12.nodaļa
PAAUDŽU KONFLIKTS
Laiku pa laikam Dvēseļu aprūpes sarunās nākas dzirdēt ko tamlīdzīgu: „Kā es esmu nomocījies ar to, ka neskatoties uz savu mīlestību pret dēlu, pastāvīgi izjūtu pret viņu neapmierinātību un sašutumu. Mani viņā kaitina un izved no pacietības itin viss: gan uzvedība ģimenē, gan viņa domāšanas veids, un tas, kā viņš ar mani sarunājas, un ģērbšanās maniere, un attiecības ar draugiem, un pat tas, kā viņš ēd. Kamēr bija mazs puisītis, mums nebija nekādu problēmu. Viņš bija maigs, atklāts un uzticējās. Visu man izstāstīja. Bet kad pieauga – stipri izmainījās. Kļuva neatsaucīgs un noslēgts. Man liekas, ka es jaunībā nebiju tik augstprātīgs un izaicinošs kā viņš, nerunājot jau par paklausību un cieņu pret vecākiem. Dēls uzvedās tā, itkā viņš būtu ģimenes galva nevis es. Reizēm man vienkārši gribās viņu izsviest no mājas. Lai dzīvo kā grib, ja pastāvīgi pretendē uz neatkarību un patstāvību. Bet nesen es pamanīju, ka augot ticīgā ģimenē, viņš ir sācis paslepus uzsmēķēt! Ja tas tā turpināsies, tad nav arī tālu līdz narkotikām, ko es, protams, necietīšu! Visu laiku domāju, vai patiesi mūsu laikos visa jaunatne ir tāda?!..”.
Kādā citā gadījumā jauna meitene raudot žēlojās: „Es esmu jau nogurusi no manas mātes pastāvīgās neapmierinātības. Viņai nekad neko neizdarīsi pa prātam. Te viņa pieprasa, lai es aizšuju šķēlumu svārkos un vairs nenēsāju garās bikses. Te viņu sadusmo tas, ka es uzlakoju nagus. Te viņa saka, ka es viņu negodāju un tādā veidā pastāvīgi uztraucu. Te viņai nepatīk mani draugi un draudzenes. Te piepeši viņai liekās, ka es viņai meloju. Viņa man neuzticas nevienā lietā un pastāvīgi mani uzmana, pārbaudot, ar ko es nodarbojos. Kā man tas viss jau ir apnicis! Man par visu viņai ir jāatskaitās! Viss aiziet tik tālu, ka bēdz kaut prom no mājām! Par to vien sapņoju, kā, paliekot pilngadīgai, pie pirmās izdevības apprecēšos un tādā veidā tikšu brīva no visām viņas pretenzijām!”.
Nu ko, „Vecāku un bērnu” problēmā nav nekā jauna. Tā ir eksistējusi visos laikos, jau no pasaules radīšanas. Vispār, pat agrāk, jo pirmā sacelšanās (tas ir tāda uzvedība vai darbības veids, kas ved uz dumpi un stihisku sacelšanos) notika vēl pirms tika radīts cilvēks. To Debesīs īstenoja svaidīts sargātājs ķerubs, kurš vēlējās ieņemt Dieva vietu, tādēļ tika nogāzts pie zemes un kļuva par dvēseļu pazudinātāju, tas ir – velnu. Nākamā sacelšanās, bet tagad jau no pirmā cilvēka Ādama un viņa sievas Ievas puses, ienesa šķelšanos starp Radītāju un radību. Šo stafeti pārņēma viņu dēls Kains, bet tad viens no Noa pēctečiem – Hams, kurš to nodeva tālāk.
Bez šiem piemēriem, Bībelē var atrast daudz apstiprinājumu tam, ka arī vēlākos laikos bija nesaskaņas starp jauniem un vecākiem cilvēkiem. Piemēram, Ījaba grāmatā, kura skaitās par vienu no senākajiem vēstījumiem Bībelē, jaunais Ēlihus, vēršoties pie cietēja Ījaba, saka: „Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: „Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas. Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, – jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus. Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās” (Īj. 32:6-10).
Dzīve rāda, ka nesaskaņas, kas rodas dažādu paaudžu starpā, neaprobežojas ar vārdiskām batālijām, bet bieži pāraug īstos karos, kas nes sev līdzi nāvi un iznīcību. Tā konflikts vecaju un jauno cilvēku vidū, kas aprakstīts 1.Ķēn.grām. 12.nodaļā, runā par spēcīgu pretestību, kas noveda pie ļoti bēdīgām sekām un beidzās ar Israēla valsts sadalīšanos. Cilvēce jau ir samierinājusies ar „nesaprašanos paaudžu starpā” un ir izdarījusi zinātnisku secinājumu – „veco vienmēr nomaina jaunais, bet vecais neaiziet bez cīņas”.
Galu galā, ko tad jaunie un vecie savā starpā dala?!.
Katra paaudze izsakās un bezgalīgi ilgi spriež par šo jautājumu, bet šīs problēmas būtība ir viena – savstarpēja nesaprašanās un cilvēciska dumpošanās. Dzīve rāda, ka šī problēma rodas pastāvīgi, neatkarīgi no tā, kādā laikā dzīvo cilvēki, un tādēļ tā turpināsies līdz laiku beigām. Līdz tam brīdim, kamēr zem debesīm ir klātesošs sātans, kurš ir pirmais nemiernieks, sašutumiem nebūs gala.
Konflikts starp tēviem un bērniem izceļas katru reizi, kad vecākā gadagājuma cilvēki vēlās ar varu ielikt jaunajos prātos savu domāšanas veidu, kas viņiem ir izveidojies dzīvojot savu dzīvi un radies pārdzīvoto notikumu rezultātā. Vienā no vecākajām grāmatām, kas eksistē uz zemes, un kura saucas „Ptagotepa zinātne”, vecs sirmgalvis savu sašutumu izsaka tādiem vārdiem: „Mūsu briesmīgajos laikos jaunatne ir aizmirsusi par savu godu un jau neizrāda cieņu, kā to darīja viņu tēvi. Jaunie cilvēki braukā ratos pa ielām apkārt neskatoties, nepievēršot uzmanību cilvēka dzīvībai. Mūsu gaisīgās jaunās meitenes krāso lūpas, nomelno uzacis un apglezno nagus. Iecietība pret vecumu un gudrību, kā arī cieņa, ar kādu ir jāvēršas pie sirmām galvām, nav godā”.
Šīs rindas lasot, neviļus pasmaidi. Cik gan trāpīgi reiz ir teicis gudrais Salamans mācītājs: „Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un, kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Sal.māc. 1:9). Vai tad vecā cilvēka daudzus gadsimtus atpakaļ teiktie vārdi nav līdzīgi tam, ko var dzirdēt nākam pār vecu cilvēku lūpām šodien? Jo cik gan bieži mūža novakarā cilvēki ar nopūtām saka: „Ak, šī aušīgā jaunatne! Viņiem vējš vien galvā! Drāžas kā sasviluši ar saviem motocikliem un mašīnām, aizmirstot par jebkādu piesardzību! Cik jau no viņiem ir nositušies, bet tik un tā nenāk pie prāta! Bet meitenes tagad tādas svilpastes, vienkārši šausmas! Viņas domā tikai par puišiem! Mācās vēl skolā, bet jau krāsojas! Kauns skatīties, kā viņas ģērbjas, pasvītrojot savas sievišķās formas un acīmredzami demonstrējot savu kailumu! Brīžiem, vienkārši nezini, kur acis likt! Bet viņu uzvedība – vēl sliktāka! Par audzināšanu nav pat vērts runāt. Nekādas cieņas un goddevības pret veciem! Nē, mūsu laikos jaunatne tāda nebija!..”.
Tā runājot, vecie cilvēki, saprotams, neatceras, ka vien divdesmit, trīsdesmit gadus atpakaļ no saviem tēviem dzirdēja ko līdzīgu, uz to reaģējot, būtībā tieši tā, kā to šodien dara „vieglprātīgie”. Nu ko, tāda jau ir cilvēka daba – redzēt apgrēcības, grēkus, kļūdas un netikumus citos, un nepamanīt savējos.
Vecāka gadagājuma cilvēkiem ir raksturīgi turēties pie pagātnes, atkal un atkal atgriežoties pie seniem notikumiem. Tos atceroties, viņi pastāvīgi stāsta saviem dēliem un meitām, kādi grūti pārbaudījumi, vajāšanas, bēdas un ciešanas viņiem bija jāpiedzīvo. Sevišķi raksturīgi tas ir ticīgajiem no tām valstīm, kur kristieši tika pakļauti vajāšanām un mesti cietumā viņu ticības dēļ Dievam, tajā skaitā arī tie, kas dzīvoja bijušajā Padomju Savienības teritorijā ar tās ateistisko režīmu. Šāda pieeja ne vienmēr sevi attaisno, jo jaunatnei viņu tēvu pagātne ir tikai vēsture, kas priekš viņiem, bieži, vairs nav aktuāla. Tādēļ vecajiem nevajag apvainoties, ja viņi pamana, ka bērni un mazbērni ne visai uzmanīgi klausās viņu stāstus par piedzīvoto, jo sevišķi, ja šie vēstījumi bieži atkārtojas.
Viņu intereses trūkumu var saprast, ja ņem vērā, ka straujās pārmaiņas, kas notiek mūsdienu pasaulē, noved pie tā, ka informācijas nozīmīgums, kas vēl nesen skaitījās ļoti vērtīgs, ātri zūd, un tāpēc gan materiālās, gan garīgās vērtības noveco. Virkne jaunu ideju, jēdzienu, uzskatu, tehnisko iespēju un neskaitāmie informācijas avoti tik ļoti ir izmainījuši mūsu dzīvi un domāšanas veidu, ka pat jaunatnei, kas ir zinātkāra un metusies uz visu jauno, ir grūti piemēroties pastāvīgām izmaiņām. Tādēļ viņi ir iemācījušies nepieņemt vai vienkārši atsijāt to, kas pēc viņu ieskatiem ir ne sevišķi vajadzīgs. Tieši ar to ir izskaidrojama viņu neapzinātā vēlēšanās norobežoties no papildus informācijas.
Bet ja jau jaunajiem rodas problēmas ar ātri mainīgo notikumu pieņemšanu, tad vecākiem cilvēkiem nav ko cerēt tam tikt līdzi. Bez tam, mūsdienu datorizācija, kas ir kļuvusi par mūsu dzīves normu, priekš veciem cilvēkiem ir par grūtu, tātad, arī maz interesē, tajā pat laikā kad jaunatne ar to ir vienkārši aizrāvusies. Tas viss noved pie tā, ka jau tā uz konservatīvismu tendētie vecie cilvēki, kas viņu vecumā ir normāli, arvien vairāk savās domās dzīvo pagātnē, kura priekš viņiem, gadiem ejot, nezaudē savu aktualitāti un spilgtumu. Tādā veidā, vecajai un jaunajai paaudzei paliek arvien mazāk saskares punktu, tādējādi bezdibenis uz savstarpēju sapratni un kopējām interesēm, kas parasti ļoti sasaista cilvēkus, kļūst arvien dziļāks.
Protams, nav šaubu par to, ka daudzi ticīgie aizgājušajos laikos patiesi daudz cieta. Viņu ticības varoņdarbs var kļūt par spilgtu patiesas kristīgas dzīves piemēru, kas ir pelnījusi, lai tiktu nodota nākamajām paaudzēm. Taču to darot, nevar neņemt vērā to faktu, ka jaunajiem, kuri ir pazīstami ar vectēvu un tēvu pagātni tikai no viņu pašu stāstiem, būtu vērtīgāk uzzināt ne to, caur ko viņi ir gājuši, bet to, kā viņi to pārcieta, kas ir tas, kas viņiem deva spēku un vīrišķību palikt uzticamiem Tam Kungam, lai cik smagi viņu pārbaudījumi būtu bijuši. Vai tad nav svarīgi saprast, kādā veidā Dievs agrāk mācīja cilvēkus pārvarēt smagus kārdinājumus un būt nelokāmiem neskaitāmajās grūtībās?
Atcerieties jautājumu, kas izlauzās no jaunā cilvēka, vārdā Gideons, mutes, pie kura bija atsūtīts Dieva Eņģelis, lai pavēstītu, kamdēļ Tas Kungs viņu ir aicinājis: „..Un kur ir visi tie brīnuma darbi, par kuriem mūsu tēvi ir stāstījuši, sacīdami: tas bija Tas Kungs, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes?.. (Soģu 6:13). Šajā jaunekļa reakcijā ir redzama nevaldāma vēlme atkal piedzīvot Dzīvā Dieva spēku, varu un varenību personīgā tuvībā ar Viņu.
Tāda pati tieksme piemīt arī mūsdienu kristīgajai jaunatnei. Tādēļ, savos stāstos par Tā Kunga darbību mūsu dzīvēs, ir svarīgi ne tik daudz parādīt kādi ticības varoņi mēs bijām, bet iedegt viņu sirdīs tiekšanos pašiem pārdzīvot kaut ko līdzīgu. Ja tēviem un mātēm to neizdodas panākt, bērni ātri zaudē interesi par viņu stāstiem, kas bieži atkārtojas, lai cik vērtīgi un nozīmīgi tie būtu.
Savstarpējās sapratnes meklējumos nevar aizmirst par to, ka katrai paaudzei ir raksturīgas savas grūtības un pārdzīvojumi, kas atkarīgi no laikmeta īpatnībām, kurā viņi dzīvo. Jo tieši tās jau mūs veido kā kristiešus, nosakot garīgo raksturu, cīņas un pretošanās veidus pārbaudījumos un kārdināšanās. Bez tam, tie attīsta mūsos tās vai citas īpašības, kas nepieciešamas, lai sekotu Kristum, ņemot vērā mūsu laika specifiku. Šajā sakarā, daloties ar jaunatni savos pārdzīvojumos, nevajag sagaidīt, ka viņi noteikti līdzināsies mums it visā, jo Debesu Tēvs var paredzēt viņiem citu plānu, kura īstenošanai Viņš tos vedīs pa pilnīgi citu ceļu. Jo atšķirībā no mums, Viņam nemēdz būt šablonu. Cenšoties bērnos iepotēt mīlestību uz To Kungu, tas ir jāņem vērā. Citādi visi mūsu pūliņi var izrādīties veltīgi.
Dēlus un meitas paklausībā ir jāmāca no mazotnes. Bet, kad bērns paaugas un kļūst pilngadīgs, diez vai ir prātīgi no viņa sagaidīt pilnīgu piekrišanu uzskatiem, vecāku dzīves un domāšanas veidam, sevišķi, ja viņi paši tā arī nav spējuši kļūt viņam par piemēru un paraugu, kas ir atdarināšanas cienīgs.
Ja jūsu bērns redz, ka tēva un mātes kopdzīve nav izdevusies, ja laiku pa laikam viņš top par jūsu laulības dzīves konfliktu liecinieku, tad diez vai vēlēsies īstenot dzīvē jūsu dotos padomus un pamācības, pat ja aiz godbijības jūs uzklausīs. Ikdienā, novērojot vecāku dzīvi, bērni vai nu to novērtē, ciena un uzklausa to, kas tiek teikts, vai arī aizver savu sirdi, nevēloties pieņemt to, kas ir vien vārdi un teorija, kas praksē nav apstiprinājusies.
Tas pats ir novērojams arī garīgās dzīves jautājumos. Ja savā laikā vecāki ar savu rīcību, reakcijām un vārdiem atspoguļoja to, kas ir rakstīts Svētajos Rakstos, pieaugušie bērni būs gatavi pieņemt viņu pamācības un atmaskojumus. Bet ja viņu dzīvotā kristietība bija vien dievbijīga maska un izlikšanās, kas balstīta farizejiskumā un likuma ievērošanā, tad nav jēgas gaidīt, ka meitas un dēli vēlēsies tam sekot.
Nav šaubu, ka katrs vecāks grib savam bērnam tikai labu. Bet vai vienmēr tas, ko tēvs un māte vēlās, ir tas labākais pieaugušajam bērnam? Daudzu ģimeņu, kas dzīvojušas dažādos laikos, rūgtā pieredze apliecina, ka bezierunu vecāku gribas piepildīšana nebūt ne vienmēr ir atnesusi bērniem laimi. Lai par to pārliecinātos, atliek kaut atcerēties piespiedu laulības aprēķina dēļ, kas kādreiz bija normāli, neatkarīgi no tā vai tika slēgtas politisku, materiālu vai kādu citu nolūku un labuma dēļ. Cik nelaimju, rūgtu asaru, salauztu siržu un likteņu tas maksāja daudzu paaudžu jaunajiem cilvēkiem! Tieši tādēļ, vēlot dēlam vai meitai laimi pēc savas saprašanas, nedrīkst viņus piespiest darīt to, uz ko viņi absolūti nav gatavi.
Dzīves prakse rāda, ka sirmums matos un grumbas sejā nav garantija, ka tā ir gudrība, kas iegūta gadiem ejot. Arī sirmas galvas var kļūdīties. Un kurš gan no vecākā gadagājuma cilvēkiem uzdrošināsies teikt, ka savu dzīvi ir nodzīvojis bez kļūdām. Diemžēl, mēs visi tās pieļaujam, un, mācoties no tām, gūstam rūgtu, bet tik vajadzīgu pieredzi. Bet ja tā, tad ļausim Dievam tādā pat veidā mācīt mūsu bērnus. Viņiem arī ir jāiegūst dzīves un garīgā pieredze, kas pati par sevi, diemžēl, neatnāk. Kad mēs no visa spēka cenšamies mūsu atvases pasargāt no grūtībām un visa veida nepatikšanām (kas, praktiski, nemaz nav iespējams), tad mēs, paši to nemaz nenojaušot, audzinām viņus par vājiem, bezrakstura cilvēkiem – par „siltumnīcas augiem”, kuri nav spējīgi stāties pretī dzīves vētrām un pieņemt svarīgus lēmumus.
Cik gan daudz vecāku mūsu dienās apraud savu bērnu izpostītās dzīves. Mātes un tēvi ir gatavi samaksāt jebkuru cenu, lai viņi atteiktos no dzeršanas, narkotikām un nekārtīgas dzīves, un atgrieztos savas ģimenes klēpī! Cik gan smaga un brīžiem neatrisināma problēma kļūst bērnu nevēlēšanās un spītība izpildīt vecāku lūgumus, pierunāšanu un prasības! Viņu vidū ir tādi, kuri gadiem ilgi nedod par sevi nekādas ziņas, novedot līdz izmisumam tos, kuri reiz viņus ir laiduši pasaulē.
Šādām izmocītām tēvu un māšu sirdīm kā labs piemērs var kalpot Jēzus Kristus izstāstītā līdzība par pazudušo dēlu (Lk. 15:11-32). Kad viņš izlēma pamest vecāku mājas, lai sāktu patstāvīgu, no visiem neatkarīgu dzīvi, gudrais tēvs nesāka viņu atrunāt un atturēt. Neapšaubāmi, viņa sirds skuma, taču, redzot dēla neatlaidību, viņš nestājās viņam ceļā. Atdevis pienākošos mantojuma daļu, viņš ieņēma nogaidošu pozīciju, turpmāko nododot Tā Kunga rokās. Nācās gaidīt daudzus gadus, kuru gaitā, visdrīzāk, no dēla nebija nekādu ziņu. Nav izslēgts, ka apzinoties savu nespēju neko izmainīt, tēvs vienkārši paļāvās uz Tā gudrību, Kuram nav nekas neiespējams. Bībele nestāsta, cik gadus ilga pārbaudījums tēva cerībām un ticībai, pirms dēls nāca pie prāta, saprotot savu bēdīgo stāvokli tikai tad, kad atjēdzās pie cūku siles. Bet tā vai citādi, šis brīdis tomēr pienāca un dēls atgriezās vecāku mājās tik izmainījies, ka ilgie tēva ciešanu gadi bija pilnībā atalgoti.
Iespējams, daudziem mūsdienu vecākiem ir grūti saprast tādu pieeju ģimenes problēmas risināšanā, sevišķi, ja ņemam vērā, ka pazudušā dēla tēvs nemeklēja tikšanos, neievāca ziņas, neinteresējās par viņa finansiālo situāciju un necentās nekādā veidā palīdzēt, kā to, visdrīzāk, darītu mēs. Kas tas ir – aizvainojums?.. Sirds cietība vai atriebība?.. Nē, vienkārša dzīves gudrība, ko cilvēka prātā ir licis Pats Dievs. Gudrība, kas agrāk vai vēlāk piedzīvo uzvaru un plūc labos augļus. Tieši tā, Bībelē aprakstītajam tēvam, deva spēju bez pārmetumiem un savas taisnības uzvaru baudot, pieņemt grēkus nožēlojošo dēlu. Ak, ja visi vecāki, kuri cieš no savu bērnu neizpratnes, no šīs visai neparastās Bībeles līdzības spētu saņemt tik vērtīgo un daudznozīmīgo pamācību!
Redzot, ka dēls vai meita aizraujas ar kaut ko ļaunu, vai tā būtu šaubīga kompānija, neveselīga tieksme pēc interneta, datorspēlēm, nesaprātīga dzīšanās pakaļ modei, vai kas tam līdzīgs, nekrītiet panikā un nesāciet kaut ko darīt, pamatojoties sava prāta spriedumos, bet labāk nāciet pie Tā Kunga lūgšanās, lūdzot, lai Viņš Pats iejaucas šajā lietā ar Savu gudrību un providenci.
Ļoti svarīgi, atrodoties krīzes situācijā, necensties tajā brīdī, kad saasinās abu pušu cīņa, atrisināt situāciju dusmās, jo tas tikai esošo konfliktu padziļinās. Pozitīvu rezultātu nedod arī daudznozīmīgas piezīmes, neapmierināti spriedumi, draudi, aizskaroši aizrādījumi un prasības, kā: „Tūdaļ novelc šo bezkaunīgo blūzi!.. Pagarini savus svārkus!.. Kā tev nav kauna valkāt tādas piegulošas bikses!.. Paskaties, kam tu līdzinies šajā seksuālajā apģērbā! Īsta prostitūta!.. Pārstāj krāsot nagus un matus!.. Es aizliedzu tev draudzēties ar taviem pasaules drauģeļiem!.. Neuzdrošinies vairāk tos vest mūsu mājā!.. Kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt!.. Tu to vēl nožēlosi!..” un tam līdzīgi. Šādas replikas, kas izteiktas kliedzot, dusmās, bez mazākās norādes uz sapratni un gatavību problēmu apspriest, parasti noved vien pie sašutuma, aizkaitinājuma un nocietināšanās, bet ne pie saskaņas un pamiera. Pasakiet to pašu, bet citiem vārdiem, maigākā un draudzīgākā veidā, ar citu gara noskaņojumu, un tas, kuram šie vārdi ir domāti, noreaģēs pilnīgi savādāk.
Šādas vārdu kaujas parasti notiek vecāku un pieaugušo bērnu starpā, kad mammas un tēti, neņemot vērā viņu tiekšanos uz patstāvību, savu audzināšanu turpina ar metodēm, kas paredzētas maziem bērniem – prasības un sodīšana, kas ir labas no 3 - 5 gadu vecumam, kad ir svarīgi salauzt ietiepību un bērna ļauno gribu. Lielākiem bērniem labāk atbilst saprātīgas diplomātijas metodes un labs personīgais piemērs.
Viena gudra, daudzbērnu mamma – kristiete, kuru ļoti mīlēja un cienīja visi viņas bērni, stāstīja: „Redzot kā mana divdesmitgadīgā meita arvien biežāk sāk krāsoties, no sākuma es mēģināju to apstādināt ar aizliegumiem. Taču šāda metode nestrādāja. Viņa vienkārši sāka mānīties un nedarīja to mājās, bet savā darbā. Tad reiz, izvēloties atbilstošu brīdi, es nolēmu ar viņu parunāt no sirds uz sirdi. „Meitiņ! – es maigi teicu. – Vai tev neliekas, ka tā rīkojoties, tu Tam Kungam met acīs bezvārdu pārmetumu, paziņojot, ka Viņš nav tev devis pietiekami skaistumu, un tādēļ tev pašai ir jālabo Viņa „kļūda”. Paskaties uz meiteni ar tumšo dzimumzīmi, kura reizēm nāk pie mums uz dievkalpojumiem. Vai tiešām tu domā, ka viņa nevēlētos sev citu izskatu? Bet tagad paskaties spogulī uz sevi. Kā tev trūkst? Debesu Tēvs tevi ir izveidojis tādu kādu ir vēlējies tevi redzēt, bet tu, pārveidojot sevi ar krāsu palīdzību, tam pretojies un nepiekrīti Viņa gribai. Padomā, kā Viņš jūtās uz to skatoties? Ar tādu attieksmi pret To Kungu tu vēlies, lai Viņš tevi svētī?!..”.
Par atbildi uz mātes vārdiem, kuros skanēja apslēptas sāpes, meita nolaida galvu, slēpjot sariesušās asaras, un klusi izslīdēja no istabas. Nākamajā rītā, redzot atkritumos skropstu tušu un lūpu krāsu, māte piegāja pie viņas un maigi apskaujot teica; „Paldies tev, mana labā, par tavu sapratni”. Pagāja vairāki gadi un šī meitene apprecējās. Tas Kungs iekārtoja viņas dzīvi, svētīja ar gādīgu un mīlošu vīru. Tādā veidā, gudrie vecāki, pielieto uzticības pilnas attiecības, mīlestību un maigumu, lai sasniegtu vēlamos mērķus tur, kur nedarbojas aizliegumi.
Dvēseļu aprūpes prakse ar jaunatni parāda, ka bērnu audzināšanā ir svarīga arī netieša vecāku ietekme, kas īstenojas parastā ikdienas dzīvē. Jo dēli un meitas dzird un redz mūs katru dienu. Viņi ne vienmēr var saprast to, par ko mēs runājam, bet ir spējīgi uztvert to svarīgumu, ko mēs piešķiram tam vai citam jautājumam. Bērni pievērš uzmanību mūsu garīgajām vērtībām un tiecas tās sasniegt. Bet galvenā vērtība, ko varam viņiem nodot, ir Dieva Vārds, kas īstenots mūsu ikdienas dzīvē. Padomus, pamācības, vēl jo vairāk mēģinājumus vest pie prāta un atmaskošanu jaunie pieņems tikai tajā gadījumā, kad mūsu personīgā kristīgā dzīve apstiprinās mūsu vārdus, kas viņiem būs svētība. Bez tā visi mēģinājumi izmainīt jaunatni tiks uztverti tikai kā spiediens, kuram katrs cilvēks parasti pretojas.
5. Mozus grāmatā ir teikts: „Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties” (5.Moz. 6:6-7). Šajos vārdos ir ielikta dziļa jēga. Tieši mūsu mājoklis, kur norit ikdienas dzīve, kā arī uzvedība un attieksme pret saviem ģimenes locekļiem, ir galvenā skola, kurā bērni mācās garīgo patiesību pamatus, kas vēlāk pārtop par viņu kristietības pamatu. To, kādi mūsu dēli un meitas būs rīt, nosaka tas, ko mēs viņos ieliekam šodien. Svarīgs nav tas, ko mēs atstāsim viņiem mantojumā, bet tas, kas ir ielikts viņos pašos.
Ir jāatzīst, ka pilnīgi perfektu vecāku nekad nav bijis un nebūs. Katram tēvam un mātei, vectētiņam un vecmāmiņai ir jāuzņemas daļa vainas par to, kas notiek ar viņu bērniem un mazbērniem, kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „...jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešam un ceturtam augumam tiem, kas Mani ienīst, un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus” (2.Moz. 20:5-6). Jo nevienam tas nav noslēpums, ka bērnos atspoguļojās liels daudzums grēku, kas ir mantoti no viņu vecākiem un vecvecākiem. Bet, kaut mēs to apzināmies, šī fakta atzīšana nemazina vecāku ciešanas. Sāpes, ko rada bērnu nepateicība un nepaklausība, pastiprinās caur viņu atsvešināšanos un saindē mīlestību pret savu atvasi, kurš vecāka sirdij ir dārgāks par dzīvību.
Ak, cik gan tēvu un māšu šodien varētu pievienot savu balsi rūgtajam ķēniņa Dāvida monologam, kas bija adresēts viņa dēlam Absalomam, kurā viņš pļāva to, ko reiz bija sējis, un kurš salauza sirdi tam, kurš bija nosaukts par vīru pēc Dieva sirds! „…Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvis mirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!” (2.Sam. 19:1). Līdzīgi kā šis Dieva svaidītais, tagad raud daudzas mātes un tēvi, savos bērnos pļaujot rūgtos sējumus un saprotot, ka tie ir viņu reiz veikto grēku un pieļauto kļūdu upuri.
Taču pat šīs, – iznīcinošākās no ciešanām, saskaņā ar apustuļa Pāvila apgalvojumu, ir spējīgas „... dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” (2.Kor. 4:17), jo attiecoties pret to pareizi, var atvērt vecākiem augstākos „Agapes –mīlestības” aspektus. Caur vilšanās rūgtumu savā bērnā, vecāks sevī var ieraudzīt egoismu un egocentrismu, par ko viņam iepriekš nebija ne jausmas. Šo netikumu apjaušana novedīs viņu pie sevis aizliegšanas un patiesas grēknožēlas, tādā veidā palīdzot pašiem pieaugt upurējošā mīlestībā, kas dziedinās dvēseles ievainojumu, uzmundrinās garu un mūžībā nesīs varenu balvu. Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Dievs pieļauj, lai vecāki izjūt mokas, kad iestājas atsvešināšanās un pārtrūkst attiecības ar saviem bērniem. Protams, šāda cena par šādas mīlestības iegūšanu ir visai augsta, taču pārciestās bēdas un ciešanas Tas Kungs lieto, lai audzinātu Savu Izredzēto Līgavu, kuru māca dzīvot pēc mīlestības likuma un pie kuras, cerams, piederam arī mēs.
Dzīve rāda, ka visbiežāk konflikti starp bērniem un vecākiem ir ģimenēs, kur valda stingri noteikumi, kas pamatoti kārtībā, disciplīnā un ģimenes likumu ievērošanā, kaut vienlaicīgi iztrūkst sapratnes, pretimnākšanas un patiesas mīlestības. Šādas „audzināšanas” neizbēgamas sekas būs ieļaunošanās un sacelšanās, bet ne saskaņa un pazemība. Laikā izteikta atzinība par kādu rīcību, kas pelna uzslavu, dvēseles kontakts, kas vienmēr dara atvērtu pret otru, mierīga un pacietīga nogaidīšana, neuzbāzīgs, maigs padoms, bet pats galvenais – aizlūgšanas par savu bērnu un viņa nodošana Tā Kunga rokās – lūk tas, kas mūsu dēliem un meitām šodien ļoti pietrūkst, pat, ja viņi to nemaz neapzinās. Šie vienkāršie audzināšanas paņēmieni dos ievērojami labākus rezultātus, nekā jebkāds psiholoģisks spiediens.
Saglabāt savstarpējo sapratni un pacietību satiksmē ar bērniem, mums var palīdzēt atmiņas par to, kādi mēs bijām savā jaunībā. Būsim godīgi paši pret sevi. Vai tad mēs vienmēr samierinājāmies ar pretenzijām, prasībām un savu vecāku sašutumu, reaģējot uz to nemaz labāk, kā to tagad dara mūsu bērni?! Mēs taču arī bijām sašutuši par viņu nesapratni tajās vai citās problemātiskās situācijās! Mēs arī izjutām sarūgtinājumu, ka ar mūsu viedokli neviens nerēķinājās. Un mēs savā jaunībā nešaubījāmies, ka mūsu vecākiem nav taisnība, kad viņi pieprasa, lai mēs ģērbtos, saprastu un dzīvotu tā, kā to darīja viņi. Un veiktie visiem zināmie jaunības kārdinājumi? Vai tad mums to nebija, pat ja tie mums izskatījās nedaudz savādāk? Vai tiešām mēs to visu esam aizmirsuši?!
Starp citu, mūsdienu jaunie cilvēki ir pelnījuši mūsu līdzjūtību jau par to vien, ka viņiem tagad ir daudz grūtāk saglabāt tikumisko un garīgo tīrību, nekā savā laikā tas bija mums. Ne mēs, ne mūsu tēvi, ne vectēvi, ne vecvectēvi nepiedzīvoja tādu spiedienu un brāzmaini baigu amoralitāti, okultisma ietekmi un daudzu maldu mācību pieplūdumu, ar ko viņiem pastāvīgi jāsastopas. Bet ja tā, tad izrādīsim viņiem vairāk savu sapratni, cenšoties iedziļināties viņu stāvoklī un situācijās, skatoties nevis caur pagājušo laiku prizmu, kad dzīvojām mēs, bet caur to, kas notiek tagad un kurā viņiem ir jādzīvo. Citādi, mēs ne tikai viņus atstumsim no sevis, bet uz visiem laikiem zaudēsim priekš Tā Kunga. Bet mēs visi taču zinām, ka, ja mūsu vidū nav jaunatnes, baznīcai nav nākotnes.
Un visbeidzot, pēdējais punkts, kam gribētos pievērst mūsu uzmanību. Paaudžu konflikts sevi izpauž ne tikai miesīgajā, bet arī garīgajā dzīvē, un viena no tā izpausmēm ir paaudžu nošķiršanās baznīcā. Tajā laikā, kad jaunie kalpotāji, izrādot iniciatīvu, cenšas kaut ko būvēt, ieviešot kaut kādus jauninājumus, vecie tam pretojas, izmanto savu monopolu uz baznīcas katedru, lai viņus „atmaskotu” un „padarītu nekaitīgus”. Šī sacensība un klusā cīņa aiziet tik tālu, ka sirmās galvas meklē iespēju atbrīvoties no pārāk dedzīgiem un aktīviem jaunajiem cilvēkiem, bet tie, savukārt, sirds slepenībā gaidīt gaida, kad vecie sava veselības stāvokļa dēļ noliks savas pilnvaras un aizies mūžībā, tādā veidā pārstājot viņiem „traucēt”.
Bez šīs problēmas kristīgajā baznīcā ir vēl kāda bēda. Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa jaunatnes vairāk nevēlās apmeklēt baznīcu un piedalīties tās dzīvē, un šīs nelaimes saknes iestiepjas dziļi kristietības vēsturē. Jaunajos cilvēkos mēs pļaujam garīgo vēsumu, daļēju kristīgu dzīvi un vienaldzību pret To Kungu tikai tādēļ, ka tas, ko mēs viņos esam iesējuši, bija nepilnvērtīgs, neveselīgs un, visdrīzāk, nepareizs, ko mums, protams, nav tik viegli atzīt. Jo vecajiem ir raksturīgi tik ļoti pierast pie formālisma, liekulības un dievbijības spēlēšanas, ka viņi to vienkārši nepamana. Bet jaunatne to smalki sajūt un ātri reaģē, nepieņemot un pretojoties.
Aizvien vairāk izplatās paviršība noturot dievkalpojumus, un tas, ka trūkst Svētā Gara spēka un autoritātes to vārdos, kuri sludina, ka arvien retāk dzirdamas ziņas par garīgo atmodu kaut kur, acīmredzams dzīvu piemēru trūkums, kas demonstrētu uzvaras pilnu dzīvi iekš Kristus un pašaizliedzīgu kalpošanu Tam Kungam, izraisa jaunajos cilvēkos to, ka interese iet zudumā gan pret baznīcu, gan kristietību vispār. Viņiem taču tik ļoti gribās līdzināties Mozum, Dāvidam, apustulim Pāvilam un citiem ticības varoņiem, dzīvot kā dzīvoja viņi, līdzīgi veikt varoņdarbus un klausīties ne viltus praviešus, bet īstenus Dieva sūtņus. Pazaudējot interesi pret kristietību, jaunatne aiziet pasaulē, biznesā, narkomānijā, netiklībā un citos grēkos, iegrimstot tumsā, no kuras tikai nedaudzi atgriežas.
Saprotams, šie vārdi nekalpo kā attaisnojums jaunajiem cilvēkiem, kuri nevēlās kalpot Tam Kungam, vai kā apvainojums vecākai paaudzei par viņu atkāpšanos no ticības. Tie ir vien padoms – necensties meklēt „grēkāzi”, tādā veidā vainu un atbildību par esošo situāciju pārliekot no sevis uz kādu citu. Agrākos laikos, redzot savu sakāvi, Israēls pazemojās Dieva priekšā, lūdzot Viņam piedošanu, iejaukšanos un aizstāvību. Tieši tāpat arī mums ir jāmeklē Tas Kungs – gan jaunajiem, gan vecajiem. Tikai tad Viņš svētīs Savu Baznīcu un atrisinās šo vienmēr eksistējušo konfliktu.
Dārgie draugi! Neatkarīgi no tā, vai mēs esam jauni, vai jau cienījamos gados, nedrīkst aizmirst par to, ka par mums visiem ir izlietas svētās, šķīstās Tā Kunga Asinis, kurām ir jātuvina. Vai patiesi mums ir par maz problēmu un dalīšanos, kas saistītas ar to vai citu denomināciju, ka mēs ceļam sienas arī dažādu paaudžu starpā?! Mēs taču esam tik ļoti vajadzīgi viens otram, un varam viens otram kļūt par brīnišķīgu papildinājumu! Tautā taču ne velti saka: „Ja jaunība zinātu... Ja vecums... varētu!”. Un tas patiešām tā ir. Jaunība ir brīnišķīga savā degsmē, spēcīga, bezbailīga un vīrišķīga savos aizsākumos. Tā nebaidās no grūtībām, ķeras pie tā, kas liekās neizdarāms un nereti uzvar, bet tomēr ir arī pārsteidzīga, neuzmanīga un bieži nesaprātīga, tādēļ nav brīnums, ka tai ir raksturīgas daudzas kļūdas. Jaunība no sākuma dara, bet tikai pēc tam domā. Viņai ir daudz spēka un enerģijas, bet maz gudrības, ko var iegūt vien ar laiku. Bet tiem, kuriem matos jau iebiris sudrabs, ir dzīves pieredze un zināšanas, bet nereti nav vairs spēka, lai īstenotu iecerēto.
Vecākā gadagājuma cilvēki ir svarīgs un bieži vien sabiedrības virzošais spēks, paliekot par reliģiskās, kultūras un morālās dzīves glabātājiem. Viņu piesardzība kādu lēmumu pieņemšanā, skaidrs prāts un apdomība spriedumos un secinājumos, kā arī pieredze un dziļas zināšanas par dažādām problēmām, kas iegūtas daudzu nodzīvoto gadu laikā, ir izraudzītas paust tās zemes ceļa sekas, kur bija pieļauta gan nevērība, gan kļūdas. Tas viss jaunajiem var kļūt par lielu dārgumu, protams, ja viņi vēlēsies to izmantot. Bet tas notiks vien tad, kad vecie sāks rēķināties ar jaunajiem, nenovērtējot par zemu viņu priekšrocības, tajā pat laikā kad tie, savukārt, viņus cienīs un novērtēs.
Ja mēs, sirmām galvām, esam gudrāki un vairāk pieredzējuši, tad parādīsim to darbos, un, ja mēs dzīvosim saskaņā ar patiesību, tad Tas Kungs jaunatnei apstiprinās, ka mūsu izvēlētais ceļš ir pareizs. Jo Viņam taču ir daudz iespēju, kuras mums nav. Viņš var pieļaut nelabvēlīgus apstākļus jauno dzīvēs, kad tiem būs nepieciešams padoms un palīdzība, vai radīt dvēselēs tukšumu, tā veicinot viņus pievērsties garīgiem meklējumiem, vai ielikt sirdīs neapmierinātību par savu rīcību. Tā vai citādi, ja mēs Dievam netraucēsim ar savu „palīdzību”, Viņš daudz ko varēs labot mūsu sabojātajās attiecībās. Protams, tādos gadījumos nevajag gaidīt ātras un tūlītējas izmaiņas. Tāpat kā konflikts ieņemas pamazām, tāpat tas arī pamazām atrisinās.
Zemes ģimene ir – vectēvi, tēvi, bērni un mazbērni. Tieši tāpat arī baznīca, – ir liela garīga ģimene, kas sastāv no brāļiem un māsām no dažādām paaudzēm. Kā draudzīga ģimene nav iedomājama bez draudzīgām savstarpējām attiecībām, iecietības un neliekuļotas mīlestības, tā arī patiesā, garīgi veselīgā baznīcā ir saskaņa un vienotība visu tajā ietilpstošo locekļu starpā, neatkarīgi no vecuma.
Bībele, ko mēs turam rokās un kura ir Dieva Dzīvais Vārds, daudzus gadsimtus atpakaļ ir uzrakstīta Svētā Gara iedvesmā, un vienādā mērā attiecas gan uz jauniem, gan veciem, gan uz sen dzīvojušiem, gan dzīvojošiem šodien. Tā nemainās, kaut mēs maināmies. Un šī Bībele saka: „Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā ...” (1.Jņ. 1:7).
Tādā veidā mūsu cieņa vienam pret otru, savstarpēja sapratne un brāļu sadraudzība ir apliecinājums tam, ka mēs staigājam Dieva gaismā. Bet ja tā visa nav, tad ir pamats uzdot jautājumu, vai patiesi mēs staigājam patiesībā?.. Tikai mīlestība un gaisma, kas mums kā Jēzus Kristus mācekļiem ir jārāda pasaulei, var izveidot gan jaunajos, gan vecajos vajadzīgo pacietību, iecietību un savstarpējo cieņu, un tam vajadzētu kļūt par kopīgu mērķi un svarīgāko uzdevumu to sasniegt. Bez tā mēs agri vai vēlu nonāksim strupceļā.
Mums visiem ir zināms, ka viena no Kristus Vārda daudzām nozīmēm ir Šīlo (Miers). Tad, lūk, pie pašām svarīgākajām mūsdienu kristiešu vajadzībām pieder tieši šī kliedzošā vajadzība: lai viņu draudzēs un baznīcu apvienībās dažādu paaudžu starpā beidzot notiktu patiesa izlīgšana, par ko labi ir pateikts kādā dzejolī, kas precīzi atspoguļo šīs problēmas būtību.
Tēvi – bērni... bērni – tēvi...
Vīd bezdibenis mūsu starpā ...
Par „taisnību” mēs stāvam braši
Un garīgs zobens darbā iet!
Un ideju lai aizstāvētu
Viens otru zemē dzenam mēs un gānām.
Ir dusmās tēvs un klusi jāraud mātei,
Kā padebesis melns iet projām dēls...
Kur gan ir Mīlestība, kur? Tā katram bezdibenim
Klāj pāri savus tiltus.
Un izeja no traģēdijām bieži viegla-
Un prātā jāiespringst nav mums...
Nav strīdos jāiekarst
Un vecāki nav jānozākā.
Te pazemības svētais skaistums
Būs palīgs ģimenei, tās mieram.
Tēvi – bērni... bērni – tēvi...
Tie savos cīņu laukos šķēpus lauž...
Vai kādam vainags tiks?
Te taču visi sakauti mēs tiekam!
Ir progresējis itin viss,
Un nomainīta mode, tikumi un ritmi...
Nu, kurā pusē tagad pārsvars ir?
Ak, nevilieties... Uzvarējis – sātans.
Ir audžu plaisas grūti aizlāpīt,
Bet brīnums tomēr notikt var,
Vien pakāpienu zemāk kļūt
Un „pretiniekam” līdzās būt,
Ne ietiepīgi savu meklējot,
Bet Dieva prātu piepildot.
Un citus mīlēt, neskatoties ne uz ko,
Tos nesverot un nemērojot.
Lai piedošanā Kristus paraugs ir,
Un tēvu – bērnu lieta
Viņā īstenota –
Vai šodien izlīgumu gribat jūs?