4.nodaļa 
GRĒKI PRET TUVĀKO

Dieva Vārdā ir daudz padomu, kurus ievērojot, mēs varētu izvairīties no neskaitāmām dzīves problēmām. Viena no tām, ir problēma, kas saistīta ar cilvēku savstarpējām attiecībām. Visiem ir zināms, ka pēc rakstura, ieradumiem, nosliecēm, uzvedības sabiedrībā, spējām kontaktēties un daudz kā cita, mēs viens no otra ļoti atšķiramies. No vienas puses tas ir labi, jo padara mūsu dzīvi uz zemes interesantu, no otras – ir par daudzu konfliktu, nepatīkamu sadursmju, skandālu un citu nesaprašanās izpausmju cēloņiem.

Nelaime ir tā, ka, esot pārāk aizņemti ar sevi, mēs nepamanām vai negribam pamanīt to, kā jūtas cilvēki mums blakus. Pēc savas dabas mēs esam egoisti, tamdēļ uzmanību, labu attieksmi, rūpes, palīdzību un citas izpausmes pieņemam kā pašas par sevi saprotamas, tā, it kā viņi visi mums būtu ko parādā. Visdrīzāk, mēs vienkārši aizmirstam, ka attiecības veidojas no abām pusēm.

Labākais princips, pēc kura vadīties, ir sekojoši Svēto Rakstu vārdi: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši” (Mat. 7:12).

Brīnumaini dziļi un vienkārši vārdi, vai ne? Ja šo padomu ievērotu visi zemes iemītnieki, tad tas pašos pamatos izmainītu ģimeni, visas baznīcas dzīves jomas, nacionālo politiku un starptautiskās attiecības. Šajā īsajā Bībeles izteikumā ir apkopota visa, visu laikmetu morāles mācība, kas izteikta ar Mozus un praviešu muti.

Balstoties šajā principā, viss izskatās vienkārši un skaidri. Ja nevēlies, lai tavs tuvākais, vienalga, – tēvs, māte, meita, dēls, brālis, māsa, vai jebkurš cits – sarunātos ar tevi tādā tonī kā to pašlaik dari tu, tad nedari tā pats. Ja nevēlies, lai pret tevi izturas tā, kā tu grasies to darīt pret kādu citu, tad, vai nebūtu labāk, ja tu šajā brīdī apstātos? Padomā, kā justos tu, ja to, ko tu gatavojies par kādu teikt, skaļi pateiktu visiem par tevi? Vai tev tas nebūtu aizvainojoši un sāpinoši? Ja, jā, tad arī tu, lūdzu, paklusē.

Jautājumā par attiecībām ar tuvāko (bet par tādu kļūst jebkurš cilvēks, ar kuru mēs kontaktējamies, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav ticīgs) biežāk būtu jāatceras, ka kristietība nav tikai atturēšanās no grēka, bet aktīva tikumība, kas izpaužas visās cilvēka dzīves jomās. Tādam dvēseles cēlumam būtu jābūt katrā sevi cienošā cilvēkā, un vēl jo vairāk – kristietī. Žēl, bet šī rakstura īpašība mūsdienās ir kļuvusi par tādu retumu, ka mēs pat šī vārda nozīmi esam aizmirsuši; bet tas nozīmē augstu tikumību, godīgumu, atklātību un pašaizliedzību. Par šādiem augsta garīguma cilvēkiem, mēs labprāt lasām senlaiku grāmatās. Mūsdienās cilvēkos to gandrīz nevar sastapt, – vai nu tādēļ, ka cilvēce ir kļuvusi sekla, vai tādēļ, ka apstiprinās Bībeles vārdi par pēdējiem laikiem.

Ir viena cilvēka rakstura iezīme, pēc kuras var nekļūdīgi noteikt cilvēka garīgo stāvokli, un tas ir nekas cits kā cilvēka spēja būt pateicīgam Dievam un blakus dzīvojošiem tuvākajiem. Kritušu un izvirtušu cilvēku pasaulē pateicība – rets viesis, bet, ja mēs to tomēr sastopam, tad visbiežāk tajos, no kuriem to vismazāk gaidām.

Pateicība – tā ir atzinības izpausme par parādīto labestību un uzmanību, vai, citiem vārdiem sakot, spēja sajust un ar laipniem vārdiem, uzvedību un žestiem izteikt kādam savu prieku un apmierinātības sajūtu.

Tādēļ – nepateicība ir – jebkādu pateicības un atzinības jūtu neesamība, to izpausmes trūkums par sniegto palīdzību kādam. Šis netikums, kas raksturīgs daudziem, ļoti apbēdina To Kungu. Lai pārliecinātos par to, atliek vien atcerēties brīnumaino desmit spitālīgo izdziedināšanu, aprakstītu Lūkas evaņģēlijā, no kuriem tikai viens atgriezās, lai pateiktu paldies. Cik skumju, sāpju un maiga pārmetuma skan Pestītāja vārdos, kad, pie Viņa kājām nokritušajam cilvēkam Viņš saka: „Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?” (Lk. 17:17-18). Vēršoties pie samarieša, Jēzus teica: „Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi”. Šajā mēs redzam, ka tikai pateicīgie mantos patiesās Kristus bagātības. Uz mūsu pateicību Tas Kungs atbild ar jaunām svētībām. Deviņi no desmit spitālīgajiem tikai izdziedinājās no savas briesmīgās slimības, desmitais tika izglābts arī no grēka.

Citu nepateicība, kas vērsta pret mums, mūs dziļi izbrīna, bet kad mēs paši esam tās avots, visbiežāk, nez kāpēc, nepamanām. Sevišķi tas attiecas uz mūsu vistuvākajiem cilvēkiem, kurus, liekas, mēs ļoti mīlam: – mātes, tēvus, sievas, vīrus, – tas ir tos, kuri dāvā mums dzīvību, pilnībā nododas rūpēm un gādībai par mums, nereti upurējot sevi un savu personīgo laimi.

Tā kā esam Dieva radība un pilnībā esam atkarīgi no Viņa, un dzīvojam cilvēku sabiedrībā, kas mūs kaut kādā mērā ietekmē, tad pateicības izrādīšanai būtu jābūt pašsaprotamai. Bībelē ir daudzas rakstu vietas, kas uz to norāda ar tādiem vārdiem kā: pateicība, pateikšanās, pateikties, pateicīgs (3.Moz. 22:29, Neh. 12:24, Jer. 33:11, Mt. 15:36, Rom. 6:17, 2.Kor. 2:14, Ef. 5:4, Fil. 4:6, 1.Tes. 5:18, Ap.d. 24:3, 1.Lku. 16:4, 2.Lku. 29:31, Ec. 45:15, u.c.).

Taču, neskatoties uz to, cilvēciskā nepateicība ne tikai visu laiku liek sevi manīt, bet arvien vairāk izplatās. Par to lasām Bībelē. Nepateicība neskaitāmas reizes izpaužas attiecībā pret Dievu: „Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies... tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai...” (Rom. 1:21.24); pret vecākiem: „ Jo dēls nicina un nopaļā tēvu, meita uzstājas pret māti, vedekla ir pret vīramāti...” (Mih. 7:6); pret labdariem: „Uz manu mīlestību tie atbild ar naidu...Tie atmaksā labu ar ļaunu, ar ienaidu par manu mīlestību” (Ps. 109:4-5) un „Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri!...” (Jer. 18:20); pret draugiem, kuri ir nelaimē: „Un Ījabs atbildēja un sacīja: cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos? Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!... Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši... Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi” (Īj. 19:1-3, 14, 19).

Nu ko, laiki mainās, bet cilvēki nē. Kā tas bija gadu tūkstošiem atpakaļ, tā tas ir arī tagad. Saņemot no Tā Kunga neskaitāmas žēlastības un svētības, cilvēki Viņam pateicas tikai ar savām lūpām, tādēļ, ka viņu sirdis ir aizņemtas ar ko citu. Pieaugot, bērni aizmirst labo, ko vecāki viņiem darījuši, un, pateicības vietā izsaka tiem savu neapmierinātību un aizvainojumus, nesniedz mīlestību un uzmanību, bet vecumā – vispār pamet, atstājot vārda pilnā nozīmē, likteņa varā. Kas attiecas uz laba atdarīšanu ar ļaunu, tad šī kliedzošā cilvēciskā netaisnība ir sastopama visapkārt.

Kur ir nepateicība, tur noteikti ir neuzmanība, rupjība, neiejūtība, nonākot līdz pat cietsirdībai.

Neuzmanība – tas ir iejūtīguma, sapratnes, rūpju, cieņas iztrūkums, pret otru cilvēku, kas bieži izpaužas kopā ar viņa cilvēciskās vērtības un tiesību ignorēšanu. Šī nepievilcīgā rakstura iezīme labi sadzīvo ar rupjību, kas izpaužas kā asums, nekaunība un neaudzinātība attiecībās ar citiem.

Rupjība vienmēr darbojas atbaidoši, bet, kad tā izpaužas attiecībā uz vistuvākajiem, tā izsauc īpašu riebumu. Smalki uztverot šo netikumu, tautas paruna saka: „Citu priekšā dzied kā lakstīgala, savējo – mauro kā vērsis”. Ļoti bieži tas tieši tā arī ir. Dienā, atrodoties mazpazīstamu ļaužu vidū, darbā, mācību iestādē, var spēlēt savaldīga, audzināta cilvēka lomu. Ko vajadzēja valdīt dienā, vakarā mājās var izgāzt pār saviem tuviniekiem. Nepazīstamas sievietes klātbūtnē vīrs var uzvesties ļoti pieklājīgi, galanti un uzsvērti uzmanīgi, bet, atgriežoties mājās – neveltīt pat labu vārdu vai laipnu skatienu savai sievai.

Neuzmanīgam un rupjam cilvēkam raksturīga cieta dvēsele, kas ir cietsirdības veidošanās iemesls, tālāk attīstoties līdz bezjūtībai – galējam skarbumam, nesaudzībai, nežēlīgai attieksmei pret jebkuru. Tādā gadījumā nevar būt ne runas par līdzcietību, žēlsirdību, tātad arī par labestīgu, maigu, augstsirdīgu attieksmi pret cilvēkiem, tādēļ ka nocietināta sirds uz to nav spējīga. Tā, iesākoties ar „nevainīgu” neuzmanību, kuru, mēs, atrodot visus iespējamos iemeslus, attaisnojam, varam nonākt līdz galējai cietsirdībai, kas cilvēku var padarīt par despotu un tirānu.

Ir kāds stāsts par mazu puisīti, kurš auga ģimenē, kur dzīvoja viņa vecvectētiņš. Vecais vīrs bija jau tik vecs un nespēcīgs, ka nespēja pienācīgi uzvesties pie galda. Viņa kreisā roka bija paralizēta, bet labā tā trīcēja, ka viņš nevarēja karoti pacelt pie mutes, lai tās saturs neizlītu uz krūtīm. Tas, protams, izskatījās neestētiski, tādēļ, lai citos neizsauktu riebumu un nebojātu apetīti, vecvectētiņu ar visu viņa bļodiņu, nosēdināja tā patālāk no visiem – stūrī un kā mazam bērnam uzlika lacīti, un atstāja viņu vienu. Jaunajai sievietei – puisīša mammai tā bija apnicis rūpēties par šo nespēcīgo ģimenes locekli, ka savā sirdī viņa jau sen viņam vēlēja nāvi.

Reiz pēc vakariņām, kad visi vēl turpināja sēdēt pie galda un sarunāties, puisītis nosēdās pie sava mīļā vecvectētiņa kājām un no kociņiem kaut ko cītīgi sāka meistarot. Izbrīnījusies par šo uzcītīgo darbošanos, mamma skaļi pajautāja dēlam, ko viņš tur dara, un saņēma atbildi: „Es tev un tētim taisu kasti, no kuras jūs barošu, kad būsiet tikpat veci kā vecvectētiņš”.

Pie galda iestājās nāves klusums. Kauna sārtums ielija jaunās sievietes vaigos, bet viņas vīrs samulsis kāsēja. Vārdi te bija lieki. Tas Kungs izmantoja maza bērna prātu, lai caur to uzrunātu pieaugušo cilvēku sirdsapziņu. No tā laika vecais vīrs atkal sēdēja pie galda, un visi pēc kārtas baroja viņu bez jebkāda sašutuma un riebuma, kas agrāk bija bieži redzams.

Arī tagad daudzās ģimenēs ir slimi un veci cilvēki. Attiecībā uz viņiem ļoti ātri top redzamas tās īpašības, par kurām tikko runājām. Tādēļ, lai cik tas būtu grūti, šādos brīžos ir jāmācās būt pacietīgam un mīlošam, atceroties, ka, gandrīz katram no mums nāksies nodzīvot līdz vecumam, un tagad mēs nevaram uzminēt, kāds tas būs. Tad nu labāk šodien attieksimies pret mūsu vectēviem, vecmammām, savārgušajiem tēviem un mātēm tā, lai pēc tam – mūsu vecumdienās nevajadzētu raudāt un nožēlot savu bezjūtīgumu, cietsirdību, un ar nokavēšanos nāktos uzzināt Bībeles vārdu patiesumu: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Gal. 6:7).

Turklāt vēl bez nepateicības, rupjības, neuzmanības un nejūtības, mēs pret saviem tuvākajiem nereti izpaužam izsmieklu, pazemojumu un prasīgumu.

Izsmiešana – tā ir nosliece uz aizvainojošiem jokiem, cenšanās kādu izsmiet citu klātbūtnē, ņirgāties un pat apvainot. Nereti par izsmiešanas objektu kļūst kāds no ģimenes locekļiem, kurš kādu iemeslu dēļ nevar vai negrib tam pretoties. Tādus cilvēku parasti sauc par „grēkāžiem”, izlejot pār viņiem ļaunumu, apvainojumus, sašutumu un neiecietību. Jāteic, ka tiem, kuri mīl ņirgāties par citiem, pašiem tas nepatīk, ja kāds to pašu pavērš pret viņiem. Tad viņiem smiekli vairs nenāk. Viņi apvainojas, jūtas aizskarti un sāk neieredzēt savus izsmējējus.

Vēl viena pretīga rakstura iezīme attieksmē pret tuvākajiem ir ieradums citu klātbūtnē viņus pazemot. Sevišķi bieži gan apzināti, gan neapzināti to dara laulātie – ļoti labi zinot viens otra nepilnības un vājās vietas. Kad viņai vai viņam sāk apnikt otras puses vājās vietas, un viņi redz, ka mājieni, pārmetumi un citi mēģinājumi ko mainīt nedarbojas, tad sākas apvainojumu, neapmierinātības, sašutuma izliešana „vainīgā” tuvinieku un citu cilvēku ausīs. Tā, esot viesībās, vīrs var pateikt, ka viņa sieva ir nepraša un tik garšīgi kā šīs mājas saimniece, nemāk gatavot. To sakot, viņš pat nepadomā, kā jūtas sieva, bieži darot to pat speciāli – lai viņu sāpinātu. Tad mēdz būt, ka arī sieva nepaliek parādā, paziņojot, ka vīrs ir tāds sliņķis, ka mājās pat naglu nevar iesist, un mājās neko nedara.

Tā, viens otru pazemojot, šīs pāris piepaceļ plīvuru, un top redzamas patiesās attiecības šajā ģimenē. Jāsaka, ka laulātais, kurš pazemo savu „otru pusi”, visu pirms pazemo pats sevi, parādot sevi ne tajā labākajā gaismā. Jo dzīves draugu mēs izvēlamies paši pēc savas gaumes. Ne velti ir sakāmvārds „tāds tādu atrod”. Tad nu „atkailinot” citu priekšā vīru vai sievu, mēs demonstrējam paši sevi un savu gaumi. Bez tam ar šādu uzvedību mēs apstiprinām savas pašcieņas trūkumu.

Bieži precēta meita, atnākot pie savas mātes, viņai vienai vai arī vēl citu ģimenes locekļu klātbūtnē, sāk sūdzēties par to, ka vīrs viņu vairs nemīl, nepalīdz mājas darbos, nevelta pietiekoši uzmanību. Apvainojumi un sašutums līst straumēm, „vaininieks” sēž blakus un nezina, kur likt savas acis. Tāpat var darīt arī vīri, stāstot savām mātēm par sievas nepilnībām. Tādēļ nav brīnums, ka tādas vīramātes un sievasmātes, kuru galvas ir pilnas ar šīm raudu dziesmām, sāk censties vest pie prāta savas vedeklas un znotus, kas noved pie jaunās ģimenes saspīlēto attiecību vēl lielākas saasināšanās. Citu cilvēku klātbūtnē pazemojot savu dzīves draugu, mēs varam sastrādāt tādas lietas, ka pēc tam grūti būs kaut ko izlabot.

Līdzīgi mēdz notikt arī draugu vidū. Jāsaka, ka dziļa, nesavtīga draudzība mūsdienās, ir liels retums. Daudzi sev draugus izvēlas, ne vienmēr tīru motīvu vadīti. Veidojot draudzību ar tā sauktajiem „vajadzīgajiem cilvēkiem”, daži darbojas savtīgu motīvu vadīti, meklējot sev kādu labumu. Pat ja tas tā nav, draudzība bieži tiek pārbaudīta ne tikai caur uzticību, bet arī caur skaudību.

Gadās, ka tavu draugu visi, it kā būtu norunājuši savā starpā, liela, sajūsminās par viņu, uzteic viņa rīcību. Kādu laiku tu to viegli pieņem, bet pienāk brīdis, kad tas sāk apnikt un kļūst nepanesami, jo sirdī ir iezagusies skaudība, un, zinot šī cilvēka citas puses, tu sāc pārliecināt sajūsminātos, ka viņiem nav gluži pareizs viedoklis par šo cilvēku.

Tā nu sanāk, ka visu zināšanai top zināmi fakti, kurus draugs, uzticoties tev, ir atklājis. Tā rīkojoties, pārāk labo viedokli par draugu tu varbūt esi izmainījis, bet vai tu esi rīkojies kā draugam pienākas? Vai tu tāpat kā Jūda neesi nodevis viņa uzticēšanos un vaļsirdību? Vai tu gribētu, lai viņš attiecībā pret tevi izdarītu to pašu? Nē? Tad kādēļ tu tā rīkojies? Jo Dieva Vārds saka: „Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.” Pat ja tas, ko tu par viņu pastāstīji, ir patiesība, vai draudzības vārdā nebūtu labāk paklusēt?

Dzīvojot uz šīs zemes, Kristus, pazemojies līdz kalpa kārtai, mazgāja Saviem mācekļiem kājas, sakot: „Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis” (Jņ. 13:14-15). Šajos vārdos ir ielikta dziļa, garīga jēga. Tajos laikos, kāju mazgāšana, ienākot kādā mājā, bija kalpu darbs. Pielīdzinot Sevi viņiem, Kristus rādīja piemēru, kā mums ir jāizturas pret mūsu tuvākajiem.

Mēs, ar savu tuvāko, bieži apejamies kā ar niecību, viņu pazemojot un demonstrējot savu pārākumu. Pie tam, nereti tā darām ar cilvēku, kurš pēc vecuma, izglītības, prāta, intelekta un cēlsirdības ir daudz pārāks par mums. Pazemots un apvainots viņš klusē, jo nevēlas jums atmaksāt ļaunu ar ļaunu, un rīkojas tā, kā māca Dieva Vārds. Bet kādi tad nu izskatāmies mēs?... Nevajag aizmirst, ka Tas Kungs vienmēr ir pazemoto un nonicināto pusē. Tādā veidā, cenšoties citu acīs graut kāda godu, mēs pār sevi izsaucam Dieva dusmību, nevis Viņa labvēlību. Viņš ir taisnīgs, un tādēļ, agrāk vai vēlāk, viss ļaunais atgriezīsies pie mums atpakaļ.

Paši, neesot ne tuvu pilnībai, mēs esam spējīgi būt ļoti prasīgi pret citiem, bieži kļūstot par tirāniem un despotiem.

Prasīgums – tas ir augstu prasību uzstādīšana kādam. Cilvēks, kuram ir šī rakstura iezīme, parasti ir ļoti prasīgs pret citiem. Katru reizi, kad viņš nav apmierināts, izrāda dusmas un sašutumu par visīstākajiem sīkumiem. Visus savus lūgumus un rīkojumus viņš izsaka kategoriskā un apņēmīgā formā, ar intonāciju, kura nepieļauj nekādus iebildumus. Rupjā uzstājība, ar kādu viņš gaida savu iegribu un vēlmju izpildīšanu, atņem cilvēkiem spēku un dara nervozus, tā sagandējot viņiem dzīvi.

Prasīgums pret saviem tuvākajiem nav raksturīgs tikai egoistiskajiem pasaules cilvēkiem. Ar to slimo arī tā saucamie „paraugticīgie”. Šie „dievbijīgie”, esot savās ģimenēs, nevis iet mazumā, parādot mīlestību, pacietību un lēnprātību, bet tie ir viņu neticīgie radinieki, kuriem sevi jāpazemina. Tie, visu to saskatījušies, vēlāk neko nevēlas dzirdēt par ticību un kristiešiem. Tā nu ar vārdiem var runāt par Kristu, gribot dvēseles vest pie grēku nožēlas, bet ar savu rīcību un darbiem attālina no Viņa un noskaņo pret kristietību.

Mēs varam pat nepamanīt, ka ar savām nepārtrauktajām prasībām, aizrādījumiem, spiedienu un dominēšanu pār citiem, viņu dzīves pārvēršam par īstām šausmām. Viņi tad to vien gaida, ka varēs izrauties no šīs dzīves un dzīvot tā, kā paši to vēlas.

Visbiežāk šis prasīgais cilvēks ir mājas saimnieks – tēvs un vīrs, kurš ar savu uzvedību un attieksmi pret sievu un bērniem, piespiež viņus iet „kā pa stīgu”. Izmantojot savas ģimenes galvas tiesības, viņš uzvedas kā neapšaubāma autoritāte un gaida bezierunu pakļaušanos, un visu viņa izdomāto nolikumu un kārtību bezierunu izpildi. Bet viņš to panāk nevis ar gudrību, laipnību un mīlestību, bet ar prasīgumu, kas pārtop morālā vardarbībā un cietsirdībā. Zem tādas „dzelzs rokas” sieva un bērni burtiski vaimanā, jūtoties izmantoti. Šādā gadījumā par savstarpēju cieņu, uzticību un patiesumu nevar būt ne runas tādēļ, ka cietsirdība un likums visu nogalina.

Līdzīga loma var būt arī valdonīgai un cietai mātei, kura visādi cenšas panākt, lai visi „dancotu pēc viņas stabules”. Bērni no viņas dzird tikai dusmīgus: „Ko es tev teicu! Uz kurieni tagad sataisījies?! Cik reizes tev var teikt vienu un to pašu!? Ātrāk!.. Nedrīkst!.. Nekur tu neiesi, un tas ir mans galavārds!... Sliņķe tāda! To tik dari, kā centies aizšmaukt no mājas darbiem!.. Tādu slaistu kā tu, mans dēls, grūti nāktos sameklēt!.. Ko?!.. Kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt!?..”

Tādu „maigu” vārdu rindu, ar kuriem kā ar koku māte dzen savus mīļos bērnus, var turpināt un turpināt. Cilvēks, kuram ģimenē vajadzētu būt mīlestības, siltuma, miera un saskaņas avotam, rada aukstu, saspringtu, nelabvēlīgu atmosfēru, kas raisa vien noslēgšanos un noved pie atsvešinātības.

Nabaga bērni, kuri auguši tādās ģimenēs, kurās ir tādi tēvi un mātes! Nezinot mātišķo maigumu, nepiedzīvojuši tēvišķo uzmanību un draudzīgo līdzdalību, viņi aiziet savās dzīvēs un kļūst par tādiem pašiem tēviem un mātēm, kuri cieš no savas nepilnīguma apziņas, bet nezina, kā to var izlabot.

Tā mēs ar savu raupjumu, bezjūtīgumu, prasīgumu un cietsirdību, to pat neapjaušot, varam izkropļot savu tuvāko dvēseles, sagraut viņu dzīvi un likteni.

Dieva kalpotājs H. V. Smits par to ir rakstījis tā: „Godāt savu ģimeni – ir viens no svarīgākajiem kristietības aspektiem, vien to sastapt varam ne visai bieži. Nereti varam satikt kristiešus, taisnu dzīvi dzīvojošus tikai citu acu priekšā, bet šis taisnums tiek atstāts aiz viņu mājas sliekšņa. Es zinu kādas ģimenes tēvu, kura lūgšanas dievkalpojumos ir karstas un patiesas, kura pamācību vārdi ilgi paliek atmiņā, kura taisnums kalpo kā paraugs citiem, bet, atnākot mājās no baznīcas, viņš kļūst tik rupjš un aizkaitināms, ka sieva un visa viņa ģimene baidās izteikt pat kādu vārdu.” Itin kā pabeidzot šo domu, Samuels Džonsons ir teicis: „Savu niknumu par viņam nodarītajām sāpēm dzīvnieks mēģina izgāzt pār tiem, kuri atrodas blakus...” Piekritīsiet taču, ka te ir par ko padomāt.

Savā prasīgumā un spējā piesieties citiem, to pat nepamanot, var pārkāpt jebkuras robežas un izrādīt nekaunību, – netaktisku, bezkaunīgu, atraisītu un pasvītroti izaicinošu uzvedību pret kādu, kas ne tikai viņu pazemo, izraisot sašutumu, bet arī izprovocē uz negatīvām atbildes reakcijām, ko nekauņa īstenībā arī cenšas panākt.

Raksturojot pēdējo laiku cilvēkus apustulis Pāvils, uzskaitot viņu netikumus, nosauc arī nekaunību. Ir šausmīgi, ja mēs pret saviem tuvākajiem uzvedamies nekaunīgi, bet vēl pretīgāk ir, ja tādā pašā veidā vēršamies pie Dieva, pieprasot izpildīt mūsu vēlēšanās un iegribas. Lai par to pārliecinātos, atliek vien ieklausīties dažu sludinātāju vārdos, kuri pārliecina savus klausītājus, ka Dievam mums viss ir jādod, piemēram: „Mūsu Dievs un debesu Tēvs ir pasakaini bagāts, un tādēļ Viņam ir jārūpējas par Saviem bērniem, dāvājot viņiem pārpilnību un labklājību... Viņam ir mums jāpalīdz!.. Ir jādod prasītais.. ir jāattīra un jāsvēto.. Ir jāuzdāvina māja, dzīvoklis, mašīna, vasarnīca, jahta, helikopters, radio un televīzijas studija!..”

Atvainojiet, bet tāda attieksme pret Dievu – uzskaitot savas prasības, ir visīstākā nekaunība! Viņš mums neko nav parādā! Visu, ko Dievs vēlējās dot Savas līdzcietības un žēlastības dēļ pret kritušo cilvēku Viņš jau ir devis caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, Kam ticot, mēs iemantosim mūžīgo dzīvību! Pie Golgātas krusta Pestītājs piepildīja visu, ko Debesu Tēvs bija paredzējis, Sevi mums atdodams līdz pēdējam asins pilienam! Cik gan lielai nekaunībai ir jābūt, lai bez maksas saņemot visu šo, turpinātu mest Viņam Sejā šos vārdus: „Tev jādod... jādod... jādod...!” Mums ir jādod Viņam! Par savu dzīvi mēs esam parādā Viņam! Jā, cik daudz taisnības bija apustulim Pāvilam, kad viņš nosauca tādus par nekauņām!

Pārdomājot augšminēto, prātā nāk Svēto Rakstu vārdi: „Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Ps. 14:3).

Labestība – spēja darīt citiem labu. Tā ir vēl viena dvēseles augstsirdības izpausme un pilnīgs pretstats visam augstāk teiktajam. Pasaulē, kas piepildīta ar egoismu, ļaunumu, cietsirdību, nejūtīgumu, tā ir kā gaismas stariņš tumsas valstībā. Ne velti tautā saka „pasaulē netrūks labu cilvēku”, tas patiesi tā ir. Lai cik maz viņu būtu, uz tādiem cilvēkiem ir turējusies un turas dzīve. Lai arī kritušajā un izvirtušajā pasaulē valda sātans, labestība un mīlestība turpina gūt uzvaru, jo aiz tām stāv Pats Dievs.

Būt labam – tas nozīmē, ka tu pret citiem attiecies tā kā pret tevi attiecās Tas Kungs, un ar to arī viss ir pateikts. Debesu Tēvs sūtīja uz zemi Savu Dēlu, lai izpirktu mūsu grēkus ne jau tamdēļ, ka mēs to būtu pelnījuši, bet tamdēļ, ka žēlums, žēlsirdība un līdzcietība pret grēka apstulbinātām un nocietinātām dvēselēm ir Viņa Dievišķās dabas būtība, un tai ir jādzīvo arī mūsos, ja mēs, patiesi, esam Viņa bērni.

Labestībai piemīt īpaša spēja uzvarēt ļaunumu. Ja tu uz naidu atbildi ar naidu, tas liecina, ka tevi ir pievarējis ļaunums. Bet, ja tu pacelies augstāk par naidu un parādi žēlsirdību, labestību un mīlestību, tad tu rīkojies saskaņā ar Dieva Vārdu, kurš saka: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21).

Viss labais izriet no mīlestības, no tās pašas varenās Dievišķās „Agapes”, par kuru apustulis Pāvils kādreiz tik iedvesmoti rakstīja: „Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies” (1.Kor. 13:4-8).

„Agapes” mīlestība ir tā mīlestība, kuru mums rādīja Dievs, un kuru mums, kristiešiem, ir jāparāda vienam pret otru. Tā egoisma, naida, nesaticības un ļaunuma pasaulē ir visu uzvarošais spēks. Viņa ir spējīga izdarīt to, ko nespēj neviens cits tikums, tādēļ viņa ir likumīga tikumu karaliene. Mīlestība ir taisnīga, cenšas dot labo visiem, neskatoties uz ārieni vai stāvokli sabiedrībā. Viņa ir absolūti šķīsta, tajā nav ne miņas no iekāres. Mīlestība ir labvēlīga gan pret draugiem, gan pret ienaidniekiem, tā ir vīrišķīga un gatava uz pašuzupurēšanos. Viņai ir raksturīga nesavtība un vēlēšanās palīdzēt jebkuram, jo viņas dzinulis ir labestība un žēlsirdība. Viņā nav neiecietības, lepnības, skaudības vai atriebības. Uz apvainojumiem viņa atbild ar lēnprātību un pazemību, lūdz žēlastību savām bendēm, un dzīvo pašaizliedzībā tai laikā, kad citi skaļi pieprasa ievērot viņu tiesības. Viņa ir dāsna un tamdēļ dod, dod un dod līdz brīdim, kamēr ir atdevusi visu. Tā vietā, lai barotu ienaidu, mīlestība pārvērš savus ienaidniekus draugos. Pasaulē nav spēka, kas būtu stiprāks par mīlestību.

„Dievs ir mīlestība”. Visās baznīcās šī evaņģēliskā frāze tiek atkārtota miljoniem reižu. Tur, kur ir mīlestība, tur ir arī Dievs. Īstens kristietis mīlēs ne tikai savu brāli, bet arī savu ienaidnieku. Dievišķā mīlestība izslēdz jebkādu ienaidu un egoismu. Pirms Savas krusta nāves Svētā Vakarēdiena laikā Kristus pateica saviem mācekļiem: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat...” (Jņ. 13:34). Varētu likties, kas gan te jauns, jo jau divus tūkstošus gadu pirms tam Dievs bija teicis: „..bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu...” (3.Moz. 19:18)? Skaidrojumu šim mēs atrodam tajā pašā Jāņa evaņģēlija trīspadsmitajā nodaļā: „...kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlat”.

Katrs kristietis ļoti labi zina, kā Kristus mūs ir mīlējis. Tieši tai ir jābūt mūsu mīlestības mērauklai. Ja Kristus valdīs viņa sirdī, katrs ticīgais, sapņojošs par debesīm, kur viņš cer būt „ar zelta vainagu galvā”, var nonest debesis uz zemes, savā mājā, savā baznīcā. Cik skumji, ja cilvēki dzied: „...ar Kristu Debesīs es būšu un palmu zarus rokās turēšu...”, bet palmu zaru vietā rokās tur akmeni un gaida izdevīgu brīdi, lai to palaistu lidojumā uz savu līdzbiedru. Vai tā nav liekulība?

Mīlēt savus ienaidniekus – tas ir pretrunā ar cilvēcisko, grēcīgo dabu un tādēļ pretdabiski. Mīlēt ienaidnieku iespējams tikai tad, kad cilvēks patiesi atver savu sirdi Kristum, un saņem no Viņa jaunu garīgo būtību. Tad viņš iemīlēs Dievu, bet, mīlot Dievu, iemīlēs arī tuvāko, neatkarīgi no tā, kurš tas būtu. Vācu rakstnieks E.H. Lesings reiz ir teicis: „Kamēr es nemanīšu, ka cilvēks ievēro vienu no galvenajiem Kristus baušļiem: „mīlēt savus ienaidniekus”, es šaubīšos, vai tas, kurš sauc sevi par kristieti, patiesi ir kristietis...”.

Ja cilvēka sirdī nav labestības un mīlestības, tad tur kā nezāles sazeļ neskaitāmi grēki: neuzticība, nodevība, negodīgums, zagšana, viltība, ļaunprātība, nodevība, antipātijas, naids, naidīgums, neiecietība, ļauna vēlēšana, atriebība un pat slepkavošana, kura izpaužas dažādi.

Diemžēl, šos netikumus mēs neieredzam citos cilvēkos, bet, kad tie ir dzīvi un redzami mūsos pašos, tad piemeklējam tiem maigus un reizēm pat cēlus nosaukumus. Tā neuzticību nosaucam par nepastāvību un tiekšanos iepazīt kaut ko jaunu, nekaunību – spēju par sevi pastāvēt un izpaust sevi, bet nodevību – par mazdūšību un vilcināšanos. Lai kā tu censtos notušēt un aizplīvurot sevī šīs garīgās slimības, nekas no tā nemainīsies, līdz tam brīdim, kamēr atzīsi tās par grēkiem un sāksi cīņu.

Saskaņā ar Ožegova krievu valodas skaidrojošo vārd­nīcu uzticība – tā ir pastāvība un nemainīgums savās jūtās, attieksmēs, pienākumu pildīšanā. Tā sevī ietver uzticību sev, savai dabai un saviem vārdiem, uzticamība un paļāvība attiecībās ar To Kungu un citiem cilvēkiem. Žēl, bet mūsu nepastāvīgajā un izvirtušajā pasaulē šī brīnišķīgā un vērtīgā cilvēka rakstura īpašība ir sastopama arvien retāk un retāk. Uzticamus cilvēkus ir pienācis laiks ierakstīt Sarkanajā grāmatā kā izmirstošu sugu. Viņu skaits samazinās galvu reibinošos ātrumos. Jau Vecās Derības laikā Dāvids sēroja par viņu izzušanu: „Palīdzi, ak, Kungs, jo svētie ir zustin zuduši un ticīgo tik maz ir palicis starp cilvēku bērniem!” (Ps. 12:2). Ja viņš jau tad tā raksturoja cilvēkus, tad ko esam pelnījuši mēs, kas dzīvojam pēdējos laikos?

Uzticams cilvēks ir tas, kuram var uzticēties un uz kuru var paļauties, kurš ir ko teicis un savu lēmumu nemaina. Ja ir ko solījis, tad savu vārdu turēs. Savus pienākumus, lai uz ko tie attiektos: laulību, ģimeni, darbu vai kalpošanu Dievam – viņš ne tikai zina, bet arī nemainīgi veic, darot to ar lielu atbildību. Uzticība ir viņa goda un cilvēciskās cieņas jautājums. Tamdēļ viņš neiet uz kompromisiem ar savu sirdsapziņu, pat ja ir jāatsakās no savām interesēm. Strādājot kopā ar viņu, vari būt pilnīgi pārliecināts, ka viņš precīzi izpildīs visu, ko teicis.

Neuzticams cilvēks viegli apsola, bet neizpilda. Viņa solījumi neko nenozīmē. Viņš var norunāt tikšanos, bet neierasties vai ierasties ar lielu nokavēšanos. Kad neuzticamais ķeras pie kaut kā, tad reti izdara darbu līdz galam. Uz viņu nevienā lietā nevar paļauties. Par tādiem cilvēkiem Salamans teica: „Cerība uz kādu neuzticamu cilvēku bēdu laikā ir kā sapuvis zobs un paslīdējusi kāja” (Sal.pam. 25:19).

Mūsu ļaunajā un melīgajā laikmetā neuzticība ir kļuvusi par kaut ko pilnīgi dabisku. Viņu var satikt it visur: laulības dzīvē, kad viens vai abi laulātie, aizmirstot reiz doto uzticības zvērestu, māna un krāpj viens otru, tā otra dvēselē iecērtot dziļas un nedzīstošas rētas; draudzībā, kad viens no viņiem, kurš bija sirsnīgi pieķēries, pēkšņi, kādu iemeslu dēļ, bieži arī bez iemesla, nelietīgi nodod to, kuram, iespējams, par daudz ko būtu jāpateicas; darbā vai kopīgā garīgā kalpošanā, kad kāds atstāj kādu citu vienu, kaut kādreiz kopā cītīgi un aizrautīgi bija pūlējušies. Nav retums, ka tas bieži notiek tad, kad viens no viņiem, apmierinājis savas savtīgās intereses un sasniedzis vēlamo, redz, ka darbu turpinot, viņam vairs neatleks nekāds labums.

Neuzticība vienmēr darbojas iznīcinoši, bet sevišķi rūgtus augļus tā nes ģimenes dzīvē. Diemžēl, neviens solījums, ko savā dzīvē dod cilvēki, netiek lauzts tik nodevīgi un bieži, kā solījums būt uzticīgam savam dzīvesbiedram. Mūsdienās laulāto neuzticība ir kļuvusi gandrīz vai par dzīves normu. Kā pierādījums tam ir nepārtraukti augošais laulības šķiršanu skaits. Daudzās augstas attīstības valstīs katra otrā laulība tiek šķirta. Kauns atzīt, bet, pat kristiešu vidū laulības šķiršana vairs nav ārkārtējs notikums. Kaut neuzticība laulībā, ejot cauri šķiršanās procesam, tiek konstatēta ne tik bieži, taču pastāvīga netiklība domās, jau ir kļuvusi par parastu parādību. Labi, ka tas nav rakstīts uz pieres.

Neuzticība ir visbiežāk sastopamais nodevības iemesls, kas sevī ietver tuva cilvēka krāpšanu, nodevīgu soli un nelietīgu rīcību pret savu tuvāko, draugu vai kādu sabiedrību. Nodevība cilvēku vidū ir eksistējusi visos laikos. Vēl pirms pasaules radīšanas pirmais nodevējs, kurš nodeva Dievu, bija gaismas eņģelis, kuru vēlāk nosauca par sātanu. Tāds pats ir tas, kurš lauž uzticību, nekaunīgi krāpj, maldinot, laužot vārdu, pieviļot. Nav vērts brīnīties, ka pret nodevējiem vienmēr ir bijusi īpaši negatīva attieksme.

Dievam ir vajadzīgi uzticami cilvēki, darba rūķi, uzticīgi kalpojoši Viņam, lai ko tas viņiem maksātu. Viņam ir nepieciešami uzticami kalpotāji un mācītāji, kuri māca nevis konfesionālo dogmatiku, bet diženās kristīgās ticības patiesības. Tam Kungam ir nepieciešami ticīgie, kuri ir gatavi, tāpat kā Viņš reiz, ar prieku nest savu krustu. Lai viņu galvenais dzīves mērķis un jēga būtu kalpot neatpestītajiem un ticības brāļiem un māsām. Uzticamībai ir liela vērtība Dieva acīs, un augstākā balva mūžībā par to būs Viņa Vārdi: „...labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā” (Mat. 25:21).

Daudzi citi grēki, kuriem ir tas pats pamats, sākas ar neuzticības izpausmēm: negodīgumu, nekārtīgu attieksmi pret cilvēkiem, zagšanu, ļaunprātību, nodevību, viltību.

Par negodīgumu un nekārtīgumu runa ir tad, kad kāds izmanto citus cilvēkus savtīgu nolūku vadīts, savam labumam. Šīs rakstura īpašības piemīt darbīgiem cilvēkiem, sevišķi biznesa ļaudīm, kuriem galvenais ir sava labuma gūšana, tas darbā stāv augstāk pāri visam, tai skaitā pat pāri savai sirdsapziņai, patiesumam, mīlestībai un cieņai pret tuvākajiem. Vinnēt, dabūt, iedzīvoties un pacelties augstāk uz citu rēķina – tas ir viņu galvenais uzdevums.

Negodīgums ir raksturīgs tiem cilvēkiem, kuri cenšas kaut ko dabūt vieglā veidā, nepieliekot pūles, citiem vārdiem sakot – zogot (kaut kā, kas tev nepieder, slepena, nelikumīga piesavināšanās). Cilvēks, kuram ir svešs godīgums, neapgrūtina sevi ar domām par to, kā Dieva acīs izskatās tas, ko viņš dara, un ņem visu, kas „slikti nolikts” un kas pagadās pa rokai, sākot ar naudu, kas izvilkta no sveša maciņa un beidzot ar līdzekļiem, kas paņemti no baznīcas kases.

Negodīgums un ar to saistītā zagšana ir bijusi visos laikos, bet šajos, pēdējos laikos, tā ir uzplaukusi milzu apmēros. Uz citu rēķina iedzīvoties un vēl jo vairāk –ņemšana no valsts ir vārda tiešā nozīmē, kļuvusi par sērgu. Tas ir skāris ne tikai bijušās Austrumu bloka valstis, bet arī šodien plaukstošo rietumu pasauli. Reti kurš cilvēks spēj stāties pretim šim kārdinājumam kaut ko paņemt sev, ja tas ir par brīvu. Iemeslus, lai attaisnotu šādu rīcību, nav grūti atrast. Kā argumenti tiek teikti šādi vārdi: „Valdība tik un tā mūs daudzās lietās muļķo... Es taču maksāju ienākuma nodokļus, kāpēc es nevaru paņemt kaut ko , kas pieder valstij, tātad, arī man... Strādājot pie sava darba devēja, es viņam vairāk dodu nekā ņemu. Tādēļ jau viņš nekļūs nabags, ja es drusku paņemšu no tā, kas viņam ir pārpārēm... Padomā tikai, vai tad uzņēmums (rūpnīca, firma, veikals, noliktava, utt.) paliks nabagi, ja padalīsies ar to, ko ražo? Es taču te strādāju, bet „strādnieks ir savas algas cienīgs”.

Tā, lūk, tiek meklēti attaisnojumi un izskaidrojumi šim grēkam, kuru Tas Kungs neieredz, pieskaitot zagļus pie laulības pārkāpējiem, burvjiem, elku kalpiem un slepkavām, kuri saskaņā ar Dieva Vārdu Debesu Valstību neiemantos (1.Kor. 6:10; Atkl.gr. 21:27, 22:15).

Skumji, ka zog ne tikai pasaules cilvēki, bet arī Dieva bērni. Uz tūkstošiem kristiešu sirdsapziņām, kas dievbijīgi sēž baznīcas solos, ir neskaitāms daudzums nozagtu lietu – sākot ar adatām, diegiem, naglām, dēļiem un visiem iespējamajiem pārtikas produktiem, līdz mašīnām, mājām, vasarnīcām un būvmateriāliem, kas izmantoti lūgšanu namu celtniecībā, kā arī daudz no tā, ko nekaunas saukt par „Dieva darbu”. Ne velti ir rakstīts: „Jo akmeņi sienās kliegs un koka sijas griestos tiem pievienosies! Bēdas tam, kas ceļ pilsētas ar asinsizliešanu un kas pilis uztaisa ar netaisnību!” (Habak. 2:11-12).

Kur mājvietu ņēmuši negodīgums un meli, tur noteikti atrod vietu arī viltība un ļaunprātība, kas nereti nonāk līdz nodevībai.

Blēdība – tā ir nepatiesa uzvedība vai nekārtīga attieksme pret kādu, nosliece mānīties un izlikties, lai sasniegtu savus nodomus. Arī šo grēku Dievs neieredz un visādos veidos brīdina savus bērnus no dažādām tā izpausmēm: „Vairi projām no sevis negantību teicēju mutes, un arī lai pļāpātāju mutes ir tālu projām no tevis!” (Sal.pam. 4:24); „...bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagraus” (Sal.pam. 11:3); „...kam greizi ievirzīta mēle, tas iekritīs nelaimē” (Sal.pam. 17:20); „Jo, kas mīl dzīvību un grib redzēt labas dienas, tas lai attur savu mēli no ļauna un savas lūpas, ka tās nerunā viltu” (1.Pēt. 3:10); „...Viņš satver gudros viņu viltībā” (1.Kor. 3:19).

Viltība ir īpašība, kas raksturīga sātanam, kuru Dieva Vārds Svētajos Rakstos tā arī sauc – viltnieks. Tamdēļ, tas, kurš sirgst ar šo netikumu, grib viņš to vai nē, līdzinās sātanam.

Viltība ir ļaunprātība, kas piesegta ar ārišķīgu labvēlības izrādīšanu, bet ļaunprātība – tā ir rīcība vai darbība attiecībā pret kādu, kura ir caurstrāvota nejaukiem un ļauniem nodomiem ar nolūku sagādāt zaudējumus vai emocionālas traumas. Arī šo grēku Tas Kungs neieredz tieši tāpat kā viltību. Par to Bībele runā tieši: „...Tev riebj ikviens, kas izlej asinis un dara viltu” (Ps. 5:7); „...Asinskārīgie un viltīgie vīri nedzīvos ne pusmūžu” (Ps. 55:24); „Tam Kungam ir visniknākās dusmas par viltīgām un nelietīgām sirdīm...” (Sal.pam. 11:20); „Kam nelieša sirds, tas neatrod nekur nekā laba...” (Sal.pam. 17:20).

Cilvēkus, kuru sirdīs dzīvo viltība, Dieva Vārds sauc par negodīgiem un ļaunprātīgiem, un iesaka no tādiem vairīties: „Daudz dzeloņu un valgu ir aplamam cilvēkam viņa dzīves ceļā, bet, kas turas tālu no tiem, tas saglabā savu dzīvību” (Sal.pam. 22:5; 12:5,20).

Nodevība, – tā ir rīcība vai solis, kas izdarīts, pielietojot krāpšanos, nodevību un blēdību. Lūk, kādēļ, īpaši negantu, sevišķi nekaunīgu, cietsirdīgu rīcību pret tuvāko apzīmē ar šādiem izteicieniem: „nodevīgais glaimotājs”, „nodevīgs uzbrukums”, „nodevīga nodevība”. Šo raksturojumu ir devis Pats Dievs, brīžos, kad neuzticība ir gājusi pāri visiem rāmjiem: „...Es zinu, ka tu esi neuzticams, un ka tevi sauc par atkritēju jau no mātes miesām” (Jes. 48:8); „...Kā sieva ir neuzticīga savam draugam, tā arī jūs Man esat bijuši neuzticīgi, Israēla nams!” – saka Tas Kungs” (Jer. 3:20); „Tās pravieši ir vieglprātīgi, neuzticami cilvēki; tās priesteri sagandē svētumu un sagroza bauslību” (Cef. 3:4).

Vērojot Dieva bērnu rīcību un darbus mūsdienu kristietībā, negribot nāk prātā doma, ka labāku vārdu kā nodevība, attiecībā uz Dievu un Viņa patiesību diemžēl, neizdomāsi.

Tālāk seko vesela rinda grēku, ko izraisa ļaunošanās pret tuvāko. Pie tiem pieder nepatika, naids, ienaids, neiecietība, ļauna vēlēšana, atriebība un nogalināšana – visos iespējamos veidos.

Nepatika, antipātijas, – nelabvēlība un nespēja būt laipnam, ko cilvēks vairs nespēj noslēpt. Tas izpaužas ļaunā izsmiešanā, ņirgāšanās, neatzinīgos vārdos, dzēlīgās piezīmēs un visāda veida izlēcienos pret to cilvēku, kurš nepatīk.

Jāsaka, ka nepatika ir viens no labākajiem sātana ieročiem, un ar to viņš sakūda cilvēku pret cilvēku. Iesējot kāda sirdī nepatiku pret otru, velns ir noķēris viņu uz āķa un vilks sev līdzi arvien tālāk un tālāk ļaunuma ceļos: no nepatikas pie neieredzēšanas, tad uz naidīgumu, nogalināšanu – tiešā vai pārnestā nozīmē. Antipātija ir kā sērkociņš, kurš aizdedzina naida ugunskuru, kurš savā ceļā iznīcina visu un kura sekas nav paredzamas.

Naids – tās ir pret kādu vērstas spēcīgas naidīguma un riebuma jūtas, kas izlejas pilnas rūgtuma naidīgā attieksmē vai naidīgumā. Ar to niknumā var sacensties tikai precēto greizsirdība. Cilvēks, kuru savā varā ir pārņēmis naids, ir spējīgs uz visādu, arī pašu ļaunāko rīcību. Tas burtiski slāpē viņu nost, piespiežot darīt kaut ko tādu, kas palīdz viņam izlādēties, piemēram: atklāti apkaunojot, kaunpilni pazemojot, publiski ņirgājoties, nežēlīgi izsmejot, cietsirdīgi zākājoties un zvērīgi nogalinot. Vērojot sava pretinieka ciešanas, viņa skumjas, bēdas, sāpes vai viņam nodarītos zaudējumus, nīdējs izjūt ļaunu prieku.

Ienaids – tas ir tāds saspringts dvēseles stāvoklis, kurā jūtas, domas, vārdi un rīcība, attiecībā pret kādu cilvēku, ir piepildīts ar nesaskaņām, nepatiku un vēlmi darīt ļaunu. Zinot šo cilvēku nelabo noslieci, Dievs jau Mozus laikos brīdināja Savu tautu: „Tev nebūs savu brāli ienīst savā sirdī, bet pamācīdams pamāci savu tuvāku, lai tev nav viņa dēļ jānes grēks” (3.Moz. 19:17). Galēja nepatika un naids izpaužas naidīgumā, kura dēļ cilvēki gadiem un gadu desmitiem viens ar otru strīdas un karo.

Diemžēl, šis ļaunums ir izplatīts it visur, sākot no vienas ģimenes locekļiem un beidzot ar starptautiskajām attiecībām. Ja šāda parādība ir redzama pasaules cilvēku starpā, tad tas ir pilnībā saprotams, jo, kur valda ļaunuma gars, tur nevar būt miers. Bet, ja tieši tas pats notiek kristiešu vidū, kuri zina, ko par to saka Svētie Raksti, tad to ir grūti saprast.

Ak, cik gan, starp vienas vietējās draudzes locekļiem, var būt slēpta un tieša naidīguma! Cilvēki nevēlas iet uz dievkalpojumiem, lai nebūtu jāsatiekas ar tiem, kurus viņi „nevar paciest”. Ticīgi radinieki vairās viens no otra, pat gadiem nesatiekas, tādēļ ka kāds konflikts vai garīgo jautājumu dažāda sapratne, ir kļuvuši par iemeslu viņu naidam. Ir jā­brīnās, cik tālu var aiziet Dieva bērni, zinot otro bausli: „...tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (Mat. 22:39).

Naidīguma iemeslu ir ļoti daudz, bet par visu to būtību labi ir teikts Svētajos Rakstos: „No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos?” (Jēk. 4:1). Dieva Vārds neiziet ne uz kādiem kompromisiem un neatzīst mūsu paskaidrojumus un attaisnojumus, bet nosauc naidīguma un šķelšanās galveno iemeslu – mūsu „ES” ar visām tā prasībām, ļaunām kārībām, kas atnes nelaimes un sabrukumu.

Ja cilvēka sirds ir piepildīta ar ienaidu, viņam ļoti raksturīgi ir būt nesamierināmam. Tā ir uzvedība, kura nepieļauj nekādu izlīgšanu, saskaņu vai savstarpēju sapratni. Naids un naidīgums veido labvēlīgu augsni ļauna vēlēšanai, atriebībai un pat nogalināšanai.

Vēlēt ļaunu – tā ir slepena vēlme, lai kādam notiktu nelaime, lai ciestu zaudējumus, lai piedzīvotu neveiksmi. Šīs jūtas izsauc ne tikai naids un naidīgums, bet arī skaudība un greizsirdība. Ilgi sevī nēsāta ļauna vēlēšana, īpaši sakāpinātu jūtu brīžos, var izlauzties lāstu vārdos („Lai tev...!” un „esi tu nolādēts!...”), vai arī ar ļaunām, atriebīgām darbībām. Tā sākas atriebība, kura savā aklumā ir gatava sagraut savā ceļā visu. Cilvēks, kuru tā virza, ir briesmīgs un neiegrožojams. Viņš zaudē kontroli pār sevi, pārstāj saprātīgi spriest un domāt. To zinot, Tas Kungs brīdina neiekrist šādā stāvoklī, bet dot iespēju Viņam atjaunot taisnību: „Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs” (Rom. 12:19); „Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas” (5.Moz. 32:35).

Savā ļaunumā, naidā un atriebībā cilvēks kļūst spējīgs uz slepkavību, tas ir – apzināti, ļaunprātīgi atņemt kādam dzīvību. Protams, nogalināšana var būt arī bez iepriekšēja nodoma. Tad nāve iestājas ne kāda vainas dēļ, bet neuzmanības vai nelaimes gadījuma dēļ. Ar šādiem gadījumiem mēs sastopamies dzīvē, lasām avīzēs, dzirdam pa radio un televīziju. Bet, mums, kristiešiem, vajadzētu vairāk pārdomāt par citām atriebības izpausmes formām.

Savu tuvāko nogalināt var ar kādu smagu, satriecošu vēsti vai ar ļaunu, cietsirdīgu vārdu, tā iegrūžot cilvēku bezizejas un galējas bezcerības stāvoklī. Tieši šis nogalināšanas veids cilvēku starpā ir sastopams visbiežāk. Tas notiek ne tikai pasaules ļaužu vidū, bet arī pie tiem, kuri sevi sauc par Dieva bērniem. Līdzīgi kā šaujamais, duramais vai griežamais ierocis, mēle ir spējīga iecirst tik nāvējošu brūci, ka cilvēks nekad vairs neatžirgst.

Tā kā par mēles grēkiem iepriekš jau bija pietiekoši runāts, tad vairs neatkārtosimies. Gribētos vien vēl piebilst, ka ļauni, dzēlīgi, cietsirdīgi vārdi īpaši nāvējošu spēku iegūst tad, kad tie izlido no to mutes, kurus mēs mīlam un kuri mums ir dārgi. Ja vārdus „es neieredzu tevi” izteiks svešs cilvēks vai tāds, kurš mums neko daudz nenozīmē, tad tas, kaut arī būs nepatīkami un rūgti, tomēr nedarbosies kā nazis, kas mums ietriekts no mugurpuses. Ja tos pašus vārdus vīrs pateiks sievai vai sieva vīram, vai vecāki dzirdēs no saviem bērniem, tad tie noskanēs kā pērkona grāviens, satricinās un burtiski iznīcinās uzticamo un mīlošo dvēseli. Jā, patiesi, ar mēli var nogalināt... Kaut mēs par šo ievainojošo ieroci labi zinām, par tā bīstamību bieži aizmirstam. Brīžiem kādos dzīves krīzes momentos mēdzam to pielietot apzināti.

Cik gan reizes, izkliedzot uz savu tuvāko cietsirdīgus vārdus, mēs aizcērtam aiz sevis durvis un atstājam viņu ar ievainotu un sāpošu sirdi, bet vēlāk, it kā nekas nebūtu noticis, atgriežamies un tēlojam, it kā nekas nebūtu bijis! Tāda rīcība ir ne tikai cietsirdīga, bet arī necilvēcīga. Var vien pabrīnīties, līdz kādam aklumam savā egoismā, prasīgumā un ļaunumā var nonākt. Un tas viegli pāraug naidā, kurš jebkurā brīdī var pamudināt uz slepkavību.

Kāda ticīga māsa, vakara stundā, karsti strīdējās ar savu paziņu un savā naidā izteica visu to, ko par viņu domāja. Tajā pašā naktī tas Kungs parādīja viņai šādu sapni. Viņa redzēja, ka kaut kāda sieviete, līdzīga raganai, ar nazi rokās dzinās pakaļ novārgušai, slimai aitiņai. Kad viņa beidzot panāca savu upuri, tā satvēra to aiz kakla un ietrieca nazi tieši sirdī. Atskanēja sirdi plosošs kliedziens, un tajā pašā brīdī aina izmainījās. Tagad raganas vietā stāvēja viņa pati un asinīm notraipītās rokās turēja ne aitiņu, bet to sievieti, kuru dažas stundas atpakaļ ievainoja ar saviem vārdiem. Noasiņojošā sieviete mirstot ar mēmu pārmetumu acīs skatījās viņā un pamazām slīga pie zemes. Šausmu kliedziens izlauzās no gulētājas mutes, un viņa, aukstiem sviedriem klāta, pamodās, būdama gatava skriet pie tās, pret kuru bija tik nesaudzīga. Cik gan liels bija viņas izmisums, kad nākošajā rītā, ierodoties pie tās sievietes mājās, uzzināja, ka nelaimīgā naktī nomira ar miokarda infarktu. Tā tika izdarīts šis baisais noziegums, par kuru zināja tikai pati slepkava. Varam iedomāties, kādas sajūtas viņu pavadīja visu atlikušo dzīvi, apzinoties, ka mirušās asinis tiks atprasītas no viņas.

Draugi, bet cik reizes savās dzīvēs jūs, līdzīgi šai sievietei, varējāt kļūt par potenciāliem noziedzniekiem? Un pat, ja šie nelaimīgie upuri nemira no asinsizplūduma smadzenēs vai miokarda infarkta, viņu asinis neredzamā veidā tik un tā tika izlietas. Vai tiešām mūsos neiedveš bailes atmaksa, kas mūs gaida mūžībā?! Vai tiešām mēs neesam nākuši pie prāta, dzirdot Bībeles vārdus: „Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava...” (1.Jņ. 3:15)?

Ar ļaunu un cietsirdīgu vārdu cilvēku var ne tikai aizvainot, bet arī ievainot. Ka tas tā ir, mēs visi labi zinām, jo, vai nu esam to izjutuši uz savas ādas, vai arī vērsuši pret kādu. Tomēr pats skumjākais ir tas, ka ievainojam jau nevis savus konkurentus, sāncenšus vai ienaidniekus, bet tos, kuri mums ir vistuvākie uz pasaules. Tieši pret viņiem, kuri mūs mīl un dara mums labu, savos vārdos mēdzam būt īpaši cietsirdīgi. Bet apzināmies mēs to tikai tad, kad viņu vairs nav. Tieši tad mēs viņus novērtējam tā, kā viņi to bija pelnījuši dzīves laikā. Bet, lai viņiem to pateiktu un kaut ko labotu, ir jau par vēlu. Lūk, tamdēļ, pirms ļaujam ļaunam vārdam norauties no mūsu mēles, uz sekundi apstāsimies, padomāsim par iespējamām sekām un labāk neteiksim neko. Kļūsim labāki ne ar vārdiem, bet ar darbiem.

Viena no lielas pacietības izpausmēm, pieskaitāmām Svētā Gara augļiem, ir žēlsirdība un pacietīga attieksme pret to, kas cilvēku uzvedībā mums liek kļūt neiecietīgiem. Bet tas nozīmē, ka mēs nevaram būt ātri aizkaitināmi un karstgalvīgi, nedrīkstam izmantot ļaunus, graujošus vārdus, tā cenšoties atriebties tiem, kuri mums ir nodarījuši sāpes. Žēlsirdība – tā ir laba, maiga cēlsirdīga attieksme pret tuvākiem, gatavība viņiem palīdzēt, izrādot uzmanību un līdzcietību. Tieši tā mūs māca Dieva Vārds: „Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību” (1.Pēt. 3;8-9) un „Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu. Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas. Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam, kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” (1.Pēt. 4:8-10).

Tā kā Dievs savā žēlsirdībā un pacietībā ir „laipns pret nepateicīgajiem un ļaunajiem”, ka Viņš „liek lietum līt pār taisnajiem un netaisnajiem”, tā arī mums, esot Viņa bērniem, pret saviem tuvākajiem, lai kādi viņi būtu, ir jāizturas pēc Viņa dotā parauga – ar mīlestību, labsirdīgi un krietni.

Kalna sprediķī Jēzus mācīja ļaudis, sacīdams: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību” (Mat. 5:7). Dieva žēlastība izpaužas tā, ka Viņš mūs atbrīvo no soda, kuru mēs esam pelnījuši. Tā ir Viņa līdzcietība pret mums, Viņa labestība un līdzcietība pret vājiem, nespēcīgiem un slimiem, tiem, kuri mokās savās dvēselēs, apzinoties savus grēkus un nožēlojot tos. Būdams tāds, Viņš rāda mums piemēru, lai arī mēs būtu žēlīgi pret citiem. Mēs visi zinām līdzību par žēlsirdīgo samarieti, kurš parādīja līdzcietību un žēlsirdību cilvēkam, kurš bija nonācis nelaimē (Lk. 10:30-37). Katrs no mums top viņam līdzīgs, darot tāpat savam tuvākajam. Mēs parādām žēlastību, ja piedodam vainīgajam, pabarojam izsalkušos, apģērbjam nabadzīgos, apkopjam slimos, apmeklējam atraitnes un bāreņus, raudam ar raudošiem, nesot viņu nastas. Izrādot žēlastību, mēs atsakāmies atriebties saviem pāridarītājiem un paužam līdzjūtību un līdzcietību pret kritušajiem. Mēs attiecamies ar mīlestību un labvēlību pat pret tiem, kuri mums ir nepatīkami, kuri, spriežot cilvēcīgi, to absolūti nav pelnījuši. Tādu attieksmi Dievs novērtē augstāk par jebkuru upuri un dāvanu, apsolot par to īpašu balvu: „...tie dabūs žēlastību” (Mat. 5:7).

Centīsimies neaizmirst arī par pateicību. Mēs paši ātri apvainojamies, ja kādam sniedzot palīdzīgu roku, nesagaidām pretī pat elementāru pieklājību ar vārdiņu „paldies”. Taču tieši  tas dod mums iespēju saprast, ko jūt citi, kad mēs, pieņemot no viņiem palīdzību vai pakalpojumu, aizmirstam viņiem izteikt mūsu atzinību. Kas gan var būt vienkāršāk? Rokasspiediens, pateicīgs skatiens, telefona zvans vai vēstule ar labiem vārdiem, – un cilvēkam kļūst silti ap sirdi. Mēs mēdzam būt tik izklaidīgi, ka nespējam atrast 20-30 minūtes, lai piezvanītu, uzrakstītu vai atrastu kādu labu vārdu kāda grūtajā situācijā. To apzinoties, ir jāķeras pie pašdisciplīnas un mērķtiecīgi jāizstrādā sevī ieradums pateikties un paust savu atzinību, darot to cik iespējams ātri, neatliekot uz rītdienu un nākamo dienu, kas nereti ievelkas dienās, nedēļās, mēnešos, gados.

Labi būtu, ja mēs savā dzīvē kā likumu ieviestu vārdus: „...un neturiet ļauna savā sirdī cits pret citu!” (Cak. 7:10). Ja izpildīsim šo, tad nevarēsim runāt sliktu par savu tuvāko, neizteiksim kritiskas piezīmes par viņu citiem, bet, pavisam pretēji, – runāsim tikai labu un lūgsim par viņu, ja mūsu starpā ir stājies šķērslis. Jo, mēs „...esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Efez. 2:10). Ticiet, nemaz nav grūti atrast iespēju darīt labu. Mums visapkārt ir tik daudz to, kuriem ir nepieciešama palīdzība, sapratne, līdzdalība, līdzcietība un līdzjūtība. Aizejiet pie viņiem. Neatlieciet to uz rītdienu, tādēļ, ka jūs gaida šodien. Kļūstiet par Dieva Vārda darītājiem: „Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga” (Rom. 12:10). Vai tad mēs neesam aicināti „priecāties ar priecīgajiem un raudāt ar tiem, kas raud” (Rom. 12:15)? Jo katrs no mums ir saņēmis kādu īpašu dāvanu no Dieva, lai varētu kalpot citiem. Tā var būt pamācīšana, dāvāšana, labdarība, aizlūgšanas, mācīšana vai dvēseļu aprūpe. Atdodot sevi citiem, mēs iegūstam prieku par savu noderīgumu. Jo dzīve, kas nodzīvota tikai sev, ir veltīga un bezmērķīga.

Dzīvojot uz zemes, Tas Kungs aicināja mūs nest citiem mieru: „Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem” (Mat. 5:9). Virs zemes visos laikos, cilvēku attiecībās ir bijis ienaids, naids, ļaunums, cietsirdība un vardarbība. Tas viss ir izpaudies nepārtrauktos karos. Tādēļ Jēzus aicināja Savus bērnus, visur, lai kur viņi ietu, nestu mieru, uz ļaunumu atbildot ar labu, tā kā to korintiešiem mācīja apustulis Pāvils: „..Mūs lamā, un mēs svētījam; mūs vajā, un mēs paciešam” (1.Kor. 4:12). Tad nu mācīsimies arī mēs būt par miera nesējiem. Visapkārt ir tik daudz cietsirdības un ļaunuma, ka dvēseles ir piekusušas, un alkst pēc mīlestības un labestības, līdzīgi kā izkaltis tuksnesis gaida lietu.

Ja atveram Bībeli un izejam cauri Tās lapaspusēm, tad, lūk, ko viņa teiks par to, kādām ir vai nav jābūt mūsu attiecībām ar savu tuvāko: „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku” (2.Moz. 20:16); „Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu... ...sievu, ...kalpu, ...kalponi, ...vērsi, ...ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder” (2.Moz. 20:17); „Un, ja kāds aizņemas ko no sava tuvākā..., tad tas jāatlīdzina” (2.Moz. 22:13); „Nolādēts, kas pārceļ sava tuvāka robežas!” un „Nolādēts, kas savu tuvāku slepeni nosit!” (5.Moz. 27:17, 24); „Tev nebūs pievilt savu tuvāku un nebūs viņu aplaupīt... Jums nebūs pieļaut tiesā netaisnību..., bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu...” (3.Moz. 19:13,15.18 un Rom. 13:9); „Nelolo nekādu ļaunu nodomu pret savu tuvāku, kas uzticībā pret tevi pie tevis dzīvo” (Sal.pam. 3:29); „Kas savu tuvāko nicina, tas grēko...” (Sal.pam. 14:21); „Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara...” (Rom. 13:10); „Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu” (Rom. 15:2); „Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko...” (Efez. 4:25), u.c.

Visai iespējams, ka lasītājs, kurš ir aizķerts viņa sāpīgākajā vietā, teiks: „Jā, bet vai nevarētu būt tā, ka kāds no maniem tuvākajiem attiecībā pret mani rīkojas netaisni. Kāpēc tikai man ir jāatzīst savas kļūdas un jāuzskata sevi par vainīgu, ja daru kaut ko nepareizi. Tajā pašā laikā citi, attiecībā pret mani, rīkojas daudz sliktāk?!...”

Ko lai saka? Mūsu „ES”, vienmēr vēlas attaisnoties. Un viņš izvēlas pašu īsāko un vieglāko ceļu – salīdzina sevi nevis ar tiem, kas labāki, bet ar tiem, kas sliktāki par mums. Tā kā uz pēdējo vārdu, rīcības un reakciju fona mēs izskatāmies ne pārāk slikti, tad mūsu sirdsapziņa visai ātri nomierinās. Taču, tas izskatītos pavisam citādāk, ja mēs salīdzinājumam ņemtu tos, kuri, arī esot miesā, tomēr vienmēr paliek par Dieva bērniem, jo nes sevī cēlu garu. Tādus piemērus var atrast ne tikai Bībelē, bet arī mūsdienās, ja vien uzmanīgi pavērojam tos, kas dzīvo mums apkārt. Iespējams, viņu nav visai daudz, bet viņi ir, un tieši viņu esamības fakts šajos pēdējos, ļaunajos laikos, nedod mums iespējas attaisnot sevi un mūsu slikto dzīvi.

Neviens nestrīdas, ka mūsdienās būt par īstenu Dieva bērnu, uzticīgu Bībelei, nav viegli. Grūti – jā, bet ne neiespējami. Un tas, kādi mēs būsim, ir atkarīgs tikai no mums. Tas atkarīgs no ceļa, kuru mēs izvēlēsimies, lai sekotu Tam Kungam; vieglo ceļu ar melīgām cerībām un pašapmierinātību, vai grūto – ar cīņām, un esot līdz ar Kristu krustā sistam, ik dienas likt nomirt savam „ES”. Tāpat kā Vecās Derības taisnajiem Enoham, Noa, Ījabam un Ābrahamam apkārtējā ļaunā pasaule Dieva priekšā netraucēja staigāt taisnībā, tā arī mūsdienu ļaunums, cietsirdība, naids, meli un nešķīstība nevar būt par šķērsli, lai mēs dzīvotu taisnīgi, tīri un svēti tā, kā to vēlas mūsu Kungs.

NĀKAMĀ NMODAĻA