10.nodaļa 
PĒDĒJO LAIKU BAZNĪCAS GARĪGAIS NESPĒKS

Daudziem no mūsdienu garīgajiem novirzieniem nav nekā kopēja ar skarbo Jaunās Derības laiku realitāti. Šo kustību izpratnē kalpošana Dievam ir:dievbijības atmosfēra, lūgšanas, uzticība kalpošanā, spēja ziedot un ziedoties, aktīva evaņģelizēšana un viss cits iespējamais, tikai ne sevis krustā sišana kopā ar Jēzu Kristu. Kristietība kļūst arvien vārgāka, dekoratīvāka, bankrotējusi, zaudējusi Dieva Garu un spēku no augšienes. Visur valda garīgā Lāo­dikeja. Sprediķi, kuri aicinātu apzināties savu grēcīgumu, cīnīties ar veco, miesīgo cilvēka dabu, sava lepnā, augst­prātīgā „Es” krustā sišanu, dara cilvēkus piesardzīgus un atbaida nevis pievelk. Dieva tautas vidū vērojama arvien lielāka garīgā trūdēšana, jo visatļautība un nesodāmība rada ideālu augsni grēka izplatībai. Apzinoties to vai nē, mēs aizvien dziļāk grimstam ārējā dievbijībā un rituālā kalpošanā, kura cilvēku dvēseles vairāk iemidzina nekā sapurina un atdzīvina.

Rodas iespaids, ka garīgs dziļums ir kļuvis nemoderns. Kristīgajās baznīcās arvien vairāk nostiprinās virspusīgums. Vēl pāris desmitgades atpakaļ no katedrām visai bieži varēja dzirdēt brīdinājumu par neielaišanos kompromisā ar grēku, par Dieva tautas garīgo atsalšanu, par nepieciešamību būt nomodā, jo cilvēku pievilšanas no ļauno garu puses vairojas, par okultu atkarību un apsēstību pat baznīcas cilvēku vidū, par gaidāmajiem pēdējo laiku notikumiem, par vienotības saglabāšanas svarīgumu, lai varētu atvairīt un izjaukt sātana nodomus. Tagad mēs dzirdam tikai par Dieva mīlestību un žēlastību, to, ka Tas Kungs mūs mīl, lai kādi mēs būtu, ka glābšana mums ir garantēta, jo esam izredzētie, ka nevajag satraukties par saviem grēkiem, pat ja mēs tos nevaram uzvarēt, jo Dievs tik un tā ir Uzvarētājs. Viņš nevēlas, lai mēs ciestu, slimotu, būtu trūkumā. Īsāk sakot – Debesu Tēvs visu to vienkārši nevar pieļaut, jo pārāk stipri mūs mīl.

Protams, runāt par Dieva mīlestību un Viņa vareno žēlastību ir pareizi, jo Tas Kungs patiesi tāds ir. Kļūda vien tajā, ka šādi sprediķi bieži kļūst vienpusīgi un rada cilvēkā nepareizu priekšstatu par Viņu. 2. Mozus grāmatā Dievs pats dod Savu raksturojumu: „Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, Kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam” (2.Moz. 34:6-7).

Taču tieši par pēdējo mēs nemīlam runāt, koncentrējot savu uzmanību uz to, kas ir patīkams un glaimo mūsu ausīm. Te arī rodas vēlēšanās padarīt savu kristieša dzīvi vieglu, ērtu un bezrūpīgu. Tajā ir daudz sprediķu par „lēto žēlastību” un apgalvojumi par bezgalīgo mīlestību, piedošanu un apžēlošanu no Dieva puses. Saskaņā ar šādu pieeju atliek tikai ticēt Kristum, pieņemt Viņu par personīgo Glābēju, un glābšanas jautājums, mūžīgās dzīvības un Debesu balvas jautājums kļūs pats par sevi saprotams. Mūsdienu Labās vēsts sludinātāji sludina par Viņu kā Labdari, Kurš cenšas visiem palīdzēt. Mūsu reliģiozajās aprindās šāds Viņa tēls ir visai populārs.

Ticīgajiem cilvēkiem no katedrām tiek sludināts daudz nomierinoša, iemidzinoša un ieaijājoša, kā rezultātā garīgais miegs ir ieguvis biedējošus apmērus. Šokējošs ir baznīcas vispārējais garīgais brieduma trūkums un snaudulība. Brīvība no grēka, ko dod mums Kristus, ir nomainīta pret visatļautību – brīvību grēkot, bet tas nevienu nebiedē. Izzūd tikumība, arvien biežāk var dzirdēt par laulības pārkāpšanas gadījumiem, netiklību, laulības šķiršanu Dieva bērnu vidū, bet tas nevienu vairs nešokē. Mantrausības un materiālisma gars ir paverdzinājis ticīgos, bet arī tam atrodas attaisnojumi un izskaidrojumi. Sprediķu pārpilnībā par Dieva mīlestību, žēlastību un apžēlošanu reti iespējams izdzirdēt atgādinājumu par bijību Dieva priekšā. Bet ja tās nav, tad nav arī gudrības!

Trīsas Tā Kunga priekšā ir kļuvušas par aizmirstu jēdzienu. Tikko grēkus nožēlojuši, neatdzimuši cilvēki kļūst par baznīcas locekļiem, jo svarīgs ir skaits nevis kvalitāte. Par ticīgo dzīves normu ir kļuvusi personīgā labuma meklēšana, savtība, šķērdētāja gars, vēlēšanās visu iegūt viegli, bez pūlēm, uz sponsoru rēķina, arvien vairāk plaukstoša nepiesātināmība. Arvien dziļāks kļūst paaudžu konflikts: vecajos izsauc neapmierinātību jauno uzvedība, bet jaunajiem ir pretīga tēvu un māšu liekulīgā kristietība.

Evaņģelizācijas pasākumos galvenais uzsvars ir uz ārē­jiem efektiem, uz to cilvēku skaitu, kas atgriežas un nožēlo grēkus un nevis uz to, lai analizētu patiesos atgriešanās augļus, kuri ir kā rezultāts novadītajiem pasākumiem. Kristīgajā presē var lasīt tikai par veiksmēm, labo, priecīgo – vienkārši visaptveroša eiforija. Uzdevumi... projekti... prognozes... plāni... It kā nekā negatīva mums vairs nav. Tā rezultātā lasītāji ir vienpusīgi un šauri informēti. Protams, skumji un rūgti ir runāt par tādām lietām, bet kur tu liksies. Tādēļ, ka mēs cenšamies noklusēt slikto, stāvoklis ne tikai nemainās uz labo pusi, bet paliek arvien sliktāks. Vai nebūtu labāk vērsties pie rūgtās patiesības nevis pastāvīgi klausīties saldos melus!

Kad Tas Kungs izveda Israēlu no Ēģiptes, Viņš aizliedza tautai darīt tā, kā darīja ēģiptieši, no kuru vidus viņi izgāja, kā darīja kānaānieši, kuru zemē viņiem bija jāieiet. Saviem bērniem Viņš teica: „Manas taisnās tiesas dariet un sargājiet Manus likumus, ka jūs pēc tiem staigājat. – Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs!” (3.Moz. 18:4). Šodien mēs, kristieši, esam Dieva tauta. Viņš mūs ir izvedis no pasaules, dāvājot pilnīgi citu dzīvi. Bet vai tā tas mums realitātē ir? Cik daudz tagad ir Dieva bērnu, kuru dzīves rāda, ka, kaut gan viņi ir izgājuši no pasaules, tomēr joprojām turpina tajā dzīvot, visai maz atšķiroties no neticīgajiem. Pasaule dzīvo viņu vēlmēs, centienos, viņu aizraušanās un izklaidēs, uzvedības manierē, sarunās un apģērbā.

Nereti no cilvēkiem, kuri nepazīst Dievu, mēs atšķiramies ar to, ka svētdienās apmeklējam dievkalpojumu un kādu dienu nedēļā piedalāmies Vārda pētīšanā, jauniešu vai lūgšanu sapulcē. Bet, izejot no tām, mēs ienirstam ikdienas dzīvē – tādā pašā, kāda tā ir neticīgajiem. Mūsu un viņu dienas līdz malām ir piepildītas ar niecību, tukšu laika pavadīšanu, kārtējiem uztraukumiem un neauglīgu pūlēšanos. Tāpat kā viņi mēs stundām sēžam pie televizora, piepildot dvēseli ar bīstamu cienastu, nežēlojam ne laiku, ne naudu dažādiem vaļaspriekiem un hobijiem: datoriem, mašīnām, vasarnīcām, pasaulīgām avīzēm, žurnāliem, grāmatām un daudz kam citam, kam ir pieķērusies mūsu sirds un kas pēc savas būtības ir elku pielūgšana. Savus atvaļinājumus mēs pavadām tāpat kā pasaules cilvēki, tāpat dusmojamies, esam sašutuši, apvainojamies, kašķējamies, runājam ļaunu un neieredzam. Vārda lasīšanai, lūgšanai, nošķirtībai un būšanai kopā ar To Kungu, mums paliek arvien mazāk laika un vēlēšanās. No kurienes gan šeit var rasties spēks?

Mēs sajūtam sevī garīgu pagrimumu un smagi nopūšamies, apzinoties, ka savā ticībā esam atsaluši, taču tālāk par šo fakta konstatāciju neejam, uzskatot, ka reiz viss nokārtosies un atrisināsies pats no sevis. Miegainība un slinkums ir dvēseles iekalis važās, padarot mūs par pusdzīviem kristiešiem. Mēs mierinām sevi ar to patiesību, ka no žēlastības esam pestīti ticībā uz Jēzu Kristu, aizmirstot, ka „...ticība bez darbiem ir mirusi” (Jēk. 2:26). Tai „jādarbojas”, pilnīgi mūs izmainot un veidojot mūsos „jaunu radību Kristū”. Taču mēs esam pārāk kūtri, lai no savas puses pieliktu kādas pūles, jo esam pārliecināti, ka mūsu vietā to izdarīs Dievs.

Medicīnā ir tādi jēdzieni kā distrofija un muskuļu atrofija, kurām ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir bezdarbība, nepietiekama slodze vai pilnīgs kustību trūkums vienā vai kādā citā ķermeņa daļā, kas noved pie vārguma un atsevišķu ķermeņa daļu, vai visa ķermeņa nekustīguma.

Kaut kas līdzīgs var notikt arī garīgajā dzīvē. Vienaldzība, apātija, bezdarbība un viltus miers noved pie garīga atslābuma un pamiršanas gan katru atsevišķu ticīgo, gan kristietību kopumā. Un šeit nav vainīgs Evaņģēlijs, kas sludina glābšanu caur labiem darbiem vai pilnīgu raksturu. Runa ir par tās ticības uz Jēzu Kristu īstenošanu dzīvē, kura ir dzīva un parādās mīlestībā, nevis vārdos, bet darbos. Tādēļ, ka mūsu ticību redz tikai vārdos, ne darbos, daudzi pasaules cilvēki novēršas no mūsu Labās Vēsts sludināšanas.

Mūsu uzvedība un rīcība mēdz būt tik tālu no svētuma, ka tajos, kuri vispār nepazīst Dievu, tā izsauc izbrīnu un nesapratni. Tādēļ nav jābrīnās, ka, skatoties uz mums, daži no viņiem ar izsmieklu saka: „Ja jūs esat Dieva bērni, tad mēs arī. Ja jūs būsiet glābti, tad, kopā ar jums, arī mēs, tādēļ, ka jūsu dzīve ne ar ko neatšķiras no mūsējās”.

Jēzus, vēršoties pie Saviem skolniekiem, teica: „Jūs esat zemes sāls... Jūs esat pasaules gaišums...” (Mt. 5:13-14). Toreiz tas tiešām tā bija. Jēzus sekotāji, lai kur viņi būtu, ar savu dzīvi nesa Dzīvā Evaņģēlija gaismu. Pirmapustuļu baznīcas laikā Jēzus ticīgajiem bija visa viņu dzīve, pats galvenais un vienīgais, ko viņi augstu vērtēja. Viņa dēļ viņi bija gatavi iet nāvē. Bet mēs Viņam kalpojam tradīcijas pēc, un tuvību ar Viņu meklējam tikai tad, kad mums ir grūti. Tad Viņš mums ir īpaši nepieciešams. Tāda pieeja ir nekas cits kā patērētāja kristietība, kura nekādā veidā nav salīdzināma ar to liesmojošo mīlestību, kas caur pirmajiem Kristus sekotājiem izpaudās ticības darbos un svētā dzīvē.

Atvieglots, novienkāršots, virspusīgs Evaņģēlijs, kurš neprasa nekādu piepūli, bet garantē glābšanu, protams, ir ne tikai viegli uzņemams, bet arī plaši un ātri izplatās. Tas labi patīk mūsu miesīgajai, cilvēciskajai dabai, jo it visā tai piekāpjas. Tajā nav ciešanas un bēdas, nav bezkompromisa cīņas ar grēku, nav nomiršana savam „Es”, līdz ar Kristu sevi sitot krustā. Nevajag ne sevi aizliegt, ne pazemoties, ne sevi disciplinēt, nav sirdsapziņas pārmetumu, vainas apziņas un bailes soda priekšā. Tajā viss ir vienkāršs un viegli saprotams. Viss ir tik žilbinoši un priecīgi gan te – uz zemes, gan, protams, tur – gaidāmajā mūžībā.

Tādā kristietībā tu saņem visu, ko vēlies, un pieliktās pūles ir minimālas. Bet, kur ir tiekšanās pēc vieglas, virspusējas ticības, tur noteikti būs vēlēšanās skaisti dzīvot. Jo pasaule ir tik jauka un kārdinoša. Dažus kristiešus tas tik ļoti pievelk, ka esot nodalīti no tā, viņi jūtas apzagti. Tādēļ jau viņu dzīve rit pēc principa: „gan mūsējiem, gan jūsējiem”. Tā, lai uz zemes viss būtu un debesīs arī neko nepazaudētu. Savā tieksmē pēc pasaules viņi nedomā par to, ka tā sastāv tikai no fasādes. Pasaules piedāvātās izklaides un baudas ir virspusējas un pārejošas. Tās nedod patiesu prieku un apmierinātības sajūtu. Baudot tās aicinošos augļus, cilvēks sevi nolemj rūgtām sekām.

Brīžiem liekas, ka daudziem kristiešiem vispār neeksistē Tā Kunga vārdi Bībelē: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs (Lk. 9:23-24). Mierinājuma un viegli aizsniedzamas izredzētības un glābšanas ieaijāta, Dieva tauta guļ letarģiskā miegā vai garīgā komā, kas līdzinās stāvoklim, kad ir ieņemta pārāk liela narkotiku deva vai spēcīgi nomierinoši līdzekļi, vai miega zāles. Tā guļ bīstamā, neveselīgā miegā un vispār nevēlas no tā atmosties.

Tādā stāvoklī esot, protams, nav sevišķi patīkami no kāda nemiera gara un Dieva atbalstītāja, kuram nav, kur likt savus spēkus, saņemt dunku sānos. Mums patiktu, ka mūsu garīgajā snaudā mūs neviens netraucētu. Mums pieņemamākas ir saldās runas par mīlestību, žēlastību un garīgo mieru. Tādēļ, viss, kas atmodina mūsu sirdsapziņu un liek apšaubīt glābšanas neapšaubāmību, mūsos izsauc vētraini negatīvu reakciju, jo izjauc mākslīgi radīto dvēseles mājīgumu un patīkamo, atslābinošo garīgo slinkumu. Tā mēs aizmirstam, ka neesam sūtīti šajā pasaulē, lai tīksminātos par atdusu, bet tādēļ, lai ar savām dzīvēm rādītu Kristu un darītu visu, lai uz zemes celtu Viņa Baznīcu. Taču šis aicinājums mums vairs nav galvenā rūpe. Mums gribas izmantot laiku, lai dzīvotu savam priekam.

Tikai tā nav ne tā dzīve, ne tas Kristus, ne tas Evaņģēlijs, kuru kādreiz sludināja patiesie Tā Kunga mācekļi. Pēteris un Stefans nebaidījās Dieva tautai teikt rūgto patiesību: „To Dievs pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis, un jūs Viņu ar noziedznieku rokām esat piekaluši pie krusta un nonāvējuši... Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā... Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši Taisnā nākšanu, Kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši, jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši” (Ap.d. 2:23, 36; 7:51-53).

Lasot tādas agrāko Evaņģēlija sludinātāju uzrunas, var pabrīnīties par viņu bezbailību. Izskatās, ka viņi nesa­traucās par to, ko tādas runas var maksāt. Lai Dieva tautai pasniegtu Dieva patiesību, lai cik šokējoša tā būtu, viņi bija gatavi atdot savas dzīves un dzīvības. Tagad bailes pazaudēt iesildītu vietiņu, savu autoritāti, algu un augstākstāvošās vadības labvēlību, savažo sludinātāju mutes, un liek viņiem pielāgoties vispārējam viedoklim.

Toreiz, kad ļaudis dzirdēja atmaskojošos vārdus „tie sāpīgi ķēra viņu sirdis, un tie sacīja uz Pēteri un citiem apustuļiem: „Brāļi, ko lai mēs darām?” (Ap.d. 2:37). Tādas sludināšanas rezultāts bija masveida atgriešanās un grēku nožēla. Tagad cilvēki mierīgi un kārtīgi, visbiežāk tradīcijas pēc, nāk uz baznīcu, klausās svētrunas, kuras pārliecina viņus par glābšanu, un aiziet, ar tām pašām neizmainītajām, savos grēkos iesīkstējušajām sirdīm, un turpina dzīvot, kā dzīvojuši. Pētera aicinājumam: „Atgriezieties no grēkiem,... lai jūs dabūtu grēku piedošanu!” – bija tik satriecoša iedarbība uz klausītājiem, ka tūkstoši atgriezās pie Kristus, kristījās, pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās, „...slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā” (Ap.d. 2:38; 40; 41; 47). Mūsdienās par sasniegumu tiek uzskatīts, ja gada laikā dažas dvēseles atgriežas pie Tā Kunga.

Apustuļu Darbos, lasot par Tā Kunga mācekļu vīrišķību, neviļus nāk prātā vēl kāds bezbailīgs patiesības sludinātājs – Jānis Kristītājs. Viņš, kurš bija Dieva sūtīts, lai sludinātu cilvēkiem par viņu Glābēja atnākšanu uz šīs zemes, nepazina baiļu un savās runās neizmeklēja skaistus vārdus, sacīdams: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi... Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai? Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu! Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus! Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī” (Mat. 3:2; Lk. 3:7-9).

Kas Jānim Kristītājam deva tik daudz spēka un vīrišķības runāt to, kas bija cilvēkiem nepieciešams, neskatoties uz viņu stāvokli un personu? No kurienes šī bezbailība un autoritāte?! Kādēļ viņam bija tiesības vērsties pie klausītājiem ar tiem vārdiem, kurus neviens cits neuzdrošinājās pateikt? Kas lika cilvēkiem pamest savus ierastos dievkalpojumus un doties garā ceļā karstajā tuksnesī, lai dzirdētu viņa sludināšanu?

Nav nekādu šaubu, ka tie nebija ne Kristus priekšgājēja īpatnējais dzīves veids, ne dedzīgās runas, kas saviļņoja visu Palestīnu un pulcināja pie Jardānas ļaužu pulkus. Tā bija viņa dvēseles tīrība un svētais, nevainojamais raksturs. Šīs augstās garīgās vērtības neviens neredzēja ne farizejos, ne rakstu mācītājos, pat ne priesteros – tā laika augstākajos garīgajos kalpotājos. Pilnīga veltīšanās Dievam un nekas cits, ļāva Jānim Kristītājam droši atmaskot pasauli tās grēkos, netikumos un nolaidībā. Tieši šis bija tas, kas vilka Palestīnas iedzīvotājus pie jaunatklātā pravieša. Par viņa sprediķiem ieinteresējās ne tikai rakstu mācītāji, tautas vecajie un varas vīri, bet arī pats ķēniņš Hērods.

Trīsdesmit gadus jauns cilvēks, kura dzīve ir taisna un tīra, kurš sludināšanai izvēlējies tuksnesīgos Jardānas krastus, nevis Jeruzālemi – visus vedina uz domām: „Kas viņš ir? Vai ne Kristus?” Viņa neuzpērkamais taisnīgums, neparastā drosme un uzdrīkstēšanās vareni ietekmēja tūkstošiem cilvēku, kuri nāca pie viņa. Viņi sūdzēja grēkus, kristījās Jardānā un sāka jaunu dzīvi, gaidot Mesijas atnākšanu.

Par kādu lielisku un atkārtošanas vērtu piemēru var kļūt šis īstena Dieva kalpa tēls kristiešiem, sevišķi sludinātājiem, evaņģēlistiem, misionāriem, mācītājiem un citiem Labās Vēsts sludinātājiem! Ja Jānim Kristītājam būtu bijušas garīgas nepilnības, grēki un netikumi, ja būtu manīta amorāla uzvedība no viņa puses, cenšanās iedzīvoties un sava labuma meklēšana, nevienam pat prātā neienāktu doties šai garajā un grūtajā ceļā, lai pajautātu, vai viņš ir Kristus! Šis cilvēks neatkāpās ne soli no sava aicinājuma, būdams tam uzticīgs visu savu mūžu, līdz pat savai mocekļa nāvei. Viņš droši atmaskoja jūdu tautu tās grēkos, atklāja priesteru, vecajo, farizeju un rakstu mācītāju nepilnības. Pat ķēniņa Hēroda priekšā viņš neizlikās, bet teica tieši: „Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva” (Mk.6:18).

Šodien Dieva kalpi netiek vajāti. Pagājuši tie laiki, kad par Evaņģēlija sludināšanu viņus meta cietumā vai izsūtīja. Sirdsapziņas brīvība visur ir iekarojusi sev vietu, ar izņēmumiem dažās valstīs. Taču ticības brīvība vēl nenozīmē pašas kristietības brīvību! Mūsdienās sludinātāji neatmasko tautu tās grēkos. Tas nenotiek vai nu aiz bailēm zaudēt popularitāti, vai tādēļ, ka, nedzīvojot pēc Rakstiem, viņiem vienkārši nav morālas tiesības to darīt. Ja tu nedzīvo tā, kā māci dzīvot citus, tad tu vienkārši bezkaunīgi melo.

Saskaņā ar Dieva Vārdu kristieši ir īpaša tauta, svēta, izredzēta un nošķirta no pasaules. Apustulis Pēteris par to ir teicis tā: „Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā” (1.Pēt. 2:9). Patiesi, brīnišķīgi vārdi, vai ne? Un šim lieliskajam raksturojumam vajadzētu attiekties arī uz mums. Ja gribam būt godīgi, tad ir jāatzīst, ka daudzu mūsdienu „izredzēto” dzīvēs šīs īpašības ir tik maz pamanāmas, ka viņi paši sen ir zaudējuši vēlēšanos „paust Tā varenos darbus”. Kā gan sev var piešķirt titulus „svēts”, „izredzēts”, ja ikdienas dzīve, kas maz atšķiras no pasaules, to neapstiprina? Bet, pamatā tieši no tādiem kristiešiem taču sastāv mūsu baznīcas, kuras ir kļuvušas pasaulei nepievilcīgas. Vai gan tas ir brīnums, ka to rindas nevis papildinās, bet arvien vairāk tukšojas!

Šāda katra atsevišķa kristieša ticības lejupslīde izraisa kristietības sabrukumu vispār, un tas ir pirmais un galvenais iemesls pēdējo laiku baznīcas garīgajā nespēkā.

Bet arī tas vēl nav viss. Vēršoties pie saviem sekotājiem Jēzus reiz teica: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ. 13:35). Bet vēlāk, pirms krustā sišanas Viņš lūdza Debesu Tēvu: „...Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā Mēs... Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jņ. 17:11, 21).

Tomēr, neskatoties uz to, kristiešiem visos laikos, tieši mīlestības un vienotības trūkums bija pati lielākā un neatrisinātākā problēma. Saucoties viena un tā paša Glābēja vārdā, viņi nespēja izpildīt Viņa pavēli un vēlēšanos, tā liekot sevi kaunā bezdievju priekšā. Tādēļ kādam melnādainajam pagānam bija taisnība, kad viņš misionāram, kurš vēlējās pievērst viņu ticībai, teica; „Mēs mīlam Kristu, bet nemīlam kristiešus. Lai viņi mums parāda, ka Jēzus viņus ir iemācījis mīlēt vienam otru, tad mēs noticēsim, ka jūsu Dzīvais Dievs ir labāks par mūsu cietsirdīgajiem elkiem”.

Ar savu tieši mērķī trāpīto izteikumu šis afrikānis atklāja pašu sāpīgāko un strutojošo mūsdienu kristietības brūci – mīlestības un vienotības trūkumu ticīgo starpā, un tas ir otrs, svarīgākais iemesls baznīcas garīgajai bezspēcībai. Patiesi, ir tik daudz dažādu kristīgu novirzienu un konfesiju, kas apgalvo, ka viņi seko Tam Kungam, un viņiem ir patiesība, bet savā starpā īsteno sīvus doktrinālos karus, aizmirstot, ka Patiesība vieno nevis šķir. Kāds gudrs Dieva vīrs, misijas „Bībeles radio klase” prezidents Martins de Gans šajā sakarā ir teicis tā: „Mūsu baznīcas savstarpējās nesaskaņas līdzinās asiņainiem kariem starp ciltīm un klaniem. Tur asinsatriebība bija dzīves likums. Neatriebties nozīmēja būt gļēvulim. Tādēļ vienas nāves dēļ nereti ar savām dzīvībām maksāja desmitiem citu cilvēku. Mūsu starpkonfesionālās baznīcas un ģimenes „vietējās nozīmes cīņas” izbeigsies tikai tad, kad kristieši sev atradīs kaut ko pievilcīgāku par apmainīšanos ar sitieniem. Kad sapratīsim, ka, mūžīgā kara stāvoklī, mēs paši sev atņemam prieku un daudzas citas svētības, esot kristīgā sadraudzībā, tad atriebība un cīņa par tā saukto „patiesību”, zaudēs mums savu pievilcību. Ja aizdomājamies, tad izrādīsies, ka mūsu vēlēšanās atbildēt uz sitienu ar sitienu, apvainojumam ar apvainojumu neko labu mums nedod. Par sevi atriebjoties, mēs varbūt uz brīdi saņemsim kādu gandarījumu, bet nekad neiegūsim savās sirdīs mieru. Mūsu ļaunie vārdi, nevērīgās piezīmes, kas adresētas kādam, ir izdevīgi tikai sātanam. Bet viņam ir tikai viens mērķis – mūs iznīcināt. Kādēļ gan būtu jāmaksā tik augsta cena par mūsu iegribām? Vai nebūtu pareizāk piedot saviem pāridarītājiem, uzklausīt „citādi domājošos” un pasniegt viņiem sadraudzībā roku. Tas ir daudz labāk par atriebību un doktrinālo cīņu!”

Ko te vēl var piebilst? Kad ticīgie karo ar saviem brāļiem un māsām Tai Kungā, diezin vai viņiem ir miers ar Debesu Tēvu. Ne velti Dieva Vārds mūs brīdina, sakot: „Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” (Gal. 5:15). Kaut visi to labi zinām, taču nopietni to neuztveram. Baznīcas naidojas un dalās savu dogmātisko jautājumu dēļ, dažādu Rakstu vietu skaidrojumu dēļ par to, kādā veidā un stilā tiek novadīts dievkalpojums. Vieni ir par tradicionālām kalpošanas formām, citi pieprasa pāriešanu uz mūsdienīgām. Un ticība Kristum mūs nespēj apvienot vienā veselā – Tam Pašam Glābējam, Kurš nomira par mums visiem, Kurš pie krusta izlēja Savas dārgās Asinis. Esot viena Tēva bērni, jautājumos, kuriem nav nekāda sakara ar mūsu glābšanu, mēs garīgi sitamies līdz nāvei!

Kristus sekotāji vienmēr bija pakļauti šīm briesmām. Ne velti reiz Kristus brīdināja Pēteri: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus” (Lk. 22:31-32). Ir pagājuši gadsimti, bet tā tas ir palicis līdz šai dienai. Arī tagad cilvēku dvēseļu ienaidnieks pieliek visas pūles, lai saplosītu, sadalītu un izkaisītu Dieva bērnus. Tā nu apustuļa Pētera vārdi paliek aktuāli arī šodien: „Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks – velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt” (1.Pēt. 5:8).

Cik nožēlojami izskatās mūsu kristietība, ja mēs pazemojam un runājam ļaunu viens par otru, „piespriežam” saviem tuvākajiem bojāeju, kritizējam un nosodām, nesam sirdīs aizvainojumus un ļaunu rūgtumu, tajā pašā laikā uzskatot sevi par glābtiem un staigājošiem patiesībā, balstot savu pārliecību tikai tajā, ka reiz esam nožēlojuši savus grēkus un pieņēmuši To Kungu par savu Glābēju! Ticot, bet turpinot dzīvot kā iepriekš – bezdievja dzīvi, kas maz atšķiras no tās, ko dzīvojām kādreiz, mēs kļūstam par Dieva bērniem tikai vārda pēc. Kāds labums no tā, ka esam atgriezušies un pat devuši solījumu Dievam, ja turpinām domāt, darboties, reaģēt un rīkoties tieši tāpat, kā darījām to kādreiz?! „...nedzīva ir ticība bez darbiem” – saka Dieva Vārds (Jēk. 2:26). Ja mēs to neīstenojam dzīvē, tad visai drīz tā kļūst tikai par ārēju formu. Pārliecība par pestīšanu, kas balstīta tikai priekšstatā, mūžībā var beigties ar visai rūgtu un nepatīkamu vilšanos. Iespējams, ka tikai tur noskaidrosies, kurš ir bijis patiesa Kristus avs, un kurš ir āzis, kurš maskējas par avi.

Mateja evaņģēlijā ir rakstu vieta, kas liek aizdomāties, varbūt pat pārskatīt savu pārliecību par glābšanu. Tur ir teikts tā: „Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis, un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks, un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks, un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims, un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks, un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu, vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā” (Mt. 25:32- 46).

Kā var lasīt šajos vārdos, tad Tas Kungs par mums spriež citādāk nekā mēs. Viņa glābšanas kritērijs ir pavisam cits, ne tas, kas mums liekas galvenais. Mūžībā par „svētīgiem” tiks nosaukti tie, kuri uz zemes sevi par tādiem neuzskatīja, bet tie, kuri bija pilnīgi pārliecināti par savu glābšanu, tiks nosaukti par „nolādētiem” un nonāks mūžīgā pazušanā. Ne par velti Dieva Vārds mūs brīdina: „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji” (Mt. 7:21-23).

Tātad zināt To Kungu, piesaukt Viņa vārdu un darboties Viņa vārdā – nenozīmē būt Dieva bērnam. Par „ļauna darītājiem” var kļūt arī saucoties par Dieva bērnu. Jūsu kristietības patiesumu nosaka tikai viens kritērijs – Dieva gribas pildīšana, un par to Svētie Raksti runā ļoti skaidri: „Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta...” – tālāk seko apraksts, kas ar to tiek domāts, tai skaitā arī; „...Nevienam nebūs savam brālim pāri darīt vai to izmantot kādā lietā, jo Tas Kungs ir atriebējs visās šinīs lietās...” (1.Tes. 4:3-11). Svētoties – tas nozīmē, līdz ar Kristu tapt piesistam krustā, un to nevar izdarīt bez sava „Es” nonāvēšanas, bet tieši to izdarīt mums ir visgrūtāk.

Brīžiem var brīnīties, kā Dievs ar savu praviešu mutēm raksturojis tos, kas sevi uzskatīja, un, spriežot cilvēcīgi, bija Dieva tauta. Pielīdzinot Israēlu izvirtušajiem Sodomas un Gomoras iedzīvotājiem, Tas Kungs vēršas pie viņiem šādi: „Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri? – saka Tas Kungs. „Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus? Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami! Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm. Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsiet Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. Bet, ja jūs pretosities un nepaklausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo Tā Kunga mute to runājusi!” (Jes. 1:11-20).

Pielūdzot savu Dievu, senos laikos Dieva bērni upurim pienesa dzīvniekus; – šodien mūsu upuri ir lūgšanas. Bet tikai kādas tās mums ir?.. vai arī mēs kā kādreiz Israēls veltīgi nesamīdām Tā Kunga pagalmus?.. Svētais Dievs nevēlējās dzirdēt Israēla bērnu lūgšanas, jo viņu rokas bija „aptraipītas ar asinīm”. Šausmīgs secinājums, vai ne tā? Bet, vai arī mūsu rokas nav aptraipītas ar asinīm, ja ņem vērā Rakstos teikto, ka „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava...”? (1.Jņ. 3:15). Israēls, par godu Dievam, rīkoja jauna mēness svētkus un ievēroja visus reliģiskos svētkus, bet Tas Kungs, zinot viņu netīrās, viltīgās un liekulīgās sirdis, nevarēja to ciest, nosaucot, par „netaisnību, bezdievību un slinkumu”. Kā jūs domājat, varbūt arī pie mums tas izskatās līdzīgi?..

Arī no Jeremijas lūpām nāk ne mazāk šokējošs Dieva tautas raksturojums. Viņš ar skumjām un sāpēm teica: „Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās! Jo tās locekļi visi ir laulības pārkāpēji, krāpnieku pūlis. „Viņi sasprindzina savu mēli kā stopu, ar meliem, ne ar patiesību viņi kļuvuši vareni un valda kā kungi pār zemi, jo tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst!” – saka Tas Kungs. „Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujaties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo. Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat nevar citādi. Varmācība kraujas uz varmācību, roku rokā iet viltība un liekulība. Tie negrib Mani pazīt!” – tā saka Tas Kungs. Tādēļ Tas Kungs Cebaots arī saka: „Redzi, Es tos kausēšu un dzidrināšu! Jo ko Es citu lai daru ar savas tautas meitu? Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus. Vai tad Es to lai nesodītu, saka Tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?” (Jer. 9:1-8).

Vai nav tiesa, ka šāds Dieva tautas raksturojums patiesi šokē? Bet, vai tos pašus vārdus nevar attiecināt arī uz mums – mūsdienu kristiešiem? Vai tiešām mums atrastos vīrišķība pateikt, ka tādas lietas pie mums nav?! Diemžēl, ir. Pie tam ne tikai ir, bet plaukst un zeļ visapkārt. Un Dieva bērni tagad pārkāpj laulību ja ne darbos, tad domās, aizmirstot, ka: „...ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī” (Mat. 5:28). Kas attiecas uz mūsu mēli, pilnu indes, viltus, ļaunuma un melu, par to nav pat vērts runāt, jo faktiski katrā baznīcā un draudzē šis ļaunums ir gandrīz vai galvenā problēma.

Visskumjākais visā ir tas, ka mēs tik ļoti esam pieraduši pie savas remdenības, ka to vienkārši nepamanām. Kā Israēla tauta bija pārliecināta, ka dara visu, kā pienākas, tāpat mūsdienu kristiešiem liekas, ka viss ir kārtībā, katrā gadījumā izskatās diezgan labi. Lai gan ārēji varbūt tā arī ir. Pēc savas kārtības noris dievkalpojumi. Lieliski dzied kori. Noliktajā kārtībā noris lūgšanu stundas, brāļu tikšanās reizes, jauniešu, sieviešu, bērnu sapulces, sadziedāšanās, evaņģelizācijas, semināri, konferences, kongresi utt. Liekas, par ko gan te žēloties, ja vien nebūtu viens bet: kristiešu dzīves un sirdis, neskatoties uz visām šīm aktivitātēm, praktiski nemainās.

Apustuļa Jēkaba vēstulē ir vārdi, kas mums skan kā brīdinājums: „Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami” (Jēk. 1:22). Tajā informācijas pārbagātībā, kas kristiešiem šodien ir pieejama, patiešām eksistē reāla iespēja piedzīvot šādu maldīšanos. Lielisks Svēto Rakstu zinātājs un daudzu grāmatu, kas skaidro Bībeles tekstus, autors, amerikāņu teoloģijas zinātņu doktors Viljams Makdonalds par to saka tā: „Domā, ka apmeklējot sapulces, konferences un seminārus, mēs darām Dieva darbu, ir ietverti lieliski maskēti meli. Mēs noklausāmies svētrunas un sarunājamies par to, kas mums jādara, un mūsu sirdī iezogas maldi, ka nu tagad mēs darām Viņa prātu. Patiesībā mēs cītīgi cenšamies palielināt savu atbildību un nodarbojamies ar pašapmānu. Mēs esam pārliecinājuši sevi, ka esam garīgi, kaut patiesībā esam miesīgi, ka mēs augam, kaut patiesībā stāvam uz vietas, ka esam gudri, kaut patiesībā līdz smieklīgumam neprātīgi un dumji. Jēzus ir teicis, ka gudrs ir tas, kurš dzird Viņa vārdus un izpilda tos. Arī muļķis dzird Viņa vārdus, bet tas viņu nemudina uz rīcību. Ir daudz par maz vienkārši noklausīties sprediķi un ceļā uz mājām pateikt: „Cik labi sludinātājs to visu izskaidroja”. Daudz svarīgāk ir, atnākot mājās, pieņemt lēmumu dzīvot tajā patiesībā, par kuru sprediķī bija runa. Kāds ir teicis, ka labs sprediķis dod barību ne tikai prātam, sasildot sirdi un atmodinot sirdsapziņu, bet arī liek gribai sākt darboties. Kādā baznīcā, pārtraucot svētrunu tieši vidū, mācītājs pajautāja klausītājiem, par ko viņi dziedāja sapulces sākumā. Klusums. Tad viņš jautāja kādu Rakstu vietu viņi lasīja. Atkal klusums. Kādi paziņojumi tika nolasīti? Neviens nevarēja atcerēties. Cilvēki vienkārši spēlēja spēli – būt baznīcā. Tādēļ katram atnākušajam pirms dievkalpojuma sākuma vajadzētu uzdot sev jautājumu: „Kādēļ es atnācu? Vai es gribu, lai Dievs uzrunātu mani personīgi? Vai es darīšu to, ko Viņš man teiks?”. Nāves jūra ir nosaukta tā tādēļ, ka tajā nav nekādas dzīvības. Tajā ietek vairākas upes, bet neviena neiztek no tās. Arī mūsu dzīvēs informācijas pārbagātība bez tās pielietošanas noved pie sastinguma. Tādēļ Tā Kunga jautājums attiecas tieši uz mums: „Ko jūs visi saucat mani par Kungu, bet nedariet to, ko Es jums saku”.

Tas, draugi mīļie, ir tieši tā! Ja Dieva Vārds pārstāj mūsos būt dzīvs un tāds, kas darbojas mūsos, un ja tas nemaz neizmaina mūsu dzīvi, tad, regulāri apmeklējot baznīcu, mēs tāpat kā Israēla tauta arī „veltīgi mīdām Tā Kunga pagalmu”. Viens godīgs kristietis, par to aizdomājoties, būdams sagrauzts par uzvaras trūkumu savā dzīvē, atcerējās pazīstamo fabulu par pavāru un kaķi Vasjku, un trāpīgi izteica to savā četrrindē:

Runāju par ticību, es runāju,

Klausos visas svētrunas, ak, klausos es,

Tikai Dieva liesmas manī nav,

Pats kā Vasjka klausos es un turpinu ēst.

Piekritīsiet, ka ar daudziem no mums tā ir. Arī mēs katrā dievkalpojumā klausāmies par to, kādai ir jābūt mūsu dzīvei, bet no tā, diemžēl, nekas nemainās. Mēs turpinām dzīvot, kā dzīvojām, un grēkojam, kā agrāk grēkojām. Pie tam, daudziem izdodas uzskatīt, ka viņiem viss jau ir un vairāk nav nekā tāda, uz ko tiekties.

Šajā sakarā ļoti aktuāli ir Tā Kunga vārdi, kas reiz tika vērsti Lāodiķejas draudzei: „Tu saki: es esmu bagāts un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails” (Atkl. 3:17). Mūsu bēdīgajam stāvoklim ļoti atbilst apustuļa Pāvila vārdi korintiešiem, kuri lepojās ar savu „garīgumu”: „Jūs jau gan esat tapuši bagāti un sākuši valdīt bez mums. Kaut jūs valdītu, ka arī mēs ar jums kopā varētu valdīt” (1.Kor. 4:8). Pilnā mērā to pašu varētu teikt arī par mūsdienu kristiešiem, no kuriem daudzi ir pārliecināti, ka viņiem ir viss un, lai nu kuram, bet viņiem gan ir atklāta Dieva patiesība. Katram tādam mūsdienu „lāodikietim” – pārliecinātam par savu „pareizo” kristietību šodien tāpat kā iepriekš skan atskurbinošie Kunga vārdi: „Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos, un acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs. Jo, ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu, tad nu iekarsies un atgriezies!” (Atkl. 3:18-19). Pati lielākā garīgā svētība ir sava niecīguma un pilnīgas nabadzības apzināšanās. Un kamēr mēs nenonāksim šajā stāvoklī, Tas Kungs būs bezspēcīgs kaut ko izmainīt. Līdz tam brīdim, kamēr mēs būsim lepnības un neatkarības pārpildīti, iedomājoties, ka mums viss ir un vairāk neko nevajag, Dievs neko nevarēs mums iedot, jo Viņa valstībā var ieiet tikai kā nabags. Tikai kļuvuši pavisam nabadzīgi, iztukšoti un garīgi izbadējušies, mēs varēsim tapt Svētā Gara piepildīti.

Un, patiesi, ja spriežam ar skaidru prātu, ar ko gan mums lepoties? Vai gan par mums var teikt, ka mēs šai pasaulei esam „gaisma” un „sāls”? Vai mēs esam tai kļuvuši par „pilsētu kalna galā”? Kuram no mums tagad ir tāda drosme kā Pēterim, lai kādam neticīgajam pateiktu: „Skaties uz mani” vai, izsakoties citādāk: „Seko manai ticībai un redzēsi Glābēja Godību”? Nē, mēs drīzāk demonstrējam savu bezspēcību, ar to apkaunojot mūsu Kungu. Jo nav jau noslēpums, ka lielākajam vairumam kristiešu, pat tiem, kuri uzskata sevi par atdzimušiem, nav patiesas uzvaras pilnas dzīves. Tās rit ciešanās, nemierā, satraukumos, rūpēs, panīkumā un bezcerībā, ar ko tie netiek galā. Un pasaule taču to pamana. Un ne tikai pamana, bet nosoda kristiešus tieši tādēļ, ka viņu dzīvēs nav redzama Dieva klātbūtne un Svētā Gara spēks.

Neviļus atmiņā nāk Rakstu vieta, kur ir stāstīts par to, kā kalpoja apustulis Pāvils, kurš bija apveltīts ar spēku no augšienes, un par tiem, kuriem tā spēka nebija, bet uzdrošinājās sekot viņa piemēram: „Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām, tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja. Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: „Es jūs apsaucu tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina.” Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli. Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: „Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?” Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievārēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama” (Ap.d. 19:11-16).

Interesanti, ka sātans ar apsēstā muti uzreiz salika visus punktus uz „i”, darot zināmu augstā priestera dēlu bezspēcības iemeslu. Jēzus viņu uzveicas Golgātā, no Pāvila viņš arī vairījās, tādēļ, ka viņam nebija daļas šajā cilvēkā, tātad arī varas pār viņu. Pat sviedru auti un priekšauti no viņa ķermeņa lika sātanam bēgt. Kādēļ? Tādēļ, ka šis Dieva kalpotājs zināja, ko nozīmē dzīvot dzīvi uzvarā, un to var secināt no viņa vārdiem: „Es mirstu ik dienu... situ krustā savu miesu... tā tad es skrienu ne kā uz ko nezināmu... es cīnos, ne kā gaisu sizdams...”. Sātanam nevarēja būt vara pār viņu ne caur nenomirušo „Es”, ne caur apslēptiem grēkiem, ne caur neuzticību, kalpojot Tam Kungam. Apustulis Pāvils viņam bija nepieejams, jo savā dzīvē viņš līdzinājās Kristum.

Pavisam cita lieta bija ar augstā priestera dēliem. Ļaunā gara izsmejošais tonis, vēršoties pie viņiem, runā pats par sevi. Ar šo izsmiekla pilno jautājumu: „Bet kas jūs tādi esat?..” viņš it kā tiem saka: „Kas jūs tādi, ka uzdrīkstaties man pavēlēt?! Lai nu kurš, bet es jau nu jūs zinu lieliski! Man tas neko nenozīmē, ka jūs skaitāties Dieva kalpi! Man ir labi zināmi jūsu netikumi un apslēptie grēki, kas man dod varu pār jums! Es jums tūdaļ parādīšu, kā negodāt to, kurš ir jūsu kungs!” Kādas bija sekas viņu „necieņai” pret sātanu, mēs jau zinām. Redziet, kas nosaka Dieva spēku, kas dara mūs nepieejamus tumsas valstībai? Tīra, svēta, uzvaroša dzīve pilnīgā vienotībā ar To Kungu. Ja mums tās nav, mēs kļūstam pasaulei un velnam par apsmieklu.

Var tikai brīnīties, cik garīgi bezspēcīgi šodien ir kļuvuši kristieši. Dažādās teoloģiskās mācību iestādēs tiek gatavoti teologi, misionāri, evaņģēlisti, mācītāji, sludinātāji un citi garīgie darbinieki, taču viņu vidū ir grūti atrast kalpotāju, kura lūgšanām būtu spēks, lai palīdzētu slimniekiem, okulti saistītiem un apsēstiem, kuru, diemžēl, mūsu draudzēs un kopienās ir ne mazums – visās kristīgajās konfesijās. Senos laikos Kristus mācekļi gāja pie cilvēkiem, sludinot Labo Vēsti, un viņiem bija spēks no augšienes. Kāpēc mums tā nav? Zināšanas par Dievu mums ir, bet Dieva spēka nav, vai labākā gadījumā spēka nepietiek. Lai cik rūgti tas būtu, bet jāatzīst, ka tas nav labs raksturojums pēdējo laiku cilvēkiem, un tas attiecas ne uz vienu citu kā tieši uz mums, atspoguļojot mūsu bēdīgo garīgo stāvokli: „izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami...” (2.Tim. 3:5).

Vēl viens iemesls mūsdienu baznīcas garīgai bezspēcībai ir tas, ka patiesiem un uzticamiem Tā Kunga kalpiem nav Svētā Gara spēka. Daudzi jau ir samierinājušies ar šo faktu. Vieni to cenšas izskaidrot tā, ka nav tādu dāvanu, kā spēja dziedināt, darīt brīnumus, izdzīt ļaunos garus. Citi ir atraduši par labāku teikt, ka tāds spēks bija tikai apustuļu laikos, bet mūsu laikam Dievs to nav paredzējis. Patiesībā, Dieva spēka trūkumam mūsos iemesls ir mūsu nešķīstība, necienīga dzīve, kas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, bet kurai vajadzētu parādīties patiesā kristietī.

Pēdējos gados baznīcās un draudzēs ir ienākusi savdabīga „mode” lūgt par atmodu. Nu ko, laba ideja. Taču, to darot mēs diemžēl bieži neapzināmies, ko tas mums nozīmē. Jo atmoda – tā ir garīga atjaunošanās un pilnīga dzīves pārmaiņa, tā ir jauna Dievišķās Dzīvības plūsma miesā, kurai draud briesmas nomirt. Tas ir process, kas Jēzus Kristus draudzi atgriež pie pazaudētā svētuma, godības un varenības. Bet tas nav iespējams, ja neapzinās savu grēcīgumu, garīgo saltumu un atkāpšanos no Dieva. Mums Tas Kungs ir ļoti vajadzīgs kā mūsu dvēseļu Dziedinātājs. Bet lai tu saprastu, ka tev ir vajadzīgs Ārsts, vajag sevi atzīt par slimu. Ne velti Jēzus teica: „..Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem” (Lk. 5:31). Bet tieši to mēs nevēlamies darīt. Mums tāda atzīšanās ir līdzvērtīga pašnāvībai. Lai vai ko, tikai ne to, jo, atzīstot sevi par garīgi atslābušu un spitālīgu, var aizbaidīt savus sekotājus, bet kaut ko tādu mēs vienkārši neesam spējīgi pārciest. Bet no kurienes gan šīs bailes? Jēzus taču nebaidījās pazaudēt savus mācekļus. Reiz, kad daudzi bija Viņu atstājuši, Viņš tiešā veidā paprasīja: „Vai arī jūs gribat aiziet?”, uz ko Viņš dzirdēja atbildi: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir Mūžīgās Dzīvības vārdi” (Jņ. 6:67-68). Tātad dvēsele jūt, kur patiesi ir Dievs un pat pašos grūtākajos uzticības pārbaudījumos tā neaizies.

Taču pie mums mēdz būt pavisam citādāk. Lai varētu sev pievērst neticīgos un noturēt savas draudzes locekļus, mēs esam gatavi darīt vienalga ko, pat pielietojot pasaulīgas metodes. Spriediet paši, kāds sakars ir baznīcai ar skaļām reklāmas kampaņām Holivudas stilā, lai piesaistītu kristīgu organizāciju darbā augsti kvalificētus, bet neticīgus speciālistus, lai organizētu neskaitāmus pasākumus, kas vairāk līdzinās šoviem, nekā evaņģelizācijas kalpošanai, ar visādiem trikiem un viltībām, lai pēc iespējas vairāk izspiestu naudu no cilvēkiem, kas viegli uzticas. Personības kultiem un dažādām muzikālām ekstravagancēm – piemēram, kristīgā roka koncertiem?!

To pašu var teikt par šodienas kristiešu tik ļoti raksturīgo aizraušanos ar jautri izklaidējošiem pasākumiem un programmām. Pirmajā brīdī liekas, ka tam ir labs attaisnojums un izskaidrojums: jo tādā veidā ir vieglāk noturēt pie ticības kristīgo jaunatni, kā arī piesaistīt baznīcai neticīgos. Viltīgāku kā šo gājienu sātans laikam nevarēja izdomāt. Rādīties Dieva bērniem „gaismas eņģeļa” izskatā – tas ir viņa pats smalkākais manevrs, ar kura palīdzību viņš jau ir īstenojis daudzas uzvaras. Jau 1900. gadā Čarlzs Sperdžens vienā no saviem rakstiem izteica satraukumu, pamanot šādu tendenci tā laika kristiešos. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 100 gadu, un tas, kas toreiz bija tikko aizmeties, tagad zied kupliem ziediem.

Šī izsmalcinātā sātana melu metode jau daudzus ir novedusi maldos. Viss, kas pie mums nonāk skaistā, dievbijīgā iesaiņojumā, ne tikai neliek kļūt uzmanīgiem, bet pat pievelk. Jo mums tik ļoti gribas apvienot patīkamo ar lietderīgo, tā iegūstot no tā divkāršu labumu. Bet tāda pieeja diez vai ir saskaņā ar Dieva Vārdu. Nekur visos Svētajos Rakstos neatradīsi atgādinājumu par to, ka viena no Kristus baznīcas funkcijām ir organizēt izklaides. Ja tas tā būtu, vai gan Tas Kungs un mācekļi nebūtu to pieminējuši?! Jēzus runāja pilnīgi skaidri un tieši: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Mk. 16:15). Dieva Vārda sludināšanai te nekas nav pievienots. Ne izklaidējošas programmas, ne jautri pasākumi, ne jauniešu tikšanās. Tas viss noslāpē mūsu sirdsapziņas balsi un palīdz saglabāt bezrūpību un viltus mieru.

Neviļus rodas jautājums: vai ne tādēļ, ka mūsu kristietība ir pazaudējusi savu tīrību un spēku, kas pievelk, mēs esam sākuši pielietot šīs, visai plaši izplatītās pasaulīgās metodes, un no „zemes sāls” esam pārvērtušies par saldu konfekti? Pie Kristus, Jāņa Kristītāja un apustuļiem cilvēki nāca no visām malām. Viņus neapstādināja pat tas, ka, lai noklausītos sludināšanu, vajadzēja veikt garu ceļu svelmainajā tuksnesī. Nevienam pat prātā neienāca, ka varētu komunicēt caur jokiem un izklaidēm. Ne stingrajos, brīžiem pat dusmīgajos Kristus priekšteča vārdos, ne maigi tēvišķajos Pestītāja un Viņa mācekļu norādījumos, nebija pat ne ēnas no jokiem un smiekliem. Tad tam visam vienkārši nebija vietas, jo cilvēkus pie Dieva saistīja pavisam kas cits – īstenā dzīvā maize, kas nāk no Debesīm. Reiz kristietība un kristieši apgrieza otrādi visu pasauli, tagad pasaule ir apgriezusi kristietību, noliekot to no kājām uz galvas. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs ejam nepareizā virzienā, vai runājot Tā Kunga vārdiem: „...tie atstājuši Mani, Dzīvā Ūdens Avotu, un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni!” (Jer. 2:13).

Tātad mūsu kristietības bezspēcība, vienotības, mīlestības, un Svētajam Garam raksturīgā Dieva spēka trūkums nosaka mūsdienu Kristus baznīcas garīgo nespēku. Tas padara viņu „mēmu”, neinteresantu un nepievilcīgu tiem, kuri nepazīst Dievu. Tādēļ, redzot grēkos slīgstošo pasauli, neplātīsim rokas un neatsauksimies uz to, ka tā ir jābūt pēdējos laikos, bet labāk nostāsimies Dieva Vārda gaismā un pārskatīsim savu ticību Tam Kungam, un mūsu staigāšanu Viņa priekšā.

Neskaitāmo ticīgo vidū, kuri ir apmierināti ar savu kristietību, ir arī tādi, kuri atzīst savu neatbilstību, garīgo tukšumu un bezspēcību. Viņi mokās un meklē izeju, no visas sirds vēloties piedzīvot atjaunošanos un garīgo atdzimšanu. Bet kā to sasniegt? Pazīstamais angļu evaņģēlists Rojs Hesions savā nelielajā grāmatiņā „Zem Golgātas zīmes” šajā sakarā izsaka ļoti vērtīgas domas: „Garīgā atdzimšana – tā ir dzīve, kas piepildīta ar Svēto Garu, Kunga Jēzus dzīve, kas izlīst cilvēku sirdīs. Tādēļ Viņa spēks izpaužas mūsu sirdī, dzīvē, kalpošanā, un Viņa uzvarošā dzīve mūs piepilda un līst pār apkārtējiem. Tā ir atdzimšanas būtība. Bet, lai varētu izveidot ar Viņu pareizas attiecības, vispirms ir nepieciešams apjaust, ka mūsu gribai ir jāpakļaujas Viņa gribai. Būt uzvarētam – ir atdzimšanas iesākums. Tas ir sāpīgi, tas liekas pazemojoši, bet tas ir vienīgais ceļš. Kungs Jēzus nevarēs mūsos dzīvot un darboties caur mums, ja mūsu lepnais „Es” nebūs salauzts. Tas nozīmē, ka mūsu patmīlīgais, nepakļāvīgais „Es”, kurš vienmēr sevi attaisno, rīkojas pēc sava prāta, iestājas par savām tiesībām un meklē savu slavu, beigu beigās noliec savu galvu Dieva gribas priekšā, atzīst savu netaisnību, dod ceļu Jēzum, atsakās no savām tiesībām un atmet savu godkārību, lai Tas Kungs varētu iemantot visu un būt viss. Citiem vārdiem sakot – tā ir mūsu „Es” nomiršana – pašpārliecības, pašpaļāvības un visa, kas no tā izriet, bojāeja.

Ja mēs godīgi palūkojamies uz savu kristīgo dzīvi, tad, droši vien ieraudzīsim, cik ļoti daudz no šī „ES” dzīvo katrā no mums. Pārāk bieži tieši „Es” cenšas dzīvot kristieša dzīvi (pats fakts, ka mēs lietojam vārdu „cenšas” norāda, ka atbildība gulstas uz „Es”). Tieši „ES” apņemas piedalīties kristīgajā darbā. Tieši „Es” dusmojas, skauž, apvainojas, kritizē un plosa sevi. Tieši „Es” nežēlīgi un nesamierināmi attiecas pret apkārtējiem. Tieši „Es” ir sasaistīts un nekomunikabls. Tādēļ nav brīnums, ka mums tas ir jāsavalda. Kamēr mūs vada mūsu „ES”, Dievs itin neko nevar ar mums iesākt, jo Gara auglis, ar ko Dievs alkst mūs apveltīt, ir pilnīgs pretstats ietiepības garam un mūsu iekšējai nepakļāvībai – pieprasot kā priekšnoteikumu, lai „Es” tiktu salauzts.

„Es” sagraušana ir gan Dieva, gan mūsu darbs. Dievs ietekmē mūs, bet izvēle ir jāizdara mums. Ja, meklējot Dievu, mēs esam gatavi atzīt savu vainu, Viņš norādīs uz mūsu augstprātīgā „Es” izpausmēm, kuras dara Viņam sāpes. Tādos brīžos mēs vai nu varam ietiepties un atteikties nožēlot grēkus, vai arī noliekt galvu un pateikt: „Jā, Kungs”. Satriekta sirds ikdienas dzīvē – tā vienkārši ir pazemīga piekrišana Dieva apsūdzībām. Tā kā grēka stāvoklis ir nemitīgs, tad mums arvien ir jānožēlo. Kad mēs ieraudzīsim, ka tā dēļ nāksies atteikties no savām egoistiskām interesēm un noteikti atzīties un izlīgt, mēs sapratīsim, cik daudz tas maksā.

Šī iemesla dēļ diez vai mēs sabruksim kaut kur citur kā tikai pie Jēzus krusta. Kristus gatavība paciest pazemojumus un ciešanas mūsu dēļ – tas ir neapgāžams iemesls par labu tam, ka arī mums ir jāpazemo sevi... Viss Kalna sprediķis ar savu mācību par pazemību, mīlestību pret ienaidniekiem, piekāpību un padevību izriet no tā, ka tā ir arī mūsu pozīcija. Bet piespiest mūs pakļauties var tikai apziņa par to Mīlestību, kura piekrita mūsu dēļ izciest visus pazemojumus”.

Ak, cik tas ir patiesi! Tādiem izteikumiem nevar nepiekrist. Patiesi, tikai pēc tik grūta, bet absolūti nepieciešama mūsu „Es” sagraušanas procesa, mēs varēsim piedzīvot kā Jēzus Asiņu spēks pilnībā nomazgā un attīra mūs, atjaunojot un dziedinot visu, ko ir sagrāvis grēks. Šīs patiesības apjaušanā ir ietverta būtībā visām kustībām ticības atdzimšanai, caur kuru Dievs aicina Savu Baznīcu jaunai dzīvei tās lejupslīdes un izsīkuma stundā.

Lūk, dārgo lasītāj, te nu mēs esam nonākuši līdz šīs grāmatas beigām! Protams, ne visas garīgās slimības šeit tika aplūkotas, taču, ja tu pieņemsi savā sirdī un īstenosi tālākajā dzīvē to, ko mēs šeit varējām pārrunāt, tad daudzās lietās, kuras tagad tevi nospiež, sāks notikt ievērojamas pārmaiņas. Bez mūsu jau aplūkotajām dvēseles vainām, tai raksturīgs ir arī garīgs „nespēks”, kas ir: vientulības sāpes, skumjas, ilgas, bezizejas sajūta, nospiestība, nespēja dzirdēt Tā Kunga balsi un saprast Viņa gribu, šaubas, svārstīšanās, panīkums, izmisums un daudz, daudz kas cits, kas piemīt mums, cilvēkiem. Vairākumu no mums uztrauc svētošanās jautājumi. Kā to pareizi izdarīt, nekrītot cilvēciskās galējībās un nepieļaujot atlaides saviem netikumiem un grēkiem? Ar līdzīgām problēmām gribētos atnākt pie kāda, kurš ar Dieva palīdzību varētu palīdzēt, mierināt, uzmundrināt, atbalstīt un pamācīt. Kā šajā visā izvairīties no rūgtas vilšanās un kļūdām? Kas ir jāņem vērā un no kā ir jāizvairās vēršoties pie Dieva kalpa? Kurš var būt dvēseļu aprūpētājs? Kādi ir viņa pienākumi un atbildība Dieva priekšā? Kāpēc un kādēļ dvēsele mokās? Kāpēc mana dzīve ir tik neinteresanta un bez prieka? Kāda ir dzīves jēga? Kādēļ es vispār esmu nācis uz šīs zemes? Ko no manis gaida Tas Kungs? Kāda ir mana kalpošana Viņam? Kādēļ Viņš pieļauj tik daudz bēdu un ciešanu? Kā atrast izeju no bezizejas un garīga panīkuma? Par visu šo un daudz ko citu, mēs parunāsim nākamajā grāmatā – „Dvēseļu aprūpes kalpošana”.