6.nodaļa
NETIKUMI, KAS DZIMUŠI NO ACU KĀRĪBAS UN MIESAS IEGRIBĀM

Mēs visi dzīvojam grūtos laikos, kurus Svētie Raksti sauc par pēdējiem. Divi viļņi ir pāršalkuši pasauli: okultisma vilnis, un, ar to cieši saistītais seksuālais vilnis, kurš raksturojas ar pilnīgu netikumību un visur izplatītu izlaidību. Cilvēce ir kļuvusi tāda, kāda tā ir aprakstīta Bībeles pravietojumos un kādai tai ir jākļūst pirms savas bojāejas. Ļaunums un nešķīstība ir izplētušies līdz kolosāliem apmēriem, noslaukot vēl pēdējās barjeras. Viss augstais, tīrais un svētais slīkst smacējošā ļaunuma, liekulības, izvirtības un garīgas pagrimšanas atmosfērā. Šī mēra piesātinātā vēja elpa nes sev līdzi nāvi un pagrimumu, līdzīgi kā tas bija Noa laikos, Sodomā un Gomorā.

Novēršoties no Dieva Vārda, cilvēki atmet visus morālos standartus, noteikumus un ierobežojumus. Ētiskās normas tiek pielāgotas atsevišķu cilvēku un cilvēku grupu vēlmēm un rīcībai. Pats cilvēks kļūst par savas uzvedības augstāko tiesnesi un vadās pēc devīzes: „Dari to, kas dod tev baudu” un attaisno sevi ar to, ka „visi tā dara”. Tā rezultātā par mīlestību sauc visu, kas ienāk prātā: iegribas, kaisli, dzimumizvirtību un pat neģēlīgus seksuālus noziegumus. Cilvēki atbrīvojas no visādiem ierobežojumiem, nododoties homoseksuālismam, lezbiānismam un izvirtību izvirtībai. Cik patiesi ir teikts: „Kur nav atklāsmes, tur tauta kļūst mežonīga un nevaldāma; bet labi tam, kas rīkojas pēc bauslības!” (Sal.pam. 29:18).

Bet, ja pat visa pasaule ieslīgs trakošanā, mežonībā un netikumībā, patiesi ticīgie dzīvos, ievērojot Dieva baušļus. Uz patiesu, īstu laimi cita ceļa nav. Pirmajā vēstulē Tesaloniķiešiem ir teikts tā: „Jo tāda ir Dieva griba, lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Zinait, ka ikvienam jā­glabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu” (1.Tes. 4:3-5). Interesanti, ka, runājot par svētošanos, Dieva Vārds vispirms runā par atturēšanos no netiklības. Vai gan tas nenozīmē to, ka, ja savā svētošanās procesā mēs neuzvarēsim šo grēku, tad diez vai varēsim sasniegt ko citu?

Dzimumnetiklība bija un līdz šim ir palikusi par vislabāko un spēcīgāko sātana ieroci, ar kura palīdzību viņš ir spējis visu gadsimtu garumā svinēt visvarenākās uzvaras. Mežonīga kaisle kļuva par klupšanas akmeni tādiem Bībelē aprakstītiem lieliem Dieva vīriem, kā Samsons, Dāvids, Salamans. Tas bija milzu zaudējums gan viņu kalpošanai, gan aicinājumam. Ir pagājuši gadsimti, bet arī šodien, sevi nekontrolējot un neesot modriem pār saviem instinktiem, daudzi Dieva kalpi iestiguši netiklībā un laulības pārkāpšanā, kas kļuvusi par iemeslu viņu ticības pilnīgai sagrāvei.

Visi mūsos ieliktie instinkti un vēlēšanās ir doti no Tā Kunga un nāk mums par labu. Viens no tiem ir dzimum­instinkts, un tātad ir paredzēts un svētīts jau no cilvēka radīšanas brīža. Jebkuru Dieva dāvanu var izmantot saprātīgi un var to izmantot ļaunprātīgi, līdzīgi kā tas mēdz būt ar uguni. Ja tā liesmo krāsnī un tiek kontrolēta, tad tā dod siltumu, mājīgumu un silda mūs. Uz tās var izvārīt vai sasildīt ēdienu. Uguni izmanto metālu kausēšanai, zelta un sudraba attīrīšanai. Tā ir nepieciešama smēdē, kur tiek izgatavoti vajadzīgi sadzīves priekšmeti. Uguni izmanto ražošanā dažādās industrijās, kā arī citās nozarēs. Taču, ja šī celsmīgā uguns izsprūk no kontroles, tad kļūst par briesmīgu, graujošu spēku, kurš izposta un noslauka no zemes virsas visu, kas pagadās ceļā.

Līdzīgi darbojas dzimuminstinkts. Vienīgais saprātīgais tā izpausmes veids ir intīma tuvība laulībā. Dievs to tādēļ arī ir devis. Tas gudri ir iepīts dzīves sistēmā cilvēka garīgai, fiziskai un prāta labklājībai. Dzimuminstinkts tika dots vīrietim un sievietei, un palika aktīvs visā viņu dzīves laikā. Tā Radītājs bija noteicis vēl pirms tam, kad grēks ienāca šai pasaulē. Lūk, kādēļ to īpaši pasvītrojot, apustulis Pāvils teica: „Laulība lai ir visiem godā un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs” (Ebr. 13:4). Kaut arī šī kalpotāja personīgā dzīve ritēja neesot precētam un pilnībā tika veltīta kalpošanai Dievam, viņš augstu vērtēja laulību, izmantojot to pat par Kristus un Baznīcas attiecību pirmtēlu un paraugu, bet tas jau izsaka daudz ko. (skatīt Efez. 5:22-23). Dievs Savu laulību ar Israēlu apraksta kā derību: „Un kad Es tev atkal gāju garām un tevi skatīju, tad, redzi, jau bija klāt tavs laiks mīlēt un par sievu kļūt. Tad Es izplētu sava mēteļa stūri pār tevi un apsedzu tavu kailumu; Es zvērēju tev uzticību un stājos ar tevi derībā” – saka Dievs Tas Kungs – „un tu man piederēji” (Eceh. 16:8).

Dievs cilvēkiem ir paredzējis viena partnera laulību. Daudzsievība, blakussievas un citas haotiskas laulības formas, kaut arī Bībelē Vecās Derības laikos tiek pieminētas, nekad nav tikušas atzītas par labām. Laulību slēgšanā tiek veikta īpaša svētku ceremonija, kura ir atbilstoša laikmetam, kultūrai un tautas tradīcijām, no kuras nāk jaunlaulātie. Tas vairākkārt ir aprakstīts Svētajos Rakstos. (1.Moz. 24:53-58; Mt. 22:1-14; Lk. 12:36).

Cik Dievam ir patīkamas un svētītas vīrieša un sievietes attiecības laulībā, tikpat nepieļaujami Viņam ir netīri un neganti ārlaulības sakari. Intīmā tuvība laulības ietvaros dod šim pārim pilnību, prieku un laimi, bet dzimumsakari divu svešu cilvēku starpā ir pašiznīcināšanās forma. Tādēļ arī ir rakstīta, ka „...Katrs cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas, bet, kas netiklības grēku dara, grēko pie savas paša miesas” (1.Kor. 6:18).

Zinot un lieliski to saprotot, ka, virzot cilvēkus uz netikumības ceļa, viņš neapšaubāmi panāks, ka Dieva dusmība nāks pār šiem cilvēkiem, velns šo cilvēku dzīves sfēru izmanto īpaši veiksmīgi. Lai novestu cilvēku neceļos, viņam ir neskaitāmas iespējas. Spilgtu šī ieroča izmantošanas piemēru mēs varam lasīt Vecajā Derībā, kur stāsts ir par to, kā neuzticamais Dieva pravietis Bileāms „...kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību” (Atkl.gr. 2:14). Šī viltīgā padoma rezultāts bija tāds, par kuru var lasīt 4. Mozus grāmatā: „Un Israēls dzīvoja Sitimā, un ļaudis sāka piekopt netiklību ar moābiešu meitām. Un tās aicināja tautu pie savu dievu kaujamo upuru mielastiem, un tauta ēda un metās zemē uz sava vaiga to dievu priekšā. Kad nu Israēls sapinās ar Baalu Peoru (viņu elku), tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu” (4.Moz. 25:1-3).

Tā sātans rīkojās Vecās Derības laikos, nododot pagrimumam Dieva tautu, novirzot to no Tā Kunga. Tā viņš rīkojas arī tagad, pagrūžot ticīgos ļaudis uz dzimumnetiklības ceļa, un caur šo grēku dara lielus zaudējumus gan grēcinieku dvēselēm, gan viņu ģimenēm un draudzēm.

Attieksme pret šo jautājumu baznīcās ir ļoti neviennozīmīga: no galēji ekstrēmas rīcības – padzenot no baznīcas līdz Kristus atnākšanas laikam, līdz – nepiedodamai iecietībai. Parasti no katedras nav pieņemts runāt par seksuālajiem grēkiem, jo šai tēmai ir uzlikts tabu. Taču tādai klusēšanai ir bēdīgas sekas, tādēļ, ka tas grauj draudzi no iekšienes, jo dažu locekļu nespēja būt tikumīgiem ļoti negatīvi ietekmē draudzes vispārējo garīgo stāvokli. Ja mums būtu gudrība un vīrišķība par to runāt tieši, tas varētu kļūt daudziem draudzes locekļiem par brīdinājumu un garīgu palīdzību, pasargājot viņus no liktenīgām kļūdām.

Ir nepareizi domāt, ka jautājums par netikumību, ja tam nepievērsīs uzmanību, pats par sevi pazaudēs aktualitāti. Labāk ir, ja apzinās šīs problēmas reālos draudus un ķeras pie tās nopietni, cenšoties būt tuvās attiecībās ar To Kungu, darīt visu iespējamo un no mums atkarīgo, lai aizstāvētu sevi no visāda veida amoralitātes.

Šo grūto, bet vienlaicīgi uztraucošo tēmu, vislabāk būtu sākt, aplūkojot grēku, kas sākas no netīrām domām un ļoti plaši izplatīto pašapmierināšanos.

Netīras domas ir saistītas ar netikumību, kas tiek piekopta cilvēka iztēlē. Tā ir viena no jomām milzīgajā netikumu un grēcīgu nodomu klāstā, kas apgrēcina mūsu sirdsapziņu un atdala no Dieva. Šāda veida domas sauc par laulības pārkāpšanas domām, un dod īsteno priekšstatu par cilvēka patieso garīgo un sirds stāvokli, tā apliecinot Dieva Vārdā rakstīto: „Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Viss tas sagāna cilvēku...” (Mat. 15:19-20).

Netīras, laulību pārkāpjošas domas – ir tiešs mūsu vēlēšanos un centienu atspoguļojums, kuru mēs nevaram īstenot dzīvē savu kristīgo uzskatu dēļ, bet savas sirds dziļumos kaislīgi vēlamies tās īstenot. Šāds stāvoklis ir ļoti bīstams, tādēļ ka dzemdina jaunas, līdz šim nezināmas un nepazīstamas jūtas un vēlēšanās, iededzinot miesā kaisli, kuru pēc tam ir ļoti grūti apdzēst. Iegriba, kas piedzimusi domās, vedina uz darbībām. Tad cilvēks sāk ar acīm meklēt vēlamo, bet vēlāk arī ar savu iekārē kaistošo miesu. Tā, soli pa solim, sātans mūs vedina īstenot seksuālas darbības, kas visbiežāk sākas ar pašapmierināšanos.

Pašapmierināšanās jeb masturbācija – viena no miesas iegribu izpausmēm un tāpat kā dzimumakts ir apzināts, uz sevi vērsts veids, kā sasniegt dzimumapmierinājumu. Šis grēks ir nekas cits kā savas miesas un domu apgānīšana, kā arī nevērība pret Dieva brīdinājumiem. Tautā pašapmierināšanos sauc arī par onānismu, – pēc vārda Onans, par kuru Bībelē ir stāstīts, ka viņam bija jāprec sava mirušā brāļa atraitne, bet zinot, ka bērni, kurus viņa dzemdēs nebūs viņa, nevēlējās atjaunot brāļa vārdu un izlēja savu sēklu zemē. Dievs viņu iznīcināja par nepaklausību tā laika likumam, nevis tādēļ, ka viņš būtu nodarbojies ar masturbāciju.

Kaut arī Svētajos Rakstos, liekas, nav tieši izteikumi par pašapmierināšanos, tur tomēr ir vietas, kas var mums kļūt par brīdinājumu un norādi šajā jautājumā. Piemēram: „Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausiet vairs viņas iekārēm! Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi, un savus locekļus par taisnības ieročiem Dievam. Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai” (Rom. 6:12-14).

No šiem vārdiem var saprast, ka mēs nedrīkstam izmantot savus ķermeņa locekļus, tajā skaitā arī rokas un dzimumorgānus, lai pašapgānītos, tādā veidā laupot godu Tam, kurš mūs ir radījis. Citā Svēto Rakstu vietā ir teikts: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams, un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat” (1.Kor. 3:16-17) un „Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:19-20). Apzinoties, ka Svētais Gars mājo mūsu miesā, mēs nevarēsim nodoties tādām nepiedienīgām darbībām, kā pašapmierināšanās un sevis apgānīšana, tādā veidā vēršot uz sevi Dieva dusmību.

Tajā pašā 1. vēstulē Korintiešiem, 7. nodaļā, 4. pantā ir dots stingrs brīdinājums: „Sievai nav noteikšana par savu miesu, bet vīram; un tāpat vīram nav noteikšana par savu miesu, bet sievai”, bet tas nozīmē, ka dzimumapmierinājums attiecas tikai uz laulības dzīves sfēru. Ne jaunietim, ne meitenei, ne vīrietim, ne sievietei Dievs nav devis seksuālo varu pār savu personīgo ķermeni, kas faktiski notiek pašapmierinoties.

Bez tam Bībele Dieva bērnus sauc par traukiem, kas domāti godam un kurus Dievs izmanto cēlos un svētos nolūkos. Jēdziens „trauks” ietver sevī arī cilvēka miesu, kurai arī ir jābūt svētai tāpat kā dvēselei, jo ir rakstīts: „Jo tāda ir Dieva griba, – lai jūsu dzīve būtu svēta. Atturieties no netiklības! Ziniet, ka ikvienam jāglabā sava miesa svētumā un godā, bet ne kaislē un kārībā, kā to dara pagāni, kas nepazīst Dievu... Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai” (1.Tes. 4:3-5,7).

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka savas miesas apgānīšana ir raksturīga jaunatnei, bet dzīve rāda, ka šo grēku praktizē arī precēti, veci un pat ļoti veci opīši. Ne velti savā vēstulē Titam, Pāvils aicina pamācīt kā jaunus, tā arī vecus – būt prātīgiem un cienījamiem: „Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā... Jaunākos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem” (Tit. 2:1-2,6).

Daudzi sevi mierina ar domu, ka apprecoties viņi beigs pašapmierināšanos. Tie patiesībā ir vēl vieni, kārtējie sātana meli. Regulāra laulāto kopdzīve negarantē atbrīvošanos no šī grēka. Katru reizi, kad vīrs vai sieva nesasniedz dzimumapmierinājumu intīmajā tuvībā, viņi atkal un atkal atgriezīsies pie tā, kā to varēja sasniegt agrāk. Lūk, kādēļ cīņu ar šo grēku nevar atlikt uz vēlāku laiku. Ja mēs neuzvaram savu miesu, mēs paliekam par tās vergiem līdz sirmam vecumam. Tieši par to apustulis Pāvils domāja, kad rakstīja pamācības vārdus ne tikai jaunajiem, bet arī vecajiem. Pašapmierināšanās, atstājot cilvēkā riebumu pret sevi, novēlotu nožēlu un nepārtrauktus sirdsapziņas pārmetumus, iztukšo un izārda cilvēka dvēseli, un ir šķērslis garīgai pieaugšanai.

Nākamie seksuālie grēki ir : nekaunība, demonstrējot atkailinātas sava ķermeņa daļas, sākot no attiecīga seksuāla apģērba līdz pat šaušalīgai pornogrāfijai, vaļīga uzvedība ar mērķi savaldzināt, seksuāla nesavaldība caur pieskārieniem, apskāvieniem, skūpstiem un izģērbšanos, seksuāla izlaidība, kas izpaužas netiklībā, laulības pārkāpšanā, dzimumizvirtībās vai seksuālās perversijās. Tas nozīmē – pretdabiskiem, slimīgiem dzimumorientācijas traucējumiem vai apmierināšanās veidiem, tādiem kā: vīriešu homoseksuālisms, sieviešu homoseksuālisms jeb lezbiānisms, pedofilija (seksuāla apmierinājuma meklēšana kopojoties ar bērniem), mazohisms, seksuālais sadisms, nimfomānija, nekrofīlija, zoofilija (kopošanās ar dzīvniekiem) un daudzas citas.

Kad Ieva un Ādams pēc čūskas pavedinājuma ēda augli no ļauna un laba atzīšanas koka, pirmais, ko viņi izjuta, bija kauns. No vīģu lapām sameistarotās gurnu jostas, kuras Dievs Pats nomainīja uz ādas apģērbu, tika dotas, lai piesegtu kailumu. No tā laika apģērbs vienmēr ir kalpojis šiem mērķiem, no svešām acīm piesedzot to, ko normālam, ar veselo saprātu domājošam un sevi cienošam cilvēkam, izrādīt vienkārši ir kauns.

Ja kauns plašākā sapratnē ietver sevī domu par stipru mulsumu, apzinoties savu vainu un savu nosodāmo rīcību, tad kautrīgums ir šaurāks formulējums kauna jūtām un biklumam situācijās, kad ir runa par dzīves seksuālo pusi. Pie tam, cēlsirdīgam cilvēkam parādās „vēlme aizsargāties”, kas izpaužas tieksmē dažus savas dzīves stūrīšus noslēpt no citiem cilvēkiem. Pazīstamais vācu filozofs Emanuels Kants ir rakstījis: „Kauna jūtas ir dabas noslēpums, lai ierobežotu nevaldāmas tieksmes, un kalpo tam, lai pat pāri pašām dabiskākajām un nepieciešamākajām cilvēka funkcijām pārmestu noslēpumainības plīvuru, lai pārāk raupja to iepazīšana neizsauktu riebumu”.

Kaunīgums intīmajā sfērā – tā ir tieksme neizlikt visu apskatei attiecības, kas pastāv starp vīrieti un sievieti, nepieļaujot intīmu jūtu izpausmes cilvēku priekšā, baidoties aizvainot un aptraipīt savas garīgās un miesīgās tuvības cēlumu. Šī lieliskā cilvēka īpašība ir redzama viņa svabadībā sarunās par kādu cilvēku personīgajām attiecībām, izvairoties pieminēt intimitāti un seksu. Kautrīgums vienmēr ir bijis raksturīgs sievietēm. Pat antīkajā laikmetā ar tā kailuma kultu sieviešu kautrīgums ir pastāvējis vienmēr.

Diemžēl tas, kas atšķīra un paaugstināja sievieti daudzus gadsimtus atpakaļ, ir kļuvis par lielu retumu mūsu civilizētajā laikmetā. Kautrīgumu ir nomainījusi bezkaunība – nepiedienīga uzvedība, kurā nav ne kripatas kauna. Tā ir pretrunā ar ētiku un kristīgo morāli.

Šodien šis grēks virza pasauli. Tas ir redzams cilvēku ārējā izskatā, manierēs, viņu apģērbā, sarunās un savstarpējās attiecībās. Nav vairs rāmju, kas spēj savaldīt, nav nekādu noteikumu, visi aizliegumi ir noraidīti. Praktiski visās cilvēka un sabiedrības dzīves sfērās valda visatļautība. Tas, kas vienmēr tika uzskatīts par bezkaunību, tagad tiek izlikts visu apskatei uz žurnālu vākiem, reklāmās, televīzijā un kino. Par netiklību tagad joko. Tai cenšas atrast attaisnojumu un izskaidrojumu. Pasaule cenšas visus pārliecināt, ka tagad vairs nav tāda jēdziena kā grēks. Ja tas tev dod baudu un apmierinājumu, tad viss ir pieļaujams un visu drīkst. Par vispārēju devīzi ir kļuvuši vārdi: „Ņem no dzīves visu, ko vari”, „Ko vēlies paņemt, to dabū sev”. Un šādai pozīcijai piekrītot, pasaule arī cenšas ņemt sev visu.

Bēdīgi, bet šiem principiem seko ne tikai cilvēki, kuri nepazīst Dievu, bet, diemžēl, arī daži kristieši, kuri cenšas ar grēkos grimstošo pasauli sadzīvot tik cieši, cik vien tas ir iespējams. Šādas dzīves augļi ir labi redzami. Tas ir redzams viņu ārējā izskatā, caurspīdīgos, pieguļošos un plīvojošos, apģērbos ar milzīgiem šķēlumiem, kuri atkailina un pasvītro visas sieviešu un vīriešu auguma īpatnības. Runas manierē, uzvedības atraisītībā un vaļībā, kas daiļrunīgi parāda, ko meklē un pēc kā alkst tā saucamie „Dieva bērni”. It kā jau nevar teikt, ka viņi ir pasaulē, bet, diktējot savus noteikumus un kārtību, pasaule dzīvo viņos.

Kaut ir bēdīgi un kauns par to runāt, bet kur tu paslēpsies no rūgtās patiesības, kura jau sen ir kļuvusi par neapstrīdamu faktu. Nevis Bībele, bet pasaule nosaka mūsu kristīgās dzīves standartus, tā apliecinot Svēto Rakstu vārdus par pēdējo laiku garīgo bezspēcību baznīcā. Nevienam nav noslēpums, ka pasaulei raksturīgā seksuālā nesavaldība, kas izpaužas nepārprotamos skatienos, pieskārienos, apskāvienos un tam līdzīgi, arvien biežāk un biežāk ir sastopama arī ticīgo vidū, sevišķi jauniešu aprindās. Seksuālo attiecību tēmu pārvēršot par savdabīgu „tabu”, draudžu un baznīcu vadītāji ir devuši visas iespējas pasaulei, lai tā viņu draudžu locekļiem pasniegtu savas mācību stundas šajā jautājumā. To, par ko mēs savā viltus kautrīgumā baidāmies runāt, velns ir izveidojis par stipru ieroci, tā apgānot Dieva bērnu domas un sirdis, un graujot baznīcu no iekšienes.

Tur, kur ticīgo vidū iedzīvojas bezkaunība, vaļīga uzvedība un seksuāla nesavaldība, tur viegli iepotējas un ar gadiem attīstās un sevi pilnībā parāda dzimumizlaidība. Reizēm mēs ar šausmām uzzinām, ka kāds brālis vai kāda pazīstama māsa ir iekrituši netiklības valgos un laulības pārkāpšanā, un nesapratnē domājam, kā tas tā varēja notikt. Bet tur nav, par ko brīnīties, jo notikušais ir kļūdainas garīgās audzināšanas dabisks rezultāts. Nenoteiktība, nolaidība un visatļautība atradina kristiešus dzīvot ar Dieva bijāšanu sirdī, bet, bijība, kā zināms, ir visas gudrības sākums. Tā rezultātā dvēseles, kā prātu zaudējušas, dara to, kas ticīgajam ir ne tikai nepieļaujams, bet arī pretdabīgs. Patiesi, par kādu gan Dieva bijāšanu var būt runa, ja cilvēks, kas tur rokās Bībeli, kurā ir teikts ka „netikļi un laulības pārkāpēji neiemantos Dieva Valstību”, tieši tādā veidā grēko?

Saskaņā ar Bībeli laulības pārkāpšana vai laulāto uzticības laušana ir Dieva iestādīto laulības attiecību mīdīšana kājām. (skat. 1.Moz. 2:24, 2.Moz. 20:14, Mt. 19:4-6), bet netiklība vai dzimumizlaidība, ko piekopj cilvēki, kas nav laulībā – ir negantība un grēks pret savu paša miesu (skat. 1.Kor. 6:13,16,18; Ef. 5:3,5; Kol. 3:5; 1.Tes. 4:3-5; Hoz. 4:1; Sal.pam. 23:27; 1.Tim. 1:10; 4.Moz. 15:39). Dievs neieredz gan šo, gan to. Bet pasaule, kurā viss ir apgriezts kājām gaisā, jūsmo par netiklību, un laulāto uzticību uzskata par pagātnes paliekām.

Netiklība sākas no domām. Jo vairāk mēs domājam par seksu un izgaršojam to līdzīgi kā saldumus, jo ātrāk būsim spējīgi šo grēku izdarīt. Kārdinājums piepildīt miesas iegribas un netiklība īpaši vajā tos, kas daudz par to domā. Lūk, kādēļ Dieva Vārds tieši un skaidri saka: „Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un Pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi” (Jēk. 1:13-15).

Miesas kārība – tā ir rupja, jutekliska dzimumtieksme. Tā vienmēr liek sevi manīt, ja mēs ļaujam vaļu nešķīstām domām un ar prātu nekontrolējamiem instinktiem. Cilvēks, kuru ir pārņēmusi iekāre, kļūst līdzīgs dzīvniekam, kuram nav pārdzīvojumu, kas sastopami cilvēku mīlestībā, un pārošanās brīdī vadās tikai pēc tiem dzimuminstinktiem, kas viņā ielikti no pirmsākumiem un to mērķis ir vairošanās. Te ir cēlušies šie teicieni „dzīvnieciska iegriba”, „gribošs kā ērzelis”, „marta kaķis”, „griboša mātīte”.

Cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar to, ka viņam ir prāts un veselais saprāts, kas spēj kontrolēt un vadīt mūsu darbības, bet vajadzības gadījumā – ierobežot miesas iegribas. Lūk, kādēļ nevajag visu vainu novelt uz sātanu, kurš it kā neliek mieru un kārdina ar izvirtības garu. Tādēļ, ja nebūsi nomodā un nedisciplinēsi sevi, tavas acis un domas kļūs durvis, pa kurām ieies šis grēks.

Izvirtība ir spējīga cilvēku padarīt par vergu, savažojot dvēseli ar nebeidzamām iegribām, nedabiskām tieksmēm, mežonīgām kaislībām un nesavaldīgu iekāri. Izvirtībā prieks par gaidāmo ir vilinošs, bet tās augļu garša ir pretīga. Vara pār cilvēku šim netikumam ir tik liela, ka pat paši stiprākie nav spējīgi tam stāties pretim. Piemēru, kas apliecina šo patiesību, ir vairāk nekā pietiekami gan Bībelē, gan mūsu dzīvē. Salamana pamācību grāmatā ir dots spilgts neprātīgā jaunekļa apraksts, kurš sapinās netikles valgos un nebija spējīgs šim valdzinājumam stāties pretim un „...viņš seko viņai tūliņ pa pēdām kā vērsis, ko ved uz kaušanu, vai arī kā trakais, kas ļaujas uzmest sev valgu, ar kuru to saista un savalda, kamēr kāda bulta pāršķeļ viņa sirdi; līdzīgi putnam viņš steidzas uz ķeramo sprostu un nezina, ka tas maksā viņam dzīvību” (Sal.pam. 7:22-23).

Ak, cik cilvēkus šodien var satikt, kuri saka, ka ir kristieši, bet drīz vien izrādās, ka viņi ir ievilkti pašā pretīgākajā izvirtībā! Prakse rāda, ka cilvēku vidū galvenais atkāpšanās iemesls no Dieva un pēc tam arī Dieva zaimošana ir tieši amoralitāte. Ja no ticības atkritušajiem bez aplinkiem pajautā, kādā grēkā viņi iekrita, tad kā atbildi dzirdēsi traģisku viņu dzīves stāstu par netiklību un izvirtību. Ne velti apustulis Jānis reiz rakstīja: „Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti”(Jņ. 3:20).

Netiklības grēkam ir raksturīga saldkaisle (tieksme pēc jutekliskām baudām) un pārmērīgi spēcīga, neiegrožota dzimumtieksme, kuru sauc par kaislību, – neprātīga vēlēšanās iegūt kaut ko tagad un tūlīt. Ja tu kaut vienu reizi piekāpsies šī grēka priekšā, tad pat ja pēc tam sevi par to neieredzēsi, tu būsi tā vergs. Cilvēkā nav tāda spēka, kas varētu viņu atbrīvot no šīs verdzības. Tas ir tikai Jēzum.

Mūsu netīrajā un izvirtušajā pasaulē kaislei dzied slavas dziesmas un ceļ to godā. Par to sajūsmināti raksta mīlas romānos. Dzejnieki tai velta savus dzejoļus. Par kaisli top dziesmas. To atklāti demonstrē kino un televīzijas ekrānos. Piedzīvot kaislīgu mīlestību – daudzu karstākā vēlēšanās, un sevišķi tā pievelk jaunatni. Mūsdienās iekāre un kaisle ir liktas par galvenajām mīlestības raksturotājām. Kāds neprāts!

Kaisle un mīlestība ir tik tālu viena no otras kā aus­t­rumi no rietumiem. Īstena cilvēciska mīlestība ir līdzīga Kristus „Agapei”, tamdēļ ka dod, nevis ņem. Tā ir pacietīga, maiga, nesavtīga, gatava uzupurēties un atdot sevi. Viņā nav ne miņas no egoisma. Viņa domā par otru, nevis par sevi. To var salīdzināt ar spožu, mierīgu un klusu zvaigznes degšanu, kurai ir raksturīga pastāvība. Kaisle turpretim ir kā sērkociņš, uzliesmo un ātri izdeg, aiz sevis atstājot tikai pelnus un sodrējus. Tā tikai imitē mīlestību, un zināmu laiku visai veiksmīgi atdarina. Taču, pretēji mīlestībai, kaisle ņem nevis dod. Tai ir egoistisks, patmīlīgs, ciets un prasīgs raksturs. Vēlmē panākt savu, viņa ir spējīga pielietot melus, viltību un blēdību. No tā izriet, ka kaisle nav spējīga izveidot svētītu, laimīgu ģimeni, kaut ir brīdis, kad tā liekas visai pievilcīga.

Mīlestība ir mierīga, uzticama un iecietīga. Viņa līdzinās cietai klintij, uz kuras atšķirībā no grimstoša purva cinīša – kaisles, grūtos dzīves brīžos var droši atbalstīties. Kaisle cenšas novērsties no tā, kurš vēlas uz tās atbalstīties, kā rezultātā kāds grimst bēdās un izmisumā.

Spilgts piemērs kaisles graujošajai darbībai ir Dāvida dēls Amnons, kurš burtiski dega savā iekārē pēc savas māsas Tamāras. Viņa bija skaista, un viņš stingri nolēma viņu iegūt. Kaut Amnons labi zināja, ka Dieva likums kategoriski aizliedz to, ko viņš gribēja, tomēr, nevēloties pretoties savai miesas kārībai, viņš nolēma panākt savu, lai ko tas viņam maksātu. Izliekoties par slimu, viņš ievilināja Tamāru savā istabā un izvaroja viņu. Šī kaisles brīža dēļ viņš bija gatavs upurēt visu. Protams, viņu neinteresēja viņas tālākais liktenis, jo viņš domāja tikai par savas miesas iegribu apmierināšanu. Visi Tamāras lūgumi tā nedarīt bija neveiksmīgi. Apgānījis nabaga meiteni, viņš to neieredzēja un nožēloja, ka vispār bija ar viņu saticies. Pavēlot Tamāru izdzīt no istabas, viņš aizcirta durvis aiz viņas, tādēļ, ka „...nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību” (2.Sam. 13:1-18).

Lūk, tipisks tā saucamās kaislīgās mīlestības piemērs, uz kuru, kā muļķa taureņi uz gaismu, steidzas cilvēki, īpaši jaunie. Tiem, kas to kaut reizi dzīvē izbaudīs, sirdī paliks rūgta vilšanās, izpostīti sapņi, skumjas un dvēseles sāpes. Tādēļ, dārgās meitenes un sievietes, ja puisis vai vīrietis, zvērot pie savu jūtu īstenuma pieprasa pirmslaulību dzimumtuvību, lai tādā veidā jūs pierādītu savu mīlestību pret viņu, tad ziniet, ka šajā gadījumā jums ir darīšana ar miesas kārību un kaisli, bet ne ar mīlestību, kura spēj gaidīt.

Dvēseļu aprūpē visu laiku ir sastopami stāsti, kas līdzīgi Amnona un Tamāras stāstam. Kāda ticīga meitene tā aizrāvās ar pasaulīgu puisi, kurš viņu aplidoja, ka iedegās pret viņu nevaldāmā kaislē un viegli piekrita sākt dzimumdzīvi pirms laulībām. Kad viņu mīlas sakari tapa zināmi, vecāku piespiesti, viņi apprecējās, bet cik nelaimīga un rūgta bija viņu laulība! Neskatoties uz to, ka viņu ģimenē bija daudz bērnu, vīrs nekad neticēja, ka viņa ir uzticīga viņam, paskaidrojot to tā, ka viņa varot viegli piekrist uz kādiem sakariem ar citu kā reiz ar viņu. Viņu bērni, nevarēja vien sagaidīt to brīdi, kad varēs aiziet no vecāku mājām, tādēļ ka tēvs ar māti dzīvoja kā suns ar kaķi. Tie, kuri kādreiz meklēja katru iespēju palikt divatā, tagad burtiski neieredzēja viens otru un uzskatīja, ka otrs ir izpostījis viņa dzīvi.

Kādā citā gadījumā jaunais cilvēks tā iemīlējās meitenē, ka kaisles dēļ un no vēlēšanās ātrāk viņu iegūt, burtiski pazaudēja galvu. Kāds no malas, redzot, ka no šīs savienības nekas labs nesanāks, cenšoties viņu atturēt no pārsteidzīga soļa, ieteica šajā jautājumā meklēt Dieva prātu. Bet jaunais kristietis nepieņēma nekādus argumentus, pārliecināts, ka tik lielu mīlestību Dievs vienkārši nevar nesvētīt. Tā kā abi bija ticīgi, paliekot vienatnē, šie jaunieši no sākuma centās runāt par Bībeli un uzvesties ieturēti, bet viņu sirdīs plosījās karstas jūtas, un nepagāja daudz laika, ka viņi krita grēkā. Pieļāvuši izvirtības grēku, viņi aptvēra, ka ir pārāk tālu aizgājuši, bet kaut ko izlabot vairs nevarēja. Viss taču sākās tik tīri un nevainīgi. Bet maigai roku spiešanai sekoja skūpsti un apskāvieni, tad izģērbšanās, pieskārieni noteiktām partnera ķermeņa daļām... Un tā soli pa solim nonāca līdz neizbēgamajam.

O, kā viņi mocījās, aptverot, ko ir izdarījuši. Nespējot atklāt savu grēku, viņi ietērpās laulību drānās un gāja pie Dieva altāra un zem mācītāja svētījošām rokām, kaut miesā jau bija nešķīsti. Taču Bībele ne velti saka: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus” (Galat. 6:7). Dievs nevarēja svētīt tos, kuri savu miesu bija apgānījuši ar netiklību. Tas ļoti drīz tapa redzams viņu ģimenes dzīvē. Tie, kuri vēroja viņu savstarpējās attiecības, bija nesaprašanā, kur palikusi viņu skaistā mīlestība, kuru savā laikā daudzi apskauda. Slepenībā savās sirdīs viens otru apvainojot notikušajā, viņi ļoti drīz pazaudēja cieņu viens pret otru. Tā nodzīvojot ilgus kopdzīves gadus, kuros nebija prieka, un izaudzinot daudz bērnu, viņi ar šausmām varēja vērot, kā slēptais grēks tapa redzams viņu bērnu likteņos. Vecākais dēls jau jaunībā krita izvirtībā. Vidējais, esot kristietis, pārkāpa laulību un izšķīrās ar sievu, bet viena no meitām aizgāja pasaulē un kļuva par prostitūtu. Šo nelaimīgo laulāto bēdām un asarām, kas tika lietas par saviem bērniem, nebija gala, bet tā visa iemesls bija viņu nesavaldība. Žēl, bet ar to sirgst ne tikai jaunatne, bet arī gados vecāki cilvēki.

Viens tāds kristietis, kuram bija jau pāri piecdesmit, kaut bija vietējās baznīcas kalpotājs un vairāku bērnu tēvs, apzinoties savu acu kārības grēku, bet nepieliekot pūles, lai ar to cīnītos, krita laulības pārkāpšanā ar tās pašas draudzes gados jaunu māsu, kura vecuma ziņā varēja būt viņam meita. Pametis savu jau sirmo sievu un pieaugušos bērnus, šis cilvēks pārvācās dzīvot pie savas jaunās mīļotās, apgalvojot, ka Tas Kungs ir viņam parādījis, ka tā esot Viņa griba. Lūk, tā mēs savos netīrajos grēkos „ievelkam” pat pašu svēto Dievu.

Kas attiecas uz dzimumperversijām, tad šī tēma ir tik derdzīga, ka kristīgas grāmatas lappusēs vienkārši negribas par to runāt. Ja nu kādu tas interesē, tad viņš var izmantot specializēto medicīnisko literatūru seksopataloģijas jautājumos. Vispār ir vērts kaut nedaudz pieskarties dažām perversijām, kuras visbiežāk ir dzirdamas no kristiešu mutes dvēseļu aprūpes grēksūdzēs. Tas ir vīriešu homoseksuālisms, kurš visbiežāk izpaužas vīriešu apgānīšanā, lesbisms – sieviešu homoseksuālisms, dzīvnieku apgānīšana jeb zoofilija – dzimumsakari ar lopiem un pedofilija – seksuālas attiecības ar bērniem, kas nereti noved pie to izvarošanas.

Iespējams, daudzu ticīgo ausīm viss šis izklausās kā kristietim kaut kas neiedomājams. Diemžēl dvēseļu aprūpē ar to nākas saskarties nebūt ne tik reti. Sieviešu un vīriešu homoseksuālisma izpausmes bērniem – visai izplatīta parādība, kaut viņiem tas nenotiek apzināti. Bērnu rotaļā „dakteri”, kas saistīta ar izģērbšanos, aplūkošanu un dzimumorgānu aptaustīšanu, nereti bērnos raisa vēlēšanos spert soli tālāk. Te nu tiek veikti pirmie mēģinājumi dzimumu tuvībai. Un tad puisēni cenšas šajās spēlēs izmantot ne tikai meitenes (bieži rotaļu biedrenes un jaunākās māsas), bet arī puisīšus, – vai nu vienaudžus, vai pat pavisam mazus bērnus. Kaut kas līdzīgs var notikt arī ar meitenēm, kuras var būt gan māsas, gan māsīcas, draudzenes un klasesbiedrenes. Viņām tas izpaužas intīmos glāstos un dažādos abpusējos dzimumapmierinājumu mēģinājumos. Tā veidojas zināma nosliece uz perversijām, kas ne vienmēr pazūd, cilvēkam pieaugot, bet pārvēršas noturīgā vīriešu homoseksuālisma formā vai lesbismā.

To pašu var teikt arī par dzīvnieku apgānīšanu, kad bērni un pusaudži, vienkārši ziņkārības vai pirmo iegribu dzīti, pie dzimumnobriešanas tuvojas dzīvniekiem ar mērķi gūt seksuālu apmierinājumu. Tad tiek izmantotas vistas, pīles, truši, kaķi, suņi, kazas, aitas, govis un citi dzīvnieki, līdz pat šokējošiem gadījumiem. Šeit nebūtu īstā vieta tos aprakstīt.

Bēdīgi, bet viss augšminētais nekur nepazūd pat tad, kad stājas laulībā, tas kļūst tikai izsmalcinātāks. Protams, tas nenozīmē, ka katrs bērns, kurš ir nodarbojies ar seksuālo netīrību, noteikti kļūs par homoseksuāli, lesbieti vai dzīvnieku apgānītāju, bet iespējamība tam ir daudz lielāka nekā tiem, kuri to nav darījuši.

Jāsaka, ka liela nozīme seksuālo grēku izpausmēs ir iedzimtībai, kas nāk no vectētiņiem, vecmāmiņām, tēviem un mātēm. Pie tam, kā zināms, pļauja vienmēr ir lielāka nekā sēja. Ja kāds no vecākiem ir mocījies ar pašapmierināšanos, bērniem nosliece uz seksuālo nešķīstību ir vēl lielāka, izpaužoties ne tikai dzimumizlaidībā, bet arī kādās perversijās. Piemēram, kādai ticīgai sievietei, kura jaunībā nodarbojās ar pašapmierināšanos, viņas divas meitas kļuva par lesbietēm dzīvoja viena ar otru un nevēlējās iziet pie vīra.

Kas attiecas uz pedofiliju, – tā ir dzimumtieksme uz maziem bērniem, tad šī problēma ar gadiem ir kļuvusi par īstu traģēdiju. Tēvi un patēvi izvaro savas meitas un pameitas, onkuļi savas radinieces, vecākie brāļi savas jaunākās māsas. Retāk, bet ir vardarbības gadījumi pret puisīšiem. Kaut ko tādu kaut reizi piedzīvojot, bērni uz visu mūžu kļūst par garīgiem kropļiem ar izkropļotām dvēselēm. Daži dzimuma perversiju upuri vēlāk dzīvo amorālu dzīvi. Ļoti bēdīgs ir tas fakts, ka visas šīs perversijas laiku pa laikam ir sastopamas ticīgo vidū.

Šajā sakarā nāk prātā Svēto Rakstu vārdi, kurus reiz apustulis Pāvils teica nevienam citam kā tiem, kuri pazina Dievu: „Jau Dieva dusmība no Debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs Pats viņiem to atklājis... Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā. ...Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās; sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas... Pazīdami Dieva taisnību, ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi, viņi tomēr ne vien paši tā dara, bet vēl priecājas par tiem, kas tā dzīvo” (Rom. 1:18, 19, 21, 24-28, 32).

Kad lasi šos šokējošos vārdus, tad ir grūti noticēt, ka tie nav domāti bezdievjiem, bet cilvēkiem, kuri ir iepazinuši Dievu. Tieši tāpat ir mūsdienās, kad dzirdi par to, kas notiek kristiešu vidū, tad nespēj vien beigt brīnīties un prātā ienāk doma: „Vai tiešām tas tā var būt?!” Protams, ierindas draudzes locekļi diezin vai zina par pretīgākajām nekrietnībām, kas notiek viņu vidū. Iespējams, ka notikušie netiklības un laulības pārkāpšanas gadījumi arī viņiem ir zināmi, jo tie notiek arvien biežāk un biežāk. Kas attiecas uz homoseksuālismu, lesbismu, dzīvnieku apgānīšanu un citām pretīgām perversijām, tad tādus grēkus pārsvarā zina tikai dvēseļu aprūpētāji un dažu draudžu mācītāji. Mēdz būt, ka pēc daudziem gadiem tādas lietas tomēr nāk gaismā un pamatīgi šokē kristiešus. Tā nu apustulis Pāvils lieliski zināja, par ko rakstīja ticīgajiem Romā. Un ja jau Dievs ir uzskatījis par vajadzīgu to atstāt Svēto Rakstu lappusēs, tad mums, nepārprotami, vajadzētu par to padomāt, jau tādēļ vien, ka šī pretīgā grēka spitālība arvien iet plašumā.

Dvēseļu aprūpes kalpošana izgaismo daudzas derdzīgas lietas, kas notiek draudzēs un baznīcās, ceļot prom priekškaru, kas pārklāts īstenībai, kuru, visiem spēkiem, cenšas paturēt noslēpumā. Un ir jāsaka, ka tas, patiesi šokē.

Seksuālās negantības sagrauj kristiešus, lai kādā garīgās hierarhijas pakāpē tie atrastos. Diemžēl, neviens pret to nav apdrošināts. Tieši šī iemesla dēļ kristiešu aprindas laiku pa laikam satricina pēkšņas ziņas, ka tas vai kāds cits kalpotājs, sludinātājs, vai pat pasaulslavens evaņģēlists ir kritis netiklībā vai laulības pārkāpšanā. Lūk, kādēļ atkal un atkal, atskan šis satraucošais jautājums: „Dieva tauta, kas ar mums notiek?! Kurp mēs ejam, un kur taisāmies nonākt, ja tas tā turpināsies?” Par seksuālajiem grēkiem nevar vairs klusēt! Ir jārunā, jāskaidro, jāved pie prāta, jāmāca, jābrīdina un vajadzības gadījumā stingri jāsoda.

Noslēgumā daži padomi, kuri varētu palīdzēt uzvarēt miesas kārdinājumus un tādā veidā izvairīties no garīgās pakrišanas:

1. Vadiet savu dzīvi Dieva bijāšanā, baidoties Viņu apbēdināt ar kādu grēku, arī netikumības izpausmēm. Tas nemaz nav grūti, ja patiesi mīli To Kungu. Dzīvot, esot ciešā kontaktā ar Viņu, ar prieku pildīt Viņa dotos baušļus, – tā ir kā ķīla, lai pasargātu sevi no grēka. Šo patiesību mums apstiprina vārdi: „Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko, bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu” (1.Jņ. 5:18).

2. Tiem, kurus nomoka pašapmierināšanās grēks, gribās teikt, lai viņi nekad nenolaiž rokas, cīnoties ar savas miesas iegribām. Apmēram 90 – 95% šis grēks ir mantots no vecākiem un vecvecākiem, bet ar iedzimtiem netikumiem ir īpaši grūti cīnīties. Taču kaut uzvara nenāk viegli, tomēr tā ir iespējama. Apliecinājums tam ir daudzu jauniešu, vīriešu un sieviešu, kuri nemitīgi cīnoties, sasniedza pilnīgu atbrīvošanos, pat ja šī cīņa ilga vairākus gadus.

3. Nepadodoties kārdinājumiem un neejot savu instinktu, jūtu, emociju un iegribu pavadā, mēs sevi aizsargājam un atbrīvojam no daudzām nepatikšanām un kritieniem. Bet Dievs, redzot mūsu pūliņus, panāk mums pretī, atsūtot „izeju” no jebkura kārdinājuma.

4. Lūdziet Dievu, lai Viņš jūs pasarga no visiem grēkiem, kas saistīti ar netiklību, līdzīgi kā to darīja ķēniņš Dāvids, kurš reiz izjuta krišanas rūgtumu. Viņš lūdzās: „Pasargi mani, Dievs, jo es paļaujos uz Tevi!” (Ps. 16:1). Jo Dievs ir mūsu galvenais sargātājs. Mēs vienmēr varam nākt pie žēlastības troņa, lai savlaicīgi saņemtu Viņa palīdzību. Dieva labā roka ir saudzētāja roka. Esot zem tās nekādi velna kārdinājumi nav bīstami. Dieva žēlastība mūs paglābj no iespējamības krist grēkā, un mūsu uzdevums – dzīvot tā un būt tādās attiecībās ar To Kungu, lai šī žēlastība mūs vienmēr pavadītu.

5. Gavējot un lūdzoties, lūdziet Dievu, lai Viņš dāvātu jums riebumu pret to grēku, kas jūs nomoka, tādēļ, ka nav iespējams atmest to, ko mīl.

6. Tā kā netiklības grēks tāpat kā visi citi grēki sākas no domām, mācieties tās pastāvīgi kontrolēt. Māka pārvaldīt savu iztēli, ietver sevī spēju to iegrožot. Nepieļaujiet nekontrolētu domu darbību. Tas, kurš aizraujas ar seksuālām fantāzijām, neizbēgami pāriet pie darbībām. Ja jūtat ka domas kļūst nešķīstas, seksuāli orientētas, piepūlot gribu, novirziet jūsu domas uz kaut ko citu. Ja cilvēks nekad nedomā par laulības pārkāpšanu, tad viņš to arī neizdarīs. Lūdziet, lai Dievs jūs apvalda, runājot uz jums caur jūsu sirdsapziņu. Tad iztēlei nebūs brīva vaļa, tā būs pakļauta Dievam.

7. Kad jūs piemeklē kārdinājumi, pasargiet sevi ar Dieva Vārdu, atkārtojot Bībeles pantus, kuros ir spēks, piemēram: „Svētīgi tie, ...kas staigā pēc Tā Kunga baušļiem! ...kas nedara netaisnību, bet staigā Viņa ceļos! ...Es Tevi meklēju no visas sirds. Neļauj man aizmaldīties projām no Taviem baušļiem. Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi... Tavs es esmu, palīdzi man, jo es turos pie Taviem noteikumiem! Bezdievji man uzglūn, lai mani iznīcinātu, bet es raugos uz Tavām liecībām ...Tava roka lai man palīdz, jo Tavas pavēles es esmu sev izraudzījis par savas dzīves vadītājām” (Ps. 119:1, 3, 10-11, 94-95, 173). Tā, lūgšanu domās vēršoties pie Dieva, mēs izmantojam Svēto Rakstu padomus, kuri tieši par to runā: „Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? Kad turēsies pie Taviem vārdiem” (Ps. 119:9).

8. Sekojiet savām acīm, tādēļ, ka tieši caur tām visbiežāk notiek pirmais kārdinājuma impulss. Mateja evaņģēlijā 5:28 Jēzus brīdina mūs par acīm, kas iekāro „...ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī”. Īpaši sargieties no pornogrāfijas, lai kādā veidā tā tiktu piedāvāta: fotogrāfijas ar atkailinātiem ķermeņiem, pornogrāfiski žurnāli, erotiskas filmas, mīlestības romāni un tamlīdzīgi. Iespiežoties atmiņā, šīs bildes atkal un atkal uzpeldēs iztēlē un rosinās uz netīrām domām un iegribām. Ir grūti iedomāties lielo cilvēku daudzumu, kuri ir šī grēka verdzībā. Tie paslepus pērk un slēpj savās mājās šo negantību, tad baro savas dvēseles. Paņemiet savā bruņojumā vērtīgus Svēto Rakstu vārdus, padarot tos par savu solījumu: „Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām...” (Ps. 101:3).

9. Izvairieties no biedrošanās ar netiklības grēku pārņemtiem cilvēkiem, atceroties Bībeles brīdinājumu par to, ka „Nepievilieties, ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus” (1.Kor. 15:33). Par labu piemēru, kam līdzināties, var kalpot stāsts par kārdināšanu, ko piedzīvoja Jāzeps, kad dzīvoja Potifara namā. Šis jaunais cilvēks, kurš bija tuvās attiecībās ar To Kungu, stāvēja bezdibeņa malā. Atlika viņam tikai nedaudz šaubīties, un būtu noticis nelabojamais. Par laimi viņš pastāvēja un bēgot paglābās no iekrišanas netiklībā.

Jāteic, ka sieviete, kura bīstas To Kungu, Dieva attīrīta un svētota, – ir lieliska Viņa radība un svētīgs Tā Kunga trauks. Bet ...sieva, kura ir pazaudējusi kaunu un ieslīgusi visādos netikumos, – tas ir elles izdzimums, spēcīgs ierocis, ko sātans izmanto daudzu dvēseļu pazudināšanai. Raksturojot šādas laulības pārkāpējas ceļu, Dieva Vārds to apraksta šādi: „Tāds pats ir arī laulības pārkāpējas sievas ceļš; viņa bauda tai priekšā likto cienastu, noslauka muti un saka: „Es nekā ļauna neesmu darījusi!” (Sal.pam. 30:20). Bīstieties no tuvākas iepazīšanās ar tai līdzīgu. To pašu var teikt arī par vīriešiem – netikļiem un laulības pārkāpējiem, kuri ir bīstami, lai ar viņiem iepazītos sieviete – kristiete.

10. Esiet nomodā, un ar prātu kontrolējiet savu temperamentu un jutekliskumu un neļaujiet miesas instink­tiem ņemt virsroku pār jūsu sirdsapziņu. Lai to sasniegtu, ir jāvairās no saskares ar visu, kas var apgānīt domas un pamodināt jūsu miesu.

11. Par jautājumiem, kas ir saistīti ar seksu un tikumību, neticiet tam, ko jums stāsta draugi skolā vai darbabiedri, kas ir rakstīts avīzēs, ar ko ir pārpildīti žurnāli. Tie visi ir tikai viltīgi āķi, ar kuriem sātans jau daudzus ir noķēris. Atcerieties, ka pats brīnišķīgākais, ko uz šīs zemes var piedzīvot, ir laimīga laulība, ko ir svētījis Tas Kungs. Bet Dieva svētība ir tikai pār tiem, kas sevi pasargā, ir tīri un nevainīgi.

12. Mākiet nolikt sev robežas attiecībās ar pretējo dzimumu. Atturieties no tā sauktajiem „draudzīgajiem”, bet pārāk maigajiem pieskārieniem, apskāvieniem un glaudīšanām, kas nereti ir par aizsākumu turpmākiem grēcīgiem sakariem.

13. Nekur nepalieciet vienatnē ar pretējā dzimuma personām, sevišķi ja jums ir kāda interese vienam par otru. Tas, kas iesākumā izskatās pilnīgi nevainīgi, vēlāk pārvērtīsies par veselu ugunsgrēku. Jebkura dvēseliska tuvība un savstarpēja sapratne ārpus laulības var kļūt par to bīstamību, par ko Dieva Vārds saka: „Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes?” (Sal.pam. 6:27).

14. Nekurniet un nepretojieties Dieva gribai, kad Tas Kungs pārsvītro jūsu plānus un nodomus attiecībā uz laulību. Viņš zina vairāk nekā jūs, tādēļ var iejaukties jūsu dzīvē un izjaukt saderināšanos vai gaidāmās kāzas. Tāds likteņa pavērsiens jums var likties līdzvērtīgs traģēdijai. Bet Dievs tādā veidā pasarga mūs no nelabojamas kļūdas, gribot dot kaut ko labāku. Tādā brīdī ir ļoti svarīgi nesa­strādāt muļķības, bet paļauties uz Viņa providenci, pazemoties un pieņemt Viņa gribu, stipri ticot, ka Viņš nemēdz kļūdīties. Paies gadi, varbūt gadu desmiti, un mēs sapratīsim, ka ar šo Dieva iejaukšanos, mums tika parādīta īpaša Viņa žēlastība.

15. Centieties nepieļaut ilglaicīgu atturību laulāto attiecībās, tādēļ ka tieši tas ir iemesls, caur kuru sātans pastiprināti uzbrūk un kārdina. Un tas var novest pie laulības pārkāpšanas. Jo ne velti Dieva Vārds saka: „Neatraujieties viens otram, kā vien uz kādu laiku pēc pašu vienošanās, lai atrastu laiku Dieva lūgšanai, un tad turieties atkal kopā, lai sātans jūs nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ” (1.Kor. 7:5).

16. Izvairieties no visādām situācijām, kas varētu jūs sakompromitēt. Nedodiet cilvēkiem iemeslus, ka viņi var domāt par jums ko sliktu. Tā jūs izvairīsieties no konfliktiem ģimenē, kas varētu rasties greizsirdības dēļ. Tā jūs pasargāsiet arī sievu vai vīru no domām par krāpšanu.

17. Bīstieties no bezdarbības un dīkdienības, kas vedina uz piedzīvojumu meklēšanu. Neaizmirstiet bēdīgo piemēru no ķēniņa Dāvida dzīves, kurš pieļāva laulības pārkāpšanas grēku tieši tad, kad bija bezdarbībā. Centieties aizpildīt savu laiku ar nodarbēm, kas attālina un aizsargā jūsu domas no miesas kārdinājumiem.

18. Atcerieties, ka harmoniskas turpmākās attiecības nevar izveidot, ja to pamati ir sapuvuši iekāres dēļ. Esot nevērīgam pret Dieva likumu, kas nosaka šķīstību, cilvēks pats sevi apzog un nostājas uz bojāejas ceļa.

Cīņa ar nešķīstām domām un iegribām, jebkādu netiklības izpausmju, seksuālu noslieču nogalēšana sevī ir tā vērta, lai nenolaistu rokas, un cīnītos līdz pilnīgai uzvarai, jo ne velti ir rakstīts: „Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi” (1.Jņ. 2:17).