1. nodaļa
DVĒSELES STĀVOKĻI
Katra cilvēka dzīvē ir vilšanās, bezizejas, vienaldzības un pilnīgas apātijas brīži. Tādos mirkļos gribas visu pamest un no visa atteikties. Tas, ko tu dari un pie kā strādā, pēkšņi sāk likties nekam nevajadzīgs, niecīgs un pilnīgi bezjēdzīgs. Viss, kas bija svarīgs un nozīmīgs, un ienesa dzīvē prieku, zaudē savu pievilcību, jēgu un nozīmi. Nereti tas noved pie tik nomākta stāvokļa, ka vairāk nav vēlēšanās dzīvot. Visi draugu un paziņu pārliecināšanas vārdi, ka „nevajag zaudēt dūšu”, „jāsaņem sevi rokās”, „neizplūst” parasti visai maz palīdz. Tevi pārņem vienaldzība. Šādu nospiestu stāvokli pašam ir grūti izmainīt, un daudzi vēršas pie psihologa vai psihiatra, ārstējot depresiju daudzus mēnešus un reizēm pat gadus.
Šādi stāvokļi ir raksturīgi ne tikai šīs pasaules cilvēliem, bet arī mums – kristiešiem, jo katrs kurš tic uz To Kungu, ir tikai zemes cilvēks ar visām no tā izrietošajām īpatnībām. Kaut daži dedzīgie apgalvo, ka Dieva bērniem nekas tāds nevar būt, tas neko nemaina. Fakts paliek fakts, un nav jēgas to noliegt. Šajā sakarā Čarlzs Sperdžens ir izteicies tā: „Ja mēs nekad nebūtu nospiesti, mēs nemaz nebūtu dzīvi. Ja cilvēkam nebūtu spējas just bezcerību, tad viņš arī nespētu izbaudīt sajūsmu”. Kaut ko līdzīgu var novērot arī dabā. Saulainās, prieku nesošās dienas mijas ar nomākušos un lietainu laiku, kas uzvēdī skumjas. Tāpat notiek arī ar cilvēkiem: te viņi var justies augstumos, te viņus pēkšņi pārņem panīkums.
Spriežot cilvēcīgi, nospiestības stāvoklis pats par sevi nav grēks, bet var izveidoties kā grēka sekas un tādā gadījumā ir tā pazīme. Ar kaut ko līdzīgu mēs sastopamies arī medicīnā, kad pacients vēršas pie ārsta ar sūdzībām par vājumu, nogurumu, apetītes zudumu, galvas reiboņiem, kas norāda uz vispārēju nespēku. Nereti šādas sajūtas ir pārpūles vai pārmērīgas fiziskas un psihiskas slodzes rezultāts, taču, tie paši simptomi var būt kā brīdinājums par nopietnu saslimšanu, tādām kā: asins slimības (anēmija, leikoze, leikēmija), ļaundabīgi jaunveidojumi un dažādi smagi iekšējo orgānu bojājumi.
Mūsu laikā, kas nav viegls un raksturojas ar steigu, rosīšanos, pastāvīgu stresu, lielām fiziskām un psiholoģiskām slodzēm, kā arī kaitīgu faktoru ietekmi uz organismu, cilvēku dzīvēs arvien biežāk rodas sava veida „melnās joslas”, kad notiek nepatīkamas sadursmes, – te mūs ievelk dažādos konfliktos, te mēs paši kļūstam par to cēloni ar kādu strīdoties vai naidīgi reaģējot uz kādu izaicinājumu. Būdami ļoti atšķirīgi pēc savas dabas, mēs atšķirīgi arī uzņemam šādus notikumus, atbilstoši mūsu raksturam, intelektam, domu gājienam, jūtām un emocijām. Cilvēki, kuri ir mierīgi, skaidru prātu un spriest spējīgi, radušās problēmas uzņem aukstasinīgāk, emocionāli un impulsīvi cilvēki – dramatiskāk. Tādos brīžos tu nezini kur likties, izjūtot dusmas un bezizeju, gribās visu pamest un skriet kur acis rāda. Līdzīgas situācijas un dzīves nesakārtotība kraujas viena uz otras novedot pie dažādiem neiro – psihiskiem traucējumiem un sabrukuma, kas izpaužas kā mums visiem zināmie negatīvie dvēseles stāvokļi, tādi kā: sarūgtinājums, skumjas, nomāktība, panīkums, sajūtot sevi mazvērtīgu un nederīgu, līdz pat pilnīgai apātijai, kas pāriet dziļā depresijā. Lai saprastu šīs nomācošās un graujošās mašīnas darbību, kas noved mūsu dvēseli līdz asarām, tagad pēc kārtas aplūkosim iemeslus, sekas un šo parādību savstarpējās sakarības. Sāksim ar to, kas it īpaši bieži sastopams, – sarūgtinājums un skumjas.
Sarūgtinājums – tās ir dvēseles sāpes, kas cilvēkam rodas neapmierinātības, un dažādu nepatikšanu rezultātā. Piemēram, daži jauni cilvēki ļoti sarūgtinās, kad pamana, ka daba viņiem nav devusi tādu skaistumu, slaidumu, fizisko spēku, prāta spējas un citas priekšrocības, kādas ir dažiem viņu vienaudžiem. Vēloties to kaut kādā veidā kompensēt, meitenes sāk izmantot kosmētiku, lai pievērstu sev uzmanību, bet puiši „uzpumpē”sev muskuļus, lai izskatītos ne sliktāk kā pārējie. Diemžēl, tā rīkojoties, viņi nesaprot, ka ar to viņi pauž savu kurnēšanu un redzamu nepatiku par to, ar ko Dievs viņus ir apveltījis, tātad, met izaicinājumu Viņa gudrībai un viszinībai.
Nobriedušiem cilvēkiem sarūgtinājums rodas citu, brīžiem ne mazāk smieklīgu iemeslu dēļ, un to pamatā ir tā pati neapmierinātība ar to, kas viņiem ir dots un kaislīga vēlēšanās dabūt to, kas viņiem nav. Tikai, cik neprātīgi tas viss ir! Tā vietā, lai domātu par to, kā mums nav, pastāvīgi ir jāatceras, ka Dievs Savā visgudrībā mūs ir apveltījis ar tādām īpašībām, kas savukārt nav citiem, ieskaitot pat tos, kurus sauc par „likteņa mīluļiem”. Tāda pieeja mūs paglābs no skaudības un mazvērtības kompleksa.
Skumjas – tas ir bēdu pilns dvēseles stāvoklis, ko izsauc nelabvēlīgu, apbēdinošu apstākļu sakritība, ko pavada raižu un bēdu sajūta. Praktiski katra cilvēka dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad viņš skumjās un sāpēs kopā ar psalmistu Dāvidu var teikt: „Es esmu zustin zudis ļaužu piemiņai – kā mironis, es esmu kļuvis kā sadauzīts trauks.” (Ps. 31:13). Vien nedaudzi cilvēki savu zemes dzīves ceļu noiet bez skumjām un sarūgtinājuma. To pārdzīvot, protams, nav viegli, taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka daudz kas no tā ir daļa no Dieva plāna. Notikumi, kas mums liekas traģēdijas, var izrādīties iespējas, ar kuru palīdzību Dievs mums izrāda Savu mīlestību, uzticību, žēlastību un lielo pacietību. Lai to saprastu, pietiek atcerēties daudzu ievērojamu cilvēku stāstus un liecības, kuru dzīves kādos brīžos likās pilnībā sagrautas. Taču vēlāk, pateicoties pārdzīvotajam, kļuva par spožu ticības un kristīgās mīlestības lāpu, kas daudzas jo daudzas dvēseles aizdedzināja dedzīgai kalpošanai Tam Kungam.
Pie sarūgtinājuma, skumjām un dvēseles bēdām cilvēku noved nepiepildītas vēlmes vai pilnībā sadragāti plāni un gadiem loloti sapņi. Mēs apraudam savu nenotikušo laimi un vainojam tajā citus cilvēkus, neparedzētas nejaušības vai neveiksmīgi izveidojušos apstākļus, un nedomājam par to, ka Dievs ir tik visu zinošs un gudrs, ka, vēlot mūsu dvēselei labu, nedod mums to, ko mēs gribam un neatlaidīgi Viņam lūdzam. Piemēram, Tas Kungs daudzus ir glābis no paklupšanas neļaujot viņiem īstenot savus plānus un projektus finanšu jomā. Ne mazumu no Savas tautas Viņš ir paglābis no godkārības valgiem, nepiešķirot viņiem skaistumu, piemīlību un atzinību. Daudzus pasargājis no apreibināšanās ar varu, neļaujot kļūt par autoritāti ar lielu ietekmi, pēc kuras viņi tik neatlaidīgi tiecās. Dievs sekoja, lai viņi paliktu nepamanīti ļaudis, un lai neattālinātos no Viņa.
Dārgais draugs, ja tu padomāsi par savas dzīves rūgto pieredzi un atcerēsies visas grūtības, ko esi pārvarējis, tad ar Dieva gaismas palīdzību, kas izgaismo tavu prātu, sapratīsi, ka viss, kas ir noticis, ir bijis tev tikai par labu. Tu apjautīsi, ka visu šo laiku Tas Kungs ir bijis pret tevi mīlošs un žēlsirdīgs. Pat tajās dienās, kad tu vaidēji un biji nemierā par apstākļiem, tu tomēr apzinājies glābjošo Dieva žēlastību. Bet ja tā, tad sargies ilgstoši dot vaļu savām rūgtajām domām, jo skumjas pamazām pāries sevis žēlošanā, un tas nāk no paša velna. Zini, ka negaidīti likteņa pavērsieni var mūs izsist no sliedēm, bet var arī palīdzēt pietuvoties Glābējam un iemācīt vēl vairāk uz Viņu paļauties.
Daudzu cilvēku sirdis piepildās ar skumjām, ja viņiem nepelnīti dara pāri, pazemo, nonicina, neievēro, kad uz labu atbild ar ļaunu, vai, kad ciešanās atstāj vienu. Cilvēka dzīvē atradīsies daudz iemeslu lai skumtu, taču patiesam Dieva bērnam ir lieliska iespēja no šāda stāvokļa izvairīties, dzīvojot dzīvi, kurā tiek uzvarēts tas, kas izraisa skumjas. Kāds gudrs cilvēks to ir izteicis šādos vārdos: „Ja tevi ir aizmirsuši, ar tevi nav rēķinājušies, apzināti iedzinuši stūrī, bet tu noliecies Tā Kunga priekšā un pateicies Viņam par apvainojumiem un pazemojumiem, – tā ir uzvara. Ja neievēro labo, ko tu dari, ja pārsvītro tavus sapņus, ja dara visu pretēji, nerēķinās ar tevis dotajiem padomiem, izsmej tavu viedokli, bet tu to visu pieņem ar mīlestību un pacietību, – tā ir uzvara. Ja tu esi apmierināts ar jebkādu ēdienu, apģērbu un laika apstākļiem, ar vienalga kādu stāvokli sabiedrībā, vientulību, ko tev ir paredzējis Tas Kungs, – tā ir uzvara. Ja esi spējīgs nenosodot, mierīgi paciest tuvākā slikto garastāvokli, jebkādas grūtības un nekārtības, kurās tu neesi vainīgs, – tā ir uzvara. Ja vari turēties pretī dzēlīgumam un garīgai nejūtībai, jebkādām vajāšanām, pretrunām, tās pārdzīvojot tā kā reiz darīja Jēzus Kristus, – tā ir uzvara”.
Kristīgās dzīves sākuma stadijās daudzi ticīgie piedzīvo skumjas un vilšanos, jo tie, kas kādreiz ar savu dzīvi nesa viņiem gaismu, pārstāja mīlēt un apgaismot, bet citi – vispār atstāja Dievu un Viņu aizmirsa. Mums ir tik ļoti jāsarod ar šo parādību, lai vairs nepamanām to, ka cilvēki mūs pamet. Apustulis Pāvils, esot šādā situācijā, teica: „...visi bija mani atstājuši. To lai viņiem nepielīdzina. Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku...” (2.Tim. 4:16-17). Ir ļoti svarīgi, lai mēs savu ticību būvētu nevis uz dziestošām ugunīm, bet uz Kristus Jēzus nedziestošās gaismas. Kad zināmi un lieli cilvēki no mums aiziet, mēs skumstam līdz tam brīdim, kamēr saprotam, ka tā vajadzēja, un tad nekas cits neatliek, kā pašiem tuvoties Tam Kungam un lūkoties sejā Viņam. Dievs ir spiests atkal un atkal izņemt no mūsu dzīves draugus, lai beidzot ieņemtu viņu vietu, bet mēs, tā vietā, lai Viņam par to pateiktos, sākam skumt un garīgi nīkuļot. Ir labi, ja ir daudz draugu, bet, kad viņi pamazām mūsu sirdīs ieņem Dieva vietu, Viņu izstumjot, Viņš kļūst greizsirdīgs. Jo ne velti taču ir rakstīts: „...uz skaudību nesas tas gars, kas mūsos mājo” (Jēk. 4:5) „...līdz greizsirdībai mīl gars, kas mūsos mājo”. – kr.val. Protams, kaut kādā mērā mums ir jāuzticas cilvēkiem un jācer uz viņu atbalstu, jo mūsu sabiedrībā nav iespējams dzīvot, ja nevienam neuzticamies. Taču situācija kļūst bīstama, ja mēs pārāk paļaujamies uz cilvēkiem, tā vietā, lai uzticētos Dievam, un uz sava sirds altāra, kur vieta ir paredzēta tikai Radītājam, nosēdinām Viņa radību. Ļaujot vīrietim vai sievietei mūsu dzīvē ieņemt vietu, kas pēc taisnības pieder tikai Dievam, mēs nenovēršami sevi notiesājam uz to, lai tiktu pievilti.
Nereti mēs saskaramies ar cilvēkiem, kuri bēdājas par to, ka viņiem ir jānes reiz izdarītā grēka sekas. „Kā tad tā?! – viņi sašutuši saka. – Es taču aptvēru savu kritienu, nožēloju to un pat to atklāju – iznesu gaismā! Lūdzot es sajutu, ka Dievs man ir piedevis, taču līdz pat šim laikam nesu izdarītā rūgtās sekas. Vai tiešām tāda ir Dieva piedošana? No katedras parasti saka, ka tad, kad Dievs piedod, Viņš aizmirst. Kas tad tā ir par aizmiršanu, ja atkal un atkal grēka sekas atgādina par sevi?!...”.
Nu ko, te nav nekā, kas būtu pretrunā ar Bībeli. Grēku piedošana neizslēdz sodu par to un nebūt neparedz automātisku atbrīvošanu no sekām. Dieva Vārdā ir daudz piemēru, kas to apstiprina. Vecajā Derībā ir stāsts par Mirjamu, ko Dievs sodīja ar bargu spitālību, jo viņa sacēlās pret savu brāli. Kaut arī Mozus lūdza Tam Kungam piedošanu priekš viņas, tik un tā viņam tika pateikts: „Kad viņas tēvs spļaudams viņas vaigā būtu spļāvis, vai tad tā nekaunētos septiņas dienas? Liec to ieslodzīt septiņas dienas ārpus nometnes, un pēc tam to atkal pieņemiet.” (4.Moz. 12:14). Vēlāk šo pašu pieeju – neuzlūkot kāda vaigu, piedzīvoja arī pats Mozus, jo neprecīzi izpildīja Dieva pavēli brīdī, kad vajadzēja likt ūdenim iztecēt no klints (4.Moz. 20:7-12). Tā pat arī Simsons, kurš krita grēkā ar Delīlu un tādēļ zaudēja savu Dieva doto vareno spēku. Kad viņš apjauta savu grēku un sauca pēc žēlastības, saņēma piedošanu. Zem viņa roku spiediena, kuras bija atguvušas savu iepriekšējo spēku, sagruva Dagona templis, taču zem gruvešiem, kopā ar filistiešiem, tika aprakts arī viņš pats. (Soģu. 16:28-30). Kad ķēniņš Dāvids pārkāpa laulību ar Batsebu, un tajā cieta nevainīgais Ūrija, viņš par to samaksāja ar mokošām dvēseles vaimanām un jaundzimušā bērna nāvi. Kaut Tas Kungs Dāvidam piedeva šo grēku, visu savu atlikušo dzīvi viņš izbaudīja tā rūgtās sekas, tā kā to bija pateicis pravietis Nātans: „Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva. Tā saka Tas Kungs: redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi un no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot. Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā”. (2.Sam.12:10-12).
Kurš zina Dāvida turpmākās dzīves stāstu, tas var pārliecināties, ka Tā Kunga vārdi par viņu piepildījās precīzi. Tākā, gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības laikos, gan mūsdienās, apstiprinās tā pati bibliskā patiesība: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” (Gal. 6:7). Iespējams ka kādus tas mulsina, jo cilvēka apziņā grēku piedošana ir pretrunā ar sodu, kas tam seko. Bet Dievs ir taisnīgs. Viņa piedošana atceļ atriebību par grēku nāves veidā („Tātad grēka alga ir nāve...” Rom. 6:23), tā kā tas notika ar Ananiju un Sapfiru, bet neizslēdz Dieva sodu veidā, kad jānes nodarītā pārkāpuma sekas. Tādēļ ir rakstīts: „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” (Sal.pam. 3:12). Vai tā nemēdz būt arī mūsu dzīvē, kad vecāki soda bērnus par pārkāpumiem, kaut arī viņiem piedod.
Dzīvē var sastapt ne mazums ļaužu, kuri bēdājoties uzskata, ka lai nu kurš, bet viņi nu gan ir sapratnes un līdzjūtības cienīgi. Pie tam, viņiem pat prātā neienāk aizdomāties par iemesliem, kuri viņus ir noveduši pie šīm raizēm un pameklēt bēdu patiesos avotus. Jo nereti mēdz būt, ka cilvēks pats ir vainīgs pie sava bēdīgā stāvokļa, kas viņu ir piemeklējis. Tā kāda jauna sieviete, apraudot savu neizdevušos likteni, stipri bēdājās un vērsās te pie viena, te pie cita dvēseļu aprūpētāja, cerībā saņemt padomu, kas vienā mirklī atrisinātu visas viņas problēmas. Iesākusi intīmo dzīvi vēl pusaudzes vecumā, viņa vairākus gadus atradās šajos grēcīgajos sakaros, kaut sevi uzskatīja par ticīgu (diemžēl ticīgie mēdz būt dažādi). Beidzot jaunie cilvēki nolēma savas attiecības padarīt likumīgas un noslēgt laulību. Drīz viņiem piedzima bērns.
Pagāja neilgs laiks, un jaunajai sievai tā apnika laulības dzīves vienveidība, ka viņa nolēma pameklēt sev izklaidi. Lieta beidzās ar to, ka viņa pārkāpa laulību ar kādu precētu vīrieti. Protams, ilgi tas nevarēja palikt apslēpts. Uzzinājis par savas sievas neuzticību, viņas vīrs ļoti mocījās, un, pēc dabas būdams viegli ievainojams un psihiski nestabils, beidza savu dzīvi pašnāvībā. Pēc kāda laika mīļākais, mocīdamies apziņā, ka pieviļ savu sievu, pameta jauno atraitni un atgriezās ģimenē. Pamestā, ilgi nedomājot, atrada sev nākamo un sāka grēkot līdzīgā veidā. Aizskarts, ka viņu tik drīz ir aizstājis cits, bijušais sāka sāncensību ar jauno, un vīriešu starpā sākās īsts karš. Šīs sievietes tēvs un māte, kuri audzināja viņas bērnu, vairākkārtīgi centās vest pie prāta savu neceļus staigājošo meitu, bet nekādus rezultātus neguvuši nolēma atņemt viņai mātes tiesības, protams, ar to pret sevi izsaucot naidu un sašutumu. Atnesot daudz bēdu un ciešanu visiem, ar kuriem savā dzīvē saskaras, šī „brīvi mīlošā” būtne sāka meklēt līdzjutējus, kuri viņu mierinātu un atbalstītu ar labu padomu. Sēžot uz savas neizdevušās dzīves drupām un apraudot savu neveiksmīgo likteni, viņa bija pārliecināta, ka viņai vienkārši nav paveicies laimes meklējumos. Šai „cietējai” pat prātā neienāca, ka ne jau viņai ir nodarīts pāri, bet viņa ir sagrāvusi daudzu cilvēku dzīves, padarot viņus dziļi nelaimīgus. Grēka aptumšota, kļuvusi par savu iegribu un vēlmju verdzeni, viņa ne tikai nonicināja Dieva baušļus, bet vēl meklēja vainīgos.
Tādu cilvēku bēdām (bet tādu, diemžēl, šajā baltajā pasaulītē ir ne mazums) nav vērts just līdzi, jo viņi pļauj to, ko sējuši. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka uz citu asarām un bēdām savu laimi neuzcelsi. Sāpes, kas ir nodarītas citiem, atgriežas pie mums ar uzviju, jo Dievs ir taisnīgs un Svēto Rakstu brīdinājumi nav doti tāpat vien. Tiem, kuri rīkojas šādā veidā, ir tikai viena izeja: nākt pie mūsu dvēseļu Glābēja ar pilnīgu savu grēku apzināšanos un patiesu, dziļu nožēlu. Viņam tīkamas ir tikai tādas skumjas. Dieva Vārds to raksturo tā: „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2.Kor. 7:10).
Pamatīgi aplūkojot sarūgtinājumu un skumjas, ar kurām mēs sastopamies gandrīz ik dienas, pāriesim pie dziļāku dvēseles ciešanu izpētes, kas brīžiem noved līdz galējai bezcerībai. Sāksim ar visbiežāk sastopamiem un savā starpā ļoti saistītiem stāvokļiem: grūtsirdība, nomāktība un izmisums.
Grūtsirdība – tās ir bezcerīgas skumjas jūtot savas dzīves bezjēdzību un mazvērtību, darbu un pūļu niecīgumu. Nomāktība savukārt ir smags, nomācošs stāvoklis, ko pavada drūms noskaņojums un bezizejas sajūta. Klājoties vienai uz otru, grūtsirdība un nomāktība noved pie izmisuma, kas ir galējs bezcerības stāvoklis un bezizejas sajūta īpaši smagā situācijā, kad zūd jebkāda ticība uz labvēlīgu galarezultātu. Tam ir ļoti daudz iemeslu, tādēļ aplūkosim tikai dažus no tiem.
Visbiežāk sastopamais iemesls grūtsirdībai un nomāktībai ir cerības, kas ilgi nepiepildās. Ne velti pat Dieva Vārdā ir teikts: „Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet, ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks.” (Sal.pam. 13:12). Kā vēl viens iemesls var būt vilšanās savās ilgās, vienalga vai runa ir par tevis mīlētu un cienītu cilvēku, vai sagruvušiem nākotnes plāniem un nodomiem un vēlmēm, kas nepiepildījās. Jebkura lolota sapņa sabrukšana mūs noved pie nomāktības. Arī mazticība, šaubas un nenoteiktība ticībā nospiež dvēseli. Dzīves bezmērķīguma sajūta un nojauta, ka tu esi te lieks, tuva cilvēka zaudējums un ar to saistītā vientulība, bieži noved pie bezcerības un nospiestības, un, lai no tāda stāvokļa izietu, parasti ir nepieciešams zināms laiks.
Grūtsirdība un izmisums var rasties arī kā tiešas sekas mūsu izdarītajam grēkam. Jo grēks apgrūtina mūsu sirdsapziņu, paralizē gribu un atdala no Dieva. Šo nospiestības stāvokli mūsos izraisa neapzināta tieksme nošķirties no Viņa, atstājot savā sirdī slēptus stūrīšus. Kad mēs izdarām kaut ko sliktu, tas aizskar mūsu atmiņu un lepnumu. Atmiņa mums neliek mieru atkārtojot: „tu to izdarīji”, lepnība savukārt iesaka izdarīto aizmirst, un tā, diemžēl, parasti uzvar. Bet aizmirst – tas nav ceļš, lai tiktu vaļā no vainas. Vislabāk ir pašam sev godīgi pateikt: „Kaut kas ir nostājies starp Dievu un mani. Mani grēki šķir mani no Viņa”. Ne velti Dieva Vārds saka: „Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” (Jes. 59:1-2).
Vilšanās un ar to saistītā grūtsirdība un izmisums rodas tajā gadījumā, ja mēs ķeramies pie kāda darba ar pilnu pārliecību, ka tā ir Dieva griba. Taču, kā tas nereti mēdz būt, savā cilvēciskajā dedzībā darām to ar saviem spēkiem, kā rezultātā pārdzīvojam kaut ko līdzīgu tam, kas notika ar Mozu, kurš, būdams pārliecināts, ka ir aicināts atbrīvot jūdu tautu no vergošanas ēģiptiešiem, sava gara „taisnajās” dusmās sāka labot izdarīto ļaunumu (skat. 2.Moz. 2:11-20). Šis cēlsirdīgais centiens beidzās ar četrdesmit gadu klejojumiem pa tuksnesi, kurā viņš piedzīvoja galēju vilšanos.
No vienas puses, viņam bija taisnība, jo patiesi bija Dieva izredzēts, lai atbrīvotu Israēlu no Ēģiptes, taču, tas viņam bija jāizdara tikai pēc tam, kad iemācīsies dzīvot tuvās attiecībās ar To Kungu. Līdzīgi mēdz būt arī mums, kad tikko saņēmuši skaidrību par kādu izredzētību, mēs tūdaļ ķeramies pie darba, darot to tā, kā paši saprotam, bet kad no tā nekas labs nesanāk, kļūstam nomākti un izmisuši, nesaprazdami kādēļ Dievs nav svētījis mūsu cenšanos un vēlēšanos. Iemesls te nav Dievā, bet mūsu nespējā pacietīgi gaidīt Viņa nākamos norādījumus un turpmāko vadību. Mums ir vienreiz un par visām reizēm jāsaprot, ka mūsu personīgie centieni darīt kaut ko Dievam, ir nekas cits, kā lepnība, kurai Debesu Tēvs vienmēr pretojas. Bez ciešas komunikācijas un sadarbības ar Viņu visi mūsu labie darbi un cēlie mērķi ir nolemti neveiksmei.
Vēl daudzi cilvēki mēdz būt nomākti arī tādēļ, ka dzīvo pastāvīgā satraukumā par nākotni, domājot par to, kā viņiem tālāk dzīvot, ko ēst, ko vilkt mugurā un kā pasargāt sevi no tā vai kaut kā cita, kas ir mums apkārt un ar ko mēs saskaramies. Visas šīs bailes nekad un nevienam vēl nav palīdzējušas atrisināt kaut vienu no viņu problēmām. Rītdienu nevar izmainīt ar rūpēm un raizēm, var tikai sabojāt šodienu. Neviena nelaime nespēs mūs sarūgtināt, iedzīt grūtsirdībā un izmisumā, ja mēs to pieņemsim ticībā, atceroties, ka tā ir Dieva dota, lai sasniegtu kādu mērķi, bet Dievs ir mīlestība un vēl mums tikai labu. Tātad, ja viss rit labi un Tas Kungs mums sūta bagātīgu svētību lietu, būsim Viņam pateicīgi, atceroties, ka tas nav mūsu nopelns, bet Dieva žēlastības izpausme, kā ir teikts: „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēk. 1:17). Bet, kad pār mūsu dvēseli brāžas milzu pārbaudījumu un bēdu vilnis, atcerēsimies Svēto Rakstu mierinošos vārdus: „Un mēs zinām, ka tiem, kuri mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.” (Rom. 8:28). Bet, ja mūsu dzīvē notiek kaut kas, kam seko norāde par grēku un sods, nebūsim nomākti, bet atcerēsimies gudrā Sālamana vārdus: „Jo, ko Tas Kungs mīl, to viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” (Sal.pam. 3:12). Un, pat tad, ja negaidīta vētra aiznes jūsu īpašumu, naudu un bagātību, atcerēsimies, ka mums ir Palīgs, par Kuru ir teikts, ka Viņš „...apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.” (Filip. 4:19).
Mūsu vidū ir tādi cilvēki, kuriem ir grūti skatīties nākotnē ar cerību, jo viņi pastāvīgi lūkojas atpakaļ, pārdzīvojot par savām pagātnes kļūdām. Šī neatgriezeniskā zaudējuma sajūta mums ikvienam ir pazīstama, jo katru reizi, kad mēs palaidām garām lielisku iespēju kaut ko izdarīt, mēs arī nonācām dziļā grūtsirdībā. Ir grūti vārdiem aprakstīt to izmisumu un nomāktību, kas dvēseli pārņem, kad ir palaists garām tas, kas varēja notikt, bet nenotika mūsu nesaprātības vai neuzmanības dēļ. Apzinoties, ka notikušo nav iespējams labot, mēs savās sirdīs sakām: „Viss ir beidzies, nav vairs vērts pūlēties kaut ko izlabot! Kas bijis, to vairs neatgriezt. Es šo svētību esmu zaudējis uz visiem laikiem!”. Pie tam rodas sajūta, ka nav jēgas no nākotnes gaidīt ko labu. Par optimismu un cerību nav pat runas. Viss izskatās tik blāvs un neiepriecinošs, ka brīžiem pat vairs negribās dzīvot.
Ir jāteic, ka šādi brīži piemeklē praktiski visus cilvēkus uz zemes. Rūgtā patiesība raisa sajūtu par pilnīgas bezizejas stāvokli, ko, protams, var saprast. Kad Kristus reiz raudāja par Jeruzālemi, Viņš izteica apbrīnojamus vārdus: „Un pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.” (Lk. 19:41-42). Pārlūkojot nodzīvoto dzīvi, gandrīz katram no mums ir jāatzīst, ka ne reizi vien esam Tam Kungam likuši līdzīgi raudāt par sevi, kad neesam atpazinuši savu apžēlošanas [piemeklējuma – kr.v.] stundu un dienu!
Dievs dara mūs atbildīgus par to, ko neesam atpazinuši, kaut gan mums vajadzēja mācēt to paveikt. Kas palaists garām, tas vairs neatgriežas. Dievs nekad vairs neatver tās durvis, kuras mēs paši esam aizvēruši. Kaut vēlāk Debesu Tēvs mums dāvā citas iespējas, tomēr atgādina, ka, bija durvis, kuras nedrīkstēja aizvērt un priekšstati, kuriem nevajadzēja būt. Tiesa, Viņš to nedara tamdēļ, lai mūs iedzītu skumjās un drūmumā, bet, lai (runājot apustuļa Pētera vārdiem) „...ar atgādinājumiem uzturētu modru prāta skaidrību...”. un, ja mēs satriektībā atzīstam savas vainas, Tas Kungs notikušo vērš par lielisku mācību nākotnei, kas turpmāk palīdz Viņa svētības vairs nelaist garām.
Pagātni, ko nav iespējams izmainīt, ir jāatstāj aiz muguras un jāuzdrīkstas iet uz priekšu. Lai kā tā mūs neskumdinātu, nav jēgas liet asaras par to, ko nevar atgriezt. Ja mēs nemitīgi atcerēsimies to, kas mūsu dzīvē nav izdevies un ko neesam izdarījuši, tad tas viss var atkal atkārtoties, nomācot vairāk un vairāk. Nevajag uzskatīt, ka šādi pārdzīvojumi ir kā izņēmums, un daļa tādiem kā mums, vienpatņiem. Dzīve rāda, ka ar to sastopas ja ne visi, tad ļoti daudzi cilvēki. Vienkārši vieniem šādi nomāktības un izmisuma pilni dzīves periodi norit izteikti, bet citi ir spējīgi tos prasmīgi apslēpt.
Arī Kristus mācekļi bija līdzīgā stāvoklī, kad Ģetzemanes dārzā aizmiga, kaut bija lūgti būt nomodā. Taču Jēzus aizdzina šo izmisumu modinot viņus darbībai ar vārdiem: „Celieties, ejam!...” (Mat. 26:46). Tādēļ, ja nospiestības brīžos tev atnāk ierosa no Dieva – tad nevilcinies, celies un ķeries klāt nākamajam darbam, kas stāv tavā priekšā. Neļauj piedzīvotai neveiksmes sajūtai bojāt tavu turpmāko dzīvi.
Lai cik rūgta ir sajūta, ka neesi trāpījis mērķī, visu, kas nav noticis un nav izdarīts, atstāj pagātnē, cerībā tiecies nākotnē, kur ir daudz tā ko var un vajadzēs izdarīt. Izmisuma melnie mākoņi agrāk vai vēlāk vienalga izgaisīs un dos vietu saules gaismai, un tad tevī atkal būs spēks un jauna dzīve, lai darbotos Tam Kungam un būtu par svētību citiem. Neaizmirsti par to, ja, „visas žēlastības Dievs.” (1.Pēt. 5:10) vada mūsu dzīvi, Viņš var pat nepatīkamus traucēkļus pārvērst svētīgās iespējās, kļūdas – panākumos, ciešanas – spēkā, bet lepnību – pazemībā.
Nav saprotams kādēļ, bet ir pieņemts uzskatīt, ka nospiestība, grūtsirdība un izmisums – ir tikai ticībā vāju un garīgi nespēcīgu kristiešu daļa. Ticiet, tas ne pavisam tā nav. Kā jau iepriekš tika teikts, ja mēs nebūtu nospiesti un ja mūs nekad nepārņemtu drūmums, mēs nemaz nebūtu dzīvi. Visi cilvēki ir spējīgi sajust nospiestību, citādi viņi nebūtu spējīgi uz sajūsmu. Praktiski visu svētīgo Dieva kalpotāju dzīvēs ir bijuši brīži, kad īpaši grūtās situācijās ir nolaidušās rokas. Piemēram, kad Hadsons Teilors – pamatlicējs misijas darbam Ķīnā 1900.gadā nežēlīgas sacelšanās rezultātā zaudēja daudzus draugus misionārus un panīka garā, viņš rakstīja:
„Esmu kļuvis tiks vājš, ka nevaru strādāt. Nevaru lasīt Bībeli. Pat lūgt nevaru. Tikai, klusi kā zīdainis, guļu Dieva rokās un ceru”. Bet mūsdienās kāda dziļi ticīga, garīgi spēcīga kristiete, kura gadiem kalpoja dvēseļu aprūpē, un daudziem bija par svētību, savas dzīves izmisuma brīdī teica: „Man ir tik smagi, ka nevaru to vārdiem aprakstīt. Tumsa visapkārt ir tā sabiezējusi, ka es to sajūtu fiziski. Tāds iespaids, ka Dievs mani ir atstājis. Nekad agrāk neesmu tik labi sapratusi krustā sistā Jēzus Kristus stāvokli, kad sajūtot pilnīgu vientulību, Viņš savās dvēseles mokās izdvesa: „Mans Dievs! Mans Dievs! Kamdēļ Tu esi mani atstājis?” Ir brīži, kad liekas, ka vēl nedaudz un es vairs neizturēšu un garīgi salūzīšu. Pirmo reizi dzīvē Debesu Tēvs slēpj no manis Savu vaigu. Nevarēju pat iedomāties, ka tā mēdz būt. Man liekas, ka esmu savu spēku un iespēju izsīkumā, bet palīdzība no augšienes joprojām nenāk!”
Vai jums, draugi, tāds stāvoklis ir pazīstams? Vai jums ir bijuši brīži, kad sirdī ir tukšums, ķermenis un dvēsele it kā samalti, nav vairs ne spēka, ne vēlēšanās lūgt, iepriekšējās svētības un apsolījumi, ko Dievs ir devis, nenāk atmiņā. Priekšā ne mazākās gaismas atblāzmas, visapkārt tikai sabiezējusi tumsa. Ja tas ir tā, tad jūs esat viens no daudzajiem Dieva bērniem, kas ir pārdzīvojis tumsas laiku. Tādā brīdī atliek vien paļauties uz Tā Kunga žēlastību un Viņa spēku. Kad mums nepaliek nekas un neviens, izņemot Dievu, mēs beidzot pārliecinamies, ka tas ir pilnīgi pietiekoši. Jo Debesu Tēvs lieliski zina, ka tādā dvēseles stāvoklī mums, kā vēl nekad ir vajadzīgas Viņa rūpes un palīdzība. Tad nu, ieliekot sevi Viņa rokās, uzticēsimies Viņam pilnībā, un Viņš mūs turot Savās spēcīgajās rokās iznesīs cauri nāves ēnas ielejai pretim cerības un jaunas dzīves spožajai gaismai.
Arī kalpotāji, kuri mūsdienās darbojas Dieva druvās, nevar izvairīties no nospiestības, nomāktības un izmisuma brīžiem. Daudzu Bībeles tekstu skaidrojošo grāmatu autors Viljams Makdonalds rakstīja: „Dzīvē nav retums tādu gadījumu, kad satiec cilvēkus, arī Dieva vīna laukos strādāt aicinātus ļaudis, kuri, pieviļas savā kalpošanā, krīt grūtsirdībā un visu pamet. Šo kārdinājumu, visdrīzāk, pazīst daudzi. Tādos brīžos ir vērtīgi vērsties pie Rakstu vietām, kuras var kļūt par lielu mierinājumu un uzmundrinājumu, neļaujot izmisumā nolaist rokas.
Reiz pravietis Jesaja rakstīja: „Es savukārt nodomāju: es velti esmu pūlējies, es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku; tomēr mana taisnība ir pie Tā Kunga un mana alga mana Dieva rokā.” (Jes. 49:4). Mēdz būt brīži, kad mums liekas, ka gadi, kas veltīti kalpošanai Tam Kungam, ir pagaisuši nebūtībā, ka visas mūsu pūles un centieni ir bijuši veltīgi un neauglīgi. Bet tas tā nav. Iepriekš pieminētais pants mums apgalvo, ka Dieva taisnība parūpēsies par mums pienākošos algu. Nekas no tā, kas tiek darīts Viņam, nav bez rezultātiem. Ja dzīve beigtos ar nāvi, tad visi mūsu darbi būtu veltīgi. Otrpus kapam taču ir mūžīga godība. Tur mēs saņemsim balvu par visu, kas tika Tā Kunga vārdā darīts. Neviena mīlestības kalpošana nepaliks bez augļiem un nebūs velta. Visu aicinājumu vidū nav teicamāka par kristīgo kalpošanu, tādēļ nav un nevar būt ne vismazākais iemesls, lai to pārtrauktu”.
Lai kādi būtu grūtsirdības un izmisuma iemesli, un lai kuru tie piemeklētu, šādos grūtos dzīves brīžos par vērtīgu atbalstu un uzmundrinājumu var kļūt šādi Svēto Rakstu panti: „Bet Mozus sacīja tautai: „Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit.” (2.Moz. 14:13); „Tu man tuvojies dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: „Nebīsties!” (Raudu dz. 3:57); „Es meklēju To Kungu, un Viņš man atbildēja; Viņš mani izglāba no visām manām izbailēm.” (Ps. 34:5); „Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir Tava uzticība.” (Raudu dz. 3:22-23); „Kad es Tevi piesaucu, Tu mani paklausīji un devi manai dvēselei drosmi un spēku.” (Ps. 138:3). Tātad, draugi, esiet vīrišķīgi! Pašos mokošākajos brīžos atcerieties apustuļa Pāvila vārdus: „Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši.” (2.Kor. 4:8). Ticībā izstiepiet savas rokas pret To Kungu, un, ja tas ir nepieciešams, sāciet visu no jauna. Ticiet, ka arī tie, kas ir vislielākā izmisumā, atrod cerību Kristū Jēzū.
Šo tēmu nobeidzot, pieskarsimies vēl divām pēdējām nomāktības stadijām, un tās ir apātija, – pilnīga un absolūta vienaldzība pret visu, kas apkārt, un depresija – ar ko mēs saprotam galēji nospiestu, nomāktu, grūti par labu vēršamu psihisku stāvokli kas slikti padodas medikamentozai ārstēšanai.
Daudzi kristieši uzdod sev jautājumu, vai tad ticīgam cilvēkam var būt depresija, un kas tas vispār ir: slimība, Dieva sods vai grēks. Ja uz to skatāmies tīri no medicīniskā viedokļa, tad depresija ir psihiska slimība, kas pieder pie afekta sindromiem. Klīniskajā praksē tai ir šādas formas:
1. Klasiskā, jeb astēniskā depresija, kura izpaužas slimīgi sliktā garastāvoklī, skumjās, nomāktībā, nospiestībā, apgrūtinātā domu ritējumā, intereses zudums par profesionālo darbību, pesimisms, apātija, pasivitāte, vāja spēja reaģēt uz iespaidiem, kas nāk no ārpuses, intelektuālu un kustību palēninājumu līdz pat pilnīgam nekustīgumam, apetītes zudums un novājēšana, vainas sajūtu un mazvērtības idejām, līdz pat sevis vainošanai un pašnāvības mēģinājumiem. Bez šīs, visai plaši izplatītās depresijas formas, ir vēl trīs citas, reti sastopami paveidi:
2. Psihomotorais uzbudinājums – kuram ir raksturīga trauksmes sajūta un kustību nemiers, kad slimnieki mētājas, vaid, nerod sev vietu.
3. Hipohondriskā – raksturojas ar trauksmainām bažām vai pārliecību par smagu saslimšanu, kas visbiežāk ir tikai iedomas.
4. Maskētā – izpaužas somatogēnās psihozes veidā kā galvas sāpes, galvas reiboņi, neiralģijas sāpes, kā arī kuņģa – zarnu trakta traucējumiem, paātrinātu sirds darbību un nestabilu arteriālo asins spiedienu. Šīs formas gadījumā pacienti parasti vēršas pie dažādiem speciālistiem, bet nekādas nopietnas novirzes no normas netiek atrastas.
Iemesli, kas izsauc depresiju, var būt dažādi neirotiski traucējumi, piemēram: psihiska trauma tuva cilvēka zaudējuma gadījumā, šoka stāvokļi, konflikti un stresa situācijas, kas bieži atkārtojas, ilgstoša atrašanās zem smaga psihoemocionāla spiediena un tam līdzīgas lietas. Depresīvs stāvoklis var izpausties kopā ar kādu psihisku slimību, kā šizofrēnija un maniakāli – depresīvā psihoze, kā arī dažādas somatiskas kaites, tādas kā: smaga hroniska sirds asinsvadu nepietiekamība, galvas smadzeņu audzēji, hroniska nieru nepietiekamība, nopietnas aknu saslimšanas, kādas hipervitaminozes, endokrīnās hipofīzes un vairogdziedzera slimības. Ir zināmi depresijas attīstīšanās gadījumi sievietēm pēcdzemdību periodā, līdz pat pašnāvības mēģinājumiem, kā arī cilvēkiem, kuri avārijās ir guvuši smagas traumas.
Visu augšminēto apkopojot, var izdarīt secinājumu, ka, depresija kā slimība var attīstīties arī kristiešiem, kuri, neskatoties uz viņu ticību Dievam, tomēr ir tikai cilvēki ar savu miesu, kas ir pakļauta tām pašām slimībām, kurām ir pakļauti pasaules cilvēki. Ja tāds stāvoklis izpaužas kā psihiska slimība, tad tas, protams, nav grēks. Taču, mēdz būt arī tādi gadījumi, kad depresija pati var kļūt par grēku vai rasties kā tā tiešas sekas, piemēram:
1. Kad to izraisa grēcīgas darbības, ko jūs veicat pilnīgi apzināti, pat nemēģinot kaut ko mainīt.
2. Kad, pastāvīgi pieņemot izvēli, jūs ļaujat citiem cilvēkiem sevi kontrolēt vai vadīt – tā vietā, lai klausītos, ko saka Dievs un būt atkarīgam tikai no Viņa.
3. Kad jūs savu nomākto, nospiesto stāvokli izmantojat lai manipulētu ar citiem cilvēkiem.
4. Ja nedarāt neko, lai taptu veseli (neejat pēc palīdzības pie draudzes, dvēseļu aprūpētāja vai ārsta – speciālista).
5. Ja auklējiet žēlumu pret sevi un dusmas pret apkārtējiem, savā stāvoklī un uzbrukušajās nelaimēs vainojot viņus un Dievu.
Kaut Dievs Pats nevienu nesoda ar depresiju, Viņš var to pieļaut kā atmaksu par tīšu un apzinātu atkāpšanos no Viņa dotajiem baušļiem. Jo izdarītais grēks un tā apzināšanās nomoka mūsu sirdsapziņu, laupot apmierinātību un sirdsmieru, traucē normālu dzīves ritējumu un nes sev līdzi daudz ko citu, kas veicina negatīvus nervu darbības traucējumus, kuri var pāriet depresijā.
Protams, nav apstrīdams tas fakts, ka kristietis, kurš ir sagrēkojis, vienmēr var nākt pie Kristus grēku nožēlā un saņemt piedošanu, kas tūdaļ pozitīvi atsauksies ne tikai uz viņa garastāvokli, bet arī uz vispārējo psihisko stāvokli. Taču, tas notiek tikai tādā gadījumā, ja depresijas iemesls patiešām ir grēks. Visos pārējos gadījumos šī psihiskā slimība nekur neizplēnēs. Tādēļ, pārmest vai bārt tādus cilvēkus, apvainojot neticībā, ir vienkārši nesaprātīgi. Tā vietā labāk maigi viņiem atgādināt par cerību uz To Kungu, kurš dod mums spēku panest pilnīgi visas slimības, izrādīt viņiem mīlestību, pacietību, sapratni un līdzjūtību. Ļoti svarīgi ir šādu cilvēku uzmanību vērst uz kādu noderīgu un aizraujošu darbošanos, kas palīdzēs viņa prātam pārslēgties un izrauties no apburtā loka, kas nomāc viņa domas. Tieši tāpat kā citu slimību gadījumos, arī šeit nav nekā nosodāma, ja cilvēks vēršas pie speciālista.
Katra ticīga cilvēka dzīvē var notikt kas līdzīgs, kad viņš iekrīt garīgas depresijas stāvoklī, nomāktībā, snaudā, apātijā un pilnīgā bezdarbībā. Šādā gadījumā viņa ticība kļūst vājāka, pazūd prieks, zūd arī pārliecība par dāvāto piedošanu un glābšanu. Tāds kristietis jūtas vientuļš, noraidīts un nevienam nevajadzīgs. Liekas, ka tagad nekas un neviens nevarēs palīdzēt, bet tieši tad iejaucas Kristus. Cenšoties mūs no šī neveselīgā stāvokļa izvest, Svētais Gars mudina darīt visparastākās un ikdienišķākās lietas, par kurām mēs pat nevarētu iedomāties, ka uz tām mūs rosina spēks no augšienes. Taču, kad mēs tās tomēr sākam darīt, tad redzam, ka tajās ir Dievs. Labs apstiprinājums tam ir pravieša Elijas piemērs. 1.Ķēn. 19:1-8 ir stāsts par to, kā pēc visu Baāla priesteru iznīcināšanas Karmela kalnā viņu vajāja Izebele, un Elija, no viņas dusmām aizbēg uz Jūdejas tuksnesi, tur, zem ērkšķu krūma, nomākts un izmisis lūdz Dievam nāvi, sakot: „Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi”. Atbildot uz to, brīdī, kad viņš skumju izmocīts aizmieg, Dievs sūta Savu eņģeli, kurš „pieskārās viņam un sacīja: Celies un ēd”.
Interesanti, ka eņģelis viņam nedod nekādu zīmi, neskaidro izveidojušos situāciju un nedod neko īpašu. Viņš vienkārši liek Elijam izdarīt pašu parastāko – piecelties un paēst. Ja Dieva Gars dod mums intuitīvi sajust, ko tieši mums vajag izdarīt, un mēs to darām, tad nomāktība ātri vien pazūd.
Mums, kristiešiem, nākas cīnīties ar daudziem mūsu dvēseles ienaidniekiem, kuri atņem mums garīgo spēku un grauj ticību. Bez tam, mums ir jākaro arī pašiem ar sevi – savām vājībām, bailēm, šaubām, nomāktību un izmisumu. Diemžēl, tieši šajās cīņās mēs garā panīkstam visbiežāk. Bet Dievs atkal un atkal palīdz mums piecelties, Savu palīdzīgo roku pasniedzot visbezcerīgākajā brīdī. Pie tam ne vienmēr kaut ko iesāk Pats (kaut mēs to parasti Viņam lūdzam), bet aicina lai mēs uzņemamies iniciatīvu nomāktības brīdī un ceļamies, un tad nāk gaisma, kas izkliedē visapkārt sabiezējušo tumsu.
Kad Debesu Tēvs ar Savu Svēto Garu atklāj mums garīgās depresijas iemeslu un rosina mūs kaut ko darīt, nekādā gadījumā nevar tiepties un Viņam neklausīt. Sevišķi svarīgi tas ir tad, ja garīgā vēsuma, nospiestības un nomāktības iemesls ir mūsu nodarītais grēks. Tad atvieglojums iestāsies tikai pēc tam, kad būsim paveikuši visu nepieciešamo: pieteiksim karu mūsu „ES”, iztīrīsim savu dzīves vietu no visādiem ar okultismu saistītiem priekšmetiem un atribūtiem, savu grēku izsūdzēsim vai aiziesim pie saviem tuvākajiem (lai tas būtu draugs, vīrs, sieva, bērni, vecāki, kaimiņi) un sakārtosim ar viņiem savas attiecības, palūgsim piedošanu tiem, kurus esam apbēdinājuši, atdosim to, ko esam nozaguši vai ieguvuši negodīgā veidā, no visas sirds piedosim saviem ienaidniekiem, tas ir – izlabosim visu, ko vēl var izlabot.
Vien paveicot to, ar mierīgu sirdsapziņu var pieņemt piedošanu, ko Debesu Tēvs mums, katram grēkus nožēlojošam grēciniekam, dod (1.Jņ. 1:9-10), un pēc tam iet tālāk, paļaujoties uz To Kungu, kā to reiz darīja apustulis Pāvils un teica: „Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū” (Filip. 3:13-14).
Vēstulē Efeziešiem 5:14 ir brīnišķīgi vārdi: „...uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus”. Jauns spēks un iedvesma nāk no Dieva ar tādu brīnumdarošu spēku, ka tu esi spējīgs ne tikai „augšāmcelties no miroņiem”, bet darīt to, kas jau likās neiespējams. Pārstājot dzīvot starp pagātnes ēnām, tu sāc dzīvot šodienas gaismā un rītdienas žilbinošajā cerībā. Tad tu vairs nelūkojies atpakaļ un neatceries pagātnes neveiksmes, bet skaties tikai uz priekšu, pie kam nevis vienkārši skaties, bet ar paļāvību dodies tālāk.