5.nodaļa
 NAUDAS KĀRĪBA - VISU ĻAUNUMU SAKNE

Kulturālās sabiedrībās no laika gala nav pieņemts runāt par naudu. Ja kāds izrādītu ziņkāri un pajautātu otram, kādi ir viņa ienākumi vai alga, to uzskatītu par netaktiskumu un neaudzinātību. Kaut austrumu bloka valstīs, kur valdīja sociālistiskā sistēma, divdesmitajā gadsimtā daudzi tajā neredzēja neko nosodāmu, taču rietumu valstīs tas vienmēr ir bijis kas nepieļaujams. Tādi ir etiķetes noteikumi.

Pamatvilcienos cilvēka dzīves ārējās sfērās noteikumi ir noteikumi. Kas attiecas uz dzīves iekšējo sfēru, tad tur finanšu jautājumi svarīguma ziņā aizņem gandrīz pašu galveno vietu, nodarbinot cilvēka domas, vēlēšanās un tieksmes. Dažiem cilvēkiem nauda kļūst pat par visas dzīves mērķi un jēgu, mudinot veikt prettiesiskas darbības: no krāpšanas un sīkām zādzībām līdz slepkavībām un citiem smagiem pārkāpumiem. Tūkstošiem karstgalvju, kas dzinās pēc zelta, naudas un bagātības, nolika savas galvas tur, kur centās to atrast. Senos laikos, kad tika atklātas jaunas dārgmetāla raktuves, „zelta drudzis” padarīja cilvēkus vai trakus, atņemot veselo saprātu, veselību un dzīvību.

Ar naudu civilizēta cilvēka prātā ir saistīts gandrīz viss: labklājība, vieta sabiedrībā, cilvēku atzinība, brīva pieeja visāda veida baudām un izklaidēm, ceļš uz slavu un varu, vienkārši sakot – tas, ko cilvēki sauc par laimi. Kaut dzīve atkal un atkal pierāda pretējo, cilvēka psiholoģija tik un tā nemainās. Vēsture atkārtojas: tie, kas tiecas pēc bagātības, sadeg tās ugunīs kā tauriņi, kas skrien uz gaismu.

Salamans, kurš Bībelē minēts kā bagātākais visu laiku un zemju ķēniņš, reiz teica, ka „Kas palaižas uz savu bagātību, tas ies bojā, bet taisnīgie zaļos kā augoša koka lapas” (Sal.pam. 11:28). Šo, senos laikos teikto vārdu patiesums apstiprinās arī šodien. Nauda bruģē ceļu uz godu un atzinību, par to pērk mantu, amatu, stāvokli sabiedrībā, popularitāti un slavu, par to iegādājas visu, izņemot sirdsmieru un patiesu laimi. Arvien pieaugošā vēlēšanās iegūt vairāk un vairāk, dzemdina cilvēkā nepiesātināmu alkatību. Vēlēšanās kļūt bagātam kļūst par cilvēka virzošo spēku. Bet gadi iet, un reiz viņš saprot, ka ne veiksme, ne popularitāte, ne nauda, ne materiālās bagātības, ne neierobežotās iespējas nedod apmierinājumu.

Pirmajā vēstulē Timotejam, pamācot savu garīgo dēlu un nododot viņam savu vareno garīgo pieredzi, apustulis Pāvils saka: „Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību, jo mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest; bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības... Tiem, kas ir bagāti tagadējā pasaules laikmetā, piekodini, lai viņi nebūtu augstprātīgi un neliktu cerību uz nedrošo bagātību, bet uz Dievu, kas mums dod visu bagātīgi baudīt; lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos, devīgi, nesavtīgi, uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei, ka iegūtu īsto dzīvību” (1.Tim. 6:6-11, 17-19).

Šajā fragmentā ir dots īss, bet precīzs un pareizs raksturojums vienam no cilvēku vidū visizplatītākajam grēkam – mīlestībai uz naudu: „Jo visu ļaunumu sakne ir mantas kārība”.

Aprakstot šo garīgo slimību, Pāvils sāk ar atgādinājumu par to, ka, ienākot šai pasaulē, mēs neko neienesam. Tas patiesi tā ir. Jaundzimušais šai pasaulē ienāk maziņš, bezpalīdzīgs un pilnīgi plikiņš. Vien tikai pēc piedzimšanas kādas gādīgas rokas uzvelk viņam pirmās drēbītes. Kad cilvēks ir nogājis savu ceļu virs zemes un dodas mūžībā, arī tad viņš neko nevar paņemt līdzi. Un atkal kādas gādīgas rokas uzvelk viņa nedzīvajai miesai mirstamās drēbes, kuras visai drīz zemē sapūs un atsegs kailo, sadalījušos miesu. Tā apstiprinās taisnā Ījaba vārdi: „Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu...” (Īj. 1:21). Vēlāk šos vārdus gandrīz precīzi atkārto gudrais Salamans mācītājs: „Kailam, kāds viņš nācis no mātes klēpja, tādam viņam atkal jāaiziet, un viņš nevar pat arī ne to vismazāko līdzi paņemt no savu pūliņu ieguvuma, lai to paturētu savā īpašumā” (Sal.māc. 5:14).

Tāds ir cilvēka stāvoklis attiecībā uz mantiskiem labumiem viņa dzīves sākumā un nobeigumā. Tomēr starp piedzimšanu un nāvi aina ir pavisam citāda.

Dzīves laikā katrs no mums ir aizņemts ar krāšanu, un šim „vajag... vajag...” nav gala. Jau pavisam maziņam jaundzimušajam vajadzību ir tik daudz. Viņam ir vajadzīgi autiņi, krekliņi, rāpulīši, jaciņas, biksītes, zeķītes, zeķbikses, kurpītes, mantiņas, gultiņa, gultas lietas, higiēnas līdzekļi, bērnu pārtika un daudz kas cits. Bērnam augot, vajadzības arvien pieaug. Kad viņš iemācās staigāt un runāt, tad sāk prasīt, bet reizēm pat pieprasīt, lai viņam nopērk to vai kaut ko citu. Tad paliek par maz ar vienu lelli vai mašīnu. Viņam vajag vēl, vēl un vēl. Tā nu sanāk, ka tieksme krāt mūsos izpaužas jau no mazotnes. Tā ir nodota ar tēva sēklu un mātes pienu. Tas turpinās no paaudzes uz paaudzi.

Protams, dzīvē cilvēkam patiesi daudz ko vajag. Ir jāapģērbjas, jāpaēd, ir vajadzīga gulta, kur gulēt un māja, lai būtu, kur dzīvot, vajadzīgs darbs, lai varētu nopelnīt iztiku un tā tālāk. Šo vajadzību sarakstu var turpināt un turpināt. Un savā tieksmē dabūt šo „vajag”, mēs aizmirstam Rakstu vārdus: „Bet kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim” (1.Tim. 6:8). Bet šis „pietiksim”, vai, citiem vārdiem sakot, apmierinātība un pateicība par to, kas jau ir, mums kādreiz nav, tādēļ ka mūsu vēlēšanās sniedzas daudz tālāk par to, kas ir nepieciešams. Tā nu sanāk, ka šos apustuļa Pāvila vārdus reti kurš ņem nopietni. Mēs uzskatām, ka ar ēdienu un maizi ir par maz, lai varētu normāli dzīvot un būt apmierinātiem. Mēs vienkārši nepieņemam Bībeles padomu, kas runā par to, ka „Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību”, un turpinām krāt sev jaunus un jaunus „dārgumus”.

Apmierinātam cilvēkam ir tas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. Dieva vīrs E. Stenlijs Džons reiz ir teicis: „Viss pieder tam, kurš neko nealkst. Ja viņam nav nekā, viņam pieder viss, ieskaitot pašu dzīvi... Viņš ir bagāts, bet ne ar savas mantas daudzumu, bet ar savu iegribu niecīgumu”.

Cilvēka loģika ir tāda, ka tas nevar saprast Kristus vārdus, kad Viņš teica, lai mēs nezūdāmies par to, „ko ēdīsim un... ar ko ģērbsimies” (Mat. 6:25). Mēs neesam spējīgi saprast kā tas ir – nedomāt par katras dienas vajadzībām. Tas taču ir tas, bez kā mēs nespēsim pat izdzīvot! Bez tam, kas gan te neprātīgs, ja cilvēks uztraucās par finansiālo nodrošinājumu vecumdienām vai atliek naudiņu „nebaltai dienai”? Nevar taču dzīvot pārāk bezrūpīgi, vieglprātīgi un bezatbildīgi! Jā, un vai tad tas ir grēks pelnīt naudu un gādāt par savu miesu? Vai tad tā nav nepieciešamība un mūsu tiešs pienākums? Vai tiešām tas Kungs mūs var par to nosodīt?!...

Ja vēršamies pie Bībeles, tad viss uzreiz top skaidrs, ka tā nekādā gadījumā mums neaizliedz pelnīt naudu. Tieši otrādi – tā mūs aicina uz to. Apustulis Pāvils visu laiku pats sev pelnīja iztiku un ieteica to darīt arī citiem, sakot: „...ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst” (2.Tes. 3:10). Un ne tikai, – Viņš mācīja strādāt, nedomājot tikai par savām, bet arī par citu vajadzībām: „...bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu, ko dot tam, kas ir trūkumā” (Efez. 4:28).

Runa jau nav par to, ka mums ir nauda, bet par to, kā mēs attiecamies pret to; vai tā kalpo mūsu vajadzībām, vai, pārlieku mīlot to, mēs kalpojam viņai. Te nu ir tikai divas iespējas: vai nu tā būs mūsu kalps vai kungs. Tātad pelnīt naudu ir pareizi, bet to mīlēt ir grēks. Ļoti bīstami ir, ja tā kļūst par mūsu galveno mērķi un sapņu objektu, tādēļ ka mēs tad ļoti ātri kļūsim par šī „zelta teļa” vergiem.

Kad mēs pelnām naudu, nedrīkst par katru cenu cens­ties to dabūt pēc iespējas vairāk. Pārpūle darbā, dzenoties pēc lielākas algas, negatīvi atsaucas ne tikai uz veselību, bet arī uz garīgo dzīvi, lūgšanām un kalpošanu Tam Kungam. Ļoti bieži tas ietekmē arī ģimenes atmosfēru. Jo nekādi materiālie labumi, kas iegādāti ar naudas palīdzību, nevar aizstāt harmoniju ģimenē, savstarpējo sapratni un uzmanību, ko veltām tuvākajiem.

Gādājot iztikas līdzekļus, nevar kļūt par to kalpu, sasirgstot ar vēlmi krāt, kas ir spējīgi ievest verdzībā un garīgi izkaltēt mūsu dvēseli. Ne velti Dieva Vārds saka, ka nav iespējams kalpot diviem kungiem: Dievam un mamonam, tas ir – bagātībai (Mat. 6:24).

Vēl ir kas, ko vajag atcerēties, pelnot naudu: ir svarīgi, lai tā būtu nopelnīta godīgā veidā. Tādēļ, ka nauda, kas ir iegūta negodīgā ceļā, aizplūdīs kā ūdens un būs par lāstu nevis svētību. Sevišķi svarīgi, lai to zinātu kristietis. Viņam ir nepieļaujami pelnīt naudu, izmantojot mānīšanos, visādas mahinācijas, viltībiņas un neprecizitātes, piemēram, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, nepareiza izdarītā darba uzskaite, ražošanas materiālu izmantošana savām vajadzībām.

Visos laikos cilvēki ir ļoti dažādi attiekušies pret naudu. Vecās Derības laikos gudrais Agura Dievam lūdza, lai nedod viņam ne bagātību, ne nabadzību (Sal.pam. 30:7-9). Bagātais jauneklis nebija spējīgs atteikties no savas bagātības un tādēļ nevarēja sekot Jēzum (Mat. 19:16-22). Ananija un Sap­fira finanšu jautājumos ķērās pie meliem un samaksāja ar savu dzīvību (Ap. d. 5.nod.). Burvis Sīmanis par naudu gribēja nopirkt Svētā Gara spēku un tik tikko izvairījās no barga soda (Ap. d. 8:9-24). Apustulis Pāvils varēja dzīvot gan ar naudu, gan bez tās: „Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā...” (Filip. 4:12).

Tāpat ir arī mūsdienās. Lai iegūtu vairāk naudas, cilvēki izmanto visādas iespējas. Tie, kuri spēlē loto un pērk loterijas biļetes, sapņo par „laimīgo” skaitli, kas atnesīs vinnestu un dos visas iespējas piepildīt ilgi lolotos sapņus. Tie, kuri cenšas dabūt „vieglo naudu”, kļūst par azarta pārņemtiem kazino un spēļu automātu apmeklētājiem. Viņi nesaprot, ka ir uzķērušies uz sātana āķa, kurš tādā veidā jau ir iznīcinājis daudzas dvēseles. Biznesa cilvēki dažkārt ir gatavi uz visu, lai palielinātu savus ienākumus. Ceļotmīlētāji visu gadu strādā dienu un nakti, lai atvaļinājumā varētu braukāt pa pasauli un neko sev neliegt. Bagātie dzīvo ar domām, kā izdevīgāk ieguldīt savu kapitālu un tā pavairot savu bagātību. Viņi visi uzskata, ka nauda dod laimi, kaut Dieva Vārds uz to skatās savādāk: „...jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas” (Lūk. 12:15), „Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā, un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā” (1.Tim. 6:9).

Šo biblisko izteikumu patiesumu, simtu un tūkstošu gadu garumā, apstiprina nelaimīgi un pat traģiski daudzu bagātu cilvēku likteņi. Tie, kuri varēja atļauties visu, ko vien iekāroja viņu dvēsele, mētājās ar naudu un peldēja greznībā, apkārās ar zeltu un dārgakmeņiem, priecēja sevi ar neskaitāmām izklaidēm un baudām, bet vienā brīdī pazaudēja interesi par to visu, krita dziļā depresijā, nonāca psihiatriskajā slimnīcā un beidza savu dzīvi traģiskā nāvē vai pašnāvībā. Lai pārliecinātos, ka bagātība neietver sevī laimi, varam atcerēties daudzu lielu valdnieku un visu laiku populāro cilvēku dzīves, no pašiem senākajiem laikiem līdz pat mūsdienu Holivudas superzvaigznēm.

Cik svētīgi ir apustuļa Pāvila vārdi: „Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir. Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru” (Filip. 4:11-13). Lūk, kas bija viņa dzīves laime un jēga.

Diemžēl, arvien mazāk un mazāk šie vārdi ir attiecināmi uz mūsdienu kristiešiem. Mums kļūst aizvien grūtāk būt apmierinātiem, tādēļ, ka dvēselei visu laiku kaut kas pietrūkst. Iegādājoties gan šo, gan to, mums ar to nepietiek, un pastāvīgi vēlamies arvien vairāk. Pie tam, izbrīnu rada fakts, ka ar šo „kaiti” visbiežāk saslimst tie cilvēki, kuri no pieticīgas eksistences nokļūst vidē, kur ir visas iespējas, lai dzīvotu labklājībā. Tā sakot, „no cūkgana par princi”. Paiet neilgs laiks, un, skat, viņiem māja vairs nav māja un mašīna vairs nav mašīna. Gala rezultātā tiek celtas izlolotas arhitektūras būves, kas atgādina mazas pilis, tiek pirktas mašīnas, par kurām pat bagātie nevēlas tērēties. Tas viss ir vajadzīgs, lai izceltos, skat, kas man ir!

Pateicoties zinātnes un tehnikas progresam, mūsu dzīve kļūst aizvien labāka un labāka. Bez tā, par ko agrāk pat nezinājām, mēs tagad vairs nevaram iztikt. Ja piecpadsmit, divdesmit gadus atpakaļ datoru katram mājās nebija, tad tagad daudzi jauni cilvēki, neskatoties uz izdevumiem, cenšas sev nopirkt pašu jaunāko modeli. Dažiem nespēja nopirkt kāroto, pārvēršas gandrīz vai par traģēdiju. Taču cik bieži ir tā, ka, iegūstot kāroto, šie gribētāji drīz atskārst, ka tas viss ir niecība un zaudē savu interesi par to, ko tik ilgi kāroja.

Lai varētu būt laimīgs un apmierināts ar dzīvi, nav jādzenas pēc jaunākajiem tehnikas brīnumiem, jāpiekrauj skapjus ar arvien jaunu un jaunu apģērbu, nav jāceļ mājas, jāaizraujas ar prestižām mašīnu markām, radot sev apkārt komfortu un meklējot apmierinājumu un izklaides, cenšoties izplēst no dzīves visu, ko tā var dot. Tas viss ir tikai mirāža! Lai cilvēks būtu laimīgs, viņam ir nepieciešams Dievs. Radībai ir vajadzīga tuvība ar Radītāju. Tikai tad, kad Viņš dzīvos cilvēka sirdī, mēs spēsim būt apmierināti, pateicībā lietojot to, kas mums ir; – neatkarīgi no tā, vai tas ir daudz, vai maz.

Jāsaka, ka nauda ir grūts pārbaudījums katram, bet sevišķi liela bīstamība tā ir jauniem cilvēkiem, kuri vēl nav dzīves kārdināti. Saņemot lielu algu, izveidojot savu biznesu vai saņemot krietnu mantojumu, viņi sāk dzīvot bezrūpīgi: pērk dārgas automašīnas, ienirst baudu un kaislību pasaulē, neko sev neliedzot. Šāda uzvedība, protams, ne pie kā laba nenoved. Kā pazudušais dēls, par kuru aprakstīts evaņģēlija līdzībā. Tāds jaunietis (vai jauniete) parasti beidz savu dzīvi izvirtībā un baudkārē, samaitājot savu jaunību, veselību un karjeru. Daudzus jaunus cilvēkus Dievs ir paglābis no kalpības mamonam, neļaujot piepildīties un izdoties viņu finanšu plāniem un projektiem.

Nauda var ienest postu it visur, arī baznīcā. Nevienam nav noslēpums, ka visnopietnākās nesaprašanās ticīgo vidū, tai skaitā arī vadošo brāļu starpā, rodas tieši finanšu jautājumos. Kaut tas ir nožēlojami, bet jāatzīst, ka vecais sakāmvārds arī šeit ir pareizs: „Kad nauda ienāk mājā pa durvīm, tad mīlestība bēg ārā pa logu”.

Pēdējās desmitgadēs, pateicoties ekonomiskajām izmaiņām austrumu bloka valstīs, kā arī lielajai emigrācijai uz rietumiem, ticīgo vidū ir pieaugusi tieksme kļūt bagātam. Skrējienā pēc vieglas naudas un centienos kļūt par kaut ko citu acīs, daudzi kristieši ir aizrāvušies ar biznesu, kurš prasa ne tikai laiku, rūdījumu un spēkus, bet arī piedāvā cilvēkam netaisnus ceļus, tā nodarot zaudējumus viņa dvēselei un garīgajai dzīvei.

Trīs kristieši, dzīvojoši dažādās valstīs, atvēra savu biznesu. Pagāja daži gadi. Viens no viņiem, atteicās no kalpošanas mācītāja amatā, pārējie divi zaudēja garīgo aktivitāti sekošanā Tam Kungam un pat interesi par Viņu. Visas viņu domas tagad saistījās pie veiksmīgiem darījumiem, tālāko biznesa uzplaukumu. Mīlestība uz naudu kļuva par staignu purvu, kas lēnām iesūca viņu dvēseles. Nobriedušu kristiešu pūles brīdināt viņus par draudošajām briesmām viņi nicinoši noraidīja, uzskatot, ka paši zina, kā rīkoties. Viss beidzās ar to, ka viens galīgi bankrotēja, zaudējot pilnīgi visu, otrs sava biznesa plaukumā traģiski gāja bojā, bet trešais nokļuva aiz restēm par krāpšanos un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Kur ir kāre uz naudu, tur agrāk vai vēlāk taps redzami citi grēki, kas izriet no šī: alkatība, skopums, sīkstulība, uzkrāšana, nepiepildāmība, mantrausība, mantkārība un Dieva „apzagšana”.

Kāre uz naudu – tā ir pārmērīga, nevaldāma cenšanās apmierināt savu vēlēšanos, tieksme ko iegādāties un iedzīvoties, nespēja kaut ko ziedot saviem tuvākajiem. Šo nepievilcīgo cilvēka rakstura pusi mēs ātri ievērojam un nosodām, ja redzam citos, bet sevī neredzam, vai viegli attaisnojam, saucot to par ekonomiju, taupīgumu un par saprātīgu tālredzību.

Kāre uz naudu liek sevi manīt ne tikai lielās lietās, bet arī sīkumos, kad tas, kurš var ziedot daudz, pēkšņi pamana, ka nav spējīgs atdot kaut ko pavisam mazu. Darbojoties uz cilvēka psihi, kāre uz naudu tā var morāli viņu izmainīt, ka, lai iegūtu kāroto, viņš būs gatavs zagt, piemānīt, nodot, piesavināties cita īpašumu un izdarīt daudzus citus nopietnus pārkāpumus. Alkatīgas, sagrābjošas rokas ir lāsts, kas agri vai vēlu cilvēku pazudinās. Tādēļ, kurš šo netikumu neizsūdzēs kā grēku un to neizbeigs, var zaudēt glābšanu. Ne velti ir rakstīts, ka „ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību” (1.Kor. 6:10).

Naudas kārības pilnīgs pretmets ir dāsnums, kas iekaro cilvēku sirdis. Dāsns cilvēks ievāc balvas, kuras citiem ir svešas, piemēram, prieku no apziņas, ka viņš dara labu Tā Kunga vārdā. Dāsnums, attiecībā pret citiem, dod pārpilnību devējam, tā apstiprinot Dieva Vārda patiesību, kas šķiet pretrunā ar veselo saprātu: „Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks” (Sal.pam. 11:24). Ir viena tautas gudrība, kura vēsta: „Mēs dodam tādēļ ka mums ir, un mums ir tādēļ, ka dodam”.

Lai cik dīvaini tas būtu, bet tas ir tieši tā. Jo vairāk dod, jo vairāk tev ir, jo vairāk krāj, jo nabadzīgāks paliec. Dāsnums atnes pārpilnību, bet skopums un sīkstulība baro nabadzību. Pazīstamais teologs Viljams Makdonalds šajā sakarā saka tā: „Katrs, kurš ir pār mēru ekonomisks un taupīgs, iespējams, var palielīties ar solīdu kontu bankā, bet viņa konts prieka bankā ir niecīgs, bet ieguldījums Debesu bankā līdzinās nullei”.

Solīda summa, kas ir jūsu krājkontā, dod iluzoru drošības sajūtu par rītdienas nodrošinātību, bet nemaz nedod prieku, kas nebeidzas. Nekādi, pat visaugstākie ieguldījuma procenti, nevar salīdzināties ar sajūsmu, kas tevi pārņem, kad redzi, ka tava nauda tiek izlietota citu cilvēku labā un lai pagodinātu To Kungu. Pats Dievs ir dāsns un augstsirdīgs pret mums. Nesaudzējot Viņš mūsu glābšanas dēļ upurēja Savu Vienpiedzimušo Dēlu. Vai tiešām, zinot to, mēs visu dzīvi būsim skopuļi?!

Naudas kāre vienmēr iet roku rokā ar skopumu, – pārlieku lielu taupīgumu, kad cilvēkam ir žēl kaut ko atdot, cenšoties izvairīties no jebkādiem, pat vismazākajiem izdevumiem, nonākot līdz augstākai tās izpausmei – sīkstulībai. Brīžiem var tikai brīnīties, kā ļaudis trīc par katru kapeiku un vairākkārtīgi pārskaita naudu, pirms to atdod vai samaksā par pakalpojumu. Tādus cilvēkus tautā sauc par sīkstuļiem, sakot, ka „no viņa pat sniegu ziemā neizlūgsies”.

Kad domā par skopumu un sīkstulību, tad prātā nāk Gogoļa „Mirušās dvēseles” un Pļuškins. Kādreiz tik taupīgais saimnieks un tūkstošu dzimtļaužu dvēseļu īpašnieks, apsēsts ar kaislību uz krāšanu, „visbeidzot pārtapa par tādām kā driskām cilvēcīguma vietā”. Savā skopumā viņš ne tikai nogalināja sevī visu cilvēcisko un iznīcināja dvēselē visas labās jūtas, bet pazaudēja veselīgu skatu uz dzīvi. Aprakstot Pļuškina dzīves rata bezjēdzīgo griešanos, Gogolis atkailina viņa likteņa traģiskumu, darot to līdzīgu zirneklim, kurš sapinies paša tīklā. Skolas gados mēs jautri smējāmies par šī sīkstuļa hipertrofēto skopumu, bet, gadiem ritot, paši nereti kļuvām viņam līdzīgi.

Cilvēkiem, kuri ir alkatības un skopuma saistīti, ļoti raksturīga ir nepiepildāmība, – neapmierinātība ar to, kas jau pieder, un uzkrāšanas kāre, ko var redzēt bezgalīgos centienos iegādāties, iekrāt, kļūt bagātākam.

Nereti šis grēks izpaužas tā, ka cilvēks ņem lietas nevis tādēļ, ka viņam tās ir vajadzīgas, bet tādēļ, ka var dabūt tās par velti vai ļoti lēti, vai tiek ņemtas ar domu, ka nākotnē noderēs. Tādā veidā tiek piepildīti visi pagrabi, kambarīši un bēniņi. Bet šim „noderēs” aizvien ir par maz. Iet laiks, un nepiesātināmā tieksme iegādāties pārtop par alkatību. Tā raksturojas ar nevaldāmu vēlēšanos, lai būtu aizvien vairāk un vairāk.

Dieva Vārds teic: „Nesātībai ir divas meitas: „Dod šurp! Dod šurp!” (Sal. pam. 30:15 kr. val.). Tas patiešām tā ir. Cilvēki, kuri cieš no šī netikuma, nav spējīgi sev pateikt: „Pietiek”. Viņi drudžaini vēlas iegūt sev to, kas principā viņiem nav vajadzīgs. Nepiesātināmā alkatība tur savā varā biznesmeņus, kuri jebkādos veidos cenšas palielināt savus ienākumus, un visas domas ir piesaistītas tam, lai atrastu jaunus veidus ienākumu radīšanai. Ar kāri uzkrāt sirgst arī mājsaimniece, kuras dzīve riņķo ap nebeidzamiem pirkumiem, kaut mājās visi skapji un plaukti gandrīz vai lūst no sagādātajiem labumiem.

Kur ir nepiesātināmība un uzkrāšanas kāre, tur noteikti ir arī mantkārība. Tā ir mīlestība uz zemes bagātību iegūšanu, nevaldāma vēlme iegādāties. Īpaši spilgti alkatība un ieraušanas kāre parādās, dalot mantojumus. Vēlmē dabūt pēc iespējas vairāk mantas un viegli iegūstamu naudu, paši tuvākie radinieki ir spējīgi pārvērsties par niknākajiem ienaidniekiem, nespējot sadalīt māju, mēbeles, vasarnīcu, mašīnu, jahtu, dārgu servīzi un citas lietas, ko ir atstājis nelaiķis.

Alkatība – ir nekas cits kā elku kalpība, tādēļ, ka personīgās vēlēšanās tiek liktas augstāk par Dieva gribu. Tā ir melīga, jo visiem spēkiem cenšas iedvest, ka materiālo lietu iegūšana nes laimi. Lai tikai varētu iegūt vēlamo, cilvēki, kurus dzen alkatība, pieļauj melus, grēku un jebkādus darījumus, kas ir pret sirdsapziņu.

Cenšoties sevī šos grēkus attaisnot, cilvēki apgalvo, ka būtu vienkārši muļķīgi, nepaglabāt kaut ko „nebaltai dienai”, jo nevar taču zināt, kā tā dzīve iegrozīsies tālāk. Kāds Dieva vīrs vārdā Dāvids Egners, šajā sakarā ir izteicies tā: „Mēs visi turam vērtē to, kas mums ir, – un te nav par ko kaunēties. Bet Kristus ir teicis, ka ne jau mantai ir jāvalda pār mums, bet mums jāvalda pār to, tamdēļ, ka to, ko esam iekrājuši šeit, uz zemes, mēs nepaņemsim līdzi mūžībā. Mūsu mājas ir vienkārši kārbiņas, kurās mums ir siltāk un sausāk nekā sniegā un lietū. Bet mašīnas ir pārvietošanās līdzekļi, lai nokļūtu no vienas vietas uz otru. Ja jau mēs ne vienu, ne otru nevarēsim paņemt līdzi viņā saulē, tad daudz saprātīgāk uz tām tā arī skatīties, atceroties, ka tas viss ir tikai uz laiku”.

Zinot, cik viegli cilvēks piesaistās bagātībai, Jēzus teica: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mat. 6:19-21). Tas patiesi tā ir. Mūsu sirds parasti ir tur, kur atrodas mūsu dārgumi – māja, dzīvoklis, vasarnīca, mašīna, bizness, firma vai bankas konts.

Nākamais grēks, kas izriet no mīlestības uz naudu, ir raust mantu, mantrausība. Tā ir sava pašlabuma meklēšana, cenšoties no visa saņemt materiālus ienākumus, iedzīvoties un palikt bagātam uz citu rēķina.

Ko gan nedara daži cilvēki, lai ietaupītu kādu kapeiku! Ekonomija un taupība, principā, nav netikums. Palaist naudu pa vējam ir slikti un neprātīgi. Bet ekonomēt uz citu rēķina ir pavisam kas cits. Tas Kungs nevēlas, lai sava labuma dēļ mēs kādam darītu pāri, pazemotu vai izmantotu. Tā mūs māca arī Svētie Raksti, sakot, lai mēs nemeklējam savu labumu, bet tuvākā (1.Kor. 10:33).

Diemžēl mūsu grēcīgajai dabai šāda pieeja ir pilnīgi nepieņemama. Tai nav nekādas daļas gar citiem. Tā meklē tikai savu labumu. Var tikai brīnīties par to, cik daži cilvēki, tai skaitā arī kristieši, ir mantrausības važās. Lai iegūtu savu labumu, viņus itin nekas nevar apstādināt, darbojoties pēc principa: „pakampt svešu sviesta gabalu, lai uzliktu uz savas maizes”. Tad darbā tiek laists viss: meli, krāpšana, kāda apzināta maldināšana, tuvākā izmantošana, dokumentu falsificēšana, dažādi pierakstījumi un daudz kas cits. Ja tā rīkojas pasaule, tas ir saprotams tamdēļ, ka tā ir celta uz meliem. Bet kad to pašu dara ticīgie, tad nesapratnē ir jādomā – kā gan viņi taisās izglābties, zinot, ka „Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo...” (Atkl. 21:27).

Apustulis Jūda savā vēstījumā teica tā: „Vai tiem, jo tie ir staigājuši Kaina ceļu, krituši peļņas dēļ Bileāma maldos un gājuši bojā, pretodamies kā Kora” (Jūda 11). Dievam neuzticīgais pravietis Bileāms savas mantrausības dēļ bija gatavs nolādēt Dieva izredzēto tautu, un, neapšaubāmi, to būtu izdarījis, ja Tas Kungs nebūtu viņu apstādinājis.

Satriecoši, ka šādas lietas spēj darīt cilvēks, kuram ir redzējums no Dieva, un kurš pats par sevi saka: „tā pravietojums, kas uzklausījis Dieva Vārdus, kas zina Visuaugstākā atziņas, kam skaidra Visuvarenā atklāsme, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas” (4.Moz. 24:16). Mantas ieraušana, bagātības vilinājums un sava labuma meklēšana beidzās ar to, ka „...Bileāmu, Beora dēlu, viņi nokāva ar zobenu” (4.Moz. 31:8). Tā jau kuro reizi apliecinājās Svēto Rakstu patiesība: „...grēka alga ir nāve...” (Rom. 6:23). Raust mantu, meklēt savu labumu, ļauties alkatībai, – tas tik ļoti aptumšo cilvēka prātu, ka, kaut viņam ir „atvērtas acis”, viņš var kļūt akls un iet bojā.

Daudz no tā, kas notiek cilvēku starpā, tiek darīts savtīgos nolūkos – vai tas ir darbā, vai dienestā, vai mācību iestādē vai savstarpējās attiecībās. Bieži vien pazīšanās un draudzība tiek veidotas ar tiem pašiem apsvērumiem: sava labuma meklēšanai. Piemēram, tāds vai citāds kontakts ar publiski pazīstamiem cilvēkiem, paplašina tālākās darbības iespējas un ceļ autoritāti citu acīs.

Īpaši skumji ir tas, ka naudas kārība ir inficējusi ne tikai pasauli, bet ir iekļuvusi dažādās garīgās dzīves sfērās. Arvien vairāk un vairāk tā sauktais „Dieva darbs” tiek veikts ar aprēķinu, ka tiks saņemts honorārs, pie kam, reizēm pat visai iespaidīgs. Jā, tā ir taisnība, ka: „...strādnieks ir savas algas cienīgs...” (Lk. 10:7) un „...evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija” (1.Kor. 9:14), taču tas neattaisno to, ka tu piekar cenu pie savas Dieva dotās dāvanas.

Fricis Kreislers, viens no dižākajiem pasaules vijolniekiem, reiz teica: „Mūzika manī bija jau no pašas manas dzimšanas. Vēl līdz tam, kad es iemācījos alfabētu, es jau instinktīvi zināju partitūras. Tā bija paredzēšanas dāvana, un tur nav mana nopelna. Tamdēļ man nav tiesības par savu mūziku pieprasīt pat pateicību...”

Diemžēl tik augsta dvēseles cēlsirdība un pilnīga savas atkarības no Devēja atzīšana piemīt retajam Dieva vīna kalnā strādājošam. Daudz kas kalpošanā Dievam tiek darīts naudas dēļ. Var nešaubīties, ka, ja tā saucamais kristiešu darbs vairs netiktu apmaksāts, tad liela daļa no tā apstātos. Darbinieki, kas aizņemti Dieva druvā, nedrīkst aizmirst, ka kristīgās kalpošanas galvenais mērķis ir dot, nevis ņemt. Kalpojot Tam Kungam, bagāts ir nevis tas, kurš saņem ienākumus, bet kurš iegulda. Jo vairāk mēs atdodam, jo milzīgāka ir svētība un balva. Tad patiesi mūžībā mums tiks „...pilns, saspaidīts, sakratīts un pārpārim ejošs mērs... (Lk. 6:38).

Personīgā labuma gars ir pretējs kristīgajam garam. Uzticamība, kas parādīta kaut kā dēļ, nav patiesa. Mēs tā esam pieraduši uz visu skatīties no sava labuma skatupunkta, ka mums pat pret Dievu attīstās patērētāja attieksme. Mēs nedomājam tik daudz par to, kā atdot sevi kalpošanai Viņam, bet par to, kā vairāk no Viņa varētu dabūt. Lai par to pārliecinātos, pietiek katram mums ieklausīties savās lūgšanās, kurās visbiežāk sastopamais vārds ir „dod”. Pie tam šajā „dod” mēs aizejam pat tik tālu, ka bez sirdsapziņas pārmetumiem uzskaitām Dievam visu, ko vēlamies: māju, mēbeles, vasarnīcu, laivu, automašīnu, un ne jau šādu tādu, bet noteiktā krāsā, ar konkrētu marku un motora jaudu.

Dažās kristīgajās konfesijās tiek īpaši sludināts devējs Dievs. Un, ja šis Dievs ir bagāts un Viņam pieder visas pasaules bagātības, tad mēs kā Viņa mīļotie bērni esam tiesīgi prasīt no Viņa visu. No šādas pieejas ir cēlusies labklājības un materiālā uzplaukuma teorija, kura tā patīk mūsu naudaskārei. Kaislīgi tās piekritēji nebeidz atkārtot, ka ir tik jauki redzēt bagātu kristieti tamdēļ, ka viņa materiālā labklājība apliecina, ka viņam ir bagāts Tēvs. Tikai, apgalvojot šo, viņi nez kādēļ aizmirst, ka īstenais Dieva Dēls, kurš nāca no Debesīm, nebūt nebija bagāts. Ja mēs atsakāmies no pasaules vai kaut kā cita, cerot saņemt no Dieva tā vietā vairāk, mūsu atteikumam nav nekā kopīga ar Svēto Garu. Ir tikai nožēlojama, aprēķinā balstīta alkatība.

Nobeidzot šo tēmu, parunāsim vēl par vienu naudas kārības izpausmi. Tā top redzama kristiešu dzīvēs, un ir ļoti nepatīkama un kutelīga tēma – Dieva apzagšana.

Ir kāda sena, visai gudra paruna: „Var upurēt nemīlot, bet nevar mīlēt neupurējot.” Tas patiesi tā ir. Svētie Raksti saka: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16). Debesu Tēvs Savu mīlestību uz Paša radīto cilvēku pierādīja darbos. Viņš upurēja Savu Dēlu, kurš ir vislielākais upuris virs zemes, kas jelkad ticis pienests. Lai mums dāvātu glābšanu, Viņš nepažēloja Savu Vienīgo, karsti mīlēto Dēlu, kurš pēcāk teica: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jņ. 15:13).

Piekritīsiet, ja kāds mums runā par savu mīlestību, mēs esam tiesīgi gaidīt no viņa rīcību un darbības, kas to apliecinātu. Citādi tie ir tikai tukši, nekādi neapliecināti, skaisti vārdi. Tieši tāpat ir ar mūsu mīlestību uz To Kungu. Karsti apliecinot, ka mēs Viņu mīlam, mums sava mīlestība ir jāpierāda un jāapstiprina ar mūsu uzvedību, darbiem un rīcību.

Nav iespējams mīlēt, neko neupurējot. Bet vai mums tā ir? Ko mēs dodam Tam Kungam un ko esam ar mieru upurēt Viņa dēļ? Ir kāda satriecoša glezna, kurā attēlots cietsirdīgās spīdzināšanās izkropļotais un pazemotais Kristus, un tās apakšā ir uzraksts: „Šo Es izdarīju priekš tevis, bet ko tu esi darījis priekš Manis?”

Kā mēs atbildēsim uz šo jautājumu? Ko mēs esam izdarījuši un ko jau varam dot mūsu Glābējam? Vai varbūt mēs vispār neesam spējīgi kaut ko dot, bet pieraduši tikai ņemt? Mīlestība tādēļ ir mīlestība, ka tā atdod nevis ņem, upurējot visu, kas viņai pieder, un pat sevi pašu. Stāsta, ka kādā nabadzīgā valstī puisītis – ubags, redzot, ka baznīcā cilvēki nes un noliek uz altāra savas dāvanas, rūgti raudāja un teica: „Kungs, man nav nekā, ko es varētu Tev iedot. Bet man ir galva, kura prot domāt, rokas, kuras prot strādāt un kājas, kuras var staigāt. To visu Tu esi man devis, un pateicībā par Tavu labestību es vēlos Tev atdot visu sevi!” – un, ar šiem vārdiem, puisēns pats nogūlās uz altāra.

Mēs visi labi atceramies notikumu, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā. Tur ir stāstīts par to, ka Jēzus sēdēja templī un, skatījās kā bagātie ziedojumu šķirstā lika savas dāvanas, solīdu summu apmērā. Tad pienāca atraitne un iemeta divas artavas, kas tajos laikos bija vismazākās naudas vienības. Kristus zināja, ka tā bija visa viņas nauda un teica saviem mācekļiem: „...šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumu šķirstā ir metuši” (Mk. 12:43). Tā Viņš upurus nevērtēja pēc summas lieluma, bet pēc tā, kāda daļa tā bija no devēja mantas. Protams, Jēzus ar to nebūt nevēlējās teikt, ka mums ir jāatdod viss, kas mums pieder. Tā, runājot par atraitni, Viņš tikai pasvītroja, ka vislabākais upuris ir tas, kas tiek dots no sirds, kura līdz galam ir uzticīga Tam Kungam un gatava Viņam uzticēties visā.

Jēzus aicinātie mācekļi, kuri vēlāk kļuva par apustuļiem, pameta savas ģimenes, mantu, bagātību un sekoja Viņam, dzīvojot gandrīz ubagu dzīvi. Dieva Vārds daudzviet vēsta, ka Jēzus un pirmapustuļu laikā daudzi kalpoja Tam Kungam ar savu īpašumu. Evaņģēlists Lūka īpaši uzsver cilvēku vārdus, kuri ir kalpojuši ar savu mantu: Joanna, Hēroda nama uzrauga sieva, Zuzanna un daudzi citi, kuri nežēloja Dieva darbam neko no tā, kas viņiem piederēja. Par gatavību upurēt savu īpašumu, lai varētu plaukt Dieva darbs, ir stāstīts arī Apustuļu darbos 2:45; 4:32 un vēstulē Ebrejiem 10:34.

Mēs pret to attiecamies pavisam savādāk. Daudziem kristiešiem mēdz būt tā. Kad runa ir par kaut ko miesīgu, piemēram: atvaļinājumu, kādu braucienu, labu lietu iegādi sev, skaistām drēbēm, saldumiem, dārgām mēbelēm, televizoru, datoru, mašīnu un daudz ko citu, tad līdzekļi vienmēr atrodas un cenas nemaz nemulsina. Ja runa ir par savu dvēseli un finanšu palīdzību Dieva darbam, tad viņiem naudas nekad nepietiek. Viņi var pat kļūt neiecietīgi, ja par kristīgu grāmatu, avīzi, žurnālu, kaseti vai kompaktdisku ir jāmaksā. Viņi ir pārliecināti, ka tas viss viņiem pienākas par velti vai vismaz par niecīgu cenu. Dažiem ir pat īpaša frāze: „Par velti esat saņēmuši, par velti arī atdodiet!”

Diemžēl, tā runājot, viņi nedomā, ka par velti mēs saņemam tikai gaisu, sauli un lietu no debesīm. Viss, ko rada cilvēks, vienmēr kaut ko maksā, un saņemt to par velti var tikai tad, kad kāds par mums jau ir samaksājis. Tā nu savai miesai un iegribām mums nekā nav žēl. Bet kas attiecas uz Dieva darbu un paša dvēseli, tad te nu mēs ļoti labi mākam skaitīt, cenšoties ieekonomēt uz citu rēķina. Atcerieties, cik reizes jūs esat stāvējuši dilemmas priekšā: dot vai nedot, ziedot savus līdzekļus Dieva darbam vai iztērēt tos sev, tādā veidā piesavinoties to, kas pēc taisnības pieder Tam Kungam?!

Iespējams, ka kāds sašutumā par šo ir gatavs kliegt: „Kā tā var runāt? Es pastāvīgi dodu! Katrā dievkalpojumā pie mums iznēsā traukus ziedojumu vākšanai, un tur es gandrīz vienmēr kaut ko ielieku! Tādēļ neviens nevar man pārmest, ka es neziedoju!...”

Jā, tā ir taisnība. Daudzi vai gandrīz visi kristieši tagad tādā veidā dod Tam Kungam. Šādas piespiedu naudas vākšanas patiešām notiek baznīcās. Tās ir garlaicīga rutīna un ne tā patīkamākā dievkalpojuma daļa. Taču kalpotājiem tas ir jādara, lai kaut kā varētu nosegt baznīcas izdevumus un kaut nedaudz naudas piešķirt arī misiones un citām kalpošanām. Diemžēl, šādas vākšanas drīzāk izskatās pēc laupīšanas un izsauc zālē sēdošajos maskētu sašutumu, un tas nebūt nerotā pašu dievkalpojumu. Tiesa gan, pār šiem traukiem ar savāktajiem ziedojumiem, lai piedotu labāku skatu, tiek teikti lūgšanas vārdi par to, lai saprātīgi, gudri un svētīgi tiktu izmantoti šie līdzekļi. Nu ko, it kā jau nekā slikta tajā nav. Viss ir dievbijīgi un pareizi, ja vien nebūtu viens „bet”...

Kāds mācītājs Amerikā krievu – ukraiņu draudzē teica: „Ziniet, ļaudis pie mums ziedo tā, ka pēc viena dolāra naudas zīmēm var saskaitīt cik cilvēku šodien bija dievkalpojumā”... Tā sakot, komentāri lieki. Patiesi, mūsu ziedojumi vairāk izskatās pēc dzeramnaudas, nevis pēc dāvanas Dievam. Pieminētā baznīca nebūt nav izņēmums, bet drīzāk tipisks gadījums, kas kļuvis jau par normu.

Krievu cilvēkiem ir tāda paruna: „Še tev, Dievs, kas man neder”, bet vācu tautas ļaudis saka tā: „Še tev, Dievs, kas man lieks”. Abiem sakāmajiem viena būtība: Dievam tiek ziedots vai nu tas, kas paliek pāri, vai tas, kas tik un tā vairs nav vajadzīgs.

Laikos, kad Dievs dusmojās uz Israēla tautu un tās priesteriem, kuri veica upurēšanas, ar sava pravieša muti Viņš teica: „Dēlam būs godāt savu tēvu un kalpam savu kungu. Ja nu Es esmu Tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība?.. kā tad mēs Tavu vārdu nicinām? Jūs to darāt, nesdami uz Mana altāra upurim nešķīstu maizi. Bet jūs tad turpināt: kā tad mēs upurējam Tev ko nešķīstu? – Ar to, ka jūs sakāt: Tā Kunga galds ir nicināms! Un, kad jūs upurējat kādu aklu dzīvnieku, vai tad tas nav ļaunums, un, ja jūs nesat ziedam ko klibu vai neveselu, vai arī tas nav ļaunums? Ziedo to taču reiz sava apgabala pārvaldniekam. Vai viņam tad būs prieks par to, un vai tad viņš tevi laipni uzlūkos?... Un Es lai pieņemu to no jums?” – saka Tas Kungs Cebaots. (Mal. 1:6,7,8,13).

Protams, tagad mēs vairs neupurējam Tam Kungam dzīvniekus. Tagad mēs pienesam kaut ko citu. Te nu ir jautājums – kāds tas ir? Vai Tas Kungs nav spiests arī šodien teikt, ka tas viss ir „klibs”, „slims” un „zagts”?

Jāatzīst, ka pravieša Maleahijas grāmatu mēs ne visai mīlam lasīt, sevišķi šos pantus: „Vai ir pareizi, ka cilvēks krāpj Dievu, kā jūs Mani krāpjat? Jūs tad sakāt: Kā tad mēs Tevi krāpjam? – Ar desmito tiesu un labprātīgiem upuriem. Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat! Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā”, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu Debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums! Un Es padzīšu, jums palīdzēdams, rijīgo postītāja kukaini no jūsu labības laukiem, lai viņš tos neizposta un lai koks jūsu vīna dārzā jums nebūtu neauglīgs, saka Tas Kungs Cebaots, lai arī visas tautas jūs daudzinātu par svētlaimīgiem, jo jums pašiem būs lielu labumu un augstas cieņas pilnai zemei būt, saka Tas Kungs Cebaots (Mal. 3:8-12).

Tad, lūk, kā tas viss ir! Tagad nu ir saprotams, kādēļ nav svētības tajā, ko mēs iegādājamies? Siseņu mums it kā nav, bet nauda aizplūst kā ūdens, un mūsu „vīna koks” nes arvien mazāk un mazāk augļu. Tas Kungs paņem prom Savu svētību no tiem, kuri Viņu apzog.

Dievs savai tautai jau no senseniem laikiem bija noteicis desmito tiesu, ilgi pirms Mozus. Jau vēstījumos par Melhisedeku un Jēkabu ir satopamas norādes par ziedošanu svētiem mērķiem. (1.Moz. 14:20; 28:22). Šis ziedojums bija kā dāvana Dievam un tās apjoms ir desmitā daļa no zemes, koku augļiem, lopiem un citiem ienākumiem. Tas bija paredzēts levītiem, jo viņiem nebija zemes daļas citu cilšu vidū, un tādēļ bija nepieciešami līdzekļi dzīvošanai. Savukārt levītiem no tā, ko viņi saņēma, bija jādod desmitā tiesa priesteriem, viņu dzīves vajadzībām (3.Moz. 27:30; 4.Moz. 18:21,26). Atlikušās deviņas daļas atkal tika dalītas desmitajās tiesās, un līdzekļi no otrās desmitās tiesas tika izmantoti dažādu svētnīcas svētku organizēšanai, kuri notika svētnīcas pagalmā vai tam blakus esošā telpā. Desmito tiesu varēja dot arī naudas veidā, pieliekot pie tās vienu piekto daļu no summas.

Tad bija vēl viena desmitā tiesa, kuru katru gadu nesa Dieva namā un tur kopā ar ģimeni un levītiem to apēda. Katru trešo gadu šo desmito daļu bija jāatdod nabagiem, svešiniekiem, atraitnēm un bāriņiem. Dažreiz to sauca par trešo desmito tiesu. Bībeles Sinodālā tulkojuma nekanoniskajās grāmatās vecais jūds Tobijs apraksta desmitās tiesas došanu tā: „Un atdevu visu ienākumu desmito Levija dēliem, kas kalpoja Jeruzālemē, citu desmito tiesu pārdevu un katru gadu gāju uz Jeruzālemi, un tur to tērēju; bet trešo devu tiem, kam tā pienācās, kā Debora, mana tēva māte, man to bija noteikusi, kad es pēc tēva nāves kļuvu par bāreni” (Tob. 1:7-8). Laiku pa laikam, Dievam caur saviem praviešiem un citiem uzticamiem Dieva vīriem, bija jāatgādina savai tautai par pienākumu pienest desmito tiesu (Neh. 13:10-13; Mal. 3:10).

Saprotot, ka Dieva baušļi un likumi darbojas visos laikos, arī mūsdienu kristieši cenšas tos izpildīt. Bet, kas attiecas uz desmito tiesu, tad tā mūsdienās ir strīdu, nevienprātības un dažādu traktējumu iemesls, kaut, liekas, tam tā nepavisam nevajadzētu būt. Lieta tāda, ka pēdējo laiku cilvēki saskaņā ar Pāvila teikto, ir ļoti „mantkārīgi” un „mīl vairāk baudas nekā Dievu” (2.Tim. 3:2,4). Mūsu materiālisma un labklājības laikos daudziem ticīgajiem desmitā tiesa kļuvusi par „pārmērīgi grūtu” nastu, tamdēļ, ka bagātība un nauda viņiem ir dārgāka par bojā ejošām dvēselēm. Daudzi Dieva bērni tagad dzīvo pēc principa: „Es esmu gatavs sekot Tam Kungam, tikai neaiztieciet manu maciņu”.

Kāds dedzīgs kalpotājs, vārdā A.T. Pirsons, reiz ar sāpēm teica: „Kristiešu mājās ir sakrāts tik daudz labumu, zelta, nevajadzīgu lietu un bezvērtīgu rotaslietu, ka ar to pietiktu, lai varētu uzbūvēt floti no 50 000 kuģu, kuru kravas telpas būtu pilnas ar Bībelēm un klāji ar misionāriem; uzcelt baznīcas visos, pat pašos visattālākajos ciematiņos, un vairākus gadus uz priekšu, nodrošināt katru dvēseli ar Evaņģēliju”. Kāds cits sludinātājs Dž. A. Stjuarts rakstīja: „Savu bagātību mēs notriecam, lai apmierinātu savas iegribas nevis būtiskas vajadzības. Mums ir pati izsmalcinātākā un izmeklētākā gaume, mēs esam pārvērtušies gardēžos, taču, miljoni visā pasaulē grēkā mirst, jo nav, pat jel kādas garīgās barības. Savu garīgo pirmdzimtību mēs pārdodam par bļodiņu viruma”.

Neviļus rodas jautājums, kad beidzot mēs, kristieši, beigsim dzīties pēc materiālajiem labumiem un visus savus spēkus, līdzekļus un enerģiju veltīsim cilvēku garīgajai labklājībai? Viena cilvēka dvēsele taču ir vērtīgāka par visas pasaules dārgumiem. Ne jau lietas ir svarīgas. Svarīgi ir cilvēki. Hadsonam Teiloram, kurš sevi bija pilnībā nodevis kalpošanai Tam Kungam, bija taisnība, kad viņš teica: „Mums nav jābaidās no līdzekļu trūkuma, bet no naudas pārpilnības, kura nav veltīta Dievam”.

Pašaizliedzība Tam Kungam ir patīkama. Cilvēks zina, ka kādam ir kaut kas vajadzīgs un dod, nevis piespiests, bet pēc sirds aicinājuma, to, ko var iedot, lai atvieglotu kāda ciešanas. Dod ne tādēļ, lai par viņu runātu vai pats varētu tīksmināties par sevi. Dod „ne smagu sirdi vai piespiests”, bet „kā savā sirdī apņēmies” (2.Kor. 9:7). Ziedojot vari būt pārliecināts, ka rīkojies tā, kā Tam Kungam labi patīk, jo Viņš ir teicis: „Svētīgāk ir dot nekā ņemt” (Ap.d. 20:35). Dzīve pierāda, ka vislielākās svētības tiek sūtītas tam, kurš dāsni dod, negaidot neko pretim.

Taču šajā jautājumā var parādīties cita galējība. Kad runa ir par ziedošanu, dažiem kristiešiem lētticība robežojas ar vieglprātību. Viņi ar vieglu roku dod naudu, lai cik neticami izklausītos „asaras raisošie” stāsti, kurus viņiem stāsta iebraukušie dāvanu vācēji tā sauktajam „Dieva darbam”. Nevienam neienāk prātā noskaidrot vai viss, ko viņiem stāsta, patiesi ir patiesība, tā ignorējot Svēto Rakstu vārdus: „Tāpēc pielieciet visas pūles un parādiet savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu” (2.Pēt. 1:5). (bet tikumā apdomību. kr.v.) Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsdienās ir saradies ļoti daudz krāpnieku, kuri veikli izmanto kristiešu atvērtību un uzticēšanos.

Gadiem ritot, dara uzmanīgu viens fakts, ka dažos kristīgajos novirzienos, ziedošanas jautājums ir nostādīts gandrīz kā pats galvenais. Un viņu kalpotāju štatos ir profesionāli ziedojumu vācēji, kuri izmanto dažādas Svēto Rakstu vietas un pavērš tās sev izdevīgā rakursā, lai piepildītu savus savtīgos mērķus, sarīko īstas izrādes, cenšoties izspiest no ticīgajiem pēc iespējas vairāk naudas. Pie viņiem atklāti tiek sludināts par bagātību. Labklājība tiek slavināta un apsveikta. Bagātniekus, kuri tur ierodas, visādi appuišo, parāda īpašu uzmanību un visāda veida godināšanas, bet, kad tie ir atgriezušies pie Tā Kunga, tūliņ dod iespēju stāties aiz katedras un ieņemt baznīcā amatus. Tādā veidā tiek piesaistīti naudas resursi. Šīm baznīcām ir lieliskas finanšu iespējas, lai izplatītu savu mācību. Viņi ir stingri pārliecināti, ka mērķis attaisno līdzekļus, lai cik apšaubāmi un netīri tie būtu.

Lūk, kādēļ, ziedojot, nedrīkst aizmirst par gudrību, piesardzību un spriestspēju. Jādod ir katrreiz, kad redzi patiesu vajadzību, bet pirms dot, vajag pārliecināties, vai tiešām uzņēmums, kalpošana vai projekts patiesi ir Dieva darbs. Šajā jautājumā neļaujiet sevi izmantot. Savu labestību nedrīkst arī pārvērst par „pērku – pārdodu” vai „dots pret dotu” un, vēl jo vairāk, ne par kukuli, lai sasniegtu godkārīgus un savtīgus mērķus.

Sniedzot kādam palīdzīgu roku, neaizmirstiet par to, ka tas, kurš saņem no jums lūgto, nereti, paejot kādam laikam, izrāda pret jums izteiktu nepatiku, tā atmaksājot ar ļaunu par saņemto palīdzību. Esiet gatavi arī tādam pavērsienam. Nebrīnieties, nesatraucieties un nekrītiet izmisumā. Arī ar citiem Dieva bērniem visos laikos ir noticis līdzīgi. Piemēram, vīrs pēc Dieva sirds, ķēniņš Dāvids, sūdzoties Tam Kungam, teica: „...un daudz ir to, kas mani bez iemesla vajā, kas man labu atmaksā ar ļaunu un mani neieredz...” (Ps. 38:20-21). Mieriniet sevi ar Svēto Rakstu vārdiem, kuri saka: „Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim” (Gal. 6:9).

Un vēl viens padoms. Ja jūs paši ar naudu rīkojaties pareizi, tad viegli varat sākt nosodīt citus, kuru dzīves līmenis ir augstāks. Ja ejat ciemos pie ticības brāļa vai māsas, necentieties prātā aplēst, cik varētu maksāt viņu dzīvoklis, mēbeles, un pēc tam nerunājiet par viņu nosodoši ar citiem, jo katrs pats Tā Kunga priekšā dos atskaiti par visu. Pacentieties arī šajā jautājumā izvairīties no nosodījuma un kritikas.

Noslēgumā vēl atliek parunāt par to, ko darīt, lai tiktu vaļā no šī grēka, „nelietīgā zirnekļa” – naudas kāres. Jāsaka, ka pasaulē neatradīsies daudz cilvēku, kuri būtu ar mieru atzīt, ka ir gatavi „pušu plēsties kapeikas dēļ”. Visus šos netikumus mēs sevī pārsvarā cenšamies padarīt baltākus un attaisnot, pamatojot ar finanšu problēmām, materiālām grūtībām un mūžīgām naudas ķibelēm, kas visu laiku piespiež mūs ekonomēt. Cilvēku priekšā mēs, protams, varam noslēpties aiz visām šīm atrunām un slēpt savu patieso būtību, bet nav iespējams kaut kur paslēpties no Dieva. Viņš mūs redz caurcaurēm un sauc vārdā to, ko mēs vēlamies slēpt. Tad nu, vai nebūtu labāk, ka mēs, liekot roku uz sirds, pieņemtu un nožēlotu to, kas Viņam tāpat jau sen ir zināms. Jo, kā ir ar citiem grēkiem, tā arī ar šo; Dieva mērķis nav mūs nosodīt un pārmācīt, bet vest pie prāta un dot iespēju laboties.

Apzinoties, ka „zelta teļš” ir uzcēlis sev altāri un pamatīgi iesakņojies mūsu sirdīs, mums ar Tā Kunga palīdzību ir jāpiesaka viņam nesamierināms karš. Katru reizi, kad velna balss jūs mudina kaut ko pietaupīt sev, sevi apzināti pārvarot, tieši to arī upurējiet.

Svarīgi ir arī iemācīties pateikt stingru „nē” savām nebeidzamajām iegribām un vēlmēm un „jā” Dieva baušļiem. Protams, mūsu vienmēr gribošajam un nekad nepiesātināmajam „ES”, tas nebūs vienkārši. Taču tas ir vienīgais ceļš, lai nokļūtu pie uzvaras un nepārejoša prieka.

Saprotot, ka, nepienesot desmito tiesu, mēs pārkāpjam Dieva pavēli un Viņu apzogam, izdariet tā, ka atkāpšanās ceļš nav iespējams un, pēc savas algas saņemšanas, regulāri atnesiet desmito tiesu, vai izveidojiet konkrētas summas automātisko pārskaitījumu, kas ir desmitā daļa no visiem jūsu ienākumiem, un lai tas nonāk jūsu draudzē, kristīgajā misijā vai citā iestādē, vai jums zināmā Dieva darbā, kuru Dievs pats ieliks jums sirdī. Ir daudz kristiešu, kuri dvēseles aprūpes sarunās stāsta, ka kopš tā laika, kad viņi noslāpēja sevī skopumu un sāka Tam Kungam atdot desmito tiesu, viņu finanšu stāvoklis, viņiem pašiem par brīnumu, uzlabojās, un viņi neilgā laika periodā spēja izkļūt no saviem parādiem, kuros slīga daudzus gadus. Tādā veidā Dievs saviem bērniem, kas ir spēruši šo soli, apliecina Savu vārdu patiesumu: „...un pārbaudiet tad Mani šai lietā...” (Mal. 3:10).

Atcerieties nabaga atraitni, kura paklausīja pravietim Elijam, kurš viņai teica: „...lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk” (1.Ķēn. 17:13). Tā nu, ja šī sieviete varēja uzticēties Dieva vīra vārdiem, vai tiešām mēs nespējam noticēt Paša Tā Kunga apsolījumiem, zinot, ka „Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība?” (4.Moz. 23:19).

Noslēdzot mūsu sarunu, gribētos atkal atcerēties, kā mēs to sākām, šoreiz izmantojot kādas dzejas rindas, kuras tik labi kā nekas cits atspoguļo to tieksmju nīcību un veltīgumu, kurām mēs, bieži vien veltām visu savu dzīvi.

Cilvēks šai pasaulē ienāk, 

Ar dūrītēs savilktām rokām.

Gribēdams tajās saņemt

Visu, ko apsola laiks.

Gadiem ejot, viņš nostājas stingri,

Savā iekšienē kārdināts tiek,

Dzenas pēc dzīves labumiem,

Pēc himeras, pēc miglas.

Zem dzīves nastas smaguma

Viņš brīžiem knapi velkas,

Bet cīņā ņem no laika

Visu, ko izdodas gūt.

Viss aiziet kopā ar viņu

Līdz ar patvaļīgiem vējiem,

Pamet cilvēks šo pasauli gaistošo

Ar plaukstām, kas atvērtas ir.

NĀKAMĀ NODAĻA