāk viņi atradīs izeju no situācijas. Vīra neuzmanīgi izteikumi, piemēram: "Tātad izrādās, ka tu esi frigida!" vai "Ja es zinātu, ka tu esi auksta kā zivs, es tevi nekad nebūtu apprecējis!", ne tikai nepalīdzēs, bet vēl vairāk iedzīs sievu dziļā depresijā.
Tomēr laulības gultā kļūdas pieļauj ne tikai vīrieši, bet arī sievietes. Tā nu kāds ticīgs brālis ar divdesmit piecu gadu laulības dzīves pieredzi izmisumā lūdza: "Lūdzu, parunājiet ar manu sievu un paskaidrojiet viņai, ka mana vēlme redzēt viņas ķermeni kailu un to glāstīt neliecina par manu samaitātību, bet gan ir normāla vīrieša vajadzība!" Sarunas laikā ar viņu izrādījās, ka jau no paša laulības sākuma viņa sieva izvirzījusi nosacījumu, ka dzimumakts notiks tikai tumsā, lai viņš neredzētu viņas auguma trūkumus. Turklāt sieva vienmēr bija kategoriski pret to, lai viņš glāstītu visu ko vien vēlas, un nepieņēma paskaidrojumu, ka tā viņš nosaka viņas erogēnās zonas.
“Redziet,” šis vīrs bija sašutis, “es viņu, muļķa meiteni, apprecēju, jo iemīlējos viņas dvēselē, nevis viņas slaidajā figūrā. Viņa ir brīnišķīga sieva visos citos aspektos, bet gultā viņa ir vienkārši sodība! Mums ir pieauguši bērni, un viņa joprojām no manis kautrējas! Visu, ko es daru mūsu intīmajās attiecībās, viņa uzskata par grēku, bet, kad viņa nesaņem seksuālo baudu, viņa mani sauc par egoistu, kuram rūp tikai viņa paša apmierinājums. Bet kā es varu viņu novest līdz orgasmam, ja viņa gandrīz neko man neļauj darīt?! Godīgi sakot, tieši šī iemesla dēļ es esmu kļuvis ne tikai par neirastēniķi, bet arī sācis skatīties uz citām sievietēm, pieļaujot domas par neuzticību. Un ja man nebūtu baiļu no Dieva, es jau sen būtu to izdarījis.
Šādi vīriešu izteikumi dvēseļu aprūpē nav nekas neparasts. Diemžēl mūsu vidū tiešām var sastapt sievietes kristietes, kuras uzskata sevi par tik “svētām”, ka viņām vairs nav nepieciešams vīrs. Var tikai brīnīties, kādēļ viņas vispār ir apprecējušās, ja gandrīz visu, kas saistīts ar laulības gultu, uzskata par grēku. Liekas, ka viņas vienkārši aizmirst, ka, kāzās sakot “jā” savam nākamajam dzīvesbiedram, viņas ar to atteicās no tiesībām uz savu ķermeni, kas no šī brīža sāka piederēt vīram. Dieva Vārds skaidri saka: “Sievai nav noteikšana par savu ķermeni, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu ķermeni, bet sievai.” (1. Kor. 7:4). Un, ja tā, tad ne sievai, ne vīram nav tiesību liegt savai otrajai pusei kaut ko tādu, kas patiesībā viņiem vairs nepieder. Turklāt tas attiecas uz visu ķermeni, nevis uz dažām tā daļām, kurām viņi atļauj vai neļauj pieskarties. Abiem laulātajiem ir vienlīdzīgas tiesības valdīt otra ķermeni, un viņi var to glāstīt, kā vēlas, īpaši, ja runa ir par mīlas spēlēm. Šeit vīram jāpiešķir absolūta brīvība, jo riebums un ierobežojumi ir trieciens viņa vīrieša pašcieņai.
Piemēram, dažām sievām nepatīk, ka viņu vīriem patīk skūpstīt un glāstīt viņu krūtis. Tomēr tajā nav nekā nosodāma. Dažreiz jau kaila sievietes krūts vien izraisa seksuālu uzbudinājumu vīriešos. Jo tās ir tiešām ļoti skaistas un tāpēc tik ļoti pievelk vīriešus. Kas zina, varbūt šī pievilcība ir iesakņojusies zīdaiņa vecumā, kad mātes krūtis ir iekārojamākā ķermeņa daļa, no kuras viņš saņem barību. Krūtis ieņem vienu no pirmajām vietām sievietes erogēno zonu vidū. Krūšu ādai, galiem un areolām ir ļoti spēcīga jutība pret seksuāliem stimuliem, kas var būt pirksti, lūpas vai mēles gals. Krūšu glāstīšana, aptaustīšana un viegla saspiešana izraisa sievietes seksuālu uzbudinājumu. Arī Bībele neatrod neko nepiedienīgu sievietes krūšu glāstīšanā. Jo Bībelē ir vārdi, kas adresēti vīriem un attiecas tieši uz šo jautājumu: “Lai tavas akas avots ir svētīts, un priecājies par savu sev jau jaunībā izraudzīto sievu! Viņa ir mīlīga kā briežu māte un cildeni daiļa kā kalnu kaza, pieglaudies allažiņ pie viņas krūtīm un ielīksmo sevi nemitīgi ar viņas mīlestību!” (Sal. Pam. 5:18-19). Tātad sievietei un vīrietim, kas ir likumīgi precējušies, nevajadzētu kaunēties vienam no otra. Ja viņi paliek divatā, viņiem ir atļauts sniegt viens otram visu, kas viņus uzbudina, sajūsmina un sagatavo veselīgam dzimumaktam.
Diemžēl šajā jautājumā pastāv vēl viena galējība, kad vīrs dod priekšroku spontānam un ātram dzimumaktam bez jebkādas mīlas priekšspēles, uzskatot, ka sievai ir pienākums pašai kaut kā tam noskaņoties. Pēc šī principa dzīvoja kāds kristietis, kurš, atnākot mājās no darba, gandrīz no sliekšņa paziņoja sievai: "Šodien es vēlos seksuālu tuvību, tāpēc gatavojies!" kas, protams, izraisīja sievā sašutumu un pazemojumu, jo visā kopdzīves laikā viņa nebija saņēmusi jelkādu maigumu no viņa. Var iedomāties, kāds noskaņojums viņai bija, kad vīrs naktī ieradās gulēt, paļaujoties uz to, ka viņam jādara tikai “vissvarīgākais”. Šāda vīra attieksme pret viņu, seksuālā dzīve pienākuma dēļ un citas ģimenes problēmas beigās noveda pie tā, ka šie ticīgie laulātie ar skandālu aizgāja katrs savu ceļu, padarot viņu piecus bērnus dziļi nelaimīgus.
Tomēr seksuālo attiecību jautājumos dvēseļu aprūpē gadās sastapties ar visādām jocīgām lietām. Tā, piemēram, kāda jauna kristiete gandrīz caur asarām man pārmeta: “Tu atkal un atkal atkārto, ka sievām nevajadzētu atgrūst savus vīrus! Bet mūsu ģimenē ir tieši otrādi. Ne jau es atgrūžu savu vīru, bet viņš cenšas no manis aizbēgt. Lieta tāda, ka es pastāvīgi vēlos seksuālu tuvību, un viņš no tās visos iespējamos veidos izvairās, sakot, ka vienkārši nespēj tik bieži būt ar mani kopā. Un, kad es glāstoši mēģinu viņam pieglausties, viņš uzreiz atraujas no manis un mēģina izlēkt no gultas. Es nesaprotu, kāpēc viņš tā uzvedas. Vai nu viņš ir pilnībā zaudējis mīlestību pret mani, vai arī iemīlējies kādā citā. Citādi, kā gan savādāk var izskaidrot viņa acīmredzamo atteikšanos no laulības pienākumiem?!”
Kā redzam, arī vīrieši var būt seksuāli frigidi, lai arī tas ir sastopams retāk. Neskatoties uz izplatīto uzskatu, ka viņi ir spējīgi uz dzimumaktu jebkurā laikā, dzīve to ne vienmēr apstiprina. Šajā ziņā katrai precētai sievietei jāzina, ka pietiekami liela nozīme ir arī vīra nervu sistēmas stāvoklim dzimumakta laikā. Galu galā viņš var būt satraukts, nomākts, izklaidīgs un aizmāršīgs. Viņam var rasties problēmas darbā vai attiecībās ar kolēģiem un paziņām. Viņš var būt dažādu apstākļu ietekmē, pārslogots, ciest no laika trūkuma un milzīgās atbildības par ģimeni un iztikšanu. Un kas zina, kas vēl var gadīties...
Tāpēc šādos gadījumos sievai vajadzētu izrādīt iejūtību un sapratni, un darīt visu iespējamo, lai atgriezies mājās, vīrs nomierinātos un atgūtu pašapziņu un ar sirsnību un ar mīļumu atbrīvot viņu no aizvadītās dienas raizēm. Ja viņa vēlas tuvību, tad tieši glāsti, ar kuriem sievietes ir daudz vairāk apveltītas no dabas, būs labākā sagatavošanās šim brīdim. Lai vīrs nezaudētu ticību sev, nekādā gadījumā nevajag aizskart vīra lepnumu vai traumēt viņa nervu sistēmu ar pārmetumiem par šīm īslaicīgajām seksuālajām neveiksmēm. Ja dzimumakts kādu laiku vispār neizdodas, mājienu un sašutuma vietā ar maigu, sievišķīgu pieeju iesakiet viņam apmeklēt ārstu, kurš noteiks, kas jādara. Pateicībā par šādu sapratni un uzmanīgu attieksmi, vīrs parasti dara visu iespējamo, lai sieva atkal justos laimīga.
Tāpat kā vīrieša seksuālā aktivitāte ietekmē sievietes seksuālās sajūtas, tā arī sievietes frigiditāte ietekmē vīrieša potenci, jo iedarbojas uz viņa psihi. Viņu pārņem domas: es neuzbudinu savu sievu, es viņā neizraisu iekāri; varbūt viņa vairs mani nemīl utt. Turklāt vīram var attīstīties uroloģiskas slimības, kas padziļinās viņa problēmas ar potenci vēl vairāk. Sievas izvairīšanās no seksuālās tuvības un, jo īpaši, nepatika pret intīmo dzīvi parasti noved pie seksuālo kontaktu biežuma samazināšanās un pēc tam arī pilnīgas intīmo attiecību izbeigšanas. Ja šāds pāris laikus nekonsultējas ar ārstu, viņu laulībai draud izjukšana.
Lai gan frigiditāte neliedz sievietei iespēju ieņemt un dzemdēt veselus bērnus, tai tomēr ir zināma negatīva ietekme uz viņas veselību un vispārējo labsajūtu. Pirmkārt, tā ietekmē psihi, izraisot aizkaitināmību, neirozes, galvassāpes, iekšējo orgānu funkcionālos traucējumus, priekšlaicīgu novecošanos, mocošas sāpes muguras lejasdaļā pēc dzimumakta un dažas ginekoloģiskas slimības. Šīs parādības tiek izskaidrotas ar to, ka intīmas aktivitātes laikā asinis pieplūst sieviešu dzimumorgāniem, un, ja nav dzimumakta, asinis atplūst ļoti lēni, stagnē un veicina patoloģisku izmaiņu attīstību olnīcās un dzemdē. Tādējādi, saskaņā ar daudzu ginekologu statistiku, ievērojams procents sieviešu, kurām ir problēmas ar seksuālo uzbudinājumu, cieš no dzemdes miomas (labdabīga audzēja, ko pavada spēcīga asiņošana).
Tāpēc šādu sievu vīriem nekad nevajadzētu vienkārši padoties un samierināties ar likteni, bet gan darīt visu iespējamo, lai palīdzētu savai dzīvesbiedrei un, pirmkārt, kompensētu viņas seksuālo neapmierinātību ar īpaši laipnu, uzmanīgu, sirsnīgu un maigu attieksmi pret viņu. Ironija un pārmetumi šeit ir absolūti nevietā. Tie tikai saasina problēmu un padara sievieti vēl nelaimīgāku. Laulātajiem ar šādu problēmu nepieciešama pilnīga seksologa pārbaude, nosakot dzimumhormonu līmeni. Šādos gadījumos tiek veiktas sarunas ar vīru un pārbaude, lai identificētu viņa seksuālo nepietiekamību (vāja dzimumlocekļa erekcija, priekšlaicīga ejakulācija, prostatas atonija utt.). Sievietei jākonsultējas ar ginekologu, lai noteiktu erogēno zonu reaktivitāti, noteiktu dažādu maksts daļu jutīgumu un noskaidrotu optimālo pozu turpmākam dzimumaktam, kas saistīts ar šīm pazīmēm. Galu galā, nepiemērota poza ir viens no biežākajiem orgasma neesamības un no tā izrietošās seksuālās disharmonijas iemesliem. Zināmu efektu dod arī ārsta izrakstītie nespecifiskie nervu sistēmas stimulanti (pantokrīns, žeņšeņa tinktūra, eleiterokoka ekstrakts), kā arī termiskās fizioterapeitiskās procedūras. Dažreiz tikai viens kvalificēta speciālista padoms var atrisināt šo sāpīgo problēmu, novēršot nopietnus laulības konfliktus un šķiršanos.
Turpmākā liecība izgaismo vēl vairākas laulības dzīves jomas, kurās bieži rodas problēmas, kas noved pie nopietnām kļūdām un vilšanās. “Es uzaugu ļoti mīlošā kristīgā ģimenē,” stāstīja apmēram trīsdesmit gadus vecs jauns vīrietis, “kurā mani vecāki visādā ziņā bija brīnišķīgs piemērs mums, pieciem bērniem. Mūsu tēvs bija garš un spēcīgs, bet māte bija sīka un trausla. Vakaros tēvam patika viņu nosēdināt klēpī kā bērnu un jautāt, ko viņa ir darījusi un kā pagājusi viņas diena. Laiku pa laikam viņš viņu paņēma uz rokām un ucināja kā meiteni, saucot par savu mazuli, kas mums, bērniem, īpaši patika. Neatceros nekādus strīdus vai ķildas starp viņiem. Viņu attiecības bija tik harmoniskas un sirsnīgas, ka man radās iespaids, ka starp diviem mīlošiem cilvēkiem citādi nevar būt. Tāpēc, kad uzaugu un sāku domāt par savas ģimenes veidošanu, iztēlojos savu nākamo sievu tikpat mazu un trauslu kā savu māti. Gara auguma meitenes mani neinteresēja, toties mazas mani piesaistīja ar savu vājumu un bērnišķīgo bezpalīdzību, blakus viņām liekot man justies kā īstam vīrietim. Kad beidzot izvēlējos vienu no viņām, biju pārliecināts, ka man būs tikpat laimīga laulības dzīve kā maniem vecākiem. Bet kāda bija mana vilšanās, kad gandrīz jau no pirmajām dienām mums sākās laulības problēmas, par kurām es pat nevarēju iedomāties! Mūsu kāzu nakts man bija īstas mokas, jo mana jaunā sieva visos iespējamos veidos traucēja deflorācijai, to skaidrojot ar spēcīgām sāpēm, ko viņa izjuta, kad es mēģināju veikt dzimumaktu. Šī iemesla dēļ mēs bijām spiesti konsultēties ar ārstu, kurš paskaidroja, ka viņai ir vagīnisms (sāpīga refleksīva spazmatiska maksts priekštelpas un iegurņa pamatnes muskuļu kontrakcija, kas neļauj ievietot dzimumlocekli vai veikt ginekoloģisko izmeklēšanu). Beigās mums nebija citas izvēles kā veikt deflorāciju ķirurģiski. Tomēr turpmākie dzimumakti manai sievai joprojām bija sāpīgi, kas piespieda mūs meklēt ginekologu, kurš viņai diagnosticēja infantilismu, tas ir, seksuālās attīstības aizkavēšanos, kas izskaidro faktu, ka viņa bija sīciņa un izskatījās daudz jaunāka par savu vecumu. Turklāt ārsts atzina, ka mums ir dzimumorgānu disproporcija (neatbilstību izmēros). Tomēr mūsu nepatikšanas ar to nebeidzās. Manas sievas divas grūtniecības beidzās ar spontāno abortu, un tādēļ, lai gan mēs dzīvojam kopā piecus gadus, mums joprojām nav bērnu. Viņas seksuālais vēsums ienes mūsu attiecībās arvien lielāku atsvešinātību, un, godīgi sakot, es jau vairākkārt esmu nožēlojis, ka viņu apprecēju. Baidos, ka, ja nebūtu manas ticības Dievam, es viņu jau sen būtu krāpis. Es nesaprotu vienu lietu: kāpēc manas mātes mazais augums neradīja nekādas problēmas manu vecāku laulības dzīvē, bet mums ar sievu tas kļuva par acīmredzamu iemeslu mūsu nelaimīgajai laulībai."
Nu, stāsts ir patiešām skumjš un pelnījis līdzjūtību. Tomēr šī vīra lielā kļūda bija tā, ka viņš visās savās nepatikšanās vainoja tikai sievas mazo augumu un infantilismu un no tā izrietošo dzimumorgānu disproporciju. Jo, lai gan sievietes maksts vidēji ir 7,5–10 centimetrus gara, bet vīrieša dzimumloceklis uzbudinājuma stāvoklī ir aptuveni 15 centimetrus garš, tas parasti nerada problēmas dzimumakta laikā. Galu galā maksts ir ļoti elastīga un labi stiepjas, un vīrieša dzimumloceklis tajā ieiet nevis pilnā garumā, bet tikai divās trešdaļās. Tātad, pat laulāto dzimumorgānu absolūtas disproporcijas gadījumos, kad dzimumloceklis ir vidēja izmēra un maksts ir pārāk šaura vai kad dzimumloceklis ir pārāk liels un maksts ir normāla izmēra, dzimumakta veikšanai nebūtu jārada grūtības.
Dzīvē ir daudz gadījumu, kad ļoti gara un spēcīga vīrieša laulība ar mazu, trauslu sievieti seksuālā ziņā ir ļoti veiksmīga. Turklāt tieši maza auguma sievietēm ir vislielākās iespējas kļūt par ideālām dzīvesbiedrēm, jo viņu maksts vislabāk atbilst seksuālajām prasībām, pateicoties tās optimālajam izmēram un labai elastībai. Interesanti arī tas, ka tieši maza auguma sievietes vislabāk panes fizisko un garīgo stresu, kas rodas menstruāciju, grūtniecības, dzemdību un zīdīšanas laikā. Tomēr ir vieta arī atrunai: visas šīs iezīmes attiecas tikai uz tām maza auguma sievietēm, kuras attīstījušās normāli, t.i., kuru mazais augums nav organisma attīstības traucējumu rezultāts vai kādas nopietnas slimības sekas.
Svarīgi atzīmēt, ka infantilisms ne vienmēr ir saistīts ar cilvēka augumu, jo no tā var ciest gan lielas sievietes, gan vīrieši, un tā kaitīgā ietekme atspoguļojas nevis fiziskajā un garīgajā stāvoklī, bet gan viņu seksuālajās funkcijās. Sievietēm organisma seksuālā atpalicība izpaužas kā menstruālā cikla traucējumi, seksuālais nejutīgums, apaugļošanās grūtības, nespēja barot bērnu ar krūti, kā arī tendence uz spontāno abortu un patoloģiskām dzemdībām. Vīriešiem infantilisms izpaužas kā traucēta sekundāro seksuālo pazīmju (ķermeņa augšanas intensitāte, palielināta muskuļu masa, rupja balss, kaunuma un padušu apmatojuma veidošanās, ūsu un bārdas parādīšanās u.c.) attīstība un dzimumorgānu atpalicība, par ko var spriest pēc pārāk maza dzimumlocekļa vai spermas daudzuma un kvalitātes. Šādi jaunieši izskatās daudz jaunāki par saviem gadiem, viņiem ir samazināta seksuālā vēlme, vājināta erekcija un nakts ejakulācija.
Sievietei, kas cieš no infantilisma, dzimumorgānu nepietiekama attīstība var ļoti atšķirties, tāpēc nevajadzētu uzreiz izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par viņas nepiemērotību laulības dzīvei. Tām, kurām ir neliela nepietiekamas attīstības pakāpe, laulība ir visefektīvākais līdzeklis pret šo kaiti. Asins pieplūdums dzimumorgānos regulāras dzimumdzīves laikā veicina maksts, dzemdes un tās piedēkļu attīstību, kas paver iespēju attīstīties grūtniecībām, sākumā pārtrauktām, bet pēc dzimumorgānu pilnveidošanās – ar normālām dzemdībām. Tāpēc šādu sievu vīriem ir nepieciešama pacietība un zināmā mērā pat sevis noliegšana un pašuzupurēšanās, ko diemžēl mūsdienās daudzi nespēj. Šajā sakarā var tikai ieteikt meitenēm un zēniem, gatavojoties laulībām, iepriekš konsultēties ar medicīnas speciālistiem, kuri spēs atklāt kādu seksuālu traucējumu, kas ir šķērslis normālai laulībai, un, ja iespējams, uzsākt atbilstošu ārstēšanu.
Vēl viena problēma, kas traucē abu laulāto apmierinošai seksuālajai dzīvei, var būt sievietes vagīnas izstiepšanās vairāku un bieži atkārtotu dzemdību rezultātā, kas ir raksturīga precētiem pāriem ar sešiem, astoņiem, desmit, divpadsmit vai vairāk bērniem. Cik daudz sāpju un vāji slēpta aizvainojuma varēja saklausīt kādas kristīgas mātes asarainajā atzīšanās, kurai 34 gadu vecumā bija astoņi bērni. "Es nevaru sūdzēties, ka man ir slikts vīrs," viņa teica. "Viņš ir uzmanīgs pret mani, ļoti mīl bērnus un cītīgi strādā, lai uzturētu mūsu lielo ģimeni. Tomēr, neskatoties uz visu šo, viņš mani pastāvīgi sāpina, sūdzoties par iepriekšējo patīkamo sajūtu zudumu, jo, viņa vārdiem sakot, "mana vagīna ir kā tunelis, kurā var iebraukt pat ar automašīnu". To dzirdot, viņš kā vīrietis zaudē jebkādu pievilcību manās acīs un es klusībā padodos viņam tikai, lai izpildītu savus laulības pienākumus. Tomēr tas nepaliek bez pēdām, jo aizvainojuma un raižu dēļ es esmu ieslīgusi depresijā. Sakiet, vai tā ir mana vaina, ka mums ir tik daudz bērnu, kuri, dzimstot viens pēc otra, pārvērta manus dzimumorgānus par "tuneli", kas vairs nespēj sniegt viņam to gandarījumu, ko viņš piedzīvoja mūsu laulības dzīves pirmajos gados?! Cik reižu esmu lūgusi viņam atļaut man lietot kontracepcijas līdzekļus, bet viņš nevēlas par to dzirdēt, jo mūsu baznīcā dzemdību plānošana ir aizliegta!
Nepieskaroties tēmai, kas saistīta ar šīs sievietes pēdējiem vārdiem (par to runāsim nākamajā nodaļā), pagaidām teikšu tikai vienu. Lai gan dzemdībās izstiepta maksts nerada nopietnas sekas seksuālajām attiecībām, tā, protams, nevar palikt nepamanīta abiem laulātajiem, jo ievērojami vājina jutekliskās sajūtas, īpaši vīrietim. Šīs neērtības var mazināt, izvēloties pareizo dzimumakta pozu un veicot terapeitiskos vingrinājumus, kas stiprina iegurņa pamatnes muskuļus, kas sievietei jāveic regulāri un katru dienu (jautājums tikai, kur viņai būs tik daudz laika, ja viņai ir liela ģimene, kas prasa, lai viņa tai ziedotu sevi visu).
Biežs maksts atveres paplašināšanās un ar to saistītais seksuālās pievilcības zuduma cēlonis abiem laulātajiem ir starpenes muskuļa plīsumi, kas ir diezgan izplatīti sarežģītu un daudzaugļu dzemdību gadījumos. Lielākā daļa sieviešu, kuras ir dzemdējušas, ir saskārušās ar šo parādību. Visefektīvākā metode šādu problēmu novēršanai ir rūpīga starpenes muskuļa sašūšana, precīzi anatomiski atjaunojot dzemdību laikā saplēstos muskuļus un dziļos audus. Diemžēl dzemdētājas un viņu vīri parasti nezina, ka starpenes plīsums ietekmē pašu maksti, un tāpēc, nezinot, kādas sekas tas radīs viņu turpmākajā seksuālajā dzīvē, viņi pārliecina ārstu iztikt bez sašūšanas, uzskatot, ka viss sadzīs pats no sevis. Patiesībā bez īpašas maksts sašūšanas ar vispārēju virspusējo audu sadzīšanu pilnīga saplēsto muskuļu funkcijas atjaunošana nenotiek. Maksts ieejas aizmugurē veidojas dobumi, kas noved pie elastības zuduma, paplašināšanās un ievērojamas deformācijas, kas savukārt ietekmē dzimumakta kvalitāti.
Tāpēc jaunajiem vecākiem ne tikai nevajadzētu atteikties, bet pat lūgt dzemdību ārstu pievērst īpašu uzmanību šuvju uzlikšanai starpenē un maksts sieniņās. Jo ir taču labāk pēc dzemdībām nedaudz ilgāk paciest sāpes, nekā vēlāk visu mūžu ciest no problēmas, kuru vēlāk nav iespējams novērst. Ja, neskatoties uz visiem laulāto veiktajiem pasākumiem, maksts tomēr paplašinās un sajūtas nav tādas kā iepriekš, tad ar to ir jāsamierinās un jākompensē ar maigumu, mīlestību un uzticību vienam pret otru. Izteikt pārmetumus un sašutumu savu bērnu mātei par to, kur viņa nekādi nav vainīga, ir ārkārtīgi negodīgi un necienīgi īstam vīrietim, it īpaši, ja viņš sevi uzskata par kristieti.
Dvēseļu aprūpē ir ļoti interesanti novērot, kā abi laulātie attiecas pret vienu un to pašu problēmu, un cik atšķirīgi viņi redz un izvērtē tās rašanās cēloņus. Tā viens ticīgs vīrs, nodzīvojis laulībā divpadsmit gadus, pirmais lūdza padomu: “Ja jūs tikai zinātu, cik sāpīga ir manas sievas vienaldzīgā attieksme pret mūsu seksuālo dzīvi. Dzimumakta laikā viņa guļ kā baļķis, padevīgi pieņemot manus glāstus un nedarot neko, kas mani piesaistītu un uzbudinātu. Viņas uzvedības dēļ es arvien vairāk zaudēju interesi par viņu kā sievieti. Mūsu intīmā dzīve ir pārvērtusies par vienkāršu seksuālā instinkta apmierināšanu un laulības pienākumu rutīnas pildīšanu. Viss ir pazīstams, ikdienišķs un pelēks. Es jau iepriekš zinu, kā viņa uzvedīsies, ko teiks un kā reaģēs. Man nav noslēpums, ka es viņu vairs nesaistu kā vīrietis. Tieši šī iemesla dēļ viņa visos iespējamos veidos izvairās no dzimumakta, cenšoties veikt mājas darbus līdz vēlai naktij, lai varētu iet gulēt, kad es jau esmu aizmidzis. Bet mani īpaši sanikno tas, ka viņa mani pastāvīgi maldina, simulējot orgasmu, ko viņa sen nav piedzīvojusi. Kam man vajadzīgas viņas viltus nopūtas un vaidi, kas ir tikai slikti iestudēta izrāde! Es labi atceros, kā viņa uzvedās mūsu laulības pirmajos gados, izjūtot patiesu seksuālu baudu. Vai viņa tiešām domā, ka esmu tik stulbs, ka nepamanu atšķirību viņas uzvedībā! Man kauns atzīt, bet šīs bezcerības dēļ esmu arvien vairāk sācis norobežoties un meklēt pornogrāfiju internetā, ķeroties pie masturbācijas, ko reiz darīju jaunībā. Protams, es saprotu, ka tas ir slikti, bet, ja mēs ar sievu tā turpināsim, tad pēc pāris gadiem es kļūšu impotents!
Dažas dienas pēc šīs attālinātās konsultācijas sieva pēc vīra ieteikuma piezvanīja un, rūgti raudot, atklāja šīs laulības problēmas otru pusi. "Varu iedomāties, ko mans vīrs stāstīja par mūsu seksuālās dzīves traucējumiem," viņa iesāka caur asarām. "Tāpēc es vēlos, lai tu zinātu, kā es kļuvu tāda, kādu viņš mani aprakstīja. Es viņu apprecēju, jo ļoti mīlēju, bet nebija pagājuši ne trīs gadi, kad sapratu, ka esmu viņu vienkārši izdomājusi, piešķirot viņam īpašības, kādas viņam nekad nav bijušas. Vēloties viņā atrast tuvu draugu, es atradu tikai vīru un saimnieku, kuram man vienmēr bez ierunām jāpakļaujas. Es tik ļoti vēlējos mīlestību, uzmanību un maigumu, bet viņu interesēja tikai regulāra dzimumdzīve. Mans vīrs vienmēr bija neticami laimīgs, kad man bija orgasms (tad viņš kā vīrietis lepojās), bet man daudz svarīgāka bija savstarpēja sapratne un emocionāla tuvība, kuras man tik ļoti trūka. Sākumā es ar to samierinājos, tad centos likt viņam saprast, ka mūsu cilvēciskās attiecības mani neapmierina, kas, protams, viņu saniknoja, jo viņš uzskata, ka ģimenes nodrošināšana ar visu nepieciešamo ir vīrieša galvenais uzdevums, un tieši to viņš pastāvīgi dara. Tad es apklusu un norobežojos sevī, nolemjot būt vienkārši mātei un paklausīgai sievai, ko arī mans vīrs vēlējās manī redzēt. Bet gadi pagāja, un mūsu neizpratne un iekšējā atsvešinātība kļuva arvien acīmredzamāka. Bez dvēseliska tuvuma es zaudēju arī savu miesisko tieksmi pēc sava vīra, tāpēc centos pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar bērniem vai veikt mājas darbus līdz vēlai naktij, lai tikai izvairītos no palikšanas ar viņu vienatnē guļamistabā. Un, kad no tā nevarēja izvairīties, es vienkārši paklausīgi devu viņam to, ko viņš vēlējās, un visbiežāk tēloju orgasmu, atceroties, cik tas viņam bija svarīgi. Mani ļoti apbēdina, ka mans vīrs mani redz tikai kā sievieti un savu bērnu māti, neuztverot mani kā cilvēku ar dvēseli, kā viņš pats, kurš ilgojas pēc siltuma, sapratnes un draudzīgas komunikācijas. Jaunībā arī es sapņoju par tuvību, bet šim jēdzienam piešķīru pavisam citu nozīmi nekā mans vīrs. Viņam tuvība aprobežojas ar seksuālo dzīvi, bet man tā ietver daudzas citas lietas, par kurām viņš pat neiedomājas”
Manuprāt, šis piemērs labi parāda, ka ģimenes problēmās reti kad vainojams tikai viens no laulātajiem. Parasti katrs no viņiem sniedz savu ieguldījumu tajā, kas vēlāk pārvēršas ciešanās un sāpēs abiem. Ja meklēsiet uzziņas par seksoloģiju, varēsiet atrast īsu skaidrojumu par jautājumu, kura atšķirīgā izpratne iznīcināja abu laulāto ģimenes laimi. Lūk, kas tur teikts: “Intimitāte (no latīņu valodas vārda intimus — dziļa, iekšēja) nozīmē vistuvākās, patiesās, slepenās, sirsnīgās, dziļi personiskās attiecības starp cilvēkiem, kas balstītas uz pilnīgu uzticēšanos bez jebkādām savstarpējām pretenzijām. Kad divi cilvēki uzticas viens otram, viņi mierīgi atklāj savus slepenākos sapņus, dalās savā uztverē un pieredzē, ir brīvi savā uzvedībā un jūtu izpausmē, neprasot neko pretī. Bet pastāv arī vienpusēja tuvība, kurā viens no partneriem ir gatavs tuvībai, bet otrs tai pretojas vai izmanto to savā labā. Seksuālā tuvība izpaužas dzimumaktā, kas ļauj vīrietim un sievietei paust savstarpējo mīlestību garīgā un fiziskā vienotībā. No morālā un estētiskā viedokļa seksuālā tuvība ir vēlamākais veids, kā apmierināt slāpes pēc fiziskas un garīgas tuvības. Katram pārim ir seksuālas vēlmes, ko cilvēki spēj izpaust vienā vai otrā veidā ciešās intīmās attiecībās. Jebkura tuvība ir iespējama starp konkrētiem cilvēkiem, un parasti tā agrāk vai vēlāk noved pie seksa. Kad cilvēkiem trūkst tuvības, siltuma, atvērtības, uzticēšanās, abpusējas jūtas, tad seksuālā tuvība var būt tikai fizioloģisko vajadzību apmierināšana bez tuvības.”
Intimitāte bez seksa tiek novērota ļoti reti, izņemot ģimenes attiecībās, kas ir īpaši izteiktas gados vecākiem laulātajiem. Emocionālo tuvību raksturo atklātība jūtu izteikšanā. Tā palīdz saprast vienam otru un veido pamatu, garīgai tuvībai, kad laulātie dalās priekos un bēdās. Intelektuālo tuvību raksturo līdzīga domāšana, atklāta viedokļu apmaiņa, kad abi ir pārliecināti par savu taisnību. Kopīgas cilvēciskās un dzīves vērtības saista kopā un rada siltumu un uzticēšanos starp laulātajiem. Daudzās laulībās dominē viens no tuvības veidiem, bet vislielāko lomu spēlē seksuālā tuvība. Tieši tas atšķir laulības savienību no visiem citiem attiecību veidiem”.
Vai tā nav īsa, skaidra un izsmeļoša atbilde uz šo dzīvības un nāves jautājumu, kas spēj sašķelt tuvākos un mīļākos cilvēkus? Iepriekš minētajā gadījumā vīrs laulībā galveno uzsvaru lika uz seksuālo tuvību, savukārt sieva viņu tuvību saprata daudz plašāk. Atņemot laulībai emocionālo tuvību un cilvēcisko vērtību kopību, kas tik nepieciešama savstarpējai laimei, vīrs, nemanot, noveda sievu pie sekundāra seksuāla aukstuma un caur to iznīcināja viņu savienību no iekšienes.
Vēl viena problēma, kas arvien biežāk rodas laulāto pāru dzīvē, ir ejakulācijas problēmas vīriešiem. Kāds 55 gadus vecs kristietis, ar grūtībām pārvarot neveiklību, pastāstīja par to, kas viņu ļoti satrauca, jo tas bija daudzu nepatikšanu cēlonis viņa attiecībās ar sievu: “Mēs esam precējušies gandrīz trīsdesmit gadus, un visu šo gadu laikā mūsu laulības attiecībās nav bijušas būtiskas problēmas. Taču pirms dažiem mēnešiem es pamanīju, ka dzimumakta laikā nespēju savaldīt savu ejakulāciju. Tas sāka notikt neviļus un ļoti ātri, tiklīdz es ievietoju savu dzimumlocekli un veicu pirmās kustības. Tajā pašā laikā mana sieva joprojām ir neapmierināta, jo viņai nav bijis laiks uzbudināties. Viņa nevar saprast, kas noticis, jo, dzīvojot ar mani laulībā daudzus gadus, viņa labi zina manas spējas šajā jautājumā. Pēc tam, kad priekšlaicīga ejakulācija sāka atkārtoties atkal un atkal, viņa ne tikai sāka mani lamāt par to, ka rūpējos tikai par savu apmierinātību, bet arī turēja aizdomās, ka man ir mīļākā. Tomēr manas nepatikšanas ar to nebeidzās. Pastāvīgās bažas par spēju regulēt ejakulāciju noveda pie erekcijas samazināšanās un gandrīz pilnīgas izzušanas dzimumakta laikā. Vai tiešām vecuma dēļ kļūstu impotents? Bet es neesmu tik vecs! Daudzi vīrieši ir spējīgi uz seksuālu dzīvi līdz septiņdesmit gadu vecumam vai vēl vēlāk. Lūdzu, iesakiet, pie kura speciālista man vajadzētu griezties, lai saņemtu medicīnisku padomu un aprūpi."
Pirms sākam aplūkot problēmu, īsumā apskatīsim vīriešu seksuālās funkcijas fizioloģiju. Ejakulācija ir sēklas šķidruma izdalīšanās no urīnizvadkanāla dzimumakta vai citu seksuālo aktivitāšu (masturbācijas, glāstīšanas un nakts ejakulācijas) laikā. Ejakulācija ir sarežģīts refleksa akts, kura centrs atrodas muguras smadzeņu jostas daļā. Ejakulāciju un ar to cieši saistīto orgasmu izraisa strauja seksuālā uzbudinājuma palielināšanās dzimumlocekļa stimulācijas laikā (dzimumakta laikā). Ja berzes kustības tiek pārtrauktas vai dzimumloceklis pilnībā izņemts no maksts, uzbudinājums mazinās un ejakulācija nenotiek. Izmantojot šo metodi, daudzi vīrieši ievērojami pagarina dzimumakta ilgumu, ja jūt orgasma tuvošanos, un sieviete vēl nav pietiekami uzbudināta. Tomēr ar katru nākamo pārtraukumu viņiem kļūst arvien grūtāk sevi savaldīt.
Ejakulācijas process ir sadalīts divās fāzēs. Pirmajā fāzē sperma tiek izvadīta no sēklinieka urīnizvadkanāla prostatas daļā, bet otrajā fāzē tā tiek izmesta sievietes dzimumorgānos. Pirmajā ejakulācijas fāzē sperma spiež uz urīnizvadkanāla aizmuguri, kas vīrietim rada baudas sajūtu. Šajā fāzē viņš var iemācīties kontrolēt savu seksuālo uzbudinājumu, aizturot orgasma iestāšanos. Otrā fāze ir refleksīva, tāpēc, kad tā ir sākusies, to nevar apturēt. Šī fāze ir seksuālās baudas virsotne, un tieši šajā brīdī dažas sievietes piedzīvo visspēcīgāko orgasmu.
Ejakulācijas traucējumi ir viens no visbiežāk sastopamajiem seksuālajiem traucējumiem vīriešiem, un tie izpaužas šādās formās:
1. Priekšlaicīga ejakulācija, kas notiek pirms dzimumlocekļa ievietošanas makstī. Šajā gadījumā dzimumakts nav iespējams, jo pēc ejakulācijas dzimumlocekļa sasprindzinājums strauji samazinās.
2. Priekšlaicīga ejakulācija, kad vīrietis nevar pagarināt dzimumaktu ilgāk par vienu minūti. Šāda veida traucējumu gadījumā spermas izdalīšanās notiek dzimumakta pirmajā minūtē pēc nedaudzām kustībām.
3. Relatīvi paātrināta ejakulācija, kad dzimumakts ilgst tikai nedaudz vairāk par vienu minūti, kas parasti nav pietiekami, lai sieviete gūtu seksuālu apmierinājumu.
4. Aizkavēta vai sarežģīta ejakulācija, kad dzimumakts ieilgst, ir nogurdinošs vai pat nebeidzas ar ejakulāciju.
Ejakulācijas traucējumi visbiežāk rodas sekojošu iemeslu dēļ:
a) pārāk reti dzimumakti, kas rada pārmērīgu seksuālo uzbudinājumu;
b) domas par nespēju apmierināt sievieti un ar to saistītā baiļu un trauksmes sajūta;
c) pastāvīgi nelabvēlīgi apstākļi dzimumaktam, kas rada ātras ejakulācijas ieradumu;
d) frigida sieva, kuru iepriecina tieši tas, ka dzimumakts ātri beidzas;
e) dzimumorgānu iekaisums un citas slimības, piemēram: prostatīts, cistīts un neirotiski stāvokļi, kas attīstās laulāto savstarpējo nesaskaņu dēļ.
Ārstu vispārīgie ieteikumi pārāk ātras ejakulācijas gadījumā ir šādi:
1) biežāk atkārtojiet dzimumaktus, pierodot pie noteikta ritma;
2) dzimumakta laikā mēģiniet pārslēgt domas no seksuāliem stimuliem uz dažādiem no tā abstrahētiem objektiem;
3) dzimumakta laikā laiku pa laikam pārtrauciet kustības vai ierobežojiet to amplitūdu.
Izmaiņas ejakulācijā novērojamas arī ar vīrieša vecumu. Šādos gadījumos, lai notiktu ejakulācija, ir ievērojami jāpalielina kustību biežums. Vecumā virs 50 gadiem ne katrs dzimumakts beidzas ar ejakulāciju, jo spermas ražošana samazinās, un paši akti ir ilgāki nekā iepriekš. Turklāt dažreiz notiek tā sauktā astēniskā ejakulācija, kad sēklas šķidrums netiek izmests, bet vienkārši brīvi izplūst, bez pavadošā orgasma pavadības. Tādēļ augstāk aprakstītās 55 gadus vecā vīrieša ejakulācijas problēmas kļūst diezgan saprotamas un izskaidrojamas.
Runājot par erekciju (dzimumlocekļa palielināšanās un sasprindzinājums spēcīga seksuālās uzbudinājuma laikā), tās samazināšanās vai pilnīga izzušana patiešām var rasties neirozes dēļ, kad vīrietis iztēlojas drošu neveiksmi, kā tas bija iepriekšminētajā ejakulācijas traucējuma gadījumā. Aptuveni 50% vīriešu, kas meklē palīdzību pie seksologa, cieš no šādas psihogēni erektilās disfunkcijas. Atlikušajā pusē gadījumu erekcijas trūkums vai vājums ir traumu, intoksikācijas (alkoholisms, narkotikas un to pārdozēšana), uroģenitālo orgānu attīstības anomāliju un dažādu uroģenitālās sistēmas slimību rezultāts, kuru gadījumā jākonsultējas ar seksologu, bet, ja tāds nav pieejams, - ar urologu.
Ja vīrietim ir problēmas ar erekciju un ejakulāciju, tas drīz ietekmē sievieti, jo viņa regulāri nonāk uzbudinājuma stāvoklī, kas nebeidzas ar seksuālu atbrīvošanos. Ja šāda neapmierinātība rodas tikai reizēm, tas neizraisa nopietnas sekas. Vilšanās sajūta pakāpeniski pāriet, un sieviete atgūst garīgo līdzsvaru, gaidot nākamo, veiksmīgāko dzimumaktu. Tomēr, ja orgasms netiek sasniegts atkal un atkal, viņai sāk attīstīties patoloģiskas parādības, kas izpaužas kā mokošas sāpes vēdera lejasdaļā vai menstruālie traucējumi, kurus ir grūti ārstēt.
Tomēr visnopietnākā problēma laulāto attiecībās ir bezbērnu stāvoklis, kas var ne tikai radīt atsvešināšanos, bet arī pilnībā izšķirt pat ļoti mīlošus cilvēkus. Savā ģimenes dzīvē izbaudījusi visu šīs parādības rūgtumu, kāda ticīga sieviete izstāstīja savu stāstu:
“Mēs ar vīru apprecējāmies divdesmit trīs gadu vecumā un uzskatījām sevi par laimīgu un ļoti svētītu pāri. Tomēr, kad pēc diviem laulības gadiem mums joprojām nebija bērnu, sākās pirmās problēmas. Vīra reliģiskie radinieki un citi kristieši mūsu draudzē man nepārtraukti jautāja, kāpēc mēs izvairāmies no bērnu radīšanas, lai gan pat nebijām domājuši par kontracepciju. Sākumā mans vīrs atjokoja, sakot, ka mums tas vienkārši vēl neizdodas, tad sāka klusēt, līdz pienāca brīdis, kad viņš tieši pateica, ka ir pieļāvis lielu kļūdu, apprecot mani, jo esmu neauglīga. Man bija ļoti sāpīgi to dzirdēt, un es nolēmu apmeklēt ārstu, lai noskaidrotu, vai tā ir taisnība. Tomēr visas pārbaudes rādīja, ka esmu absolūti vesela. Tas pamudināja mani lūgt vīram doties pie urologa ar to pašu mērķi, no kā viņš kategoriski atteicās. Tā pagāja vēl trīs gadi. Redzot jaundzimušos citu sieviešu rokās, es arvien biežāk raudāju, apzinoties mūsu ģimenes dzīves nepilnību. Neapmierinātās slāpes pēc bērniņa un mātes lomas manī runāja arvien skaļāk. Tā tas gāja kādu laiku, līdz viens no maniem neprecētajiem darba kolēģiem sāka izrādīt man uzmanības pazīmes. Viņš mani ļoti skaisti bildināja un izturējās pret mani ārkārtīgi iejūtīgi, savukārt mans vīrs izrādīja vēsumu un atturību. Vīra māsas katrā izdevīgā gadījumā centās uzsvērt manu nespēju dot viņu brālim tik ļoti gaidīto dēlu. Un tad, vēloties pierādīt viņām pretējo, es nolēmu grēkot, stājoties dzimumattiecībās ar vīrieti, kurš mani bildināja. Pēc otrā dzimumakta ar viņu es paliku stāvoklī un, atstājot vīru, pārcēlos dzīvot pie viņa. Lai gan viņš bija neticīgs, viņš izturējās pret mani ļoti labi, neatlaidīgi lūdzot mani iesniegt šķiršanos, lai līdz bērna piedzimšanai oficiāli noformētu mūsu attiecības, bet es nesteidzos to darīt, apzinoties, ka dzīvoju grēkā un agrāk vai vēlāk man būs jāplūc tā augļi. Kad pirms dzemdībām bija palikušas tikai divas nedēļas, mans vīrs piezvanīja un, ar grūtībām valdot šņukstus, lūdza piedošanu par sāpēm un apvainojumu, ko viņš man bija nodarījis. Tagad viņš saprata, ka nevis es esmu neauglīga, bet viņš, un ka ar savu vēsumu un nepelnītiem pārmetumiem viņš pats mani bija novedis līdz nodevībai. Mans vīrs lūdza mani atgriezties pie viņa, solot pieņemt topošo bērniņu un kļūt par viņam mīlošu tēvu. Man bija žēl gan viņu, gan manu jauno draugu, tāpēc mana sirds vai lūza, nezinot, ko darīt. Bet visvairāk mani mocīja apziņa, ka esmu novērsusies no Dieva un apzināti grēkojusi karsti ilgotās mātes lomas dēļ. Tieši šī vēlme atgriezties Debesu Tēva klēpī man tajās dienās deva spēku pārtraukt attiecības ar sava bērna bioloģisko tēvu, lai gan viņš ar asarām acīs mani lūdza to nedarīt. Kad es iznācu no dzemdību nama ar savu jaundzimušo dēlu rokās, abi tēvi sagaidīja mani ar ziediem rokās, un viņiem sekoja mana vīra māsas, rūgti nožēlojot, ka viņas mani bija padarījušas par netaisnīgu apsūdzību upuri.”
Kā redzat, neauglība ir mokošu garīgu sāpju, ciešanu un asaru cēlonis, padarot nelaimīgus ne tikai laulātos un viņu radiniekus, bet arī pilnīgi svešus cilvēkus. Lai gan parasti par nespēju radīt bērnus vaino sievieti, par "vainīgo" var būt arī vīrietis, un, saskaņā ar pasaules statistiku, tas notiek arvien biežāk. Neauglība ir seksuāli nobrieduša organisma nespēja radīt pēcnācējus. Cilvēkiem izšķir absolūtu neauglību, ko izraisa neārstējamas izmaiņas vīrieša vai sievietes reproduktīvajā sistēmā (dzimumorgānu neesamība vai attīstības defekti, to ķirurģiska izņemšana, traumas), un relatīvu neauglību, kad cēloņus, kas to izraisīja, var novērst. Tad grūtniecības iespējamība nav izslēgta, tomēr joprojām ir ievērojami mazāka.
Neauglīga laulība ir laulība, kurā grūtniecība neiestājas viena gada laikā (saskaņā ar citiem avotiem, divu gadu laikā) regulāru dzimumattiecību laikā, neizmantojot kontracepcijas līdzekļus. Neauglīgu laulību biežums svārstās no piecpadsmit līdz divdesmit gadījumiem uz simts precētiem pāriem, kas nozīmē, ka katram piektajam no viņiem nevar būt bioloģiski bērni. Turklāt šai parādībai ir tendence pieaugt. Saskaņā ar statistiku, 35% neauglīgu laulību gadījumu ir saistīti ar sieviešu neauglību, 30% - vīriešu neauglību, 15% - abu laulāto slimībām, un 20% gadījumu neauglības cēloni nevar noteikt. Saskaņā ar citu statistiku, 45% neauglīgu laulību ir saistītas ar vīriešu neauglību, 40% - sieviešu neauglību un 15% - savstarpēju vai kombinētu neauglību, kad abiem laulātajiem ir problēmas ar auglību. Dažreiz ir neauglīgu laulību gadījumi arī klīniski veseliem cilvēkiem. Šāda veida neauglību sauc par imunoloģisku, un to izskaidro bioloģiskā nesaderība, ko izraisa antagonisms starp spermu un olšūnu, kas padara to savienību neiespējamu.
Sieviešu neauglību raksturo nespēja ieņemt bērnu reproduktīvā vecumā, un tā ir dažādu dzimumorgānu slimību vai vairāku izplatītu slimību sekas. Tā var būt primāra un sekundāra. Primārā neauglība ir tad, kad sieviete nekad nav palikusi stāvoklī, neskatoties uz regulāru dzimumdzīvi bez kontracepcijas līdzekļiem. Tās cēloņi ir:
a) sieviešu dzimumorgānu nepietiekama attīstība (infantilisms);
b) dzemdes struktūras patoloģija, iedzimta vai iegūta (dzemdes nepietiekama attīstība, intrauterīnās starpsienas klātbūtne, seglu formas un divragu dzemde, dzemdes dubultošanās);
c) olnīcu disfunkcija, kas izpaužas kā dažādi menstruālā cikla traucējumi, kas padara ovulāciju neiespējamu (amenoreja - menstruāciju neesamība, dismenoreja - neregulārs menstruālais cikls, anovulācijas cikls - menstruālais cikls bez ovulācijas un dzeltenā ķermeņa attīstības, saglabājot regulāru asiņošanu);
Sekundārā neauglība ir raksturīga sievietēm, kurām pagātnē ir bijusi viena vai vairākas grūtniecības (kas beigušās ar dzemdībām, ārpusdzemdes grūtniecību, spontāno abortu vai abortu), pēc kurām, divus vai vairāk gadus regulāri turpinot dzimumdzīvi bez kontracepcijas, apaugļošanās nav notikusi. To var izraisīt:
a) pirmais sarežģītais aborts;
b) dzemdes un citu dzimumorgānu iekaisuma slimības (endometrīts, salpingīts, salpingooforīts, endocervicīts, vaginīts);
c) dažādas citas sieviešu reproduktīvās sistēmas slimības (mioma, endometrioze, vaginoze, dzemdes kakla erozija, ķermeņa un dzemdes kakla kanāla polipi, olnīcu audzēji u.c.);
d) hormonālie traucējumi, ko izraisa olnīcu patoloģija (policistisko olnīcu sindroms un olnīcu mazspējas sindroms, kas ir priekšlaicīgas menopauzes cēlonis) vai citu endokrīno orgānu (hipotalāma, hipofīzes, virsnieru dziedzeru un vairogdziedzera) slimības, kas noved pie menstruāciju neesamības vai olšūnu nobriešanas pārtraukšanas;
e) mehānisks šķērslis apaugļotas olšūnas iekļūšanai dzemdē (olvadu nosprostojums iekaisuma dēļ, olvadu neesamība, ārpusdzemdes grūtniecības vai dzemdes strutaina iekaisuma dēļ);
f) dzemdes kakla trauma abortu un dzemdību laikā;
g) seksuāli transmisīvas infekcijas, piemēram: sifiliss, gonoreja, trihomoniāze, mikoplazmoze, herpes vīrusa infekcija;
h) vielmaiņas traucējumi organismā (aptaukošanās, diabēts, bads, hronisks nepietiekams uzturs, vitamīnu deficīts);
i) hroniskas intoksikācijas sadzīves un profesionālās dabas dēļ.
Jaukta jeb kombinēta neauglība ir tad, ja sievietei ir vairāki neauglības iemesli, piemēram, anovulācijas cikls, nosprostoti olvadi un endometrioze. Citi reti sastopami sieviešu neauglības cēloņi ir ģenētiski traucējumi (hromosomu patoloģija) un psiholoģisks faktors - sievietes apzināta vai neapzināta nevēlēšanās radīt bērnu, bailes no grūtniecības un dzemdībām, nevēlēšanās palikt stāvoklī no konkrēta vīrieša vai bailes no izskata izmaiņām, ko var izraisīt grūtniecība. Daudzi ir pazīstami ar tā saukto kara laika amenoreju un izmeklējuma amenoreju, kad spēcīga stresa dēļ tiek traucētas sievietes ķermeņa dabiskās funkcijas.
Vīrieša auglību nosaka pareiza sēklinieku attīstība un darbība jeb spermatoģenēze (vīriešu reproduktīvo šūnu attīstības process sēkliniekos, kas beidzas ar spermatozoīdu veidošanos), erekcija, ejakulācija, sēklas šķidruma apjoms, spermatozoīdu kustīgums, spermatozoīdu skaits un to morfoloģija (struktūra). Ja nobrieduša vīrieša organisms nespēj apaugļot, vīrietis ir neauglīgs.
Ir divi galvenie vīriešu neauglības veidi: sekrēcijas un ekskrēcijas (obstruktīvā).
Sekrēcijas neauglība ir saistīta ar nepietiekamu sēklinieku darbību, kas izpaužas kā spermatozoīdu ražošanas traucējumi. Šāda veida vīriešu neauglība ir visbiežākais neauglīgu laulību cēlonis. Šāda veida neauglību raksturo strauja spermatozoīdu samazināšanās vai pilnīga neesamība ejakulātā, to struktūras traucējumi un aktivitātes samazināšanās. Sekrēcijas tipa vīriešu neauglība ir saistīta ar primāru un sekundāru sēklinieku mazspēju, ko pavada vīriešu dzimumhormona testosterona ražošanas samazināšanās un spermatoģenēzes traucējumi.
Primārās sēklinieku mazspējas cēloņi var būt:
a) sēklinieku attīstības anomālijas un dažādas slimības, kas izraisa to normālas darbības traucējumus;
b) sēklinieka nespēja savlaicīgi pilnībā nolaisties sēklinieku maisiņā (kriptorhidisms).
Sekundāras sēklinieku mazspējas cēloņi ir:
a) dažādi vīriešu dzimumorgānu iekaisuma procesi, tostarp seksuāli transmisīvās slimības (prostatīts - prostatas dziedzera iekaisums, orhīts un epididimīts - sēklinieku un to piedēkļu iekaisums, kolikulīts - sēklas tuberkulozes iekaisums, gonorejisks uretrīts);
b) bērnu slimība "cūciņa" jeb epidēmiskais parotīts, kura laikā tiek skarti dažādi dziedzeri, tostarp sēklinieki;
c) hormonālie traucējumi, ko izraisa ievērojama vīriešu dzimumhormonu ražošanas samazināšanās vai hipotalāma un hipofīzes nepietiekamība (piemēram, slimība prostatoze, ko izraisa hormona androgēna nepietiekamība);
d) sēklinieka tūska - hidrocēle;
d) sēklinieka un sēklinieku saites varikozas vēnas - varikocēle;
e) ģenētiskas, hromosomu anomālijas, kas kavē spermatoģenēzi;
f) sēklinieku bojājumi labdabīgu vai ļaundabīgu audzēju dēļ.
Ekskrēcijas (obstruktīvas) neauglības raksturīga iezīme ir spermatozoīdu nespēja pārvietoties pa sēklvadu. Tā var būt vienpusēja vai divpusēja. Vienpusēja traucējuma gadījumā spermatozoīdu skaits spermā ievērojami samazinās, bet divpusēja traucējuma gadījumā spermatozoīdu nav. Biežākie vīriešu ekskrēcijas neauglības cēloņi ir:
a) sēklinieka piedēkļa un sēklvada iekaisuma slimības, kas veido nosprostojumu sēklvadā;
b) iedzimts sēklinieka piedēkļa vai sēklvada trūkums;
c) audzējs vai cista sēklinieka piedēklī;
d) ķirurģiskas operācijas laikā iegūtie sēklinieku maisiņa bojājumi;
c) sasisti vai traumēti sēklinieki.
Vīriešu neauglības cēlonis ir arī dažādas dzimumakta seksuālās disfunkcijas, kas izpaužas impotences un ejakulācijas disfunkcijas veidā, proti:
a) aspermātisms - ejakulācijas neesamība dzimumakta laikā, saglabājot dzimumtieksmi, erekciju un normālu spermatozoīdu veidošanos;
b) hipospādijas, kurās urīnizvadkanāla ārējā atvere neatveras dzimumlocekļa galviņā, bet gan sēklinieku maisiņa saknē, kā rezultātā spermatozoīdi neiekļūst sievietes makstī;
c) retrogrāda ejakulācija - spermas izmešana urīnpūslī bez tās ārējas ejakulācijas.
Vīriešu neauglību var izraisīt arī staru terapija vai ķīmijterapija, ilgstoša medikamentu (antibiotiku, anabolisko steroīdu) lietošana, paaugstināts starojuma līmenis dzīvesvietā, alkohola un narkotiku lietošana, pārmērīga fiziskā slodze, paaugstināts stress un vitamīnu deficīts. Tas viss noved pie tādu savienojumu veidošanās vīrieša organismā, kuriem ir negatīva ietekme uz spermatoģenēzi. Lai kāds arī būtu vīriešu neauglības cēlonis, tas vienmēr atspoguļosies spermogrammā - spermas analīzē, ar kuras palīdzību var noteikt spermatozoīdu klātbūtni, daudzumu un kvalitāti, to kustīgumu un morfoloģiskās struktūras īpatnības, kā arī sēklas šķidruma (spermas, ejakulāta) īpatnības. Spermogramma raksturo spermatozoīdu spēju apaugļot, tāpēc bezbērnu pāra izmeklēšana jāsāk ar to. Ejakulātam ar normāliem spermatozoīdu daudzuma, kustīguma un morfoloģijas rādītājiem spermogrammā tiek lietots termins "normospermija". Spermas patoloģijas gadījumos ir norādīti šādi tās pārkāpumu varianti:
a) oligospermija vai hipospermija - nepietiekams spermatozoīdu daudzums (tilpums), kas izplūst ejakulācijas laikā. Parasti tam jābūt vismaz 2 mililitriem;
b) oligozoospermija - pārāk mazs nobriedušu spermatozoīdu formu daudzums spermā. Parasti to koncentrācijai jābūt no 60 līdz 150 miljoniem vienā ejakulāta mililitrā;
c) azoospermija - nobriedušu spermatozoīdu neesamība ejakulātā nenobriedušu un bojātu formu klātbūtnē;
d) aspermija - pilnīga spermatozoīdu un visu pārējo spermatoģenēzes šūnu neesamība, jo sēklinieki nespēj tos saražot (dzimumakta laikā tiek piedzīvots vājš orgasms un izdalās neliels daudzums sēklas šķidruma, kas sastāv tikai no prostatas un sēklas pūslīšu sekrēta);
e) astenospermija - vāja spermatozoīdu aktivitāte (kustīgums) spermā un pilnvērtīgu, apaugļošanai spējīgu formu skaita samazināšanās (zema kustīguma un patoloģisku spermatoģenēzes formu skaits pārsniedz 30%);
f) kriptospermija - tikai dažu kustīgu spermatozoīdu klātbūtne ejakulātā;
g) nekrospermija - liels nekustīgu spermatozoīdu daudzums un dzīvu spermatozoīdu pilnīga neesamība ejakulātā;
h) polispermija - spermatoģenēzes traucējums ar pastāvīgu palielināta skaita spermatozoīdu ar zemu apaugļošanās spēju izdalīšanos ejakulācijas laikā (vairāk nekā 250-300 miljoni vienā ejakulāta mililitrā);
i) teratozoospermija - palielināts morfoloģiski patoloģisku spermatozoīdu skaits;
j) piospermija - palielināts leikocītu skaits kāda vīriešu dzimumorgānu iekaisuma dēļ.
Sieviešu neauglības cēloņu noteikšana ir ļoti sarežģīta, jo visbiežāk to izraisa vairāki faktori. Diagnosticējot sieviešu neauglību, tiek veiktas pārbaudes, izmantojot maksts uztriepes, histoloģiskos testus, taisnās zarnas temperatūras mērīšanu menstruālā cikla laikā, hormonālā spoguļa noteikšanu un ultraskaņu. Sieviešu neauglības ārstēšanas galvenais princips ir tās cēloņu novēršana, kas ir ilgs un diezgan sarežģīts process. Kas attiecas uz vīriešu neauglības ārstēšanu, arī tā ir ļoti sarežģīta un neefektīva.
Šajā sakarā pastorālajā aprūpē tiek uzdots jautājums: "Vai kristieši var ķerties pie olšūnas mākslīgās apaugļošanas (mēģenē), ja sievietes neauglību izraisa pilnīgi nosprostoti olvadi un nekādas citas ārstēšanas metodes nelīdz?" Jāsaka, ka dažādi Dieva kalpi pie tā pieiet divos veidos – vai nu kategoriski aizliedzot izmantot šo relatīvi neseno medicīnas sasniegumu, vai arī pieļaujot to ar nosacījumu, ka tiks apaugļota un dzemdē ievadīta tikai viena olšūna, precīzāk, viens embrijs. Kas attiecas uz tiem cilvēkiem, kas strikti aizliedz šo metodi, visticamāk, viņi paši nav piedzīvojuši bezbērnu laulību savā dzīvē. Izdzērusi pilnu šo sāpju kausu, es personīgi nekad neuzdrošinātos izteikt tik kategorisku aizliegumu. Kas attiecas uz otro viedokli, arī šeit var būt dažādas nianses. Lai paskaidrotu, pastāstīšu stāstu par sievieti, kuras tuva radiniece piedzīvoja šo problēmu.
“Kad mana brāļameita apprecējās, viņa vēl bija neticīga. Drīz pēc dēla piedzimšanas viņa nožēloja grēkus un tika kristīta. Pagāja neilgs laiks, un pāris vēlējās otru bērnu. Bet tas nenotika... Pa “sieviešu līniju” sākās slimība pēc slimības. Manai brāļameitai tika veiktas vairākas operācijas: viņas olvadi tika divreiz iztīrīti strutaina iekaisuma dēļ, pēc tam bija trīs ārpusdzemdes grūtniecības, no kurām pēdējā beidzās ar nopietnām komplikācijām, kas prasīja vēl vienu ķirurģisku iejaukšanos. Visa šī rezultātā bija pilnīga olvadu nosprostošanās, kas izraisīja sekundāru neauglību. Ir grūti aprakstīt, ko šī ģimene pārdzīvoja. Cik daudz mēs kopā raudājām! Man jāsaka, ka viņa bija ne tikai laba kristiete, bet arī paklausīga sieva. Kad redzēju, kā viņa runāja ar savu vīru un pazemīgi reaģēja uz viņa nepelnītajām rupjībām, es varēju tikai brīnīties, cik daudz spēka un gudrības viņai tika dots no augšienes. Galu galā arī viņas vīrs nožēloja grēkus un pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Protams, tā, pirmkārt, bija Dieva žēlastība. Bet esmu pārliecināta, ka Tas Kungs redzēja manas brāļameitas ticību un mīlestību pret vīru, ar kuru viņa viņu vienkārši iekaroja. Pēc tam viņš pievienojās sievas lūgšanām, kaut ārsti teica, ka viņa vairs nespēj ieņemt bērnu. Atkal asaras, lūgšanas. Un tad šī ģimene izlēma iet uz mākslīgo apaugļošanos. Viņi ķirurģiski paņēma sievas olšūnu un mēģenē to apaugļoja ar vīra spermu. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. Un atkal asaras, lūgšanas un pacietīga gaidīšana. Draudzes locekļi mēģināja pārliecināt manu brāļameitu un viņas vīru atteikties no visiem centieniem, jo viņi uzskatīja, ka, tā rīkojoties, viņi kārdina Dievu, kurš vienkārši ir slēdzis dzemdi, un viņiem ar to bija jāsamierinās. Tomēr pāris nolēma atkārtot mākslīgo apaugļošanos. Otro reizi no brāļameitas tika izņemtas divas nobriedušas olšūnas. Viena no tām tika apaugļota, bet otra sasaldēta. Un, lūk! Pirmā olšūna, ko apaugļoja vīra sperma, nekavējoties implantējās dzemdē. Grūtniecība noritēja normāli, un piedzima vesela meitene. Divus gadus vēlāk viņi mēģināja apaugļot sasaldēto olšūnu, un atkal notika brīnums. Piedzima skaists, vesels zēns. Tādējādi šie divi bērni kļuva par vienpadsmit gadu ilgu lūgšanu un pacietības augli – gaidīt un nezaudēt ticību. Šodien šajā kristiešu ģimenē ir trīs bērni, un tā ir ārkārtīgi laimīga. Vecākais dēls apmeklē dievkalpojumus un mācās labā skolā. Otrā meitene jau ir sākusi runāt un pastāvīgi dzied, atkārtojot vienu un to pašu vārdu: "Jēzu! Jēzu!", un jaunākais dēls ir ļoti mierīgs un neparasti izskatīgs zēns. "Tāpēc es domāju," secināja mana sarunu biedrene, "ka mēs nevaram nosodīt ģimenes, kas ķeras pie mākslīgās apaugļošanas, ja nav bērnu."
Tomēr stipra ticība dažādiem cilvēkiem var izpausties dažādi. Piemēram, kāds kristīgs pāris, nodzīvojis laulībā astoņus gadus un izmēģinājis visdažādākās ārstēšanas metodes, atteicās no viņiem piedāvātās mākslīgās apaugļošanās, nolemjot pilnībā paļauties uz To Kungu un pieņemt Viņa gribu, lai kāda tā arī būtu. Šīs uzticēšanās rezultāts bija pēkšņa grūtniecība, kad, cilvēciski runājot, uz to praktiski nebija cerību. Un, lai gan dzemdību laikā pastāvēja draudi bērna dzīvībai, Dievs sargāja un bērns tomēr izdzīvoja. Piedzimušais mazulis kļuva par laulāto paļāvības un uzticības Tam Kungam atlīdzību.
Tomēr abi šie gadījumi nenozīmē, ka tiem laulātajiem pāriem, kuri nekad nav spējuši kļūt par vecākiem, būtu vāja ticība, cerības trūkums, vai ka viņi nebūtu Dievam pietiekami vērtīgi. Galu galā Dievam katram no mums ir savs perfekts un nekļūdīgs plāns, kas zināms tikai Viņam, par ko man pašai gadu gaitā ir nācies pārliecināties. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem bēdu, asaru, gaidu un sāpīgas nomāktības, kad nesaņēmām tik ļoti cerētos un gribētos bērnus, Tas Kungs Savā Garā ielika manā sirdī pārsteidzošus vārdus: "Neraudi. Es tev esmu sagādājis garīgu mātišķību, kurā Es tev dāvāšu simtiem un tūkstošiem garīgu bērnu no dažādām pasaules malām. Ja tev būtu fiziski bērni, tu visu savu mīlestību veltītu viņiem, bet Es vēlos, lai tā piederētu tiem, kurus Savā laikā Es tev sūtīšu." Kopš tā laika nespēju saskaitīt cilvēkus, kuri mani sauc par garīgo mammu dvēseļu aprūpes procesā, un Mātes dienā es saņemu neskaitāmus ziedu pušķus un apsveikuma kartītes no dažādām pilsētām un valstīm visā pasaulē.
Atgriežoties pie tēmas, es vēlos piebilst, ka, lai gan neauglība negatīvi ietekmē gan vīriešus, gan sievietes, pēdējās no tās cieš daudz vairāk, jo bieži vien uzņem pirmo triecienu. Un tas ietekmē ne tikai viņu vispārējo stāvokli, bet arī neiropsihisko statusu. Dažas sievas cenšas no visa spēka neizrādīt savas sāpes, lai gan klusi raud, savukārt citas izrāda izteiktas izmaiņas uzvedībā un raksturā. Vēlme pēc bērna sievietē apslāpē visas pārējās dzīves intereses. Viņa jūtas apdalīta un nevērtīga. Savukārt vīrieši visbiežāk noslēdzas sevī un nocietina sirdi, neapzinoties, ka šāda attieksme vēl vairāk palielina sievas ciešanas. Laulāto ciešanas un spriedzi saasina arī funkcionālie seksuālie traucējumi, kas parasti pavada šo problēmu, izraisot dziļu depresiju.
Neauglība ir šķiršanās cēlonis katrā ceturtajā gadījumā neticīgo vidū. Kas attiecas uz kristīgiem laulātajiem, tad, ja viņi uztver savu otro pusīti kā Dieva dāvanu, kas viņiem dota no augšienes, tad viņi atzīst savu laulību par pilnīgu un svētīgu, pat ja paliek bez bērniem. Laulāto attiecības ir saistītas laulības derībā neatkarīgi no tā, vai tā noved pie bērnu piedzimšanas vai nē. Galu galā, raksturojot laulības galvenos aspektus, Radītājs nosauca tikai tādas nepieciešamas iezīmes kā "aiziešana no vecākiem", "salipšana" un "būt vienai miesai", neminot ne vārda par bērnu dzemdēšanu, kas ir papildus dāvana tam, ko Viņš sauc par vīra un sievas vienotību. Dodot laulības uzticības zvērestu pie altāra, jaunieši tādējādi pauž savu gatavību dalīties visā, ar ko viņiem būs jāsaskaras turpmākajā kopdzīvē, tostarp neauglībā.
Noslēdzot šo nodaļu, vēlos piebilst, ka tajā aplūkotie jautājumi neaptver visu, ar ko vīrietis un sieviete saskaras, kļūstot par laulātajiem. Tāpēc, iedziļinoties tik svarīgā un ļoti delikātā cilvēku attiecību jomā, mēs pie šīs tēmas atgriezīsimies atkal un atkal, lai varētu apsvērt pēc iespējas vairāk dažādu laulības dzīves aspektu.