11.nodaļa
PRET STRAUMI PELDOŠIE
Pie dvēseļu aprūpētājiem nereti vēršas cilvēki, kuri ar asarām acīs saka: „Es no visa spēka cenšos dzīvot pēc Dieva gribas, un visu, kas notiek manā dzīvē un mūsu draudzes dzīvē, salīdzinu ar to, kas rakstīts Bībelē. Jo Kristus taču ne velti teica: „Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība…” (Jņ. 5:39). Bet kad es baznīcā pamanu kaut ko, kas neatbilst Dieva Vārdam un cenšos šajā sakarā kaut ko pateikt, tad dzirdu atbildi: „Ko tu par sevi esi iedomājies? Vai patiesi tu esi gudrāks par visiem! Ja visi pārējie nav pret to, ko brāļu padome ir noteikusi, tad arī tev ir jāpiekrīt. Vai tu domā, ka tikai viens pats lasi Bībeli, bet citi to nezina? Necenties iet pret vairākuma viedokli, citādi pats tad arī cietīsi. Dzīvo mierīgi, kā visi, un tev nebūs problēmu. Kam gan ir vajadzīga tava citādā domāšana?”.
Tie, kuri peld pret straumi – ir tādi paši kā tie, kuri iet pret vēju. Tie ir citādi domājošie, kā cilvēkiem ar neordināru domāšanu un uzskatiem iedeva iesauku bijusī padomju politiskā sistēma. Vai tas ir labi vai slikti? Par nožēlu, ne tikai politiķi izrāda atklātu nepatiku pret tāda veida cilvēkiem, bet arī Dieva tautas vidū šāda pozīcija ir bieži sastopama attiecībā pret tiem, kas pauž netradicionālu viedokli vai dziļi individuālu attieksmi pret kādām noteiktām lietām garīgajā dzīvē. Vēsturei ir tendence atkārtoties, un tā dara to ar precizitāti, kas izraisa izbrīnu. Luijs Pastērs, kurš bija pazīstams ar saviem satriecošajiem atklājumiem medicīnā, daudzus gadus atzinības vietā saņēma apvainojumus, līdz „dziļi aizvainotie” mediķi nepārliecinājās, beidzot, ka viņa pētījumiem, vēl tad neeksistējošā mikrobioloģijā un virusoloģijā, bija kolosāla vērtība. Tagad ir pat grūti noticēt, ka deviņpadsmitā gadsimta ārstiem nebija ne mazākā priekšstata par elementāru higiēnu, „guldot” kapā tūkstošiem Napoleona armijas kareivju, kas mira no infekcijām, ko viņu brūcēs ienesa ārsti! Izrādās, ka tā laika mediķi nezināja, ka pēc katra pacienta apskates vai kādas operācijas veikšanas, viņiem jāmazgā rokas un instrumenti, kā arī jāmaina apģērbs. Statistika rāda, ka 1812.gada karā no 13 tūkstošiem ievainoto kareivju, kas nonāca ārstu rokās, pēc ārstēšanas vai operācijas (pamatā cīņās savainoto ekstremitāšu amputācija) dzīvi palika tikai 3 tūkstoši.
Tik pat bēdīgs liktenis piemeklēja topošās māmiņas dzemdību nodaļās, kuras viena pēc otras mira no „bērnu karstumiem” – slimības, ko izdomāja ārsti, galvas lauzot par neiedomājami augsto dzemdētāju mirstību. Daudzas francūzietes kategoriski atteicās doties uz slimnīcu, bet uzskatīja par labāku dzemdēt bērnus mājās, lai saglabātu savu dzīvību. Tagad var vien pasmieties par tās paaudzes speciālistu gara tumsību, bet vai tikai par viņiem?
Tie, kuri peld pret straumi, pārkāpj ierasto dzīves ritmu. Pats Kristus, Savas zemes dzīves laikā, „peldēja pret straumi” un arī daudzi patiesi pravieši. Nemīlēti un neatzīti, viņi, tomēr, uzdrīkstējās būt par dievišķajām bazūnēm, līdz pat pēdējam elpas vilcienam neapvaldāmos Dieva bērnus aicinot uz grēknožēlu. Cilvēki nemīl tos, kuri, izraujoties no iecietības pelēkās un vispārējās vienprātības masas, paceļ savu balsi un runā pretī sabiedrības ieražām. Iespējams, ka sabiedrība eksistē pateicoties ieražām, bet uz priekšu tā virzās tikai pateicoties „citādi domājošiem”. Viņi ir tie, kuri stumj sabiedriskās domas bluķus, un liek citiem sākt domāt pa jaunam, un tieši tad arī iestājas progress gan materiālā, gan garīgajā dzīvē.
Velns nebaidās no nominālās kristietības un nicina guļošus un garīgi mirušus kristiešus, kuri, kopā ar visiem, peld pa straumei. Viņš saniknots uzbrūk tiem, kas deg Tam Kungam un uzticīgi Viņam kalpo, dzīvojot tā, kā to māca Svētie Raksti. Tieši viņi tam ir nopietns drauds, jo iebrūk viņa valstībā un izved ārā no turienes cilvēkus, kas bija nolemti bojāejai. Viņš nevar tos apmānīt ar melīgiem apgalvojumiem, ka viss ir kārtībā, ka glābšana viņiem ir garantēta un, ka var mierīgi snaust gaidot Tā Kunga otro atnākšanu, lai automātiski tiktu pacelti Debesīs. Tādas dvēseles ceļ trauksmi un uzstājīgi meklē patiesību, kura varētu viņus izglābt, pat ja tas priekš viņiem nozīmē atrasties izolācijā, izsmieklā, nicinājumā un atstumtībā.
Peldēšana pa straumei dod milzu baudu: nevajag cīnīties, nevajag lieku piepūli – esi atbrīvojies, ļaujies straumes varai un tīksminies par dzīvi: viss notiek pēc plāna, mierā, saskaņā, sapratnē, savstarpējā mīlestībā, jaukā komunikācijā ar domubiedriem. Problēma vien tajā, ka pa straumi peldošais – ir ūdens gūsteknis, kas atkarīgs no apstākļiem. Kur visi, tur arī viņš. Ātru upju straumes nereti beidzas ar krasiem ūdenskritumiem, kas savus upurus bez žēlastības met uz asiem akmeņiem, kas nepieredzējušam skatienam ir apslēpti aiz miglas un ūdens putekļiem. Bet tur – nāve.
Miesīga kristietība bez piepūles, cīņas un nomiršanas ir tik biedējoši līdzīga ātram ūdens plūdumam, ka gribās raudāt, redzot, cik ticīgo bezrūpīgi ir „atdevušies viļņu varai”, tīksminoties par ritmiski-monotono staigāšanu uz baznīcu, baznīcas pasākumu apmeklēšanu un to, cik tie lieliski ir organizēti. Mēs esam tik „pareizi”, tik uzticīgi savām teoloģiskajām doktrīnām, ka vienkārši nepamanām, kā viss mūs „nes” arvien tuvāk pazudinošām klintīm, kas ir bezdibenī! Jūs teiksiet, ka tas ir absurds, herēze un fanātisms... Ak, ja tas tā būtu! Būtu labāk, ja maldos atrastos tie daži „citādi domājošie”, nekā tās masas, kas ar pašcieņu sevi sauc par kristiešiem! Kāds, šīs rindas lasot, neapšaubāmi teiks, ka šāda veida piezīme uz viņu neattiecas. Nu ko, labi, ja tas patiešām tā ir...
Tas, kurš apņēmīgi saceļas pret šādu vispārēju „svētlaimīguma” stāvokli, baznīcā rada noteiktu diskomfortu, liekot citiem, viņu ieraugot, saviebt ģīmjus ja ne ārēji, tad iekšēji gan. Viņu tur vienkārši nevēlās redzēt, jo viņš traucē pārējiem mierīgi dzīvot. Arī Kristus vienmēr traucēja. Traucēja farizejiem, traucēja rakstu mācītājiem, traucēja visam jūdaismam, traucēja romiešiem, traucēja bagātajiem, beigu beigās traucēja pašam velnam viņa plānos par dvēseļu iznīcināšanu. Tādēļ jau Viņu nepieņēma un vajāja līdz tam brīdim, kad piesita krustā, un, skatoties uz Krustā sisto, nenojauta, ka ar savu Kristus nepieņemšanu, nespēja izmainīt Dieva lielo glābšanas plānu.
Vai jums kādreiz ir gadījies nelielā upītē ar kristāldzidru ūdeni vērot kādu zivju bariņu? Ja tās uzlūko no augšas, tad viņas ir redzamas kā uz delnas. Vai esat pievērsuši uzmanību, ka viņas vienmēr peld pret straumi. Atliek tām pagriezties straumes virzienā, kā ūdens uzreiz tās sāk nest sev līdzi. Tikai peldot pret straumi, tās nonāk turp, kurp tiecas. Un tikai novārgušu, slimu un beigtu zivi, kura parasti peld ar vēderiņu uz augšu, upe nes turp, kur tā grib.
Protams, domāt, rīkoties un iet citādāk nekā visi, ne vienmēr ir viegli. Viena meklējoša un domājoša kristiete, vēlēdamās dalīties savās sirds sāpēs, savā atklātajā vēstulē rakstīja: „Es labi sapratu vecās domāšanas sagraušanas un jaunās domāšanas veidošanas principu. Dievam nav nekā kopēja ar veco un galēji samaitāto. Viņš mūsos rada jaunu cilvēku, Savu tēlu un Savu līdzību. Miesīgais domāšanas veids tiek nomainīts ar garīgo. Bet šajā sāpīgajā procesā lauzt veco, es mēģinu paildzināt savu garīgo bērnību ar to, ka salīdzinu sevi ar citiem, kuri ir piemērojušies izdzīvot. Skatoties uz viņiem, es domāju: „Nu re, cilvēki taču dzīvo, bet man visu laiku kaut kā pietrūkst un viss ir ne tā kā vajag”. Skatos, ka Dievs itkā atbild uz viņu lūgšanām, tieši tāpat svētī, piedod un dziedina. Un viņi nemaz tā nemeklē šķīstību un svētumu. Un ne sevišķi viņos var ievērot bijību Dievam. Brīnoties par manām mokām, viņi saka: „Ko tu mokies?! Dzīvo kā visi, piekrīti tam, ko saka kalpotāji, un tev nebūs problēmas. Jo tā taču uzskatīja un ticēja mūsu vecvectēvi, vecāki un tēvi. Vai tiešām tu domā, ka viņi kļūdījās? Tad nu iesim arī tālāk pa viņu iemīto taciņu, neuzdodot liekus jautājumus, uz kuriem bieži ir grūti atrast saprātīgu atbildi”. Šādu vienaldzību un garīgo apmierinātību veicina mūsu baznīcās esošā mācība par glābšanu, kuru nevar pazaudēt, kā arī reliģija, reliģija un reliģija, kas visur liek sevi manīt... Starp kristiešiem ar tādu mentalitāti, cilvēkam bez sistēmas, ir grūti izsisties cauri šai sistēmai, grūti vadošajiem brāļiem paskaidrot, ka ar tevi viss ir kārtībā un tu neesi herētiķis. No tā arī ceļas manas dvēseles kliedziens: „Ko gan iesākt?!..”.
Patiesi, ko gan tādiem kristiešiem iesākt? Bet tādu, kuri sev un citiem uzdod tamlīdzīgus jautājumus, kā rāda dvēseļu aprūpes prakse, nav nemaz tik maz. Katrā gadījumā daudz vairāk, nekā daudzi domā. Un nav tik svarīgi, vai viņi ko saka skaļi vai klusu sēd savos krēslos sapulču vietās, uzskatot par labāku nevērt vaļā ne savas mutes, ne sirdis, lai tādā veidā izvairītos no liekām problēmām, jo vairāk tādēļ, ka savu domu skaļa izteikšana tik un tā neko neizmainīs. Viss turpinās virzīties kā iepriekš.
Veco pilsētu drupās, kas ir saglabājušās līdz mūsu dienām, ar akmeņiem izliktajos ceļos var skaidri saskatīt vecas iebrauktas grambas, pa kurām gadsimtiem ilgi pārvietojušās arbas, cietajā akmenī aiz sevis atstādamas dziļas savu riteņu pēdas. Tādai arbai noteikti bija jāpieliek daudz pūļu, lai iztikušai ārā no tādas iebrauktas sliedes, varētu mainīt savu virzienu. Ir daudz vieglāk virzīties iebrauktā virzienā.
Kaut kas līdzīgs notiek arī ar daudziem no mums. Nožēlojot grēkus un atgriežoties pie Tā Kunga, kāds cilvēks mums norāda virzienu un, tēlaini izsakoties, līdzīgā veidā ieliek mūsu garīgās pēdas, noteiktā ticības mācības „sliedē”. Gadiem un gadu desmitiem ejot pa šo iestaigāto taku, mēs tik ļoti pie tās pierodam, ka pat neienāk prātā to pamest, pat kad redzam, ka jau ilgu laiku tā mūs neved pie vēlamā mērķa. Mūs biedē pat doma par to, ka varētu apšaubīt tik pierasto un tuvu kļuvušo mācību. Jo daudz vienkāršāk ir visu jauno un nesaprotamo pasludināt par herēzi un „svešu uguni”, un turpināt ripot pa „iebraukto sliedi”, neapgrūtinot sevi ar pārdomām, mokām un meklējumiem.
Ticīgajiem, kuri izauguši ģimenēs ar noteiktu piederību kādai denominācijai, arī mēdz būt grūti tikt skaidrībā par to, ko uzņēmuši jau ar mātes pienu, pieņemot to par kristīgās ticības neapšaubāmu pamatu. Ar gadiem, iegūstot garīgo pieredzi, viņus sāk nodarbināt jautājumi par to, ko kādreiz bija iemācījušies, taču bailes samīdīt viņiem pasniegto patiesību, paralizē viņu gribu, atņemot vīrišķību kaut ko apšaubīt.
Komunicējot ar tās vai citas konfesijas daudzgadīgiem sekotājiem, tieši tas visvairāk krīt acīs. Tiesa, daži no viņiem cenšas savu pierasto mācību novietot zem kaut kā jauna, kas viņiem ir licies progresīvs un avangardisks, tas ir – savu pierasto apvienot ar to, kas viņiem vēl līdz galam nav saprotams, pat nenojaušot, ka ar to, izsakoties Jēzus Kristus vārdiem, mēģina „jauno vīnu” ieliet „vecos maisos”, taču tas parasti slikti darbojas.
Dvēseļu aprūpes prakse rāda, ka, pirms Tas Kungs mūs mūsu meklējumos varēs atvest pie kā jauna, Viņam nākas daudz ko no vecā, par kura pareizumu mēs iepriekš nešaubījāmies, pilnībā iznīcināt. Un tikai pēc tam, aizvācot sagrauto, tajā vietā radīt to, kas tiešām ir patiesība. Šis process garīgi ir tik sāpīgs, ka mēs, to sajūtot, instinktīvi cenšamies no tā izvairīties, tādā veidā aizkavējot, ja tā var teikt, savu garīgo pārveidošanu, un tātad, arī savu personīgo garīgo atmodu. Taču ir dvēseles, kuras ir gatavas uz visu, lai, uzzinājušas Dieva gribu, to piepildītu, lai ko tas viņām maksātu, pat ja viņam vienam nākas celties pret kopējo viedokli, tas ir – „sākt peldēt pret straumi”.
Tā, piemēram, viens svētīts Dieva vīrs, būdams lielisks sludinātājs un mācītājs, ilgus gadus dvēselē cieta, ievērojot, ka lielās baznīcas vadība, kurai viņš piederēja, uzņem nepareizu virzienu, acīmredzami manipulējot ar tās locekļiem. Vairākkārtēji mēģinājumi uz to norādīt, nedeva nekādus augļus, un mīļā miera labad viņš nolēma klusēt, neizsakot savas raizes un piezīmes. Taču atkal un atkal satraucošas novirzes no Dieva Vārda, grēksūdzes noslēpuma pārkāpšana, vaiga uzlūkošana un elementāru kristīgās ētikas noteikumu neievērošana, beigu beigās piespieda viņu izvēlēties galējus soļus. Atvadījies no draudzes un pateicis, ka Tas Kungs viņam norāda citu ceļu, viņš to pameta, neko gari nepaskaidrojot.
Notikušais parastos draudzes locekļus iedzina īstā šokā. Cilvēki nevarēja saprast, kas gan varēja būt par iemeslu tādam lēmumam. Viņš, nevēlēdamies uzskaitīt vadošo kalpotāju nepareizās darbības un netikumus, nevienam neko nestāstīja, un galarezultātā tika pasludināts par Dieva darba postītāju, atkritēju un citādi domājošo. Ak, par ko gan viņu tik toreiz neapvainoja! Draudzes vadības un daudzu ticīgo acīs viņš bija nodevējs un dumpinieks, un brāļu vienotības grāvējs, un šķeltnieks, un gājējs nepareizā virzienā. Taču, neskatoties uz visu šo gānīšanos, viņš turpināja klusēt, darot ne tik pamanāmu darbu, bet tādu, kas nes svētību daudzām dvēselēm. Tad viņa iepriekšējā vadība atsūtīja pie viņa sūtņus, cerot „nomaldījušos avi” atvest atpakaļ ganāmajā pulkā. Satiekoties ar viņu, tie nežēloja epitetus, visādi uzlielot „Dieva darbu”, kuru viņi dara, un aicinot atkal viņiem pievienoties. Taču kalpotājs palika nepielūdzams. Nosaucot viņu par stūrgalvi un muļķi, sūtņi viņu beidzot atstāja mierā.
Saprotams, tas viss nepalika bez sekām. Garīgās mokas un ciešanas, ko izraisīja nesapratne, nicinājums un daudzkārtīgi nepelnīti apvainojumi, nosudraboja galvu un ievilka dziļas grumbas šī cilvēka sejā, cilvēka, – kurš uzdrīkstējās protestēt pret kopējo viedokli. Dažu gadu laikā viņš ievērojami izmainījās savā izskatā un priekšlaicīgi novecoja, bet palika stiprs garā, smeļoties spēku, uzmundrinājumu un mierinājumu personīgā satiksmē ar To Kungu.
Pagāja gadi, līdz Dievs sāka atklāt lietas, kas notika šajā baznīcā, un tad daudzi sekoja pirmā „citādi domājošā” paraugam, kuram nejaušās tikšanās reizēs teica: „Tikai tagad mēs sapratām tavas aiziešanas patieso iemeslu! Piedod mums, brāli, ka savā laikā, netikuši skaidrībā, spriedām par tevi nepareizi. Brīnāmies par to, ka tu varēji, tik ilgi klusējot, izturēt zaimus un apvainojumus, kas bija pār tevi nākuši!”.
Peldēt pret straumi, domāt atšķirīgi no citiem, lietot līdz šim neizmantotas sludināšanas un Evaņģēlija izplatīšanas metodes, ne vienmēr nozīmē maldīties, un tam par apstiprinājum ir vēl kāds stāsts. Pazīstamam evaņģēlistam savā laikā bija jāpieņem grūts lēmums, – pa kādu ceļu turpināt iet tālāk. Pirmais veda pretī slavai un atzinībai savas denominācijas ietvaros, kur viņu ļoti mīlēja un cienīja, bet otrs bija aiz nometnes robežām, kur atradās viņa līdzšinējie līdzgaitnieki un draugi. Palikt kopā ar viņiem – nozīmēja arī turpmāk samierināties ar noturamo dievkalpojumu formālismu un paviršību, kam viņa dvēsele ar katru dienu vairāk pretojās, bet aiziet – nozīmēja pazaudēt gadiem ilgi nopelnīto atzinību un cieņu.
Pēc ilgām šaubām viņš izvēlējās otro ceļu. Vēstulē, kas šajā laikā tika rakstīta viņa labam draugam, viņš šo dilemmu raksturoja tā: „Es iepazinu pagodinājumus, kas nāca no baznīcas. Es saņēmu uzaicinājumu piedalīties trijos dažādos kongresos un konferencēs. Man piedāvāja arī vadīt divus interesantus seminārus. Bet ceļš, uz kura es esmu lēmis tagad spert soli, ir krusta ceļš, izolācija, kauns un negods. Es pilnībā apzinos, ka izdarot šo soli, zaudēšu praktiski visus draugus, taču tas mani nemaz neapstādina. Man nav ne mazāko šaubu par to, ka tas, kas ielikts man sirdī, ir Dieva darbs. Zinu arī, ka no šī brīža, ne no viena nesaņemšu finansiālu atbalstu un kādu citu palīdzību, taču paļaujos uz Tā Kunga roku, kas mani vada”.
Kad baznīcas vadība un brāļu padome noraidīja viņa projektu ilgstošai evaņģelizācijai attālākajos valsts nostūros, brīdinot, ka nekādā veidā viņam nepalīdzēs un neatbalstīs, viņš tik un tā turpināja iesākto darbu, kas tika darīts acīmredzamā Svētā Gara spēkā. Jaunais kalpotājs neieredzēja formālismu un uzskatīja aicinājumu nākt pie altāra, lai saņemtu piedošanu un glābšanu, ko plaši izmanto daudzās baznīcās, par virspusēju un neefektīvu, tāpēc, ka šādā veidā netiek sniegta pietiekoša uzmanība nopietnai, patiesai grēksūdzei un grēka atmaskošanai.
Atradās cilvēki, kuri apvainoja viņu tieksmē ienest denominācijā šķelšanos. Šie ticīgie, viņa karstajā mīlestībā uz Dievu un uz pazušanai lemtajām dvēselēm, redzēja vien nosodāmu slavaskāri, vēlēšanos veidot savu baznīcu un kļūt slavenam. Daudzi no viņiem nostājās pret viņu, arī daži paši tuvākie draugi, kuri viņu pameta. Tādā veidā viņam vienatnē nācās iziet ārpus visām reliģiozajām aprindām un kristīgajām denominācijām. Vārdos ir grūti izteikt atstumtības mokas, ko viņš izcieta, taču pateicoties tam, viņam laimējās piedzīvot pārsteidzoši tuvu sadraudzību ar savu Glābēju, Kuram visas savas neilgās dzīves laikā arī bija jācieš no neizpratnes un ļaunuma. Pagāja neilgs laiks, un Tas Kungs Savu uzticamo kalpu bagātīgi svētīja ar lielu daudzumu jaunatgriezto, tajā pat laikā, kad viņu atraidījusī „pareizā” baznīca, garīgi pamazām izmira.
Šāda veida piemēri ir sastopami diezgan bieži. Vārdi, kas mums atstāti vēstulē Ebrejiem 10:32: „Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu” skan unisonā ar to, ko reiz teica Kungs Jēzus: „Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem” (Lk. 6:26). Cik gan kristiešu, kuri ciešot nopūšas, sapņojot par dienu, kad viņu pretinieki apklusīs vai tiks apkaunoti, lai varētu izbeigt ilgstošo konfliktu, nenojaušot par to, ka Dievs speciāli viņu dzīvēs to ir pieļāvis, lai viņi pastāvīgi būtu garīgajā tonusā! Jo kritiska attieksme ir līdzīga mēslojumam, kurā Tā Kunga stādījumi ātri aug un kļūst spēcīgi.
Svētajos Rakstos ir tādi vārdi: „Tāpēc arī Jēzus, lai ar Savām Asinīm tautu darītu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami!” (Ebr. 13:12-13). Dzīve un kristietības vēsture rāda, ka uzticamie un patiesie Tā Kunga sūtītie, izpildot viņiem pavēlēto, tāpat kā reiz Jēzus, nereti atrodas ārpus Dieva tautas nometnes, būdami neieredzēti un izraidīti no sinagogām, tautas sapulcēm un pat no pašu mājām. Pie tiem piederēja īstenie Vecās Derības laika pravieši, apustuļi un Jēzus mācekļi, kā arī aizgājušo gadsimtu dedzīgie kristieši, kuru vārdi ir nonākuši līdz mūsu dienām un kuri bieži vadīja savas gaitas būdami vientuļi. Par tādiem Dieva Vārds saka: „Viņi, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, un alām, un zemes aizām” (Ebr. 11:38).
Starp citu, mēs – visi kristieši, neatkarīgi no konfesijas, arī peldam pret pasaules straumi, kas ar spēcīgu plūdumu pakampj un aiznes cilvēci bojāejas bezdibenī. Tiesa, tikai tad, ja garīgi nedzīvojam dubultu dzīvi, pa daļai pasaulīgu, pa daļai kristīgu dzīvi, kas mūsdienās, diemžēl, ir izplatīta parādība. Jo ar vajāšanu izbeigšanos kristietība arvien vairāk sāka zaudēt savu dedzību uz Dievu un šķīstību, pārvēršoties par kaut ko sašķeltu un neskaidru.
Bijušās Austrumvācijas kristiešu līderis bīskaps Dibelius savā laikā izteica nožēlu par Austrumu Berlīnes kristietības tendenci uz formālismu, kur Dieva bērni, saņemot ilgi gaidīto brīvību savas reliģijas paušanai, sāka tīksmināties par mieru, kā rezultātā pārvērtās par nomināliem kristiešiem. Tāds stāvoklis labi ir pazīstams arī bijušās Padomju Savienības ticīgajiem, no kuriem daudzi tagad ar skumjām nopūšas, atceroties to, kā vajāšanas viņiem palīdzēja saglabāt dzīvu ticību un degšanu pirmajā mīlestībā uz To Kungu. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka mums ir jāvēlas bēdas, izsaucot tās mākslīgi, taču fakts paliek fakts: grūti laiki kristiešiem nāk par labu, mudinot viņus vairāk meklēt To Kungu un dzīvot Viņam tīru un svētu dzīvi.
Hadsons Teilors, būdams pārliecināts par to pašu patiesību, sacīja: „Tieši ar vajāšanu izbeigšanos ir sācies baznīcas noriets. Vajāšanu izbeigšanās un pasaulīgā labklājība baznīcai atnesa garīgu nāvi. Tas, ka nav vairs reālu likstu un dziļu ciešanu Kristus dēļ, noved pie kristīgās baznīcas vājināšanās un pakāpeniskas pasaules ieplūšanas tajā”. Un tas patiešām tā ir. Mūsdienās pats nopietnākais pārbaudījums uzticībai Tam Kungam un Dieva Vārdam ir tieši kārdinājums, kas nāk no pasaules un pasaulīgā. Cik ticīgo, nepastāvot, „aizpeldēja” pa materiālisma straumi! Cik ir to, kuri pastumjot malā Dievu, izbrīvēja sirdī vietu citiem dieviem, kurus sev izvēlējās, vadoties no vēlmēm, aizraušanās un iegribām, no visas sirds tiem kalpojot. Pie šādiem aizrautību un pielūgsmes objektiem var piederēt bizness, vaļasprieki, nevaldāma iegādāšanās kāre, ceļošana pa pasauli, interesanta atvaļinājumu pavadīšana, aizraujošas programmas, izklaidējoši baznīcas pasākumi un citas, zem „Dieva darba” maskētas aktivitātes, kuras, visdrīzāk, cilvēkus attālina no Tā Kunga, nevis Viņam tuvina.
Pasaules straume – tā ir morālā trūdēšana, jebkāds Dieva bijāšanas trūkums, orientieru zaudēšana tajā kas ir un kas nav grēks, zaļi nodzīvota dzīve miesas kārībās, visādās izklaidēs un baudās, sava laika aizpildīšana ar televizoru, datoru, vaļaspriekiem un dažāda veida garīgu tukšumu. Izanalizējot savu laika pavadīšanu, vai mums nav jāatzīst, ka arī esam šīs duļķainās straumes sagrābti un nesamies tajā kopā ar neticīgajiem, neizrādot nekādu pretestību.
Daudzi ticīgie, to saprotot, apjukuši plāta rokas un saka: „Ko lai iesāk?! Mēs taču šajā pasaulē dzīvojam, tādēļ nevaram no tās pilnībā norobežoties. Vajag kaut kā piemēroties”. Par nožēlu, tā spriežot, mēs pilnībā aizmirstam par aizgājušo laiku patiesajiem Dieva bērniem, kuru uzticamības un uzticības piemēri ir mums atstāti Svēto Rakstu lappusēs.
Atcerēsimies kaut vai Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego no pravieša Daniēla grāmatas trešās nodaļas, kuriem pēc Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara pavēles, kopā ar visiem citiem, bija jākrīt pie zemes, lai pielūgtu zelta tēlu. Viņi taču tajā laikā arī dzīvoja sev svešā pasaulē – pagāniskā valstī, kas bija pilna ar elkiem. Pie kam nevis vienkārši brīvi dzīvoja, bet bija gūstniecībā, būdami atrauti no savas zemes, mājām un ģimenes. Tāpat kā mēs tagad, viņi stāvēja izvēles priekšā: pieņemt šīs sistēmas tradīcijas un normas, kurā tagad atradās, vai dzīvot saskaņā ar tēvu ticību. Atšķirība starp viņiem un mums ir vien tajā, ka par ticības apliecināšanu Dievam tagad mums nekas nedraud, bet viņiem tajā laikā uzticības saglabāšana Dievam nozīmēja nāvi. Ir vietā piebilst, ka šie trīs jaunekļi nebija vienīgie jūdu pārceļotāji jaunajā dzīves vietā, jo daudzus no viņu tautiešiem ķēniņš Nebukadnēcars aizsūtīja uz Bābeli. Taču, no visa šī lielā pulka, tikai viņi uzdrošinājās „peldēt pret straumi”, kategoriski atsakoties pildīt izdoto pavēli.
Sadraha, Mesaha un Abed-Nego pārbaudījums bija tajā, vai viņi pakļausies apstākļu spiedienam, masu uzvedībai un iekšējām bailēm par sevi, kas galarezultātā novedīs pie atteikšanās no Tā Kunga. Spiediens vienmēr ir bijis lielisks sātana ierocis un viņš pastāvīgi to pielieto arī mūsu dienās ar mērķi, lai piespiestu Dieva bērnus nodot savu Dievu. Reāli draudošas briesmas vienmēr izsauc bailes, un tātad, arī mēģinājumu no tām izvairīties. Savā cīņā velns labprāt izmanto psiholoģiskā spiediena metodi, lai sagrautu cilvēka ticību. Tas ir masu apziņas spiediens ar savu galveno principu – nekādā gadījumā neatšķirties no visiem pārējiem!
Šis sātana manevrs kristiešu vidū darbojas vienmēr, neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz brieduma gados esošiem, vai jaunatni, kas tikko sāk iepazīt dzīvi. „Kā tas izskatīsies citu acīs, ko par mani padomās un ko teiks?!” – lūk tas, kas mūs visbiežāk uztrauc, ja vajag izdarīt kaut ko tādu, ko citi varētu novērtēt kā kaut ko neparastu un dīvainu (piemēram, pateicības lūgšana pirms maltītes neticīgo klātbūtnē).
Pie citiem nozīmīgiem faktoriem, kas liek mums „peldēt kopējā straumē”, var pieskaitīt: apkārtējo apstākļu spiedienu, argumentus, kas pārliecina rīkoties tā kā visi, kā arī sevišķi cienījamu un augsta ranga personu klātbūtne, ar kuriem konfrontācija mums nav vēlama.
Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego visos gadsimtos ir kļuvuši par satriecošu nesavtīgas mīlestības, uzticības un uzticamības piemēru Dievam, kas bija pamatots pilnīgā uzticībā Viņam, bet vai to pašu var teikt par mums, mūsdienu Kristus sekotājiem? Vai mums mūsu ticība un uzticība Tam Kungam ir kaut kas tāds, ko liekam augstāk par cilvēku viedokli un viņu attieksmi pret mums, vai mēs pārstāvam kristiešus tikai tad, kad esam kristiešu vidē?
Šajā sakarā kāds, iespējams, teiks, ka šādi Bībeles piemēri nevar atspoguļot mūsdienu patieso realitāti. Gadsimti, kas kopš tā laiki ir aizritējuši, ir ienesuši savas korekcijas, un Dievs no mums neprasa šāda veida apliecinājumus mūsu uzticamībai Viņam. Kļūdāties. Arī mūsu dienās Viņš var jūs nolikt, kā ķēniņu Belsacaru, uz Saviem svaru kausiem, lai nosvērtu tavu un manu mīlestību, ticību un uzticību Viņam. Šo apgalvojumu gribās apstiprināt ar skumju piemēru no personīgās dzīves.
16 gadu vecumā, kad es dzīvoju Vladivostokā un beidzu devīto klasi, mūs, skolniekus, reiz aizveda uz centrālo pilsētas laukumu, kur bija jānotiek mītiņam, kas veltīts kareivjiem, kuri gājuši bojā pagājušajos karos. Šajā svinīgajā pasākumā bija sanākuši tūkstošiem cilvēku. Kad visu oratoru uzstāšanās bija beigusies, tribīnē izskanēja aicinājums godināt mirušo piemiņu ar klusuma brīdi, lokot ceļus. Viss šis tūkstošiem lielais pūlis, kas piepildīja milzīgo laukumu, tūdaļ, paklausot pavēlei, nokrita ceļos, un tikai es, nezinot ko darīt, turpināju stāvēt, kā svece. Domās skanēja vārdi: „Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot” (Mat. 4:10).
Apmulsusi un skatoties apkārt, es redzēju, ka daudzi acu pāri bija pievērsti man. Vienos bija dusmas un sašutums, citos – nosodījums, trešajos – izbrīns un sajūsma. Man blakus stāvošie klases biedri mani raustīja aiz mēteļa malas un pieklusināti čukstēja: „Tu ko, prātā esi sajukusi?! Tas taču ir izaicinājums visiem un visam! Nu meties tak ceļos, beidzot!”. (praktiski visi klasē zināja, ka es esmu ticīga, un pret to attiecās dažādi, pret mani izjūtot veselu gammu dažādu sajūtu – no neieredzēšanas līdz sajūsmai).
Sekundes likās kā mūžība. Vai es grēkošu, tagad metoties ceļos par godu mirušajiem?! Kā uz to skatīsies Tas Kungs?! Kas notiks, ja šo tūkstošu vidū, es tā arī palikšu viena stāvot?!.”. Sirdi pārņēma paniskas bailes: „Viņi domā, ka es esmu nenormāla! Pēc šitā, skolā mani ticības dēļ neieredzēs vēl vairāk! Nē, es neizturēšu jaunu niknuma vilni!..”. Tā es padevos. Un, kaut arī nenometos ceļos kā visi, tomēr es notupos uz pirkstgaliem, lai nebūtu augstāk par daudzskaitlīgo pūli. Tajā pat brīdī atmiņā uzpeldēja Bībeles stāsts par Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, kas iegrieza man sirdī kā nazis.
Viena no mūsu skolotājām, būdama blakus un pamanījusi, ka es tomēr nenolaidos uz ceļiem, bet tikai pietupos, kad visi piecēlās, sāka mani bārt un kaunināt. Stāvot viņas priekšā es nedzirdēju par ko viņa runā, jo neizturamas dvēseles sāpes un kauns Dieva priekšā noslāpēja viņas ļaunos vārdus. „Es nodevu Jēzu! – skanēja deniņos, – Es Viņu piekrāpu, nobijusies no cilvēkiem! Viņa acīs es tagad izskatos kā Pēteris, kurš no Viņa atteicās! Nē, sliktāk par Pēteri, jo man taču nekas nedraudēja!.. Ko es izdarīju?! Kungs, ko es izdarīju!..”. Es ienīdu sevi un man bija kauns par savu nodevību, gribēju tikai vienu, – lai šis brīdis atkārtotos, un es varētu rīkoties citādāk. Bet, kā saka, „pēc kautiņa kulakus nevicina”.
Atgriezusies mājās, es visu nakti noraudāju, neieredzot sevi par izrādīto vājumu un bailēm. Tagad nekas cits neatlika, kā lūgt To Kungu, atbrīvot mani no bailēm cilvēku priekšā, lai ko tas man maksātu. Bija nepieciešami vairāki mēneši, pirms šīs sāpes norima un pārstāja mani mocīt. Kopš tā laika, katru reizi, kad lasu par trim jūdu jaunekļiem, gataviem uz nāvi, lai nezemotos zelta tēla priekšā, domās nāk tā aina: milzīgs laukums, pilns cilvēku, kuri ir nometušies ceļos, un mana mazā bērna figūriņa, kā izaicinājums, stāvoša viņu vidū. Taču, atšķirībā no šiem bibliskajiem varoņiem, man atliek vien aiz kaunu nopūsties. Tajā reizē man nepietika vīrišķības „peldēt pret straumi”, taču mācības stundu, ko toreiz man pasniedza Tas Kungs, es cenšos neaizmirst jau četrdesmit gadus.
Laiku pa laikam, dvēseļu aprūpes sarunās nākas dzirdēt aptuveni šo: „Ziniet, man nācās pamest savu sludinātāja kalpošanu mūsu baznīcā, jo mūsu mācītājam vai kādam no brāļu padomes nepatika kā un par ko es runāju. Tādos gadījumos viņi pēc dievkalpojuma pienāca pie manis un izteica savu neapmierinātību par manu pārmērīgo tiešumu, skarot tēmas, kuras, pēc viņu domām, labāk būtu neaiztikt, vai vēl par kaut ko, kas viņus tā vai citādi neapmierināja. Tas man katru reizi darīja sāpes, jo es vienmēr lūdzu To Kungu, lai Viņš liek manā sirdī to, kas Viņam labi patīk. Redzot kā es mokos, mani tuvākie draugi un radinieki ieteica, mana personīgā miera labad, iepriekš ar brāļiem izrunāt manu sprediķu tēmas, bet vai tā nav izpatikšana cilvēkiem? Beigu beigās es vispār pārstāju sludināt. Kādēļ tapt par kārdinājumu citiem un brāļu vienotības pārkāpēju! Jo viņiem rodas iespaids, ka es „peldu pret straumi”. Nē, tad jau labāk paiet maliņā un nebūt nevienam par klupšanas akmeni. Jo es, tāpat kā daudzi, varu vienkārši pasēdēt mierīgi savā krēslā”.
Nu ko, pirmajā acu uzmetienā saprātīga izeja no stāvokļa, kas radies. Bet tikai pirmajā acu uzmetienā. Vai nonākot līdzīgā situācijā nebūtu pareizāk uzdot sev jautājumu: „Kas notiktu, ja Dieva bērni vienmēr tā rīkotos? Vai Tas Kungs varētu īstenot to, kas ir Viņa plānā, ja visi uzskatītu par labāku pastāvēt maliņā?”.
Dzīve rāda, ka starp cilvēkiem ir tādi, kuri ir dzimuši diplomāti, spēj rūpīgi apiet visus asos stūrus, bet ir arī tādi, kuri, kā saka, „tīšu prātu skrien postā”. Dieva bērnam, kuru vada „gudrība, kas nāk no augšienes”, ir jāmāk sevī apvienot gan vienu, gan otru. Protams, mēdz būt brīži, kad labāk ir paklusēt un piekāpties, bet ir arī tādas situācijas, kad, aizmirstot visu cilvēcīgo piesardzību, ir jāpasaka kaut ko tieši, sevišķi ja runa ir par uzticīgu un stingru Dieva Vārda ievērošanu.
Vecajā un Jaunajā Derībā ir šādu uzticamu Tā Kunga kalpu līdzīgas rīcības piemēri. Tā 1. Ķēniņu grāmatas 22.nodaļā ir stāsts par pravieti Mihu, kuram Israēlas ķēniņa sūtņi arī ieteica ķēniņa priekšā runāt to, par ko pirms viņa gandrīz četrsimt citu praviešu bija vēstījuši, pareģojot spīdošu uzvaru cīņā par Gileādas Ramotu. „Redzi, visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi; lai tavs vārds būtu tāds pats kā viņu vārds: sludini labu!”, uz ko viņš atbildēja: „Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tikai to, ko Tas Kungs ar mani runās, es runāšu viņam!” (1.Ķēn. 22:13-14).
Pievērsiet, draugi, uzmanību! Simtiem praviešu kā viens pravietoja vienu un to pašu! Vai gan tādā gadījumā var apšaubīt teiktā pareizumu? Liekās, pats gudrākais – to uztvert un pievienoties kopējam balsu korim, vispirms rūpējoties par vienotību un savu labklājību, ko Miha, starp citu, arī sākumā mēģināja darīt. Taču, kā lasām tālāk, viss notika pilnīgi citādāk. Viņa mirkļa vājība nespēja atcelt Dieva plānu. Zem israēliešu ķēniņa spiediena, par spīti visiem pārējiem, kuri pareģoja uzvaras svētību, Miha tomēr atklāja viņam rūgto patiesību ar šādiem vārdiem: „Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu” (1.Ķēn. 22:23).
Visdrīzāk, Miha labi zināja, ko viņam maksās šāds paziņojums (kas arī tā notika), bet tas nevarēja viņu atturēt no Dieva gribas izpildīšanas. Ne pakļaušanās vairākuma balsij, ne ķēniņa gribai, bet paklausība Tam Kungam, viņam bija pirmajā vietā. Bet vai mums tas tā ir?.. Bailēs no cilvēku viedokļa un vēlmē negraut vienotību un nebojāt sev reputāciju citu acīs, mēs esam gatavi klusēt vai pat iet uz kompromisu ar savu sirdsapziņu, lai tikai nebūtu nepatikšanas par savu „citādo domāšanu”. Un tad mēs nedomājam par to, ka vienprātība, kas sasniegta ar liekulību, vaiga uzlūkošanu, psiholoģisku spiedienu uz citiem, un ļaunā noklusēšanu, diez vai ir Dievam kas patīkams un patiess.
Galatiešu vēstules otrajā nodaļā ir aprakstīts gadījums, kad apustulis Pāvils rīkojās neuzlūkojot cilvēka vaigu, atmaskojot Pēteri liekulībā. Lieta tāda, ka tad, kad Pēteris pirmo reizi bija Antiohijā, izmantojot kristīgo brīvību, tur ēda kopā ar pagāniem, kaut, saskaņā ar jūdu tradīciju, viņš to nedrīkstēja darīt. Bet kad vēlāk no turienes uz Jeruzālemi ieradās grupa jūdu kristiešu, kuri vēl joprojām turējās pie likuma ievērošanas, Pēteris uzvedās citādāk un pārstāja biedroties ar pagāniem, jo baidījās, ka atnākušie izvērtēs viņa uzvedību nepareizi. Tā darot, viņš praktiski noliedza vienu no lielākajām Evaņģēlija patiesībām, ka visi ticīgie ir viens vesels iekš Kristus un nacionālās atšķirības nevar ietekmēt viņu sadraudzību. Ir vietā piebilst, ka apustuļa Pāvila skaidrais Pētera atmaskojums, izskatās, nekalpo kā vērtīga pamācība dažiem mūsdienu kristiešiem, kad lieta attiecas uz viņu nacionālo piederību. Sāp sirds, kad dažās imigrantu baznīcās redzi, par cik nozīmīgu garīgu prioritāti viņiem ir kļuvusi viņu nacionālā piederība, kurai Dieva acīs nav pilnīgi nekādas nozīmes.
Teologs Findlijs, šī gadījuma sakarā, kas notika ar apustuļiem, ir izteicies tā: „Atsakoties ēst ar neapgraizītajiem, Pēteris klusēdams apgalvo, ka viņi, kaut ir ieticējuši uz Kristu, priekš viņa joprojām ir palikuši „apgānījušies un nešķīsti”, un, ka Mozus likuma rituālu izpilde piešķir lielāku svētumu nekā taisnošana ticībā. Šim sliktajam piemēram sekoja daudzi citi, arī Pāvila augsti novērtētais Barnaba. Saprotot radušās situācijas nopietnību, apustulis Pāvils droši uzrādīja Pēterim neīstumu un liekulību, visu klātbūtnē pasakot viņam acīs: „…ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” (Gal. 2:14).
Pazīstamais Dieva Vārda skaidrotājs Viljams Makdonalds savos „Jaunās Derības komentāros” raksta par šo incidentu sekojošo: „Kā kristietis, Pēteris zināja, ka Dievs vairs neatzīst nacionālās atšķirības, tādēļ, dzīvoja kā pagāns, ēda viņu ēdienu utt. Bet tagad, ar savu atteikšanos ēst kopā ar viņiem, parādīja ka jūdu likumu un tradīciju ievērošana tomēr svētumam ir vajadzīga, tas nozīmē, ka ticīgajiem no pagānu vidus, ir jādzīvo kā jūdiem. Nav izslēgts, ka Pāvils šeit izmanto pat ironiju: vai tik Pētera uzvedība nenorāda uz viņa seno pārliecību par jūdu pārākumu un pagānu nicināmo stāvokli? Pēterim to vajadzētu zināt īpaši labi, jo pirms pagāna Kornēlija atgriešanās pie Dieva, Dievs viņu personīgi mācīja nevienu nesaukt par nešķīstu vai netīru” (skat. Ap.d. 10 un 11:1-18).
Kā redzam no šī Svēto Rakstu piemēra, patiesam Tā Kunga bērnam pirmajā vietā ir jābūt patiesībai. Ne radniecīgas saites, ne draudzīgas attiecības, ne kādas garīgas autoritātes godāšana (vai tas būtu mācītājs, vai pazīstams kalpotājs vai vēl kāds) nedrīkst mums atņemt drosmi izteikt savu nepiekrišanu, ja tas attiecas uz Dieva Vārda pārkāpšanu. Bet vai patiesībā vienmēr mēs tā rīkojamies? Cik reizes, kopā ar visiem, esam uzskatījuši par labāku klusēt, kaut lieliski apzinājāmies, ka baznīcā notiekošais ir pretrunā ar Bībeli! Bailes iemantot nepatikšanas, vai zaudēt vadības labvēlību, liek piekrist nepareizi pieņemtiem lēmumiem, kaut sirds un sirdsapziņa tam pretojās. Cik daudz liekulības un vaiga uzlūkošanas šodien var vērot kristīgajās baznīcās tikai tādēļ, ka ticīgie baidās izteikt savu viedokli, lai nenonāktu to skaitā, kuri „peld pret straumi”!
Protams, nepiekrītot kopējam viedoklim un uzrādot tuvākajam viņa vainas, tas ir jādara tā, lai mūsu vārdi tiktu pieņemti. Pirmām kārtām tas attiecas uz toni un garu, kādā mēs sarunājamies ar citiem, - un tieši: mierīgi, lēnprātīgi, draudzīgi un miermīlīgi. Ir svarīgi arī, lai mūsu sirdī nebūtu sašutums, aizvainojums, rūgtums, naidīgums un atriebība. Jo Dieva Vārds ne velti saka: „Saprātīgais savaldās savā runā, un saprātīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu” (Sal.pam. 17:27) un „Gudro vārdi, kurus mierā uzklausa, ir vairāk vērti nekā valdnieka brēkšana nelgu vidū” (Sal.māc. 9:17). Bet, ja vajadzīgajā brīdī mēs uz to neesam spējīgi, tad labāk vispār neko neteikt, jo pretējā gadījumā mūsu vārdi atnesīs kaitējumu, nevis labumu.
Protams, nebūt ne vienmēr tie, kuri pretojas vairākumam, ir mūsdienu kristietības „pozitīvie varoņi”. Mēdz būt tieši otrādi. Jo gandrīz vai katrā kristīgā baznīca un draudzē ir sastopami cilvēki, kuri sevi uzskata par cīnītājiem „par taisnību” un būt itkā „peldošiem pret straumi”. Pašiem esot bez savas kalpošanas, viņi ir izvēlējušies par savu aicinājumu tiesāt un kritizēt citus kalpotājus, „atverot cilvēkiem acis” uz viņu grēkiem un netikumiem. Viņi ne tikai nekaunas tādā veidā celt neslavu saviem tuvākiem, bet pat lepojas ar to, ka var ko tādu darīt. Tie ir cilvēki ar dumpības noskaņu, kuros ir iemājojis Koraha, Dātana un Abirāma gars. Nespēdami neko veidot, viņi ir veiksmīgi tajā, lai grautu.
Saskaroties ar šāda veida ticīgajiem, nesteidzieties piekrist tam, ko viņi saka, un ar viņiem apvienoties kopējā cīņā, bet labāk ielūkojieties viņu ikdienas dzīvē un rīcībā. Vai tā atbilst Svētajiem Rakstiem? Nepieņemiet uzreiz ticībā to, ko viņi jums stāsta par citiem, un neklausieties viņu ļaunajos apmelojumos, neprecizējot, vai tas patiešām tā ir. Ja kristietis pārāk uzsver savu īpatnību un atšķirību no citiem, savu uzskatu brīvību, drosmi spriedumos un nevēlēšanos rēķināties ar citu viedokli, tad tam būtu nevis jāpiesaista, bet jādara uzmanīgu.
Šādu parādību var skaidrot tā, ka mums, pēdējo divu gadsimtu kristiešiem, ir pārāk daudz tiesību, un tādēļ mums ir tik grūti pazemoties. Demokrātiskās sistēmas, kurās mēs dzīvojam, ir iemācījušas mūs pastāvēt uz savu, apgalvot, pieprasīt, savākt, panākt, bet tikai ne pazemoties. Mēs zinām par vergiem, dzimtļaudīm un kalpiem tikai no mūsu valstu vēsturēm, tādēļ garīgi neesam spējīgi kļūt par vergiem un kalpiem. Mēs esam pārāk neatkarīgi un patstāvīgi, lai pieļautu pār sevi kāda valdīšanu, tajā skaitā kādas garīgas autoritātes un pat Paša Tā Kunga. Mēs nevaram saprast pirmapustuļu laika kristiešus, viņu ticību, uzticību un pašuzupurēšanos, jo tad pilnībā ir sevi jāatdod Dievam, kur mēs tagad, vienkārši neredzam nepieciešamību. Tādēļ mūsu kristīgā dzīve bieži norit pēc principa: „Šeit uz zemes visu paņemt, un tur Debesīs neko nezaudēt”, un tikai mūžība parādīs, vai ir iespējams to apvienot.
Tādā veidā, ja jūsu draudzē ir cilvēki, kuri pastāvīgi saceļas, atrodot iemeslus vienmēr visur redzēt tikai nepilnības, pieņemiet viņus kā no Tā Kunga, un no viņu nepatīkamās klātbūtnes un uzvedības centieties izdabūt labumu sev. Lai paskaidrotu, izmantošu vienu senu stāstu, kas brīnišķīgi to ataino. Stāsta, ka kādā mazā piejūras pilsētiņā, kas plauka zivju industrijas dēļ, dzīvās zivis glabāja milzu cisternās un pārdeva īpašiem aģentiem. Viens no tirgotājiem daudzu gadu garumā bija līderis īpaši labu zivju piegādē, kas bija labākas par visām citām, kaut tās bija tādas pašas sugas un nozvejotas tajā pašā ūdenī. Tā visiem bija liela mīkla, kuru daudzi gribēja izdibināt. Taču tirgotāja noslēpums atklājās tikai pēc viņa nāves.
Viņa meita uzgāja, ka, pie noķertajām zivīm, tēvs ievietoja pāri īpaša veida kauslīgus samus un ievietoja tos cisternās ar sevišķu skaņas ierīci, kas uzturēja viņus uzbudinājuma stāvoklī. Tajā laikā, kad citu zvejnieku cisternās zivis slinki kustējās, speciāli aprīkotajā cisternā tām vajadzēja nepārtraukti pārvietoties, jo ar skaņu uzbudinātie sami tām uzbruka un lika aizstāvēties. Tieši tas noveda pie tā, ka zivis, kuru vidē bija tādi sami, palika veselas, stipras un labi saglabājās.
Dārgie draugi! Varbūt arī jūsu dzīvē ir šāda veida „kauslīgs sams”, kurš ir jūsu miera traucētājs. Nav izslēgts, ka viņa esība jums liekās kā bezjēdzīgs pārpratums. Iespējams pat domājat, ka padzenot viņu no savas vides, jūs izpildīsiet Dieva gribu. Šādi „sami” var būt ne tikai cilvēks jūsu mājās, darbā vai baznīcā, bet arī „sīkumi”, kas jūs sarūgtina un traucē īstenot kādus plānus, kā arī apstākļi un situācijas, kas ir pārbaudījums prātam un nerviem. Atcerieties, ka atkarībā no tā, kā jūs viņus pieņemsiet, viņi jūs padara vai nu dzēlīgus un ciniskus, vai māca izmantot viņu kaitinošo darbību tam, lai kļūtu par garīgi pieaugušiem un pastāvēt spējīgiem kristiešiem. Pieņemiet „kauslīgo samu”, jo būtībā viņš ir jūsu labdaris, kas ved uz aktīvu garīgu dzīvi, lūgšanām, mīlestību, piedošanu un pacietību, tas ir, tieši pie tām labajām īpašībām, kas ir neatņemami kristīgās dzīves elementi.