3.nodaļa
CILVĒKA MIESĪGĀS DABAS MANIFESTĀCIJA

Kad aizdomājies par mūsu miesīgās cilvēcīgās dabas būtību, tad neviļus prātā nāk Svēto Rakstu vārdi: „Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom. 7:18-19). Tas patiešām tā ir. Kad Ādams krita grēkā, visi viņa pēcnācēji mantoja sava pirmtēva kritušo, grēcīgo dabu. Tādēļ ne velti ir rakstīts: „Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo viņi visi ir grēkojuši” (Rom. 5:12).

Grēcīgā daba – tā ir nepārtraukta slieksme grēkot, tātad tieši tas, par ko tik precīzi reiz teica apustulis Pāvils: „Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks. Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos” (Rom. 7:19-23).

Grēks iekļūst visās trijās cilvēka būtnes daļās: miesā (Rom. 7:24), dvēselē (Rom. 8:7, Jer. 17:9-10), un garā (Jēk. 4:5, 2.Kor. 7:1, 1.Tes. 5:23). Miesīgā daba, mūsu cilvēciskais „ES” vienmēr un skaļi liek sevi manīt. Pastāv uz savām tiesībām, kādu cenšas pārliecināt, kaut ko pierāda un kaut ko pieprasa. Diemžēl grēcīgā daba nezina, ko nozīmē – būt miesīgam. Miesa pretojas Garam, Kurš ienāk mūsos, kad mēs piedzimstam no augšienes. Un Gars, Kurš pretojas miesai, rada nepārtrauktas cīņas atmosfēru divu pirmsākumu starpā, tā uzrādot mūsu grēcīgās noslieces.

Cilvēka miesīgās dabas veidošanās procesā liela nozīme ir iedzimtībai, audzināšanai, citu cilvēku ietekmei, kā arī apstākļiem un konkrētām situācijām, kas novirza no patiesā ceļa. Brīžiem mēs cenšamies cīnīties ar nelabām domām un rīcību, bet, aptverot savu bezspēcību, reizēm nonākam tuvu bezcerībai. Cilvēka miesīgā daba dara savu, demonstrējot neko citu, kā vien mūsos mītošo grēku (Rom. 7:17).

Ir daudz netikumu, kas nekļūdīgi raksturo mūsu cilvēcisko miesīgo dabu. Jo vairāk mums to ir, jo spilgtāk tie sevi izpauž, jo mums ir lielāks pamats sevi uzskatīt par neatdzimušu kristieti.

Izanalizējot un novērtējot pašam sevi, esot godīgam pret sevi, ir vērts pārdomāt kaut vai nedaudzu šo izpausmju uzskaitījumu: egoisms, egocentrisms, patmīlība, sevis mīlēšana, sava „ES” meklējumi, nepakļaušanās, nepaklausība, spītība, sacelšanās, pārmērīga rosība un norūpēšanās, nemiers, nepacietība, neapmierinātība, aizkaitināmība, sašutums, netikumība, dusmas, niknums, ļaunums, bļaušana, nelaipnība, noslēgtība, nesaprātība, nesavaldība, slinkums un daudzas citas.

Patmīlība – tā ir pašcieņas un savas vērtības apzināšanās. Mūsdienās tās izpausme saprātīgos daudzumos ir attaisnojama. Tomēr, gadījumos, ja mēs esam pārāk augstās domās par sevi, tā iegūst īpašu veidu, izpaužoties nepārtrauktā, slimīgā sevis apliecināšanā, slavas, goda un pirmtiesību alkās. Patmīlībai ir raksturīga paaugstināta spēja apvainoties. Cilvēks apvainojas par to, ka nav līdz galam novērtēts, vai viņam nav parādīts gods. Patmīlības paveids ir sevis mīlēšana, tā ir mīlestība, kas vērsta tikai uz sevi, rūpes tikai par sevi un vienaldzība pret tuvāko cilvēku vajadzībām un labklājību.

Egoisms – tas ir spilgts sevis mīlestības demonstrējums, savu interešu stādīšana augstāk par citu interesēm, sabiedrības un apkārt esošo cilvēku vēlmju neievērošana. Cilvēks jau pēc savas būtības ir egoists. Vienmēr un visur viņš, pirmkārt, domā par sevi, vispirms cenšoties piepildīt savu gribu. Nereti, lai panāktu savu, vai lai apmierinātu savas zemiskās vēlmes, kaislības un iegribas, viņš ir gatavs sagraut citu labklājību. Viņš ņem talkā melus un mānīšanos, lai īstenotu savus plānus.

Uz šo cilvēku ir grūti paļauties, jo sava „ES” un sava labuma dēļ, viņš var pievilt jebkurā brīdī. Par katru cenu cenšoties sasniegt savus nospraustos mērķus, viņš ir gatavs „iet pār līķiem”, neņemot vērā to, ko tas maksās citiem. Savas dusmas un niknumu viņš izgāž pār tuvākajiem, nedomājot, ka tādā veidā viņš traumē dvēseles. Viņam viss rotē ap „Es”, „Man”, „Mani” – lūk, tas ir tas, kas viņu vada un virza. Atrodot sirdī labvēlīgu augsni savai izaugsmei, egoisms pārtop savā galējā izpausmē – egocentrismā. Tad cilvēks pilnībā ieciklējas uz sevi pašu, atmetot malā visu, kas viņu neinteresē un neskar personīgi.

Dzīvot kopā ar egoistu un patmīli ir gatavā katorga, sevišķi cieš viņa ģimenes locekļi. Kur ir patmīlība un egoisms, tur neizbēgami ir lepnība un paaugstināšanās. Egoists uzskata, ka viņš dzīvi pazīst vislabāk. Viņš visu vēlas darīt pēc sava prāta. Citu viedoklis un vēlēšanās viņu neinteresē. Viņš piekasās mājiniekiem, izrīko viņus, ir viegli aizkaitināms, ātri aizsvilstas, ja kāds pieļauj kļūmi, vienmēr un visur pasvītro savu pārākumu.

Bēdīgi ir tas, ka, tā dzīvojot, egoists nedomā, ka ar savu uzvedību saindē dzīvi apkārtējiem. Tieši otrādi, viņš uzskata, ka tie ir viņi, kas dara viņa dzīvi nepanesamu, tādēļ dara visu iespējamo, lai izvairītos no viņu ietekmes. Lai kurš ģimenē būtu tāds egoists – vai sieva, vīrs, tēvs, māte, sievasmāte, vīramāte vai pašu bērns, – no tā cieš visi. Ar gadiem gaisotne mājās tā nokaitējas, kļūst tik nepanesama, ka gribas bēgt prom no turienes. Tādēļ nav jābrīnās, ka ģimenes, kur ir šāds cilvēks, bieži izirst.

Patmīli gandrīz nav iespējams vest pie prāta, jo visu, kas ierobežo viņa „ES”, viņš vienkārši atmet. Tāds cilvēks uz visu skatās caur savām personīgajām brillēm, un pārliecināt viņu gandrīz nav iespējams. Augstprātīgais un pārākais „ES” viņu ir tā apžilbinājis, ka skaidri un saprātīgi domāt viņš vienkārši vairs nevar.

Bībelē ir daudz egoisma piemēru. Jona satraucās par to, ka tārps sagrauza kociņu, zem kura viņš bija paslēpies no svelmes, nedomājot par to, ka tūkstošiem Ninives iedzīvotāju draud bojāeja. Par viņiem viņš nedomāja. Tajos brīžos viņš domāja tikai par sevi (Jonas 4:6-11). Apustuļi, neskatoties uz to, ka bija Jēzus līdzgaitnieki, un redzēja Viņa nesavtīgo kalpošanu cilvēkiem, bija spējīgi dalīt vietas un amatus Debesu Valstībā (Mk. 10:37). Spilgtu egoisma piemēru atrodam arī Korintas draudzē, kur apustulim Pāvilam vajadzēja teikt: „Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt Tā Kunga mielastu. Jo, mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu, un tā cits paliek neēdis, cits piedzeras” (1.Kor. 11:20-21). Dievs taču vēlas, lai mēs vispirms domātu par citu labumu, bet nevis par savām egoistiskajām iegribām. Bet, diemžēl... Dzīve atkal un atkal parāda, ka mēs nemīlam ne Dievu, ne tuvāko, tādēļ ka pārāk mīlam sevi.

Tur kur plaukst egoisms, tur vīst un mirst mīlestība, draudzība un savstarpēja sapratne, kas balstās pašatdevē un piekāpībā. Patmīlis ne uz ko tādu nav spējīgs, jo ir pieradis tikai pieprasīt un ņemt. Pasaulē, kas pilna ļaunuma, šis netikums pieņemas spēkā. Tādēļ viena pēc otras izjūk laulības, sairst draudzības saites. Pārtrūkst draudzīgas attiecības.

Nelaime ir tā, ka mēs paši varam sev blakus izaudzināt egoistu, un visbiežāk tas notiek ar mūsu karsti mīļotajiem bērniem, sevišķi, ja viņš ir vienīgais ģimenē. Savā aklajā mīlestībā tēvs un māte viņam izdabā jau no mazām dienām, izpildot visas viņa iegribas un vēlēšanās. Tādi dēli un meitas tā pierod visu laiku būt uzmanības centrā, ka, ja notiek citādāk, viņi to vienkārši nevar pārdzīvot. Gadi iet, un šis ģimenes mīlulis kļūst savai ģimenei par īstu sodību. Visiem ir „jādanco pēc viņa stabules”. Visam ir jānotiek tā, kā viņš to vēlas. Jau no mazām dienām piekāpjoties egoistam, drīz pārliecinies, ka tas ir visnepielūdzamākais tirāns zemes virsū.

Egoismu ir viegli izaudzēt arī sevī pašā, ja kļūsti par sava „ES” vergu un ļaujies visām savām iegribām un vēlmēm. Tas, kurš nezina, kas ir pašdisciplīna, kurš nevēlas teikt „nē” savām grēcīgajām nosliecēm un iegribām, tas ātri vien nokļūst šajā tīklā, no kura ir ļoti grūti tikt ārā. Cilvēks var pieradināt savvaļas dzīvniekus. Viņš spēj iekarot kalnus, jūras, kosmosu un visu, kas ir zem debess juma, taču nav spējīgs iegrožot savu lepno, augstprātīgo un pašpārliecināto „ES”.

Tur, kur plaukst un zeļ patmīlība un egoisms, tur, protams, manifestējas patvaļa, nepaklausība, nepakļāvība, spītība, stūrgalvība un sacelšanās, kas izpaužas, atsakoties paklausīt un protestē pret visu, kas pazemo un neapmierina mūsu augstprātīgo „ES”. Šie grēki ir raksturīgi ne tikai pasaules cilvēkiem, bet, diemžēl, arī mums – kristiešiem, kaut ļoti labi zinām, kā uz šo netikumu skatās Svētie Raksti. Tieši tādēļ pirmais Israēla ķēniņš Sauls pazaudēja Dieva svētību un uz visiem laikiem tika atmests no Dieva vaiga. Reiz, caur sava pravieša muti, Dievs savam nepaklausīgajam svaidītajam teica vārdus, kuri arī mums šodien ir ļoti svarīgi: „Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki, bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās” (1.Sam. 15:22-23).

Paklausība ir galvenais kristieša dzīves likums. Bībeli var nosaukt par Dieva grāmatu, kura nolād nepakļaušanos un svētī paklausību. Lai kuru lappusi mēs tajā atvērtu, ir redzams, ka paklausība ir noteicošais mūžīgajā esībā – mums pašiem un tiem, kuri ir no mums atkarīgi. 5.Mozus grāmatas 28. - 30. nodaļās to var redzēt sevišķi spilgti. Nepaklausība Dievam izpaudās jau Ādamā un Ievā un kopš tā laika ir kļuvusi par lāstu, kas klājas pār visu cilvēci un izpaužas līdz pat mūsu dienām.

Mūsu miesīgajā, cilvēciskajā dabā nav ne miņas no pakļāvības un paklausības. Mēs kā jauns savvaļas ēzelis esam paštaisni, spītīgi un nepakļāvīgi. Mums nepatīk Dieva iemaukti, pavada un sedli. Pat tad, kad esam ieticējuši, mēs varam būt kā nesavaldīti ērzeļi, kuri nemaz necenšas nodot savas dzīves vadības grožus Dieva rokās. Ar savu patvaļu mēs bieži iznīcinām savu dzīvi, bet pēc tam tā vietā, lai atzītu savu vainu, mēs dusmojamies uz To Kungu, uzskatot, ka Viņš ir tas, kurš laupa mums svētības. Bet tas taču ir gatavais neprāts, – apsūdzēt Dievu nepaklausības sekās! Ja mēs neatļausim Dievam sevi savaldīt, tad nekad nebūsim kaut kam derīgi.

Mums, kristiešiem, ir svarīgi savu sirdi darīt rāmu ne vien Dieva priekšā, bet arī cilvēku priekšā. Tas nozīmē, ka mūsos vairs nevar būt vieta lepnībai, augstprātībai un paš­pārliecinātībai. Tad mēs neuzskatīsim, ka mūsu pienākums ir dedzīgi pastāvēt uz savām tiesībām un aizstāvēties pret nepelnītiem apvainojumiem. Neatbildēsim sitienam ar sitienu, kad par mums ņirgājas, apsmej, apmelo vai min dubļos mūsu godu. Neuzskaitīsim aizvainojumus un neturēsim ļaunu prātu uz kādu. Citiem vārdiem sakot, kļūsim patiesi Tā bērni, Kurš par Sevi ir teicis: „..jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” (Mat. 11:29).

Cik gan nelaimju un bēdu mājās un draudzē atnes mūsu nevēlēšanās pakļauties! Cik gan asaru tiek liets ģimenēs, kurās ir nepaklausīgi bērni! Kā gan apbēdina To Kungu vīri, kuri nezina, kas ir patiesa mīlestība un pazemība! Cik gan sāpju, neiecietības, vilšanās un bezcerības vīros izsauc sievu nepakļaušanās! Cik gan ļaunuma, strīdu, nesaprašanos un šķelšanos ir baznīcās, kur sirdīs nav pazemības un kur valda spiediens, sacelšanās un pretošanās! Ja sacelšanās gars vada cilvēku, tad nebūs miera ne viņa dvēselē, ne cilvēkos, kuri ir viņam visapkārt.

Svētajos Rakstos ir visīsākais un apbrīnojami precīzākais pazīmju apraksts, kurš raksturo mūsu cilvēcīgo, miesīgo dabu: „Jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki” (1.Kor. 3:3). Kā redzat, pietiek tikai ar šiem trim apustuļa Pāvila nosauktajiem netikumiem, kas tik raksturīgi pēdējo laiku kristiešiem, lai varētu diagnosticēt un apšaubīt kristieša apgalvojumus, ka viņš ir garīgs.

Mūsdienu baznīcas dzīvē strīdi, kašķi, domstarpības un šķelšanās ir kļuvušas gandrīz par normālu parādību. Ir ne mazums dažādu konfesiju draudzes, kurās jau vairākkārtīgi ir notikusi dalīšanās. Viena Dieva bērni dalās, dalās, dalās... Pie tam, bieži ir tā, ka, jo par garīgāku sevi uzskata draudze, jo vairāk tajā ir skaudības, strīdu, kašķu, nesaprašanās un dalīšanās. Kā to lai saprot, ņemot vērā apustuļa Pāvila teikto, nav skaidrs.

Nākošās izpausmes, kas raksturo mūsu cilvēcīgo miesīgo dabu: nepacietība, neapmierinātība un aizkaitināmība – bieži ir savstarpēji saistītas, jo, ja ielaižam sirdī vienu no šiem grēkiem, mēs neapzināti izraisām cita rašanos. Kad rodas nepacietība, parasti mēs demonstrējam neapmierinātību, kas pāraug aizkaitināmībā un dusmās. Pacietības trūkumu, gaidot kaut ko vai kādu, varētu saprast pasaules cilvēkos, kuriem ir raksturīgs prasīgums, tieksme visu dabūt uzreiz, bet, ja kristieši tā attiecas pret lietām, – tas ir nesaprotami, jo saskaņā ar Dieva Vārdu – pacietība (izturība) ir Svētā Gara auglis, ja Gars patiešām mīt mūsos.

Daudzās vietās Svētajos Rakstos ir īpaši pasvītrotas šīs, Dieva bērniem tik nepieciešamās rakstura iezīmes nozīmība. Pats Kungs Jēzus, zinot par daudziem pārbaudījumiem, grūtībām un bēdām, kas gaida Viņa sekotājus, ir teicis: „ar savu izturību jūs iemantosiet sev dzīvību” (Lk. 21:19). Par pacietības nepieciešamību, vēlāk raksta un uzsver arī Viņa mācekļi: „Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma” (Jēk. 1:4). Mierinot, pārliecinot, pamācot un dodot sapratni, visā pasaulē izkaisītajiem kristiešiem, apustulis Pāvils atkal un atkal viņiem atgādināja: „...dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē...” (Ebr. 12:1).

Pacietība (izturība), vai cilvēka spēja gaidīt – tā ir tāda īpašība, bez kuras Dieva bērns nevar iztikt ne miesīgajā dzīvē, ne garīgajā. Ja mūsu reakcijās, rīcībā un darbībās nebūs miera, apkārt esošie cilvēki neieraudzīs mūsos Kristus gaismu, jo tieši tas ir tas, kas viņus izbrīna un sajūsmina, nereti atvedot pie Tā Kunga. Ja cilvēks pacietīgi, bez žēlošanās, vaimanām un kurnēšanas pārcieš slimības, bēdas, nelaimes un citus dzīves triecienus, tad apkārtējiem neviļus rodas jautājums: „Kur gan viņš tam visam ņem spēkus? No kāda avota viņš smeļ vīrišķību, lai to visu pārciestu?” Tādā veidā bez vārdiem, sludināšanas un liecināšanas, ir iespējams atvest dvēseles pie Kristus.

Milzu pacietība ir nepieciešama mammai – kristietei viņas neskaitāmajās rūpēs, mājas darbos un nemitīgā aizbild­niecībā par ģimeni. Ne mazāk to vajag arī vecākiem, audzinot savus bērnus. Pacietība ir nepieciešama arī attiecībās ar darba kolēģiem, visādās nebūšanās, ķibelēs un situācijās, esot darba pienākumos. Pacietība mums ir nepieciešama, esot kopā ar saviem mājiniekiem, radiem, draugiem, ticības brāļiem un māsām. Mēs, cilvēki, esam tik dažādi, ka nevaram gaidīt un pieprasīt, lai citi saprastu un rīkotos tā, kā to darām mēs. Ja jau pat Dievs nevienam neko neliek darīt ar varu, tad mums uz to nav pilnīgi nekādu tiesību.

Zaudējot pacietību, mēs sākam skaisties, bet skaišanās ir dusmu, niknuma, naida iesākums. Aizkaitināmība – sašutums, īgnums un neapmierinātības sajūta, ko kaut kas ir izraisījis.

Cilvēks, kurš ir tendēts uz skaišanos, ātru dusmošanos, ir gatavā sodība viņam apkārt esošajiem, sevišķi viņa tuviniekiem un radiem, kuri dzīvo ar viņu zem viena jumta. Rūgta ir sievai daļa, kuras vīrs ir aizkaitināms un aizsvilstas par katru sīkumu. Viņa dzīvo pastāvīgās bailēs, lai ar kādu vārdu vai rīcību neizsauktu kārtējo dusmu un naida uzliesmojumu.

Žēl ir to bērnu, kuriem mamma ir nepārtraukti neapmierināta un dusmīga, vai tēvs, kurš ātri dusmojas un kļūst nikns. Mieru un laimi tādā mājā nav ko gaidīt. Spriedze un saspīlējums ģimenes locekļu savstarpējās attiecībās, nebeidzama kārtējā ģimenes skandāla gaidas un bailes kļūt par skandāla iemeslu, ģimenes dzīvi pārvērš par īstenu elli. Ar cilvēku, kurš ātri aizkaitināms, ir ļoti grūti kontaktēties viņa reakciju neprognozējamības un spontānuma dēļ. Tādēļ, ar viņu cenšas nekontaktēties, lai neiekultos nepatikšanās.

Jebkurā gadījumā – skaišanās atbaida. Bet ja kristietis, pie tam kalpotājs, viegli saskaišas, tas jau ir vienkārši nepiedodami. Kā viņš var pēc tam uzdrošināties liecināt par Dievu, vai, vēl jo vairāk – sludināt?! Diemžēl, tieši tas nereti notiek ar brāļiem kristiešiem. Un dievkalpojumā sēž tāda kalpotāja sieva un bērni, klausās, kā viņš pamāca citus, un domā: „Runā, runā, es jau gan zinu, kāds tu pats esi”.

Viens tāds pazīstams sludinātājs misijas braucienā paņēma līdzi savu sievu. Kamēr visi zālē sēdošie aizturētu elpu klausījās viņa spēcīgos un dziļos vārdus, sievas sejā bija vien­aldzība un apātija pret dzirdēto. Pēc kārtējā dievkalpojuma, divas viņai blakus sēdošās kristietes nenoturējās, pieliecās viņai pie auss un nočukstēja: „Ak, cik gan tai jābūt lielai laimei būt par tāda vīra sievu!” Atbildes vietā sludinātāja sieva rūgti pasmaidīja, nopūtās un teica: „Jūs tā runājat tikai tamdēļ, ka neziniet kāds viņš ir mājās...”

Tā nu, mīļais brāli, ja tavi vārdi ir tikai tukša skaņa tavai sievai, cik gan nenozīmīgi tie ir velnam, lai cik pareizi tie skanētu. Runas par tikumību ir tukšas, ja tas, ko mēs sakām, neatbilst tam, kā mēs rīkojamies. Īstenā pamācība izriet no dzīves. Personiskais piemērs ir tas, kas dod spēku un iedarbību tam, ko mēs sludinām. Cilvēki seko piemēram nevis vārdiem.

Lai cik bēdīgi to ir atzīt, sieviešu vājā vieta ir viņu nesavaldīgā mēle, bet vīriešu – tieši skaišanās un niknums. Kas zina, varbūt tādā veidā viņi apstiprina savas tiesības uz valdīšanu. Bet, vai patiešām tādā veidā tam ir jāizpaužas tajos, kuri zina Svētos Rakstus?

Aizsvilšanās, skaišanās, spēja viegli uzbudināties ir vārda pilnā nozīmē miesīga uzvedība, tādēļ īstens Dieva bērns, pieliekot pūles, darīs visu, lai to pievarētu.

Kā jau tika pieminēts, aizkaitināmība viegli pārtop dusmās, niknumā un naidā. Dusmas vienmēr pavada spēcīga neiecietība un sašutums uz kādu. Neatrodot apmierinājumu, tās pāraug naidīgās jūtās niknumā, bet pēc tam tā augstākajā pakāpē – naidā. Tādā stāvoklī esot, zaudējot kontroli pār sevi, cilvēks ir spējīgs pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas pēc tam ļoti jānožēlo.

Dusmās nav iespējams izdarīt kaut ko labu vai taisnīgu. Tādos brīžos viss tiek darīts pārspīlēti, kaislē, kā ir rakstīts: „...jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību” (Jēk. 1:20). Kur dusmas, tur bieži arī bļaušana, – neapdomātu vārdu izteikšana, esot galējā uzbudinājumā un aizkaitinājumā. Dusmas viegli pārtop ļaunumā – tas ir tāds gara stāvoklis, kad cilvēkam ir vēlēšanās otram izdarīt kaut ko ļaunu. Tā veidojas ļaunprātība, vai smags raksturs, kurā pārsvars ir ļaunajām īpašībām, bet mīlestības, lēnprātības, padevības, žēlsirdības iztrūkst.

Darbības, kas izdarītas dusmās, ļaunumā un niknumā, nereti ir pretrunā ar veselo saprātu, un tādēļ, brīdinot mūs no šī neprāta, Dieva Vārds saka: „Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē” (Sal.māc. 7:9); „Nejēga izkrata sava gara saturu cita priekšā, bet īsteni gudrais to pataupa sev” (Sal.pam. 29:11); „Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties... Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums” (Efez. 4:26,31); „Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām” (1.Tim. 2:8).

Dusmās cilvēks nesaprot, ka stūrgalvīgi pastāv uz to, lai viss būtu tā, kā viņš grib. Dusmojas tikai lepnais, kurš uzskata savus lēmumus un spriedumus par nevainojamiem, un tādēļ necieš nekādus aizrādījumus un iebildumus. Sastopoties ar šķēršļiem, kas viņam traucē dzīvē īstenot savas iegribas, milzīgā nocietinātībā, kas robežojas ar galēju niknumu, viņš vēršas pret tiem, kas pretojas.

Par nožēlu, šīs pasaules skatījumā, šāds sprādzienveidīgs temperaments tiek uzskatīts par spēka un vīrišķības pazīmi, vadības simbolu un līdzekli, kā panākt cieņu. Bet Bībeles gaismā līdzīga uzvedība izskatās pavisam savādāk. Jebkura veida dusmu izpausme ir nevis uzvara, bet sakāve. Dusmojoties mēs zaudējam pārējo cieņu un kaitējam Dieva darbam. Ļaujoties niknumam, mēs iznīcinām jebkādu redzamu atšķirību starp sevi un pasaules cilvēku, tā nolemjot sevi klusēšanai tajos brīžos, kad būtu jāliecina par Dievu.

Aizkaitināmība, ļaunums, dusmas un niknums nav Svētā Gara augļi. Tie ir miesas darbi. Tādēļ tie ir pilnīgi nepieņemami kalpotāja uzvedībā, jo aizdara viņam muti, nedodot morālas tiesības mācīt, vest pie prāta, atmaskot un sludināt, un tas jau ir ļoti nopietni.

Pie cilvēka miesīgās dabas izpausmēm pieder arī nesavaldība un neprāts. Ar nesavaldību saprotam nekontrolētu uzvedību, kas nav veselā saprāta un ētisko normu vadīta. Atkarībā no tā, uz kādu dzīves sfēru tā attiecas, nesavaldība var izpausties kā rijība, alkatība, seksuāla izlaidība, uzdzīve, alkoholisms, u.c.

Esot kristiešiem, mēs varētu teikt, ka tas mūs neskar, jo tādi grēki ir raksturīgi tikai pasaules cilvēkiem. Diemžēl dzīve pierāda, ka tas nebūt tā nav. Vaļsirdīgajās dvēseļu aprūpes sarunās ar kristiešiem laiku pa laikam var dzirdēt tādas lietas, ka netici savām ausīm, kad to stāsta kristietis. Protams, ierindas draudzes loceklis diez vai par to zina, bet mācītāji un sevišķi dvēseļu aprūpētāji saskaras ar šīm problēmām. Visbiežāk gaismā tiek nestas rijība, alkatība un seksuālā izlaidība, par kurām vēlāk parunāsim pamatīgāk.

Neprāts – tas ir spriestspējas un saprātības trūkums vārdos un darbos. Tas ienes mūsu dzīvēs nesakārtotību un haosu, tā graujot to un pārvēršot par vienām vienīgām šausmām. No tā ciešam ne tikai mēs, bet arī apkārtējie cilvēki, pirmkārt, mūsu tuvinieki.

Precīzu šī netikuma aprakstu un tā sekas mēs varam lasīt Dieva Vārdā, kur ir arī lielisks padoms, kas uzrāda izeju no šī bezprāta. „Neprātīgie, kas sirga un cieta mokas savu grēku un savu noziegumu dēļ, ka viņiem apriebās ēdiens un viņi nonāca gandrīz līdz pat nāves vārtiem, tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš viņus izglāba no viņu bailēm. Viņš sūtīja Savu Vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas.” (Ps. 107:17-20).

Ja savas cilvēciskās miesīgās dabas dēļ esam rīkojušies neprātīgi, neapdomīgi kaut ko pasakot vai izdarot, par ko vēlāk rūgti nožēlojam, nav vērts krist izmisumā, bet atceroties šos Svēto Rakstu vārdus, vajag nožēlot savu nodarījumu un steigties pie Tā, Kurš spēj dziedināt mūsu brūces un atbrīvot no briesmīgās bojāejas.

Niecība – arī ir raksturīga mūsu miesīgās cilvēcīgās dabas izpausme. Ar to mēs saprotam visu tukšo, bezvērtīgo, jo agri vai vēlu tas kļūst par pīšļiem. Niecībai raksturīgas haotiskas rūpes, nevajadzīga steiga kustībās, darbos un uzvedībā. „Ak niecību niecība! saka mācītājs, – Ak niecību niecība! Viss ir niecība!” (Sal.māc. 1:2), – šie vārdi 100% precīzi raksturo mūsdienu dzīvi, kura ir kā atvars, kas ievelk sevī, arvien palielinot ātrumu, un mēs, līdzīgi kā vāveres ritenī – griežamies, griežamies un griežamies...

Vienīgais Cilvēka paraugs, kurš nebija niecības uzvarēts, bija Kungs Jēzus, savas zemes dzīves laikā. Cik mierīgi, apdomāti un nesteidzīgi bija visi Viņa vārdi, rīcība un darbības! Cik nesatricināmi Viņš rīkojās pašās bezcerīgākajās un kritiskākajās situācijās! Viņš patiesi bija Dieva Dēls. Kas attiecas uz mums – cilvēkiem, tad psalmists Dāvids reiz, visu apkopojot, ir teicis: „Tiešām, kā vēsma ir cilvēku bērni, tikai maldi ir lielu vīru dēli; svaru kausos likti, viņi ceļas uz augšu vieglāk par vēja pūsmu” (Ps. 62:10). Precīzāku apzīmējumu neatrast.

Uzmanīgi izpētot Rakstus, nonāc pie secinājuma, ka visos laikos niecība ir bijusi lāsta zīmogs. Ījaba grāmatā mēs atrodam tādus vārdus: „Lai no ceļa noklīdušais neuzticas niecībai, jo niecība viņam būs arī kā atmaksa” (kr.val.tulkojums) „Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš tikai pieviļ pats sevi.” (Īj. 15:31). Daudz vēlāk – ķēniņa Dāvida laikā, levīts Asafs – pazīstams pravietis un psalmotājs, atceroties Dieva dusmas kā atbildi uz Israēla atkāpšanos no patiesības, teica: „Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā” (Ps. 78:33). It kā viņam piekrītot, ķēniņš Dāvids apgalvo: „Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs” (Ps. 39:7). Pamācot un stiprinot kristiešus Tesalonikā, apustulis Pāvils nīcību nosauc par piedauzīgu rīcību: „Tagad dzirdam, ka daži jūsu starpā dzīvo nekārtīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai izlikdamies” (2.Tes. 3:11). Un tas patiešām tā ir. Dzīvē bieži nākas manīt, ka hiperaktīvi cilvēki, kuri visu laiku ir ar kaut ko aizņemti, skraida šurpu turpu, cenšoties daudz paveikt, patiesībā ļoti maz ko izdara.

Vēl viena miesīgā cilvēka izpausme mūsos ir nemiers. Tajā mēs iekrītam tad, kad kaut kas mūs satrauc. Parasti, tiklīdz nemieru izraisošais faktors pazūd, arī nemiers izgaist. Bet mēdz būt arī tā, ka cilvēks nepārtraukti ir satraukumā, un tāds stāvoklis kļūst par viņa ikdienas dzīvi. Viņš nepārtraukti par visu satraucas, vai tam ir vai nav iemesls. Šāds cilvēks nereti nemieru uzskata par pozitīvu sava rakstura iezīmi, kas liecina par gudrību un īstenu tuvākā mīlestību. Patiesībā, ar visu šo, viņš savu tuvāko dzīves aptumšo, nevis uzlabo. Jo, nenesot savā sirdī mieru, rada rūpes un neērtības citiem, izsitot viņus no līdzsvara un laupot tiem mieru.

Nemiera un satraukuma brīžos, mums sevišķi svarīgi ir savā sirdī sadzirdēt vārdus, ko reiz Jēzus teica vētrai, kas bija sacēlusies jūrā: „Klusu, mierā!”. Ja daba, vējš un viļņi pakļaujas Radītājam, tad cik jo vairāk tas būtu jādara mūsu domām, jūtām un emocijām. Dievs visu nepārtraukti kontrolē un, zinot, cik mēs spējam panest un izturēt, neliks mums ciest pāri spēkiem. Miers iekš Tā Kunga nekādā gadījumā nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem, bet tikai no mūsu personīgajām attiecībām ar Dievu.

Nemiers parasti liecina par mūsu trūkumiem, tādēļ ka, ļaujot tam vaļu, mēs tādā veidā paužam šaubas par to, vai mūsu apstākļi un problēmas ir Dievam pa spēkam. Tad nu, lūdzu, nolieciet malā savu satraukumu, jo tas tik un tā neko nemainīs. Lieciet pie malas arī visus savus apsvērumus un iespējamības, bet pilnībā uzticieties Dievam. Atcerieties brīnišķīgos Svēto Rakstu vārdus: „Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā, tas saka uz To Kungu: „Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērāja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas” (Ps. 91:1-4). Nepievērsiet pārāk lielu nozīmi savām neveiksmēm, neticiet nelaimīgam liktenim un „melnajai dienai”, jo Tas Kungs ne velti ir mums teicis: „Jūsu sirdis lai neizbīstas” (Jņ. 14:1). Šos vārdus atkārtojiet vairākas reizes dienā, kamēr pieradīsiet uzticēties Dievam, Viņu visur liekot pirmajā vietā un visu darot, balstoties uz Viņa mīlestību, uzticamību, tuvumu un žēlastību.

Ar nemieru cieši saistīta ir pārlieku liela norūpēšanās. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir nosliece ļaut sevi aprīt rūpēm, izdomātiem satraukumiem un bailēm. Pārlieku lielu norūpēšanos nevajag jaukt ar gādību un rūpēšanos, ar ko mēs saprotam domas un darbības par kāda vai kaut kā labklājību. Rūpēšanās nozīmē uzmanību, gādību, aprūpi, ko mēs veltām saviem tuviniekiem un sev dārgiem cilvēkiem. Norūpēšanās ir nemiera un satraukuma izpausme, kas visbiežāk ir lieki un nevajadzīgi, ja mēs patiesi ticam, ka tas Kungs par mums rūpējas.

Bez Dieva gribas un atļaujas nekas mūsu dzīvē nevar notikt. Mēs nevaram kļūt par akla gadījuma vai likteņa upuriem. Viss, kas ar mums notiek, ir ieplānots un atrodas Dieva pārziņā. Tādēļ nevajag priekšlaicīgi satraukties, ka tev var attīstīties vēzis, piemeklēt infarkts vai autokatastrofa. Tas viss var notikt tikai tad, ja ir Dieva paredzēts. Norūpēšanās un nevajadzīgi satraukumi ne tikai nav vajadzīgi, bet ir lieki. Lai kā tu satrauktos, tas nepalīdzēs atrisināt problēmu vai izvairīties no krīzes. Vēstulē Filipiešiem (4:6-7) ir tādi vārdi: „Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū”.

Pārmērīga norūpēšanās un lieka satraukšanās ir ne tikai grēks, kurš laupa mums mieru un paļaušanos uz To Kungu, bet arī nervu pārslodzes, bezmiega, sirds funkcionālo slimību un kuņģa čūlas iemesls. Tā ne tikai nemazina sāpes par to, kas rīt varētu notikt, bet arī izsūc no jums spēku, kas nepieciešams šodienai. Tādēļ, vislabāk ir visā paļauties uz To Kungu – kā bērnam, kurš paklausīgi izpilda to, kas rakstīts Bībelē: „Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1.Pēt. 5:7).

Tur, kur ir rūpes un satraukumi, noteikti ir arī bailes. Diez vai mūsu starpā atradīsies kāds cilvēks, kuram šīs jūtas nebūtu pazīstamas. Bailes, esot nedrošībā par kaut ko, nakts murgi, satraukums, ka pašam ar visu jātiek galā, bailes pirms eksāmeniem, bailes pazaudēt darbu, saslimt ar kādu neārstējamu slimību, novecot un kļūt bezpalīdzīgam.

Mēs visi pazīstam šīs cilvēciskās bailes, kuras atņem mieru un prieku, savažo un paralizē, dara mūs nespējīgus saglabāt sirds mieru, liecināt par Kristu un nest Labo Vēsti dvēselēm, kuras iet bojā. Bailes nav nieks, ar kurām var tikt galā izmantojot pašdisciplīnu un saprātu. Tomēr tām nedrīkst pakļauties. Tās nedrīkst mūs šķirt no Dieva. Tieši pretēji, – bailēs vajag saukt un vaimanāt uz To Kungu, līdzīgi kā to darīja Ījabs, Jona, Dāvids, Elija, Jeremija un citi: „Bet es domāju savās bailēs: „Es esmu atstumts no Tavām acīm!” Bet Tu uzklausīji manu lūgšanas pilno saucienu, ar kuru es griezos pie Tevis” (Ps. 31:23); „Un, kad mana dvēsele bija pagurusi baiļu mazdūšībā, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā” (Jona 2:8).

Tad, kad mūs moka nemiers un bailes, kad mēs sevi novārdzinām ar rūpēm un satraukumiem, ir īstais laiks ar visām savām domām vērsties pie Tā Kunga. Jo Viņš ir Visuvarens. Viņš ir labākais atbalsts. Viņš ir mīlestība, un tajā ir mūsu cerība. Savas bezspēcības, sliktās pieredzes un biedējošo perspektīvu priekšā ir jātic Viņa spēkam un palīdzībai, jo vien Viņš var mūs izcelt no jebkurām bēdām.

Tagad gribētos pieskarties tādām mūsu miesīgās, cilvēcīgās dabas izpausmēm, kuras daudzi uzskata par diskutējamām. Piemēram, daudzi ticīgie uzskata, ka kautrīgums, noslēgtība, neatsaucība un nedraudzīgums nav uzskatāmi par grēkiem. Viņi sliecas to apzīmēt kā nepilnību, vājumu, mazdūšību vai vienkārši par negatīvām cilvēka rakstura iezīmēm, pie kurām var attiecināt vēl citas nelabas rakstura šķautnes, tādas kā : nesakārtotība, nevīžība, nedisciplinētība, neuzmanība, lēnība un slinkums.

Taču, ja mēs uz tām lūkojamies tā, tad nekas cits neatliek kā ar viņām samierināties, paliekot tādam visu mūžu. Ja atzīstam tās par grēku un nākam pie Jēzus dārgajām Asinīm, no tām var attīrīties un atbrīvoties. Līdzīgas cilvēcīgas vājības, neapšaubāmi, ir jāsauc par grēku jau tādēļ vien, ka viņu izcelsmes avots ir uz otru pusi izvērsta lepnība, kurā, protams, neviens nevēlas atzīties.

Kristietis nevar nolaist rokas sava bezspēka priekšā, ja viņam ir Palīgs, Kuram nekas nav neiespējams. Tieksme attaisnot šos grēkus, liecina vien par to, ka mēs esam miesīgi, pēc miesas spriežam, pēc miesas domājam. Bet šajā miesā, pēc apustuļa Pāvila vārdiem, „nedzīvo nekas labs”. Ir ļoti vienkārši pateikt; „nu, ko lai dara, ja es tāds esmu! Tādi bija mans tēvs un māte. Es to esmu mantojis no viņiem...”

Nē! Ja Dieva Vārds saka: „Kas ir Kristū, tas ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis, – viss ir tapis jauns”, tad tam ir jāizpaužas arī realitātē, darbos. Dieva bērnu attiecībām, tādām, kādas tās būs mūžībā, tādām tām jābūt jau šeit uz zemes. Vai tu vari iztēloties, ka Dieva troņa priekšā tu būsi kopā ar tādiem pašiem kā tu; neatsaucīgiem, noslēgtiem ļaudīm? Protams, ka nē! Bet ja tā, tad nemeklē tam attaisnojumu savā raksturā, bet labāk iznīcini to sevī. Vai tad Svētie Raksti nesaka: „Citam daudz draugu uz nelaimi; tomēr ir draugi, kas ir labāki nekā brālis” (Sal.pam. 18:24) un „Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi” (1.Pēt. 3:8)? Sāc vingrināties tajā un drīz ieraudzīsi, kā pamazām no tevis aiziet nesabiedriskums un noslēgtība. Atceries mūsu Kunga Jēzus nenovērtējamos vārdus: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši” (Mat. 7:12). Pārkāp, tā saukto, savu „slikto raksturu” un tad drīz vien pārliecināsies, ka Dievs patiešām palīdz tiem, kuri pieliek pūles.

Tas pats attiecas arī uz visām citām netīkamām mūsu rakstura iezīmēm, tai skaitā arī uz lēnīgumu un slinkumu, ar ko saprotam jebkuru nevēlēšanos strādāt un darboties, – tātad, nosliece uz bezdarbību. Svētie Raksti asi nosoda šos netikumus. Cilvēki ir izdomājuši daudzas parunas un sakāmvārdus par slinkumu. Sliņķis ir tīrā sodība gan mājās, gan ražošanā, bet vēl sliktāk, ja Dieva bērns cieš no slinkuma, tai skaitā no garīgā slinkuma. Un, ja, kā teicis gudrais Salamans: „Gausas rokas dara nabagu” (Sal.pam. 10:4), tad garīgais slinkums „Slinkums ieaijā miegā” (Sal.pam. 19:15). Kur plaukst garīgais slinkums, tur kļūst vājāka, atdziest un aizmieg kristiešu draudze. Tas, diemžēl, ar gadiem kļūst par sevišķi izplatītu slimību.

Nobeidzot tēmu par cilvēcisko, miesīgo dabu, atliek tikai teikt, ka visu augšminēto problēmu būtība slēpjas mūsu sirds grēcīgumā. Tādēļ mainīties mēs varam tikai no iekšienes, kad, noticot Jēzum, sāksim dzīvot tā, kā to māca Bībele. Patiesam un meklējošam Dieva bērnam raksturīga intensīva vēlēšanās atbrīvoties no sava „ES”. Tāds cilvēks kaislīgi vēlas pievarēt savas iedomas par paša nozīmīgumu – tas ir egoismu, kas savažo mūsu soļus un attur no patiesa garīguma izpausmēm. Atbrīvošanās no egoisma ir ļoti sāpīgs process, bet tas ir neizbēgams, ja vēlamies sasniegt Tā Kunga mērķus. Ja mēs nenomirsim sev, mēs nebūsim spējīgi atdot sevi Jēzus rokās un iemīlēt Dievu un cilvēkus.

Mūsu miesīgās cilvēcīgās dabas pārveidošana notiek pamazām, atkarībā no tā, kā mēs atsakāmies no saviem vecajiem, grēcīgajiem ieradumiem un dienu no dienas atjaunojamies gan savā sirdī, gan savā prātā, tātad, rīkojamies saskaņā ar Dieva Vārdu, kurš iesaka mums „...ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi” (Efez. 4:22-25). Šādas pārmaiņas nav vienas vai divu dienu darbs. Tas ir process, kurš turpinās bezgalīgi. Kāds ir teicis, ka grēknožēla un vēršanās pie Dieva var notikt minūtes laikā, bet pieaugšana svētumā – visas dzīves darbs. Pētera 2. vēstulē 1:5 ir teikts: „Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu...”.

„Pielikt visas pūles” – nozīmē veidot savu raksturu, tas ir – iegūt jaunas spējas, mācīties būt nomodā un koncentrēt tam visu savu uzmanību. Neviens nepiedzimst ar gatavu raksturu un ieradumiem. Tos mums ir jāveido saskaņā ar mūsu jauno dzīvību, kas ir mūsos. „Pielikt pūles” vienmēr ir grūti. Kaut arī mēs zinām, ka „šaurs ir ceļš un šauri ir vārti, kas ved uz mūžīgo dzīvību”, bet uzvedamies tā it kā Tam Kungam mūs vajadzētu ievest Debesu Valstībā pa celiņiem un taciņām, kas nokaisītas ar ziediem.

Mūsu absolūti neatliekamā, garīgā nepieciešamība ir tajā, ka mums ir jāpiespriež nāvessods mūsu dabiskajai tieksmei grēkot, tātad, pilnīgi jāatsakās no sevis tāda, kādi bijām iepriekš, tā kā atsakās no līķa, to apglabājot. Apustulis Pāvils teica: „Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno?” (Rom. 8:33).

Tā spriežot, mēs neesam pievērsuši uzmanību konkrētajam raksturojumam par tiem, uz kuriem tiek vērsti šie vārdi. Dievs attaisno ne jau visus pēc kārtas, kuri vienkārši Viņam tic (jo arī ļaunie gari tic un dreb), bet Savus izredzētos, par kuriem ir teikts; „Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas... Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam. ...jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit” (Rom. 8:1,5-8,13). Tātad, Dieva izredzētie, kurus Dievs taisno, ir tie, kuri katru dienu nonāvē savu cilvēcīgo miesīgo dabu.

Mēs dziļi maldāmies, ja domājam, ka visu, kas mūsos ir, jāizlabo un jāizmaina Dievam. Tā mēs atsakāmies paši sevi garīgi, dvēseliski un fiziski audzināt. Nevajag arī vainu novelt uz vecākiem, kuri nav pienācīgi audzinājuši mūs, kad vēl bijām bērni. Pat ja tas tā ir bijis, tad šodien pat ir jāķeras pie sevis audzināšanas un savu miesīgumu jāatnes kā upuri par labu garīgajam. Nelolosim sevī miesīgo dabu, bet labāk aizvedīsim to tuksnesī, lai tur tā pilnībā pazemojas, tiek noslāpēta un nomirst.

Sākot cīņu ar veco cilvēku sevī, pirmkārt: jāatzīst, ka jebkurš cilvēks ir pilns netikumu, ir egoistisks un vienkārši postošs. Ja mēs to neizdarīsim, tad ātri vien iziesim uz kompromisu ar savām grēka izpausmēm, nospriežot, ka cīnīties ar visu ļauno mūsos ir bezjēdzīgi. Mums jāiemācās ne tikai atzīt pats grēka fakts, bet jāiemācās atrast izeju no šī šķietamā strupceļa, atceroties, ka uz zemes atnākušais Glābējs grēku uzvarēja pilnībā un absolūti. Viņš zina, kā mums palīdzēt mūsu cīņā.

Pazīstamais angļu evaņģēlists Rojs Hesions savā nelielajā grāmatiņā „Zem Golgātas zīmes” par to raksta tā: „Savas cilvēcīgās miesīgās dabas uzvarēšana nav vienreizējs notikums. Tas var sākties tad, kad Tas Kungs jums pirmo reizi uzrādīs jūsu netikumus. Tad iesākas nemitīga nomiršana sev, jo tikai tādā veidā Kungs Jēzus var izpausties mūsu mirstīgajā miesā. Simtiem reižu dienā mēs stāvēsim izvēles priekšā. Bet runa nav par mūsu plāniem, laiku, naudu vai izpriecām, bet par pastāvīgu piekāpšanos cilvēkiem mums apkārt; tas ir drošs pierādījums tam, ka mēs pakļaujamies Dievam. Jebkurš pazemojums, jebkurš mūsu apvainotājs un mocītājs – tas ir ierocis, ar kura palīdzību Dievs mūs grauj, lai veidotos dziļāka gultne, pa kuru Kristus dzīve plūstu mūsos. Vienīgā dzīve, kas iepriecina Dievu un var beigties ar uzvaru, – tā ir Viņa Dzīve, kas atspoguļojas mūsos. Tā kā mūsu koncentrēšanās uz sevi ir pilnīgs pretstats Viņa dzīvei, mēs nevarēsim piepildīties ar Jēzus dzīvi, ja neesam gatavi Dieva dēļ nebeidzami pakļaut savu dzīvi nāvei. Un to veicina mūsu izvēle dzīvot tikumisku dzīvi”.

Iedziļinoties šajos vārdos, neviļus saproti, cik dziļš un precīzs ir Svēto Rakstu padoms: „Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit” (Galat. 5:16).

No brīža, kad piedzimstam no augšienes, Tas Kungs sāk Savu darbu pie mūsu jaunā cilvēka veidošanas. Un pienāks brīdis, kad no vecās dabas vairs nekas nebūs palicis pāri. Pazūd ārējā svētulība, pazūd iepriekšējā attieksme pret lietām, un viss, kas ir mūsos, ir no Dieva. Kad pilnībā esam atvadījušies no vecās dzīves, mēs saņemam jauno – bez kaislībām un egoisma, bez sava „ES” meklējumiem, bez jūtīguma pret pazemojumiem, apvainojumiem, pāridarījumiem. Dzīve – piepildīta ar mīlestību, kura pacieš, neskauž, neaizkaitinās, nedomā ļaunu, nepaaugstinās, vienmēr priecājas un nekad nepiekūst.

Kad miesīgais aiziet, tas ir tik redzami, ka nav iespējams to nepamanīt, un kā apstiprinājums tam būs visparastākās dzīves situācijas. Piemēram, kaut kas ar tevi notiek, bet tu nedusmojies un nenervozē, nekļūsti neiecietīgs, un izbrīnā domā par sevi: „Ja tas ar mani būtu noticis agrāk, tas mani noteikti būtu aizkaitinājis!” Nomirstot sev un dzīvojot garā, tu brīnīsies par to, ko Dievs tevī ir izdarījis. Tad tavā dzīvē darbosies vārdi: „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor. 5:17).

NĀKAMĀ NODAĻA