9.nodaļa
GRĒKI, KAS IR TIEŠS IZAICINĀJUMS DIEVAM

Dieva Tempļa apgānīšana, bet saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tie esam mēs, notiek caur grēku, kas nojauc mūsu aizsargsienu, un mūsu dzīvēs atveras durvis velnam. Par to mēs runājām visās iepriekšējās šīs grāmatas nodaļās. Taču ir kāds īpašs grēku paveids, kurš ir kā atklāta sacelšanās pret Dievu un tiešs izaicinājums Viņam. Pie šiem grēkiem pieder sekojoši: nepakļaušanās Dieva gribai, kurnēšana, elku kalpība, cilvēku pielūgsme, sevis dievišķošana, netradicionālā, jeb alternatīvā medicīna (visas okultās diagnostikas un ārstēšanas metodes, piesaistot tumsas spēkus: transcendentālā meditācija, hipnoze, joga, homeopātija, antropozofija, acu, jeb iridodiagnostika, ekstrasensorika un tā tālāk).

Nepakļaušanās Dieva gribai ir cilvēka iekšējās sacelšanās izpausme pret to, ko Dievs viņam ir paredzējis. Nevēloties darīt to, ko Debesu Tēvs mums ir plānojis, tādā veidā mēs demonstrējam savu neuzticēšanos Viņam un apšaubām Viņa providenci un gudrību.

Jebkāda Dieva gribas nepieņemšanas izpausme un jebkāds mēģinājums izmainīt Dieva nolikto notikumu plūdumu ir mūsu izaicinājums Viņam. Svētie Raksti teic, ka bez Tā Kunga gribas ne tikai mazputniņš neiet bojā, bet pat mats no mūsu galvas nenokrīt zemē. Tomēr mēs negribam pieņemt visu, kas pēc Dieva gribas notiek mūsu dzīvēs, jo vairāk tad, ja tas ir pretrunā ar mūsu vēlmēm un viedokli. Un tad sākas pretošanās Dieva iecerēm, mēģinot tās izmainīt, vai nu tas attiecas uz mūsu dzīvi virs zemes, miesas slimību vai negaidītu nāvi. Kaut mēs ļoti labi zinām, ka katram cilvēkam „būs reiz jāmirst” un no tā nevar nekur aizbēgt, mēs nespējam to pieņemt kā neizbēgamu, kad nāve mūs vai tuviniekus pārsteidz negaidīti un, pēc mūsu domām, priekšlaicīgi, it kā tā būtu mūsu daļa – nolikt laikus. Uzzinot par tuvojošos nenovēršamo galu, atrodoties pirmā šoka stāvoklī, mēs ar katru savas dvēseles šķiedru tam pretojamies un kliedzam Dievam „nē!”, pat neaizdomājoties, ka tā mēs Viņu izaicinām un neapzināti apsūdzam netaisnībā.

Vēl viens, pie tam pats izplatītākais grēks, kas ir kā izaicinājums Dievam, ir visiem mums labi zināmā kurnēšana, kuru mēs – cilvēki, pat par grēku neuzskatām. Kurnēšana – tā ir neapmierinātības, aizvainojuma paušana, tātad, pretošanās Tam Kungam un nepiekrišana tam, ko Viņš pieļauj un dara. Tātad – sacelšanās pret Viņa gribu. Kad aizdomājies par šī netikuma jēgu un nozīmi, kļūst baisi. Radība saceļas pret savu Radītāju, izsakot neapmierinātību par to, ko Viņš dara. Tā rīkojoties, mēs iejaucamies Dieva autoritātē, noliedzam Viņa neatkarību un suverenitāti, pārmetam tuvredzību, mīlestības trūkumu un pat, kā mums liekas, cietsirdību.

Kurnot mēs sūdzamies Dievam, ka mums kaut kā nav, bet tas, kas ir dots – nepietiekams, nevērtīgs un neinteresants. Mūsu vidū ir ne mazums cilvēku, kuri vienmēr un par visu ir neapmierināti. Viņi it kā meklē iemeslu, lai varētu aizkaitināties un būt neapmierināti. Viņiem viss ir ne tā: izskats nav pievilcīgs, spējas ne tādas, kā gribētos, gan ģimene, gan bērni – neiespējami un vīrs – neaizsniedzams, un sieva – sliktāk vairs nevar būt, veselība – nekāda, cenas veikalos pārāk augstas, ēdiens – neveselīgs un ūdens piesārņots, un darbs pārāk grūts, kolēģi neciešami, un māja ne tāda kā citiem, un kaimiņi pārāk nemierīgi, visi cilvēki neganti, un baznīca – varētu vēlēties labāku, un svētības arī nav pietiekoši, un laiks nejauks – te pārāk karsts, te auksts, un pati dzīve arī nepriecē... Viss ir briesmīgs, viss ir ne tā, viss krīt uz nerviem. Visi ir slikti, tikai viņi paši ir labi. Šie cilvēki nav vienkārši pesimisti, bet kaut kas vēl daudz sliktāks. Tieši par viņiem Jūdas vēstulē 1:16,19 ir teikts: „Tie ir kurnētāji, kas sūdzas par likteni un dzīvo savās kārībās... tie, kas nošķiras, laicīgi cilvēki, kam nav Gara”.

Šī neapmierinātība ar to, kas tev ir, cilvēkam ir raksturīga jau no pirmlaikiem. Velns bija pirmais, kurš pauda neapmierinātību ar savu stāvokli un gribēja kaut ko vairāk. Vēlāk Ādamam un Ievai šķita par maz visa tā, ar ko Dievs viņus bija apveltījis, un viņi iekāroja aizliegto. Dieva tauta kurnēja par barību, kas tika dota no debesīm: „Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!” (4.Moz. 11:6). Visas Dieva parādītās žēlastības: atsvabināšana no Ēģiptes jūga, brīnumainais gājiens caur Sarkano jūru, uguns un dūmu stabs, kas viņus pavadīja, klejojot pa tuksnesi, ūdens, kas tika dots no klints, Dieva rūpes par viņu apģērbu un apaviem – viss tika aizmirsts. Savās domās viņi atgriezās pie tā, pēc kā ilgojās viņu dvēsele, – pie Ēģiptes ķiplokiem un sīpoliem.

Var brīnīties par israēliešu nepateicību un kurnēšanu, bet mēs taču esam tieši tādi paši. Mums arī pastāvīgi gribas ko labāku un interesantāku. Kurnēšanas garu var atpazīt sīkās ikdienas dzīves problēmās, pārbaudījumu un ciešanu laikā. Tieši tad atklājas tas, kas atrodas cilvēka dvēseles dziļumos. Tad var redzēt, kas mūs virza un iekš kā mēs dzīvojam. Te atklājas mūsu patiesā būtība.

Dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka ir iespējams tāds stāvoklis, kad kristieša dvēselē Dievišķais un dēmoniskais pastāv līdzās. Tā bija arī Sālamana templī Manases valdīšanas laikā un Ecechiēla dienās. Tad vienlaicīgi tika kalpots gan Dievam, gan elkiem: „Un viņš uzcēla altārus debess zvaigžņu pulkiem Tā Kunga nama abos pagalmos” (2.Laiku 33:5); „Tad Viņš izstiepa it kā roku un satvēra mani pie manas galvas matiem. Gara spēks pacēla mani starp zemi un debesīm un dievišķā parādībā aiznesa mani uz Jeruzālemi pie iekšējā pagalma vārtiem uz ziemeļu pusi, kur stāvēja tas elka tēls, kas To Kungu kaitināja un sāpināja... Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, vai tu redzi, ko tie dara? Tā ir negantība, ko Israēla nams dara, lai Mani aizdzītu projām no Manas svētās vietas. Bet tu redzēsi tālāk vēl lielākas negantības”... Tad Viņš man sacīja: „Ej iekšā un apskaties tās šausmīgās negantības, ko tie šeit dara.” Kad es iegāju, es redzēju tur dažādu šausmīgu rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku un arī dažādu Israēla nama elku attēlus, kas visapkārt bija uzzīmēti uz sienas. To priekšā stāvēja septiņdesmit vīru no Israēla nama vecajiem, viņu starpā Jaāsanja, Safana dēls. Katram bija rokā kvēpināmais trauks, smaržīgu kvēpināmo zāļu dūmu mākonis pacēlās uz augšu... Tad Viņš mani veda pie Tā Kunga nama ziemeļu vārtiem. Tur sēdēja sievas, kas apraudāja Tammusu... Tad Viņš veda mani Tā Kunga iekšējā pagalmā. Tur es redzēju – pie ieejas starp priekštelpu un altāri stāvēja kādi divdesmit pieci vīri; tie, pagriezuši muguru pret Tā Kunga Templi un vaigu pret rītiem, pielūdza sauli.” (Ec. 8:3, 6, 9-11, 14, 16).

Lasot šo, ir grūti noticēt, ka runa ir par Dieva tautu, par templi, kas ir dzīvā Dieva miteklis. Šeit ir runa par elku kalpību, jo Tammus ir babiloniešu dēmoniskais dievs, bet „pret rītiem pielūdza sauli” bija veids, kā ēģiptieši kalpoja dēmoniem. Tātad, templī, ko bija uzcēlis Sālamans, lai tur varētu mist Israēla Dievs, vienlaicīgi varēja vērot gan Dieva klātbūtni, gan kalpošanu elkiem. Šāda tempļa apgānīšana turpinājās gandrīz 100 gadus, tad Dievs atkāpās, tā rezultātā ēka tika pilnīgi sagrauta.

Šis piemērs ir mums, kristiešiem, kā pirmtēls, kas aicina būt nomodā, lai mūsu templis, kas ir Svētā Gara mājoklis, netiktu apgānīts līdzīgā veidā, jo kā Rakstos teikts: „Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs mani ļaudis. Tāpēc aizeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka Tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu. (2.Kor. 6:14-17).

Senlaikos cilvēki pielūdza dabas spēkus, kokus, akmeņus un savu roku veidojumus. Šāda kalpošana elkiem sau­cās par pagānismu. Cik gan ir lietu, kuras mēs godinām kā Dievu un kurām kalpojam, nemaz to nepamanot. Ja spriežam ar skaidru prātu, tad mūsu Dievs nav tas, kuru pielūdzam, bet tas, kuram patiesībā sevi atdodam un kam reāli kalpojam. Mūsu „dievs” vai pareizāk būtu teikt elks ir tas, par ko mēs daudz domājam un runājam, kam nežēlojam savus līdzekļus un kam veltam lielāko daļu sava laika. Pie šādiem elkiem pieder, piemēram, tas, kas radīts ar cilvēka prātu un rokām, bet kas aizņem pārāk lielu vietu mūsu sirdī, tā izstumjot no tās Dievu. Vispirms tie ir sekojoši: televizors, dators, aizraušanās ar internetu un datorspēlēm, visa veida hobiji, kam mēs nežēlojam ne līdzekļus, ne laiku.

Citu dievu visāda veida godināšana un kalpošana visādiem elkiem ne tikai atņem milzum daudz laika un attālina no Dieva, bet plaši atver durvis dēmoniem, kļūstot par reālu garīgu draudu, kas, savukārt, noved pie bēdīgām un reizēm pat traģiskām sekām. Dievs neieredz jebkāda veida kalpošanu elkiem, tādēļ ka tas ir tiešs Viņa dotā pirmā baušļa pārkāpums: „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2.Moz. 20:3).

Kas attiecas uz televizoru un tv pārraidēm, tad mēs visi zinām, ka šeit visas morāles normas un piedienīguma sapratne ir atlikta tālu prom. Ļaunums, vardarbība, visnegantākā netiklība, neierobežotas kaislības, laulāto pievilšana, meli, nodevība, nogalināšana un līdzīgas tēmas, aizņem televīzijas programmu galveno daļu. Šī „garīgā barība”, kas tiek pasniegta skatītājiem, ir ļoti tālu no tiem principiem, kurus mums māca Bībele. Piemēram, apustulis Pāvils saka: „Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil. 4:8)

Kad televizors bombardē tevi ar bezdievīgām bildītēm, tad domāt un rīkoties, vadoties no šī padoma, nemaz nav viegli. Lūk, kādēļ, pavadot stundas pie šī mūsdienu elka un pārslēdzot vienu kanālu pēc otra, ir vērts uzdot sev jautājumu: „Vai manai ticībai Kristum ir kāds sakars ar to, ko es redzu ekrānā? Kas notiek manā sirdī, iztēlē, domās, kad es skatos to vai citu pārraidi? Vai tas mani tuvina Dievam, vai attālina no Viņa?” Ja mēs būsim godīgi paši pret sevi, tad piekritīsim, ka, barojot dvēseli ar šo netīrību un atkritumiem, mēs ne tikai viņai ļoti kaitējam, bet arī liekam negodā savu kristīgo ticību un Tā Kunga vārdu.

Vēl viens iemesls, kādēļ televīzija ir bīstama kristietim – var izveidoties sava veida atkarība, kuru pats cilvēks parasti neredz. Noliekot visus darbus pie malas, aizmirstot par pienākumiem ģimenē, pret bērniem, noniecinot lūgšanu un Dieva Vārda lasīšanu, līdz pat sapulču neapmeklēšanai, kristietis var stundām sēdēt pie televizora, skatoties raidījumu pēc raidījuma, neatpaliekot no pasaules cilvēkiem. Ar nepārvaramu spēku televizors velk pie sevis, kļūstot, gandrīz vai par dzīves nepieciešamību, līdzīgi kā narkotikas narkomānam.

Protams, atzīties sev un citiem šai lietā nu nemaz negribas. Tādēļ, šai tieksmei tiek izdomāti visādi attaisnojumi un izskaidrojumi, piemēram: vēlēšanās būt informētam par pasaulē notiekošo; mīlestība uz dzīvniekiem un dzīvnieku pasauli, ko var redzēt attiecīgajos kanālos; kaut kur notiekošu dievkalpojumu skatīšanās un tā tālāk. Bet viss šis „labais” ir nekas cits kā kārdinoša ēsma uz sātana āķa, uz ko kā „muļķa karūsas”, nedomājot par sekām, daudzi jau ir „uzķērušies”.

Labi, ja noskatoties „Panorāmu”, „Ķepu uz sirds”, „Dienas ziņas”, „Degpunktā” mums pietiek spēka nospiest izslēgšanas pogu un pievērsties svarīgākām lietām. Bet vai tas tā ir vienmēr? Vai mēs neatjēdzamies tad, kad diktors no mums atvadās un ekrāns izdziest? Kam vairs te novēloti sirdsapziņas pārmetumi un nožēla?! Velns savu mērķi ir sasniedzis un ņirgdams priecājas. Kādēļ gan ir jāļauj viņam tik vienkārši uzvarēt? Kādēļ mānīt pašam sevi un citus, ka tajā nav nekas briesmīgs, un garīgu kaitējumu tas jau nu noteikti nenes. Sekas, ko rada aizraušanās ar televizoru, agri vai vēlu, būs redzamas, vai mēs gribam to atzīt vai nē.

Attiecībā uz televīziju atsevišķa tēma ir šausmu filmas un raidījumi, kur uzstājas ekstrasensi. Tiem neapšaubāmi, ir okults pamats, iesaistot skatītājus burvestībās, buršanā, spiritismā, sātanismā, tā ievelkot viņus sātana valgos. Žēl, bet arī ticīgo vidū ir cilvēki, kuri skatās šādas programmas, apgalvojot, ka viņiem tās ir tikai pasaciņas, ka viņi redzamajam netic, tātad arī nevar ciest no tā, ko redz. Var tikai brīnīties par tādu garīgu aklumu, kas jau ir kā sekas tam, kas ir skatīts, tā kontaktējoties ar okulto pasauli. Vai gan ir jā­brīnās, ka tādiem ticīgajiem ar laiku apstājas garīgās pieaugšanas process, tiek bloķēta vēlme lasīt un saprast Dieva Vārdu, rodas nevēlēšanās apmeklēt dievkalpojumus, dvēselē ienāk garīgs tukšums, sastingums un apātija. Tādā kārtā tas, kas mums izskatās nevainīgs, to velns liek lietā un nopietni ķeras pie darba.

Mūsdienu cilvēku otra galvenā aizraušanās ir dators, datorspēles un internets, kurā var atrast pilnīgi visu bez izņēmuma.

Dators – tā ir vēl viena viltīga sātana ēsma, kura mūsu civilizētajā gadsimtā ir pievīlusi jo daudzus. Neapšaubāmi datortehnika mūsu dzīvēs ir ienesusi daudz vērtīga un noderīga. Taču tāpat kā daudzas citas noderīgas lietas dators slēpj sevī arī lielu bīstamību. Mēs visi zinām, ka ar informācijas palīdzību var virzīt cilvēku domāšanu. Un dators ir brīnišķīgs informācijas avots. Ar interneta palīdzību cilvēks var atrast visu, pēc kā tiecas un alkst viņa netīrā, izvirtusī sirds. Šo nesen ienākušo jauninājumu velns veiksmīgi izmanto, lai aizrautu sev līdzi simtiem, tūkstošiem un miljoniem jaunu cilvēku, kas dzīvo visās pasaules malās. Viņu vidū vērojama aizraušanās, lī­d­zīga vispārējai epidēmijai ar internetu ne tik daudz, lai gūtu tajā ko noderīgu sev, bet lai izvilktu no turienes nešķīstu informāciju, kas barotu viņu sirdīs mītošos grēkus. Visizplatītākais no tiem ir netiklība un tam cieši blakus esošā tieksme pēc pornogrāfijas. Cenšoties iegūt šīs reibinošās, saldās nāves zāles, jaunais cilvēks ir gatavs pielietot visādas viltības.

Tā kāds jaunietis katru dienu ar grūtībām varēja sagaidīt vakaru, lai paliekot viens un ieslēdzoties savā istabā, sāktu caurskatīt pašu šausmīgāko un šokējošāko pornogrāfiju, vienlaicīgi nodarbojoties ar pašapmierināšanos. Kad māte, tēvs vai kāds cits mājinieks klauvēja pie viņa durvīm, viņš steidzīgi pārgāja uz citu programmu vai izslēdza datoru, atverot turpat gatavībā nolikto Bībeli, lai ienācējiem pat prātā neienāktu, ar kādām negantībām viņš te nodarbojas. Viņam pietika nekaunības izteikt aizrādījumus traucētājiem, ka tie traucē viņam „strādāt”.

Tā nu daži kristieši ir spējīgi skatīties netīru izvirtību un apgānīt sevi pie turpat blakus stāvošas Bībeles, pēc tam iet uz lūgšanu namu, ar šīm apgānītajām, netīrajām rokām sveicināt citus un noturēt jauniešu kalpošanu! Ak, cik gan tālu mēs varam aiziet savā garīgajā aklumā, pazaudējot jebkādu bijību un kaunu Tā Kunga priekšā!

Protams, kāds neapmierināti var iebilst, ka nevar visus interneta lietotājus uzskatīt par netikļiem. Jā, protams. Taču, ja individuālajās dvēseļu aizbildiecības sarunās ir darīšana ar jaunatni, tad var redzēt, cik izplatīta ir interneta lietošana tieši šajā nolūkā. Ja ir vēlēšanās, var atrast simtiem attaisnojumu šādām aizrautībām. Vispirms tas ir attaisnojums, ka mēs dzīvojam citā gadsimtā kā mūsu tēvi un vienkārši nevaram neiet vienā solī ar patreizējo laika garu. Jautājums jau nav par to, ar kādiem tehniskiem sasniegumiem raksturojas mūsu ēra, bet tajā, cik daudz mēs, kristieši, spējam stāties pretim grēkam. Pat ar parastu virtuves nazi var kādu nogalināt, ja ir vēlēšanās. Viss ir atkarīgs no tā, kādās rokās tas ir nonācis un kam tas tiek izmantots.

Atbildība par to, kā mēs lietojam tās lietas, kas nonāk mūsu rokās, gulstas uz mums un tikai uz mums. Tas Kungs mūs no atbildības nekad neatbrīvos. Viņš mums ir devis brīvo gribu, kura izvēlas, ko darīt, kurp skatīties, ko ņemt, no kā izvairīties un no kā bēgt kā no čūskas. Ar to jau atšķiras patiess kristietis, kurš zina, ko nozīmē „stāvēt bijībā Tā Kunga priekšā”, no tā, kurš, saucot sevi par Dieva bērnu, lieliski redzot un apzinoties grēku, tik un tā to dara. Vārdi no Psalma 101:3: „Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām...” var kļūt par labu padomu tam, kurš vēlas izvairīties no tā.

Tiem, kuri aizraujas ar datoru, liela bīstamība ir arī datorspēles, tādēļ ka līdzīgi kā televizors, izsauc spēcīgu pieķeršanos, kas viegli pārtop pilnīgā atkarībā. Ja uzmanīgi tās izpēta, tad kļūst skaidrs, ka nevienu spēli nevar nosaukt par pilnīgi nevainīgu. Pat pašām parastākajām un nevainīgākajām no tām ir viens mērķis – spēlētājā izsaukt azartu un tiekšanos pēc tās, un tas ar laiku nemanāmi pārtop atkarībā. Sākot ar vienkāršākajām spēlēm, cilvēks, parasti, pie tām neapstājas. Kļuvis ieinteresēts un ziņkārīgs viņš pērk arvien jaunas un jaunas.

Nepietiek, ka, aizmirsis par laiku, tāds spēlmanis, pavadot daudzas stundas pie monitora, aplaupa ne tikai sevi un tuviniekus, viņš vēl ir pakļauts milzu draudiem tikt ievilk­tam okultajā praksē līdz pat savas dvēseles atdošanai sātanam. Datorspēļu lielākā daļa ir baismīgs mistrojums, kas sastāv no kautiņiem, sīvām cīņām, vardarbības un nogalināšanas ar asins izliešanu. Šāda veida bildītes, kas ātri nomainās, tik ļoti notrulina spēju analizēt un veselīgi spriest, ka tie, kuri ir aizrāvušies, jau vairs nereaģē ne uz kādām šausmām, uztverot to kā pilnīgi normālu parādību.

Narkomāniem ar laiku attīstās fiziska, psihiska un psiholoģiska atkarība, pie tam pēdējā ir pati bīstamākā, tādēļ ka nereti pakļauj cilvēku uz visu atlikušo mūžu. Tad nu, lūk, datorspēles ir ne mazāk bīstamas kā narkotikas, jo ir vērstas uz zemapziņu, īpašā veidā programmējot tās darbību. Ja šādu spēļu mīļotājs pie ekrāna pavada stundas un dienas, kuras sakrājas nedēļās un mēnešos, tad sātanam nav nekādu grūtību aizvest viņu vēlamajā virzienā. Diemžēl, kristieši nav izņēmums. Viņu vidū ir ne mazums tādu, kas jau sen, un to nemaz nenojaušot, ar datorspēļu palīdzību ir uz velna āķa. Un viņi ir izbrīnīti – kādēļ viņu garīgā dzīve iet mazumā, par attiecībām ar To Kungu jau nemaz nerunājot. „Sisti” ar aklumu, viņi zaudē spēju saprast savu dvēseles stāvokli, un vaid un mokas palīdzības meklējumos.

Mūsu dzīvē ir daudz citu lietu bez iepriekš uzskaitītā, kuras Tas Kungs neieredz ne tik daudz tādēļ, ka tās ir grēcīgas pēc savas dabas, cik tādēļ, ka tās pārņem mūs, kļūstot par mūsu elkiem. Tādas lietas, kurām mēs sevi atdodam un kuras neapzināti pielūdzam, var būt: mašīna, dzīvoklis, māja, mēbeles, laiva, vasarnīca, atvaļinājums, drēbes, makšķerēšana un jebkura cita aizraušanās. Par sava veida elku mums var kļūt pat mums tuvais cilvēks: vīrs, sieva, māte, tēvs, labākais draugs vai karsti mīlētais bērns. Visādas mīlestības izpausmju galējības un pārmērīga pieķeršanās pie kaut kā vai kāda izstumj To Kungu no tās vietas, kura ir paredzēta tikai Viņam. Bet Dievs, kurš ir greizsirdīgs Dievs, necieš nekādus sāncenšus. Ne velti taču ir rakstīts: „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mat. 10:37).

Ir vēl vesela virkne grēku, kas ir tiešs izaicinājums Dievam. Pie tiem pieder cilvēku pielūgsme un sevis dievišķošana.

Kas attiecas uz cilvēku pielūgsmi, tad par to Svētajos Rakstos ir teikts: „Tā saka Tas Kungs: „Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un elkoni un kura sirds atkāpjas no Tā Kunga!” (Jer. 17:5). Diemžēl, neskatoties uz šī brīdinājuma stingrību, kristiešu vidū šis grēks tiek atkārtots atkal un atkal. Padarīt cilvēku par elku – tas mums ļoti ātri izdodas, sevišķi ja tas attiecas uz kādu kalpotāju, kuru Dievs spēcīgi lieto. Apburti ar viņa spēju sludināt, mēs viņā redzam tikai labo un sajūsminamies, visiem pēc kārtas stāstām par viņu: gan to, ko zinām, gan to ko vispār nezinām. Mūsu acīs viņš ir pats gudrākais, pats pazemīgākais, pats pareizākais, pats svētītākais, pats apdāvinātākais. Vienkārši – pats, pats, pats. Nepaiet ilgs laiks, un mēs sākam uz šī „paša, paša” būvēt savu ticību un likt uz viņu savu cerību, pie tam, to nemaz nepamanām. Viņš mums kļūst par neapšaubāmu autoritāti un par pašu patiesību. Mēs vairs neesam spējīgi ar skaidru prātu uzlūkot lietas. Ir jāatceras vienkāršie vārdi no Svētajiem Rakstiem: „Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu” (Sal. māc. 7:20). Un vēl kas, tā rīkojoties, mēs novēršam savu skatu no Dieva un uzlūkojam cilvēku, aizmirstot Tā Kunga stingro brīdinājumu: „...jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu greizsirdīgs Dievs...” (Bīb.kr. v.) un „Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem”. (2.Moz. 20:5; Jes.42:8). Pats bēdīgākais tajā visā ir tas, ka mēs liekam nākt pār mums lāstam un Dieva greizsirdībai pār to, kuru paaugstinām. Bet tas jau ir ļoti nopietni.

Sevis dievišķošana ir bīstams garīgs stāvoklis, kas liecina par tā cilvēka pilnīgu garīgo aklumu un īstu tā bezprātu, kurš pats sevi dara par Dievu. Vēl Ēdenes dārzā, kad tika piemānīta Ieva, sātans pārliecināja viņu, ka, ja viņi nobaudīs augļus no laba un ļauna atzīšanas koka, tie taps kā dievi. Pēdējie laiki, kuros tagad mēs dzīvojam, ir zīmīgi ar to, ka cilvēks tiecas uz sevis dievišķošanu. Spilgts piemērs tam ir kustība „Jaunais Laiks”, jeb „New Age”, kas ir dažādu reliģiju, astroloģijas, homeopātijas, veģetārisma, jogas, transcendentālās meditācijas, hipnozes, pirmskristīgā pagānisma, parapsiholoģijas, burvestību, kontaktēšanās ar viņpasauli, misticisma un daudzu citu okultisma formu apvienojums. Šīs filozofijas jēga ir aicināt cilvēku iegūt „zināšanas” caur iekšējo „transformāciju” un tādā veidā pašam kļūt par Dievu. Tā pārliecina cilvēkus, ka tiklīdz viņi atradīs „Dievu sevī” un koncentrēs uz to savu uzmanību, viņa spēkiem un iespējām vairs nebūs robežu. Protams, tiek noklusēts tas, ka gadu tūkstošus atpakaļ, kad Tas Kungs savai tautai deva baušļus un nolikumus, visstingrākajā veidā tika aizliegts darināt elkus un dievekļus, un Dievs ir teicis, ka tikai Viņš ir Dievs, un citi dievi viņiem nevar būt. Cik gan neprātīgam vajag būt, lai dievišķotu sevi, un tādā veidā tieši izaicināt Dievu.

Šajā jautājumā, cilvēces vēsturē, ir zināmi daudzi „gudrinieki”, kuri uzdrošinājās piemērot sev Dieva vārdu, par ko samaksāja ar savu dzīvību jau uz zemes, un ar mūžīgo pazušanu mūžībā. Kā piemēru varam ņemt ķēniņu Hērodu, kurš atļāva tautai sevi nosaukt par dievu, un tūdaļ tika Dieva Eņģeļa sists, tika tārpu saēsts un nomira. Vēlāk Romas imperators Nerons mira kaunpilnā nāvē, jo bija pretendējis uz dievišķumu, un uz viņa sirdsapziņas bija tūkstošiem kristiešu dzīvības. Visos gadsimtos un visās pasaules malās sātans atrada viltvāržus, kuri pasniedza sevi kā Dieva Dēlu Jēzu Kristu, pārliecinot lētticīgos, ka viņus uz zemi ir sūtījis Pats Dievs. Dieva Vārds, to zinot, ar Paša Tā Kunga lūpām saka: „Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, tad neticiet, Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc  kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana” (Mat. 24:23-27).

Arī mūsdienās neesam iztikuši bez tādiem „Kristiem” un „Dieva sūtņiem”. Piemēram, tantra - jogas pamatlicējs Bhahvans Šri Radžnina – viņa pielūdzēji bez bailēm sauca viņu par „tas svētītais, kurš ir Dievs”. Amerikā kāds Vernons Houels, kurš nomainīja savu vārdu un kļuva par Deividu Korešu no Vako pilsētas, Teksasas štata, pasludināja sevi par ķēniņa Dāvida iemiesojumu un miesā nākušu Jēzu Kristu. Pazīstamās sektas „Vienotības baznīca” vadītājs, korejietis Sun Miung Muns pats sevi pasludināja par Mesiju. Pēc viņa vārdiem, sešpadsmit gadu vecumā, lūdzoties kalnos, viņš piedzīvojis redzējumu ar Jēzus parādīšanos, Kurš it kā aicināja viņu piepildīt Viņa (Kristus) līdz galam nepiepildīto lomu un atnest pasaulei glābšanu. Pamatojoties uz šo, viņš pasludināja sevi arī par trešo Ādamu, vai par otrās atnākšanas Kungu, tas ir – jaunais Mesija. Arī bijušajā Padomju Savienībā, laiku pa laikam, nākas dzirdēt par jaunizceptiem „Mesijām”, kuriem, kā neprātīgi, seko apžilbinātie cilvēki. Tas notiek līdz laikam, kamēr no viltnieku sejām krīt visas maskas, un top redzama satriecoša patiesība.

Šo viltus mesiju dzīve bija negods gan viņiem pašiem, gan viņu sekotājiem. Viņi visi ir notraipījušies vai nu ar pretīgu netiklību un laulības pārkāpšanu, vai ar mazgadīgo pavedināšanu, vai dažādām, tai skaitā ar naudu sais­tītām mahinācijām un noziegumiem, par kuriem daži no viņiem, tai skaitā „sirdsskaidrais” Mūns pat nosēdēja nolikto laiku cietumā.

Protams, lasot vai dzirdot par viņiem, mēs varam brīnīties par viņu neprātu, neaizdomājoties, ka arī paši esam spējīgi uz ko līdzīgu. Neticat? Tad nu mazliet padomāsim. Sava veida sevis dievišķošana ar mums var notikt tad, kad mēs nolemjam ņemt savu likteni savās rokās, sastādot savas dzīves plānu un nospraužot mērķus, kurus vēlamies sasniegt, tā sakot „ņemam vērsi pie ragiem”, un aizmirstam Tā Kunga vārdus: „...jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ. 15:5).

Saucot sevi par Dieva bērniem, mēs neapgrūtinām sevi, lai meklētu Debesu Tēva Gribu, reizēm pat apzināti nevēlamies to zināt, jo baidāmies, ka tas varētu būt pretrunā ar mūsu personīgajām vēlmēm. Tādā veidā mēs izvēlamies vieglāko ceļu, uzskatot par labāku vispār nezināt Dieva gribu nekā zināt un neizpildīt. Šādā kārtā mēs bez Dieva, gadiem ilgi būvējam savu likteni. Šiem „patstāvīgajiem” lieta parasti beidzās tā, ka, pat sasniedzot visu, ko viņi bija sev nosprauduši, īstenojuši savas idejas un plānus, viņi dzīves nogalē, iztukšoti un vīlušies sēd pie „sasistas siles”, nespējot saprast, kur gan bija viņu kļūda. Bet atbilde ir vienkārša: cilvēks pats sevi padarījis par dievu, būvēdams to, ko nekļūdīgi izdarīt var tikai Dzīvais Dievs. Ne velti Bībele mūs pamāca: „...Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ” (1.Kor. 3:10).

Savukārt citi sevi neapgrūtina un pat necenšas kaut ko sasniegt, nemeklē lūgšanās Dieva vaigu, bet vienkārši ļauj savai dzīvei ritēt pašplūsmā. Arī šīs attieksmes rezultāts ir bez darbiem. Mūsu dzīvei stingrus pamatus var ielikt tikai Dievs, pamati, ko mēs liekam paši, ir kā plūstošas smiltis, siens un salmi.

Tagad aplūkosim pēdējo un pašu lielāko grēku grupu, kas ir tiešs izaicinājums Dievam, tāpēc ka, nesaņemot vēlamo dziedināšanu no Dieva un ārstiem, cilvēks vēršas pēc palīdzības pie citiem spēkiem, nedomājot par to, no kurienes tie nāk, rīkojoties pēc principa – „veselība par jebkuru cenu”.

Divdesmitā gadsimta cilvēkiem gandrīz visās pasaules valstīs, sevišķi rietumu pasaulē, viļoties materiālajās vērtībās, pamodās interese par austrumu filozofiju un reliģiju. Tās likās humānas un visaptverošas.

Tieksme uz sinkrētismu, - kas ir dažādu reliģiju sajaukums un savienojums, ir bijusi vienmēr. To labi var redzēt Mozus laikā, kad Israēls, kuru Dievs izveda no ēģiptiešu jūga, esot vēl tikai ceļā uz apsolīto zemi, jau ķērās pie svešu dievu pielūgšanas. Pateicoties tendencei apvienot dažādas reliģijas, kā arī uzplaukumam tā saucamajā „Jaunā Laika” (New Age) reliģijā, kurā ir sajauktas austrumu un rietumu idejas, sinkrētisms mūsdienās sevi izpauž sevišķi spilgti. Mūsdienu kultūra ļoti labvēlīgi attiecas pret reliģiju un dažādu okultisma formu sajaukšanu, tā cerot aizpildīt garīgo vakuumu, kas radies cilvēku sirdīs. Tā nu ezotērika (misticisms) ir kļuvusi par mūsdienu reliģiju.

Lai apmierinātu radušos pieprasījumu, tika izstrādātas dažādas meditācijas metodes, kas ir balstītas vecu vecajās austrumu ezotēriskajās mācībās, kuru saknes aizstiepjas okultismā. Austrumu filozofija un reliģija ir arī daudzu mūsdienu ārstēšanas, profilakses, un diagnostikas metožu pamatā. Tām ir atrasts skanīgs nosaukums – netradicionālā, jeb alternatīvā medicīna, kurā minimums 70% tās novirzienu ir saistībā ar redzamu vai aizplīvurotu sātanisko spēku pielietošanu. Tādēļ, to izmantojot, cilvēks apzināti vai neapzināti vēršas pie sātana, kurš ar prieku „palīdz” mūsu miesai, bet par savu pakalpojumu pieprasa dvēseli.

Tā kā nav iespējams dažās lappusēs aplūkot alternatīvās medicīnas formu daudzveidību, tad aprobežosimies ar īsu ieskatu tajās, kuras mūsdienās ir īpaši populāras un izplatītas. Lai būtu vieglāk atcerēties, sadalīsim tās trijās nosacītās grupās:

1. Ārstniecības metodes, kas tiek maskētas zem lozunga „progresīva, moderna zinātne”. Pie tās pieder: hipnoze, joga, transcendentālā meditācija, autogēnais treniņš, grupveida dinamika, apšaubāma traumu ārstēšana ar speciāliem palīglīdzekļiem: antropozofija, akupunktūra, akupresūra, pēdas refleksu zonas masāža utt.

2. Mūsdienu netradicionālās diagnostikas metodes: acu, jeb iridodiagnostika, psihoanalīze, asins kristalogrāfija, psihometrija, radiestēzija (jūtība uz elektromagnētisko lauku) .

3. Burvestību un maģiskās slimību ārstēšanas metodes. Pie tām pieder visa veida apvārdošana, noburšana, „baltās maģijas” pielietošana, šamanisms, ekstrasensorika, magnētisms, vai ārstnieciskā magnetopātija, ārstēšana no attāluma ar „telepātijas” palīdzību, dažādu amuletu, talismanu, fetišu, rokassprādžu un kulonu valkāšana, kuriem ir it kā brīnumus daroša un aizsargājoša iedarbība uz organismu.

Hipnoze – viens no psihiskas iedvešanas veidiem, kura laikā hipnotizētājs ieved pacientu transā un, vēršoties pie hipnotizējamā zemapziņas, izmaina viņa prāta spējas, vēlmes, prāta un atmiņas stāvokli. Kā terapijas metode tā ir pieņemta 1958. gadā Amerikā ar piebildi, ka tā var izsaukt kaitīgas un pat veselībai bīstamas blakusparādības. Hipnozes prakse ir nākusi no tālas senatnes un bija burvestību un maģijas nevis zinātnes un medicīnas daļa. Senie okultisti hipnozi izmantoja ar mērķi manipulēt un vadīt cilvēkus. Par to nevar aizmirst arī tagad. Nevienu cilvēku nevar nohipnotizēt pret viņa gribu. Jebkāda veida pacienta pretošanās traucē viņam ieiet hipnotiskajā transā, kurš ir galvenais nosacījums, lai varētu notikt iedvešana, tas nozīmē – informācijas nodošana ar domu palīdzību. Atslābinājies un hipnotizētāja varai pakļāvies cilvēks ir pilnībā atvērts viņa iedvešanas spēkam, atbild uz jebkādiem jautājumiem un ļauj sevi vadīt kā robotu. Hipnotizējamā garīgā un dvēseliskā atvērtība tik ļoti pavājina paškontroli, ka to viegli var izmantot ļaunie spēki. Cilvēki, kuri ir atvērti iedvešanai, viegli kļūst par dēmonu, kuriem ir nepieciešama padevība un paklausība, upuriem. Ņemot vērā ka hipnoze ir maz izzināta, mums jābūt sevišķi piesardzīgiem. Dievs brīvo gribu mums ir devis ne tādēļ, lai mēs to pakļautu cilvēkam, par kuru nezinām, kā un ar kādu spēku viņš to izmanto. Katra sava doma mums ir jāpakļauj Kristum (skat. 2.Kor. 10:5). Savu prātu atverot hipnotizētājam, mēs neesam spējīgi pakļauties Tam Kungam.

Joga – tā ir tehnika, kas ar askētisma un psihiskiem paņēmieniem cenšas pārņemt kontroli pār dzīvībai svarīgām organisma funkcijām, un tā panākt pilnīgu varu pār ķermeni. Visi daudzskaitlīgie jogas veidi ir radušies senajā Āzijā (pārsvarā Indijā) un dod iespēju pilnībā valdīt pār savām jūtām, līdz pat sava „Es” paaugstināšanai līdz augstākai, dievišķai būtībai. Tas notiek caur koncentrēšanos, ieiešanu sevī, nonākšanu ekstāzē, elpošanas vingrinājumiem, mistisko aplūkošanu (īpaša veida spēka un saprāta sevišķs stāvoklis), meditāciju, askētismu, kā arī ar īpašiem ķermeņa stāvokļiem, kas sasniedzami ar muskuļu un nervu pārvaldīšanu, kas, it kā noved pie stipras veselības iegūšanas. Šeit nav runa par klasisko fizkultūru, kas vērsta uz muskuļu trenēšanu un organisma norūdīšanu, bet par trenēšanos ar nekustīgās vingrošanas metodēm, kas pamatojas ķermeņa pozu nomaiņā un domu koncentrēšanā uz kaut ko noteiktu, pavēlētu, uzdotu. Franču jogas biedrības pamatlicēja Eva Ruhpaul par to ir teikusi tā: „Joga – tas ir klusums un nekustīgums, lai varētu klausīties savā „Es”. To pielietot - nozīmē domāt ar savu ķermeni”. „Jaunā Laika” piekritēji daudz reklamē un praktizē jogu, – t.i., „New Age”, kura noliedz grēka realitāti, apgalvojot ka cilvēks savā būtībā ir ne tikai labs, bet viņam piemīt arī dievišķas īpašības. Joga ir saistīta ar iztēli, vizualizāciju, hipnozi, maģiju, neskaitāmiem „mantras” atkārtojumiem, pozitīvu domāšanu un dažādiem prāta paņēmieniem, kuri ir ne tikai nebībeliski, bet arī bīstami, jo noved pie cilvēka psihes izmaiņām. Tās mācība nāk no austrumu reliģijām, kas ved uz sevis dievišķošanu. Joga ir ne tikai pagāniska, bet arī okulta prakse. Piemēram, visas plaši propagandētās ārstniecības metodes, kas balstās dziļajā elpošanā, ir senlaiku veids kā sasniegt izmainītu apziņas stāvokli un iegūt tā saukto psihisko spēku, kas ir ne kas cits kā durvis uz okulto pasauli.

Transcendentālā meditācija – tā ir jogas paveids, kuru rietumu pasaulē ieviesa kā reliģisku vingrinājumu, vai austrumu filozofija, kuru tagad māca vairāk nekā 100 pasaules valstīs. Amerikā vien ir 400 šādu mācību centru. Savā būtībā tas ir hinduistu veiksmes kults. Termins „transcendentāls” nozīmē „Dieva varenība, kas iziet ārpus cilvēka saprašanas”. Meditācija – individuāla pielūgšana vai prāta vingrinājums, kas ved pie norimšanas un augstākās esības garīgas apjaušanas. Meditācijas metodes ir koncentrēšanās, apcere, aiziešana no dzīves realitātes, utt. Pašā meditācijā kā tādā nav nekā jauna. No seniem laikiem tā ir zināma kā līdzeklis, kas vērsts uz nomierināšanos, fizisku vai garīgu ikdienas dzīves bagātināšanu, vai arī sevis sagatavošana saspringtai fiziskai vai garīgai darbībai. Meditācija atļauj regulēt pulsu, noņem migrēnas vai pārslodzes simptomus. Dažādas pasaules reliģijas ir izstrādājušas savas meditācijas sistēmas. Viena no tām ir apcere vai uzmanības koncentrēšana uz kādu redzes objektu. Piemēram, Tibetā, vietā, kas pazīstama kā spēcīgu pasaules burvju un magu esības vieta, meditācijai izmanto īpaša veida diagrammas, (kas saucās „mandala” un sanskritā nozīmē „aplis”). Tās ir tās pašas mandalas, kuras tagad, neko nenojaušot, Vācijas skolās zīmē bērni. Šīs darbības mērķis ir „iemācīties koncentrēt savu uzmanību”.

Transcendentālās meditācijas pamatlicējs indietis Mahariši Maheš Jogi – slavenā guru Devas (atjaunoja meditācijas tehniku, kuras tēvs bija filozofs Šankara, kurš dzīvoja IX gadsimtā) skolnieks – izsacīja fantastiskus apgalvojumus par transcendentālās meditācijas spēku un efektivitāti, kas it kā visiem, kas vēlas, dod vispusīgu spēku un iekšēju mieru. Viņš pārliecināja cilvēkus, ka, lai to saņemtu, un piedevām arī vēl mūžīgo glābšanu, vajag katru rītu tikai 20 minūtes meditēt, nepārtraukti atkārtojot savu personīgo, īpaši katram izveidoto iesācēja mantru (slepenais vārds sanskritā), kuru pēc ievada „lūgšanas” instruktors viņam iečukst ausī. Šo vārdu nekādā gadījumā nedrīkst nevienam atkārtot, jo tad tas zaudē savu maģisko spēku. Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, bet miljoni mūsdienīgu, sevi par civilizētiem uzskatošu cilvēku „uzķērās” uz šīs makšķeres, noguruši no mūsdienu dzīves nepārtrauktā sasprindzinājuma un steigas un cerot atbrīvoties no stresa, palielināt radošās spējas un ievērojami paplašināt savu saprātu. Tagad transcendentālās meditācijas piekritējus var satikt it visur: tie sēž lotosa pozā un meditē gan skolās, gan parkos, gan universitātēs, gan darba vietās un pat saunās. Pasaule jūk prātā, meklējot gudrību, spēku un mieru visur citur, tikai ne Dievā.

Autogēnais ( pašam radīt) treniņš ir sava veida joga, kas piemērota rietumu pasaulei, un tās saknes stiepjas indiešu meditācijā. Tās pamatlicējs profesors Johannes Šulcs šo metodi skaidro kā pašhipnozi. Nav vajadzīga ārēja iedarbošanās no hipnotizētāja puses. Cilvēks, atrodoties pilnīgā atslābuma stāvoklī, pats sevi ievada hipnotiskā stāvoklī un it kā iegrimst sevī, iztēlē izejot caur dažādām fāzēm, tādām kā: miesas (fiziskā) „ES” padziļināšanu, koncentrētu sevis atslābināšanu, utt. līdz augstākai pakāpei – padziļinātai, personīgai sevis paša pārlūkošanai un „nakts ceļojuma” tipa tēlainiem pārdzīvojumiem ar iespējamiem sapņiem un pasakainiem redzējumiem. Ja tajā iedziļinās, tad kļūst skaidra šāda autogēnā treniņa bīstamība, jo jebkura hipnoze atver durvis tumsas spēkiem, un tie sāk valdīt pār nohipnotizēto un vadā to kā paklausīgu bērnu, kur vien tiem ienāk prātā.

Grupveida dinamika – tā ir cilvēku komunicēšanās īpašs veids, kurā atsevišķa personība, zaudējot savu individualitāti, izšķīst grupas masā. Tās dibinātāji ir amerikāņu profesors, psihologs K. Rodžers un viņa skolnieks K. Levins. Metodes pamatā ir smalka „smadzeņu skalošana”, bet šīs, tā saucamās „globālās terapijas” mērķis ir – caur atsevišķa cilvēka un grupas jūtu un sirdsapziņas pāraudzināšanu izveidot jaunu, ieplānotu „labāku” sabiedrību. Savā laikā Ķīnas valdība ar panākumiem šo metodi izmantoja savas tautas pārkvalificēšanā. Grupas dinamika sola cilvēkiem dvēselisku atvieglojumu un atbrīvošanu no visa veida kompleksiem, „cerību bezcerīgajiem un nedziedināmās pasaules dziedināšanu”. Tās būtība ir šāda:

12 – 15 cilvēku grupā viss sākas ar ilgstošu un brīvu viedokļu apmaiņu. Tiek brīvi runāts par materiālām, miesīgām un garīgām problēmām, sanākušo priekšā tiek atsegtas domas, jūtas, emocijas un pat intīmā dzīve. Atverot sirdi un atklājot visiem savas slēptākās lietas. Faktiski cilvēks visas grupas priekšā veic grēksūdzi un noliek sevi visu izskatīšanai un apspriešanai. Tā rīkojoties, viņš, it kā atdod savu spēku grupai, bet grupa – savu apkopoto spēku – viņam. Tādā veidā tiek panākta nepieciešamā vienotība. Lai atbrīvotos no visādiem kompleksiem un sasniegtu pilnīgu uzticēšanos grupas locekļu starpā, tiek izmantotas ne tikai sarunas, bet arī žesti, viennozīmīgi skatieni, mīmika, rokas spiedieni, miesīga saskaršanās, aptaustot citam citu tumsā vai ar aizvērtām acīm, izģērbšana, apskāvieni, skūpsti, lai pārvarētu tā saucamos kompleksus, kurus cilvēkam ir devis Dievs kā barjeru, lai varētu ievērot pieklājības normas, saglabātu kauna jūtas, taktiskumu un cieņu pret sevi un citiem. Tādā veidā cilvēks nonāk pilnīgā atkarībā no grupas, kura, pie tam iegūst totalitāru raksturu un pilnībā pārņem viņu, laupot brīvo gribu, visāda veida atbildību un vainas sajūtu Dieva priekšā. Tā ir kā savdabīga sagatavošanās antikrista atnākšanai, kuras mērķis ir novest cilvēkus pie „kopēja viedokļa”, liegt viņiem brīvību domāt un pieņemt personīgus lēmumus. Pie tam cilvēki saņem kaut kādu atbrīvošanu, atvieglojumu un pat sava veida grēksūdzi, taču tās ir tikai psihiskas izmaiņas, kuras ir dvēselē un izpaužas tikai jūtās, bet locekļus arvien vairāk piesaistot grupai, laupot cilvēcisko brīvību un padarot atkarīgus. Šādu grupu vadītāji vai līderi laiku pa laikam sanāk kopā, lai apspriestu dažādus jautājumus un saņemtu jaunas instrukcijas no augstāk stāvošiem treniņu aģentiem. Dzīve parādījusi, ka daudzi no tiem, kas nodarbojušies ar grupas dinamiku, piedzīvojuši nervu sabrukumu, dziļu depresiju, nokļuvuši psihiatriskajās slimnīcās un pat beiguši dzīvi pašnāvībā. Diemžēl jāsaka, ka grupas dinamika vai atsevišķi tās elementi tiek izmantoti biežāk nekā mēs domājam. Kā skumjš piemērs var kalpot ne tikai Mūna bēdīgi slavenā „Vienotības Baznīca”, bet arī dažas kristiešu draudzes, kuras, pašas sev nemanot, ir pārvērtušās par totalitārām sektām.

Ārstēšana ar zāļu tējām, kuras Dievs savā visgudrībā radīja kopā ar pasauli, cilvēkiem bija zināma vienmēr. Tā tika veiksmīgi izmantota dažādu slimību gadījumos. Jau 2000 gadu pirms Kristus dzimšanas ķīnieši par to uzrakstīja savas pirmās grāmatas. Viduslaikos ar zāļu tēju dziedniecību nodarbojās daudzi mūki. Mūsdienās arvien vairāk ārstu un pacientu ķīmisko zāļu vietā labāk izmanto dabīgos ārstniecības līdzekļus. Liekas, ka tas taču ir labi, tikai nelaime tajā, ka augi tiek vākti un lietoti nevis dabiskā ceļā, bet ar svārsta palīdzību, spiritisko zizli, jaunā mēnesī, pie noteikta zvaigžņu stāvokļa, ievērojot saules un mēness kalendārus, kā arī izmantojot vārdošanu un noburšanu.

Šāds zālīšu vīrs bija katoļu mācītājs Šveicē Kjunzle, kurš uzrakstīja grāmatu „Zāle un nezāle”. Viņš dziednieciskus augus atrada ar spiritisma zižļa palīdzību. Francijā ar ārstniecības augiem ārstēja Moris Mesegjū, kurš bija „dziednieks” vairākās paaudzēs. Strādāja viņš ar svārstu, rīksti un zizli. Tāpēc viņš savus pacientus pakļāva spiritiskai iedarbībai. No 1098. – 1179. gadam Vācijā dzīvoja katoļu abate Hildegarde fon Bingena, kura apvienoja reliģiju, spiritisko praksi, mistiku, ārstniecības augu medicīnu, spirituālo psihoterapiju un veselīgu dzīves veidu. Slēpjoties aiz garīgās pakāpes(san), viņa apgalvoja ,ka ir saņēmusi īpašu uzdevumu no Dieva – palīdzēt cilvēkiem viņu problēmās un vajadzībās. Viņas kā „dziednieces” darbošanās daudzus ievilka okultisma tīklos. Tajā pašā ezotēriskajā virzienā darbojas ļoti populārā Edvarda Baha ziedu terapija („Bach – Blūtentherapie”), kura sola dvēseles attīrīšanu un dziedinā - šanu, atbrīvojot to no dažādiem netikumiem.

No XX gadsimta beigām un līdz mūsu dienām Austrijā un Vācijā populāra bija austriete Marija Treben, kura piedzīvojusi daudzus „brīnumus” savā zāļu sievas praksē un ir izdevusi vairākas mācību grāmatas, arī šajās valstīs ļoti populāro grāmatu „Veselība no Dieva aptiekas”. Spēju dziedināt cilvēkus viņa mantoja no savas mātes. Viņa pati atzina, ka viņu vada kaut kāds augstāks spēks, un vispirms tā ir Dievmāte, kura it kā parāda ceļu, kad notiek ārstniecisko augu vākšana, uzrādot pareizos augus, kas norāda uz spiritisku iedvešanu, pielietojot viņas piedāvātās receptes. Kā apstiprinājums tam kalpo daudzu cilvēku, kuri pielietojuši Marijas Treben padomus, šaušalīgi pārdzīvojumi pat tad, kad šī grāmata vienkārši atradusies viņu mājās.

Kāda ticīga sieviete, kura bija dabūjusi šo grāmatu no paziņām, neko ļaunu nenojauzdama, nolēma izmantot tur rakstītos padomus. Taču, vēl nepaspējusi to izdarīt, jau pirmajās dienās viņa mājās manīja ko nesaprotamu. Naktīs bija dzirdami klusināti soļi, it kā kāds kāptu pa trepēm augšā un lejā. Tad parādījās dīvainas, biedējošas skaņas, kas norādīja uz svešinieka klātbūtni, kaut nebija neviens redzams un uz saukšanu neviens neatbildēja. Laiku pa laikam pati ieslēdzās un izslēdzās gaisma. Bez tam šajā visai draudzīgajā ģimenē arvien biežāk notika strīdi un skandāli. Tā kā viņai radās aizdomas par kaut ko nelabu, grāmata tika atdota atpakaļ cilvēkiem, taču visas skaņas un nepatikšanas beidzās tikai tad, kad sieviete nožēloja grēkus un atteicās no visiem ļaunajiem spēkiem, kas viņu vajāja.

Dažās rietumu valstīs, sevišķi Vācijā, lielu popularitāti un izplatību guvusi Šuslera bioķīmija. Viņas pamatlicējs Vilhelms Henrihs Šuslers no sākuma bija homeopātijas cienītājs. Vēlāk viņš radīja Šuslers sastāvu, kas saturēja 12 dažādus sāļus. Tas tika nosaukts par fizioloģiski darbojošos ķīmisku līdzekli, kas domāts cilvēkiem, kuru organismā trūkst kāds no minerāliem. Tas tiek izlaists zemās homeopātiskās devās tablešu, un ziežu veidā šķaidīts D₆ un D₁₂.Diemžēl, daudzi ticīgie, nedomājot neko sliktu, aptiekās tos labprāt pērk.

Homeopātijas radītājs, izgudrotājs ir vācu ārsts Samuels Hanemans (1755. – 1843.), kurš bija okultists, spiritists un masons. Viņš apgalvoja, ka homeopātiju ir saņēmis „caur nezemisko spēku atklāsmi”. Visas tās galvenās domas un nolikumi ir pamatoti mācībā par mikro un makro kosmosu. Pret Dievu Hanemans vienmēr ir attiecies naidīgi, saucot Viņu par pirmo un galveno fantazētāju. Viņa spirituālisms izpaužas apgalvojumā, ka jebkādā matērijā (arī ārstniecības augos) ir gars, bet tas absolūti ir pretrunā ar Bībeli.

Hanemans bija pārliecināts, ka vairākkārtējas potencēšanas (atšķaidīšanas) rezultātā no augu ekstrakta izbrīvējas gars, tātad izpauž vairāk garīgu spēku (pareizāk būtu teikt „garu spēka”), kuri nosaka ārstniecisko efektu. Šī pieeja tiešā veidā ir redzama homeopātisko preparātu ražošanā. To izgatavošanai tiek ņemti ārstniecības augi, kuri ir ievākti īpašā zvaigžņu un mēness stāvoklī. No tiem pagatavo sākuma uzlējumu (Urtinktur) vai pulverī. No sākuma uzlējuma (simboliskā zīme – O) ņem desmito daļu un atšķaida to ar desmit daļām īpašu homeopātisko atšķaidītāju. Tad no iegūtā ļoti vājā šķīduma atkal ņem desmito daļu un atkal atšķaida ar tādu pašu atšķaidītāju. Un atkal tiek ņemta desmitā daļa un atkal tiek atšķaidīta. Vienlaicīgi ar visu augš­minēto šķidrums tiek vairākkārtīgi pārliets un daudzreiz (simts un tūkstoš reižu) saskalināts un kratīts kosmisko spēku virzienā. Pulverveidīgās bāzes tiek dalītas maziņās porcijās un ilgu laiku berztas.

Šāda potencēšana pēc Hanemana metodes, kurai ir simboliskie apzīmējumi D, C un LM, homeopātijā ir galvenais princips un tiek veikts līdz niecīgi mazām koncentrācijām, kur sākumā paņemtā augu bāze ir norādīta uz etiķetes, bet faktiski tās tur pilnībā nav. Pat ja viszemākajā potencē D₂ no tās vēl kaut kas ir saglabājies, tas ir galīgi nepietiekami, lai no tā būtu kāds ārstniecisks efekts. Bet šķaidījumos D₁₀, D₁₂, D₂₃, D₂₄, protams, nav pat smakas no sākotnējā ekstrakta. Tātad atliek atzīt, ka homeopātisko medikamentu iedarbību rada un nosaka garu klātbūtne, kuri tur iemitinājās šķaidīšanas, pārliešanas un kratīšanas procesos.

Lai labāk varētu saprast homeopātijas dozas un potences (atšķaidījumus), kas uzrādītas klāt pieliktajās instrukcijās, izmantosim salīdzinošu piemēru ar vienu gramu vārāmās sāls. Lai iegūtu atšķaidījumu D₄ 1 grams sāls ir jāizšķīdina spainī ūdens, D₆ – vajadzēs lielu cisternu ar ūdeni, D₈ – būs vajadzīgs liels dīķis, D₁₂ – veselas jūras ūdens daudzums, D₂₂ – visi ūdeņi, kas ir visās jūrās un okeānos kopā ņemtos, D₂₇ – daudzumā, kas atbilst zemes masai, D₃₄ – sau­les masā, D₅₀ – apjomā, kas līdzinās visuma apjomam.

Astronomiski skaitļi, vai ne? Jo vairāk tāpēc, ka D₂₄ ir vienāds ar 6:10²³. Šāds salīdzinājums runā pats par sevi. Taču arī tas vēl nav viss. Ārstu homeopātu literatūrā ir aprakstīti šķaidījumi D₂₀₀, D₁₀₀₀ un pat D_{1000 000}. Pilnīgi paradoksāls ir fakts, ka, jo vairāk ir atšķaidīts preparāts, jo stiprāka ir tā iedarbība. Pacienti, kuri ir aizrāvušies ar homeopātiju, baidās no augsti potencētiem, jo pēc to lietošanas viņiem sākas nakts murgi.

Ilgu laiku homeopātisko līdzekļu iedarbību centās skaidrot ar „placebo”efektu, kas balstās pašiedvesmā, taču daudzi ar veselo saprātu domājoši mediķi un zinātnieki, arvien vairāk sliecas to atzīt par paranormālu, jeb pārdabisku parādību.

Homeopātija ir netiešs mesmerisms. Franks Antons Mesmērs (1734. – 1815.) bija Hanemana priekšgājējs, medijs un burvestību meistars. Savā laikā viņš veica masveida brīnumainas dziedināšanas caur savas magnētiskās enerģijas nodošanu cilvēkiem. Tad nu, lūk, ja Mesmērs to darīja pats ar savu klātbūtni, tad Hanemans atrada netiešu veidu, lai nodotu cilvēkiem tā sauktās „kosmosa garīgās enerģijas” (ļauno garu enerģijas) caur homeopātiskiem līdzekļiem. Nav nekādu šaubu par to, ka homeopātijas saknes iesliecas dziļi baltajā un melnajā maģijā. To pašu kosmisko spēku palīdzība cilvēkiem tiek piedāvāta jogas nodarbībās, radiestēzijā, antropozofijā un citās okultās netradicionālās medicīnas metodēs. Tam nav nekas kopējs ar Dieva spēku. Tā nu visu zāļu vidū homeopātiskie līdzekļi ir visbīstamākie, tie ir kā „vilki jēra ādās”.

Varētu likties, ka pat pats parastākais un neizglītotākais, bet pilnīgi normāls cilvēks nevarētu noticēt, ka līdzekli, kas izgatavots no augu uzlējuma viena piliena un atšķaidīts spainī, vannā, jūrā vai okeānā ūdens, var uzskatīt par zālēm. Taču, lai cik dīvaini tas būtu, cilvēki tic. Pie tam ne tikai tie, kas neatzīst Dievu, bet arī daži ticīgie.

Viena tāda kristiete, kura patiesā bijībā staigāja Tā Kunga priekšā, ciešot no dažādām psihosomatiskām slimībām, uzklausot „sirsnīgus” cilvēkus, vērsās pie homeopāta un ilgu laiku tā ārstējās. Pagāja neilgs laiks un viņas garīgajā dzīvē iestājās straujš kritums. Nepietika ar to, ka viņa sāka ticēt herēzei, viņas ģimenes dzīvē sāka notikt nelaimes un traģēdijas. No sākuma briesmīgos apstākļos viens aiz otra gāja bojā abi viņas dēli. Tad nopietni saslima un lielās mokās nomira viņas vīrs. Atlikušais dēls nevēlējās vairs dzīvot ar māti un vecumā atstāja to vienu pašu. Ļoti izmainījās arī sievietes raksturs. Viņu vairs nevarēja pazīt: no sabiedriskas, jaukas, līdzcietīgas viņa kļuva par niknu, noslēgtu un vienmēr ar visu neapmierinātu, tā ka draugi vairs nevēlējās ar viņu uzturēt kontaktus.

Antropozofija – gudrība, kas nāk no cilvēka – ir mūsdienu teozofijas atzars, kuras pamatlicēja bija spiritiste Elena Blavatska Ņujorkā 1875. gadā. Pati antropozofija ir radusies Šveicē. To, 1913. gadā atdaloties no teozofijas biedrības, radīja doktors Rūdolfs Šteiners, kurš bija masons. Viņam bija gaišreģa spējas un jau 8 gadu vecumā viņš kontaktējās ar mirušo gariem. Vēlāk viņam izveidojās saikne ar mistisku zālīšu vācēju, kuru viņš sauca par „garīgo skolotāju”.

Kaut arī Rūdolfs Šteiners paziņoja, ka ir atdalījies no teozofijas, antropozofija pēc izcelsmes un satura to ļoti atgādina, kaut tai ir izteiktāka kristietības nokrāsa. Tā cenšas dot cilvēkiem izpratni par viņu cilvēciskās būtības dziļumiem un atmodināt zemapziņā snaudošās okultās spējas. Šajā mācībā ir sajaukti indiešu, gnostiskie, spiritiskie, okultie un kristīgie pasaules uzskati. Antropozofijā labi var manīt „Jaunā Laika” idejas, astroloģiju, daoismu un kosmiskos spēkus. Daudzi cilvēki, to neapzinoties, saskaras ar to caur homeopātiskajiem medikamentiem, kas izgatavoti, izmanto­jot antropozofisko un teozofisko mācību.

Lai izgatavotu antropozofiskos preparātus, ārstniecības augu sēja, vākšana un apstrāde notiek, stingri ievērojot mēness un saules kalendāru, brīdī, kad zvaigznes stāv cita pie citas un ir „darbības”stāvoklī. Vēl tiek ievērots arī „garīgo ķēniņu”: Jupitera, Saturna un citu stāvoklis. Viņu vidū arī Kristus – „saules ķēniņš”, kurš tiek uzskatīts par vienu no dieviem. Ražošanas procesā tiek izmantoti kosmosa spēki, kuri pārvietojas uz preparātiem to īpašajā izgatavošanas procesā.

Šāda antropozofiska pieeja izgatavošanā tiek pielietota visos medikamentos, kurus izgatavo vācu firma „Veleda” („Weleda”), vācu homeopātijas biedrība „DHU” (Deutsche Homoopathische Union), farmācijas fabrikas „Heel” un „Nattermann”, kā arī daļēji to izmanto ražotāji „Medice” un „Bionorika”. Antropozofijas skola nodarbojas ne tikai ar farmāciju, bet arī ar ārstniecisko pedagoģiju, mazu bērnu un skolnieku audzināšanu, atverot speciālas mācību iestādes un bērnu dārzus (Waldorfschule und Waldorfkindergarten). Viņiem ir arī savdabīgi veco ļaužu nami un internāti invalīdiem. Eksistē arī sava, īpaša veida mūzika, māksla, lauksaimniecība un pat teoloģija ar antropozofisko novirzienu.

Akupunktūra, kuras pamatā ir adatu terapija, jau dziļā senatnē tika izmantota ķīniešu medicīnā un ir radusies 3000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Tās pamatā ir senās Ķīnas reliģija un filozofija. Akupunktūras prakse balstās uz noslēpumainiem, neredzamiem kanāliem (meridiāniem), kas it kā atrodas zem ādas un apgādā visas ķermeņa daļas ar enerģiju. Saskaņā ar šo uzskatu uz šiem meridiāniem atrodas no 750– 950 punktu (klasiskā akupunktūra atzīst tikai 380 punktus), kurus caurdur ar adatām, lai līdzsvarotu un atjaunotu slimnieka dzīvības enerģijas līdzsvaru. Šeit vietā būtu piebilst, ka šiem meridiāniem nav nekāda sakara ar nervu sistēmu vai asinsvadiem.

Līdz šim mūsdienu medicīna nav atradusi zinātniski pamatotu izskaidrojumu akupunktūras darbībai. Taču jau sen ir ievērots, ka ar to pārsvarā ārstē slimības, kurām ir psihisks pamats. Tas apstiprina iespēju par sava veida hipnozi un paš­iedvesmu. Ņemot vērā ķīniešu tautas māņticību un viņu lielo pakļautību okultajiem spēkiem, ir visas iespējas uzskatīt, ka akupunktūra ir budisma, ķīniešu filozofijas, māņticības, maģijas, alķīmijas, astroloģijas, buršanas, demonoloģijas un šarlatānisma sajaukums. Tādēļ kristiešiem nekādā gadījumā nevajadzētu vērsties pēc palīdzības pie šīs apšaubāmās ārstniecības metodes.

Akupresūra – tā ir ārstēšana, ko veic, vienkārši spiežot uz noteiktām ķermeņa daļām vai punktiem ķermenī. Tā pamatojas tajās pašās ķīniešu medicīnas zināšanās, kas ir akupunktūras pamatā – uz „meridiāniem”, kas pārklāj visu ķermeni. Tās vienkāršuma dēļ to var pielietot jebkurš cilvēks. Tādēļ speciālisti to rekomendē kā sevis paša ārstēšanas metodi, kur nevajag ne medicīniskas zināšanas, ne speciālu izglītību. Ir tikai jāzina uz ķermeņa esošie klasiskie punkti, kas atbild par to vai citu orgānu un jāspiež uz to ar pirkstu. Taču tas viss izskatās nevainīgi tikai vārdos. Realitātē gan akupunktūras, gan akupresūras saknes iesniedzas māņticībā, kalpošanā mirušo gariem un spiritismā, caur ko neizbēgama ir ļauno garu ietekme.

Pēdējās desmitgadēs popularitāti ir guvusi reflektoro zonu masāža kāju pēdām, kuru jau izsenis ir praktizējuši okulti saistītie Amerikas indiāņi. To izmanto arī austrumu valstu tautas medicīnā. Saskaņā ar šo mācību, dažādas pēdas daļas atbilst noteiktām ķermeņa daļām, tādēļ, masējot noteiktus pēdu punktus, „dziednieki”, it kā, iedarbojas uz slimajiem orgāniem. Patiesībā kā jebkurā roku uzlikšanas imitācijā, cilvēkā ieiet spiritiskais gars, kas ieved okultismā un atkarībās.

Pie mūsdienu netradicionālās diagnostikas metodēm pieder: pirmkārt – diezgan izplatītā acu diagnostika (iridodiagnostika), kuru pareizāk būtu saukt par īpaša veida diagnostisko pareģošanu. Īsto medicīnisko iridodiagnostiku ar lupu un mikroskopu veic ārsts- oftolmologs. Skaļi sevi pieteikusī netradicionālā iridodiagnostika ir pamatota slimību „lasīšanā”, skatoties uz acs varavīksneni, pielietojot spiritisko gaišredzību vai kādus citus sātaniskus spēkus. Prakse ir pierādījusi, ka tādi „acu diagnosticētāji” būtībā ir cilvēki, kuriem ir medija spējas (kuras viņi neapjauš). Taču viņi savu „mākslu” pasniedz zem „jaunāko zinātnisko atklājumu” maskas. Te vietā ir pateikt, ka pataloganatomi, kuri ir veikuši līķa sekciju cilvēkiem, kuri ir ārstējušies pie slaveniem acu diagnosticētājiem, tikai 2% gadījumu uzstādītās diagnozes ir apstiprinājušās, kas faktiski ir tikai nejauša sakritība.

Asins kristalogrāfija – diagnostikas metode, kurā asins piliens tiek izmantots kā burvju spogulis, kurā ārsts „redz” pacienta slimības. Tādai asins pētīšanai nav nekā kopēja ar parastajām laboratorijas analīzēm un pamatojas spiritismā un gaišreģībā.

Psihoanalīze, vai dvēseles izpētīšana, ir vēl viena jauna, pseidozinātniska diagnostikas un ārstēšanas metode. Tā dziļi ietiecas cilvēka zemapziņā, izpēta viņa ilgas, sapņus un seksuālās fantāzijas ar mērķi atrast morāles pārkāpšanas iemeslus un atjaunot mieru un līdzsvaru dvēselē. Šāds „diagnostikas” un „ārstēšanas” veids cilvēka dvēseli plaši atver bīstamai okultai ietekmei, kura sekas ir neparedzamas.

Psihometrija – ir viens no zīlēšanas paveidiem. Ar tās palīdzību, „nosakot priekšmeta garīgo auru” mediji dara zināmus kādus faktus par tā īpašnieku. Tādā veidā viņi diagnosticē slimības, meklē pazaudētas lietas, pareģo nākotni. Psihometrija ir pareģošanas veids, ko inspirē dēmoni un tādēļ nevar būt pieņemama kristietim.

Radiestēzija (rīkstniecība) – tā ir cilvēka spēja sajust svārstības, kuras it kā izstaro viss, kas eksistē uz zemes. Šādas iespējamās svārstības vai starojumus uztver ar svārsta, zižļa vai rīkstes palīdzību – tie sāk kustēties. Zizlis vai svārsts ir diegos, ķēdītēs, auklās vai matā iekārti gredzeni, vara, stikla, koka, metāla vai akmens gabaliņi, kurus tur virs fotogrāfijām, drēbēm, rokrakstiem, matiem vai citiem slimniekam vai meklējamai personai piederošiem priekšmetiem, kuru mērķis ir noskaidrot viņa slimību vai atrašanās vietu. Ja tiek izmantota rīkste, rīkstnieks meklē ūdens atrašanās vietu zemē, kā arī vēl daudz ko citu.

Slimību diagnostika, ūdens meklēšana, cilvēku un pazaudētu priekšmetu meklēšana ar svārsta, zižļa vai rīkstes palīdzību, liecina par spiritiskām spējām. Šādu „dāvanu” var saņemt superjūtīgi cilvēki, saņemot mantojumā no saviem vecākiem, vai citiem senčiem, kuriem bija mediālas, gaišredzības, spiritiskas vai citas sātaniskas spējas, spēki.

Bijušajā PSRS „perestroikas” laikos vienlaicīgi ar to varēja novērot ātri veidojošos un plašu izplatību iegūstošu visāda veida psihoterapeiti, dziednieki, ekstrasensi, burvji, magi un jogi, kuri fiziski un dvēseliski slimiem cilvēkiem solīja ātru un efektīvu palīdzību. Šo „supercilvēku” ārstnieciskā darbība joprojām vairojas un paplašinās. Pateicoties lielajam emigrācijas vilnim, maģijas un burvestību meistariem plaši atvērās durvis uz Vāciju, ASV, Franciju, Angliju, Austrāliju un citām rietumu pasaules valstīm. Šajās valstīs izdotās krievu avīzes un žurnāli ir raibi no aicinošām reklāmām, kas slavē fantastiskās paaudzēs mantotās burvju, magu, ekstrasensu, zīlnieču, čigānu un citu okultisma speciālistu spējas. Tiek solīta: dvēseles un miesas dziedināšana, visa veida lāstu noņemšana, ļaunas acs un ļauna vēlējumu noņemšana, ļauno garu izdzīšana, atbrīvošana no alkohola un narkotiku atkarības, labvēlīga ietekmēšana caur fotogrāfijām un uzlādētu ūdeni, krēmiem, smērēm un tam līdzīgi. Rietumos šāds fenomens bija vērojams agrāk – XX gadsimta sešdesmitajos gados, kas saistījās ar „Jaunā Laika” kustību. Diemžēl uz okultās dziedniecības makšķeres uzķērās ne tikai pasaules cilvēki, bet arī daži ticīgie, kuri „veselību grib iegūt par jebkuru cenu”.

Buršanas grupā ietilpst visas dziedniecības metodes, kas pielieto vārdošanu, maģisku vārdu izteikšanu, pielietojot „balto maģiju” un dažādas ekstrasensoras manipulācijas, šamanizmu, magnētismu, ārstēšana no attāluma izmantojot „telepātiju”, amuletu, talismanu, fetišu, rokassprādžu, kulonu nēsāšana, kas it kā var aizsargāt un labvēlīgi ietekmēt cilvēka organismu.

Vārdošanu un maģisku vārdu izteikšanu īpaši plaši izmanto, lai atbrīvotu no kārpām, mieža graudiem, ādas rozes, brukas, zobu sāpēm utt. Nav iespējams šo aplūkot pamatīgāk. Šāda veida ārstēšana notiek caur noslēpumainām, iepriekš aprakstītām manipulācijām vienlaicīgi daudzas reizes atkārtojot buramvārdus, maģisku vārdu izteikšana un lūgšanas, kurām ir maģiska iedarbība. Ļoti bieži tiek izmantoti „trīs augstākie vārdi”. „Simpatija – dziedinātāji” izmanto īpaši daudz noslēpumainas formulas, un viņi apgalvo, ka „noņem” slimību, „ņem uz sevi” vai „pārliek” uz citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un ārējās pasaules priekšmetiem.

Diemžēl daudzi cilvēki savas nezināšanas dēļ nošķir melno un balto maģiju, sakot, ka pirmā ir, lai darītu ļaunu, tātad dēmoniska, bet otra – labu, tātad ir gaišo garu darbības rezultāts. Tādēļ to izmanto, lai saņemtu dziedināšanu. Patiesībā baltā maģija ir tikai viltīgs veids, kā sātans piesedz savus ļaunos darbus, kā ir rakstīts Bībelē: „...jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli” (2.Kor. 11:14). Baltie magi uzmanības novēršanai izmanto ikonas, Bībeli, krucifiksu un citus reliģijas atribūtus; tā ir tikai dekorācija, kas novērš uzmanību.

Abas maģijas – gan baltā, gan melnā ir piepildītas ar ļaunumu, un Dievs aizliedz tās abas. Pasniedzot sevi kā kaut ko gaišu un labu, un tādā veidā ievelkot cilvēkus okultismā, „labā” maģija ir bīstamāka, tādēļ ka, vēršoties tur pēc „palīdzības”, cilvēki nokļūst briesmīgā sātana verdzībā.

Šamanisms ir vissenākais un negantākais cilvēkiem zināmais dvēseles un miesas dziedniecības veids. Tas ir tieši kontrolēts un vadīts no sātana puses. Tas radās Sibīrijā tungusu vidū. Šamanis ir burvis vai dziednieks, kas izmanto zāļu dziras un vudū (sens melnās maģijas veids, ko praktizē primitīvas ciltis).

Magnētisms, vai ārstnieciskā magnetopātija, – tā ir slimnieku ārstēšana ar magnētisku spēku. Magnetizētājs – cilvēks, kurš iedarbojas uz slimnieku ar savu magnētisko lauku, nododot to ar glaudīšanu, pieskaršanos ar zizli un dažādām roku manipulācijām. Šādu dziednieku magnetizētāju magnētiskais starojums īstenībā ir nekas cits kā ļauno garu spiritiskie spēki, no kuriem viņi saņem visas savas instrukcijas.

Ekstrasensorika (dziedināšana ar biolauku) ir spiritisma paveids vai, precīzāk, viena no tā mūsdienu formām, kas pamatojas paaugstinātas jūtības pielietošanā. Paši ekstrasensi saka, ka viņi „kontaktējas ar kosmosu” un tādā veidā saņem savu enerģiju, kuru nodod citiem cilvēkiem. Patiesībā, būdami spiritisti un esot tiešā kontaktā ar viņpasauli, ekstrasensi savieno cilvēku ar elles spēkiem un tumsas valstību, pašam cilvēkam to nezinot. Un labskanīgie izteicieni: „bioenerģētika”, „energoinformācijas lauks”, „kosmiskais saprāts” vai „mūžīgais dzīvības spēks” – ir tikai labsirdīga maska, kas uzvilkta šaušalīgajai dēmoniskajai pasaulei, kuru vada sātans, kurš ir melu tēvs. Tādēļ, ja kāds par savu vieglprātību nevēlas maksāt ar okultu atkarību, psihiskiem traucējumiem un apsēstību, lai no ekstrasensiem un ekstrasensorikas turas pa gabalu.

Ārstēšana no attāluma ar telepātijas palīdzību caur vēstulēm, telefona sarunām vai atsūtītiem priekšmetiem (mati, fotogrāfijas, apģērbs, u.c.). Šādos gadījumos diagnostika notiek izmantojot gaišredzību vai svārstu, bet ārstēšana ir ar okultu un spiritisku spēku izmantošanu.

Ārstēšana ar lieldienu ūdeni – šeit kā ārstnieciskais līdzeklis tiek izmantots tekošs ūdens, kas iesmelts Lieldienās pirms saules lēkta, kuram tiek piedēvēts dziedniecisks spēks. No brīža, kad ūdens tiek iesmelts līdz mājās atnešanai nedrīkst ne ar vienu sarunāties. Mājās to salej māla traukos un glabā visu gadu. Tas nemaitājas. To dzer kā līdzekli, kas palīdz visām vainām. Faktiski tā ir tīra burvestība.

Cilvēki, cenšoties kļūt veseli, ir gatavi darīt visādas, brīžiem visai dīvainas lietas. Tai skaitā arī tie, kuri sevi sauc par Dieva bērniem. Kādai māsai, kurai bija daudz problēmu ģimenes un laulības dzīvē, jo vīrs bija atkāpies no Dieva, cita māsa atnesa „svēto ūdeni” no katoļu baznīcas un ieteica to pa druskai pieliet pie vīra ēdiena, apgalvojot, ka pēc tāda ēdiena viņš noteikti kļūs savādāks. Paldies Dievam, ka viņai tas likās aizdomīgi un tādēļ griezās pie dvēseļu aprūpētāja pēc padoma, pēc tam viņa no šīs idejas atteicās.

Šis stāsts par divām dažādi Dievam ticošām sievietēm ir tipisks piemērs tam, kā mēs mēdzam viens otram „palīdzēt”, kas nereti beidzas ar vēl lielākām problēmām, bet tas jau ir citā līmenī. Lūk, kādēļ, mums, kristiešiem, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, izmantojot kādus „dziednieciskus” līdzekļus, ja neesam pilnīgā skaidrībā par to spēka avotu. Citādi varam izrādīties vainīgi, ka esam kādu „apbalvojuši” ar to, kas ne tuvu nav saistīts ar Dieva spēku. Šajā gadījumā runa bija par „svēto ūdeni”. Interesanti ir tas, ka tā pielietošanas metode precīzi atkārto pieburšanas veidu, ko sievietes mēdz izmantot, lai pieburtu sev mīļoto vīrieti, pievienojot viņa ēdienam vai dzērienam savas menstruālās asinis.

Dvēseļu aprūpes sarunās ticīgie bieži uzdod jautājumu sakarā ar urīnterapiju (ārstēšana ar urīnu),  interesējoties, vai tajā nav kas okults. Saskaņā ar medicīnu, urīns – ir vielmaiņas produkts, kuru izdala nieres un satur sevī organismam nevajadzīgās un pat indīgās vielas. Tādēļ, ja Dievs ir paredzējis, ka urīnam no organisma ir jāizdalās, lai organismu attīrītu, vai tiešām mēs – cilvēki, esam gudrāki par Dievu, uzskatot ka tā dzeršana ir veselīga un dziedinoša?!. Ja ielūkojamies pravieša Jesajas grāmatā 36:12-16, tad atradīsim, ka „dzert savus mīzalus” cilvēkiem nozīmēja būt nelaimīgiem un nosodītiem. Marka evaņģēlijā Jēzus, dodot cilvēkiem dažādas pamācības un paskaidrojumus, starp citu ir teicis arī: ...Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku” (Mk. 7:20), un to var saprast kā tiešā, tā pārnestā – garīgā nozīmē. Tātad, pat ja urīnterapija tieši nav saistīta ar okultismu, vienalga tā nav saskaņā ar Bībeli.

Visām netradicionālajām un alternatīvajām ārstniecības metodēm ir raksturīgs tas, ka cilvēks izmanto tās, lai izveseļotos par jebkuru cenu. Viņš vēlas atbrīvoties no slimības, jo tā ir smaga nasta, bet nedomā, vai tas ir saskaņā ar Dieva prātu vai nē. Ja Tas Kungs kaut kādu iemeslu dēļ nedziedina, tad cilvēks, to apzinoties vai nē, vēršas pēc palīdzības ne pie kāda cita kā pie sātana, ar to sakot Dievam: „Ja Tu nevēlies mani dziedināt, es iešu pie cita!” Tādā veidā Radītājam tiek mests tiešs izaicinājums.

Vispirms Debesu Tēvs rūpējas par dvēseli un par to, kas tai nāk par labu. Cilvēks vispirms domā par miesu, stipri to pārvērtējot. Sātans, izmantojot šo ļaužu pieeju, veselību un miesu cilvēku acīs paceļ tik augstu, ka tās dēļ viņi ir gatavi upurēt savu dvēseli, savā neprātā liedzot tai glābšanu un svētlaimību mūžībā.

Mēs visi zinām, ka „...tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu...” (Rom. 8:28). Taču parasti tas cilvēkus neapmierina. Neviens nevēlas savas slimības pacietīgi panest, bet cenšas par katru cenu tikt no tām vaļā, nedomājot par sekām. Un sātans laipni atļauj sevi izmantot, bet par savu palīdzību, kas dota miesai, pieprasa cenu, kas ir nesamērīgi augsta – mūsu dvēseli.

Cilvēkiem, kuri ir bijuši pakļauti alternatīvās medicīnas ietekmei, kā arī visāda veida apvārdošanai, maģiskiem vārdiem, lāstiem, ekstrasensorām manipulācijām, burvestībām, brīnumdarīšanām, baltajai maģijai utt., kā sekas mēdz būt baiļu un neizskaidrojamu šausmu lēkmes. Viņi redz briesmīgus tēlus, kuri tiem seko. Viņiem rodas nepatīkamas, uzmācīgas idejas, tieksme uz alkoholismu, narkomāniju un dažādiem seksuāliem grēkiem. Viņiem ļoti raksturīga ir Dieva nepieņemšana, nevēlēšanās lasīt Bībeli un lūgt. Viņus nomoka zaimu pilnas domas un viņus vajā lāsti. Viņiem bieži ir depresijas un nervu sabrukumi. Bieži ir domas par pašnāvību. Cilvēki, kuri ir izdziedināti ar buršanas palīdzību, savā raksturā ir ļauni, aizkaitināmi, viegli kļūst nikni, agresīvi, nespēj sadzīvot, naidīgi pret Dievu un ticīgajiem. Bieži viņos attīstās pretestība pret visu dievišķo. Tā nu veselība, kas iegūta izaicinot un pretojoties Dievam, kļūst cilvēkam par briesmīgām dvēseles mokām uz zemes un bojāeju mūžībā. Tādēļ, ja kāds ir nokļuvis šajos tīklos, nekavējoties jāpiesauc Jēzus asinis, jānožēlo grēki, grēksūdzes lūgšanā jāatsakās no visiem okultajiem spēkiem un turpmāk jāseko Tam Kungam.

NĀKAMĀ NODAĻA