1.nodaļa. 
RŪGTUMS - VULKĀNS CILVĒKA DVĒSELĒ

Lai pārliecinātos par to, cik nopietnas un dažreiz pat traģiskas var būt kādas garīgas slimības sekas, atliek vien pievērsties vienai mums labi zināmai Rakstu vietai, kura, ja to uzmanīgi izpēta, var šokēt. Vēstulē Ebrejiem 12:15 ir teikts: „…pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti...”.

Vārdā „pielūkodami” skan nepārprotams brīdinājums, kas norāda uz kaut ko, kas sevī slēpj lielu bīstamību. Tas ir kā luksofora sarkanā gaisma, kura liek mums apstāties un būt galēji uzmanīgiem un piesardzīgiem. Ko tas nozīmē? No kā mums ir jāsargās? Uzreiz varam lasīt arī atbildi: „ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību”. Jā, bet Dieva žēlastības zaudēšana ir pielīdzināma mūžīgai pazušanai! Jo tieši no žēlastības mēs esam pestīti (glābti)! Viss, kas mums pieder, ir šīs Dieva žēlastības un apžēlošanas rezultāts! Tās zaudēšana ir līdzvērtīga glābšanas zaudēšanai! Te nu tiešām ir par ko šausmināties. Dieva bērniem nav nekā sliktāka kā pazaudēt glābšanu. Tad mēs zaudējam jebkādu cerību būt kopā ar To Kungu mūžībā. Lielāka bīstamība mums nevar būt!

Bet tikai kā tas var notikt? Kā ir iespējams pazaudēt žēlastību un līdz ar to arī glābšanu? Atbilde neliek uz sevi gaidīt: „..lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu...”.

Rūgta sakne? Kas tas ir? Kas slēpjas aiz šiem vārdiem?

Lai to saprastu, no sākuma vērsīsimies pie medicīnas. Ārstniecības praksē ir sastopama vesela rinda saslimšanu, kuru rezultātā tiek traucēta sāļu, kaitīgu vielu un sārņu izvade no organisma. Pie tām pieder smagas slimības, saistītas ar dažādiem vielu maiņas traucējumiem, dažādām sirds disfunkcijām, nieru un aknu darbības traucējumiem. Caur šo cilvēkam ātri vai pamazām pašsaindējas organisms, kā rezultātā viņš agri vai vēlu nomirst.

Kaut kas līdzīgs notiek arī garīgajā sfērā. Cilvēka dzīvē mēdz būt daudz faktoru, kas izraisa normāla, veselīga ritma traucējumus. Parasti cilvēks tiek galā ar grūtībām, kas viņam jāpārcieš. Viņš tās pārvar vai aizmirst un turpina dzīvot tālāk. Patiesiem kristiešiem ir īpaša priekšrocība, jo, esot Dievā, viņi saņem spēku no augšienes, lai cīnītos ar ļaunumu un tas nevarētu viņu sirdīs atstāt kādas indīgas paliekas. Toties nominālajiem kristiešiem un pasaules cilvēkiem tas ir pavisam citādāk. Likteņa triecieni, dvēseles ievainojumi un traumas, ko viņi savās dzīvēs piedzīvo, atstāj viņu sirdīs neizdzēšamas pēdas. Tas izpaužas kā bīstams, negatīvs dvēseles stāvoklis, ko sauc par rūgtumu. Šī sakne, kas uzdīgst cilvēka sirds dziļumos, aug un izplešas, novedot dvēseli pie iekšēja aizlauztības stāvokļa un lēnas, garīgas sairšanas.

Redzamā veidā rūgtums izpaužas kā ātrsirdīgums, aizkaitināmība, apvainošanās un paaugstināta ievainojamība. Atliek tikai neapzināti aizskart sāpīgo vietu un dvēseles ievainojumu, un cilvēks uzsprāgst uz līdzenas vietas, kļūst nesavaldīgs, apvainojas un noslēdzas sevī. Savas pēdas rūgtums atstāj arī ārējā izskatā. Tādi cilvēki izskatās drūmi, mūžīgi neapmierināti. Sejas kļūst skarbas, aukstas, it kā teiktu citiem, lai tie nebāž savus degunus svešās lietās un liek viņus mierā. Uzvedībā nav nekādas laipnības, pretimnākšanas, draudzīguma. Noslēdzoties sevī, viņi kļūst drūmi un nepieejami.

Šie cilvēki nomācoši ietekmē apkārtējos. Ar viņiem ir grūti kontaktēties. Lai ko viņiem teiktu – viss ir ne tā. Pat visnevainīgākie vārdi, kas vērsti uz viņiem, izsauc neizskaidrojamu dusmu un naida uzliesmojumu. Tas bieži var beigties ar skandālu, lamāšanos, nonākt pat līdz lāstu izteikšanai pār cilvēku, kurš ir runājis. Taču šīs uzkrātās indes „izlādēšana” nenes atvieglojumu, bet vēl vairāk saasina cilvēka smago dvēseles stāvokli. Rūgtums, naids, ļaunas sajūtas un atriebības kāre, kas piepilda šos nelaimīgos, reizēm viņus mudina uz visbriesmīgākajām rīcībām un darbībām.

Jau pirmajās Bībeles lappusēs mēs varam atrast notikumu, kas apraksta tipisku rūgtuma piemēru un tā traģiskās sekas: „Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: „Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.” (1.Moz. 4:3-8)

No cilvēkiem, kuri ir rūgtuma piepildīti, visvairāk cieš viņu tuvinieki un ģimenes locekļi. Tieši viņiem ir jānorij viss šis rūgtais trauka saturs, bez iespējas šo slogu pārlikt uz kādu citu. Taču ironija visā ir tas, ka rūgtums, kas iedzimis cilvēka sirdī, lielāko postu nodara pašam rūgtuma nēsātājam. Tas līdzīgi kā vēzis ēd un grauj viņu no iekšpuses, līdz tas kļūst par garīgām drupām.

Ilgi slēpta neapmierinātība, neiecietība, ļaunums un nepatika grauj rūgtuma nēsātāja fizisko veselību, izraisot: hipertoniju, stenokardiju, miokarda infarktu, insultu, kuņģa čūlu, dažādas psihiskas un nervu slimības. Ticīgiem cilvēkiem rūgtums pilnībā paralizē garīgo un lūgšanu dzīvi.

Ar rūgtumu piesūcies, cilvēks nav spējīgs pozitīvi domāt, pareizi analizēt un saprātīgi spriest. Viss, ko viņš runā un dara, nespēj celt, bet tikai grauj. Gadiem ritot, viņa dzīve kļūst tik neizturama, ka, saniknots uz visu pasauli, viņš brīžiem sāk domāt par pašnāvību. Taču šādas saindētas dvēseles galvenā nelaime ir tā, ka viņa nevar saprast, ka visu nelaimju vaininiece ir viņa pati.

Vēstulē Ebrejiem 12:15, runājot par rūgtās saknes bīstamību, Pāvils savu domu nobeidz ar vārdiem: „...un daudzi ar to netiktu apgānīti”. Lieta tāda, ka rūgtā sakne, kad ir iekļuvusi sirdī, tur neguļ kā kritusi lapa. Saindētais nav spējīgs ilgi klusēt. Šis dvēseles dziļumos kūsājošais vulkāns agri vai vēlu izlauzīsies uz āru. Apkārt esošajos cilvēkos viņš meklē un atrod dvēseles, kurām sāk izgāzt savu indi, tā viņus apgānot. Apzināti vai to neapzinoties, viņš rīkojas līdzīgi čūskai, kura pati būdama indīga, saindē arī tos, kuriem pieskaras. Iekļūstot cilvēka sirdī, rūgtā sakne ātri izplatās, grauj, iznīcina, visu sev apkārt pārvērš par garīgu tuksnesi.

Rūgtums padara cilvēkus garīgi aklus, kaut paši viņi par to nemaz nezina. Viņiem liekās, ka ar viņiem viss ir kārtībā un ka tikai viņiem ir taisnība, bet visi citi ir maldos. Tāda uzvedība ir nepārprotama liecība par garīgu sajukumu. Jo līdzīgi uzvedas psihiski slimi cilvēki, citiem vārdiem sakot, vājprātīgie. Viņiem liekas, ka tikai viņi ir pie pilna prāta, bet visi pārējie – nenormāli. Un visi centieni viņus pārliecināt par pretējo, parasti ir veltīgi.

Rūgtums spēj sagraut pat vissiltākās attiecības ģimenē. Savā sirdī sieva var slēpt ļaunu aizvainojumu pret vīru, kurš reiz ir nelāgi izrīkojies ar viņu. Vīrs nav spējīgs piedot savai sievai to, ka viņa nav pienācīgi vīram iztapusi. Bērni ir spējīgi neieredzēt savus vecākus tādēļ, ka (kā viņiem šķiet) daudzus gadus atpakaļ vecāki ir viņus netaisni sodījuši. Tajā pašā laikā aizmirstot, kādās mokās un sāpēs māte ir laidusi viņus pasaulē, ar kādām grūtībām un kādās bēdās ir izaudzinājusi, cik negulētas naktis ir pavadītas pie bērnu slimības gultas. Aizmirstas arī tas kā tēvs vaiga sviedros strādāja, lai savu ģimeni varētu nodrošināt ar visu nepieciešamo. Tā vietā, lai izrādītu rūpes un būtu pateicīgs, pamet tēva mājas un neparāda ne rūpes, ne uzmanību, ne mīlestību. Vēl jo vairāk, tādi dēli un meitas, lai sevi attaisnotu, iet un par saviem vecākiem runā ļaunu. Vai tas nav aklums? Un šī skarbuma iemesls ir tas pats rūgtums.

Arī cilvēku savstarpējās attiecībās rūgtā sakne ienes daudz problēmu. Bieži tie ir kaimiņi, tuvi radinieki, paziņas vai brāļi un māsas ticībā, vienas draudzes pārstāvji. Varbūt kāds no viņiem kaut ko izdarīja vai pateica, kas citam bija kā sitiens. Gadi iet, bet kristietis to nevar aizmirst, un gala rezultātā no viņa mutes nāk tādi vārdi, kuri ir nepiedienīgi cilvēkam, kurš sevi sauc par Dieva bērnu.

Gadās arī, ka kāds draudzes loceklis savam brālim (vai māsai) Tai Kungā uzrāda kādu grēku viņa dzīvē, iespējams aizrādījis kaut ko attiecībā uz viņa bērniem, pastāstot par kādu nejauku rīcību vai nepiedienīgu uzvedību. Taču vecāki tā vietā, lai pateiktu paldies par to, patur savā sirdī ļaunumu un sašutumu. Protams, viņi var to ārēji neizrādīt, bet domās tādam „gudriniekam” iesaka pieskatīt savus bērnus – un nodarboties ar savas dzīves sakārtošanu. Šādas situācijas var piedzīvot, cik tik uziet, un kristieši izvairās viens no otra, jo sirdī tiek nests ļaunums, bet ja nav iespējams izvairīties no tikšanās, ar liekulīgu smaidu sveicina viens otru pieņemtajā manierē.

Rūgtums – tas ir kas vairāk nekā tikai mīlestības trūkums vai mīlestībā balstītas cilvēciskas tuvības trūkums. Tas rok bedres tā vietā, lai celtu tiltus. Grauj, tā vietā, lai celtu. Noslēgšanās sevī, izolēšanās no citiem, sevišķas uzmanības pievēršana savām tiesībām, nepārtraukta kaut kā pieprasīšana – tam visam ir nospiedoša ietekme, tas noved pie strīdiem un šķelšanās. Viss riņķo tikai ap „Es”, „Man”, „Mani”. Sevis žēlošana, vēlēšanās noslēgties savā čaulā, ietiepība, pierādot savu taisnību, nepārtraukti pārmetumi un negatīvas sajūtas – no tā sastāv ar šo garīgo slimību sirgstošā dzīve.

Mēdz gadīties, ka tikt brīvam no rūgtuma ir ļoti grūti. Tas kā spēcīga sakne, kurai ir daudz atzaru, ieaug cilvēka sirds dziļumos, iekarojot arvien jaunas un jaunas teritorijas, izspiežot visu labo. Tie, kuri nodarbojas ar dārzkopību, zina dažas nezāļu sugas, kuras parādās atkal un atkal, lai cik tās tiktu ravētas. To zemē apslēptās saknes ir tik garas un sazarotas, ka noraujot tikai galotnes, tas nedod nekādus rezultātus, līdz brīdim, kad tu ņem un uzroc visu nezālei apkārt esošo zemi un izlasi, un izvelc visus tās atzarojumus kopā ar pašu centrālo sakni.

Ļoti viegli rūgtā sakne rodas grēka samaitātā sirdī, jo grēks tai ir labākais mēslojums. Visbiežāk sastopamie grēki, kas veicina rūgtās saknes rašanos sirdī, ir: vilšanās, aizvainojumi, ļaunatminība, nespēja piedot, pārpratumi, atšķirīgas domas un skaudība.

Ņemot vērā šo garīgo slimību nopietnību un izraisīto seku bīstamību, būtu prātīgi tās apskatīt katru atsevišķi.

Vilšanās vai cerības, kas nepiepildījās – tā ir neapmierinātība un sarūgtinājums par kaut ko, kas nav noticis, ticības sabrukums kādam vai kaut kam, sarūgtinājuma sajūta.

Dzīvē mēs nereti augstu vērtējam vai cienām kādu cilvēku. Mēs viņam pilnībā uzticamies, paļaujamies uz viņu, esot pārliecināti, ka viņš nepievils pat visgrūtākajos brīžos. Mums liekas ka labāku un uzticamāku draugu neatrast, tādējādi mēs atveram viņam savu sirdi, uzticot pašu slēptāko. Ar laiku mēs viņam tik ļoti pieķeramies, ka viņš mums kļūst kā elks. Bet visas šīs ilūzijas sagrūst brīdī, kad notiek kaut kas tāds, kas mūs šokē. Piemēram, šis cilvēks kaut ko runā vai dara, vai pret mums sāk izturēties tā, ka tas mūs apbēdina, aizvaino un dziļi pieviļ. Šādā situācijā, kad vajadzētu būt īpaši modram, uzmanīt savas domas un lūgt Dievam palīdzību, mēs savā sirdī ielaižam aizvainojumu, kurš pāraug slēptā nepatikā un redzamā atsvešinātībā. Pirmajam šokam un vilšanās sajūtai seko neiecietība, tad ļaunums un neieredzēšana. Un kad viss jau aizgājis tik tālu, tad esam gatavi atriebties jebkādā veidā un formā, pie tam slēpjoties aiz visādiem piemīlīgiem ieganstiem. Tas notiek secīgā kārtībā, jo grēks darbojas pēc ķēdes reakcijas principa.

Bībele māca tā: gadījumā, ja kāds pret mums ir grēkojis, tad mums jāiet pie viņa un tas jāpasaka. Ja viņš to nevēlas pieņemt, ņem līdzi vēl divus vai trīs lieciniekus, bet ja arī šos neklausa, tad to saki visas draudzes priekšā. Diemžēl kristieši ļoti bieži noniecina šo Tā Kunga doto padomu. Savā viltus dievticībā viņi izlemj rīkoties citādi – viņi klusē un uzskata, ka reiz Dievs Pats iestāsies par viņiem, un taisnīgums uzvarēs. Viņi pat nepamana, ka tā tiek mēslota augsne, kur var plaukt un zelt antipātija, rūgtums un ienaids. Bet cilvēks turpina sevi uzskatīt par Dieva bērnu, apmeklē sapulces, dzied, lasa Bībeli, lūdz un dara visu to pašu, ko agrāk. Tas tādēļ, ka tāda dzīve viņam ir kļuvusi par sava veida garīgo kultūru un tradīciju, aiz kuras nekā vairāk nav. Vienkārši formāla baznīcas apmeklēšana. Bēdas tādai dvēselei, ja tādā stāvoklī viņa aiziet mūžībā, tādēļ, ka viņai ir atņemta Dieva žēlastība, un tātad – tā var aiziet bojā.

Aizvainojums ir tāds grēks, ko mēs, cilvēki, uzskatām par nekaitīgu un bieži attaisnojam. Jā, to var saprast. Ne jau es biju tas, kurš kādam izdarīja ļaunu, bet kāds cits man nodarīja gauži. Tā nu sanāk, ka es esmu kāda neuzmanības, nejūtīguma, cietsirdības upuris.

Cilvēku attiecībās iemeslu, lai varētu apvainoties, ir vairāk nekā pietiekami. Jebkas var darīt sāpes manam jūtīgajam un viegli ievainojamam „ES”. Tas var būt: aizrādījums (pēc manām domām nepelnīts), neapdomīgi pateikts aizvainojošs vārds, joks nevietā, nemīlīgs skatiens, gaidītās uzmanības trūkums, ar mani nez kādēļ nesasveicinājās, man neatbildēja ar sapratni, neizpildīja manu lūgumu, nepiekrita manam priekšlikumam, noraidīja manu padomu, nevēlējās uzklausīt manu pamācību, atteica to, ko es ļoti vēlējos, apvainoja nepārliecinoties par manu nevainību, nenoslēpa manu nodarījumu, kad es pieļāvu kļūdu, neizrādīja pienācīgu mīlestību, bija pārāk prasīgi pret mani, nepaslavēja, kad biju to pelnījis, negodāja, kaut citiem tajā pašā laikā izteica īpašu cieņu, neatdarīja par to labo, ko es izdarīju, utt.

Šo garo uzskaitījumu varētu turpināt līdz bezgalībai, bet būtība tam visam viena: ja es esmu tendēts apvainoties, iemeslus var atrast, cik tik uziet. Skumji vien tas, ka, visu laiku apvainojoties, mēs nepārtraukti grēkojam. Mums pat prātā neienāk, ka mūsos apvainojas mūsu „ES”, kurš ir neapmierināts savos meklējumos, jo, lai „ES” varētu nepārtraukti augt, viņu ir jāpiebaro.

Tā kā Dievs mūs labi pazīst, tad laiku pa laikam Viņš speciāli pieļauj tādas dzīves situācijas, kurās mūsu „ES” varētu padoties un iet mazumā, jo tieši tas mums ir nepieciešams un nāk par labu.

Kaut Dieva Vārds pilnīgi skaidri saka: „...Kādēļ jūs labāk nepaciešat netaisnību?...” (1.Kor. 6:7). Mūsu „ES” nevēlas tam piekrist. Viņš apvainojas, kļūst neiecietīgs, pieprasa uzmanību un, ja to nepanāk – sāk neieredzēt. Aizvainojums uz aizvainojuma un naids aug kā sniega bumba, pārvēršoties par gadiem iznēsātu rūgtumu. Visādos veidos mēs cenšamies to noslēpt, dzenot sirds dziļākajos nostūros, bet to izdarīt neizdodas. Tas ir kā snaudošs vulkāns, kurš laiku pa laikam atgādina par sevi, izverdot dūmu mākoņus, pelnus un gāzes. Tā tas var turpināties gadiem ilgi, gadu desmitiem ilgi un pat gadu simtiem ilgi. Bet pienāk brīdis, kad aizturētais vulkāna spēks uzsprāgst, un tad notiek kaut kas briesmīgs. Dūmi, uguns, sērs, akmeņi un sakaitēta lava izverd un sagrauj savā ceļā visu, pārvēršot apkārtni par šaušalīgu, mirušu tuksnesi. Lai atceramies Vezuva izvirdumu, kas reiz visu satricināja un iznīcināja ļoti skaisto pilsētu Pompeju, kas atradās tā pakājē. Lūk, ar aizvainojumu, kas ir mūsu sirdīs, notiek kaut kas līdzīgs. Vien pieļauj un dod iespēju tam attīstīties, un tu redzēsi, par kādu graujošu spēku tas ar laiku kļūs.

Cik gan daudz aizvainojumu ir ģimenēs: vīra un sievas starpā, starp bērniem un vecākiem, brāļu un māsu vidū, starp vedeklu un vīramāti, starp znotu un sievasmāti, tuvu un tālu radinieku starpā, un viņi, diemžēl, sauc sevi par kristiešiem! Cilvēki var nekontaktēties gadiem un nevēlas satikties tikai tādēļ, ka kāds kaut kad kaut kur kādu ir aizvainojis. Aizvainojumi tiek nēsāti vienas draudzes vai kopienas locekļu sirdīs, liekot izvairīties no dievkalpojumu apmeklēšanas, lai pēc iespējas retāk būtu jātiekas ar sev tik nepatīkamiem cilvēkiem.

Parasti aizvainojums nespēj ilgi klusēt. Ātri vien aizvainotā persona meklē sev sabiedrotos. Tad pārlej savu rūgtumu viņu sirdīs, tā inficējot ar nepatiku un aizdomīgumu. Domāju, ka daudziem ir pazīstamas šādas runas: „O, tu vēl nezini, kas tas ir par cilvēku! No viņa var sagaidīt jebko! Uzmanies no viņa, lai tev arī nenāktos piedzīvot to, ko es piedzīvoju.” (pēc šāda veida vārdiem, parasti tiek stāstīts stāsts, kas ir aizvainojuma iemesls). Vai: „Tu nevari iedomāties, uz ko viņa ir spējīga! Cik daudz ļauna ar savu mēli viņa man ir nodarījusi! Labāk turies no viņas pa gabalu. Nekad neesmu satikusi nepatīkamāku sievieti kā šo...”. Kur ir aizvainojumi, tur arī aprunāšana, un šī inde izplatās ar neticamu ātrumu, inficējot arvien jaunas un jaunas dvēseles.

Rūgtums, ko izraisījis aizvainojums, var rasties katrā, bet īpaši bieži tas iedzimst tādu kristiešu sirdīs, kuru dzīve ārēji izskatās visai taisna, un tam iemesls ir nesaprašana un neatzīšana.

Viens šāds kristietis, kurš dzīvoja dzīvi, kuru varētu ņemt par piemēru, nolēma, ka vēlētos kalpot Tam Kungam un, nez kāpēc, izvēlējās būt par mācītāju. Bet viņa ceļā uz mērķi nostājās cits kalpotājs, un šim draudze bija devusi priekšroku. Aizvainojies par to, ka viņu noniecināja, nesa­prata un nenovērtēja, šis kristietis pret visu un visiem kļuva tik sarūgtināts, ka rūgtums kā vēzis sāka graut viņa dvēseli un visu dzīvi.

Viņa seja, kas vienmēr bija neapmierināta, dusmīga un sadrūmusi, visus nomāca. Lai ko viņš runātu – viss noveda pie nepelnītā aizvainojuma. Rūgtuma vajāts, viņš nepārtraukti meklēja cilvēkus, kuri justu viņam līdzi un būtu ar viņu vienisprātis. Taču šādā veidā iegūtie „draugi”, piekusuši no tā, ka sarunu tēma visu laiku atkārtojas, viens pēc otra viņu pameta. Vairākkārtīgi mēģinājumi ar šo rūgtumu saindēt savus paša bērnus, beidzās ar pilnīgu atsvešināšanos. Tad viņš pavisam noslēdzās sevī un no visa norobežojās, paliekot sevis žēlošanas un sevis apraudāšanas stāvoklī. Pēc daudziem rūgtumā un bezcerībā pavadītiem gadiem, viņš aizgāja mūžībā, aiznesot sev līdzi savu ļaunumu un aizvainojumu.

Ja mēs gadiem nēsājam sevī aizvainojumus, tas liecina par mūsu ļaunatminību un nespēju piedot; bet, kurš nevēlas piedot, tas pats pār sevi izsauc nosodījumu, jo Jēzus Kristus ir teicis: „...piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas Debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs Debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos” (Mk. 11:25-26). Kaut mēs šos vārdus lieliski zinām, tomēr tā nerīkojamies. Gadiem, gadu desmitiem ilgi, dažreiz pat līdz mūža beigām cilvēki nēsā aizvainojumus un nevēlas izlīdzināties, un visu aizmirst. Bet mēs visi piederam pie tiem, kuriem Tas Kungs ir daudz piedevis. Bēdas mums, ja esot tādā stāvoklī Dieva priekšā, mēs rīkojamies kā nelietīgais kalps, kuram viņa kungs atlaida lielu parādu, bet kurš nevēlējās parādīt žēlastību savam biedram. Un tādēļ viņš saņēma bargu sodu (Mt. 18:23-35).

Ja mēs tiešām uzskatām, ka Bībele ir Dieva Vārds, tad nav saprotams, kā var ar dusmām sirdī aiziet gulēt un mierīgi aizmigt, zinot, ka Rakstos ir teikts: „Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties” (Efez. 4:26). Katru reizi, izsakot vārdus, kas ietverti lūgšanā „Mūsu Tēvs”, mēs paši sev pasludinām bargu spriedumu, sakot: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Jo tieši tā tas arī notiek. Tas Kungs piedod mums mūsu grēkus tieši tāpat kā mēs piedodam tiem, kuri grēkojuši pret mums. Un tas jau ir ļoti nopietni.

Tāpat kā aizvainotais, tā arī ļaunatminīgais nevar ilgi klusēt. Visu laiku viņš meklē sev līdzi jutējus. Sajūtot, ka kāds var viņu saprast, viņš tā cilvēka ausis pielej pilnas ar savu rūgtumu, stāsta par to, kā viņam atmaksājuši labu ar ļaunu, un cik bezkaunīgi ar viņu rīkojušies. Katrā tikšanās reizē tāds cilvēks atkārto vienu un to pašu stāstu, ar katru reizi to piepušķojot un uzlabojot. Tādā veidā viņš savu rūgtumu izplata tālāk.

Ļaunatminība vienmēr cilvēku padara aizdomīgu. Viņš uzmanīgi seko katram sava „ienaidnieka” izteiktajam vārdam un solim, esot pārliecināts, ka pret viņu tiek gatavots nākamais uzbrukums. Ļaunatminīgais, kura sirdī mīt rūgtums, kļūst par īstu lāstu sev apkārt esošajiem cilvēkiem. Lai kur viņš ierastos, visur sākas strīdi un šķelšanās. Miers pārtop par ienaidu un garīgu karu. Tādēļ labāk nekontaktēties ar cilvēku, kurš sevī nēsā rūgtumu, nepārtraukti to sevī uzkurinot. Kontaktēties ar šādu cilvēku var tikai tādēļ, lai viņu vestu pie prāta. Bet ja mēs to nespējam, tad labāk vairīties no tuvām attiecībām ar viņu. Tāpēc, ka, esot vienībā ar viņu, viegli varam paši apgānīties.

Skumji ir tas, ka, nesājot sevī ļaunumu pret kādu cilvēku, mēs ceļam sienu starp mums un To Kungu. Jo, kur grēks, tur attālināšanās no Dieva. Cik gan mums mūsu baznīcās ir nenokārtotu strīdu un neatrisinātu konfliktu! Zem šī nepatikas un rūgtuma sloga mēs vaidam, taču tik un tā turpinām iet uz sapulcēm, sludināt, liecināt, dziedāt korī, citiem vārdiem sakot – pienest Tam Kungam savus upurus, neaizdomājoties par to, ka tie Viņam var būt nepatīkami. Neticiet? Tad izlasiet Jēzus vārdus: „Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu” (Mt. 5:23-24). Vai mēs tā rīkojamies? Vai sakārtojam savas attiecības ar tuvāko? Ja nē, vai nav pienācis laiks beigt klusēšanu, dusmas, ļaunumu un naidu, tā nojaucot sienu, kas nošķir mani no drauga, radinieka, brāļa un māsas Kristū, tātad arī no paša Dieva?

Tas, kurš patiešām ir piedzīvojis piedošanu, ko dāvājis Tas Kungs, tam nav grūti piedot. No daudziem cilvēkiem nākas dzirdēt tādus vārdus: „Es esmu pats lielākais grēcinieks uz šīs zemes”. Nu jā, pareizi teikts, jo bieži tas tiešām atbilst patiesībai. Ja patiesi šie nav tikai dievbijīgi vārdi, bet sava grēcīguma smaguma apjaušana, tad kādēļ mums ir tik grūti otram piedot?

Ir tādi cilvēki, kuri saka, ka viņi ir piedevuši, bet nevar aizmirst notikušo. Atļausiet jautāt – kā lai saprot šādu piedošanu? Kad Tas Kungs piedod, Viņš aizmirst un vairs to nepiemin. Pie tam, Viņš ne tikai nepiemin, bet mūs arī taisno. Bet taisnošana nozīmē pilnīgu vainas noņemšanu un izlīdzināšanu, tā, it kā vispār nekas nebūtu noticis. Tikai tā notiek pilnīga piedošana. Tādēļ, ja tu „piedodot” nevari aizmirst, nāc pie Tā, Kurš piedod un vairāk to nepiemin un lūdz, lai Viņš tev dāvā brīnumu – spēju piedot.

Vēl viens iemesls tam, lai rastos rūgtuma sakne, ir pārpratumi, kas rodas, pateicoties tam, ka līdz galam nesaprotam viens otru, vai nepareizi saprotam tuvāko. Kaut liekas, ka iemesls ir nevainīgs, pārpratumi arī var kļūt par rūgtuma iemeslu. Visbiežāk tas notiek tā: brālis vai māsa, paši to nesaprotot, var kaut ko izdarīt vai pateikt ko tādu, kas tevi dziļi ievaino. Vai, kaut kā rīkojoties, viņi domā citādāk nekā tu, un tas var kļūt par tava apbēdinājuma iemeslu. Gadās arī tā, ka Tā Kunga virzīti, viņi sāk kādu darbu, kas tev liekas nesaprātīgs un pat bezjēdzīgs. Nesaprotot viņu tieksmes un mērķus un redzot, ka viņi ar tavu viedokli nerēķinās, tu uz viņiem apvainojies un sāc domās vai darbos tam pretoties. Un tajā pašā laikā rūgtā sakne spraucas arvien dziļāk un dziļāk tavā sirdī. Pat ja viņi patiešām pieļauj kļūdu, kādēļ gan tu par viņiem nelūdz, lai Dievs viņiem to uzrāda? Bet nē. Tu noslēdzies, novērsies, reizēm pat pavisam sarauj saikni ar viņiem, nesaprotot to, ka tādā veidā tu tikai vēl vairāk sarežģī savu problēmu.

Šādu pārpratumu gadījumos vislabāk ir ieklausīties šajā Bībeles padomā – iet pie brāļa (vai māsas) un atklāti un no sirds parunāt ar viņu. Varbūt, ieklausoties tevī, viņš pārsteigumā izsauksies: „Nu padomā tikai, man pat prātā neienāca, ka tu varētu mani tā saprast! Es to redzēju pavisam savādāk un rīkojos citu ierosu vadīts! Paldies, ka tu pie manis atnāci un piedod, ka es tevi negribot apvainoju”. Ja kristieši biežāk izvēlētos šo – īso, tiešo ceļu, tad daudzas rūgtuma saknes nerastos vispār. Šis princips, diemžēl, bieži tiek noraidīts, un rezultāts tam – ienaids, domstarpības, strīdi un daudz kas cits, pat pilnīga atdalīšanās.

Domu dažādība arī var novest pie rūgtās saknes veidošanās. No pirmā acu uzmetiena tā var izskatīties pavisam nevainīga, un, liekas, tam pat ir izskaidrojums. Jo katram taču ir tiesības uz savu viedokli, un tas ir tikai normāli. Mēs visi esam dažādi, tādēļ katrs spriež atšķirīgi, izvēloties to ceļu, kuru uzskata par pareizu. Taču šādas „nevainīgas” domu dažādības dēļ sākas rūgtums, kas noved pie tā, ka dvēseles aiziet katra savu ceļu un klīst kā avis, kurām nav sava gana. Tādēļ, nevar būt ne runas par attiecībām, kādas bija pirmapustuļu laikā, kad visi Dieva bērni bija viena sirds un viena dvēsele.

Katram cilvēkam, kurš pasludina sevi par Dieva bērnu, ir jābūt vienotam ar tiem, kuri arī ir Dieva bērni. Pretējā gadījumā, sludinot patiesību citiem, viņš pats reiz var tikt atmests. Jo krustam, par ko mēs vēstām citiem, ir gan vertikālā, gan horizontālā brusa. Vertikālā daļa norāda uz cilvēka, kurš dzīvo uz zemes, saistību ar Dievu, kurš dzīvo Debesīs. Horizontālā daļa simbolizē cilvēka un viņam līdzīgo komunikāciju. Tādēļ, ja kristietim patiesi ir tuvība ar To Kungu, viņam būs miers arī ar apkārtējiem. Ja šī miera nav, tad apgalvojumi, ka viņš ir tuvās attiecībās ar Dievu, ir visai apšaubāmi. To apstiprina vārdi: „Ja kāds saka: Es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis” (1.Jņ. 4:20). Tāda ir Dieva mēraukla mums.

Domu dažādība agri vai vēlu noved pie nocietināšanās un dusmām. Tādēļ tikai garīgi akls kļuvušais var nēsāt to savā sirdī un turpināt uzskatīt sevi par Dieva bērnu. Reiz, vēršoties pie galatiešiem, apustulis Pāvils sāpēs teica: „Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? …Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal. 3:1,3). Tā, lūk, var notikt arī ar mums. Labi iesākot kopā ar To Kungu, mēs arī varam kļūt garīgi akli un pakrist, nemaz to nepamanot. Ja atļaujam rūgtai saknei dziļi iemājot mūsu sirdīs, mēs pārstājam pret citiem būt labvēlīgi. Tā mēs pazaudējam jebkādu līdzcietību un līdzjūtību pret savu tuvāko, redzot tikai viņa grēkus, kļūdas un neveiksmes. Dieva Vārds taču ne velti teic: „...jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību...” (Jēk. 2:13).

Dažādu domu un nevienprātības dēļ, baznīcās ir daudz strīdu, skandālu un dalīšanās. Dažkārt kristieši strīdas vissmieklīgāko jautājumu sakarā. Tādas nesaprašanās ir izraidījušas ne vienu vien mācītāju no viņa draudzes. Daudzus draugus ir pārvērtušas ienaidniekos. Iznīcinājušas vienotību. Strīdoties par sīkumiem, daudzi aizmirst, kādēļ vispār ir vajadzīga baznīca. Baznīca taču ir vieta, kur ļaudis sanāk kopā uz dievkalpojumu, lasa Bībeli, dzied Dievam slavas dziesmas, kalpo savam tuvākajam un palīdz cits citam pieaugt ticībā. Tādēļ tai ir jābūt vietai, kur valda iecietība, atbalsts, mīlestība un piedošana. Baznīcai ir jābūt kā klusai ostai, kur nav vētru un negaisu. Ja kristietis karo ar savu brāli, diez vai viņš var būt miera attiecībās ar To Kungu.

Vēl viens grēks, kas noved pie rūgtās saknes rašanās cilvēka sirdī, ir skaudība vai īgnuma sajūta, ko ir izraisījusi kāda cita cilvēka labklājība, svētība, laime vai veiksme. Taisni brīnums, ka cilvēkiem ļoti raksturīgi ir ātri ievērot un notiesāt šo riebīgo netikumu pie citiem, bet paši sevī to viegli attaisno un piedod. Ir milzum daudz iemeslu, lai varētu rasties skaudība: „Kādēļ visiem viss ir labi, bet mana dzīve nekādi nevar nokārtoties?! Kādēļ tam cilvēkam veicas it visā, bet man ir viena nesakārtotība? Kā tā var būt, ka šai māsai viss ir un vēl tiek pielikts, bet man visu laiku jādzīvo nabadzībā un trūkumā?.. Kādēļ kaimiņu bērni ir tik talantīgi un gudri, bet no manējiem nav nekādas jēgas?.. Manai draudzenei gan ir laimējies ar vīru: gan labs, gan uzmanīgs un maigs, un saimniecībā visur pieliek roku, un labs sludinātājs, bet man ar savējo visu mūžu jāmokās!.. Jā... šim brālim sieva ir īsta skaistule! Nu kādēļ citiem sievas ir tādas, ka prieks uzlūkot – gan gudras, gan labas saim­nieces, bet man?.. Lai ko darītu, viss krīt no rokām ārā!.. Nu paskat tik, atkal jaunu mašīnu nopirkuši! Kā viņi to dabū gatavu? Nesen tādu māju „uzblieza”, bet tagad vēl mašīna! Bet man jau kuro gadu jābrauc ar savu aizvēsturisko grabažu ! Nu kur tie cilvēki to naudu ņem?.. Paskat tik, mūsu draugi atkal aizbrauca ceļojumā! Nav bijusi tāda vasara, kad viņi nebūtu kaut kur devušies. Nu veicas taču cilvēkiem! Bet man te jāsēž un jāsvīst savā šaurajā dzīvoklītī!.. Tikai padomā, to „izlēcēju” nepārtraukti uzslavē. Padomā tikai – kārtīgā! Man arī mājās ir kārtība, bet neviens to neredz! Atliek vien viņai kaut ko izcept un tas tiek atzīts par labāko. It kā es ceptu sliktāk! Nu nekā īpaša viņā nav, ko visi tā sajūsminās?”...

Šādu uzskaitījumu varētu turpināt līdz bezgalībai. Bet būtība ir viena: kādēļ citiem ir labāk nekā man, un kādēļ citi ir labāki nekā es?

Skaudība mūsu sirdī rodas tad, kad mēs sevi salīdzinām ar citiem cilvēkiem, mēs jūtamies neievēroti, apdalīti un pazemoti. Mums liekas, ka citi saņem no dzīves ko labāku, viņiem ir tikusi lielāka bagātība, laime, iespēja paš­apliecināties, dzīvot savam priekam. Sevišķi grūti ir samierināties ar tādu „netaisnību” tad, kad tu centies dzīvot svēti un taisni, ciešot un visu laiku esot trūkumā, bet citi neapgrūtina sevi ne ar ko, dara netaisnību, bet dzīvo, cepuri kuldami.

Bībeles lappusēs ir atstāts spilgts piemērs tādam stāvoklim. Psalmu dziedātājs Asafs bija nonācis visai kritiskā situācijā, jo bija salīdzinājis sevi ar citiem. Viņš atzinās: „Bet es – es gandrīz būtu paklupis, manas kājas bija sagrīļojušās, mani soļi gandrīz būtu izslīdējuši no manas gaitas raksta, jo es dusmojos par lielīgajiem, kad es redzu, ka bezdievjiem tik labi klājas... Redzi, tādi ir bezdievji, un tomēr viņiem arvienu labi klājas pasaulē, un viņi vairo savu bagātību. Tiešām, veltīgi es esmu paturējis šķīstu savu sirdi un mazgājis nevainībā savas rokas... Es to visu pārdomāju, lai saprastu, bet tas bija par grūtu manai saprašanai, tiekāms es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida.” (Ps. 73:2-3, 12-13, 16-17).

Svētnīcā Asafs no jauna ieguva pareizu skatu uz lietām un izārstējās no niknuma. Tā mēdz būt arī ar mums, kristiešiem. Dievs mūs ir radījis ļoti dažādus. Mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Mums ir dažādi sadzīves un sociālie apstākļi. Tā ir bijis agrāk, tā ir tagad un tā būs vienmēr. Tādēļ ir svarīgi dot iespēju Dievam mūs pasargāt no salīdzināšanas, kas ved pie sarūgtinājuma. Svētnīcā Asafs saprata savu milzīgo priekšrocību, kura ir ietverta sekojošajā: „Tu mani vadi pēc Sava Prāta un beidzot mani uzņemsi Godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps. 73:24-26).

Sevišķi skumjš ir fakts, ka skaudība nepaliek tikai miesīgajā sfērā, tā izplatās arī garīgajā sfērā. Nespēj vien brīnīties, kāds ļauns aizvainojums var rasties Dieva bērnu sirdīs, kad viņi redz, ka Tas Kungs kā savu svētīgo trauku un ieroci izmanto kādu citu, bet ne viņus, un ne ar viņiem, bet ar kādu ticības brāli vai māsu Viņam ir ļoti tuvas attiecības.

Piemēram, draudzē ienāk jauns mācītājs vai sludinātājs, vai pat tikko ieticējušais un pirmajā mīlestībā pret To Kungu degošais jaunais brālis. Viņa patiesā vēlēšanās kalpot Tam Kungam ar pilnu atdevi aizdedzina cilvēku sirdis. No viņa kalpošanas redzamā veidā plūst svētība – un jau kādā sirdī iedzimst skaudība un greizsirdība, kas met tumšu ēnu pār lielisko Dieva darbu. Dieva lietotais cilvēks, vienkārši fiziski lūst zem savas kalpošanas smaguma un atbildības. Bet tā vietā, lai viņu atbalstītu un viņam palīdzētu, priecājoties par Dieva izlietajām svētībām, viņu skauž un cenšas traucēt darbā. Tiek meklēti visvisādi iemesli, lai viņu nomelnotu cilvēku acīs, tiek meklētas vismazākās kļūdas un vājības, kas, protams, katram cilvēkam piemīt. Ja skauģi ar visa šā palīdzību nesasniedz vēlamo rezultātu, viņi sāk rakties pa cilvēka personīgo un ģimenes dzīvi, izceļot gaismā lietas, par kurām normālā sabiedrībā pat nerunā.

Mēdz būt, ka korī vai draudzē ierodas jauna māsa, kurai Dievs devis fantastisku balsi. Ņemot vērā šo apstākli, iepriekšējai solistei nākas pierauties, jo daudzi solo gabali tiek iedoti šai jaunajai, un tādēļ bijušās solistes sirdī iedzimst ļaunums un sveloša skaudība.

Kad garīgajā dzīvē lieta nonāk līdz greizsirdībai un skaudībai, var tikai nobrīnīties uz kādiem nejaukumiem ir spējīgi tā sauktie Dieva bērni, lai novāktu no ceļa tos, kuri atrodas acu priekšā. Īpaši skumji ir tad, ja par šādiem skauģiem kļūst tuvākie radi un labākie draugi. Labs piemērs garīgai skaudībai ir lasāms 4.Mozus grāmatā, kad pret Mozu saceļas viņa tuvākie – brālis Ārons un māsa Mirjama.

Agrāk vai vēlāk skaudība, kas ir iemitinājusies sirdī, izlaužas uz āru caur ļauniem vārdiem. Tad skauģis laiž darbā visu. Tad tiek pieminētas visas „vainīgā” kļūdas. Viss, ko šis cilvēks runā vai dara, tiek izskaidrots īpaši, viss dārgākais, ko viņš savā sirds vienkāršībā ir izteicis un uzticējis, nu tiek izcelts gaismā. Tagad viņu apspriež pat tie, kuri kādreiz ar sajūsmu bija viņā klausījušies. Cilvēka ļaunumam, patiesi, nav robežu.

Skaudība ir netikums, kurš saistīts ar egocentrismu un iedomību. Tas padara cilvēka saprātu aklu un nogalina mīlestību pret tuvāko. Skaudībai piemīt graujošs spēks, dzemdinot apmelošanu, ienaidu, zagšanu, laulības pārkāpšanu, nogalināšanu un citus grēkus, kas cilvēkiem sagādā ciešanas, rada haosu un sajukumu cilvēku sabiedrībā. Skaudība – tas ir grēks, kas vērsts pret Dievu, tādēļ, ka veidojas no pateicības trūkuma Viņam, kurš ir Tas, kurš savas dāvanas izdala pēc saviem ieskatiem. Skaudība ir sekas tam, ka sev vēlamo dvēsele iegūst nevis vēršoties pie Dieva, bet mēģina to sasniegt ar pasaulīgiem līdzekļiem.

Ne jau velti cilvēcisko skaudību sauc par „melnu”. Dieva Vārds Salamana pamācībās 14:30 skaudību sauc par puvešiem kaulos, tā ticīgajiem liekot uzmanīties no šīs garīgās spitālības. Diemžēl kristiešu vidē tā ne tikai neiet mazumā, bet arvien vairāk izplatās. To īpaši var redzēt tad, kad cilvēks no materiālām grūtībām nonāk labklājībā. Tad tieksmei pirkt un sacensties ar citiem iegūšanā nav robežu. Tādēļ, vai ir vērts brīnīties par to haosu, kas valda kristiešu mājās, baznīcās un draudzēs, un kuras ar gadiem tikai vairojas? Ne velti ir rakstīts: „...jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība”. (Jēk. 3:16).

Nav vērts daudz runāt par greizsirdību. Tas, kuru tā nomoka, labi zina, kādu rūgtuma sakni tā audzē dvēselē, viņu pilnīgi izmainot un pārvēršot par despotu un tirānu. Visprecīzāko šī grēka aprakstu mums dod Svētie Raksti: „...sīva, kā elle, greizsirdība: viņas bultas – bultas ugunīgas: viņas liesmas ļoti spēcīgas” (tulkojums no kr. val.) „...Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas” (Augstā dz. 8:6). Spilgts šī netikuma piemērs ir dzīvesbiedru greizsirdība, kas izpaužas mokošās šaubās par otra mīlestību un uzticību. Ja šis ļaunums rodas vīra vai sievas sirdī, ģimenes laime noteikti tiek grauta.

Greizsirdība, kas grauž mātes sirdi, kurai vedekla, redziet, ir atņēmusi mīļoto dēlu, nedod viņai mieru ne dienu ne nakti, liekot nepārtraukti iejaukties jaunā pāra dzīvē un pārvērst to par īstu elli.

Greizsirdība, kas iezogas bērna sirdī, kuram liekas, ka vecāki viņu mazāk mīl kā pārējos bērnus, uz visu mūžu padara viņu par nīdēju. Viens tāds mazulis, kurš daudzus gadus bija ģimenē vienīgais un mīļotais bērns, tā neieredzēja savu tikko dzimušo mazo māsiņu, jo mamma tai tagad velta vairāk uzmanības nekā viņam, ka sagaidījis, ka mamma aizies uz virtuvi, piegāja pie viņas gultiņas, izvilka no tās mazulīti, izgāja uz balkona un nometa viņu lejā no septītā stāva, jau agrā bērnībā kļūstot par slepkavu.

Darba kolēģa panākumi, viņa paaugstinājums amatā, viņam izrādītā uzticība, lielāka alga var atņemt cilvēkam mieru un prieku, padarot par ienaidnieku to, kurš nav izdarījis neko sliktu un nereti pat neiedomājas par šādu iespējamību.

Starp diviem sludinātājiem draudzē var rasties nesa­prašanās siena tikai tādēļ, ka viens no viņiem ir ievērojis, ka otra svētrunas cilvēki klausās ar lielu interesi, bet, kad runā viņš – gandrīz aizmieg. Šķiet, ka šeit vajadzētu aizdomāties un pameklēt sevī Dieva svētības iztrūkuma iemeslu. Bet nē. Tā vietā kalpotājs ielaiž sirdī greizsirdību, no kuras pēc tam ir ļoti grūti tikt vaļā.

Protams, augšminētais neietver sevī visus iemeslus, lai cilvēka sirdī varētu iemājot bīstamā rūgtā sakne. Dzīvē ir ļoti daudz citu apstākļu, ar kuriem netiekot galā, dvēsele „saslimst” ar rūgtumu. Piemēram, vīrietis vai sieviete ļoti vēlas izveidot ģimeni, bet apstākļi izkārtojas tā, ka viņi paliek vientuļi. Varbūt kādam bija talants un viņš varēja kļūt par slavenu muzikantu, rakstnieku vai mākslinieku. Taču dzīvē notika kaut kas neparedzēts, un visi viņa plāni sabruka. Cilvēks nepaspēja atjēgties no šī trieciena, kad saņēma jau nākošo sitienu. Un tā daudz sološās nākotnes vietā dzīve guļ satriekta drupās. Ja dvēsele nespēj tikt galā ar visu to, tā var sākt neieredzēt visus un visu, un līdz mūža beigām nest sirdī rūgtumu.

Iespējams, kādam par visas dzīves mērķi bija izvirzīta kādas iemīļotas profesijas apgūšana. Bet pašā mācību karstumā tiek paralizēta šī puiša vai meitenes māte. Nu mācības ir jāpārtrauc un jākopj slimnieks, kurš šādā stāvoklī atrodas vairākus gadus. Izpildot savu dēla vai meitas pienākumu, jaunais cilvēks ir zaudējis savu sapni, un kā viņam tagad liekas, ir izmests sētmalē. Tādā veidā nereti rodas tie, kurus vēlāk ar izsmieklu sauc par „vecpuisi”, „vecmeitu”, „mūžīgi neapmierināto”, „neatzīto ģēniju”.

Nedziedināms dvēseles ievainojums var izveidoties kādas reiz piedzīvotas psiholoģiskas traumas rezultātā. Tā atstāj savas rūgtās pēdas visā turpmākajā dzīvē, piemēram: pēkšņi atsaukta saderināšanās, nodota un sabradāta mīlestība, laulātā neuzticība, nelietīga uzticības izmantošana, mātes neapdomīgi izteikti vārdi, ka viņa bērnu nav gribējusi un labāk būtu izdarījusi abortu, pār dēlu vai meitu strīdā un dusmu karstumā izteikti lāsta vārdi, un dažādi citi negatīvi momenti, kuri saindē dzīvi, un to sirdīs, kas to pārdzīvo, iesēj bezcerību, sarūgtinājumu un bezizejas sajūtas. Jo rētas, ko iecirtuši paši tuvākie, atstāj visdziļākās un sāpīgākās pēdas.

Lūk, kādēļ, neskatoties uz to, ka šie cilvēki rada atbaidošu iespaidu, viņiem vairāk kā jebkuram vajadzīga dvēseles aprūpētāja palīdzība, jo paši viņi nav spējīgi izkļūt no šī noslēgtā loka. Diemžēl nav daudz tādu, kuri būtu gatavi palīdzēt šīm nelaimīgajām dvēselēm. Ar viņām kā ne ar vienu citu nepieciešama milzu pacietība, īsta kristīga mīlestība un tā Dievišķā autoritāte un Svētā Gara spēks, kuri spēj sagraut visas sienas un šķēršļus. Šajā grūtajā kalpošanā var palīdzēt vārdi no Svētajiem Rakstiem, kas teikti par To, Kurš izlēja savas svētās Asinis arī par šīm – rūgtuma ievainotajām dvēselēm: „Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs... Viņš domādams pārdomā, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests” (Jes. 42:3, 2.Sam. 14:14).

Rūgtums – tā ir garīga slimība, kuru vieglāk ir nepieļaut, nekā pēc tam ārstēt. Taču, ja mēs jau esam inficējušies, mums tik un tā ir iespēja no tās atbrīvoties. Vispirms mums ir jāpiedod. Jā, jā! Mums ir jāpiedod tieši tiem, kuri ir šī rūgtuma iemesls vai cēlonis. Lai cik neiespējami tas liekas, tas ir jāizdara. Lai mums šeit palīdz Jēzus vārdi, kurus Viņš teica Pēterim, atbildot uz jautājumu: „Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: „Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas” (Mt. 18:21-22). Lūk, arī šodien šie vārdi ir zāles pret rūgtumu. Iemācīsimies piedot tiem, kuri pret mums grēko, negaidot, ka viņi nāks un lūgs mums piedošanu. Šis priekšnosacījums ir jāizpilda, ja patiesi vēlamies dziedināšanu. Ja mēs tā rīkosimies, tad drīz vien sajutīsim, kādu atvieglojumu šis solis mums nesīs.

Otrkārt – ieklausoties Bībeles padomā, saņemsim visus savus spēkus un vīrišķību, un katrs dosimies pie sava „ienaidnieka”, lai ar viņu aprunātos. Pie tam ne jau tādēļ, lai viņam pateiktu, cik ļoti viņš mūs ir aizvainojis, bet tādēļ, lai atvainotos par to, cik mēs esam nepareizi rīkojušies. Nesteigsimies apgalvot, ka tas ir pāri mūsu spēkiem. Lūgsim To, Kurš var mums tos iedot. Atcerieties, ka tajā brīdī, kad mēs pazemosimies, Dievs nostāsies mūsu pusē un attaisnos mūs tā, kā mēs pat nevaram to iedomāties. Ticiet, jo ne velti ir rakstīts: „Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mat. 23:12). Šāda rīcība nebūs vājuma demonstrējums, bet lielāka iekšēja spēka demonstrējums, kurš „pretinieku” uzreiz arī atbruņo.

Bez tam, iemācīsimies arī rēķināties ar sava tuvākā viedokli. Dosim viņam iespēju izteikties. Jo arī mēs taču nevēlamies, lai mums aiztaisa muti. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Vai mēs viņam piekrītam vai nē – tā jau ir cita lieta. Taču tas nebūt nenozīmē, ka ir jāmetas „tuvcīņā” un jāpierāda sava taisnība. Ja mūsu viedoklis ir pareizs, tad agri vai vēlu tas taps redzams, un visi arvien vairāk sāks ar to rēķināties. Beidzot iemācīsimies būt izturēti, pieklājīgi un uzmanīgi viens pret otru. Jo tas nav tikai kristīgās ētikas jautājums, bet elementāra pieklājība.

No vilšanās var izvairīties, ja mēs pārstājam veidot ilūzijas, ka dzīve ir bez grūtībām un baznīcā nav problēmu, un tā ir piepildīta ar ideāliem cilvēkiem. No citiem mēs pieprasām pilnību visā, bet aizmirstam, ka paši esam tālu no ideāla. Ir jāiemācās skatīties patiesībai tieši acīs. Visiem cilvēkiem ir savi trūkumi: citiem tie redzami vairāk, citiem mazāk. Bieži gadās tā, ka, jo redzamāka ir personība, jo vairāk krīt acīs viņas trūkumi un kļūdas. Tādēļ, tā vietā, lai sarūgtinājumā novērstos, redzot citu nepilnības, labāk ir koncentrēties uz šī cilvēka labajām īpašībām. Jo visiem tādas piemīt. Ir tikai viena Personība, Kuras raksturā ir apkopojies viss labais, un tas ir Kungs Jēzus. Vien Viņā mēs nekad nepievilsimies.

Spēju apvainoties vajag censties sevī iznīcināt. Un jāsāk būs ar sava lepnā un prasīgā „ES” nonāvēšanu un piesišanu krustā tā, kā par to ir rakstījis apustulis Pāvils: „Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.” „Es mirstu ik dienas, tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (1.Kor. 9:27, 15:31). Tad nu, ja jau tādam svētīgam Dieva vīram nācās noņemties ar šādām lietām, tad mums tas ir nepieciešams vēl jo vairāk. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Dievs vienmēr palīdz tam, kurš ir gatavs pielikt pūles.

Cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz skaudību, ir jāsāk cīņa ar šo grēku, kurš liecina par mūsu miesīgo, grēcīgo dabu. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Skaudīgā acs ir jāiznīcina, lai ko tas mums maksātu. Ir biežāk jāsaka „nē” mūsu iegribām un vēlmēm, un jābūt pateicīgiem par to, ko Tas Kungs mums ir devis. Jo Dievs taču nekad nekļūdās. Šāda cīņa, protams, kaut ko maksās. Taču, ja domājam par to, kādus augļus tā nesīs, tad visi upuri ir tā vērti.

Dārgais draugs! Mēs ar tevi dzīvojam pasaulē, kur ir jāsaskaras ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Vieni var ar tevi apieties kā ar eņģeli, citi, savukārt tā, it kā tu būtu velns. Neskatoties uz to, mēs nedrīkstam pieļaut rūgtumu. Pat ja cilvēki grēko pret mums, tas mums nedod tiesības grēkot. Piesargies savā sirdī audzēt rūgto sakni! Nepieļauj aizvainojumus un dusmas, tādēļ, ka tie agri vai vēlu kļūs par virvi uz tava kakla. Lai vienmēr tavā dzīvē būtu redzama Dieva svētību klātbūtne, bet tas nav iespējams, ja sirdī mīt ļaunais rūgtums.

Nobeidzot šo tēmu, gribas atkal atgriezties pie vēstules Ebrejiem 12:16-17, kur tiek pieminēts Ēzavs, kurš par lēcu viruma bļodiņu atteicās no savas pirmdzimtības, kura ietvēra sevī Dieva apsolījumus, kas bija doti Ābrahamam. Tā rīkojoties, viņš zaudēja ne tikai dubulto mantojuma daļu, kas pienācās pirmdzimtajam, bet arī īpašo vietu cilts­kokā, un tātad arī Dieva svētības. Atjēdzies un sapratis, ko ir izdarījis, viņš rūgti apraudāja paša svarīgākā zaudēšanu, bet vairs nevarēja izpirkt izdarīto grēku – Dieva apsolījumu noniecināšanu.

Patiesi beigas ir šokējošas? Tik lēti pārdot savu lielāko dārgumu! Cik neprātīgi un muļķīgi! Bet vai tieši tāpat nerīkojamies mēs, kad ielaižam savā sirdī rūgtumu? Jo caur to mēs varam pazaudēt Dieva žēlastību un apžēlošanu, bet tātad arī glābšanu! Kas gan var būt briesmīgāks par šo? Uzsverot savas tiesības un pieprasot sava „ES” atzīšanu, atriebjoties un kurnot par Dieva „netaisnību”, mēs atdodam par „lēcu virumu” to, kas mums ir visvērtīgākais un mūžīgais. O, cik gan tas ir svarīgi – uzmanīt sevi, savu uzvedību, sekot saviem vārdiem un rīcībai, lai pēc tam nav jāapraud tas, ko vairs nevar ne izlabot, ne atgriezt

NĀKAMĀ NODAĻA