8.nodaļa
MŪSDIENU
FARIZEJISMS
Lūkas evaņģēlijā ir aprakstīta Jēzus ieiešana Jeruzālemē. Toreiz Viņš šajā pilsētā iegāja svinīgi un kā uzvarētājs. Taču, neskatoties uz to, ka tur atradās templis, kur pielūdza dzīvo Dievu, tajā mita cits dievs – svešādais lepnā farizejiskuma dievs, kurš izskatījās reliģiozs un kārtīgs, bet bija kā „nobaltēti kapi”. Šis dievs apžilbināja tautu un slēpa no viņas skata to, kas būtu vajadzīgs viņas mieram. Lūk, kādēļ, uzlūkojot Jeruzālemes varenību, Jēzus, rūgti raudot par viņu, teica: „...Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm” (Lk. 19:42).
Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz divi tūkstoši gadu, tomēr šodienas garīgā situācija neizskatās labāk. It visur viens pēc otra tiek celti lieliski lūgšanu nami, kuros nāk kristieši, kuri pielūdz dzīvo Dievu. No katedrām skan Svēto Rakstu vārdi, skanīgi dzied kori, tiek noturēti dažādi evaņģelizācijas pasākumi un notiek daudz kas cits, kas tiek uzskatīts par Dieva darbu, bet aiz ārējās reliģiozitātes, godīguma un tikumības joprojām spraucas laukā lepnais farizejiskums.
Apzīmējums „farizejs” no laiku laikiem tiek uzskatīts par nievājumu, raksturojot cilvēku, kurš ir liekulis un svētulis. Ja šodien kādu tā nosauksi, viņš apvainosies un pat jutīsies aizskarts. Pasaulē netrūkst cilvēku, kuri, ja būtu iespējams, neaizdomājoties nosauktu tā jebkuru no saviem tuvākajiem, ar to demonstrējot savu necieņu.
Arī gadsimtiem ilgā kristīgā tradīcija vārdu „farizejs” lieto kā vārda „liekulis” sinonīmu. Tas ir pareizi, jo Jēzus atzīmēja tieši šo, viņus raksturojošo īpašību. Tikai, pirms nosodīsim Kristus laika farizejus un izmantosim šo vārdu attiecībā uz citiem, labāk noliksim uz svaru kausiem paši sevi.
Vārds „farizejs” ceļas no ivrita vārda „perušim” un nozīmē „nošķirts no zemes tautu nešķīstības kalpošanai Israēla Dievam”. Farizeji bija jūdaisma sabiedriski – reliģisks novirziens, kura saknes sniedzas līdz pat Makabejiem. Būdami sava veida partija, viņi tāpat kā saduķeji cīnījās par ietekmi tautā, cenšoties pēc varas valstī. Farizeju lielākā autoritāte bija Israēla senās tradīcijas. Jau ar mātes pienu saņemot „sentēvu tradīcijas”, viņi no tām veidoja reliģiskus nolikumus, likumus un lēmumus, kuri tika nodoti no paaudzes paaudzei un gandrīz tika pielīdzināti Dieva baušļiem. Ar laiku šī mācība kļuva par „mutisko likumu”, kas papildināja Toru, un izveidojās par Talmudu.
Farizejiem bija raksturīga skrupuloza sekošana likuma burtam, kas aprobežojās tikai ar viņu mācības vārdiem un teoriju, bet neapstiprinājās praktiskajā dzīvē. Apzinoties savu nespēju nevainojami pildīt Dieva likumu, viņi cītīgi meklēja un atrada ceļus un iespējas, kā sevi attaisnot, interpretējot Svētos Rakstus tā, kā tas viņiem bija izdevīgi. Bieži viņu skaidrojumos nebija vienotības, kā rezultātā farizeju partijās laiku pa laikam izcēlās strīdi un šķelšanās. Tā kā viņi pārstāvēja tautas vidējos un zemākos slāņus, tad bija visai populāri tautā. Hēroda valdīšanas laikā viņiem bija stipra ietekme savas tautas reliģiskajā dzīvē. Farizeju partija pastāvēja līdz Jeruzālemes sagraušanai, atstājot jūdaismā tā mūsdienu formu – farizejiskumu.
Farizejus Kristus nekritizēja viņu mācības dēļ, bet tādēļ, ka viņu dzīves prakse nesaskanēja ar mācību. Daudz no tā, ko viņi mācīja tautai, bija pareizs un atbilstošs Mozus likumiem, bet viņi paši nerīkojās saskaņā ar to, bet pieprasīja lai citi tā rīkotos. Lūk, kādēļ, vēršoties pie Dieva tautas, Jēzus teica: „Visu, ko tie jums saka, to dariet un turiet; bet pēc viņu darbiem nedariet. Jo tie gan māca, bet paši to nedara. Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Bet tie dara visus savus darbus tik tādēļ, lai ļaudis tos redzētu. Tie darina sev platas lūgšanu siksnas un drēbēm garus pušķus. Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi” (Mat. 23:3-7).
Pareizāku un precīzāku farizejisma raksturojumu mēs neatradīsim. Šajos Kristus vārdos skaidri redzamas tās negatīvās iezīmes, kuras, diemžēl, Dieva tautas vidū varam sastapt arī šodien. Pirmkārt, tā ir liekulība un svētulība, kas ir cieši saistītas ar vārdu un darbu neatbilstību personīgajā dzīvē. Pie tā pieder arī garīgā lepnība un augstprātība, patmīlība, aplama sirdsapziņas nomierināšana, pašpaļāvība, ārēja svētulība, ārēja dievbijība, pārspīlēts svinīgums, atzinības, pagodinājumu un slavas meklēšana, pašcildināšanās, demonstratīvi uzsvērta labdarība, paštaisnums, formālisms, ārēja reliģiozitāte, garīgs aklums.
Atsedzot farizejiskuma paštīksmināšanos, svētulību un garīgo aklumu, Jēzus Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā stāsta līdzību par farizeju un muitnieku. To lasot, mēs tā aizraujamies ar pirmā nosodīšanu, ka mums pat prātā neienāk, ka šeit runa ir par mums. Jo mūsu – mūsdienu kristiešu, līdzība ar viņiem ir vienkārši satriecoša. Neticiet? Tad pamēģināsim novilkt paralēles starp mums un farizeju no līdzības. Atcerieties viņa vārdus: „...es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks” (Lk. 18:11).
Vai nav pazīstams? Cik bieži mēs savās sirdīs citus nosodām un pazemojam, redzot viņu trūkumus, netikumus un grēkus, pilnībā aizmirstot par to, ka arī paši esam nepilnīgi? Jo mēs taču otrā redzam tieši to, no kā paši ciešam. Tādēļ jau mūs kaitina otrā skopums, alkatība un sīkstulība, ka pašiem tīri labi patiktu kaut ko pieturēt sev un uz kāda cita rēķina iedzīvoties. Paštīksmināšanās un lepnība, ko ieraugam tuvākajā, mūs atbaida, jo tieši tas pats nomoka mūs. Cilvēku necienīga uzvedība un slikta rīcība ir spogulis, kurā mēs redzam paši savu atspulgu.
Spriežot pēc visa, farizejs bija patiesi pārliecināts, ka nav vainīgs tādos grēkos, kurus nožēloja muitnieks. Viņam likās, ka demonstratīvā atturēšanās no kādiem konkrētiem grēkiem, tas ir viss, ko no viņa prasa Dievs. Bet viņš pilnīgi aizmirsa par to, ka „cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi”, ka uzlūkošanu iekārē identificē ar laulības pārkāpšanu, neieredzēšanu ar nogalināšanu, skaudību ar zādzību, bet sīku mājas tirāniju ar despotismu (1.Sam. 16:7; Mat. 5:27-28; 1.Jņ. 3:15).
Vai tāpat nav mums? Dzirdot kāda atzīšanos un nožēlu, savā sirdī mēs, iespējams, nosodām, nedomājot, ka pareizāk būtu sekot viņa piemēram un izdarīt to pašu. Bet nē! Mēs uzskatām, ka grēki ir kādiem citiem, bet ne mums. Tā nodomājot, pat neapjaušam, ka esam sagrēkojuši pret To Kungu, apsūdzot Viņu par meli jo, „Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli...” (1.Jņ. 1:10). Ja mums liekas, ka esam nevainīgi un mums nav nekas, ko sevī mainīt, tas nenozīmē, ka mums nav grēku, mēs tos vienkārši neredzam. Jo ne velti Dieva Vārds saka: „...nav neviena taisna, it neviena” (Rom. 3:10).
Galvenā iezīme, kas raksturoja farizejus, bija liekulība, tātad, uzvedība, kas piesedza nepatiesumu un ļaunprātību ar tiešu un liekulīgu labdarību, vai, vienkārši sakot, tieksme parādīt sevi tādu, kāds tu nemaz neesi. Jaunajā Derībā liekulis un svētulis – tas ir divkosīgs cilvēks, kurš, uzskatot sevi par dievbijīgu un taisnu, pats, to nemaz nezinot, slēpj savu neganto būtību zem pazemības maskas un ārišķīgas svētulības.
Dievs necieš liekulību. Savas zemes dzīves laikā, Kristus nerimtīgi apsūdzēja farizejus šajā grēkā, saucot viņus par akliem ceļa rādītājiem, nobaltētiem kapiem un odžu dzimumu (Mat. 23:24, 27, 33). Liekuļus mūsdienās var sastapt it visur: ģimenēs, draugu un radu lokā, skolā, darbā, biznesā, politikā un, diemžēl, baznīcā.
Tāpat kā citu grēku gadījumos, šo netikumu mēs ātri ieraugām citos, bet nepamanām sevī. Ja būsim godīgi pret sevi, tad ir jāatzīstas, ka, komunicējot ar citiem cilvēkiem, mēs sevi pasniedzam no labākās puses, un bieži sev liekamies tādi, kādi patiesībā nemaz neesam. Tas tā ir ne tikai mūsu miesas dzīvē, bet arī garīgajā dzīvē. Piekritīsiet taču, ka, atnākot uz dievkalpojumu, mēs apzināti vai neapzināti spēlējam paraugkristieša lomu, cenšoties sevi rādīt kā apmierinātus, priecīgus, atsaucīgus, komunikablus, kaut patiesībā dvēselē viss izskatās pavisam savādāk. Mēs liekuļojam ne tikai uzvedībā, bet arī svētrunās, liecībās un kopīgajā dziedāšanā, izsakot vārdus, kuri absolūti neatbilst īstenībai.
Citos cilvēkos pamanot liekulību, mēs apvainojamies un kļūstam neiecietīgi, nemaz nepadomājot, ka paši neesam ne par kapeiku labāki. Runājot par kādu, ka viņš ir liekulis un dara visu tikai, lai parādītos labāks nekā ir, vai nebūtu labāk pašam nostāties Dieva Vārda spoguļa priekšā un godīgi izanalizēt savus darbības un rīcības motīvus? Būtu tikai taisnīgi un augstsirdīgi nesteigties norādīt uz citiem, bet pagriezt savu rādītājpirkstu pret sevi.
Farizeji daudz ko darīja, tā sakot, „lai izrādītos”, bet vai tieši to pašu nevar novērot pie mums? Ar ko mēs esam labāki par viņiem, ja mūsu ārējais izskats, veids kā uzvedamies, apģērbs un viss izskats ir vērsts uz to, lai atstātu vajadzīgo iespaidu uz citiem. Tā nu nākas atzīt, ka katrā no mums sēž liekulis, tikai vienā lielāks, bet citā mazāks.
Bez liekulības, farizejiem piemita garīga lepnība un augstprātība. Viņi paaugstinājās pār citiem, salīdzinot sevi ar viņiem. Viņiem likās, ka uz parasto cilvēku fona viņi ir tie taisnie. Tādēļ farizejs templī teica tos vārdus: „...es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks” (Lk. 18:11). Kaut gan, spriežot pēc ārējām pazīmēm, varbūt tā arī bija, bet cik šī „patiesība” ir atbaidoša. Cik pārākuma apziņas, pašpaļāvības un pašcildināšanas skan šajos, liekas „patiesajos”, bet tajā pat laikā melīgos vārdos! Melīgi tādēļ, ka paša raksturojums bija tikai ārēji redzamā uzskaitījums, bet iekšējais, kas atklāts tikai Dievam, viscaur bija satrūdējis. Par ko Jēzus ir teicis tā: „Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības” (Mat. 23:27-28). Tā nu, salīdzinot sevi ar citiem, ņemsim kā atskaites punktu tos, kuri ir labāki par mums nevis sliktāki. Tad nebūs iespējas pašam tīksmināties un būt apmierinātam ar sevi.
Vēl farizejiem bija raksturīga aplama sirdsapziņas nomierināšana, kas pamatojās garīgajā izcelsmē, izejošā no Ābrahama un dodot viņiem tiesības saukties par viņa bērniem. Norādot uz to, Jānis Kristītājs teica, ka Dievs no akmeņiem var radīt Ābrahamam bērnus(skat. Mat. 3:9). Tieši tāpat tas notiek arī šodien. Vieni mierina sevi ar domu, ka kādreiz ir nožēlojuši grēkus, tātad – tiks Debesīs, neskatoties uz to, kā izskatās un ir nodzīvota vēlākā dzīve. Citi ir pārliecināti par savu glābšanu tādēļ, ka ir stājušies derībā ar To Kungu, iestājoties kādā kristīgā draudzē. Trešie ir mierīgi, jo viņi ir kristīti garā un runā citās mēlēs; ceturtie – ka ievēro sabatu; piektie tādēļ, ka ir piedzīvojuši īpašas svētības, atklāsmes, pravietojumus vai redzējumus.
Tā domājot, mēs aizmirstam, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Viņš mīl katru, kurš rīkojas taisnīgi un kuram piemīt dvēseles cēlsirdība, kāds bija, piemēram, pagāns Kornēlijs, un kādi mēdz būt, jāatzīst, cilvēki no pasaules. Tā nu nelielīsimies ar to, ka esam Dieva bērni, atceroties Svēto Rakstu vārdus: „Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir” (1.Jņ. 3:2).
Vēl viena farizeju īpašība bija pašpietiekamība – paļaušanās uz saviem dabiskiem tikumiem; spēju mīlēt, piedot, paciest, saglabāt sevi tikumīgā šķīstībā, ziedot Dieva darbam un palīdzēt citiem. Tas viss ir pilnīgi pareizi un ļoti labi. Tas Kungs nav pret tādām lietām, Viņš ir pret paļaušanos uz tām, vēloties, lai mēs ceram tikai uz Viņu.
Farizejiskums izpaužas arī ārējā dievbijībā un ārišķīgā svētulībā, kuras atklājas ne tikai caur atbilstošu apģērbu un uzsvērti pazemīgu uzvedību, bet arī caur garām, pompozām, ārišķīgām lūgšanām, aprēķinātām tā, lai pievērstu klātesošo uzmanību. Atcerieties, ko šajā sakarā teica Jēzus un kā Viņš viņus novērtēja? „Un, kad jūs lūdzat Dievu, nedariet tā kā liekuļi, jo tie mēdz sinagogās un ielu stūros stāvēdami Dievu lūgt, lai ļaudīm rādītos. Patiesi Es jums saku, tiem jau ir sava alga... Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti... Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! ...liekuļojat ar garām lūgšanām; tāpēc jūs saņemsit ļoti smagu sodu” (Mat. 6:5,7 un 23:14).
Lūgšanas ir svarīgākais veids, kā cilvēks komunicē ar Dievu. Šī brīnumainā saruna turpinās visu mūsu mūžu. Lūgšanās ir jābūt slavai un pielūgsmei, pazemīgai grēku nožēlai ar lūgumu piedot, un pateicībai par saņemto apžēlošanu, kā arī lūgumi un aizlūgumi par sevi un citiem cilvēkiem. Bet ir svarīgs lūgšanas motīvs. Viena lieta ir, ja lūdzējs dara zināmas savas vajadzības, apzinoties pilnīgu atkarību no Dieva, pazemībā atzīstot savas kļūdas un kritienus, paužot savu ticību Viņa žēlastībai, mīlestībai un piedošanai. Bet pavisam cita, ja ar savu lūgšanu visiem demonstrējam savu svētulību, Dieva īpašo attieksmi pret mums un sasniegto svētumu un taisnumu. Protams, mums ir jālūdz Dievam tas, kas ir saskaņā ar Viņa gribu, bet nevajag domāt, ka uz Viņu iedarbojas mūsu garīgā pompozitāte un svinīgums.
Dievs necieš liekvārdību un neieredz daudzvārdību. Kādēļ? Mateja evaņģēlijā 15:8 par to ir teikts tā: „...šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis”. Mana reliģija, tradīcijas, jēdzieni, nolikumi un pat lūgšanas neiepriecina Dievu un neapmierina Viņu līdz tam brīdim, kamēr ar Viņu nesāk runāt mūsu gars. Ārēja dievbijība Dievam nav vajadzīga. Viņam ir dārga intīmi tuvā komunikācija ar mums. Lūgšana – tie nav tikai vārdi, bet īpašs mūsu gara stāvoklis, kad Dievs caur Savu Svēto Garu komunicē ar dvēseli. Lūk, kādēļ lūgšanās vajag izvairīties no daudzvārdības, liekvārdības un izrādīšanās, ko tik ļoti neieredz Tas Kungs. Ne velti taču ir rakstīts: „Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti! Tad nu netopiet tiem līdzīgi...” (Mt. 6:7-8).
To pašu var teikt arī par gavēni, ko īpaši uzsvēra farizeji. Pievērsiet uzmanību, ka, uzskaitot savus nopelnus un vērtību, tas no viņiem, par kuru runā evaņģēlists Lūka, pirmkārt, nosauc tieši šo, sakot: „Es gavēju divreiz nedēļā...” (Lk. 18:12). Te mēs redzam, cik lielu nozīmi viņš gavēšanai piešķīra.
Nav nekādu šaubu, ka gavēnim noteiktos mūsu garīgās cīņas brīžos un iekšējā dzīvē ir svarīga loma un tas var būt kā liela palīdzība. Tas attiecas, piemēram, uz lūgšanu par okulti saistītām dvēselēm, par slimajiem, no ticības atkritušiem utt., taču pārvērst to par obligātu un pat rituālu daļu mūsu kalpošanā Dievam arī nav pareizi. Jo farizeji daudz gavēja, bet tomēr piesita krustā Kristu. Ir ticīgie, kas šo jautājumu liek gandrīz par stūra akmeni, dažreiz nonākot līdz pat fiziskam spēku izsīkumam, ko velns var ļoti prasmīgi izmantot. Gavēnis, kas tiek turēts vairāk tādēļ, lai izrādītos citiem īpaši garīgs, ir nekas cits, kā liekulība, par ko lieliski ir teikts Mateja evaņģēlijā 6:16-18.
Svarīgi ir atcerēties, kā reaģēja Jēzus, kad Jāņa mācekļi vērsās pie Viņa ar jautājumu: „...Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?” Uz to Viņš tiem atbildēja ar vārdiem, kas vedina uz pārdomām: „Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs” (Mat. 9:14-15). Rodas jautājums: „Vai tik mana dvēsele nav pazaudējusi Līgavaini, ka tai visu laiku vajag gavēt?” Te nu jāsaka, ka dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka tie, kas pa labi un kreisi visiem iesaka gavēt, paši nemaz tā nesteidzas to darīt. Svarīgāk ir nedot barību grēkam, nevis savam kuņģim.
Cilvēku ārēja dievbijība Dievu neapmierina un neko Viņam nenozīmē. To varam redzēt sekojošos Viņa vārdos: „Ko lai Es tev daru, Efraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd” (Hoz. 6:4). Kaut ko līdzīgu lasām arī Jaunajā Derībā: „Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta. Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu” (Jēk. 1:26-27). Dievs no saviem bērniem gaida patiesu, nevis izrādīšanās svētumu, tas spēj atstāt iespaidu uz cilvēkiem, bet tikai ne uz Dievu.
Tā kā farizeji bija Dieva tautas līderi, viņiem bija ļoti raksturīga uzpūtība, mākslots svinīgums un slavas, atzinības, goda meklēšana. To neieredzot, Kristus viņus raksturoja tā: „Tie mīl mielastos sēdēt goda vietās un sinagogās pirmajos krēslos, un ka ļaudis tirgus laukumos tos sveicina un sauc par rabi” (Mat. 23:6-7).
Vai pazīstam to? Dažreiz pietiek paskatīties uz tagadējās Dieva tautas vadoņu sejas izteiksmi un lepno gaitu, lai saprastu, kas ir viņos un no kā viņi dzīvo. Salīdzinoši nesen viens no tādiem vadītājiem nekautrējoties pats sevi pasludināja par vecāko bīskapu, pieprasot šim titulam atbilstošu goda došanu. Kas attiecas uz jautājumu par „cīņu par portfeļiem”, tad šī kristīgo baznīcu problēma ir pazīstama daudziem. Tikai ir dīvaini, ka šādi Svēto Rakstu zinātāji nez kāpēc aizmirst visiem zināmos Svēto Rakstu vārdus: „...un kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mat. 23:12).
Nākamās farizejisma izpausmes mūsos ir lielīšanās un savas tikumības uzsvērta demonstrēšana, un patvaļīga sevis uzskatīšana par pazemīgu un gudru. Ir kristieši, kuri, patiesi, dara cilvēkiem daudz laba un nodod sevi kalpošanai Tam Kungam, taču viņi tik bieži un daudz par to runā, ka viņu lielīšanās un savas tikumības uzsvērta demonstrēšana rada pretestību un atbaida. Ne velti Kristus atgādināja: „Sargieties, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva Debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās” (Mat. 6:1-4).
Šos Pestītāja vārdus mēs, kristieši, protams, labi zinām, taču, kad lieta nonāk līdz mums pašiem, tad nez kādēļ absolūti aizmirstam. Mūsu „ES” pieprasa atlīdzību un godināšanu. Mēs tiešā veidā to apstiprinām, kad citiem dzirdot uzskaitām savus ziedojumus un labos darbus.
To pašu var teikt tad, kad patvaļīgi sevi uzskatām par pazemīgu un gudru, – demonstrējot savu liekulīgo pazemību ar mērķi pievērst sev uzmanību kā uz patiesu Dieva bērnu. Mūsu laikos var satikt ne mazums ticīgo, īpaši sievietes – kristietes, kuras ļoti mīl uzsvērt savu niecīgumu un pazemību. Parakstoties viņas pat vēstulēs neaizmirst uzrakstīt: „tava vismazākā māsa Tai Kungā...”. Bet pamēģini tādu „vismazāko” aizķert kādā sāpīgā vietā, tad uzreiz kļūsi par šīs „pazemības” un „mazuma” liecinieku. Viņa uzreiz parādīs savu īsteno seju un nepavisam ne mazo „ES”.
Patiesi pazemīga gudrība ir lieliska īpašība. Tā mums vajadzētu staigāt sava Dieva priekšā. Bet, ja tas ir mākslīgs un uzsvērts – tas atbaida.
Tāpat viens no otra atšķiras patiess un viltus taisnīgums, pēdējais ietver sevī arī paštaisnumu. Patiess taisnīgums ir pilnība it visā un absolūts bezgrēcīgums. Pilnā mērā to var attiecināt tikai uz Kristu. Kas attiecas uz mums, cilvēkiem, tad vienīgais Dievam pieņemamais taisnīgums, ir pilnība, kura no Dieva tiek piedēvēta tiem, kuri ir pieņēmuši Viņa Dēlu par savu Glābēju un Pestītāju un dzīvo saskaņā ar Svētiem Rakstiem. Tikai tur, kur būs īstena ticība, būs arī praktiskais taisnums, kas ir aprakstīts Jēzus kalna sprediķī.
Melīgs taisnums un arī paštaisnums ir uzpūsts taisnīgums, kas nesaskan ar patiesās dzīves saturu. Pasaules cilvēku vidū ir teiciens, kas tiek izmantots, lai pasmietos par kādu: „Gan dzer, gan maukojas, bet tēlo nevainīgo”. Līdzīgi var notikt arī ar ticīgiem cilvēkiem, kuri ikdienas dzīvē visu laiku pārkāpj Dieva likumu un nedzīvo tā, kā māca Bībele. Bet dievkalpojumos un kristiešu vidū visādi demonstrē savu „taisnumu”.
Tieši tā rīkojās farizeji. Viņu taisnīgums bija tikai kā mantija. Ar ārēju svētulību viņi slēpa savu iekšējo netīrību. Neskatoties uz visiem dievbijīgajiem noteikumiem, kurus viņi cītīgi pildīja, viņi bija līdzīgi skaisti nokrāsotiem kapiem, kuru iekšienē atrodas mirušas miesas. Lūk, tādēļ, vēršoties pie Saviem sekotājiem visos laikos, Kristus teica: „Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā” (Mat. 5:20).
Ļoti stingrs brīdinājums! Bet mūs tas nez kāpēc nemaz nebiedē, un mēs turpinām mierīgi dzīvot tālāk, esot apmierināti ar savu reliģiozitāti un svētulību.
Svētulība – tā ir cītīga reliģiozu priekšrakstu pildīšana. Sekošana tiem ir ticīgam cilvēkam raksturīga. Viens pazīstams teologs ir teicis: „Cilvēkam var piederēt tonnām svētulības, bet nebūt ne grama glābšanas”. Tas patiešām tā ir. Ne ar kādām ārējām savas kristīgās ticības izpausmēm nav iespējams panākt ieiešanu mūžīgajā Dieva klātbūtnē. Tādēļ nav jēgas citiem uzspiest savas svētulības stilu.
Kas attiecas uz reliģiozitāti un reliģiju, tad tām ir divi skaidrojumi. Šī vārda vispārējā izpratnē, par reliģiju sauc garīgu priekšstatu kopumu, kas pamatojas uz ticību pārdabisku spēku un būtņu eksistencei (Dievs, dievi, dēmoni, gari), un tie ir pielūgsmes objekti. Tverot šo vārdu dziļāk, reliģija – tā ir izveidojusies nesatricināma pārliecība, bezierunu uzticība kādai idejai, principam, tikumības likumam vai vērtībai. Un tieši par to mēs parunāsim. Reliģiozitāte ir dedzīga sekošana kāda garīga novirziena baznīcas mācībai, stingri ievērojot visus tai piederošos likumus, priekšrakstus, nolikumus un kārtības.
Starp reliģiozitāti un īstenu garīgumu ir milzīga atšķirība. Kāds gudrs cilvēks to ir raksturojis šādi: „Reliģioza personība seko savas baznīcas mācībai, bet garīga personība seko savas sirds pavēlēm”. Nav šaubu par to, ka To Kungu vairāk interesē mūsu ticības garīgie aspekti, nevis mūsu reliģijas dogmatika.
Dievs vēlas, lai mēs sekotu ne reliģijai, kuras burts nokauj, bet Viņam kā Personībai. Velns toties ar prieku savu ļauno mērķu sasniegšanai izmantos reliģiju. Atcerieties kaut vai krusta karu reliģiozo fanātismu, kad Dieva vārdā tika nogalināti tūkstoši un miljoni cilvēku. Reliģija ir ne tikai cietsirdīga un prasīga pret citiem, bet vēl arī akla. Kā piemēru varam paņemt 50. Psalmu: „Bet bezdievim Tas Kungs saka: „Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu ienīsti pamācību un laid Manus vārdus pār galvu?” (Ps. 50:16-17). Neskatoties uz visām zināšanām Dieva likumos, vai, runājot mūsdienu valodā, esot labam teologam, Tā Kunga acīs vari palikt grēcinieks.
Reliģiozā fanātismā nav nekā dievišķa, tādēļ, ka tas ir piepildīts ar varmācību. Bez mīlestības uz Dievu un cilvēkiem reliģija kļūst par tukšu ceremoniju, kurai nav nekādas nozīmes.
Reliģija bez mīlestības bija galvenais iemesls daudzām ciešanām uz zemes. Tā kurināja mocekļiem sārtus, dzemdināja inkvizīcijas mocības, lika cilvēkiem kļūt par nodevējiem. Atcerieties tās upurus – Savonarola, Džordano Bruno, Jans Huss un citus viņiem līdzīgus, tad kļūs skaidrs, uz ko tā ir spējīga. Reliģija bez mīlestības nav spējīga apstādināt strīdus un asinsizliešanas daudzās pasaules zemēs. Naida dēļ katru dienu tiek izlietas asinis, cīnoties vienai reliģiozai grupai pret otru. Reliģija bez mīlestības piesita krustā Jēzu Kristu. Ne jau bezdievji Viņu nodeva krustā sišanai, bet tie, kas ticēja Tam Kungam. Patiesas mīlestības nepietiekamība kristiešu vidū un vienotības trūkums ticīgo starpā ir iemesls tam, ka cilvēki, kuri nezina Dievu, šaubās par kristīgās ticības patiesumu.
Kristus piedzīvoja apsmieklu no grēciniekiem, bet šodien kristieši, kuri sludina reliģiju bez mīlestības, ņirgājoties Pestītājam pievieno vēl vairāk ciešanu. Kādreiz Dāvids lūdza Dievu tā: „Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Ps. 139:23-24). Ja šī lūgšana kļūtu par katra cilvēka, kurš uzskata sevi par kristieti, lūgšanu Dievam, tad evaņģēliskā patiesība spoži atmirdzētu pār visu pasauli.
Visur, kur parādās reliģija bez mīlestības, ārēja dievbijība un sausa reliģiozitāte, tur noteikti ir formālisms, kalpošana burtam un garīgs aklums.
Saskaņā ar krievu valodas skaidrojošo vārdnīcu formālisms nozīmē ārējās formas ievērošanu, radot kaitējumu lietas būtībai. Šis jēdziens ir kopīgs apzīmējums visiem tiem novirzieniem, kuri kā pašu svarīgāko uzskata formu un ārējo noformējumu. Kristietības praksē tas izpaužas kā formāla dievkalpojumu novadīšana pēc pieņemtās kārtības, kas izveidojusies daudzu gadu garumā kā tradīcija.
Jēzus atmaskoja farizejus viņu formālo dievkalpojumu dēļ, jo viss aprobežojās ar ceremonijām bez kādām dzīvības pazīmēm. Bet vai tieši tāpat tas neizskatās pie mums, mūsdienu kristiešiem? Vai tad formālisms, paviršība, liekulība un nepatiesums slavēšanā un kalpošanā Tam Kungam nav kļuvis par mūsdienu Dieva bērnu normu? Cik reizes, atgriezušies no dievkalpojuma, mēs jūtamies tukši un garīgi izsalkuši? Ārēji dievkalpojumā liekas viss bija kārtībā. No katedras skan svētrunas, saskaņoti dzied koris, tiek lūgtas pierastās lūgšanas, tikai tas viss ir bez dzīvības un Svētā Gara spēka. Tā rezultātā patiesas dvēseles, atrodoties baznīcā, vaid un mokās, jo jūtas iztukšotas, it kā atrastos garīgā tuksnesī. Būdamas neapmierinātas, tās sāk pāriet no vienas baznīcas uz kādu citu, lai meklētu dzīvu Vārdu. Taču tikai nedaudzi atrod to, pēc kā alkuši, un apmulsumā apstājas, nezinot, ko viņiem darīt tālāk.
Galveno reliģiskās mācības principu un ideju apkopojumu Bībelē sauc par likumu. Vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt arī kādas reliģijas noteikumu un nolikumu kopumu. Par burta kalpu sauc cilvēku, kurš ne tikai pats stingri ievēro likumus, bet arī uzmanīgi seko, lai to darītu citi. Bet burta kalpība ir izkropļota paklausība likuma burtam, kas nespēj aizdegt patiesu vēlēšanos dzīvot patiesībā. Tā norāda uz cilvēka nepārtrauktiem centieniem izpelnīties Dieva labvēlību. Ar likuma ievērošanu viņš mēģina iegūt svētumu un taisnošanu. Tāda pieeja izkropļo motivāciju un mērķus, uzskatot labos darbus ne tik daudz par dabisku Dieva mīlestības izpausmi mūsos, bet kā paņēmienu, lai iegūtu Dieva labvēlību.
Burta kalpība izpaužas dažādos veidos. Vienā gadījumā tā izpaužas kā stingras prasības pret citiem, lai tie ievērotu kaut ko, ko kāds uzskata par pareizu. Tā farizeji domāja, ka viņu izcelsme no Ābrahama ir pietiekoša, lai Dievs būtu ar viņiem apmierināts. Viņi uzskatīja, ka katru dienu, ievērojot baušļus, dara sevi Dievam tīkamus. Burta ievērošana viņiem izpaudās pat ārēji, nēsājot īpašu apģērbu un pieres pārsējus ar vārdiem no Talmuda. Viņi piešķīra lielu nozīmi sīkumiem, pie tam atstājot novārtā vissvarīgāko.
Jūdaisma piekritējiem burta kalpība izpaudās prasībā noteikti apgraizīties, bez kā, pēc viņu domām, cilvēks nevar iemantot Dieva žēlastību. Tradīciju sargātājiem pirmajā vietā bija viņu reliģijas rituālu un svētku ievērošana. Pret cilvēku pievienotajām tradīcijām viņi attiecās kā pret daļu no Dieva dotajiem likumiem un pieprasīja sekot tām, tādā veidā sasaistot cilvēku sirdsapziņu.
Tieši uz to norādīja Kristus, sakot: „Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat” (Mat. 23:24). Ods bija vismazākais no nešķīstajiem dzīvniekiem, bet kamielis – pats lielākais. Farizeji bija ļoti sīkumaini, piemēram, tādā lietā, kā desmitās tiesas pienešana no dārzā izaudzētajām garšu zālēm, taču absolūti akli pret tādiem lieliem grēkiem kā negodīgums, liekulība, cietsirdība un skopums.
Te gribētos piebilst, ka lietojot teicienu „burta kalpība”, neskatoties uz izteikti negatīvo nokrāsu, tas ne vienmēr tiek lietots pareizi. Piemēram, šodien šo apzīmējumu lieto arī tad, kad ir runa par stingrām morāles prasībām, kuras mums pieprasa Bībele. Šajā gadījumā jebkādi mēģinājumi aizliegt kādas kristietim nepieļaujamas uzvedības formas, tiek apzīmogoti ar burta kalpības zīmogu. Nevajag aizmirst, ka Jaunajā Derībā ir daudz baušļu, kurus, no mūsu skata punkta raugoties, arī varētu nosaukt par burta kalpību, jo tajos ir skaidri un nepārprotami aizliegumi. Atšķirība ir tā, ka tie nav doti kā likumi, kurus pārkāpjot draud sods, bet kā pamācības, kas Dieva tautu ved taisnīgumā. Ja visatļautības mīļotāji Bībelē noteiktās morāles normas sāk apzīmogot ar burta kalpības zīmogu, tas runā par viņu iecietību pret grēku un attālināšanos no bibliskiem nolikumiem.
Vēl farizeji bija pazīstami ar to, ka pie Dieva baušļiem pievienoja neskaitāmus cilvēku nolēmumus un nolikumus. Blakus Dieva Vārdam viņi nolika savu kārtību un tradīcijas, pieprasot, lai citi tās pildītu. Jēzus to atklāti atmaskoja, paskaidrojot mācekļiem un tautai, ka tādā veidā viņi „...sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.” (Mat. 23:4).
Sen vairs nav farizeju, bet šī farizejiskā pieeja garīgajai dzīvei vēl šodien ir dzīva. Daudzus dažādus savas baznīcas nolikumus mēs nekurnēdami pildām, aizmirstot par galveno – mīlestības likumu, ko mums devis pats Dievs! Cik bieži sekošana kārtībai un tradīcijām, kas raksturīgas mūsu konfesijai, kļūst par mūsu pareizības mērauklu, kaut par to nav ne vārda Svētajos Rakstos! Milzīgs daudzums prasību ir pret tās vai citas baznīcas locekļiem no viņu denominācijas viedokļa, par ko Bībelē nekas nav teikts. Kā neapstrīdama Dieva patiesība tiek pasniegts tas, kas ir cilvēku izdomāts. Absolūti tiek aizmirsts stingrs brīdinājums, kurš saka: „...ja kas tiem (grāmatas vārdiem) ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā” (Atkl.gr. 22:18).
Atsevišķu Svēto Rakstu tekstu piemērošana saviem uzskatiem un pārliecībai, ir ļoti bīstama, jo noved pie dažādām novirzēm un maldu mācībām. Šāda zaimojoša attieksme pret Dieva Vārdu, skaidrojot un interpretējot to par labu savai sapratnei, agri vai vēlu ņem nelabu galu. Vecajā Derībā Israēla tautai tika dots brīdinājums, kurš ir ļoti aktuāls arī mums, šo laiku kristiešiem: „Uzmanieties, lai jūs rīkotos tā, kā Tas Kungs, jūsu Dievs, jums ir pavēlējis, un neatkāpieties nedz pa labi, nedz pa kreisi!” (5.Moz. 5:32).
Diemžēl, tieši šī ir mūsdienu kristīgo draudžu slimība. Tām ir ļoti raksturīgi no vienas galējības krist otrā. Vienos un tajos pašos jautājumos vieni Dieva bērni var kaut ko pilnībā noliegt, bet citi to pašu ņemt un likt par savas mācības stūrakmeni. Ir apbrīnojami, cik viegli var apiet Dieva baušļu pildīšanu, par kuriem Bībele runā tieši un „pierakstīt” to, kas tajā vispār nav. Gandrīz it visur var saskarties ar piemēriem, kuri apstiprina šādu pieeju garīgai dzīvei.
Kādai kristietei, kura nomainīja dzīves vietu un vēlējās kļūt par tās pašas konfesijas draudzes locekli jaunajā vietā, tika pateikts: „Mūsu lūgšanu nama vestibilā ir piekārts mūsu noteikumu un kārtības saraksts. Izlasiet tos, un ja jūs neesat ar mieru bez ierunām tos pildīt, tad nevarat kļūt par mūsu draudzes locekli”.
Šis mācītāja nosauktais saraksts ietvēra sevī visdažādākos priekšrakstus, kas attiecās uz uzvedību, apģērbu, galvas apsegšanu, sapulču zāles vietu sadalījumu vīriešiem un sievietēm, Svētā Vakarēdiena kārtību, utt. To visu izlasot, sieviete nolēma, ka nekļūs par šīs draudzes locekli, bēdīgi piemetinot, ka vēlas kalpot Tam Kungam, nevis cilvēku tradīcijām, nolikumiem un izpratnei.
Protams, nav obligāti jābūt izkārtiem šādiem noteikumiem, bet nerakstītie likumi parasti eksistē. Un ja kāds nevēlas tos pieņemt, izvairoties no to pildīšanas, agri vai vēlu saskarsies ar problēmām. Protams, tas nebūt nenozīmē atteikšanos no baznīcas disciplīnas ar visiem tās sodiem un aizrādījumiem. Taču ir ļoti svarīgi, uz kādiem pamatiem tā ir būvēta: uz dievišķiem vai cilvēciskiem. Jo nereti tieši cilvēciskā sapratne un desmitgadēs izveidojušās tradīcijas, kas saistās ar tās vai citas konfesijas īpatnībām, nosaka noliktās kārtības veidu un formu.
Un ne tikai. Dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka, izmantojot disciplinārās metodes kārtības uzturēšanai baznīcās, tiek ļaunprātīgi pielietota vieta no Svētajiem Rakstiem: „...ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs...” (Mat. 18:18). Zem šī piesega dažās baznīcās un draudzēs tiek apstiprināti likumi un nolikumi, zem kuriem dvēseles slāpst un vaid. Jēzus nekad cilvēkus nesasaistīja. Viņš vienkārši viņiem kaut ko piedāvāja un tad deva iespēju pieņemt lēmumu. Nedrīkst pieļaut, ka kāds uz mūsu kakla liktu cilvēcisko likumu jūgu. Ir jāturas tikai pie tā, par ko runā Svētie Raksti.
Te vēl būtu jāpiemetina, ka daži sludinātāji, skaidrojot Dieva Vārdu, pārveido un piemēro to par labu savai sapratnei, nerēķinoties ar Bībeles brīdinājumu, kurš saka: „Visi Dieva Vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti.... Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!” (Sal.pam. 30:5-6).
Reliģiozitātei, formālismam un burta kalpībai ir ļoti raksturīgs garīgais aklums un ar to saistīta šaura domāšana, apsēstība un aprobežotība. Kā zināms, aklums nozīmē redzes trūkumu. Pārnestā nozīmē – tā ir nespēja un nemācēšana kaut ko saprast un būt skaidrībā par kaut ko, pareizi spriest par kaut ko. Garīgais aklums ietver sevī nespēju saskatīt Dieva patiesību tālāk par ierobežotiem priekšstatiem un iesīkstējušiem jēdzieniem. Tas ir bīstams tādēļ, ka padara ne vien paštaisnu, bet arī nesaticīgu, stingru, nežēlīgu: par cilvēku ar augstām prasībām pret citiem.
Ne velti Jēzus farizejus sauca par akliem vadoņiem. Tā Viņš atsedza viņu garīgo aprobežotību un neīstumu, kas izpaudās vispirms viņu priekšstatos un saprašanā. Viņi nevarēja Kristu pieņemt kā ilgi gaidīto Mesiju tikai tādēļ, ka veids, kādā Viņš atnāca, neiekļāvās viņu priekšstatos, kuri bija veidojušies gadu simtos. Nespējot ticēt, viņi pienagloja Golgātā pie krusta To, Kuram nesatricināmi ticēja un Kuru ar tādu nepacietību gaidīja.
Kristiešu vidū arī šodien notiek kaut kas līdzīgs. Nespēja pieņemt to, kas neiekļaujas viņu garīgo patiesību skaidrojumos, padara cilvēkus, kuri pielūdz vienu un to pašu Dievu, par idejiskiem ienaidniekiem. Šie strīdīgie jautājumi ir, piemēram: sapratne par piedzimšanu no augšienes, par piepildīšanos ar Svēto Garu, par izredzētību un par pestīšanas neapšaubāmību. Tādēļ Dieva bērni nespēj savstarpēji saprasties un tātad arī nevar vienoties savā starpā, nevēloties apšaubīt savu doktrīnu. Tajā pat laikā pilnīgi aizmirst, ka Dieva patiesība ir tikai viena, un tā cilvēkus apvieno nevis šķeļ. O, kaut tikai šis vien liktu kristiešiem uzdot sev jautājumu: „Kas tā ir par patiesību, pie kuras es tik stingri turos, ja tā mani atdala no tiem, par kuriem, tāpat kā par mani, ir miris Kristus?” Nedrīkst aizmirst, ka tās konfesijas nosaukums, kurai mēs piederam, lai cik pareizs tas neliktos, itin neko neliecina par mūsu personīgo garīgo stāvokli.
Ja mēs uz brīdi, atliekot malā savus „pareizos” uzskatus, ieklausītos citos cilvēkos, tad ātrāk atrastu to, ko tik neprātīgi meklējam. Piemēram, Osvalds Čembers uz vienu no jautājumiem, kas interesēja daudzus kristiešus, atbildēja tā: „Vienīgā Svētā Gara klātbūtnes pazīme cilvēkā ir viņa spēcīgā līdzība ar Jēzu un visa tā prombūtne, kas neizskatās pēc Viņa”.
Ļoti vienkāršs un uzticams kritērijs, lai noteiktu garīgumu, vai ne? Ja mēs uz to skatītos tā, tad daudz kas, ar ko daži kristieši lepojas un paaugstinās pār citiem, zaudētu nozīmi un vērtību.
Patiess kristietis netiek atpazīts pēc dievbijīga ārējā izskata, bet pēc Svētā Gara augļiem, par kuriem tiek runāts vēstulē galatiešiem 5:22 – pēc mīlestības, lēnprātības, kas izpaužas neatkarīgi no tā, kā pret viņu izturas: pēc pacietības vienmēr un visā, pat visekstrēmākajās situācijās, pēc sirdī dzīvojoša prieka Tai Kungā un pateicības Viņam, neatkarīgi no veiksmes zemes dzīvē, pēc neliekuļotas žēlsirdības pret visiem, pēc ticības, ko nevar izšaubīt nekādi apstākļi, pēc atturības no jebkādiem grēkiem, kārdinājumiem un kairinājumiem, ar ko ir pilna pasaule. Ja tā visa mūsos nav, tad mūsu ticības, spēju, dāvanu un piedzīvoto svētību vērtība ir visai apšaubāma.
Svētais Gars tērē ne mazums laika, lai atradinātu mūs domāt, ka visi, kas neredz lietas tā kā mēs, noteikti ir maldos. Tāds skatījums nevar būt no Dieva. Kontaktējoties ar citiem kristiešiem, nedrīkst zaudēt pacietību. Jo attiecībā uz mums Dievs parāda milzīgu pretimnākšanu un lielu pacietību, piedāvājot patiesību un glābšanu, bet nekad to neuzspiežot ar varu, rēķinoties ar brīvo gribu, ko Viņš mums ir devis. Tā arī mēs, nekādā gadījumā nedrīkstam ar varu uzspiest to, ko uzskatām par Dieva patiesību. Var gadīties tā, ka tas, par ko mēs cenšamies pārliecināt citus, beigu beigās var izrādīties nevis Dieva, bet mūsu „patiesība”. Katrs no mums var krist maldos. Mēs varam domāt, ka mūsu viedoklis ir pats pareizākais, un vienlaicīgi maldīties. Tādēļ nedrīkst turēt naidu un neieredzēt tos, kas jums nepiekrīt un kuriem ir cits priekšstats par ticību Dievam.
Tas Kungs teica: „Ejiet un māciet”, – tas nozīmē „veidojiet, audziniet mācekļus, pievērsiet viņus Man, bet ne savai izpratnei, uzskatiem, viedokļiem”. Bet mums, diemžēl, mēdz būt otrādi. Mēs nesam cilvēkiem nevis Dieva vēsti, bet savas mācības doktrīnas. Vedam viņus nevis pie Jēzus, bet uz mūsu baznīcu un konfesiju. Mācām turēties ne tik daudz pie Dieva baušļiem, cik pie mūsu denominācijas prātulām, tradīcijām un nolikumiem.
Nereti gadās, ka cilvēks, kaut ko piedzīvojot vai, kā viņam liekas, saņemot no Dieva atklāsmi, būvē uz tā savu teoriju un pat veselu mācību, būdams pārliecināts, ka sludina citiem Dieva patiesību. Žēl, bet atrodas daudz lētticīgo, kuri uzķeras uz šī āķa. Paiet gadi, desmitgades un pat gadu simti, līdz noskaidrojas, ka šis ziepju burbulis ir nekas cits, kā cilvēka iedomu un fantāzijas auglis, kas pasniedz vēlamo par reālu, īstu. Tā rezultātā nāk vilšanās un panīkums, kas ved pie izmisuma. Rodas iespaids, ka cilvēkam zem kājām pazūd garīgais pamats. Liekas, ka vairs nav, uz kā stāvēt, pie kā pieturēties. Dvēseles vaid un sauc, nezinot, kā tagad tālāk būvēt.
Salamana pamācību grāmatā divas reizes tiek rakstīts viens un tas pats pants, un tas skan tā: „Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē” (Sal.pam. 14:12; 16:25). Ja Dieva Vārds uzskata par nepieciešamu kaut ko atkārtot divas reizes, tad tas liecina par to, ka teiktais ir īpaši svarīgs un nozīmīgs. Tā bija arī Kristus laikā. Kad Kristus, pamācot savus mācekļus, kaut kam īpaši gribēja pievērst viņu uzmanību, Viņš arī izmantoja atkārtošanu: „Patiesi, patiesi Es jums saku...”. Bībelē, Sālamana pamācībās atkārtoti izteiktajos, augstāk minētajos pantos, tiekam brīdināti no kļūdas paļauties uz cilvēku spriedumu par to, kas ir un kas nav pareizi. Tas, kas kādam šķiet pareizi, galarezultātā var novest pie katastrofas garīgajā dzīvē. Tikai Dieva Vārds ir autoritāte un neapstrīdamā patiesība. Tādēļ, visi, kuri tam tic un seko, var būt pārliecināti par sava ceļa pareizumu un to, ka viņi nenomaldīsies.
Grāmatā par apustuļa Pāvila vēstulēm Donalds Gutri rakstīja: „Jebkuram neatkarīgam domātājam ir nepieciešama īpaša vīrišķība un Dieva žēlastība, lai pieņemtu, ka patiesība bez viņa var izvēlēties arī citus kanālus”. Gandrīz kā atkārtojot arī pazīstamais Dieva Vārda skaidrotājs un mūsu dienu Bībeles komentētājs, doktors Viljams Makdonalds raksta tā: „Lepojoties ar savu garīgumu un apgalvojot, ka tikai mūsu baznīcā tiek sludināta patiesība, mēs diemžēl aizmirstam, ka tas ļoti atgādina vienu no raksturīgākajām sektas iezīmēm, caur ko to vadītāji pretendē uz godu būt augstākās un vienīgās autoritātes ticības un morāles jautājumos. Viņi pieprasa bezierunu paklausību savām pavēlēm, cenšoties norobežot savus sekotājus no jebkādas saskares ar citiem uzskatiem un viedokļiem. No tā izriet, ka mums vajadzētu beidzot saprast, ka šaura, ierobežota domāšana un garīga aprobežotība vienmēr ir bīstamas, un mums vienmēr jābūt gataviem labo atzīt par labu, lai kur mēs to ieraugām. Nevienai kristīgai baznīcai vai denominācijai nav tiesības pasludināt, ka tikai tie ir patiesie Dieva kalpi un ka tikai viņiem pieder monopoltiesības uz patiesību”.
Nu ko, tam var tikai piemetināt, ka nav izslēgts, ka Dieva patiesība pa gabaliņam ir izkaisīta dažādās konfesijās, un neviena no tām nevar pretendēt uz to, ka tiktu saukta par pilnīgu. Īstena māceklība ir balstīta uzticībā Kristum, bet ne piesaistē kādam nolikumam vai ticībai. Mūsdienās ir populāra tendence personīgo ticību aizstāt ar kādu konfesionālo ticību. Tādēļ ir tik daudz cilvēku, kuri kalpo kalpošanai un tik maz, kuri kalpo Jēzum Kristum. Mums nav jāveido aksiomas, balstoties uz savu garīgo pieredzi, uzskatot, ka citiem arī ir jāiziet caur to pašu, caur ko esam gājuši mēs. Ļausim, lai Tas Kungs rīkojas ar mūsu tuvajiem tā, kā Viņš to uzskata par vajadzīgu. Jo katrai dvēselei Viņam ir sava, neatkārtojama, individuāla pieeja.
Ietiepība, aizstāvot savu viedokli, var traucēt Svētajam Garam izgaismot kaut ko citu. Ja mēs neatlaidīgi un pamatīgi turamies pie kādas savas „patiesības”, Tas Kungs nevar mums atklāt ko jaunu, tādēļ, ka mēs neesam spējīgi pieņemt to, ko Viņš vēlas mums teikt. Tādā veidā mēs paši sev atņemam Dieva svētības un to vērtīgo, kas veicina mūsu garīgo briedumu un tālāko pieaugšanu. Lūk, kādēļ katram patiesam un meklējošam kristietim vajadzētu būt garīgi elastīgam, un atbrīvoties no iesūnošanās, kura radusies labi izveidotajās tradīcijās un izpratnē.
Vēl ir svarīgi, ka mēs nevis sludinām Evaņģēliju, bet praktizējam to savās dzīvēs. Reiz Osvalds Čembers ir teicis: „Ja es sludinu patiesību, bet pēc tās nedzīvoju, es runāju nepatiesību par Dievu”. Šo domu turpinot, Kārlails ir rakstījis: „Gadsimtā, kur valda fakti, nekas tā neliecina par labu Dievam, kā svēta, Dieva bērna cienīga dzīve. Vārds iegūst spēku tikai tad, kad tam seko rīcība”. Lūk, kādēļ mums nepārtraukti jācenšas padarīt mazāku to bezdibeni, kas atrodas starp mūsu vārdiem un darbiem.
Mateja evaņģēlijā, runājot par farizeju un saduķeju raugu, Kristus ar to domāja ne jau maizi, bet viņu uzvedību un postošās doktrīnas. Evaņģēlists Lūka šo raugu sauc par ķecerību. Kaut farizeji apgalvoja, ka ievēro pašas mazākās Dieva Vārda detaļas, viņu paklausība bija ārišķīga un virspusēja, bet viņi paši bija ļauni un samaitāti. Un pat saucot šiem lepnuļiem un liekuļiem astoņas reizes „bēdas jums!”, Kristus arī tad palika pret viņiem līdzcietības un apžēlošanas pilns. Šajos bēdu pilnajos izsaucienos tika izteikts nevis lāsts, bet drīzāk nožēla par viņu garīgo aklumu un bēdīgo likteni. Šajā gadījumā teiciens „bēdas jums!” ir līdzīgs teicienam „ak, vai, tev!”, kas dod vēl kādu cerību. Lūk, kādēļ, ja šodien Tas Kungs atver mums acis uz mūsu farizejiskumu, tad tas nav tādēļ, lai ar šo lēmumu mūs apzīmogotu un atraidītu uz mūžīgiem laikiem. Viņš to dara tādēļ, lai mūs atbrīvotu no visādām reliģijas klapēm uz acīm un apstādinātu mūs mūsu nepatiesajās gaitās, lai cik pareizas mums tās liktos un aicina meklēt ceļu, par kuru ir teikts: „Un tur būs līdzens ceļš, ceļš, ko sauks par svēto ceļu. Nešķīstie tur nespers savu kāju, tas ir Viņa tautas ceļš, drošs ceļš, pat neprašas nevar tanī apmaldīties” (Jes. 35:8).
Ja mēs patiesi vēlamies atbrīvoties no farizeju gara, kas mūs ir sabojājis, tad mums ir karsti jāvēlas sevī uzvarēt uzskatu par to, ka mēs esam īpaši un nozīmīgi, jo tas ir nekas cits kā egoisms, kurš saīsina un iekaļ važās mūsu soļus garīgajā dzīvē. Šo aizņemtību pašam ar sevi var pazaudēt, tikai atdodot sevi Jēzus rokās un iemīlot Dievu un cilvēkus.