AUTORA PRIEKŠVĀRDS
Sešpadsmit gadus atpakaļ, kad Tas Kungs aicināja mani dvēseļu aprūpes kalpošanā, uzreiz nācās saskarties ar to, ko visas savas dzīves laikā nebiju piedzīvojusi. Šobrīd nestāstīšu kā tas notika, jo par to jau ir rakstīts grāmatā „Meklējumu ceļā”, teikšu tikai, ka kopš tā laika man sāka atvērties līdz šim nepazīstamā garīgo slimību pasaule, tā parādot baznīcā esošo dvēseļu reālo stāvokli.
Gan mācoties medicīnas institūtā, gan vēlāk, strādājot par ārsti, es nebeidzu brīnīties par slimībām, kas piemeklē cilvēka ķermeni. Kļūstot par dvēseļu aprūpētāju, es biju vēl pārsteigtāka, redzot to kaišu daudzumu, kas nomoka cilvēka dvēseli. Tās visas apvieno viens mums labi zināms vārds – „grēks”. Pretēji tam, ka cilvēki par savas miesas kaitēm runā pilnīgi atklāti, dvēseles vainas pieņemts slēpt. Vispār to var saprast. Kurš gan vēlas runāt par to, kas tevi raksturo ne no tās labākās puses. Tā nu mēs ar dievbijīgu seju nākam uz dievkalpojumiem, apsēžamies, klausāmies, ko runā no katedras, lūdzamies, dziedam Tam Kungam slavas dziesmas, liecinām, īsāk sakot: spēlējam teātri, kurā mums ir nopietna, patiesa kristieša loma, bet lieliski apzināmies, ka sirds dziļumos, kurus neviens neredz, viss izskatās pavisam savādāk.
Daudzus kristiešus tāda dzīve neapmierina. Vēloties garīgu pieaugšanu, viņi mokas un vaid, meklējot ceļu, kā izkļūt no šī pagrimuma un sava bēdīgā stāvokļa. Viņus neapmierina apgalvojumi, ka viss ir kārtībā un vajag tikai priecāties un pateikties Tam Kungam par dāvāto glābšanu, bet viss pārējais tiks piemests. Dieva tautas vidū arvien biežāk novērojami meklējumi. Visspilgtāk par to liecina sāpju pilnās vēstules un telefona zvani ar lūgumiem pēc padoma un lūgšanu palīdzības. Taču, ir ne mazums tādu ticīgo, kurus šādas problēmas neuztrauc. Viņi ir visai apmierināti ar sevi un nevar saprast, kas tiem citiem pietrūkst.
Neiroloģijā ir ļoti bīstami stāvokļi, kuri anestēzijas un arefleksijas veidā pavada paralīzes, komas un parēzes gadījumus. Pacienti nejūt ne sāpes, ne pieskārienus. Viņu āda nereaģē uz ārējiem kairinātājiem, nav ādas un sauso dzīslu refleksu. Cilvēks vēl it kā ir dzīvs, bet atsevišķas viņa ķermeņa daļas jau ir kā mirušas. Ir skumji, ja tādā stāvoklī atrodas miesa, bet, vēl sliktāk, ja kas līdzīgs piemeklē mūsu dvēseli.
Tautā saka, ka acis ir dvēseles spogulis, un ja tas patiešām tā ir, tad sirds ir orgāns, kas atspoguļo cilvēka garīgo veselību. Ne velti ir rakstīts, ka „...no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība” (Mk. 7:21-22).
Slimība paliek slimība. Tā ir jāārstē. Lai cik ilgi mēs atliktu vizīti pie ārsta, agri vai vēlu nākas to darīt. Bet pieņemšanā pie viņa vajag izģērbties. Un tad gribi vai negribi, kauns vai nē, ir jāļauj sevi apskatīt, pie tam, brīžiem, tajā visnepatīkamākajā veidā. Citādi, vienkārši nesaņemsi palīdzību.
Tieši tā mēdz būt arī ar garīgajām slimībām. Arī tām bieži vien ir nepieciešama „izģērbšanās”. Tikai tagad tas notiek garīgā nozīmē. Bet tas mūsu lepnajam un augstprātīgajam „ES” mēdz būt ļoti sāpīgi.
Vairāku gadu garumā man ir nācies dzirdēt cilvēku lūgumus, lai tiktu uzrakstīta grāmata par dvēseļu aprūpi, un to var saprast. Šai tēmai kristiešu praktiskajā dzīvē tiek veltīts ļoti maz uzmanības. Taču, pirms runājam par pieeju garīgajām slimībām un to „ārstēšanas” principiem, no sākuma ir jāizstāsta par to „simptomiem”. Medicīnas praksē ir gadījumi, kad, jūtot nespēku, cilvēki neapzinās, ka ir slimi. Kaut kas līdzīgs mēdz būt arī garīgajā dzīvē. Dvēseles cieš un mokās, nesaprotot, kas ar viņām notiek, un kādēļ viņas arvien vairāk un vairāk jūtas garīgi bezspēcīgas.
Visiem ir zināms, ka grēks atdala mūs no Dieva, taču, neskatoties uz to, mēs turpinām grēkot un izliekamies, ka tas nav nekas īpašs, ka tā jau ir bijis visos laikos, tā ir tagad un tā būs vienmēr. Cilvēks taču ir nepilnīgs. Tā kā viss ir pilnīgi normāli.
Taču, slimojot miesā, mēs neuzskatām, ka tāds stāvoklis ir kaut kas normāls, un darām visu iespējamo, lai izveseļotos un būtu veseli un laimīgi. Daudzi cilvēki savā veselībā saskata savu galveno un lielāko laimi. Ja tas ir tā, tad cik gan vairāk tas attiecas uz mūsu garīgo veselību. Jo miesā uz šīs zemes mēs dzīvojam tikai laiciņu un tas beidzas, bet dvēsele iemantos mūžību. Tādēļ, atliekot malā visu pārējo, ir vērts pieķerties savām garīgajām slimībām.
Ludmila Plett
IEVADLŪGŠANA
Dārgo Pestītāj! Tu esi mūsu Kungs un mūsu Tēvs! Tavs Vārds saka, ka bez Tevis mēs ne nieka nespējam. Tādēļ, apzinoties savu niecīgumu, es saprotu, ka bez Tevis es ne nieka nevarēšu un, ja Tevis tajā nebūs, tad nespēšu nedz dalīties ar saviem ticības brāļiem un māsām, nedz dot šīm dvēselēm to, kas tām ir nepieciešams. Lūdzu, ja tas ir Tavs Prāts, svētī to, ko esmu nolēmusi tagad darīt. Tu zini savu bērnu rūpes. Tu zini vajadzības, skumjas un satraukumus, kas plosa viņu sirdis. Tu zini viņu kļūdas, netikumus, grēkus un krišanas. Tu zini visus mūsu ceļus, kā mēs staigājam Tavā priekšā. Lūdzu, lai, lasot šo grāmatu, Tu katrai dvēselei dāvātu tieši to, kas tai ir nepieciešams. Darbojies caur Savu Svēto Garu un sūti man Savu vadību, jo bez tās nevar būt svētība.