2.nodaļa
MĒLE - ELLES
AIZDEDZINĀTA
Par grēkiem, kas saistīti ar mēli, Dieva Vārdā ir runāts ļoti daudz. Ņemsim kaut Jēkaba vēstuli: „Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta. Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba; bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus. No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt!” (Jēk. 3:5-10)
Šajos nedaudzajos vārdos ir izteiktas visas šausmas un negantība, kas iziet no mūsu ķermeņa mazā locekļa. Ja mēs esam godīgi pret sevi un atklāti pret Dievu, tad ar sāpēm un noskumšanu mums ir jāatzīst, ka tas tiešām tā ir. Cik gan reizes savā dzīvē mēs esam kādam kaut ko neapdomīgi pateikuši un pēc tam rūgti nožēlojuši šos vārdus. Atcerēsimies brīžus, kad esam cietuši un mocījušies, būdami ievainoti ar kāda ļauniem un dzēlīgiem vārdiem, vai pārdzīvojuši tādēļ, ka paši esam tā darījuši.
Ja sirds ir pārpilna, tā izlejas caur muti, bet, kā zināms, bez mēles nav iespējams runāt. Šis mūsu ķermeņa mazais loceklis var darīt lielas nekrietnības: graut kāda reputāciju, izjaukt draudzību, iecirst dziļas un nedzīstošas rētas. Ar vārdiem var nogalināt un var dziedināt, var atbalstīt un uzmundrināt, bet var arī iznīcināt, var sēt cerību un var atņemt jebkādu paļaušanos. Mēle runā ugunīgus vārdus par mīlestību, un tā pati mēle izverd lamas un lāstus. Ar mēli gan taisnīgi tiesā, gan nepatiesi apmelo. Varam ar mēli slavēt Dievu un varam Viņu zaimot. Kas gan netiek darīts šai pasaulē ar mēli un kāda tik loma tai nav bijusi cilvēces vēsturē!
Visu šo pārdomājot, arvien vairāk brīnies par precīzajiem formulējumiem, kas doti Svētajos Rakstos: „nemitīgs ļaunums”, „elles aizdedzināta”, „pilns nāvīgas indes”. Un kā visa apkopojumu varam lasīt Salamana pamācībās 18:21 lakoniski teiktus vārdus: „Nāve un dzīvība stāv mēles varā”, un tas diemžēl nav pārspīlējums.
Tieši tādēļ tik skumdinošs ir fakts, ka, lieliski to zinot, mēs tomēr viegli atdodam savu mēli sātana varā, un, protams, viņš nevilcinās to izmantot. Reti, ļoti reti satiksiet cilvēku, kurš mēli kontrolē. Visaugstāk vērtējot tos, kuri negrēko vārdos, Bībele viņus sauc par pilnīgiem (Jēk. 3:2). „Kas valda savu mēli, paglābj dvēseli”, – reiz teica gudrais Salamans, un ja kaut nedaudz zini dzīvi, tam nevar nepiekrist.
Tagad aplūkosim dažas garīgās slimības, ko izraisa ļauna, indīga mēle. Pie tām pieder piepušķošana, pārspīlēšana, meli, krāpšana, aprunāšana, baumas, apmelojumi, nosodījums, ļauna kritizēšana, pļāpīgums, lielība, glaimi, rupjības.
Piepušķošana daudziem ir kļuvusi par kaut ko tādu, bez kā viņi vairs, liekas, nevar dzīvot. Lai ko viņi stāstītu un lai par ko liecinātu, lai tas būtu efektīgāk, vajadzīga piepušķošana. Tad nu fantāzijai tiek ļauta brīva vaļa. Reizēm cilvēks tā aizraujas, vēlamo pasniedzot par esošo, ka beigu beigās stāsts pārvēršas par izdomājumu.
Kas attiecas uz pārspīlēšanu, tad arī tā mums liekas pati par sevi saprotama. Lai par to pārliecinātos, nevajag klausīties, ko runā citi, bet ieklausīties savos vārdos, kad tu kaut ko stāsti vai apraksti. Ievēroji, cik daudz tu pārspīlē? Visu laiku pielietojot pārspīlējumus, mēs tā pierodam pie meliem, ka tie kļūst par dzīves neatņemamu daļu.
Jebkādi pārspīlējumi un piepušķojumi, lai cik nevainīgi mums tie liktos, ir nepatiesība, par kuru ir teikts: „Katra netaisnība ir grēks” (1.Jņ. 5:17). Lūk, kādēļ, lai izvairītos no tā, Dieva Vārds mums dod gudru padomu: „...lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga Vārdu” (2.Tim. 2:19).
Par meliem un apmānu Svētajos Rakstos ir teikts tikai negatīvais, bet tas netraucē cilvēkiem izmantot šos sātana ieročus. Viņš pirmais izmantoja melus, kad reiz sarunājās ar Ievu. Kopš tā laika ir pagājuši tūkstošiem gadu, bet sekotāju sātanam nav trūcis nekad. Krāpšanās plaukst un zeļ visās cilvēku aprindās un slāņos. Uz meliem tiek būvētas veselas valsts sistēmas.
Atbilstoši krievu valodas skaidrojošajai vārdnīcai, meli – tā ir apzināta patiesības sagrozīšana, bet krāpšana – nepatiesi priekšstati par kaut ko, vai kāda apzināta maldināšana. Tautā saka, ka meli ir bailīgo iemīļots paņēmiens, lai glābtu savu ādu. Bībelē – Salamana pamācībās 12:22 bez aplinkiem ir teikts: „Nepatiesas pļāpu rīkles šķiet Tam Kungam negantība”.
Meli – tas ir pretīgs grēks, un Tas Kungs to viennozīmīgi nosoda. Tādēļ meliem nav un nevar būt nekādu attaisnojumu un atvainošanās. Kristietim nevar būt tādi jēdzieni, kā „mazi meli”, „balti meli”, „piespiedu meli” un noteikti jau nu ne „meli, lai aizstāvētu Dieva darbu”, tādēļ ka Tas Kungs ir pats spējīgs aizstāvēt savu darbu, un Viņam nav jāķeras pie sātana viltībām. Jebkuri, pat vismazākie meli izaug par lieliem, un tādēļ mēs agrāk vai vēlāk nonākam nepatikšanās.
Dievs ir patiesība. Viņā nav un nevar būt nekādu melu, tādēļ mēs zaimojam, ja, skaidrojot Bībeli, melus saucam par gudrību. Piemēram, ir sludinātāji, kuri saka, ka Dievs gudri izmantoja Rebekas melus, lai nepieļautu Īzaka kļūdu, kad viņš vēlējās piešķirt pirmdzimtā svētību nevis Jēkabam, bet Ēzavam.
Tāds Svēto Rakstu skaidrojums ir izdevīgs tiem, kuri vēlas attaisnot vai noslēpt savus personīgos melus, bet, vai tam var piekrist? Vai tad Visuaugstajam nebija citu iespēju, lai piepildītu Savu plānu? Vai tiešām Viņam bija nepieciešama tāda „Palīdzība”?! Bet Rebeka? ...Ko viņa panāca, pasteidzoties Dievam priekšā un izdarot šo „lāča pakalpojumu”? Ar mānīšanos dabūjis pirmdzimtību, Jēkabs bija spiests bēgt uz svešu zemi, nekad vairs neredzot savu māti, kura tik akli viņu mīlēja. Nostājoties uz melu ceļa, viņš vairākkārtīgi tika pats piemānīts no sava sievastēva puses, bet pēc tam gandrīz gāja bojā no sava brāļa rokas. Tikai Dieva iejaukšanās novērsa vēl vienu brāļa nogalināšanu. Tādi ir bijuši un vienmēr būs melu augļi. Ne velti tautā saka: „Meliem īsas kājas”, bet tas nozīmē, ka ar melu palīdzību tālu netiksi. Agri vai vēlu tie tevi pievils un tad ar uzviju būs jābauda šie vērmeļu rūgtie augļi.
Fakts, ka pasaulē, kur valda melu tēvs, viss ir būvēts uz apmānu, mūs vairs nepārsteidz. Vēl jo vairāk, izaugot melīgā sistēmā, mēs tā pierodam pie tāda lietu stāvokļa, ka pārstājam to pamanīt un paši bieži vien sākam mānīties. Apzināti vai neapzināti mēs atkal un atkal sarunās ar citiem pieļaujam nepatiesību. Pēc tam it kā aptveram un jūtamies neveikli, bet meli jau ir izteikti, nereti arī jau nodoti tālāk.
Pie meliem ķeras, lai sevi attaisnotu, slēptu vai notušētu kaut ko nepatīkamu, lai izvairītos no nopēluma vai nosodījuma, citu acīs parādītu sevi labāku nekā esi patiesībā, noslēptu sava rakstura neglītās puses. Nevar uzskaitīt visus variantus un situācijas, kad mēs ķeramies pie meliem. Beigu beigās tie tā iedzīvojas mūsu dzīvēs, ka mēs tos vienkārši vairs neievērojam.
Īpaši skumji ir tas, ka meliem ir izdevies iekļūt ne tikai visās zemes dzīves sfērās, miesīgajā dzīvē, bet arī garīgajā sfērā, līdz pat kristiešu kalpošanām. Kāds cilvēks, kurš priekš mūsu laikiem ir ļoti patiess un taisnīgs, izmisumā teica: „No sākuma es pazaudēju ticību politiķiem, tad pārstāju ticēt tam, ko runāja darbā, bet pēc tam pievīlos no kanceles runātā patiesumā”.
Šāds kristieša izteikums no pirmā acu uzmetiena liekas šokējošs. Kā kaut ko tādu var runāt par vietu, kur tiek piesaukts Dieva, Kurš ir Patiesība, Vārds?! Taču, ja iedziļināmies šo vārdu jēgā un salīdzinām ar to, kas notiek kristiešu sapulcēs, neviļus pārņem šausmas.
Ja izsekotu svētrunām, kurās ir teikts par mīlestību, cieņu, vienotību, citu cilvēku rūpju atvieglošanu, sapratni un līdzcietību, bet pēc tam salīdzinātu ar dažu sludinātāju un viņu klausītāju reālo dzīvi, tad nāktos pievilties. Izrādās, ka runāt ir daudz vieglāk nekā īstenot dzīvē pateikto. Tā nu iznāk, ka, mācot citus, pārliecinot viņus rīkoties pareizi, pierādot, ka Dieva Vārds neprasa no mums neko neiespējamu, bet pašiem to nedarot, mēs mānāmies. Te nāk prātā Dāvida vārdi: „Palīdzi, ak Kungs, jo svētie ir zustin zuduši un ticīgo tik maz ir palicis starp cilvēku bērniem! Viltu viņi runā cits caur citu. Ar smaidu uz lūpām viņi runā ar divkosīgu sirdi.” (Ps. 12:2-3). Nu ko, kā redzams, mainās tikai laiki, bet ne cilvēki, kuri savā grēcīgajā un kritušajā dabā paliek tādi paši, kādi bijuši tūkstošiem gadu atpakaļ.
Nemaz neaizdomājoties, mēs varam melot ne tikai svētrunās, bet arī dziedot, kad slavējam To Kungu. Neticiet? Tad nu izsekosim tam, par ko dziedam. Piemēram, daudzi zina kristiešu dziesmu: „Labi, kad visi mēs kopā saplūstam vienotā slavas dziesmā...”.
Tā mēs dziedam, bet vai tiešām izrunājot vārdus par vienotību, mēs esam vienoti? Vai patiesi esam kā viena sirds un viena dvēsele ar savu tuvāko, kurš arī atrodas šajā sapulcē? Ja jā, tad no kurienes ceļas apvainojumi, strīdi, nesaprašanās, nevienprātība, kas no iekšienes plosa mūsu draudzes un baznīcas?
Lūk, vēl dziesma: „Mēs mundrāk dzīves ceļu iesim, ja Jēzum uzticēsimies...”. Mums šķiet, ka mēs uzticamies Jēzum, bet mundrums mūsu sekošanā Jēzum nav redzams. Parasti mēs klunkurējam pa Dieva ceļu, knapi velkot savas kājas.
Vēl kādas kristiešu dziesmas vārdos mēs apgalvojam, ka: „Visu atdodu es Jēzum, viss es Viņam piederu...”. Bet vai tā tas ir? Vai tiešām, visu, kas mums ir, mēs atdodam Glābējam? Ja jā, tad atbildiet uz jautājumu, cik daudz laika jūs Viņam veltāt? Piecpadsmit, divdesmit minūtes rīta un vakara lūgšanai, un pāris stundas svētdienas dievkalpojumam? Kur paliek pārējā, lielākā daļa mūsu laika? Diemžēl visam kam: mājai, televizoram, apģērbam, mašīnai, datoram, hobijiem, izpriecām un draugiem, – tikai ne tam, lai meklētu kontaktu ar To Kungu.
Tātad, vai tad mēs neesam liekuļi, kad dziedam? Mēs ne tikai neatdodam Jēzum visu, bet vēl arī apzogam Viņu, paturot to, kas Viņam pēc taisnības pienākas. (skatīt Maleahijas 3:8). Mūsu apgalvojums, ka „viss piederu Viņam” arī nav taisnība, tādēļ, ka nevar pilnībā piederēt Viņam un plēsties vai pušu kalpojot savam „ES”, ko mēs bezgalīgi mīlam.
Ir arī dziesma, kuru labprāt dzied laulību ceremonijās. Tajā, vēlot jaunlaulātajiem svētību, mēs lūdzam Dievam, „Viņu kopība svētā, lai neirst nekad...”, bet savu personīgo laulību saraujam gabalos ar nemitīgiem pārmetumiem, neapmierinātību, apvainojumiem, neiecietību, prasīgumu un kliedzošu egoismu.
Baznīcas korī ar iedvesmu var dziedāt: „Ak, Lielais Dievs...”, bet, izejot no turienes, par „Lielo” var darīt sev jebkuru un jebko, tikai ne Dievu.
Tad nu, kā redziet, melot var dažādi, un tādēļ, ka tu to nesaki, bet dziedi, tas nepārstāj būt par meliem.
Dīvains ir fakts, ka cilvēks viegli sadzīvo ar saviem meliem, bet citu cilvēku melīgums viņu drausmīgi tracina. Bieži nākas dzirdēt: „Ar šo cilvēku es nevēlos vairs nekādas darīšanas! Viņš melo uz katra soļa! Es viņam vispār neuzticos!” Taču pēc kāda laika, šis, neiecietīgais pats melo, acis nepamirkšķinot. Tādi, lūk, mēs, cilvēki, esam. Kā izskatās, mums visiem ir iedzimta tālredzība, lai pamanītu grēkus: svešus pamanām pa gabalu, savus pat deguna priekšā neredzam. Šis princips sevišķi labi saskatāms, kad nosoda un kritizē.
Nosodījums – tas ir neatbilstošs viedoklis par kādu vai kāda nopelšana. Doto jēdzienu nedrīkst jaukt ar apspriešanu, ar kuru ir domātas veselīgas pārdomas un kaut kā novērtējums, kam seko savu domu vai viedokļa izteikšana. Tātad, ja vārdā „nosodījums” ir ielikta negatīva jēga, tad vārdā „apspriešana” pārsvarā ir pozitīvais. Kaut ko apspriest ne vienmēr nozīmē nosodīt. Brīžiem mēs tā baidāmies nosodīt, ka uzskatām par labāku klusēt, pat ja sev līdzās redzam skaidru nelikumību. To, protams, izmanto daži „dievbijīgie”, kuri uz katru mēģinājumu viņus atmaskot, aizver mums muti ar labi zināmiem vārdiem no Rakstiem: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mat. 7:1).
Dievs mūs nav radījis kā robotus vai aklas marionetes. Viņš patiesi nevēlas, lai mēs, aizmirstot savu spēju saprātīgi spriest un kritiski analizēt, taptu citu vadīti. Ne velti taču mums ir atstātas pamācības Bībelē: „Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē” (1.Jņ, 4:1); „Pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet” (1.Tes. 5:21).
Tādēļ ir svarīgi taisni tiesāt, tur, kur tas ir mūsu pienākums un izvairīties tiesāt tad, kad to aizliedz Bībele. Tā piemēram, nedrīkst tiesāt cilvēkus, ja viņi rīkojas ne tā, kā mums gribētos. Mēs taču neesam visu zinoši un nevaram zināt šīs rīcības motīvus. Tāpat mēs nedrīkstam kritizēt citu ticīgo kalpošanu, jo par to viņi atskaitīsies Tā Kunga priekšā. Bet mums ir veselīgi jāizvērtē visādas mācības, vai tās nav pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, lai mēs nenokļūtu zem sveša jūga un nesāktu Dieva vietā pielūgt cilvēku. Citiem vārdiem sakot – Tas Kungs aizliedz viena veida tiesu, bet atbalsta citu. Nosodīt citus par viņu kļūdām – nozīmē atteikties piedot, aizmirstot, ka paši, iespējams, vairāk grēkojam. Attiecībā pret tuvāko ir pieļaujams tikai pazemīgs aizrādījums. Taču, ir arī apžēlojoša tiesa, kura nenosoda, bet atšķir ticību no neticības, patiesību no maldiem, īstenību no tās viltojuma.
Saprātīga apspriešana un pareizs novērtējums var kļūt par atslēgu ceļā uz patiesību. Šādas pareizas pieejas piemēru var atrast Apustuļu darbos 17:10-12. Šeit Pāvils ne tikai nenosoda, bet pat uzmundrina un atbalsta Berojas ticīgos, kuri uzklausījuši viņu, sākuši pārdomāt un cītīgi pētīt Svētos Rakstus, lai pārliecinātos, vai tas, ko viņi dzirdējuši atbilst rakstītajam. Ja mūsdienu kristieši biežāk nodarbotos ar pie sevis notiekošā apspriešanu, tad velns nevarētu ieņemt tik daudz vietas, un draudzēs neieviestos tas, kas nepārprotami ir pretrunā ar Dieva Vārdu (kā diemžēl pie mums tas nereti notiek).
Tomēr spriežot un apspriežot vajadzētu būt modriem, jo savas miesīgās dabas dēļ mēs viegli pārkāpjam robežu starp apspriešanu un nosodīšanu. Jo ne velti Dieva Vārds saka, ka „tiesa un spriešana ir tuvu stāvošas” (Īj. 36:17).
Kas attiecas uz tiesāšanu (nosodīšanu), tur mēs visi esam lieli meistari. Pamanīt cita kļūdu, ievērot viņa netikumus un vājības, saasināt uzmanību uz viņa aizkaitināmību, nepareizo intonāciju un uzvedību – uz to mums ir īpašs jūtīgums un saasināta redze. Mēs ne tikai lieliski redzam cilvēku trūkumus, bet tiecamies tos īpaši sameklēt.
Šai sakarā ir lielisks Deivida Mac Kaslanda komentārs, kurš skan tā: „Ir neprātīgi pievienoties „skabargoloģijas” speciālistiem, ja pats slimo ar „baļķismu”. Reiz, savā Kalna sprediķī Jēzus teica: „Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? (Mat. 7:3). Ja termins „skabargoloģija” būtu skaidrojošajā vārdnīcā, tas būtu paskaidrots apmēram tā: „Nekļūdīga un momentāna sava tuvākā trūkumu atrašana. Ļoti populāra zinātne. Nevar atkauties no gribētājiem to studēt.” Bet ja tajā pašā vārdnīcā būtu „baļķoloģijas” skaidrojums, tur būtu rakstīts sekojošais: „Slimība, kas izkropļo slimnieka pašnovērtējumu, pilnībā atņem slimniekam spēju atzīt savas personīgās kļūdas. Sastopama it visur.” Ja ticam mūsu Kungam, tad no tās izārstēties var tā: „Izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mat. 7:5). Lai saprastu mājienu, nav jābūt ne namdarim, ne oftalmologam. Mēs visi esam skabargoloģijas speci un visi ciešam no baļķisma. Ak, ja mēs šodien neskatītos uz svešām skabargām, bet ķertos pie saviem baļķiem – daudz kas izmainītos!”
Lasot šīs rindiņas, neviļus jāsmaida. Cik trāpīgi un precīzi pateikts, patiesi? Cik precīzi novērtējumi un cik pareizs raksturojums mēles slimībām, tās spēj ķert katru no mums! Piekritīsiet, ka, patiešām, ir par ko aizdomāties.
Vienā solī ar tiesāšanu iet kritizēšana, pie tam ne jau tā veselīgā, kuras mērķis ir kaut ko apspriest un novērtēt, lai atrastu trūkumus, bet ļaunā un graujošā, kas balstīta negatīvā, augstprātīgā spriešanā par kādu (vai par kaut ko), lai meklētu vēlamās nepilnības. Tādu ļaundabīgu kritiku labāk būtu saukt par kriticismu, tā ir cilvēka nosliece būt pārlieku prasīgam un kritizēt visu pēc kārtas, visur redzot tikai slikto.
Jāsaka, ka to, kuri mīl kādu pakritizēt ir ļoti daudz, bet to, kas ar savu kritizēšanu spēj celt un audzināt – ļoti, ļoti maz. Īpaši bieži nākas saskarties ar kritizētājiem, kuri to uzskata gandrīz vai par savu aicinājumu, visur meklēt tikai nepilnības. Tādiem cilvēkiem neizdarīsi pa prātam, viņiem viss nepatīk, viss ir ne tā kā vajadzētu būt pēc viņu domām. Bieži, paši neko nespējot, viņi nokauj citu labos nodomus un iniciatīvu, visādi graujot viņu autoritāti un tādā veidā atņemot spēku.
Pie šādiem pieder tā sauktie „atmaskotāji”, kuri pa labi un kreisi steidzas atmaskot citus. Raksturīgi, ka šādi uzvedas tie, kuriem nebūtu morālas tiesības uz to, jo viņu garīgais stāvoklis un personīgā dzīve ir ļoti tālu no pilnības. Spriediet paši, vai ir prātīgi, sēžot savu grēku un problēmu netīrajā peļķē, censties kādu vest pie prāta, kurš ir daudz cienīgāks un labāks par tevi?
Tiem, kuri nodarbojas ar šo, derētu zināt, ka Tas Kungs pieļauj tikai viena veida kritiku – ar mērķi palīdzēt tuvākajam, jeb, atmaskošana mīlestībā. Ja jūs vēlaties cilvēkam palīdzēt, ja jūs uz to mudina mīlestība, ja jūsu sirds vēlēšanās ir izpatikt Dievam, tad varat kritizēt. Bet ja jūs nevirza mīlestība, bet skaudība, ļaunums un atriebība, tad labāk pievaldiet savu mēli, tādēļ ka kritika, kurā nav mīlestības, saudzības un patiesa vēlēšanās palīdzēt, var kļūt par cietsirdīgu un graujošu spēku. Sevišķi bīstami tā ir, ja kritizē kādu viņam aiz muguras. Tad tā jau vairs nav kritika, bet baumas, apmelojumi un ļaunvārdība.
Redzot mūsdienu baznīcu un draudžu bēdīgo garīgo stāvokli, ir viegli ļauties kārdinājumam sākt kritizēt un tiesāt Dieva tautu. Te nu jābūt ļoti uzmanīgam. Lai cik taisnīga būtu šī kritika, kritizētājam tā parasti beidzas bēdīgi. Ja jau Dievs neatstāja bez soda savu uzticīgo kalpu Mozu, kurš tikai reizi nepareizi rīkojās, tad cik gan stingri Viņš var ko prasīt no mums, ja pārkāpsim noliktās robežas. Pat atrodoties tuksnesī un sadusmojot Dievu ar savu neuzticību, kurnēšanu, kalpošanu elkiem, netiklību un daudziem citiem grēkiem, Israēls tik un tā palika Dieva tauta. Par viņu atkāpšanos no patiesības Dievs viņus stingri sodīja, nodeva viņus ienaidnieku rokās, brīžiem desmitiem tūkstošus nogalināja, tomēr nepameta un neatraidīja, neļaujot nevienam iejaukties Viņa suverēnajā plānā.
Tikai Tam Kungam ir tiesības tiesāt savu tautu. Līdzīgi kā uzticamie svētie, kuri skumst un smagi nopūšas par visām negantībām, kuras reiz ir notikušas Izraēlā, mēs varam skumt, censties vest pie prāta un atmaskot tagadējās Dieva tautas atsalšanu un garīgu atkāpšanos, bet tiesāšanu tomēr atstāt Dieva rokās. Mēs taču neesam spējīgi sasniegt Dieva domas, ceļus un plānus. Tie ir pārāki par mūsu cilvēcisko saprašanu. Mums nesaprast kā var savienoties Viņa taisnīgums, taisnums un grēka neieredzēšana ar neaptveramu žēlastību, žēlsirdību un gatavību piedot.
Pie tam, nevar aizmirst, ka Tas Kungs spriež ne tā kā cilvēki, un ka pie Viņa „žēlastība nebēdā par tiesu” (Jēk. 2:13). Viņš neieredz grēku, bet mīl grēcinieku, un nevēloties viņa bojāeju, dara visu, lai viņš nožēlotu grēkus un iemantotu Mūžīgo Dzīvību. Tieši tādēļ mums, cilvēkiem, ir bīstami ielauzties sfērā, kur valda Dievs un kur tikai Viņam pieder pēdējais vārds.
Ja cilvēka sirdī ieperinājusies kritika, augstprātība, nosodīšana un ļaunums, tas ļoti drīz izliesies caur muti. Tā dzimst ļaunvārdība, ar to domājot dzēlīgus, nelabvēlīgus vārdus un izteikumus par kādu vai kaut ko, ko cilvēks ir izteicis ļaunā, satraukti naidīgā noskaņā.
Cilvēkus, kas runā ļaunus vārdus, vēl sauc par ļaunvalodīgiem, tādēļ, ka viņi par citiem mīl izteikties indīgās un ņirdzīgās frāzēs. Viņiem – nedod ēst, bet ļauj vaļu izliet savu dvēseles indi pār kādu. Savu nelabo jūtu vadīti, runājot ļaunu un aplejot ar netīrumiem citus, viņi aizmirst par to, ka Dievs dzird visu. Jā. Viņš dzird kurš, ko un par ko runā un par katru netaisnu, apsūdzošu vārdu no mums prasīs atskaiti.
Visu šo, mēs, protams, labi zinām, tikai nezin kādēļ nepildām. Jo nevienam nav noslēpums, ka Dieva tautas vidū ļaunvārdība ir plaši izplatīta. Pie tam, šādu neiecietīgu sarunu galvenais objekts ir mūsu tuvākais, nereti pat tās pašas draudzes loceklis, kurš, protams, tajā brīdī nav klāt. Ar nožēlu jāsaka, ka daudz ir tādu cilvēku, kuri ļaunvārdībā rod prieku. Liekas, ka viņiem pat prātā neienāk doma, ka šie izteiktie vārdi tiek likti uz Dieva svaru kausiem un tikai pavairo, jau tā smago grēku mēru. Nomelnojot citus, ļaunvārži neaizdomājas, ka tādā veidā atklāj savu personīgo būtību, tā apstiprinot tautas parunu: „Katrs spriež pēc savas samaitātības pakāpes”.
Dīvaini, ka pat visiem zināmais bauslis „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku” (2.Moz. 20:16), nedz apustuļa Jēkaba brīdinošie vārdi par bēdām, ko nes ļauna mēle, ļauna runātājus neapstādina un neieliek viņos bailes par gaidāmo atmaksu mūžībā. Te nu tiešām patiesi uzrakstīts: „Viņu mēle ir nāvīga bulta” (Jer. 9:7) un „Taisnā mute ir dzīvības avots, bet bezdievīgo muti aizbāzīs bēdas” (Sal.pam. 10:11).
Nav, kur paslēpties no mēles pātagas. Tā mūs sasniedz visur. Mēlei nevar likt klusēt. Ne velti senos laikos Krievijā teica: „Katru mutīti ar lakatiņu neapklāsi”. Tādēļ vislabākā atbilde uz jautājumu, ko iesākt ar tādiem cilvēkiem, ir lasāma apustuļa Pāvila vēstulē: „...no tādiem izvairies” (2.Tim. 3:5).
Ļaunvārdības grēks izriet no skaudības un nāk no paša velna. Vārds „velns” nozīmē melis. Atklāsmes grāmatā par viņu ir teikts, ka viņš mūsu brāļus dienu un nakti apsūdz Dieva priekšā (Atkl. 12:10). Tādā kārtā, tas, kurš ļauni runā par savu brāli, vai māsu, līdzinās pašam velnam un var dalīties ar viņu savā liktenī.
Ļaunvārdības spilgti piemēri ir tenkas un apmelojumi. Tenkas – tās ir baumas par kādu vai kaut ko, kas balstās neprecīzos vai apzināti sagrozītos faktos, bet apmelojumi – meli, kas apzināti izplatīti, ar ļaunu nodomu kādu aptraipīt (apmelot). Kaut Dieva Vārds stingri nosoda šādu rīcību, cilvēki ļoti bieži to izmanto, brīžiem pat nemaz to neapzinoties.
Ak, cik daudz bēdu ir atnesušas dažādas tenkas un apmelojumi radu, ģimenes, draugu, ticības māsu un brāļu vidū! Cik gan siltu, draudzīgu un tuvu attiecību ir izjaukts! Cik likteņi un dzīves ir pārvērstas gruvešos!
Īpaši skumji ir tad, kad baumas un apmelojumi nāk no kristiešu un tuvu draugu mutēm. Šādos gadījumos tās ir spējīgas iznīcināt un burtiski nogalināt dvēseli. Ne velti, brīdinot par tādiem „draugiem”, Jeremija, kurš daudzkārt bija piedzīvojis nodevību un bēdas, saka; „Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujieties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo. Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat citādi nevar... Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus.” (Jer. 9:3-4,7).
Gadās arī tā, ka cilvēks pat nepamana, ka ir kļuvis par ļauno vārdu avotu. Piemēram: viņš gatavojas stāstīt par kādu lietu. Iespējams, no visas sirds un vislabāko mērķu vadīts, viņš domā teikt tikai patiesību. Iekšējā balss no Tā Kunga viņu brīdina : nerunā! Uz īsu laiku tas palīdz, un viņš atturas, bet kā jau bieži mums gadās, pēc dažām minūtēm tiek izstāstīts tas, kas bija atradies uz mēles gala. Nepaspēja vēl tas līdz galam notikt, te viens, te otrs sāk balstīties uz dzirdēto, un saruna ieņem melīgu, vai pat ļaunu raksturu. Tādā veidā, nepaturot savu mēli aiz zobiem, šis cilvēks kļūst par ļaunvārdības avotu un ir pilnībā atbildīgs par notikušo.
Cilvēku ļauna aprunāšana, lai kādā veidā tā notiktu, melīgi apvainojumi, baumas un apmelojumi, parasti dziļi ķeras pie sirds, izraisa sašutumu un aizvaino mūs. Tikai nedaudzi spēj to mierīgi un vīrišķīgi paciest; – tā kā to izdarīja Dāvids, dzirdot kā viņu lādēja Šimejs, kad ķēniņš bēga no paša dēla. „Ļaujiet tam, lai viņš lādas”, – viņš teica saviem draugiem, kuri vēlējās aizvērt nelabvēlim muti (2.Sam. 16:11). Bet mums tādās situācijās gribas aizstāvēties, attaisnoties un mazgāties baltiem. Jo vairāk mēs sapratīsim, ka Dievs to pieļauj mums par labu un pēc Sava prāta, jo mazāk pievērsīsim uzmanību tam, ko par mums runā. Protams, var pieprasīt pretiniekiem, lai viņi pamato savus apvainojumus, vai visiem dzirdot pateikt, ka tie ir meli, – bet, vai tomēr nav labāk kā Dāvidam, saņemt visu savu pacietību un gaidīt, kad tevi attaisnos Pats Dievs. Ja tici, ka Dievs tev vēl tikai labu, tad varēsi paciest visas pārestības.
Dzīve zina neskaitāmus ļaunvārdības upurus un arī tos, kuri ļāva pieliet savas ausis pilnas ar indi. Daudzas labas cilvēku attiecības ir tikušas sagrautas tikai tādēļ, ka kādam mēle bija līdzīga čūskas dzelonim. Gadiem un gadu desmitiem saindētās dvēseles savās sirdīs iznēsā ļaunumu pret tiem, kuri faktiski neko sliktu viņiem nav izdarījuši. Ļaunvārdību, baumas un apmelojumus ir ļoti viegli izplatīt, bet, to rūgtos augļus iznīcināt ir gandrīz neiespējami. Ne velti sens krievu sakāmvārds saka: „Kas ar mēli runāts, to ar cirvi vairs neizcirst”. Un spilgts piemērs šim ir kāds notikums, kurā kādas pareizticīgo draudzes māsa par kaut ko sāka neieredzēt savu mācītāju.
Lai kur viņa būtu, visur runāja tikai sliktu par viņu, nez no kurienes ņēma kompromitējošus faktus un cilvēkus noskaņoja pret mācītāju. Pagāja gadi un beidzot pienāca tāds brīdis, kad viņa saprata savu grēku un no sirds to nožēloja. Atnākot pie mācītāja, viņa ar asarām izsūdzēja savu ļauno darbu un lūdza viņam piedošanu.
„Labi”, – atbildēja mācītājs. – „Es esmu gatavs tev visu piedot, ja tu izpildīsi vienu uzdevumu. Aizej uz mājām, nokauj vistu un atnes man, pa ceļam izplūcot no viņas spalvas un nometot tās tur, kur tu iesi”.
Sieviete ļoti nopriecājās, ka no viņas neprasīja neko vairāk, aizsteidzās uz mājām, izdarīja visu, kā bija teikts. Drīzumā atgriezusies, apmierināta pastiepa mācītājam nokauto un noplūkto vistu.
„Paldies”, – viņš teica, pieņemot šo dāvanu, – „bet tas vēl nav viss. Tagad tev jāgriežas atpakaļ pa to ceļu, pa kuru tu nāci šurp un visos stūros un ielās jāsavāc visas tās spalvas, ko tu izmētāji, un jāatnes man.
„Ko!?” – šausmās iebļāvās sieviete. – „Kā gan es varu to izdarīt, kur man tās meklēt, ja vējš tās ir iznēsājis pa visurieni un aiznesis jau tālu no vietas, kur es tās nometu!...”
„Tu pareizi saki”, – teica mācītājs. „Spalvas vairs nesalasīsi, tāpat kā tos nelabos apvainojumu un baumu vārdus, ko tu par mani izplatīji. Piedot es tev piedodu, bet kā būs ar to ļauno sēklu, ko tu tik dedzīgi sēji citu dvēselēs?...”
Līdzīgi stāsti ir visapkārt gan senos laikos, gan mūsdienās. Divas svētītas draudzenes – kristietes, daudzus gadus kopā strādāja Tā Kunga Vīna Dārzā. Viņas palīdzēja cilvēkiem un viena otrai. Kopīgā kalpošana, uzticēšanās un savstarpējā sapratne viņas tā satuvināja, ka pat ārēji viņas kļuva līdzīgas, un cilvēki viņas uzskatīja par māsām. Bet velns, kurš ne velti nes „apmelotāja” slavu, necieš un nevar pieļaut vienotību. Lai to varētu sagraut, viņš ņem talkā dažādus ieročus. Vieni no viņa mīļākajiem ieročiem ir skaudība, greizsirdība un nocietināšanās, kurus ar lieliem panākumiem viņš varēja izmantot arī šeit.
Reiz viena no sievietēm sacēlās pret otru tādā niknumā, ka varēja tikai pabrīnīties. Viņas jaukā seja kļuva cieta un atbaidoša. Vien viņai zināmu apsvērumu vadīta, viņa sāka izplatīt visizsmalcinātākās baumas par savu bijušo draudzeni, sējot cilvēku sirdīs ienaidu, ļaunas aizdomas un nosodījumu.
Tad viņai likās, ka tas nav pietiekoši, un viņa sāka otras sievietes bijušajiem draugiem un paziņām izsūtīt vēstules un audiokasetes, kurās par to sievieti, ar kura kopā strādāja daudzus gadus, izplatīja prātam neaptveramus faktus un apvainojumus.
Atbildes reakcija no pirmās sievietes bija klusēšana. Viņa nevienam neko neskaidroja, netaisnojās un neaizsargājās, bet krita Tam Kungam pie kājām un lūdza uzrādīt tās kļūdas, ko viņa bija pieļāvusi un kuras bija kļuvušas par iemeslu šai ļaunvārdībai. Un Debesu Tēvs to izdarīja. Sakārtojot savu nodarījumu, māsa turpināja savu kalpošanu vēl svētīgāk, bet, kas attiecas uz aprunātāju, tad viņas garīgais stāvoklis līdz pat šim laikam liek vēlēties ko labāku.
Visa nelaime ir tajā, ka mēs nevēlamies ņemt vērā vienkāršu faktu, ka dzīvē „viss plūst, viss mainās”. Visi cilvēki ir spējīgi sagrēkot un pieļaut kļūdas. Taču, ja viņš, sapratis savu netaisnību, nāk grēku nožēlā pie Dieva un saviem tuvākajiem, Tas Kungs piedod, nomazgā un izdarīto padara par labu mācību tālākai dzīvei. Pie tam, mēdz būt tā, ka pakritušais pieceļas un ar Jēzu iet tālāk, bet viņa „atmaskotājs”, kas tā priecājās par savu „uzvaru”, garīgi kļūst vājš un arvien vairāk atsalst, tā ka beigās no viņa „triumfa” vairs nekas pāri nepaliek.
Šajā sakarā nāk prātā liturģiskā himna no pravieša Mihas grāmatas: „Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr Tas Kungs ir mana gaisma! Es panesīšu Tā Kunga dusmas, – jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, – kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību. Manai ienaidniecei tas būs jāredz un pašai par lielu kaunu arī jāatzīst...”. (Mih. 7:8-10). Ļaunvārdība ne tikai nenes svētību tās runātājam, bet uz visu viņa turpmāko dzīvi atstāj dziļas un tālejošas lāsta sekas. Bieži šis ļaunums atgriežas pie viņiem caur bērniem, draugiem un radiniekiem.
Izņemot mēles grēkus, kas vērsti pret citiem, ir vēl kādi netikumi, caur kuriem mēs cilvēku acīs sevi atmaskojam, un viņi redz mūs kā nepilnīgus, nekaunīgus un ļoti, ļoti miesīgus. Pie tādiem grēkiem pieder pļāpīgums, tukšvārdība, muļķīgas runas, lielība, glaimošana un lamas.
Pļāpīgs ir tas cilvēks, kurš mīl daudz runāt un nespēj saglabāt noslēpumus. Viņam, kā saka „Kas prātā, tas uz mēles” un tādēļ viņa valoda ir neapdomīga un pārsteidzīga. Kā zinām – kur daudz vārdu, tur neiztiek bez grēka. (Sal.pam. 10:19).
Reti kurš mīl šādus cilvēkus. Parasti no viņiem vairās, lai nebūtu jāiesaistās sarunās, jo, ja pļāpa sāk runāt, viņu nevar apstādināt. Viņš grab un grab bez apstājas. Papildus savai pļāpībai viņi ir arī ziņkārīgi. Jo, lai varētu ar kādu parunāt, vajag atrast interesantu tēmu. Bet pie interesantā vienmēr pieder viss jaunais. Un tā nu pļāpātāji cenšas savas ausis turēt plaši atvērtas, lai varētu ko tādu saklausīt. Šai ziņkārībai vairāk ir pakļautas sievietes, bet arī stiprais dzimums slimo ar šo netikumu.
Mēs jau runājām, ka nedrīkst baumot, bet „paskrubināt kāda kauliņus” – mīļākā mūsu nodarbe. Padalīties ar jaunumiem, papļāpāt par šo un to, tas ir kļuvis par mūsu cilvēciskās kontaktēšanās ikdienas normu. Ar ko nodarbojas kaimiņš, ko dara viņa bērni, kā uzvedas paziņas, kas notiek ticības brāļu un māsu ģimenēs, kurš ar kuru draudzējas, kurš ar kuru taisās precēties, kurš kuram ir ko pateicis, kad mūsu brālis nav pareizi rīkojies, ko runāja brāļu sapulcē un kurš kā uzvedās, kā izskatījās un kas viņiem bija mugurā... Pļāpām un runām tēmas var atrast pietiekoši. Jaunumi plūst kā no pārpilnības raga. Ja tik ir vēlēšanās runāt, tad jau tēmu varēs atrast. Un sēd tādi biedrīši un draudziņi un stundām ilgi „trin mēles”, nemaz nedomājot, ka reiz viņiem par to visu vajadzēs atskaitīties.
Ar pļāpāšanu ciešā saistībā ir tukšvārdība, tas nozīmē – izrunāt liekus, nevajadzīgus vārdus, kuri vispār nav nepieciešami. Runājot pa tukšo mēs nodarām sev un citiem tikai ļaunu, jo ir rakstīts: „Bet Es jums saku: Par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.”; „No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.” (Mat. 12:36, Efez. 4:29).
Tur kur ir pļāpīgums un tukšvārdība, parasti mīt arī muļķīgas runas – apzināta citu smīdināšana, izsakot nepiedienīgus jokus vai stāstot anekdotes. Par šiem netikumiem Bībelē ir teikts skaidri un nepārprotami; „...lai... jums ir sveša... tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība” (Efez. 5:3-4).
Lai izvairītos no tukšvārdības un pļāpības grēka, laiku pa laikam ir labi uzdot sev jautājumu: „Vai es gadījumā nesirgstu ar runas nesavaldīšanas grēku? Vai nepavadu savu laiku tukšā pļāpāšanā, vieglprātīgās sarunās un apspriešanās, kas nes vien zaudējumus un ļaunumu?”
Nevajadzētu aizmirst, ka pļāpības gars ir Svētā Gara ienaidnieks, tādēļ, būtu vienkārši noziedzīgi zaudēt laiku tajā, kas grauj mūsu pašu dvēseli un arī citu dvēseles, tās visas garīgi iztukšojot.
Kur ir pļāpīga un ļauna mēle, tur, protams, aizvainojumi, sašutumi, apvainojumi, skandāli, konflikti, problēmas un nelaimes. Ja ir viss šis, tad nevar runāt par mieru un sakārtotību. Skumji, ka ne tikai pasaules cilvēki, bet arī daudzi kristieši, aizmirstot savu aicinājumu būt par zemes sāli sev apkārt esošajiem cilvēkiem, drīzāk kļūst par pipariem.
Lielība – tā ir cilvēka sevis paša, vai arī kādas savas labās īpašības, pārmērīga cildināšana, kas bieži vien ir visai apšaubāmas un stipri pārspīlētas. Lielīgais „ES” nepazūd no lielībnieka lūpām. Izskatās tā, it kā viss sāktos un beigtos ar viņu.
Neskatoties uz šī trūkuma nepievilcību, jābrīnās, cik daudziem cilvēkiem ir nosliece uz sevis lielīšanu. Iespējams, viņi rīkojas pēc principa: „Ja pats sevi nepalielīsi, neviens cits jau to neizdarīs”, vai „Kas gan sunim asti cels, ja ne pats”. Tādi cilvēki atrod iemeslu sevi paaugstināt pat tur, kur, liekas, nebūtu par ko. Viņi var stundām stāstīt par to, cik lieliski sevi kaut kur parādījuši, kā un ko izdarījuši, kā pēc nopelniem ir novērtēti, kā visi viņus cienīja un cik labi atsaucās par viņiem. Viņi izliek visu apskatīšanai: savu izskatu, savus talantus un spējas, kas viņiem ir dotas. Citi demonstrē savu prātu, attapību un saprātīgumu, citi visu laiku atceras to, kas viņi bija kādreiz. Viņu starpā ir tādi, kuri nepaguruši stāsta par reiz piedzīvotām garīgajām svētībām, vairākkārtīgi atkārtojot vienu un to pašu tā, ka klausītāji jau zina, par ko būs runa tālāk. Pie tam runātājs, protams, noklusē, ka šie piedzīvojumi ir sena pagātne, bet tagadne nebūt nav tik pievilcīga.
Ir vecāki, sevišķi mammas, kuras nepiekūst izcelt un paaugstināt savu bērnu esošās un visai apšaubāmās spējas. Klausoties šādas odas par savām atvasēm, neviļus prātā nāk kāda krievu tautas paruna: „Laba gan Anniņa, – to liela mamma un omiņa”. Zinot šo cilvēcīgo vājību, Bībele mums saka: „Lai tevi daudzina kāds cits, un ne tava paša mute, kāds svešais, un ne tavas paša lūpas.” (Sal.pam .27:2)
Var tikai brīnīties, kā lielīgie ļaudis nepamana to, ka, cenšoties sevi paaugstināt citu acīs, viņi panāk pretēju efektu un nevis pietuvina sev, bet atgrūž.
Ja visu izvērtējam, tad cilvēkam jau nav nekāda pamata lielīties. Jo mums jau nav nekas, kas nebūtu mums iedots. Izskatu un prāta spējas mēs saņemam piedzimstot. Ir muļķīgi lielīties ar saviem fiziskajiem dotumiem, jo arī tur nav mūsu nopelna. Mēs vienkārši tādi piedzimām. Visas mūsu zināšanas ir iegūtās izglītības rezultāts. Šo informāciju mūsu prātos ielika citi. Daudzus savus talantus mēs esam mantojuši no vecākiem un vienkārši tos izkopām, pateicoties darbam un neatlaidībai.
Apustulis Pāvils, vēršoties pie korintiešiem, uzdod taisnīgu un saprātīgu jautājumu, kurš attiecas arī uz katru no mums: „Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?” (1.Kor. 4:7). Un ja tas ir tā, ka viss, kas mums ir un ar ko mēs sirds dziļumos lepojamies, un sevi paaugstinām pār citiem, nav mūsu pūļu auglis, bet ir tikai dāvana, tad, patiešām, mums nav nekāda pamata, ar to lielīties un sajūsmināties par sevi. Labāk pateiksimies Dievam par visu labo, kas mums ir dots un ko mēs darām, tad mēs rīkosimies kā ir rakstīts: „lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu” (1.Kor. 1:31).
Glaimošana – tā ir viltīga izpatikšana, izlikšanās, ka piekrīti, liekulīga slavināšana, maigošanās ar nodomu kaut ko panākt vai pievērst vēlamās personas uzmanību. Glaimi ne tikai piesedz mūsu mērķu savtīgumu, bet ir arī garīga bedre tiem, uz kuriem mēs tos vēršam. Tā mēs bieži dodam iemeslu šai sirdij paaugstināties un tapt iedomīgai. Dieva Vārds mums iesaka izvairīties no glaimotājiem, brīdinot: „...liekulīga mute ir par iemeslu pazudināšanai.” (Sal.pam. 26:28). Nereti ir tā, ka tas, kurš tev ir glaimojis, kļūst par tavu pirmo ienaidnieku, baumu un apmelojumu izplatītāju. Lai cik tuvs un dārgs mums kāds būtu, nepieļausim glaimus attiecībās ar viņu, atceroties Rakstu vārdus: „Vīrs, kas liekuļo sava tuvākā priekšā, tas izstiepj viņa priekšā tīklu viņa soļiem” (Sal.pam. 29:5).
Par rupjību, šķiet, nevajadzētu pat atcerēties, jo Dieva bērnu vidū tai nevajadzētu būt. Diemžēl dzīve parāda, ka atsevišķās situācijās tas tomēr notiek. Sevišķi raksturīgi tas ir tiem, kuri, dzīvojot pasaulē, neganti lamājas. Šiem cilvēkiem tik ļoti ir jāuzmana sava mēle, ka pēc atgriešanās pat parasta saruna viņiem var būt īsts pārbaudījums.
Nepiedienīgi vārdi un izteicieni noraujas no mēles tad, kad cilvēks ir viens un atrodas stiprā nervu sasprindzinājumā. Dažreiz tie ir kā grūti valdāma naida izpausme. Lamāšanās – kā jūtu izpausme vilšanās brīdī. Gadās tā, ka lamuvārds izsprūk tad, kad atmiņā nāk notikums vai gadījums, kurā cilvēks izjuta apkaunojumu, neveiklību, samulsumu. Neskatoties uz lieliskiem nodomiem, lēmumiem, kas nākuši no sirds, lamas izsprūk no lūpām, pirms tu vēl esi par to padomājis, katru reizi tevi pārsteidzot.
Daži tā mokās ar šo nejauko ieradumu, ka zaudē cerības to jel kad uzvarēt. Šādus cilvēkus gribas mierināt, ka uzvara ir iespējama arī pār šo netikumu, tāpat kā pār visiem citiem. Tā gan nebūs viegla cīņa pašam ar sevi. Kā sevišķi spēcīgs ierobežojošs faktors šai cīņā noteikti var kalpot nerimstoša doma, – cik aizvainojoša šī vārdiskā netīrība ir Tam, Kurš ir Svēts un ir miris par mums Golgātā.
Nobeidzot garīgo slimību tēmu, ko izraisa mēles netīrība, gribētos nedaudz apstāties pie šo problēmu profilakses pamatmetodēm un ārstēšanas, ko piedāvā Bībele.
Sargājot kristiešus no nepareiziem secinājumiem un pārsteidzīgiem lēmumiem, Dieva Vārds māca strīdīgos jautājumos būt ļoti uzmanīgiem un nepaļauties uz viena cilvēka liecību. Mēs visi esam tendēti, noklausoties kāda viedokli, nostāties viņa pusē. Šī cilvēka vārdi mums liekas tik pārliecinoši, ka iekaro mūsu sirdi. Bet, paiet laiks un mēs uzzinām, ka tika izstāstīta tikai lietas viena puse. Noklausoties otras puses stāstījumu, mēs saprotam, ka mūsu pirmais sarunu biedrs ir izkropļojis faktus, vai vismaz tos pasniedzis sev izdevīgākā gaismā. Tādēļ Salamana pamācībās ir teikts: „Ikviens kā pirmais šķiet savas sūdzības lietā taisns esam; tikai kad lietā iesaistās viņa pretinieks, tā noskaidrojas” (Sal.pam. 18:17).
Tā vietā, lai kādu notiesātu, ir jāpaciešas, kamēr noskaidrojas visi fakti. Vecās Derības laikā nevienu nedrīkstēja apvainot, ja nebija divi vai trīs liecinieki (5.Moz. 19:15). Neievērojot šo likumu, mēs riskējam salauzt sirdis, nomelnot kāda labo vārdu, ienest baznīcā šķelšanos, sagraut draudzību.
Tieši tāpat jārīkojas, ja tas attiecas uz mums personīgi. Ja kāds ir mūs apbēdinājis, nevajag steigties to stāstīt visiem pēc kārtas, bet ķerties pie Bībeles padoma: aiziet pie šī cilvēka un censties nokārtot šo konfliktu. Jo Dieva bērniem ir jāizplata mīlestība un patiesība, nevis dusmas un šķelšanās. Ja mēs vienmēr rīkotos pēc Svēto Rakstu ieteikuma, mūsu vidū būtu mazāk netaisnības un sāpju.
Katrs no mums var izvairīties no garīgas slimības attīstības, kas rodas no mēles nesavaldības, ja biežāk atcerēsies Tā Kunga vārdus: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem (Mat. 7:12). Katru reizi, kad tava mēle grib kādam cilvēkam teikt ļaunu vārdu, uz mirkli apstājies un uzdod sev jautājumu: „Vai es gribētu, lai par mani tā pasaka? Vai es gribētu, lai par mani tiktu izplatītas tādas baumas? Kā es justos, ja nevis par viņu, bet par mani tik ļauni runātu?” Ticiet, šāda pieeja aizvērtu daudzas mutes, kuras vēlējās teikt ko ļaunu.
Labu šķērsli mēlei var nolikt arī šāda doma: „Kāda gara spēkā es tagad runāšu? Kurš mani tagad vada? Skaudība, dusmas, greizsirdība, vēlēšanās atriebties un pazemot? Ja es tagad visu izteikšu, kādas tam var būt sekas? Kā uz to skatīsies Dievs? Kā es pašlaik izskatos Viņa acīs?”
Līdzīgas sarunas domās ar sevi un godīgas atbildes uzliks zīmogu jūsu mutei un liks palikt mēmai jūsu mēlei. Nevajag aizmirst, ka neizsakot visu, mēs vēl varēsim to izdarīt, bet to, ko mēs pateiksim, to vairs nevarēs labot. Jebkuru slimību, vai tā ir pie miesas vai dvēseles, vieglāk ir nepieļaut nekā ārstēt.
Vēl viena laba metode mēles darbu apkarošanai ir nepārtraukta vēlēšanās to pielietot tikai labajam. Pasaulē, kur valda egoisms, labi vārdi ir kā gaismas stari tumsas valstībā.
Vēršoties pie dažādiem cilvēkiem, apustulis Pāvils savās vēstulēs, mācēja atrast vārdus, kas bija viņiem kā uzmundrinājums. Viņš sauca vārdos ne tikai tos, kas palīdzēja viņam Labās Vēsts sludināšanā, bet arī izteica viņiem savu pateicību par visu, ko tie darīja. Diemžēl, pie mums tā nav. Baidoties, ka mums tuvais cilvēks varētu kļūt lepns, mēs uzskatām, ka pareizāk ir teikt to, kas nav labs viņa uzvedībā vai raksturā, bet labo par viņu mēs izsakām viņa apbedīšanā. Tad gan mēs neskopojamies ar uzslavas un pateicības vārdiem. Protams, atcerēties visu labo par aizgājēju var un vajag, bet cik gan daudz labāk ir viņam to pateikt, vēl dzīvam esot. Iespējams, tieši šo vārdu viņam pietrūka. Kāds nezināms dzejnieks ir uzrakstījis šādas rindas:
Vienu rozi ziedošā dārzā,
No tavām rokām gribu es ņemt,
Nekā ziedu un vainagu grēdas,
Ko pār kapu noliks man svešs.
Labāk vārdu tik vienu, parastu vārdu,
Kas mīlot būs pateikts vien man,
Nekā piemiņas runas, kas pītas no glaimiem,
Tūkstošvārdīgas tukšumā skan.
Labāk draugs lai man smaida vispār bez vārdiem,
Un lai dvēsele sasilst no tā,
Nekā kāds, kurš man dzīvē bija tik tālu,
Tagad asarās plosīsies bāls.
Šodien nesiet vēl ziediņu, lapu vai zāli,
Šodien atdodiet daļiņu sirds.
Nevis plosiet sev sirdi, vaigu tik bālu,
Kad jau dzīve ir beigta un irst.
Šajos vārdos skan dvēseles kliedziens pēc mīlestības, labestības, maiga, ieinteresēta vārda. Bet, ja tā padomā, mēs visi to vēlamies. Mums vienmēr ir vajadzīgi labi vārdi; vai mēs cīnāmies par taisnību, vai veicam kādu grūtu uzdevumu, vai darām pašus parastākos un ikdienišķākos mājas darbus. Labie vārdi taču var uzmundrināt, iedrošināt, atbalstīt, reizēm pat pilnīgi dziedināt vientuļu, skumstošu dvēseli. Mēdz būt, ka vietā un laikā pateiktais īstais vārds izšķir cilvēka likteni. Tad nu neizmantosim savu mēli kā indīgu, iznīcinošu mūsu dvēseļu ienaidnieka ieroci, bet kā brīnišķīgu instrumentu, kas ir mīlošā un žēlsirdīgā Dieva rokās.