7.nodaļa
LEPNĪBA - KRIŠANAS PRIEKŠVĒSTNESIS

Ir vesela virkne netikumu, kurus ieraugot citos cilvēkos, mēs kļūstam neapmierināti, aizvainoti, un tie mūs atstumj. Bet, kad mēs tos pamanām sevī, tad vai nu uzsvērti tos neievērojam, vai viegli attaisnojam, piemeklējot tiem labskanīgus apzīmējumus. Pie šādiem grēkiem pieder: lepnums, dižošanās, augstprātība, godkāre, būt ambiciozam, pašpārliecinātam, pašapzinīgam, pašapmierinātam, iedomīgam, lepnam, paaugstināties, pazemot citus, būt varaskāram. Tās visas ir cieši saistītas un nereti viena otru dzemdina, jo ir no vienas saknes un pirmavota – mūsu nenomirušā „ES”, kuram mēs joprojām cītīgi kalpojam.

Šis „ES” pirmo reizi savu galvu pacēla vēl pirms pasaules radīšanas, kad lieliskais eņģelis, Dieva godības troņa sargs bija kļuvis lepns par savu stāvokli un nodomājis kļūt līdzīgs Dievam. Par to viņš tika izdzīts no debesīm un no svaidīta ķeruba kļuva par melno nāves eņģeli. Mēs labi pazīstam Bībelē ierakstītos augstprātīgā Bābeles ķēniņa vārdus, kuri iemieso velna tēlu: „...es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!” (Jes. 14:13-14). Kādreiz varenākās pasaules valsts dižā valdnieka krišanas iemesls bija tieši tāds pats kā velna gadījumā – lepnība un augstprātība.

Kopš tā laika ir pagājuši gadsimti, bet šis ļaunums ar gadiem ne tikai nav mazinājies, bet ir pieaudzis, ar katru paaudzi pieņemoties spēkā un novedot savus neskaitāmos upurus neizbēgamā nāvē.

Lai cik bēdīgi tas būtu, bet nav cilvēka, kurš būtu pilnībā brīvs no lepnības. Jau no agras bērnības tā parādās mūsos un pieaug reizē ar mums. Pajautājiet mazulim, par ko viņš vēlas kļūt, kad izaugs liels, tad izdzirdēsiet atbildi: „Par kosmonautu, mākslinieku, lidotāju.” Vienu vārdu sakot, slavenību, vai kādu varoni. Tā jau no mazām dienām bērns ir augstās domās par sevi ir, iedomājas, ka viņš kaut kas ir. Ar šo viedokli cilvēks iet cauri visai savai dzīvei un gadu no gada pastāvīgi pašapliecinās. Viņam tā patīk cilvēku atzinība un izrādītais gods, ka tā dēļ gatavs uz visu.

Jebkura uzslava glaimo cilvēka patmīlībai. Pasakiet jaunajai saimniecei: „Cik tu gan esi tīrīga! Cik lieliski tu cep tortes un pīrāgus!” – un tu redzi, cik viņai patīkami to dzirdēt un kā paceļas uz augšu viņas deguntiņš, tā atklājot slepenās domas: „O! Tātad es izceļos! Es kaut ko spēju!” Pat sirmgalvis, kurš nodzīvojis ilgus gadus un ir daudz pieredzējis, uzreiz atdzīvojas, kad kāds pamanīs viņa pieredzi un gudrību. Reti kura dvēsele var stāvēt pretī uzslavām un atzinībai.

Protams, šajā jautājumā ir jābūt spriest spējīgam un nemesties galējībās, pavisam atsakoties no uzslavām, baidoties cilvēkā ierosināt lepnību. Uzslava no uzslavas atšķiras. Nav nekas peļams, ja mēs to izmantojam, lai uzmundrinātu un atbalstītu kādu kādā labā darbā. Apustulis Pāvils nebaidījās uzslavēt kolosiešus, zinot, ka tas viņos vairos možumu un vīrišķību (Kol. 1:3-4). Arī bērna paslavēšanā nav nekas nosodāms, ja viņš ir centīgs un uzcītīgs, vai paslavēt sievu par garšīgām pusdienām, vai vecākus par lieliskiem Dieva bijāšanā izaudzinātiem bērniem, vai draugu, kurš vienmēr gatavs palīdzēt. Tāds uzmundrinājums drīzāk ir kā svētība tuvākajam, kas piedod spēkus arī turpināt darīt labu. Šeit svarīgi ir nepārcensties un no vienkāršas uzslavas nepāriet uz nāvi nesošu liekuļošanu. Bez tam, novērtējot citus, mēs nedodam iespēju izpausties savai lepnībai. Jo lepnais, kurš ir aizņemts tikai ar sevi, diez vai ir spējīgs ieraudzīt un novērtēt kāda cita priekšrocības.

Saskaņā ar Ožegova skaidrojošo vārdnīcu lepnums – tās ir jūtas, apzinoties savu vērtību: tā ir savas vērtības apzināšanās, pašapziņa, pašcieņa vai apmierinājums par kaut ko. Šādā skaidrojumā ir kaut kas cēls un labs. Ja mēs šo vārdu skatām no negatīvās puses, tad ar lepnību saprotam atrašanos pārāk augstās domās par sevi, kas izpaužas caur dažādām negatīvām īpašībām.

Augstprātis – tas ir pār mēru pašpārliecināts, uzpūtīgs, augstprātīgs un patmīlīgs cilvēks. Ja noteiktos gadījumos lepnība var būt pozitīva īpašība, tad lepnība vai pārmērīgs lepnums – vienmēr ir negatīvs. Tās klātbūtne liecina par jūsu samaitātību. Tieši par šo lepnību runā Bībele, ar to domājot sava „ES” dievišķošanu.

Daudzi uzskata, ka šis netikums piemīt tikai pazīstamiem, izciliem, apdāvinātiem un talantīgiem cilvēkiem, tādēļ ka viņiem taču ir pamats būt lepniem. Bet dzīve pierāda, ka šim grēkam ir pakļauti pilnīgi visi cilvēki bez izņēmuma. Var tikai pabrīnīties, cik lepni var būt tie cilvēki, kuriem patiesi nebūtu itin nekādu iemeslu sevi cildināt. Šis netikums ir īpaši raksturīgs mūsu laika cilvēkiem, par kuriem apustulis Pāvils rakstīja Timotejam: „Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, ...cilvēki būs....lielīgi, augstprātīgi... uzpūtīgi...” (2.Tim. 3:1-4).

Tiem, kuri ir lepnības pievarēti, ir tieksme būt uzmanības centrā. Viņi ļoti vēlas, lai par viņiem sajūsminātos un novērtētu augstāk par citiem. Viņi nevar ciest, ja viņus neatzīst, neslavē, negodā, neprasa padomu. Būt nepamanītam, pazemotam, neieredzētam, izsmietam, pamestam vai aizmirstam – viņiem ir līdzvērtīgi nāvei.

Lepnība ne vienmēr ir redzama. Cilvēks pats sevī parasti to nepamana. Citi redz, bet viņš nē, un visus uz sevi vērstos aizrādījumus uzskata par apvainojumiem.

Visos zemes pastāvēšanas gadsimtos lepnība ir pazudinājusi miljoniem cilvēku, kļūstos par galveno iemeslu cietsirdīgiem un asinis izlejošiem kariem. Arī tagad tā ir nesaudzīga dvēseļu nīdētāja. Kaut visi to saprot, bet tikai nedaudzi vēlas no tās atbrīvoties. Lepnība cilvēkus iespaido. Spēja par sevi pastāvēt un nolikt pie vietas otru pasaulē izsauc sajūsmu. Tādēļ to atbalsta un ceļ godā, uzskatot par cilvēka cienīgu īpašību. Tai pat laikā Dieva Vārds saka: „Augstprātīgas acis un lepna sirds – bezdievja spīdeklis – ir grēks” (Sal.pam. 21:4).

Svēto Rakstu lappusēs var atrast daudz piemēru par lepnības uzveiktiem cilvēkiem un viņu bēdīgo galu, kas ir kā sekas viņu augstprātībai.

Pēc velna krišanas par spilgtu cilvēciskās lepnības piemēru kļuva Bābeles torņa celtniecība. Skarbā Dieva mācība caur ūdens plūdiem, kur aizgāja bojā visi cilvēki, izņemot Noa un viņa ģimeni, drīz tika aizmirsta, un grēks atkal pacēla savu galvu pārmērīgā lepnībā. Lūk, kā par to stāsta Svētie Raksti: „Un, kad nu tie savas teltis pārcēla austrumu virzienā, tad tie atrada līdzenumu Sineāras zemē un tur apmetās, un teica cits citam: „Iesim un taisīsim ķieģeļus un dedzināt tos dedzināsim,” – jo ķieģeļi tiem noderēja akmeņu vietā un zemes piķis kaļķu vietā. Un tie teica: „Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” (1.Moz. 11:2-4).

Tātad Bābeles torņa celtniecības galvenais mērķis bija sagādāt sev vārdu. Citiem vārdiem sakot, viņi sagribēja kļūt slaveni, iemantot slavu visu pēcteču acīs. Taču Dievs sagrāva šos augstprātīgos plānus, sajaucot viņu valodu. Tagad viņi vairs nesaprata viens otru un bija jāatsakās no saviem nodomiem.

Parasti cilvēks ilgi neapjauš savu lepnību. Velns, to zinot, lēnām un pamatīgi virza dvēseli tuvāk pazudināšanai. Lai to sasniegtu, viņš izmanto dažādus faktorus, kas veicina lepnības attīstīšanos, piemēram, patīkama āriene, apdāvinātība, talants un citas labās īpašības un spējas, kas piesaista sev vispārēju uzmanību. Citu uzslavas, pagodinājumi noved pie tā, ka cilvēks sāk uzskatīt sevi par kaut ko īpašu, neparastu, sasniegušu kaut ko tādu, ko citi nevar sasniegt, kļūstot sevī pārliecinātam, ka viņš nav spējīgs krist grēkā. Tāds stāvoklis ir ļoti bīstams, tādēļ ka padara dvēseli garīgi aklu, tā atņemot tai spēju būt piesardzīgai un modrai. Svētības mācībās, darbā vai garīgajā kalpošanā arī var izsaukt cilvēkam „zvaigžņu slimību”. Tādā pašā veidā darbojas arī popularitāte, cilvēku atzinība, atpazīstamība un slava. Tas viss glaimo patmīlībai un tamdēļ mums tā patīk.

Ir dažas īpašības, kuras soļo roku rokā ar lepnību. Tās ir, pirmkārt, skaudība un greizsirdība.

Lepnais nevar pārdzīvot to, ka kādu slavē vai pagodina vairāk nekā viņu. Tādas skaudības spilgts piemērs ir ķēniņš Sauls, kurš slimīgi reaģēja uz dziesmām, kurās Dāvids tika vairāk pagodināts nekā viņš: „Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: „Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!” Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu – un tā arī joprojām” (1.Sam. 18:8-9). Kurp Saulu noveda šī greizsirdīgā lepnība, mēs zinām; pēc nerealizētās Dāvida nogalināšanas viņš vērsās pie endoriešu burves, tad traģiskā nāve gāja bojā no paša zobena asmeņa.

Pilnīgs pretstats Saula uzvedībai ir Jāņa Kristītāja pazemība, kurā nav ne miņas no greizsirdības un sevis paaugstināšanas, kurš vēlāk par Kristu spēja teikt šos vārdus: „Viņam vajag augt, bet man iet mazumā” (Jņ. 3:30).

Mūsdienās lepnība bieži izpaužas skaudībā, pie tam tur, kur vispār tai nevajadzētu būt. Piemēram, kādā draudzē jauns brālis, aicināts no paša Dieva, uzsāk savu darbu. Viņa kalpošanā var just īpašu svētību, caur ko draudzē sākas atmoda. Liekas, par to vajadzētu tikai priecāties, bet – nē. Vecākie brāļi, kuri bija „pie stūres” pirms viņa, prieka vietā sāk piepildīties ar skaudību un sāk visādos veidos viņam traucēt. Tā rezultātā gaisotne draudzē saasinās. Kāds atbalsta jaunā kalpotāja darba metodes, kāds labāk izvēlas pieturēties pie konservatīviem uzskatiem. Tas, protams, nenoved ne pie kā laba, un viss beidzas ar strīdu un šķelšanos. Kas bija visa tā iesākums? Aizskarta patmīlība un greizsirdīga lepnība, kura nav spējīga priecāties par cita Dieva kalpa svētīgo kalpošanu. Apustulis Pēteris, atzīts baznīcas balsts, spēja priecāties, kad Pāvils kļuva par svētīgu misionāru un savā kalpošanā pat šur tur viņu pārspēja. Tātad, kur nav lepnība, tur nav vieta arī skaudībai.

Bez šīm uzskaitītajām īpašībām lepnuļiem ir raksturīga arī tieksme būt pirmajā vietā. Šajā sakarā atmiņā nāk apustuļa Jāņa vārdi, kurš sāpošu sirdi vēstīja saviem draugiem: „Es draudzei esmu rakstījis, bet Diotrefs, kas labprāt grib būt pirmais viņu vidū, neuzņem mūs” (3.Jņ. 1:9). Diotrefs bija lepns un augstprātīgs cilvēks, kurš vēsi un pat naidīgi attiecās pret uz baznīcu atbraukušajiem labās vēsts nesējiem. Tas bija tādēļ, ka viņš baidījās no konkurences. Nu ko, laiki mainās, bet tādus diotrefus arvien vēl var satikt.

Lepnība nevēlas piekrist citu viedoklim, atzīstot viņu taisnību tādēļ, ka par vienīgo pareizo uzskata savu viedokli. Lepnais nav spējīgs atzīt savas kļūdas. Pat ja viņš sirds dziļumos jūt, ka viņam nav taisnība, vienalga nevar pateikt to atklāti, tādēļ ka viņa „ES” ir pārāk augst­prātīgs, lai pieļautu tādu pazemojumu. Tāds cilvēks nevar būt godīgs pat pats pret sevi, nerunājot jau par citiem. Lepnais nezina vārdu „piedod”, tādēļ ka vienmēr un visur uzskata par pareizo tikai sevi. Par šāda veida cilvēkiem labi izsakās gudrais Agurs: „Ir tādi, kas savas acis augstu ceļ un pašapzinīgi cilā savus acu plakstiņus” (Sal.pam. 30:13).

Lepnība tiecas pēc ievērības, kura, būdama dvēseles lamatas, ne pie kā laba nenoved. Viss sākas ar to, ka cilvēka sirdī iedzimst doma un vēlēšanās kļūt slavenam. Tam seko piepūle un rīcība, lai to sasniegtu. Iegūtā popularitāte apvij viņu ar slavas oreolu, kurš kādu laiku dod viņam prieku un apmierinājumu, bet ne uz ilgu laiku, jo izaugušais „ES” pieprasa vairāk. Kļūstot par sava veida zvaigzni, tāda persona sāk atļauties to, kas citos gadījumos būtu neiedomājams. Pilnīga brīvība un ierobežojošu faktoru neesamība noved pie visatļautības, kas vairs nezina ne kaunu, ne robežas. Šī dvēseles iekšējā sairšana turpinās tik ilgi, līdz pienāk fināls, kurš parasti ir apkaunojošs vai traģisks.

Kaut kas līdzīgs notiek arī ar tiem, kuri cenšas dzīvot spilgtu un skaistu dzīvi. Viņi cenšas pievērst sev uzmanību, apžilbināt ar skaistumu un talantu. Kādu laiku cilvēki viņus ievēro un sajūsminās par viņiem. Bet tad lepnības smagums liek viņiem salūzt un sasisties. Bet ja tas nenotiek, popularitāte un slava tik un tā ātri pāriet, atstājot aiz sevis garīgu tukšumu, sāpes un vilšanos.

Lepnībai raksturīgas arī šīs īpašības: dižošanās un citu noniecināšana. Dižošanās ir pārmērīgi augsts pašnovērtējums, kas robežojas ar lielīšanos, – cilvēks īpaši pasvītro savu ārējo izskatu, panākumus, spējas, zināšanas, talantus un citas priekšrocības, demonstratīvi tās izliekot visu apskatei. Kur ir dižošanās, tur noteikti būs noniecināšana, kas izpaužas nievājošā un nevērīgā attieksmē pret kādu, ar izteiktu vēlēšanos pazemot un mazināt kāda autoritāti. Apustulis Pāvils, vēršoties pie korintiešiem, runāja par nepieciešamību cīnīties ar dižošanos: „Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu...”; „...neuzpūšaties cits pret citu”, atgādinot, ka „...mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga” (2.Kor. 10:5; 1.Kor. 4:6; 13:4-5).

Šīs pretīgās cilvēku rakstura īpašības bija sastopamas visos laikos, bet īpaši izpaužas šodien, tā apliecinot Svēto Rakstu vārdus, kas raksturo pēdējo laiku cilvēkus kā patmīlīgus, lepnus, augstprātīgus, uzpūtīgus... (skat. 2.Tim. 3:1-4).

Kur ir lepnība, tur noteikti sevi pieteiks augstprātība, iedomība, uzpūtība, godkāre, pašapmierinātība, pašpaļāvība, pašcildināšana, pašpārliecinātība.

Ar augstprātību mēs saprotam pašpaļāvību un plātīgumu, kas izpaužas uzvedībā, balss tonī un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Iedomība ir lepna un augstprātīga uzvedība vai attieksme pret kādu ar spēcīgu uzsvaru uz savu pārākumu. Iedomības un augstprātības apvienojums dod lepnības augstāko pakāpi – uzpūtību. Ļoti tuvi šiem grēkiem ir godkārība un tukša godkāre. Tās arī izriet no lepnības saknes un norāda uz pārmērīgu tiekšanos sasniegt kaut ko lielāku. Godkārība – tās ir alkas pēc ievērības un vispārējas atzīšanas, tiekšanās pēc augsta un godājama stāvokļa. Šī negatīvā cilvēka rakstura īpašība, kurai nav nekā kopēja ar tādiem jēdzieniem kā gods, ar ko ir jāsaprot cieņas vērtas cilvēka morālās īpašības vai viņa principi. Kas attiecas uz tukšu godkāri, tad ar to mēs saprotam nevaldāmu un augstprātīgu tiekšanos pēc slavas un pagodinājumiem.

Lepnība, augstprātība un iedomība iedveš cilvēkam domu, ka viņš ir kaut kas neparasts, galvas tiesu augstāks par visiem citiem. No šīs sevis apzināšanās kā par kaut ko īpašu ceļas vesela virkne grēku, kuru pamatā ir mūsu „pašība” – pašapmierinātība, pašiedomība, pašpārliecinātība, pašpaļāvība un pašcildināšana. Šo garīgo slimību nosaukumi runā paši par sevi. Pašapmierinātība – apmierinātība un tīksmināšanās par sevi. Iedomība – pārmērīgi augstas domas par sevi. Pēc nozīmes ļoti tuvi jēdzieni ir pašpaļāvība un pašpārliecinātība – tas liecina par pārlieku lielu pārliecību par sevi un saviem spēkiem, taisnību un bezgrēcīgumu. Pašcildināšana ir dižošanās un lielīšanās, uzsvērta sevis paaugstināšana un uzlielīšana, savas ārienes, dotību un talantu izcelšana.

Visas lepnības, augstprātības, iedomības, pašapmierinātības un pašslavināšanas izpausmes Dievam ir pretīgas. Ja pret citiem cilvēku netikumiem viņš izrāda neticamu iecietību, gadiem vedot dvēseles pie to atpazīšanas un nožēlošanas, pret šīs kategorijas grēkiem Viņš attiecas īpaši stingri un skarbi. Piemēram, Jēkaba vēstulē 4:6 lasām šokējošus vārdus, kas runā par to, ka „Dievs stājas pretim lepnajiem”. Diemžēl cilvēki, zinot šo rakstu vietu no galvas, nepievērš tai uzmanību un atceras tikai tad, kad ir spiesti baudīt savas lepnības vērmeļu rūgtos augļus. Pretoties – nozīmē konfrontēt, tas ir – iet karā pret kādu vai kaut ko. Briesmīgi pat padomāt, ka Tas, Kurš ir mūsu galvenā cerība, balsts un vienīgais sargs, pēkšņi kļūst par mūsu ienaidnieku. Sliktāka un bezcerīgāka situācija nevar būt, jo Tas Kungs ir neuzvarams. Iegūt sev ienaidnieku Dieva Personā – nozīmē pakļaut sevi nenovēršamai sakāvei. Ja tas ir tā, tad kādēļ vajag tik tālu nonākt?! Kādēļ ar savu lepnību pakļaut sevi Dieva dusmībai un lāstam?

Pārlapojot Bībeli un saasinot uzmanību tieši uz lepnību, augstprātību un citām augstāk minēto īpašību izpausmēm, ar izbrīnu nākas secināt, ka tās visas noved vai nu pie apkaunojoša pazemojuma vai krišanas un bojāejas, piemēram: „Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet gudrība mīt pazemīgajos” (Sal.pam. 11:2); „Jo Tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli un lepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu” (Jes. 2:12); „Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk. 14:11); „Tad lepnā un pārgalvīgā paklups un kritīs, un neviens viņu nepacels...” (Jer. 50:32); „Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas” (Sal.pam. 16:18).

Dažādu gadījumu, kas apstiprinātu šo vārdu patiesumu, Svētajos Rakstos ir vairāk nekā pietiekoši. Apkaunojoša pazemojuma lielisks piemērs ir ķēniņš Nebukadnēcars, par kuru ir stāstīts Daniela grāmatas ceturtajā nodaļā: „Divpadsmit mēnešus vēlāk, staigādams ķēniņa pilī Bābelē, viņš teica lielīgi: „Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?” Šis vārds nebija vēl izskanējis, ka nāca balss no debesīm: „Tā tev, ak, ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: tava ķēniņa valstība un cienība tev ir atņemta! Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, iekāms tu atzīsi, ka Visuaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib.” Tūlīt piepildījās šis vārds Nebukadnēcara dzīvē: viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gari kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi. „Kad pagāja noteiktais laiks, es, Nebukadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu To Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, Kas dzīvo mūžīgi, Kura vara un valdonība ir mūžīga un Kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc sava Prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari? Tanī pašā laikā manī atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā arī mana varenība, mana godība un mans spožums. Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēnišķā godībā, mana vara kļuva vēl lielāka. Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā” (Dan. 4:26-34).

Vai nav brīnumains stāsts? Iesīkstējušu pagānu, dedzīgu elku kalpu viņa vīzdegunībā un augstprātībā Dievs spēja padarīt rāmu, sitot ar īpaša veida neprātu, kuru medicīnā sauc par likantropiju, – slimais iztēlojas sevi par dzīvnieku un tā arī uzvedas. Visuma Radītājs visu ļaužu priekšā dziļi pazemoja Nebukadnēcaru, padarot viņu par brīdinājumu visiem uzpūtīgajiem un tiem, kas paaugstinās. Tādēļ, ja kāds pamana, ka viņa raksturu, uzvedību, izturēšanās manieri veido lepnība un augstprātība, lai atceras šī ķēniņa rūgto pieredzi, kurš, izdzīvojot dziļu pazemojumu, bija spiests pateikt, ka Dievs „var pazemot tos, kas lepnībā staigā”. Jā, patiesi, Tas Kungs patiesi zina, kā pazemināt augstprātību un lepnos nolikt uz ceļiem. Grēks nevar palikt nesodīts. Tāds ir Radītāja likums. Un pat ja šī atmaksa nenāk uzreiz, vienalga agri vai vēlu tā īstenosies.

Taču, pat sodot, Dievs paliek Tas, Kuram žēlastība ir augstāka par tiesu. Viņš taisnīgi sodīja ķēniņu Nebukadnēcaru, bet ne tādēļ, lai pazudinātu, bet tādēļ, lai vestu pie prāta. Viņa galvenais mērķis ir nevis lepno pazudināt, bet vadīt viņu līdz grēku nožēlai, pazemībai un atziņai. Ne velti taču ir rakstīts: „Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā. Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi. Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem. ... Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi” (Ps. 103:8-10;13-14). Lūk, kādēļ, pat visdziļākais pazemojums un apkaunojums nenozīmē beigas, bet ir ceļš, kas ved pie izmaiņām un atjaunošanās.

Būdams žēlsirdīgs Dievs, Glābējs gaida gadiem, un dažreiz pat gadsimtiem, lai cilvēki apdomātos un nonāktu līdz grēksūdzei. Taču nedrīkstam sevi vieglprātīgi ar to mierināt, ja mēs apzināti grēkojam un turpinām dzīvot ārpus likuma. Dievs ir taisns Dievs un necieš grēku, citādi tas būtu pretrunā ar Viņa svēto, dievišķo dabu. Labākais apstiprinājums tam ir pamācoši piemēri no dažādos laikos dzīvojošu cilvēku dzīvēm.

Vecajā Derībā 2. Laiku grāmatā tiek aprakstīti notikumi, kas saistās ar jūdu ķēniņu Hiskiju, kuru Tas Kungs dziedināja no nāvīgas slimības un daudzkārt svētīja. Atbildot uz Hiskija lūgšanu, Dievs brīnumainā veidā atbrīvoja jūdu tautu no Asīrijas ķēniņa. Bet pēc tam ir teikts: „Bet Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirdsprāts kļuva augstprātīgs; tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem” (2.Laik. 32:25). Kaut arī vēlāk ķēniņš, apzinoties savas sirds lepnību, pazemojās Dieva priekšā, tomēr paaugstināšanās sekas izpaudās viņa pēcteču valdīšanas laikā.

Ir labi, kad Dievs soda, lai vestu pie prāta, bet ļoti traģiski, ja vaininiekiem par savu lepnību ir jāsamaksā ar krišanu un nāvi. Mēs nevaram uzzināt, kādēļ Tas Kungs rīkojas ar vieniem tā, bet ar citiem savādāk. Skaidrs ir tikai viens, Viņš ir taisnīgs un nemēdz kļūdīties.

Tāds piemērs, kur lepnība beidzas ar krišanu un nāvi, ir pirmais Israēla ķēniņš Sauls. Viņa valdīšanas sākums bija svētīgs, diemžēl tas neturpinājās ilgi. Atļaujot lepnībai pārņemt savu sirdi, viņš mitējās paklausīt Dievam. Par to viņš samaksāja ar savu dzīvību un izredzētību. Atmaskojot ķēniņu viņa nepakļāvībā Dieva pavēlēm, pravietis Samuēls teica tā: „...Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu un tad Tas Kungs svaidīja tevi par ķēniņu pār Israēlu... Kāpēc tu neesi klausījis Tā Kunga pavēlei... un esi darījis to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs?” (1.Sam. 15:17-19). Te Dieva svētīta cilvēka lepnība kļuva par iemeslu nepaklausībai un patvaļai, kas beidzās ar atraidīšanu un traģisku nāvi.

Otrs tam līdzīgs piemērs ir aprakstīts 1. Ķēniņu grāmatā, kur stāstīts par vienu no Dāvida dēliem: „Bet Hagitas dēls Adonja lielīdamies sacīja: „Es kļūšu par ķēniņu.” Un viņš sev sagādāja ratus un jātniekus, un piecdesmit vīrus, kas skrēja viņam pa priekšu.” (1.Ķēn. 1:5). Viss beidzās ar to, ka par ķēniņu kļuva cits Dāvida dēls – Salamans, un pēc viņa pavēles Adon­ja, kurš iekāroja sava tēva kalponi, tika nogalināts.

Dieva bērnu lepnība un tās šokējošās sekas arī mūsdienās nav retums. Ak, cik daudz Dieva kalpu un kalpoņu sātanam ir izdevies caur lepnību novērst no kalpošanas un „padarīt par apsmieklu” cilvēku mutēs, un vien nedaudziem no viņiem ir izdevies piecelties. Par savu lepnību viņi visbiežāk ir maksājuši ar netiklību un laulības pārkāpšanu, kas atnesa daudz kauna un negoda. Mūsdienās tas notiek arvien biežāk un mums, kristiešiem, godu nedara.

Pagājušā gadsimta beigās bijušās Padomju Savienības teritorijā trīs sludinātāji no dažādām konfesijām, kuri bija lieliski evaņģēlisti un svētīgi kalpoja Dieva druvā, kļuva lepni. Garīgās augstprātības sekas bija bēdīgas. Kad tās kļuva zināmas, – satricināja daudzus simtus ticīgo cilvēku, nodarot lielu ļaunumu Dieva darbam. Viens no viņiem pats sevi nosauca par bīskapu, pieprasot vispārēju atzīšanu un goda došanu. Viss beidzās ar to, ka viņš pazaudēja prātu un sāka darīt dīvainas un neizskaidrojamas lietas, kas šokēja daudzus cilvēkus. Pārējie divi kalpotāji, paaugstinoties pār citiem, uzsāka seksuāli vajāt savas draudzes māsas, bet kad tika atraidīti, ķērās pie draudiem. Vēlāk vienu no viņiem atrada mirušu savā dzīvoklī – ar pārsistu galvaskausu, bet otrs, gados jauns, nomira lielās mokās ar smadzeņu audzēju.

Tā kā lepnība viegli atrod ceļu uz mūsu sirdīm, Tas Kungs, cenšoties mums palīdzēt no tā izvairīties, laiku pa laikam pieļauj mūsu dzīvēs kaut ko tādu, kas spēj mūs atgriezt uz zemes. Nereti Viņš izmanto kādu cilvēku, kurš, apzināti vai neapzināti rīkojoties atbilstoši Svētiem Rakstiem, atgādina mums, lai nepaaugstināmies: „Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris” (Rom. 12:3).

Kad ar jums tā notiek, tad nevajag apvainoties un pieteikt karu tādai dvēselei, bet pazemībā pateikties Dievam par vešanu pie prāta, apjaust savu lepnību, nožēlot to un Tā Kunga priekšā izsūdzēt šo grēku, lūdzot Viņam piedošanu. Jo, ja nebūs pazemības, pilnīgi noteikti piedzīvosiet krišanu.

Ir kāds īpašs lepnības paveids. To var sastapt tikai reliģiozu cilvēku vidū, tā ir garīga lepnība. Visbiežāk ar to „slimo” Dieva bērni, kuriem ir solīda garīgā pieredze vai atbildīga kalpošana baznīcā, vai savā ceļā ar To Kungu viņi ir piedzīvojuši ko īpašu. Šis pārdzīvojums – vai tā ir kādas Svētā Gara dāvanas saņemšana, vai brīnumaina izdziedināšanās, vai atklāsme, vai neparasta parādība, vai vienalga kāda cita svētība, dara cilvēku viņa paša acīs par ko īpašu, no citiem atšķirīgu, kurš saņēmis ko tādu, kas daudziem nav. Tādēļ viņš mīl visur par to runāt un bieži pat nepamana, ka tādās liecībās sāk cildināt nevis Dieva Vārdu, bet savējo. Šos cilvēkus nemulsina arī tas, ka notikušais ir palicis senā vai ne tik senā pagātnē, bet tagadējais laiks nemaz tik spožs vairs neizskatās.

Tā nu, ja mēs neesam modri, tad sātanam izdodas izmantot savā labā to labo, ko mēs piedzīvojām kopā ar To Kungu, un pārvērst to par iemeslu garīgai augstprātībai. Dvēseles pārliecība par savu īpašo izredzētību, ja trūkst pazemības, ved uz paaugstināšanās ceļa, kurš, kā mēs jau lasījām, noved pie pazemošanas, apkaunošanas vai krišanas.

Pašiem nemanot, pie tāda iznākuma var nokļūt arī garīgi meklējošas dvēseles. Neapšaubāmi Dieva patiesības dziļumu meklēšana ir apsveicama. Bet tas var pārvērsties par nelaimi, ja, sasniedzot ko vairāk, mēs paaugstināmies pār tiem, kuri vēl tik tālu „nav izauguši”, aizmirstot, ka jebkāda lepnība, arī garīgā, nāk pirms krišanas. Tikai nedaudziem ir iespējams izzināt Dieva dziļumus un to, kas ir atklāts. Nevajag aizmirst par atbildību, kas no tā izriet: „...Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs” (Lk. 12:48).

To labi saprata apustulis Pāvils. Neskatoties uz visām svētībām, kas piedzīvotas viņa Dieva meklējumos un ciešajās attiecībās ar To Kungu, ne viņa vārdos, ne uzvedībā nebija ne miņas no paaugstināšanās, ne arī norādes uz sevi kā uz kaut ko īpašu un super svētu. Viņš zināja, ka, esot ciešā saiknē ar To Kungu, saņemto atklāsmju dēļ var kļūt lepns un nonākt uz pazušanas ceļa. Tādēļ uzskatīja par nepieciešamu visiem kristiešiem atstāt šos vārdus, kas vedina uz dziļām pārdomām: „Lai netaptu iedomīgs, man ir dots dzelonis miesā...” (2.Kor. 12:7). Tātad, lai pasargātu Savu uzticamo kalpu no garīgas lepnības, Tas Kungs pieļāva slimību, kas viņu turēja pazemībā.

Savulaik korintieši ļoti lepojās ar savām dāvanām, atklāsmēm un runāšanu mēlēs, bet nevienam citam kā tieši viņiem apustulis Pāvils bija spiests ar skumjām pateikt: „Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā...” (1.Kor. 5:1).

Nu ko, kā saka, visšokējošākie grēki, tajā skaitā arī dažāda veida netiklība, visbiežāk mēdz būt to kristiešu vidū, kuri sevi uzskata par garīgiem un īpaši apdāvinātiem. Dieva bērni spēj lepoties ar jebko, pat ar savu uzticību Tam Kungam un reiz piedzīvotām ciešanām, aizmirstot, ka gan viens, gan otrs ir kristieša dzīves neatņemama daļa.

Tipiska lepnības un garīgās augstprātības izpausme ir plaši izplatītais uzskats, kas eksistē gandrīz visās kristīgajās konfesijās, ka tikai viņu ticība ir pareizā, un tikai viņiem vieniem ir atklāts patiesais ceļš uz glābšanu, kaut viņu dzīve, vārdi un darbi absolūti to neapliecina. Kādēļ? Kaut vai tādēļ vien, ka viņu vidū nav ne vienotības, ne mīlestības, ne piedošanas, ne otra cienīšanas, ne lēnprātības, ne pazemības. Tikai savu nopelnu un garīgo labumu cildināšana.

Karaļa Džeimsa Bībeles tulkojumā angliski, tulkotāji priekšvārdā raksta par: „augstprātīgiem brāļiem, kuriem ir sava personīgā vērtību skala, kuri noraida visu, ko nav paši izdomājuši vai izkaluši savā smēdē”. Patiesi, trāpīgi teikts! Piekritīsiet, ka tas ir precīzs raksturojums par tiem, kuri pārlieku lielās ar savu garīgumu un ticības īstenumu. Citus noniecinot un aiz muguras apsaukājot par „pilnību nesasniegušiem”, „kas no patiesības novērsušies”, un „atkritējiem”.

Kā garīgās lepnības izpausme tās lielās izplatības dēļ noteikti ir jāpiemin vēl kāds grēks – varaskāre.

Ožegova krievu valodas skaidrojošajā vārdnīcā kā šī vārda sinonīmi ir: varas mīlestība, vēlēšanās pavēlēt, tieksme valdīt pār cilvēkiem. Jēdziens varaskāre veidojas no vārda vara, kas nozīmē – tiesības vai iespējas rīkoties ar kaut ko vai kādu, pakļaujot to savai varai. Nav šaubu, ka ne jau pazemīgs un lēnprātīgs, bet pašpārliecināts un pašapmierināts cilvēks tiecas pēc varas.

Neņemot vērā vārda „vara” citas nozīmes (vecāku vara, aizspriedumu vara, politiskā vara, utt.), mēģināsim apskatīt kā vara, varaskāre un valdīšana pār cilvēkiem izpaužas garīgajā sfērā. Grāmatā Salamans mācītājs 8:9 ir tādi vārdi: „...kamēr viens cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi”. Valdīt pār citiem var tikai tāds, kurš ir vadošā postenī un kuram ir piešķirtas īpašas pilnvaras. Kurš ir tāds kristiešu draudzē? Protams, pirmkārt atbildīgie par baznīcas vadību: bīskapi, draudžu gani, diakoni, brāļu padomes locekļi un kaut kādā mērā – dvēseļu aprūpētāji, tātad, tie ļaudis, kuri tā vai citādi veic gana lomu.

Jaunās Derības lappusēs viens no tādiem pirmapustuliskās baznīcas ganiem, visiem mums labi zināmais Kristus māceklis, apustulis Pēteris, kurš, vēršoties pie Dieva tautas visu laiku mācītājiem ar lūgumu, pamācību un brīdinājumu, saka tā: „Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam” (1.Pēt. 5:1-3).

Tātad šie divi brīdinājumi no Vecās un Jaunās Derības izgaismo šo varaskāres problēmu, kura, liekas, ir bijusi visos gadsimtos, cik vien pastāv Dieva tauta. Savā brīnišķīgajā grāmatā norvēģis Edins Lovas, kurš ir četr­desmit gadus Dieva kalps un dvēseļu aprūpētājs, raksta par cilvēkiem, kuri ir „slimi” ar varaskāri: „Varas cilvēka uzvedība, metodes un portrets, pirmkārt, raksturojas ar viņa dzīšanos pēc varas. Viņam nav nekā patīkamāka kā valdīt pār dvēselēm. Varas cilvēkiem ir nevaldāma tieksme vadīt citu sirdis un nodomus. Baznīcas, kuras pārdzīvo zināmu krīzi, nereti izrādās par to sfēru, kur viņi pārpārēm var apmierināt šo savu nepieciešamību.

Varas cilvēki parasti ir intelektuāli un rezultatīvi; savā cīņā par varu viņi izmanto visu savu enerģiju un ietekmi, lai atrastu jaunas metodes un argumentus, kas nepieciešami savu pozīciju nostiprināšanai ...Visai meistarīgi viņi izliekas tik „garīgi” un tā pielīdzinās dižajiem praviešiem un ticības varoņiem, ka šī iemesla dēļ viņi kļūst par tēmu visām sarunām...

Manipulēšana ar citu vainas apziņu ir varas cilvēku iemīļotais ierocis. Būdami smalki novērotāji, viņi savus upurus tur pastāvīgā kontrolē, lai viņu kļūdas uzvedībā varētu izmantot par iemeslu saviem uzbrukumiem... Varas cilvēka upuris var nonākt līdz tādam stāvoklim, ka savas lūgšanas izteiks ne tik daudz Dievam, cik savam plosītājam – varas cilvēkam...

Visur un it visā varas cilvēks cenšas sasniegt to pašu, ko diktators dara ar veselu tautu. Savā paša ģimenē viņš atver Bībeli – vēlams lielu un masīvu, un lasa tos fragmentus, kur ir runa par pilnīgu pakļaušanos viņam kā no sievas tā arī bērnu puses. Dieva Vārds tiek citēts burtiski, stingri un nesaudzīgi. Tieši tāpat varas cilvēks uzvedas arī baznīcā, tikai piesardzīgāk. Tur viņš aktīvi paudīs neapmierinātību un cīnīsies pret to, kas viņa mutes vārdiem tiek definēts kā „cietsirdība”, „remdenība”, „garīga miegainība”, „mirusi kristietība” utt...

Tādā veidā varas cilvēks tieksmē uz savu mērķi panāk, ka: pirmkārt, tieši viņš ir uzmanības un godināšanas centrā, otrkārt, nostumjot malā savus sāncenšus, iegūst vēl lielāku ietekmi un varu... Panākot vēlamo, viņš atdala uzticamu pielūdzēju grupu un līdz bezgribas stāvoklim novestos ģimenes locekļus no citiem un sūta viņus cīņā. Vieni „savus” uzskatus argumentē ar tiem pašiem secinājumiem kā viņu vadonis, bet otri kļūst vienkārši par viņa klusējošajiem piekritējiem, kuri sapulcēs balso par „pareizajiem cilvēkiem..”.

Diemžēl ticīgo vidū ir ne mazums cilvēku, kuri uzskata par labāku dzīvot pastāvīgā pakļautības stāvoklī. Jo tas noņem no viņiem personīgās atbildības slogu! Vadonis domā, vadonis vada, vadonis runā, mēs izpildām! Pakļautajiem atliek vien akli sekot savam vadonim...”

Jā, precīzāku un labāku raksturojumu šim šausmīgajam un graujošajam varaskāres netikumam neatrast. Edina Lovasa vārdos ir smalki parādīts viss galvenais un svarīgākais, kas jāzina patiesam kristietim, lai „nevilktu svešu jūgu kopā ar neticīgajiem” (2.Kor. 6:14).

Apkopojot šo tēmu, atliek aplūkot cīņas metodes, lai uzvarētu aplūkotās garīgās slimības. Visu pirms – ja mēs apzināmies savus grēkus un gatavojamies pieteikt tiem karu, tad ir jāatceras, ka lepnība šai cīņā būs pati pēdējā, ko uzvarēsim un kura mūs pametīs. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo šis grēks un visi no tā izrietošie netikumi ir radušies no mūsu „ES”, kurš nemaz tik viegli nepadodas un kur nu vēl mirst. To vajag atcerēties, lai necerētu uz vieglu uzvaru un nenolaistu rokas šajā cīņā, nolemjot, ka šo „Goliātu” tik un tā nav iespējams uzvarēt. Paļauties tikai uz savu cenšanos un gribas spēku, protams, nevajag, jo, neapšaubāmi, zaudēsim šo cīņu, bet, paļaujoties uz Dieva palīdzību un atbalstu, varam nešaubīties, ka mērķis tiks sasniegts. Protams, tas nav viegli, jo cilvēciskā miesīgā daba ar visiem saviem spēkiem pretosies. Lūk, kādēļ ir tikai viens ceļš, lai to uzvarētu – sava „ES” krustā sišana un apzināta viņa nonāvēšana. Tieši caur mūsu „ES” nāvi mēs atbrīvojamies no sava vecā cilvēka un piedzimstam no augšienes, kļūstot par jaunu radījumu Jēzū Kristū.

Lai mūs glābtu un dāvātu mums mūžīgo dzīvību, Jēzus gāja nāvē. Tā arī mums, lai varētu kļūt par Viņa patiesiem sekotājiem, ir jābūt gataviem iet nāvē, tas nozīmē – nomirt savam „ES”. Fantastisks piemērs mums ir apustulis Pāvils. Viņš ne tikai sludināja citiem par šāda soļa nepieciešamību, bet arī pats to īstenoja. Sākot šo cīņu, viņš gandrīz izmisumā teica: „Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas!” (Rom. 7:24). Bet laiks gāja, un tā pati mute liecināja jau pavisam ko citu: „Es mirstu ik dienas... es cīnos ne kā gaisu sizdams. Bet es norūdu un kalpinu savu miesu...” (1.Kor. 15:31; 9:26-27). Aiz šī Dieva vīra muguras palika gadi un varbūt gadu desmiti, kad cīņa ar grēku un savu grēcīgo miesu – sava „ES” nonāvēšana un nepārvaramā vēlēšanās dzīvot Tam Kungam, atveda pie vēlamā mērķa: „Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus...” (Gal. 2:19-20).

Līdz ar Kristu būt krustā sistam – tas nozīmē garīgi piesist krustā visu veco, netikumīgo, neatdzimušo, apglabāt savu „ES”, augšāmcelties jaunai, atjaunotai dzīvei. Ikdienas praksē tas izpaužas neparastā, līdz šim nepazīstamā reakcijā uz jebkuru musināšanu, kūdīšanu grēkot saistībā ar paaugstināšanos, vai tie būtu glaimi, uzslavas, nopelnu atzīšana, slava vai popularitāte. Tā kā mironis neizrāda nekādas dzīvības pazīmes uz ārējiem kairinātājiem, tāpat nereaģē arī līdz ar Kristu mirušais uz visu, kas var izsaukt viņā lepnības jūtas.

Uzsākot cīņu ar savu „ES”, visu laiku ir jālūdz Tam Kungam palīdzība un spēks, lai pareizi reaģētu provokatīvās situācijās. Ja kārdinājums ir tik liels, ka jūties bezspēcīgs, tad labākais veids ir piesaukt Tā Kunga Vārdu un rīkoties, kā rakstīts: „Tā Kunga Vārds ir stipra pils; taisnais dodas turp un top pasargāts” (Sal.pam. 18:10). Toreiz, saprotot, ka viņš viļņos slīkst, Pēteris izsaucās: „Kungs, palīdzi man!” – un tūdaļ tika sadzirdēts (Mat. 14:30). Neaizmirsīsim, ka mums ir tas pats Dievs arī šodien, Kurš neatstāj bez atbildes mūsu palīgā saucienus.

Cīņa ar lepnību ir pati grūtākā no cīņām ar grēku, jo tā pamet mūs pēdējā. Bet, izejot cauri šai cīņai, cilvēks kļūst ļoti jūtīgs pret šo grēku, jo saasinātā sirdsapziņa uz to reaģē ļoti ātri. Garīgajā dzīvē ir tādas lietas, kuras var saprast tikai tad, kad pats tās piedzīvo. Tā tas ir arī ar lepnību. Ko maksā cīņa ar lepnību, sapratīsi tikai tad, kad pats caur to iziesi. Bet tas, kurš izšķirsies to izdarīt, tiks simtkārtīgi atalgots, jo būt brīvam no šī netikuma ir liela priekšrocība.

Visiem, kuri vēlas savu dzīvi veltīt Tam Kungam, ir jā­iziet caur šo cīņu, nepārtraucot to līdz brīdim, iekams netiks gūta pilnīga uzvara, tieši tāpat, kā reiz cīnījās Jēkabs, sakot: „…Es Tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi” (1.Moz. 32:27). Ja netiks uzvarēta lepnība, diez vai dvēsele būs spējīga kalpot.

Zerenai Kirkegardei pieder tādi vārdi: „Dievs visu rada no nekā, un visu, ko Dievs vēlas likt lietā, Viņš no sākuma pārvērš par neko”. Tieši šis cilvēka pārvēršanas process par neko, ir faktors, kas iet pa priekšu kalpošanai. Apstākļu, grūtību, nonievāšanas, bēdu, nesaprašanas, nicināšanas un neieredzēšanas pazemotus Tas Kungs ņem un izmanto savā vīna dārzā. Tāds kalpotājs nepaaugstināsies tik ātri, jo zina, kas viņš bija, kur kļūdījās un kā krita.

Pazemība ir lepnības pretpols un mērķis, uz ko mums vajadzētu tiekties. Pazemība – tā ir gatavība pieņemt to, ko tu nevēlējies, lēnprātībā pakļaujoties cita gribai. To nav viegli sasniegt, jo mūsu miesīgā, cilvēciskā daba no visa spēka tam pretojas. Bet, ja paturam prātā, ka tā ir atslēga uz Dieva žēlastību un svētībām, tad ir vērts papūlēties, lai to sasniegtu. Pazemība nav cilvēka vājuma un bikluma pazīme, bet pierādījums tam, ka mūsos ir pārdabisks spēks, kas dod spēju bez kurnēšanas pieņemt visu, ko pieļauj un sūta mums Dievs. Spēja pazemoties ir pati neapšaubāmākā pazīme, ka mans „Es” ir atdots nāvei.

Spilgtākais pazemības piemērs ir Jēzus Kristus, Kurā atspīdēja Tā Kunga Godība, un Kurš Sev izvēlējās pazemošanās ceļu: „un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” (Filip. 2:8). Noejot šo ceļu, Viņš vada uz tā arī mūs, jo labi zina, ka pazemojums ved uz reālu pazemības ieleju, pie iešanas mazumā un nenozīmībā savās un apkārtējo cilvēku acīs. Ejot pazemošanās ceļu, Tas Kungs mūsos iepotē spēju domāt un dzīvot pazemīgi, tādā veidā darot mūs par svētīgas dzīves mantiniekiem.

Pazemība ir nobrieduša kristieša iezīme, kurš vienmēr ir gatavs atzīt savu vainu un palūgt piedošanu. Viņš necenšas aizstāvēties, kad viņam tiek izvirzītas melīgas apsūdzības, pacietīgi panes nepatiesus apvainojumus, pazemojumus un aizskārumus, nepieļaujot pat domu par atriebību. Tieši pretēji, viņš pieņem tās kā vērtīgu līdzekli, ko Dievs lieto, lai viņu sodītu, vestu pie prāta un attīrītu. Pazemīgais pakļaujas Dieva gribai bez kādām žēlabām un neapmierinātības, atceroties, ka Dievs nekad nekļūdās. Tāds cilvēks zina, ka viņa dzīvē nekas nenotiek nejauši un tic, ka viss, ko Dievs dod un pieļauj, ir viņam par svētību. Tieši ar pazemību ir sasniedzama uzvara pār visiem grēkiem, kas dzimuši no mūsu lepnā, augstprātīgā un uzpūtīgā „Es”.

Neapšaubāmi, tas viss nav viegli. Bet, ja mēs vēlamies dzīvot tā, kā pieklājas īsteniem Kristus mācekļiem, tad nedrīkstam aizmirst, ka viss cēlais nenāk viegli. Kristieša dzīve ir visai grūta, bet tā mūs nepiespiež kļūt vājiem un novirzīties, tieši pretēji – iedvesmo uzvarai. Lai it visā varētu parādīt Kristus mācekļa raksturu, ir nepieciešama pati skarbākā disciplīna. Dzīves cēlums netiek dots par velti, un visiem, kuri vēlas tādi būt, ir jāpieliek pūles.

NĀKAMĀ NODAĻA