10. nodaļa
SASĀPĒJUŠI JAUTĀJUMI

Nevienam nav noslēpums, ka knapi sasniedzot triju gadu vecumu, mazi bērni, iepazīstot apkārtējo pasauli, sāk uzdot visdažādākos jautājumus. Tieši šī iemesla dēļ bērnus no trīs līdz piecu gadu vecumam sauc par „kāpēcīšiem”. Šajā laikā vecākiem ir nepieciešama milzu pacietība, lai apmierinātu savu atvašu zinātkāri. Vecumam palielinoties bērnu interešu loks paplašinās, tādēļ tētis un mamma brīžiem nonāk strupceļā, nezinot kā pareizi un gudri atbildēt uz to vai citu jau diezgan pieauguša cilvēka jautājumu.

Domāt, salīdzināt, interesēties, izzināt un arī jautāt – ir raksturīgi katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa vecuma. Protams, jautājums no jautājuma atšķiras. Kādi no tiem tiek uzdoti tikai tamdēļ, lai apmierinātu cilvēcisko ziņkārību, citi – lai paplašinātu savu redzes loku, trešie – jo cilvēks pats neredz izeju no savām problēmām un smagām situācijām, kādas ir izveidojušās. Tā vai citādi, katrā no tiem skan lūgums pēc palīdzības. Pat ja cilvēks to nemaz neaptver.

Tas pats ir novērojams garīgajā dzīvē. Tikko ieticējis, jaunatgrieztais jau ir pilns ar jautājumiem, jo ieiet jaunā, pagaidām viņam nezināmā garīgajā pasaulē. Arī Kristus mācekļi savam Skolotājam uzdeva daudz jautājumu un Viņš tiem pacietīgi atbildēja, izskaidrojot to vai citu no tā, kas viņiem nebija saprotams. Pateicoties tam, mums tagad ir iespēja iedziļināties gudrās Jēzus pamācībās un padomos, kas atstāti Svēto Rakstu lappusēs.

Arī dvēseļu aprūpes sarunās cilvēki uzdod jautājumus, kas satrauc viņu sirdis un prātus, reizēm liekot ne tikai ciest un mocīties, bet nereti pat raudāt meklējot atbildes. Pie kam daži no tiem tik bieži atkārtojas, ka daudziem nāks par svētību, ja tos aplūkosim šīs grāmatas lappusēs.

Jautājums nr. 1: No katedras mūs pastāvīgi pārliecina, ka Dievs ir Mīlestība, un, ka Viņš mūs ļoti mīl. Bet ja tas tā patiešām ir, tad kā lai saprot tādu mīlestību, ja dažu ticīgo dzīve, kuri uzticīgi kalpo Viņam, ir pilna zaudējumu, grūtību, ciešanu un slimību? Vai tiešām tieši tādā veidā izpaužas Dieva mīlestība?!

Atbilde: lai cik dīvaini tas būtu, cilvēki nezin kādēļ uzskata, ka Dieva mīlestība un svētība izpaužas labā veselībā, materiālā nodrošinātībā, ģimenes laimē, panākumos darbā un visā citā, ko cilvēks sev vēlētos. Tieši šādā sapratnē ir būvētas daudzas mūsdienu kristīgās teorijas, kas tiek viegli pieņemtas un izplatītas. Vien vai tas patiesi ir tā un vai to apstiprina Svētie Raksti?

Ņemsim, piemēram, Bībelē aprakstīto dvīņubrāļu stāstu, par kuriem bija teikts: „…Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? – saka Tas Kungs, un tomēr Es mīlu Jēkabu un ienīstu Ēsavu” (Mal. 1:2-3). Noliksim tagad malā iemeslus, kas izsauca tādu Dieva attieksmi pret abiem brāļiem, bet aplūkosim viņu dzīves, lai ieraudzītu, kā izpaužas Dieva mīlestība viena dzīvē un nīšana otra dzīvē.

Paklausot mātes padomam un krāpšanas ceļā saņemot no tēva Ēsava pirmdzimtības svētību, Jēkabs visu savu turp­māko dzīvi piedzīvo problēmu pēc problēmas un bēdu aiz bēdas. No sākuma ar viņu netaisni apietas viņa sievas tēvs Lābans, apmāna ceļā liekot viņam kalpot tam 14 gadus par savām meitām un 6 gadus par saņemtajiem lopiem. Tam seko viņa mīļotās sievas Rāheles neauglība un viņas konflikts ar savu māsu Leu, kas sakņojas pēdējās greizsirdībā, kas, neapšaubāmi, negāja secen pašam Jēkabam. Pēc tam viena pēc otras notiek nepatikšanas ar sievas tēvu mantas dēļ, kas noved pie slepenas bēgšanas no mājām, kur viņš bija dzīvojis 20 gadus, tad nākas piedzīvot Lābana pakaļdzīšanos un, attiecību noskaidrošana. Taču, ar izlīgumu lieta nebeidzas, jo Jēkabs uzzina par brāļa vēlēšanos viņu nogalināt.

Sajūtot nāves briesmas pār sevi, Jēkabs vēršas pie Dieva un cīnās ar Viņu, kas beidzas ar traumētu gūžas kaulu, un viņš uz visu mūžu paliek kropls. Pateicoties Dieva žēlastībai, izvairījies no nāves, kas varēja nākt no paša brāļa rokas, Jēkabs kopā ar visu savu lielo ģimeni turpmāk dzīvo nevēlamu dzīvi, klīstot no vienas vietas uz citu un ciešot grūtības un zaudējumus.

Gadi paiet, bērni izaug, bet kopā ar tiem rodas jaunas, līdz šim viņu nenomākušas problēmas. Pirmdzimtais Rūbens apgāna sava tēva gultu. Meitai Dīnai svešzemnieks no Sihemas padara varas darbus, kas nes sev līdzi slepenu, no Jēkaba slēptu atriebību, viņa dēliem nogalinot visas tās pilsētas vīriešus, kas, protams, izsauca visu atlikušo iedzīvotāju naidu. Tikko dzemdējusi otro bērnu, mirst viņa mīļotā sieva Rāhele, ko Jēkabs rūgti apraud. Pēc viņas nāves, novecojušā patriarha acu priekšā, izraisās ģimenes drāma, kam par iemeslu kļuva vecāko dēlu greizsirdība pret īpaši mīlēto Jāzepu. Viss beidzas ar to, ka viņi pārdod brāli verdzībā uz Ēģipti. Savu bērnu piemānīts, Jēkabs daudzus gadus apraud savu mīluli, uzskatot ka viņu ir saplosījuši savvaļas dzīvnieki, un tikai neilgi pirms nāves satiek savu dēlu, kurš ir kļuvis par vienu no augstāk stāvošo pārvaldnieku Ēģiptē.

Tāda bija Tā Kunga mīļotā dzīve. Vai tā ietilpinās mūsu cilvēciskajā sapratnē par Dieva mīlestību un svētību?.. Diez vai. Taču, tieši pa šādu ceļu Tas Kungs veda Savu kalpu, kas bija paredzēts tam, lai viņš kļūtu par vienu no patriarhiem Dieva izredzētajai Israēla tautai. Kas attiecas uz Ēsavu, kuru Dievs ienīda, tad par viņa dzīvi Bībele runā maz. Zinām vien, ka viņš bija bagāts, viņam bija vairākas sievas un ka viņš nodzīvoja līdz lielam vecumam šķietamā labklājībā, – bez drāmām un smagiem satricinājumiem, ne tā kā jaunākais brālis, kurš bija Dieva svētīts. Analizējot šo seno biblisko stāstu, kuru no likteņiem mēs izvēlētos sev? Tā Kunga mīlētā Jēkaba dzīvi, vai Viņa neieredzētā Ēsava? Piekritīsiet taču, ka Dievs lietas redz pavisam savādāk nekā mēs – cilvēki. Ar bēdām un ciešanām Viņš slīpē mūsu dvēseles, bet ar problēmām un grūtībām pietuvina Sev.

Kurš gan no mums nezina vārdus, ko atkārto lieldienu un ziemsvētku dienās: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu”? (Jņ. 3:16). Zinot tos no galvas, mēs bieži nespējam iedziļināties to jēgā, kas pārsteidzoši atspoguļo Dieva mīlestības dziļumu un varenību. Tas Kungs tik ļoti mīl Savus radījumus, ka to glābšanas dēļ briesmīgā un mokošā nāvē bija gatavs atdot Savu vienīgo Dēlu.

Par nožēlu, mūsu prāts nav spējīgs saprast un pilnībā novērtēt šo Debesu Tēva rīcību. Par to tik daudz runā, ka, tradīcijas pēc iemācītais no galvas, priekš mums ir zaudējis savu spēku un pievilcību. Dievs un Viņa darbi nav sasniedzami mūsu pārāk ierobežotajam prātam. Lai mēs kaut kādā veidā varētu to iztēloties, gribu jums dot vienu piemēru no dzīves, kas priekš mums, vēl esošiem miesā, kaut ir vājš, bet tomēr reāls atspulgs tam, ko tēvam nozīmē citu glābšanas dēļ atdot nāvē savu mīļoto, vienīgo bērnu. Šis neizdomātais stāsts notika pagājušajā gadsimtā, kad daudzi no tiem, kuri lasa šīs rindas, jau dzīvoja.

Vienam pārim, kas kopā dzīvoja jau trīsdesmit gadu, nebija bērnu. Kad, spriežot cilvēcīgi, uz mantinieka piedzimšanu nebija vairs nekādu cerību, sieva sajuta, ka nes zem sirds bērniņu. Varam iedomāties to neaptveramo prieku, kad pārkāpjot saviem piecdesmit gadiem, laimīgais tēvs paņēma rokās savu tik ilgi gaidīto dēlu. Kad puisītis paaugās, tēvs reiz to paņēma līdzi uz darbu. Viņš strādāja par uzraugu, un viņa darba pienākumos ietilpa dzelzceļa vagonu sastāvus palaist pāri paceļamam tiltam, kas pārmests kuģniecības upei. Tajā laikā vēl nebija tāda automatizēta tehnika, kāda mums ir tagad, tādēļ tilts tika pacelts un nolaists ar īpašas, rokām darbināmas paceļamās ierīces palīdzību.

Kad, sēžot zālītē, tēvs stāstīja dēlam par šīs ierīces uzbūvi, un viņš uzmanīgi klausījās, netālu esošajā sarga būdiņā atskanēja telefona zvans. Pavēlot dēlam nekur neiet, viņš aizsteidzās uz būdiņu. Izrādījās, ka viņiem tuvojas neparedzēts vagonu sastāvs, tādēļ tiltu, kas bija pacelts, lai kuģi varētu pārvietoties pa upi, steidzami bija jānolaiž. Uzraugs metās pie sviras un tikai tad ieraudzīja, ka septiņgadīgais dēlēns, izmantojot tēva prombūtni, bija uztrausies uz tilta paceļamā mehānisma, lai to labāk aplūkotu. Nebija vairs laika, lai skrietu pie viņa. Nabaga tēvs bija izvēles priekšā: vai nu mesties pie dēla un paglābt viņu no briesmīgās nāves, vai, upurējot viņu, nolaist tiltu un tādā veidā izglābt dzīvības daudziem simtiem cilvēku, kas atradās vilciena vagonos.

Sekundes likās kā mūžība. No neaptveramās spriedzes deniņos dunēja, ko darīt?!.. Bez upura, tādā vai citā veidā neiztikt. Bet kuram gan par to tagad ir jākļūst?!.. Viņa visdārgākajai būtnei pasaulē vai simtiem viņam svešu cilvēku?!..

Aizverot acis tēvs izlēmīgi parāva uz savu pusi smago sviru. Tajā pašā brīdī klusumu pāršķēla sāpju piepildīts, dvēseli plosošs bērna kliedziens... Lēni nolaižoties, tilts beidzot skāra pretējo krastu, kad tēvs sadzirdēja vilcienu, kas tuvojās. Gar viņa acīm viens pēc otra aiztraucās vagonu logi, kuros viņš redzēja bezrūpīgas, smejošas cilvēku sejas, kuri neko nenojauta. Viņu dzīvība bija glābta... Uzraugs pavērsa aizmigloto, ar neizsakāmām sirdssāpēm piepildīto skatienu un, ieraudzījis saspiesto un gabalos sarauto, asiņaino dēlēna ķermenīti, zaudēja samaņu un nokrita zemē.

Vai šis stāsts jums, draugi, kādu neatgādina? Vai ne līdzīgi kā šeit, rīkojās arī Dievs-Tēvs, mūsu glābšanas dēļ atdodot kā upuri Savu karsti mīlēto, vienīgo Dēlu? Svētie Raksti saka: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jņ. 15:13). Jēzus par mums atdeva savu dzīvību, kad mēs vēl bijām Viņa ienaidnieki. Vai ir vajadzīgs vēl kāds cits apstiprinājums Dieva mīlestībai?!.

Jautājums nr. 2. Apmeklējot vienu evaņģelizācijas pasākumu, kad kalpotājs vērsās pie zāles ar aicinājumu uz grēknožēlu, mana māsa paskubināja ar vārdiem: „Tu dzirdi?! Varbūt tā ir tava pēdējā iespēja! Ja arī tagad vilcināsies, pēc tam būs par vēlu!”. Es izgāju un atkārtoju kalpotāja teikto lūgšanu. Pēc tam, draugi un radi, kuri ilgi bija lūguši par manu atgriešanos, līksmojot mani apsveica ar atgriešanos pie Tā Kunga. Tikai manā sirdī nebija patiesa prieka. Mani mocīja vainas sajūta. Likās ka esmu samelojusi Dievam un cilvēkiem. Kopš tā laika iekšēji esmu kā saplosīta. Un par neticīgu sevi nosaukt nevaru, bet par ticīgu – man nav tiesību. Gribētos zināt, vai pareizi rīkojas tie, kuri, maigi izsakoties, pielietojot spiedienu, uzspiež cilvēkiem pieņemt savu reliģiju?

Atbilde: Par nožēlu, tādas piespiedu grēknožēlas gadījumi notiek visai bieži. Tas tiek darīts, protams, ar vislabākiem nodomiem, taču reti dod labus rezultātus. Mēs, cilvēki, nevaram nevienu aizvest līdz grēku nožēlai, jo to dara Svētais Gars, uzrunājot cilvēka sirdi visbiežāk tajā brīdī, kad viņš dzird Dieva Vārdu, kas ir vērsts uz viņa sirdi. Pie kam ir ļoti svarīgi, lai dvēsele šādam solim nobriest. Šis process visiem notiek atšķirīgi, taču tā galarezultāts ir viens – cilvēks pats, pilnīgi apzināti, vēršas pie Kristus. Šo procesu sasteigt ir tas pats, kas noraut zaļu, nenobriedušu ābolu, kas vēl nav derīgs ēšanai.

Cilvēka mudināšanu uz grēknožēlu var salīdzināt ar nepieredzējušas vecmātes nesaprātīgiem mēģinājumiem „palīdzēt” topošajai mātei ātrāk piedzemdēt, kaut fizioloģiski dzemdību brīdis vēl nav pienācis. Tāda nevajadzīga un neveikla „palīdzība” var beigties ar dzemdību traumu bērnam un tas var uz visu mūžu palikt kropls.

Kaut kas līdzīgs, bet jau garīgā plānā, var notikt arī ar kādiem jaunatgrieztiem, kas nonākuši nezinoša skolotāja rokās, kuram pašam vēl vajag mācīties un mācīties, un, kuri ķeras pie tā, uz ko viņiem nav ne spēju, ne gudrības, ne Dieva aicinājuma. Ak, cik tādas sakropļotas dvēseles jau no garīgās piedzimšanas brīža vēršas pie dvēseļu aprūpētājiem, kuriem gadiem ilgi nākas ar viņiem rūpīgi strādāt, lai kaut kā sakārtotu un novestu līdz viņu saprašanai to daudzskaitlīgo informāciju, kas reiz, pašā sākumā pār viņiem tika izlieta.

Kas attiecas uz kāda piespiešanu pieņemt to vai citu reliģiju, tad par to var tikai teikt, ka nekāda reliģija, tajā skaitā arī kristīgā, mūs neglābj, ja ir tikai reliģija. Ir tikai viens Dievs un tas ir Tas, Kurš ir radījis debesis un zemi, un par Kuru mums stāsta Bībele. Priekš mums ir svarīga nevis vienkārši piederība kādai baznīcai vai kristietībai kopumā, bet personīga vēršanās pie Dieva Dēla Jēzus Kristus un pilnīga savas dzīves atdošana Viņam, par ko Svētajos Rakstos ir teikts: „Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits Vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap. d. 4:12). Neviens cits ceļš, izņemot Jēzu, uz Debesīm mūs neaizvedīs. Atrazdamies uz zemes, Kristus par sevi tā arī pateica: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani” (Jņ. 14:6).

Jautājums nr. 3: Kādā telts evaņģelizācijā es ieticēju un pēc tam nolēmu kļūt par kristīgas draudzes locekli, kuras lūgšanu nams ir netālu no manas dzīves vietas. Taču, kad es pie viņiem aizgāju un pateicu, ka gribētu pieņemt ūdenskristības un kļūt par viņu draudzes locekli, man atbildēja, ka man vispirms ir jāizmaina mans ārējais izskats un jābūt gatavai izpildīt visus viņu priekšrakstus, kārtību un nolikumus. Mani satrieca tas, ka kristieši sāk tieši no tā. Es vēlējos pie viņiem atrast Dzīvo Dievu, bet uzskrēju virsū cilvēku likumiem. Vai tiešām tā mēdz būt visās protestantisma baznīcās, un vai tādu pieeju var nosaukt par kaut pietuvināti pareizu?

Atbilde: Mēs, kristieši, rīkojamies nesaprātīgi un izdarām lielu kļūdu, ja tikko no pasaules atnākušam cilvēkam uzreiz sākam runāt par to, ka kļūstot ticīgam, viņam ir jānoņem no sevis visas rotas, jāpārtrauc izmantot kosmētiku, jāmaina ģērbšanās stils, jāpārstāj darīt to vai ko citu, ar ko viņš iepriekš ir nodarbojies. Pat ja ieticējušais ir gatavs izdarīt visu, ko no viņa prasa, viņš to dara zem spiediena, pakļaujoties brāļu un baznīcas vadības prasībām, nevis savai sirdsapziņas balsij, kas ir atmodusies, un Svētajam Garam, kura darbs ir norādīt cilvēkam uz to, kas viņa dzīvē nav pareizs.

Vedot cilvēkus pie Kristus, mēs tiecamies viņus izmainīt, sākot ar ārējo izskatu. Bet Svētais Gars Savu darbu sāk no iekšienes, no cilvēka sirds, kas noved pie pakāpeniskām izmaiņām, kas pēcāk top redzamas arī ārējā izskatā. Tādēļ labāk ir atdot Viņam galvenā skolotāja vietu, tajā pat laikā pašiem censties būt par cienīgu piemēru, lūdzot un aizlūdzot Dieva priekšā, lai Viņš visos iespējamos veidos ved šo dvēseli tālāk pa grēknožēlas, pazemības, pieaugšanas ticībā, attīrīšanās un svētošanās ceļu.

Ir daudz labāk, ja ticīgais pats nonāk pie lēmuma atstāt to, kas bija daļa no viņa iepriekšējās, grēcīgās dzīves, vērojot kristiešu dzīves veidu un rīcību, vai Paša Svētā Gara ietekmes rezultātā, nekā darīt to uzspiežot. Jo mums visiem ir zināms, ka uz jelkādu vardarbību un spiedienu dvēsele, kurai Radītājs ir devis brīvo gribu, atbild ar pretestību.

Jautājums nr. 4 Pirmā saskare ar ticīgajiem man bija vasarsvētku draudzē, kurp mani atveda bērnības draugs, kas bija kļuvis ticīgs. Jau otrajā sapulcē es nožēloju grēkus un atgriezos pie Tā Kunga. Nepaspēju vēl apgūt kristīgās mācības pamatus, kā draudzes locekļi viens pēc otra sāka runāt, ka man ir jālūdz par Gara kristību un runāšanu citās mēlēs, kurās pie viņiem runāja gandrīz visi. Saskaņā ar viņu apgalvojumu, man nebūs nekādas garīgas pieaugšanas un tuvības ar To Kungu, ja es to nepiedzīvošu. Taču man liekas, ka man bez visa tā ir gan viens, gan otrs. Es dzirdu Dieva balsi, kas ir vērsta manā dvēselē un skaidri sajūtu Viņa vadību un tuvumu. Atklāti sakot, šāds spiediens no brāļu un māsu puses mani ļoti nomāc. Viņu uzstājības dēļ es jau mēģināju lūgt par Svētā Gara kristību, bet citas mēles neesmu saņēmis. Un tagad, prieka vietā, kas man bija sākumā, man sirdī ir smagums, šaubas un apmulsums. Vai tiešām tāda kristiešu attieksme pret jaunatgrieztiem ir pareiza?

Atbilde: Mēs visi zinām, ka ar jaunpiedzimušu bērnu pirmajos dzīves mēnešos ir jāapietas uzmanīgi un maigi. Viņam ir nepieciešama atbilstoša barība, – vispirms mātes piens, nevis kas cits, kaut arī vērtīgs un labs, bet ko šī mazuļa kuņģis vienkārši nav spējīgs sagremot. Ar bērna pieaugšanu mainās arī viņa barība, kas pamazām pietuvinās pieaugušo ēdienam.

Tieši tāpat ir jānotiek arī garīgi piedzimstot un pieaugot. Kristietis, kurš pie Kristus ir atvedis pasaules cilvēku, nekādā gadījumā nedrīkst no garīgā piena pārlēkt uz cietu barību, kuru pat ticīgie, kuri daudzus gadus seko Tam Kungam, nevar viegli uzņemt. Jo tas ir tas pats, ja mēs zīdaini censtos pabarot ar liellopa gaļu.

Šādai pieejai mums vajadzētu būt arī pret miesīgajiem kristiešiem, kuri nav spējīgi pieņemt dziļas garīgas patiesības. Apustulis Pāvils to labi zināja, un tādēļ, vēršoties pie korintiešiem, sacīja: „Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū. Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, arī vēl tagad nevarat. Jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki?” (1.Kor. 3:1-3).

Daudziem, pārlieku dedzīgiem kristiešiem, kuri cenšas iegūt dvēseles Tam Kungam (un visbiežāk, un pirmkārt savai baznīcai vai denominācijai), mēdz būt tieši otrādi. Cilvēkam vēl nav elementārās saprašanas par Dievu un kristietību, bet viņam jau sāk runāt par nepieciešamību iegūt Svētā Gara dāvanas, par citu konfesiju dogmatikas nepareizību, par visādiem maldiem un maldu mācībām, par to vai citu lietu nepieļaujamību, kam glābšanas jautājumā ir vien otršķirīga nozīme un jaunatgrieztam atkrīt paši par sevi, atbilstoši viņa pieaugšanai ticībā.

Jautājums nr. 5 Lasot, viena kristīga autora itkā vērtīgu garīgu grāmatu, es sastapos ar apgalvojumu, ka glābšana ir atkarīga vienīgi un tikai no Dieva lēmuma atsvabināt dvēseli no ļauna vai ļaut tai aiziet bojā, staigājot savus grēcīgos ceļus. Vai patiešām tāda ir Dieva pozīcija, ka pret cilvēkiem lieto izteiktu vaiga uzlūkošanu?! Iespējams manī ir sacelšanās gars, bet manī šāda „izredzētība” un „nolemtība nāvei” vienkārši raisa sašutumu. Nevaru noticēt, ka Tas Kungs patiesi ir tāds?!..

Atbilde: Par nožēlu, šāda izpratne par glābšanas jautājumu patiešām eksistē. Daži Svēto Rakstu skaidrotāji, ņemot par pamatu vārdus „Jēkabu Es mīlēja, bet Ēsavu Es ienīdu” (Rom. 9:13), izdara absolūti nepareizu un Dieva zaimošanai pielīdzināmu secinājumu, ka Dievs jau no paša sākuma vienus cilvēkus ir paredzējis debesīm, bet citus – ellei. Nav iespējams piekrist tādai izlases veida cilvēku glābšanai, jo tas neatbilst Svētajiem Rakstiem, un tātad, ir maldi. Bībeles lappusēs ir daudz rindu, kuras noliedz šādu pieeju.

Dieva sākotnējā plānā bija paredzēta nebeidzama dzīve Ēdenes dārzā, bet vēlāk caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu – mūžīga glābšana visiem cilvēkiem. Jo Tas Kungs ir Tas, Kurš vēlās „Lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1.Tim. 2:4). Un savādāk nemaz nevar būt, jo ne velti Bībele par Viņu saka: „Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs” (Jes. 42:3), „Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš domādams pārdomā, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests” (2.Sam. 14:14).

Balstoties šajā, varam stādīties priekšā, cik Radītājam ir dārga Viņa radītā dvēsele! Tādā veidā apgalvojums, ka tā vai cita cilvēka glābšana pilnīgi ir atkarīga no nolēmuma tur augšā, vienkārši nav savienojama ar Dieva raksturojumu. Mēs esam Viņa bērni, nevis marionetes ar kurām Viņš rīkojas kā Viņam ienāks prātā.

Bez jau pieminētajiem vārdiem par Jēkabu un Ēsavu, Bībelē nekur vairs nav norādes par paredzētu vai neizbēgamu likteni, kas kādus cilvēkus piespiedu kārtā lemj ellei, bet citus automātiski pārceļ uz debesīm. Caur Sava Dēla Jēzus Kristus izlietajām Asinīm Dievs glābšanu ir padarījis visiem vienādi pieejamu, bet vai mēs izdarīsim savu daļu un pieņemsim šo dārgo Dieva mīlestības dāvanu savā dzīvē, vai to noraidīsim, – tas ir atkarīgs tikai no mūsu pašu izvēles. Tā kā apustuļa Pāvila vārdi, ko viņš ir teicis 1.vēstulē tesaloniķiešiem 5:9 „Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”, attiecas uz visiem cilvēkiem bez izņēmuma.

Jautājums nr. 6: Jau daudzus gadus es raudu un lūdzu par mana vīra, bērnu un citu tuvu radinieku atgriešanos pie Tā Kunga, taču viņi visi līdz pat šim brīdim ir neticīgi. Vai tiešām Dievs mani nedzird? Vai te es pati esmu vainīga?..

Atbilde: Nepārprotami, te var būt arī mūsu vaina. Piemēram, ja, sludinot saviem tuvajiem Evaņģēliju un lūdzot par viņiem, savā personīgajā dzīvē mēs nerādām to, par ko runājam. Tādā gadījumā būtu labāk, ja mēs vienkārši klusētu. Dieva Vārds ne velti atgādina: „Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar Dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm” (2.Kor. 3:2-3). Kā jūs domājat, vai šis apraksts jums atbilst?.. Ja nē, tad ir īstais laiks uzdot jautājumu: „Kādu Kristu tuvinieki manī redz un kādu Evaņģēliju es viņiem sludinu ar savu rīcību, reakcijām, uzvedību un vispār – visu savu dzīvi?”.

Protams, mēdz būt arī tā, ka mēs dzīvojam saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, bet mūsu mājinieki tomēr nesteidzas pievērsties Tam Kungam. Nu ko, tādā gadījumā mēs par to nenesīsim atbildību. Dievs nevienu nespiež nožēlot grēkus. Viņš piedāvā glābšanu, ļaujot cilvēkam izvēlēties. Lai cik tas mums būtu sāpīgi, mums ir jāturpina sekot Tam Kungam bez viņiem. Kad reiz Lats tika vests ārā no Sodomas, Dieva eņģelis viņam pateica vienkāršus, bet tajā pat laikā brīnumainus vārdus: „Izglāb savu dvēseli, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts” (1.Moz.19:17).

Šeit priekš mums ir ietverts vērtīgs padoms. Kā Lats, bēgdams no gaidāmās Dieva dusmības pār Sodomu un Gomoru, nebija spējīgs izglābt savas sievas un bērnu dvēseles, tā arī mēs nevarēsim savus tuviniekus atsvabināt no negoda, sairšanas un Dieva tiesas, kas tuvojas, ja viņi paši to nevēlas. Katram, kurš patiesi mīl To Kungu un vēlās ar Viņu satikties, ir tikai viens uzdevums – bēgt prom no pasaules un bezdievīgas kristietības, vispirms glābjot savu dvēseli.

Mūžībā, Tā Kunga troņa priekšā, katram būs jāatskaitās par sevi, nevis par citiem. Tādēļ ņemsim vērā Jēzus padomu, ko Viņš reiz teica Pēterim: „Ja Es gribu, lai šis paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!” (Jņ. 21:22), un sekosim Viņam tā kā mūs vada Svētie Raksti, jo tie ir ceļvedis pie Kristus un bāka sadzīves vētrās, kas ir mums visapkārt. Mūžībā arī nevienam nevajadzēs atbildēt par kristiešiem vispār, bet tikai par savu personīgo kristietību.

Jautājums nr. 7: Dvēsele sāp, uzlūkojot šo trūdošo, no Dieva atkāpušos un iznīcībai lemto pasauli. Drīz viss izbeigsies. Bet kad tas notiks un kādā veidā? Kas mūs nākotnē sagaida un kas notiks ar Dieva tautu, kas ir no Viņa atkāpusies un atvēsusi pret Viņu un kurā ir tik daudz garīgu slimību?

Atbilde: Jā, šī pasaule ir lemta iznīcībai, kā Rakstos ir teikts: „Bet Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks un zeme un viss, kas uz tās radīts” (2.Pēt. 3:10), un nav iespējams no tā izvairīties, jo tā Dieva plānā ir paredzēts. Tikai labāk ir necensties ielūkoties nākotnē, nomocīties ar jautājumu – kad tas notiks, un kas ar mums tad būs, kā mums to, diemžēl, nereti gribās. Šo vēlēšanos ieskatīties nākotnē reiz Savos mācekļos apstādināja arī Jēzus, stingri pasakot: „Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā Paša varā” (Ap.d. 1:7).

Uz līdzīgu jautājumu, ko pravietis Daniels uzdeva: „Mans Kungs, kāds iznākums būs visam tam un kāds gals?”, nedaudz paceļot pārklāju, kas bija pār nākotni, Dievs viņam atbildēja tā: „...Jo atklāsmēm jāpaliek apslēptām un aizzīmogotām līdz pašam laiku galam... Bet tu ej un noej beidzamajam laiku posmam pretī līdz galam! Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās” (Dan. 12:8-13).

Tas Kungs vēl nevienam nav atklājis Savus plānus un gala nodomus, atkal un atkal apkaunojot melīgus praviešus, pareģotājus un gaišreģus, kas tiecās paredzēt Viņa otrās atnākšanas dienu un visu laiku beigu datumu. Svarīgi nav tas kādā veidā atnāks tā stunda, bet tas, kā un ar ko mēs tajā ieiesim. Ne jau par grēkos trūdošo pasauli un ne slimībām, kas pārņēmušas no patiesības atkāpušos Dieva tautu mums būtu jāuztraucas, bet par mūsu pašu garīgo stāvokli.

Jautājums nr. 8: Dieva Vārds saka, ka baznīcas spēks slēpjas saliedētībā un vienotībā, bet tieši to mūsdienās, kā reizi, nevar novērot. Visapkārt tikai nesaprašanās, strīdi, šķelšanās un pat neslēpts naidīgums. Bet Tas Kungs taču teica, ka „Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā, un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt” (Mt. 12:25). Tā dzīvojot savā starpā, mēs nolemjam sevi izmiršanai un pašiznīcināšanai. Bet kādēļ tad Jēzus Savam māceklim teica: „Tu esi Pēteris un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mt. 16:18)? Tikai praksē tas izskatās pavisam savādāk un reizēm liekas, ka šie „elles vārti” baznīcu tomēr uzvar. Kas tas ir? – pretruna?!..

Atbilde: Nē, pretrunas šeit nav. Vienkārši šajā gadījumā ar vārdu Baznīca (ievērojiet, ka šis vārds ir rakstīts ar lielo burtu) ir domāta nevis kaut kāda vietējā baznīciņa, kas pieder tai vai citai konfesijai, bet tā, kura ir Kristus Jēzus Miesa. Tā sastāv no uzticamiem Dieva bērniem, kuri ir izkaisīti pa visu zemes virsu. Viņu skaitā ietilps ne nominālie kristieši, bet tikai tie, kuri ir sava Debesu Tēva patiesi bērni un dzīvo saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Tādu Jēzus Kristus Baznīcu patiesi elles vārti nevar uzvarēt. Lai Tas Kungs piešķir žēlastību, ka arī mēs ar tevi, dārgais draugs, būtu šajā skaitā.

Jautājums nr.9: Kļūstot par kristieti un komunicējot ar ticīgajiem no dažādām konfesijām, es nevaru beigt brīnīties, cik dažādi un brīžiem visai miglaini, viņi izprot jautājumu par piedzimšanu no augšienes. Kādi no viņiem saka, ka cilvēks to saņem pirmo reizi nožēlojot grēkus un atgriežoties pie Tā Kunga. Citi ir pārliecināti, ka tas jaunatgrieztam netiek dots uzreiz, bet viņa ūdenskristības brīdī, kad viņš apzināti dod solījumu kalpot Dievam pēc labākās sirdsapziņas. Trešie apgalvo, ka piedzimšana no augšienes notiek tajā brīdī, kad kristietis saņem Svētā Gara kristību, ar to domājot runāšanu citās mēlēs. Godīgi sakot, es nevaru pieņemt nevienu no šiem apgalvojumiem, jo viņu dzīvēs es neredzu izmaiņas, kas apliecinātu to, ka viņi patiesi ir kļuvuši par „jaunu radījumu iekš Kristus”. Vai piedzimšana no augšienes ir saistīta ar kādu noteiktu brīdi īpašā garīgā pārdzīvojumā, vai ar to ir domāts kādu laiku ilgstošs, iekšējs cilvēka dvēseles process, kas izmaina viņa sirdi un iepriekšējo, veco, grēcīgo dabu? Kādi ir atdzimuša kristieša kritēriji, un kādas pazīmes norāda, ka viņš ir piedzimis no augšienes?

Atbilde: Jā, tas patiešām ir tā. Daudzi kristieši ir pilnīgā nesaprašanā jautājumā par piedzimšanu no augšienes un parasti to skaidro balstoties tās vai citas konfesijas jēdzienu ietvaros. Jāņa evaņģēlija trešajā nodaļā ir stāsts par slepenu jūdu priekšnieka Nikodēma tikšanos ar Jēzu, kuras laikā Kristus skaidri pateica: „Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību” (Jņ. 3:3). Kā atbildi uz šiem vārdiem Nikodēms uzdeva to pašu jautājumu, kas tagad nomoka daudzus no mums: „Kā cilvēks var piedzimt būdams vecs? Vai tiešām viņš var vēlreiz atgriezties mātes miesās un piedzimt?”. Runājot mūsdienu valodā šo jautājumu varētu noformulēt savādāk: Ko nozīmē būt atdzimušam, un kam ir jānotiek, lai cilvēks piedzimtu no augšienes? („piedzimis no augšienes” grieķu valodā nozīmē to pašu, ko „piedzimis atkal/no jauna”)?

Jēzus bija pārsteigts, ka būdams Israēla skolotājs, Nikodēms to nesaprata, kaut zināja Vecās Derības praviešu pravietojumus. Bet viņi runāja par to, ka Dievs nomainīs cilvēku cietās akmens sirdis pret maigām miesas sirdīm, kas būtu gatavas izpildīt Dieva gribu. Nikodēma sen vairs nav, taču Kristus Jēzus mūsdienu sekotāji, kuriem ir ne tikai Vecā, bet arī Jaunā Derība, arī bieži nezina, ko nozīmē būt atdzimušam.

Viedoklis par to, ka piedzimšana no augšienes ir saistīta ar grēknožēlu, ūdens kristību vai citu mēļu saņemšanu, neatbilst Svētajiem Rakstiem, kuros nav nekādu konkrētu norāžu par to. Atdzimšana nav saistīta ar kādu konkrētu reliģisku rituālu vai īpašu garīgu pārdzīvojumu. Tā – ir Dieva dāvana.

Glābšana, saskaņā ar Bībeli, tiek saņemta ticībā un tiek dota visiem, kuru dzīve saskan ar Dieva Vārdu, kurš māca mūs dzīvot tīru un svētu dzīvi, izvairoties no grēka. Ja mēs nožēlojam grēkus un kļūstam par kādas vietējās draudzes locekli, kas pieder tai vai citai konfesijai, bet turpinām apzināti grēkot, tad nevar būt ne runa par piedzimšanu no augšienes.

Savā grāmatā „Katru dienu Viņa godībai” visā kristīgajā pasaulē atzītais Dieva vīrs Osvalds Čembers šajā sakarā saka tā: „Vēršanās pie Tā Kunga nav atdzimšana, un tas ir viens no vismazāk pieminētajiem faktiem mūsdienu sludinātāju vidū. Piedzimšana no augšienes – tas ir neaptverams Dieva darbs, tikpat noslēpumains, kā garīgie vēji, un tikpat negaidīts kā Pats Dievs. Mēs nezinām, kur un kā tas iesākas un kādā veidā notiek. Tas ir apslēpts mūsu visslepenākos personīgās dzīves dziļumos”.

„Labi, – jūs teiksit, – bet kā tas izpaužas dzīvē – kādas ir atdzimuša kristieša rakstura iezīmes? Kā atšķiras no augšienes piedzimis Dieva bērns no neatdzimuša ticīgā?

Spriežot cilvēcīgi, tam, priekš mums, nevajadzētu būt grūtam uzdevumam. Jo mums taču nav grūti atšķirt vīrieti no sievietes, pieaugušo no bērna un cilvēku no dzīvnieka. Katram no tiem ir tās raksturīgās iezīmes, kas ir pilnīgi neraksturīgas citam. Ārējās pazīmes, uzvedības maniere, anatomiskas un fizioloģiskas īpatnības, dzīves veids un daudz kas cits novelk stingru robežu viņu starpā. Kas ir raksturīgs bērnam, tas vairs nepiemīt pieaugušajam. Kas ir raksturīgs vīrietim, tas nepiemīt sievietei un otrādi. Tieši tāpat cilvēka un dzīvnieka dzīves veids nosaka viņu piederību vienai vai otrai pasaulei. Aptuveni tāpat izskatās arī garīgajā sfērā. Ja mēs esam no Dieva piedzimuši, tad Viņa dzīve un Trešās Dievišķās Personas – Svētā Gara augļi, bet tieši: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība būs mūsos redzami. Bet ja tā nav, tad par atdzimšanu nav ne runas.

Piedzimšana no augšienes – tā ir pārsteidzoša, mūsu prātam neaptverama, pārdabiska Svētā Gara darbība, Kas neredzami darbojas mūsos, pašos pamatos mainot mūsu veco, grēcīgo dabu, darot mūs spējīgus uz kādreiz neaizsniedzamo, tīro un šķīsto dzīvi. Šīs pamatīgās izmaiņas izpaužas tā, ka dažāda veida grēki un visāds ļaunums, ko iepriekš cilvēks mīlēja darīt, kļūst viņam tik pretīgs un nīstams, ka viņš vēlās no tiem atteikties. Viss viņā pārveidojas, kļūstot jauns un pilnīgi savādāks, kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2.Kor. 5:17).

Piedzimstot no augšienes mēs pieņemam no Visuaugs­tā, tas ir – no Tā Kunga Viņa dzīvību. Mums mainās raks­turs, uzvedība, attieksme pret cilvēkiem, reakcijas un ārējais izskats, vispār, viss mūsu dzīves veids. Pazūd nepacietība, aizkaitināmība, dusmas un niknums. Tā vietā nāk miers, līdzsvarotība, nosvērtība, laipnība un iecietība. Ļaunas, nosodošas, asas, aizskarošas un ievainojošas mēles vietā, kas iepriekš citiem nesa vien ievainojumus un sāpes, pār lūpām nāk mierīgi, saprātīgi, apdomāti, radoši un dziedinoši vārdi.

Tādā veidā sākam mēs paši un visa mūsu dzīve pārveidoties, iegūstot citu izskatu, arvien vairāk un vairāk līdzinoties Tam, Kurš ar Savu Svēto Garu iemitinās mūsos, par ko 2.vēstulē Korintiešiem 3:18 ir teikts: „Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa Paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars”. Tieši šī līdzība ar Jēzu Kristu ir vislabākais pierādījums piedzimšanai no augšienes. Kā bērni ar savu izskatu, rakstura iezīmēm, ieradumiem un uzvedību atgādina vecākus, no kuriem viņi ir cēlušies, tā patiesie Dieva bērni ar savu izskatu un iekšējo dzīvi atgādina To, no Kura viņi garīgi ir piedzimuši.

Tieši tā, pats to nemaz nenojaušot, atdzimis kristietis kļūst par gaismu un sāli ne tikai pasaulei, bet arī tā saucamajai, nominālajai kristietībai. Saprotams, tas nenotiek pēkš­ņi un ātri, bet ir process, kas ilgst kādu noteiktu laika periodu, kad vecais tiek atstāts un tu kļūsti par jaunu cilvēku. Priekš citu acīm tam notiekot nemanāmi, piedzimšana no augšienes vēlāk kļūst tik acīm redzama, ka apkārtējie cilvēki nezin ko domāt, prātojot, kas gan ar cilvēku varēja notikt.

Kas attiecas uz kritērijiem un pazīmēm, kas atšķir atdzimušu Dieva bērnu no ticīgā, kurš nav piedzīvojis piedzimšanu no augšienes, tad to ir visai daudz. Piemēram, ja cilvēks ir nepakļāvīgs un atriebīgs, ja viņš pastāv uz savu pārliecību, ka otram nav taisnība, tad tas norāda uz to, ka viņa miesīgā cilvēcīgā daba visa vēl nav piedzīvojusi garīgo pārveidošanos. Ja kristietis ļaunumam ļauj sevi uzvarēt, aizmirstot Svēto Rakstu vārdus: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” (Rom. 12:21), tad par piedzimšanu no augšienes vēl ir pāragri runāt. Ja kāds sevi sauc par Dieva bērnu, bet nepilda Kristus reiz nosauktos galvenos patiesas, garīgas kristietības principus: „Mīliet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād”, tad diez vai viņam ir tiesības uzskatīt sevi par atdzimušu.

Jautājums nr. 10: Dzīvā Dieva un patiesības meklējumos es arvien vairāk esmu pamanījis, ka ne visiem kristiešiem ir vienas un tās pašas prioritātes. Kāds piešķir milzu nozīmi gara kristībai, kādam citam pati svarīgākā ir svētā ūdens kristība un derība ar To Kungu, citi cildina gara dāvanas, kādiem viss atduras sabata ievērošanā. Visu, uz ko tiek likti akcenti un kas tiek pasniegts kā absolūti nepieciešams nosacījums glābšanas iegūšanai, nav iespējams uzskaitīt, bet vai tas patiesībā tā ir? Kā šādas vērtības izskatās Dieva acīs?

Atbilde: Kā uz mūsu garīgajām prioritātēm skatās Dievs – par to uzzināsim, visdrīzāk, mūžībā. Bet kas ir svarīgi mums, un kas Viņam, tajā, neapšaubāmi, ir liela atšķirība. Viena dzīves un garīgās pieredzes izskolota kristiete savas dzīves novakarā uz līdzīgu jautājumu atbildēja tā: „Gadiem ejot, man ne reizi vien nācās pārlūkot savas garīgās prioritātes. To pēc kā es dzinos jaunībā, uzskatot par gandrīz vai galveno kristīgajā dzīvē, ar gadiem nācās vai nu nobīdīt malā, vai pilnīgi bez jebkādas nožēlas atteikties. Tas, par ko agrāk pat neaizdomājos, tagad kļuva par pašu lielāko dārgumu, kā dēļ es esmu gatava atteikties no visa, ko reiz augstu vērtēju. Tas bija līdzīgi kā „tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles, un atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to” (Mt. 13:45-46). Nezinu, vai jūs mani sapratīsiet, tikai par šādu „dārgu pērli” man kļuva parasta un dabīga, kā elpa, ikdienas dzīve Tā Kunga tuvumā”.

Dieva un Viņa patiesības meklēšanā ir divas stadijas: Dieva meklēšana un Dieva iepazīšana. Dieva meklēšana ved dvēseli uz tikšanos ar Līgavaini un tuvību ar Viņu, un tas ir mokošs process, kas, tomēr, vainagojas ar svētlaimīgu rezultātu. Dieva iepazīšana sākas tad, kad dvēsele Līgavaini jau ir atradusi, un tā nostājas uz padziļinātas Tā iepazīšanas ceļa, Kuru ir iemīlējusi. Kamēr nenoslēgsies pirmais posms, Dieva iepazīšana nav iespējama. Piedzīvot personīgu tikšanos ar To Kungu, neskarot teoloģiskas doktrīnas un citādas „garīgas gudrības”, – lūk punkts, kur sākas neviltots prieks un patiesa kristietība. Pēc tam notiek dziļāks Dieva iepazīšanas process, kas turpinās līdz dzīves beigām. Vienkārša staigāšana ar Dievu sirds šķīstībā un patiesā kalpošanā tajā vietā, kur Viņš tevi ir nolicis, bez tā, lai pretendētu uz absolūto patiesību, – lūk, tas ir tas, kas ir vērtīgs un dārgs mūsu Debesu Tēvam, un, kas mūsu īslaicīgo dzīvi uz zemes padara nozīmīgu.

Jautājums nr. 11: Manā dzīvē ir iestājies tāds brīdis, kad esmu iegājis dziļā attīrīšanās un svētošanās periodā. Priekš manas dvēseles šis process ir izrādījies tik mokošs, ka reizēm es jau sāku nožēlot, kas tas man vispār sākās. Īpaši smagi mēdz būt tad, kad Tas Kungs uzliek Savu pirkstu uz mana lepnā, augstprātīgā „ES”. Tādā brīdī cīņa izskatās pilnīgi bezcerīga un tādēļ – bezjēdzīga. Šis „Goliāts” manī tik ļoti biedē ar savu spēku un neuzvaramību, ka kļūst baisi redzēt un iepazīt pašam sevi. Brīžiem pat gribās griezties atpakaļ pie vecās dzīves pašapmānā un garīgajā aklumā, kas palīdzēja saglabāt sirdī mieru, šķietamu garīgu labklājību bez cīņas, mokām un dvēseles ciešanām, bez savas kristietības patiesuma apšaubīšanas un pārliecības par nesatricināmu glābšanu. Vai patiesi svētošanās ir tik smaga, ka to ne katrs var sasniegt?! Vai vispār ir iespējams, ka cilvēka dzīvē iestājas tāds brīdis, kad mūsu „ES” pilnībā zaudē savu varu un „balss tiesības” mūsos? Jo, ja ļauno garu var no cilvēka izdzīt, tad „ES”, kas ir daļa no mums pašiem, var sevī tikai apspiest, nespējot no tā tikt vaļā līdz brīdim, kamēr fiziskā dzīve uz zemes pilnībā noslēdzas?

Atbilde: Nu ko, tie patiešām ir nopietni jautājumi, ko spēj uzdot vien neliekuļoti meklējoša un patiesa dvēsele. Jā tas patiesi tā ir, ka iesākoties attīrīšanās un svētošanās procesam, dvēselē sāk notikt kaut kas neaptverams, par kā esamību iepriekš mums nebija ne jausmas. Tas ir skaidrojams ar to, ka Tas Kungs vēlas parādīt mums pašiem sevi, un to kā mēs izskatāmies Viņa gaismā, norauj mums gadiem nēsātās paštaisnuma un ārējas dievbijības maskas. Tad nu atklājas mūsu patiesā garīgā stāvokļa nepievilcīgā aina, kura vienkārši šokē, jo kļūst skaidrs, kas mēs patiesībā esam. Tad gribās bēgt pašam no sevis, bet no Dieva taču nekur nevar tverties. Viņš mūs redz un atradīs it visur. Kas zina, vai ne par to runāja psalmu dziedātājs Dāvids kādos savas dzīves brīžos: „Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur... Ja es teiktu galīga tumsa lai mani pārklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma, – tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma” (Ps. 139: 7-8, 11-12).

Tad nu, lūk, no Tā Kunga caurredzošā skatiena nekur nevar aizbēgt. Un tādēļ, labākais ir sevi atzīt par tādu, kādi esam, un ļaut Viņam novest līdz galam Viņa iesākto attīrīšanas un svētošanas darbu, lai kādas dvēseles mokas mums tas maksātu. Jo Viņa acīs vērtīgs ir tikai patiess garīgums un īsta, ne farizejiska dievbijība.

Kas attiecas uz visiem mums piemītošo lepno un augstprātīgo „ES”, tad šī milža nomiršana mūsu garīgajā dzīvē un viņa pienaglošanu krustā kopā ar Kristu, patiešām ir ļoti smags process. Piemēram, kāda dvēsele, būdama mokošā cīņā ar savu „ES”, stāstīja: „Lasot grāmatu „Garīgās slimības” es bija burtiski satriekta, atklājot sevī savu garīgās slimības diagnozi. Mans augstprātīgais, pašapmierinātais un sevi mīlošais „ES” uz to brīdi jau tā bija izaudzis, ka viņa nogalināšana man likās kā kaut kas nesasniedzams. Ak, kā es sēroju tā dēļ, ka iepriekš nebiju pamanījusi šo „Goliātu”. Daudzi mani uzskatīja par lēnprātīgu un pazemīgu, bet cik melīgs bija šis, uz citiem atstātais, iespaids. Cik tomēr briesmīgi ir kļūt par paša paštaisnuma upuri, kas slēpjas aiz „īsta taisnīguma” maskas. Vairāk kā divdesmit gadu es biju dzīvojusi šajā pašapmānā, ko tagad man ir tik grūti apzināties!..”.

Līdzīgi kā šī sieviete, katram ticīgajam, kurš apzinājies savu lepno, augstprātīgo „ES” un uzsācis ar to karu, ir jāiziet cauri tādām pat nomiršanas mokām, jo, no šī iznākuma ir atkarīgs daudz kas. Ir vietā piemetināt, jo augstāks ir mūsu „ES”, jo grūtāka un mokošāka ir cīņa, un, kam Dievs daudz ir devis, no tā vairāk tiek atprasīts. Par to runājot nevar nepiebilst, ka „ES” var ieņemt milzu vietu tā cilvēka dzīvē, kuram, šķiet, vispār nav ar ko lepoties. Piemēram, – parasta mazizglītota sieviete – mājsaimniece var par sevi būt tik augstās domās, ko nepazīst pat ļoti ievērojami zinātnieki. Tādā veidā, to pilnīgi nemaz nenojaušot, dvēsele galīgā aklumā dodas uz elli kopā ar savu pašnovērtējumu, prasīgumu, kaprīzēm, egoismu un pašmīlestību. Velns labi zina, ka ar lepnā „ES” nomiršanu viņš mūsos zaudē savu galveno bals­tu, tādēļ pieliks maksimumu pūļu, lai līdz pat sava mūža beigām mēs to sevī neieraudzītu. Tāds garīgs aklums viņam ir ļoti pa prātam, jo ļauj darboties mūsos un caur mums pilnīgi bez jebkādiem šķēršļiem.

Ir jāatzīst, ka nomiršana sev un cīņa ar augstprātīgo „ES” paņem ļoti daudz spēka, un brīžiem izskatās kā pilnīgi neefektīva un bezjēdzīga laika tērēšana, jo tā kā hidra, atkal un atkal paceļ savu galvu, cīnītāju novedot izmisumā. Šajā sakarā daži teologi uzskata, ka mūsu „ES” nevar uzvarēt pilnībā, jo, būdams daļa no miesīgās cilvēcīgās dabas, tas sevi izpaudīs pastāvīgi, līdz pat mūsu nāvei. Bet vai tas tā ir? No tik svarīga un ikdienišķa jautājuma pareizas izpratnes kristīgajā dzīvē ir atkarīgs ļoti daudz kas.

Lai tēlaini varētu iztēloties šo cīņu ar mums tik ļoti biedējošo „Goliātu”, ņemsim kā piemēru kaut ko no medicīnas. Katra cilvēka organismā, visā tā dzīves garumā „sadzīvo” gan labie, gan sliktie mikrobi, baktērijas un sēnītes, kas atrodas mutē, zarnās un uz dzimumorgānu gļotādām. Līdz brīdim, kamēr cilvēka reaktīvie spēki (viņa dabīgā aizsargspēja atbildot uz kaitējošiem faktoriem) ir pietiekami augstā līmenī, „nelūgtajiem viesiem” nav iespējas izsaukt jel kādu slimību. Atrodoties zem normālās mikrofloras spiediena, kas nodrošina nepieciešamos dzīvības procesus, kaitīgiem mikroorganismiem nav spēju demonstrēt savu slimības izraisošo ietekmi, tādēļ, pat ja tie mūsos ir, cilvēks paliek praktiski vesels. Bet, tiklīdz organisma normālā rezistence, dažādu iemeslu dēļ (smaga operācija, saaukstēšanās, kas atkārtojas, saindēšanās, psihiskas traumas, biežas stresa situācijas, ilgstošas hroniskas slimības un daudz kas cits) strauji pavājinās, slimības izraisošie mikroorganismi tūdaļ uzsāk savu graujošo darbību un cilvēks saslimst, bet īpaši smagos gadījumos pat nomirst.

Kaut kas līdzīgs notiek arī ar mūsu „ES” un ar to saistīto grēku virkni, tādiem kā lepnība, augstprātība, pašpārliecinātība, pašapmierinātība un tam līdzīgi. Līdz tam brīdim, kamēr kristietis šim savam ļaunumam izrāda nepieciešamo pretestību, to apspiežot, pazemojot un galinot, tas, kaut sirdī dzīvo, tomēr tam nav pār to neierobežotas varas. Un, jo biežāk, pieliekot pūles un lūdzot Tā Kunga palīdzību, viņš gūst pār savu „ES” uzvaru, jo vājāks un nemanāmāks tas savās izpausmēs kļūst.

Tāds stāvoklis ir tiešs apliecinājums par ticīgā garīgo veselību praktiskajā dzīvē, kuras uzturēšanā liela loma ir skaidram prātam, modrībai un spriestspējai. Taču, kā tikai Dieva bērns dažādu iemeslu dēļ (pirmās mīlestības zaudēšana, apzināti grēki, lūgšanu dzīves mazināšanās, intereses zudums Bībeles lasīšanai, aizraušanās ar šīs pasaules lietām utt.) garīgi savārgst un krīt, apspiežamais un uzvaramais „ES” atkal atgūst spēku un sāk cilvēku vadīt, kļūstot par viņa kungu. Te tad nu arī ir iemesls tā saucamajiem garīgajiem pacēlumiem un kritumiem, uzvaras joslām un dziļu sakāvju bezdibeņiem, kad tuvošanos Tam Kungam un priecīgo kopā būšanu ar Viņu, nomaina attālināšanās no Viņa un ilga klīšana pa garīgo tuksnesi. Tā kā ne vienmēr cilvēka garīgais stāvoklis ir atkarīgs tikai no Tā Kunga. Nereti to nosakām un iepriekš „programmējam” mēs paši, norādot pie kādas kristiešu kategorijas mēs piederam: pie spēcīgiem, kuri spēj pastāvēt jebkādās grūtībās un pieaugt ticībā, vai pie vājiem, tādiem, kas mūžīgi šaubās, kuriem pastāvīgi ir vajadzīga palīdzība no malas.

Ne velti, profilakses nolūkos, ārsti saviem pacientiem iesaka izmantot dažādus veidus, lai stiprinātu savu organismu un būtu mazāka iespējamība saslimt. Jo no jebkādas kaites ir vieglāk izvairīties, nekā pēc tam ārstēt. Tāds pats princips ir pielietojams arī attiecībā uz garīgām vainām, vai tas ir grēks, iedzimts netikums, slikts ieradums vai vispārējs dvēseles vārgums. Un pat ja ne visos bez izņēmuma gadījumos šis princips ir pielietojams, tad septiņos no desmit tas ļoti palīdz.

Veikt rīta rosmi un iziet ikdienas pastaigās svaigā gaisā, aplaistīt sevi ar aukstu ūdeni, savlaicīgi un pareizi ēst, vajadzības gadījumā saņemt profilaktiskas potes – mums tomēr nākas, neskatoties uz mūžīgā laika trūkumu un nevēlēšanos, ir jāķeras pie pašdisciplīnas un sevi jāpiespiež. Garīgā nozīmē pastāvīgi būt nomodā, uzmanīt savas domas, jūtas un vēlmes, pielikt pūles, lai stātos pretim kārdinājumiem, teikt “nē” ļauniem kārdinājumiem un iegribām – arī tas mums kaut ko maksā. Šeit ir nepieciešams brīvas gribas iekšējs lēmums, no kā ir atkarīgs vai mēs kļūsim uzvarētāji, vai mūžīgi papildināsim uzvarēto rindas.

Ja sava „ES” nomērdēšanas jautājumam pieiet šādi, tad no žņaudzējčūskas, kas dienu no dienas mūs žņaudz, tā pamazām pārvēršas par slieku, kas vairs mūs neapdraud. Nevajag aizmirst, ka Tas Kungs labprāt nāk talkā tiem, kuri paši pieliek pūles, kā reiz Viņš Pats bija teicis: „Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu Valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt” (Mt. 11:12).

Kādi kristieši pilnīgi zaudē pašsavaldīšanos, kad viņiem saka, ka sava „ES” nomērdēšanā, tāpat kā dvēseles glābšanā, no viņiem arī kaut kas tiek gaidīts. Viņus vairāk apmierina viedoklis, ka pilnīgi visu, bez izņēmuma ir jāizdara Tam Kungam, Kuram viņiem ir vien jātic. Kaut šāda pieeja pamatojas Bībeles vārdos: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2:8), bet, tomēr, tas neizslēdz mūsu piepūli, un apustuļa Pāvila dzīve ir spilgts apstiprinājums tam.

Dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka tas, kurš cīņas procesā ar savu „ES” to neuzvar, vai nu visu mūžu strādā Tam Kungam, bet bez Tā Kunga, vai pavisam atkrīt no kalpošanas, vai tiek pastumts malā, dodot vietu pazemīgiem un lēnprātīgiem Dieva bērniem, tā apstiprinot visiem zināmos Svēto Rakstu vārdus: „Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie” (Lk. 13:30).

Jautājums nr. 12: Kad man radās vēlēšanās pāriet no luterāņu draudzes uz baptistu, mani uzreiz brīdināja, ka šajā gadījumā man ir jāpārkristās, jo bērnu kristība pie viņiem netiek atzīta. Man tas darīja sāpes, kļuva par iemeslu iekšējām mokām un dvēseles apjukumam. Kādēļ kristiešu vidū ūdens kristību jautājums tiek ne tikai dažādi aplūkots, bet kļūst par iemeslu, lai paaugstinātos viens otra priekšā un pazemotu tos, kas to ir piedzīvojuši kaut kā savādāk. Vai tiešām vajag pārkristīties? Kāda kristība ir pareiza un patiesi nepieciešama, un kas tas vispār ir – tradīcija, reliģiozs rituāls, dogmatika, liturģija vai tas, ko no mums gaida Tas Kungs un māca Svētie Raksti? Kā kristība ir sais­tīta ar glābšanu?

Atbilde: Kāda kristība ir pareiza un kāda nē, kura no tām ir cienīga, un kura nepilnvērtīga, tagad neizskatīsim un nediskutēsim, atdodot to teologu rokās, kas ar to nodarbojas. Mēs vien pārdomāsim vai ir saprātīgi, stājoties kontaktā ar kādu ticīgo, kuram ir citādāka sapratne nekā mums, sākt ar to, lai pārliecinātu viņu par esošo uzskatu nepareizību un iespējami drīzāku tās kristības pieņemšanu, kas, pēc mūsu ieskatiem ir vienīgā pareizā. Nav taču izslēgts, ka ar tādu uzmācību mēs tikai atgrūdīsim no sevis savu sarunu biedru. Vai nebūtu labāk vienkārši piedāvāt viņam vērsties ar lūgšanu pie Tā Kunga, lūdzot Viņam par skaidrību, vai palasīt noderīgu garīgo literatūru, kas pilnīgāk šo tēmu izgaismo.

Viena jauna sieviete – luterāne, bērnībā ieticējusi caur savu vecmāmiņu, kuras dzīve viņai bija piemērs un gaisma it visā, dvēseles aprūpē ar sašutumu teica: „Es izvairos no kontaktiem ar baptistiem un vasarsvētku draudžu pārstāvjiem tikai tādēļ, ka pirmajiem mani tā vien gribās pabāzt ar galvu zem ūdens, jo viņi neatzīst bērnu kristību, bet otrie katrā tikšanā reizē apgalvo, ka es neesmu glābta, jo nerunāju citās mēlēs, – tātad, man nav Svētā Gara. Bet, ja es vēroju viņu dzīves un savstarpējās attiecības, tad neviļus nāk domas, ka ne vieniem, ne otriem nav paša galvenā – Kristus mīlestības. Jo jēdzienu patiesumam ir jāapstiprinās dzīves praksē, citādi tā ir vien galvā iespiesta teorija!

Dvēseļu aprūpē līdzīgus izteikumus dzirdi atkal un atkal, un var novērot cilvēku sirdīs pretestību pret varmācīgi uzspiestiem jauniem jēdzieniem, pat pilnīgi tos noraidot un nocietinoties. Tas saasinās vēl arī tādēļ, ka daži kristieši izrāda nicinājumu pret tiem, kuri kristību ir pieņēmuši citādāk nekā viņi, kaut viņu pašu dzīve ar „pareizo” kristību, ir tālu no priekšzīmīgas uzvedības. Cik lepni viņi mēdz būt par sevi, – re, lai nu kam, bet viņiem šajā jautājumā ir atklāta visa patiesība! Bet, ja tas patiešām ir tā, kādēļ šī patiesība neapstiprinās ar patiesi kristīgu uzvedību, labu rīcību un žēlastības pilnu attieksmi pret tuvāko? Tāda „pareiza” ticība diez vai atspoguļo To, Kurš Pats ir Patiesība un Kurā nekad nav redzama garīga lepnība. Jo cilvēki, taču, vēlas redzēt patiesību mūsu dzīvē, nevis mūsu teoloģijā.

Jebkurš ticīgais ieklausās otrā un interesējas par viņa uzskatiem un pārliecībām tikai tad, kad pamana, ka tam ir kaut kas tāds, kas pašam nav. Cilvēka sirds, lai klausītos un pārdomātu, atveras vien tad, kad runātāja darbi apstiprina viņa vārdus. Ja mūsu ticībā mums patiešām ir kas vairāk, tad par to labāk ir nerunāt, bet parādīt ikdienas dzīves praksē. Kāda jēga ir liecināt par to, ka tu esi solījis Tam Kungam kalpot ar tīru sirdsapziņu, ja pats raujies vai pušu starp pasauli un Dievu? Vai, kāda jēga stāstīt citiem, ka tev ir Svētais Gars, ja tavā dzīvē nav redzami šī Gara augļi? Līdz tam brīdim, kamēr mūsu vārdi atšķiras no darbiem, viss, ko mēs runājam, netiks pieņemts un tam nebūs vēlamā iedarbība.

Jautājums nr. 13: Mūsu draudzē ir tāda kārtība: ja kāds no draudzes locekļiem nepiedalās Svētajā Vakarēdienā divas vai trīs reizes pēc kārtas, viņu izsauc uz brāļu padomi, lai sniegtu paskaidrojumu, tad izsaka piezīmi par izvairīšanos, un beigu beigās izslēdz. Mani interesē jautājums, vai par piedalīšanos Tā Kunga mielastā lemj pats cilvēks, vai tajā var iejaukties draudzes vadība? Cik bieži šādi dievkalpojumi baznīcā ir jānotur, un, vai tā ārējai formai ir kāda nozīme, jo dažādās baznīcās tas notiek atšķirīgi (ar kāju mazgāšanu un bez tās)?

Atbilde: Par Tā Kunga Mielasta noturēšanu Dieva Vārdā ir teikts divejādi. Tādēļ, vienās baznīcās tas notiek bez kāju mazgāšanas, kā to ir aprakstījuši trīs evaņģēlisti: Matejs, Marks un Lūka, un vēlāk arī apustulis Pāvils (skat. 1.Kor. 11:23-26), bet citās – ar kāju mazgāšanu, tā, kā par to ir stāstīts apustuļa Jāņa evaņģēlija trīspadsmitajā nodaļā. Gan vienā, gan otrā gadījumā kristieši pieņem maizi un vīnu, kas ir Svētā Dieva Jēra Asiņu un miesas simboli, par ko Jēzus, svinot Pashā svētkus neilgi pirms Savas krustā sišanas, teica: „To darait Mani pieminēdami!” (Lk. 22:19), kas skan kā pavēle vai bauslis. Bet par kāju mazgāšanu ir rakstīts tā: „Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis” (Jņ. 13:15).

Jēzus laikos kāju mazgāšana nozīmēja kalpošanu citam cilvēkam ar pazemību un lēnprātību. Tādēļ, mazgājot viens otram kājas Tā Kunga Mielasta laikā, to nevar aizmirst. Citādi mazgāšana pārvēršas vienkārši par formu, neatspoguļojot tās galveno nozīmi, – mīlestības parādīšanu pret tuvāko un sevis pazemošanu viņa priekšā. Kas attiecas uz maizes laušanas periodiskumu un biežumu, tad diez vai par to ir vērts runāt, jo Svētie Raksti šajā sakarā nedod nekādus konkrētus norādījumus, tādēļ šo jautājumu izlemj vietējās baznīcas vai draudzes vadītāji. Ņemot dalību Tā Kunga Mielastā, mēs taustāmā veidā atceramies Kristus mīlestību un nāvi mirstot par mums. Maizes laušana ir vairāk kā rituāls. To vajag uztvert tā, itkā mēs sēdētu tajās slepenajās vakariņās kopā ar mācekļiem, kad Glābējs lauza maizi.

Sakarā ar to, kam ir dotas tiesības izlemt, vai cilvēks var piedalīties Tā Kunga Mielastā vai nē, Bībelē ir teikts sekojošais: „Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu, un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti” (1.Kor. 11:28-31). Šajā gadījumā Dieva Vārda norādījums ir tik konkrēts, ka kaut kā no sevis pielikšana vai atņemšana ir saistīta ar bīstamību, jo var izsaukt pār sevi stingru nosodījumu, par ko ir teikts Atklāsmes grāmatā 22:18-19.

Atbildība par piedalīšanos Tā Kunga Mielastā pilnībā gulstas uz paša kristieša pleciem, kurš arī nes atbilstošas sekas gadījumā, ja ir necienīgi baudījis maizi un vīnu. Kalpotājam izrādīt maigu līdzdalību, painteresēties vai tiešām cilvēkam ir nozīmīgs iemesls, lai atteiktos no piedalīšanās, piedāvāt savu vai kāda dvēseļu aprūpētāja palīdzību šīs radušās problēmas atrisināšanai – ir normāli un pareizi, bet aizrādīt un vēl jo vairāk– atstādināt par divu, trīs reižu izvairīšanos bez iemesla norādīšanas – diez vai ir saprātīga izeja no radušās stāvokļa. Kas zina, iespējams, kristīgo draudžu garīgā stāvokļa labad būtu daudz labāk, ja to locekļi jautājumam par Tā Kunga Mielastu pieietu ar daudz lielāku Dieva bijāšanu, nekā tas, diemžēl, bieži mēdz būt, izsaucot uz sevi nelaimes un bēdas, kā ir rakstīts: „Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu, un diezgan daudz ir mirušu” (1.Kor. 11:30). Skumji, ja mēs šo svarīgo un atbildīgo kalpošanu pārvēršam par formalitāti un parastu rituālu, piedaloties tajā dziļi neaptverot veicamā nozīmi.

Jautājums nr. 14: Mūsu baznīcas mācītājs un brāļu padome no draudzes locekļiem pieprasa stingru visu viņu sastādīto priekšrakstu un kārtību ievērošanu, pat ja tie ne vienmēr atbilst Svētajiem Rakstiem. Novirzīšanās gadījumā no šiem noteikumiem cilvēkiem tiek uzlikts disciplinārsods, no kā baidoties tie cenšas slēpt visu, kas neiekļaujas pieņemtajos rāmjos. Vai tas ir pareizi, ja šādas pieejas sekas ir cilvēciskas bailes un acīmredzama liekulība?

Atbilde: Jautājums nav par to, vai vispār ir vajadzīga garīga disciplīna un baznīcas sodi (par kuriem ir pieminēts Bībelē), bet par to, cik saprātīgi un racionāli ir šie soda mēri, kas bieži tiek lietoti, ja balstāmies šo darbību rezultātos un augļos vaininieku turpmākajā dzīvē. Jo jebkura nosodījuma galvenais mērķis – nevis atraidīt paklupušo vai nokritušo, bet veicināt viņa izdarītā pārkāpuma apzināšanos un nožēlu, ar turpmāku cenšanos garīgi piecelties un turpināt sekot Tam Kungam.

Mūsu mērķis – nevis iznīcināt, bet, izrādot samarieša mīlestību, palīdzēt un glābt. Un pašiem, esot nepilnīgiem, mums nav morālu tiesību būt nejūtīgiem un cietsirdīgiem tur, kur Dievs vēlās vest pazemībā, pārliecināt un pamācīt. Jebkurš no mums var paklupt un izdarīt kādu nepareizu soli. Ne velti Dieva Vārds saka: „Jo tiesa ir bez žēlastības tam, kas neparāda žēlastību. Žēlastība nebēdā par tiesu” (Jēk. 2:13). Parādot nežēlību grēkus nožēlojošam grēciniekam, var pār sevi atraisīt Dieva dusmību un garīgi krist vēl dziļāk par to, kuru bez žēlastības esam nosodījuši. Tādēļ, katru reizi, izmantojot baznīcas sodu, ir svarīgi to darīt vadoties ne tik daudz pēc cilvēku nolikumiem, cik ar mīlestību pret dvēseli, par kuru Kristus izlēja Savas dārgās Asinis. Īpaši kalpotājiem ir vajadzīga gudrība no augšienes, Dieva bijāšana un milzīga atbildības sajūta par dvēselēm, kas viņam ir uzticētas, atceroties, ka par katru no tām viņam būs jāatbild Visuaugstā troņa priekšā.

Šajā sakarā gribās izmantot kā piemēru traģisku gadījumu, ko dvēseļu aprūpē izstāstīja viena ticīga sieviete. Viņas vīrs-kristietis, nodzīvojot ar viņu daudzus gadus, reiz pārkāpa laulību. Aptvēris sava nodarījuma zemumu, viņš to dziļi nožēloja, atzinās sievai un ar asarām lūdza viņai piedošanu, apsolot to vairs nekad neatkārtot. Viņš sevi tik ļoti nosodīja par izdarīto grēku, ka sieva baidījās par viņa saprātu.

Nerazdams sirdī mieru, viņš aizgāja uz brāļu padomi, lai nestu gaismā izdarīto, lūdzot viņus neizslēgt viņu no baznīcas, bet dot iespēju nest pienācīgus atgriešanās augļus. Taču viņu kārtības rullis tādos gadījumos paredzēja tikai izslēgšanu no draudzes, tādēļ, vēloties pārējiem draudzes locekļiem pasniegt kārtīgu mācības stundu, brāļi, šī cilvēka grēku izpauda draudzes sapulcē un izslēdza viņu no baznīcas bez tiesībām apmeklēt dievkalpojumus. Lieta beidzās ar to, ka grēkojušais nonāca psihiatriskajā slimnīcā un tur izmetās pa logu, beidzot savu dzīvi ar pašnāvību, jo uzskatīja, ka viņam vairs nav ne piedošanas, ne glābšanas. No kuru rokām tiks atprasītas šīs dvēseles asinis – atklāsies tikai mūžībā.

Protams, nevienam nav noslēpums, ka netiklība un amoralitāte arvien vairāk pārņem ne tikai pasaules cilvēkus, bet arī tos, kuri sevi uzskata par kristiešiem. Te vienā, te citā baznīcā dzirdi par izvirtību un laulības pārkāpšanu Dieva tautas vidū. Aizvērt uz to acis, saprotams nevar, taču visos bez izņēmuma gadījumos izmantot vienu un to pašu pieeju – diez vai ir pareizi, citādi sanāk tā kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā 28:10: „Dari tu to, tu atkal to, rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai (latviešu val.)”; „Jo tikai bauslis uz baušļa, bauslis uz baušļa, noteikums uz noteikuma, noteikums uz noteikuma... (kr.val.)”.

Ir ļoti svarīgi baznīcas sodu uzlikšanas gadījumos nepielietot vaiga uzlūkošanu. Citādi nereti mēdz būt tā, ka pret kalpotājiem, viņu bērniem, radiem un citām „priviliģētajām” personām tiek izrādīta lielāka sapratne un iecietība kā pret tās pašas draudzes ierindas locekļiem. Gadās arī tā, ka draudzes mācītājs saka tam, kuram tiek uzlikts baznīcas sods, apmēram tā: „Jā, es saprotu, ka tavā gadījumā nevajadzētu piemērot šo galējo sodu, bet ko darīt, ja mūsu baznīcā tā ir pieņemts! Atvaino, bet man patreiz nav citas izejas kā vien tevi izslēgt, bet paies noliktais laiks, un mēs tevi atkal noteikti pieņemsim draudzē..”. Diez vai ir prātīgi, dot cilvēkam tādu garantiju, ja vēl nezini, kā viņš uzvedīsies turpmāk. Bez tam, ar tādu taktiku vaininiekam var rasties iespaids, ka baznīcas sods ir vien formalitāte, kuru kalpotājiem ir jāizpilda. Bet īstenībā viss neizskatās nemaz tik briesmīgi.

Jautājums nr.15: Pēc atgriešanās pie Tā Kunga gada laikā apmeklēju vienu kristiešu draudzi mūsu pilsētā, pēc tam lūdzu mani nokristīt. Tā kā uz baznīcu biju atnākusi no pasaules, man nebija viegli uzreiz pārslēgties tajā, kas attiecās uz ārējo izskatu. Kā man tika pateikts, es pārstāju nēsāt rotaslietas un krāsoties, bet ar garo bikšu valkāšanu bija problēma. Kaut uz dievkalpojumiem es nācu svārkos vai kleitā, bet uz ielas vai universitātē, tomēr tās laiku pa laikam uzvilku.

Vairākus mēnešus ilga sagatavošanās ūdens kristībām. Es vairākkārtīgi biju uz sarunām ar vadošajiem brāļiem, atbildot uz visiem jautājumiem, kas attiecās uz šo tēmu. Bet dienu pirms šī, priekš manis tik svarīgā notikuma, kāda māsa no mūsu draudzes ieraudzīja mani veikalā garajās biksēs un tūdaļ par to paziņoja mūsu diakonam. Kad nākamajā rītā es atnācu pie upes, lai kopā ar vairākiem tādiem pašiem kā es, ieticējušiem, saņemtu ūdens kristības, mācītājs pienāca pie manis un aizbildinoties, ka kādai dvēselei ir kas pret mani, neatļāva ieiet ūdenī kopā ar citiem.

Grūti izstāstīt, ko man nozīmēja šis atteikums. Visu nākamo nakti es noraudāju, saucot uz Debesu Tēvu. Cik cietsirdīgi mani ievainoja un cik nežēlīgi atņēma ticību kristiešu mīlestībai un taisnīgumam! Vai tiešām manas bikses viņos varēja pārsvītrot visu, ko Dievs bija manā sirdī izdarījis? Vai tad jel kurš var stāties ceļā, ja cilvēks vēlās noslēgt derību ar To Kungu?! Bibliskajos laikos cilvēki ūdens kristību saņēma uzreiz pēc atgriešanās. Einuham, pie kura tika aizsūtīts Filips, pietika ar vienu vēlēšanos, lai saņemtu ūdens kristību! Bet viņš nepiederēja pie Israēla tautas un vēl nebija paspējis atstāt tās tautas tradīcijas un parašas, kuras pilsonis viņš bija! Kādēļ gan šie pirmapustuļu laiku piemēri mums vairs nav autoritātes un tas paraugs, kam var un vajag sekot?!. Galu galā, kam dod solījumu kristāmais – Dievam vai cilvēkiem?!.

Atbilde: Par nožēlu, ar šādiem gadījumiem dvēseļu aprūpes sarunās jāsastopas visai bieži. Dažas dvēseles, ko tādu piedzīvojušas, aizvainojuma un vilšanās karstumā atgriežas pasaulē, neko vairs nevēloties zināt par kristiešiem un kristietību. Par to, saprotams, kādam būs mūžībā jāatbild. Jo mēs taču labi zinām, ka par mums Golgātā krustā sistais Kristus piedod visus grēkus kā senos laikos, tā mūsdienās, aicinot cilvēkus atjaunotā dzīvē kopā ar Viņu, uz grēku nožēlu un kristību. Slava Dievam par to, ka Viņš nevelta tik daudz uzmanības ārienei, kā, diemžēl to darām mēs, cilvēki! Jā, reizēm mūsu āriene baida cilvēkus, bet tikai ne mūsu Glābēju, Kurš saka: „Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu” (Jņ. 6:37).

Ir ļoti bīstami kļūt par piedauzību kādam cilvēkam, jo vairāk jaunatgrieztam un vēl nenostiprinātam ticībā. Ne velti Kristus sacīja: „Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā” (Mt. 18:6). Tādēļ mums ir jābūt uzmanīgiem, kad brāļu padomēs vai draudzes sapulcēs mēs pieņemam šādus stingrus lēmumus. Tiem, kuriem līdzīgi kā meitenei, kas uzdeva jautājumu, nācās pārdzīvot mokošas sāpes, vilšanos un izmisumu, gribētos ieteikt ieraudzīt savā situācijā labu iespēju mācīties, un neskatoties ne uz ko piedot un mīlēt.

Jautājums nr.16: Ko darīt, ja draudzes garīgais stāvoklis nevien neveicina tās locekļu garīgo pieaugšanu, bet ved pie tā labā izdzišanas, kas reiz viņos bija novērojams?

Atbilde: Par nožēlu, šāda veida situācija mūsu dienās ir kļuvusi drīzāk par likumu, nekā izņēmumu. Tā, kāda izmisusi dvēsele savā atklātajā vēstulē dalījās: „Mūsu lielajā baznīcā ir vairāku mācītāju viedokļu pilnīgs sajaukums. Veselīgu garīgo barību mēs praktiski nesaņemam. Sprediķos pārsvarā valda gars, kas iemidzina. Mūs pārliecina, ka mēs visi esam glābti un galvenais, kas mums ir vajadzīgs, – regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Nav dziļu svētrunu, kas rosinātu pārdomāt savu dzīvi, iedziļināties sevī un ieraudzīt miesas darbus. Kas attiecas uz garīgo pieaugšanu, skaitu, kristiešu apmācību un ko tam līdzīgu, esošajā baznīcas sistēmā ir visai maz kopīga ar Dievu. Baznīcas mācītāji ar saviem spēkiem cenšas uzpūst Svētā Gara uguni. Ir ļoti maz ticīgo, kuri patiesi meklē to, kas no Debesīm. Viņi saprot, ka vairs nevar dzīvot pa vecam, bet kā tas būtu pa jaunam – nezina un nemāk. Vai tad pie visa šī var notikt atmoda baznīcā? Un, ja tā sākas no manis (bet es itkā vairs neguļu), tad kā lai pamodina citus?..”.

Problēma, ko apraksta šī māsa, tagad ir raksturīga daudzām draudzēm. Tikai vieni to redz un savā dvēselē mokās, bet citi to pieņem kā pilnīgi normālu un pašu par sevi saprotamu. Pie pēdējiem pieder tie, kuriem kristietība ir vien dievkalpojumu apmeklēšana svētdienās un oficiāla piederēšana (kā draudzes loceklim) tai vai citai kristīgai draudzei. Daži iet nedaudz tālāk, piedaloties dažādās kalpošanās: brāļu, jauniešu, sieviešu un lūgšanu sapulcēs, dzied korī, spēlē orķestrī un dara vēl daudz ko citu. Bet tas viss runā tikai par ārējo aktivitāti, bet nekādi par patiesu garīgumu.

Uz jautājumu, ko tad tādā gadījumā darīt, ir grūti atbildēt, jo diezin vai mēs varam atmodināt tos, kuri paši nevēlās mosties. To apzinoties, visprātīgāk ir izpildīt padomu, kas dots mums pēdējā Svēto Rakstu lappusē: „Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atkl.gr. 22:11).

Dārgie draugi! Mūsu aplūkotās tēmas nebūt neaptver visus jautājumus, kuri tiek uzdoti dvēseļu aprūpes sarunās. Šeit skārām vien tos, kas ir saistīti ar sirds sāpēm, asarām un cilvēka dvēseles apmulsumu. Tam Kungam sekošanas ceļā to rodas tik daudz, ka no tiem varētu sastādīt kopotos rakstus.

Kristiešu kopējā problēma ir vēlme visu apjaust ar prātu, tas ir – „salikt pa plauktiņiem”, kas reti kad izdodas. Un tad apziņā atkal un atkal uzpeld tas pats „kādēļ?”. Atbilžu meklēšana uz visiem neskaitāmajiem jautājumiem ne tikai nevainagojas ar panākumiem, bet ienes prātā vēl lielāku sajukumu, izsaucot apjukumu un mulsumu. Lai no tā izvairītos, vajag reizi par visām reizēm atmest vēlēšanos atrast atbildes uz visiem saviem „kāpēc?” un dzīvot ticībā, ka mūsu jautājumi un problēmas, pagātne, tagadne, nākotne un viss pārējais atrodas Tā Kunga rokās. Bet tas nozīmē, ka ar mums nevar notikt nekas, ko Viņš nezinātu un nepieļautu kāda Sava noteikta iemesla dēļ.

Mūsu cilvēciskais saprāts nav spējīgs visu apjēgt, jo, lai cik gudri, tālredzīgi un apdāvināti mēs būtu, tik un tā mūsu iespējas ir ļoti ierobežotas. Visu apjaust un izskaidrot var vien visuma Radītājs un pasauļu Ķēniņš. Ja jau radot pasauli Dievs ūdeņiem nolika robežas, sakot: „Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!” (Īj. 38:11), tad cik gan ierobežots ir mūsu cilvēku prāts, kas tiecās saprast nesaprotamo vai vienkārši apslēpto. Nesaprotot to vai ko citu, mums parasti liekās, ka apjukums un samulsums notiek mūsu dvēselē, bet patiesībā tas notiek prāta sfērā, kuram ir raksturīga augstprātība un pašpaaugstināšanās.

Būt prāta vadītam nozīmē dzīvot miesā, bet mums ir jāvadās ticībā, Dieva Vārdā un Svētajā Garā, bet savu prātu un dažāda veida nodomus, „padarām Kristum paklausīgus”, kā par to ir teikts 2.Kor.10:5. Tad Tas Kungs mums par labu varēs lietot mūsu prātu un ticību, lai mūs pamācītu. Tā arī ir tā pieeja, kas nes paļaušanos uz Dievu, prieku, mieru, apliecinot Svētajos Rakstos sacīto: „Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ” (Habak. 2:4).

Kad mēs bēdājamies tādēļ, ka nevaram atrast atbildes uz grūtiem garīgiem un sadzīves jautājumiem, mums ir jāatceras, ka Kristus nav nācis tādēļ, lai apmierinātu mūsu ziņkārību un zinātkāri, bet tādēļ, lai mūs, kas grimstam grēkos, izglābtu. Viņš zināja, cik zemu esam krituši, redzēja kā spīdzinām paši sevi un viens otru, tādēļ atnāca, lai mūs izmainītu, atjaunotu, dziedinātu. Dieva Dēls nāca no Debesīm uz zemes, nomira par mums un augšām cēlās, lai tevi un mani atsvabinātu no bezspēcības un garīgās nabadzības, lai atbrīvotu no grēka verdzības, no egoisma, lai akliem atdotu redzi un dāvātu patiesu brīvību.

Tad nu to zinot, neuzdosim neskaitāmus jautājumus, kas iztukšo dvēseli, bet labāk dzīvosim vienam mērķim – piepildīt katram mums paredzēto Dieva gribu un būt Viņam patīkami. Kas attiecas uz visiem mūsu sasāpējušiem jautājumiem, tad tie var pagaidīt līdz brīdim, kamēr mēs pārkāpsim mūžības slieksni.

NĀKAMĀ NODAĻA