2.nodaļa
 IKDIENAS PELĒCĪBA

Turpinot iesākto tēmu, ir jāteic, ka nomāktības stāvokli dvēselē veicina arī ikdienas nomācošā pelēcība, kurai piemīt monotonums un vienveidība. Kā gan mūsu dzīve izskatās? Strādā, ēd, guli, dari vienus un tos pašus mājas darbus, pildi pienākumus ģimenē, īsteno vienas un tās pašas fizioloģiskās vajadzības... atkal ēd, guli, strādā...

Un tā katru dienu, bez kādām sevišķām izmaiņām. Bez tam, arvien ātrākais dzīves temps, ar tā steidzīgumu, konflikta situācijām un stresiem, nekādā veidā neveicina dvēseles mieru. Daudzi tagad dzīvo pēc „dod, dod” un „ātrāk, ātrāk” principa. Gan tur vajag paspēt, un tur nenokavēt, un šito neaizmirst, un to īstenot. Steiga un pastāvīgs laika trūkums ir kļuvuši par īstiem pēdējā laika lāstiem.

„Ātrāk!”... „Mēs kavējam!”... „Nepaspēsi!”... cik bieži šādi un līdzīgi vārdi izlido no mūsu mutes, atklājot mūsu nemiera pilnās dzīves būtību! Tās ritmam sekojot, mēs viegli iekļaujamies vienmēr steidzīgo un nekur nepaspējošo cilvēku straumē, kuru galvenā vēlēšanās ir: ātrāk nokļūt un ātrāk dabūt. Gandrīz visaptverošais ekonomikas kritums, ar visām no tā izrietošajām sekām, ved pie nekārtības, neskaidrības un saspringtas, nervozas gaisotnes darba vietās. Darba dienai beidzoties, cilvēki mājās atgriežas kā tādi, kam izspiesta beidzamā sula.

Knapi tiekot līdzi šim dzīves ritmam, kas aizvien paātrinās, mēs ātri izšķiežam savus spēkus un nogurstam. Laiku pa laikam no iekšienes gatavs izlauzties izmisis kliedziens: „Kā man tas viss ir apnicis! Tā nav dzīve, bet kaut kādas žurku skriešanās sacīkstes! Vai tiešām tikai tam es esmu piedzimis?!”.

Ja vienus cilvēkus tracina un izsūc saspringta, steigas, nīcības un neskaitāmu stresu pilna dzīve, citus grūž nomāktībā ikdienas darbu, pienākumu un rūpju pelēcība. Ir vēl arī tāda grupa, pie kuras pieder smagi slimie, – pie gultas piekaltie cilvēki, arī invalīdi, kas nespēj par sevi parūpēties, un ir pilnībā atkarīgi no citiem. Līdzīgā situācijā, sava vecuma dēļ, atrodas arī pensionāri, kuri beiguši aktīvo darbošanos un aizvien vairāk sevi ieslēdz sava dzīvokļa četrās sienās.

Jo apstākļi ne vienmēr atrodas jūsu rokās. Mums katram ir atšķirīgi likteņi, atšķirīgas ģimenes un sabiedriskais stāvoklis, atšķirīgas vajadzības un pieeja dzīvei. No tā izriet, ka katrs mēs ikdienas pelēcību uztveram un panesam atšķirīgi. Vieni piekūst no pastāvīgā trokšņa mājās vai darbā, citi – no vientulības klusuma. Kāds vēlas mieru un atpūtu, bet dažs alkst pēc saskares ar citiem cilvēkiem un pēc vētrainas darbošanās. Vai nu tā, vai savādāk, katrs no mums vēlas kaut ko, kas dotu prieku, ko nes jēgpilna dzīve.

Lielākajai daļai cilvēku ir raksturīgi dzīvi stādīties priekšā kā brīnišķīgu un saviļņojošu notikumu virkni, kas, no gūtajiem iespaidiem, atstāj dziļas pēdas atmiņā, tas ir – pastāvīgu kāpšanu „Tabora” kalnā, kas atkal un atkal atkārtojas. Šādi pārdzīvojumi viņus aizrauj, sajūsmina, spārno un iedvesmo. Bet, ja tas notiek reti, vai nenotiek nemaz, tad dzīve viņiem pārvēršas par pelēku, blāvu, nožēlojamu un bezjēdzīgu eksistenci.

Osvalds Čembers šajā sakarā ir teicis tā: „Cilvēkiem ir raksturīgi zaudēt interesi par dzīvi, ja priekšā ir tik tumšs, ka vai acī durams, kad nav nekāda garīga pacēluma, bet pie horizonta ir tikai rutīna, tas nozīmē, – parastas, pierastas, ikdienas lietas... Mēs visi periodiski uzkāpjam augstā kalnā, no kura redzam visu, kas ir mums apkārt no Dieva skata punkta un nevēlamies kāpt no turienes lejā. Bet Dievs mums neļauj ilgi uzturēties augšā, jo mūsu garīgums tiek pārbaudīts ne tik daudz caur spēju kāpt augšā, cik caur spēju kāpt lejā. Ja mēs spējam tikai kāpt augšā, ar mums kaut kas nav kārtībā. Protams, ir ļoti labi būt kopā ar Dievu kalna virsotnē, bet Viņš mūs tur paceļ tikai tādēļ, lai darītu spējīgus nokāpt lejā, bēdu, vajadzību un ļauno garu apsēstu cilvēku ielejā, lai viņus paceltu augstumos.

Mēs neesam radīti virsotnēm, augšā kāpšanai un estētiskām baudām. Tas viss mums tiek dots iedvesmas brīžos un tikai. Mēs esam radīti līdzenumiem, pelēkai ikdienībai, kurā pastāvīgi esam iegremdēti, lai tur parādītu savu kristieša raksturu. Garīgais egoisms vienmēr pieprasa atkārtotas kāpšanas „Taborā”. Mēs domājam, ja Dievs ļaus mums pastāvīgi būt tur, tad mums izdosies dzīvot kā eņģeļiem, runāt kā eņģeļiem un domāt kā eņģeļiem. Bet brīži, kas pavadīti virsotnē ir reti, izņēmuma kārtā, un tiem ir noteikts uzdevums, tādēļ ir jāsargas dzīvot tikai tajos un veidot no tiem elkus. Protams, tie stiprina ticību un dāvā iedvesmu, bet pēc tiem dzīve pieprasa redzamu izpausmi tam, ko mēs tajā laikā ieguvām.

Pēc katras kāpšanas „Taborā” ir laišanās lejup un strauja iegrimšana tajā, ko nevar saukt ne par poētisku, ne skaistu, ne priecīgu. „Kalna galā” mēs redzam Dieva Godību, tomēr tur nedzīvojam šai slavai. Tikai ielejā, – pazemības vietā, ir redzams mūsu patiesais noderīgums Dievam, un top redzama mūsu uzticība Viņam. Tieši lejā, bēdu un vajadzību vidū, Jēzus mācekļiem nāca sapratne par kalna galā piedzīvotā nozīmi. Pazemības ieleja viņiem bija vajadzīga tādēļ, lai izskaustu no viņu sirdīm cilvēcisko pašapziņu, nostatot vaigu vaigā ar skarbās realitātes īstenību”.

Nu ko, šiem Dieva vīra vārdiem nevar nepiekrist. Dievam un cilvēkiem nav svarīgas mūsu garīgās atklāsmes un īpašie pārdzīvojumi, bet to augļi, kas izpaužas necilu, ikdienas darbu darīšanā, kas aizņem lielāko mūsu dzīves daļu un caur kuriem raksturojas mūsu patiesā, praktiskā kristietība. Kāda jēga, ja mēs citiem stāstam, kā Dievs mūsu „Taborā” dāvāja mums tās vai citas brīnišķīgās atklāsmes, ja mūsu ikdienībā tas nekādi neizpaužas.

Ikdienas dzīve mums ir jāpaceļ tajā līmenī, kur mēs atradāmies sava pacēluma brīdī. Nedrīkst ļaut pacilājošajam garastāvoklim ātri un viegli izgaist. Nepareizi ir arī, ja iesēžamies tā ērtāk un ļaujamies patīkamām atmiņām, un neko nedarām. Ir svarīgi iemācīties ikdienas dzīvē iedzīvināt to, kas mums bija atklāts garīga pacēluma brīdī.

Nav iespējams visu laiku atrasties garīgo privilēģiju virsotnē, jo mūsu pamatpienākums ir darbs ielejā. Jēzus Kristus veica Savu kalpošanu, kuras dēļ bija sūtīts uz zemes, ne jau atrodoties slavas virsotnē, bet cilvēku pūļa vidū, kur rādīja Sevi kā patiesu Mesiju. Redzējumi un godība, protams, ir vērtīgi, bet tās ir tikai Dieva dāvanas, lai sagatavotu mūs kalpošanai un darītu izturīgus.

Lai cik vienmuļi, neinteresanti un prozaiski būtu mūsu ikdienas darbi, nodarbes un pienākumi, tieši tie vislabāk atspoguļo cik dziļš un patiess ir mūsu garīgums. Darot tos mīlestībā uz Dievu un tuvāko, mēs, paši to nemaz nepamanot, pārveidojamies. Jāņa evaņģēlija 13.nodaļā runa ir par to, kā iemiesojies Dievs mazgā kājas parastiem zvejniekiem. Šo neinteresanto un pat pazemojošo darbu Viņš veic ne tikai ar lielu cieņu, bet vēl arī saka: „Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt” (Jņ. 13:14). Kungu nemulsināja pazemojošais kalpa darbs. Viņam katra kalpošana cilvēkiem bija kalpošana Debesu Tēvam.

Arī apustulis Pāvils sekoja šim Kristus piemēram, darbodamies tajā pašā pazemības garā, par ko, vēršoties pie korintiešiem, rakstīja: „Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, ar godu un negodu, ar slavu un neslavu” (2.Kor. 6:4-8).

Apustuļa Pāvila uzskaitījums no kā sastāvēja viņa ikdienas dzīve un to dzīves, kuri bija kalpošanā kopā ar viņu, atver mūsu acis ne tikai uz īpašībām, kādām ir jābūt patiesam Dieva kalpam, bet raksturo arī viņu ikdienu, kas piepildīta ar daudz ko no tā, ar ko šodien saskaramies arī mēs. Jo arī mums ikdienā ir saskare ar nomācošām finanšu problēmām, visāda veida situācijām, kas prasa pacietību, ar atzinību un negodu, nosodījumu un uzslavām, ar sarūgtinājumu un pazemojumiem, ko pret mums pauž citi cilvēki gan darbā, gan mājās.

Ir svarīgi nevis tas kā izskatās mūsu ikdienas dzīve, bet tas, kā mēs paši to uztveram. Vai mēs esam sašutuši un saceļamies pret to, kas mūs piemeklē, vai uzņemam to mierīgi, kā tādu, ko Dievs uzskata par labu, no visa tā iegūstot priekš sevis vērtīgo un vajadzīgo. Izejot no tā, kāda ir cilvēku attieksme, viņus var iedalīt divās kategorijās. Vieni ir spējīgi pelēko ikdienību pārvērst svētkos, bet citiem arī svētki nav prieka iemesls. Pie pirmajiem pieder optimisti un tie, kas mīl dzīvi, kuriem mēdz būt daudz draugu. Un, ja tie ir kristieši, tad viņi patiesi ir laimīgi iekš Tā Kunga. Otra grupa sastāv no nelabojamiem pesimistiem, kuri visu redz tikai pelēkos toņos, neatkarīgi no tā, vai viņi ir pasaulīgi, vai ticīgie. Atkarībā no tā, pie kādas grupas mēs piederam, mūsu ikdienas dzīve ir vai nu kā svētība, vai kā sods.

Dzīvē nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri izturas un redz visu visapkārt atbilstoši savam garastāvoklim. Ja tas viņiem ir labs, tad arī ikdiena liekās krāsaina, un apkārtējie viņiem liekas jauki, bet ja garastāvoklis ir slikts, tad viņiem labāk netuvoties. Tādus tautā sauc par „garastāvokļa cilvēkiem”. Šāda atkarība no dvēseles iekšējā stāvokļa ir pilnīgi nepareiza un atspoguļo zemu garīgo līmeni. Mūsu garastāvoklis ir ļoti nepastāvīgs un gandrīz vienmēr ir atkarīgs no fiziskā stāvokļa, tādēļ tam nedrīks pakļauties ne uz brīdi, kur nu vēl ļaut tam sevi vadīt. Tas ir nestabils un šaubīgs pamats, uz kā neko nedrīkst būvēt.

Mēdz būt cilvēki, kuri kādu darbu dara tā, ka tas uz visiem laikiem paliek svētīts. Lai tas būtu pats visparastākais darbs, bet kad redzi, kā viņi to dara, sāk likties, ka notiek kas brīnišķīgs. Kāda daudzbērnu mamma, kura ir patiesa kristiete, virs virtuves izlietnes pakarot skaistu rāmīti ar vārdiem: „Šajā vietā trīs reizes dienā notiek dievkalpojums”, pārvērta savu virtuvi par altāri un Tā Kunga pagodināšanas vietu. Gatavojot ēdienu, novācot galdu, mazgājot un gludinot, viņa vienmēr klusi dungoja vai domās lūdza, nesot vīra, bērnu un daudzu savu tuvinieku un draugu dvēseles pie Tā Kunga altāra. Pēc nogurdinošiem mājas darbiem un neskaitāmām rūpēm par ģimeni, viņas sejā staroja miers, prieks un paļāvība uz To, ar Kuru domās bija pavadījusi visu savu dienu.

Tā rezultātā, kad no darba mājās ieradās nogurušais vīrs un bērni, kas pārnāca no skolas, viņus sagaidīja nevis no darbiem, kas dienu no dienas atkārtojas, izmocīta būtne, bet mierīga, līdzsvarota un pretimnākoša sieva un mamma, ar kuru visiem bija jauki un patīkami. Viņa mājās bija kā silta un maiga saulīte. Vienkāršas mājsaimnieces loma viņu ne tikai nepazemoja, bet padarīja par to centru, ap kuru griezās visas lielās ģimenes dzīve.

Bībele runā par to, ka Dieva bērniem, jebkuros savas dzīves apstākļos, ir jābūt pasaulei par gaismu un sāli. Gaisma nekad nekliedz pati par sevi, bet ar savu klātbūtni vienkārši izkliedē sabiezējušo tumsu. Šādu lomu izpildīt var vien tāds kristietis, kurš dzīvo atbilstoši Svētajiem Rakstiem. Kā apstiprinājums tam var kalpot kāda jaunatgrieztā īss stāsts, kurš To Kungu atrada savā darba vietā, kur strādāja kopā ar ticīgu cilvēku, kas bija vienkāršs strādnieks. Šī kristieša uzvedība darbā tā ietekmēja viņu, ka viņš ieticēja un vēlāk, aprakstot kā tas notika, stāstīja:

„Es esmu ticies ar daudziem cilvēkiem, kuri, tāpat kā mans kolēģis, sauca sevi par kristiešiem, bet dzirdot viņu vārdus un vērojot viņu rīcību un reakcijas, es visos vīlos, jo ikdienas, praktiskajā dzīvē viņi nekā neatšķīrās no pasaules cilvēkiem. Taču šis cilvēks lika man no jauna noticēt kristietības neparastajam spēkam tieši dēļ tā, kā viņš uzvedās darbā. Kad citi kolēģi nekārtību dēļ, kas valda ražošanā, satracināti, zaudēja savaldību, viņš joprojām saglabāja mieru un līdzsvarotību, tā it kā viņu tas neskartu. Tad, kad citi lamājās un runāja ļaunu par priekšniecību, valdību un varu, viņš turējās atstatu no šīm sarunām un viņiem nepievienojās.

Šādas rīcības iemeslus es sapratu tikai tad, kad pats kļuvu ticīgs. Izrādās, viņš tā rīkojās tādēļ, ka tā māca Svētie Raksti. Likās ka viņš izstaro kādu brīnumainu, klusu gaismu, kura pārējos raisīja izbrīnu un patiku. Vēlāk, lasot Bībeli, es uzzināju, ka par īsteniem Dieva bērniem tā ir teikts: „Jūs esat zemes sāls, jūs esat pasaules gaišums” (Mt. 5:13-14). Ir jāteic, ka šie vārdi manam kolēģim piestāvēja, kā nevienam citam. Ar šo savu brīnumaino gaismu viņš atveda mani pie Kristus”.

Tādā veidā, patiesa kristīga uzvedība parastos darba apstākļos, var kļūt par īstu evaņģelizāciju, kas nav vārdos, bet ir darbos. Veicot savu darbu uzņēmumā mierīgi un ar mīlestību, mēs to pārvēršam par svētību priekš citiem, ko apliecina vēl viens stāsts.

Kādā Krievijas zinātniski pētnieciskajā institūtā par apkopēja strādāja patiesa un ar visu sirdi To Kungu mīloša kristiete. Viņa bija vientuļa sieviete, jau gados, kurai bija vien četru klašu izglītība. Kad viņu tur pieņēma darbā, viņa bija ļoti laimīga, ka ar savu vienkāršo darbu var kalpot gudriem un mācītiem cilvēkiem. Katru rītu, atnākot uz institūtu, viņa rūpīgi slaucīja putekļus, pulēja durvju stiklus un mazgāja grīdas, klusiņām dziedot kristīgas dziesmas. Šīs sievietes vienmēr laipnā seja izstaroja prieku, kas nāca no pašiem sirds dziļumiem. No viņas ierašanās brīža, visās institūta telpās valdīja tīrība un kārtība. Tā pagāja gads aiz gada.

Bet šajā iestādē dzīve ritēja savu gaitu. Tika rakstītas un aizstāvētas zinātniskās disertācijas, realizēti svarīgi projekti, notika eksperimenti, jauni atklājumi. Pa koridoriem gudrām sejām klīda pastāvīgi aizņemti ļaudis, bieži pat nepamanot kautrīgo apkopēju, kura nereti, pēc vakara darbiem, pēdējā pameta šo namu. Dažreiz, beidzot darbu, novācot lupatas un spaiņus, viņa saskrējās ar institūta direktoru – pavecu profesoru, kurš arī parasti gāja prom viens no pēdējiem. Katru reizi, atvadoties no viņa, sieviete pamanīja, cik noguris un nomocījies viņš izskatījās.

Reiz apkopēja aizkavējās darbā ilgāk nekā parasti, tādēļ beidza koridorā mazgāt grīdu, kad bija jau pavisam tumšs. Kaut šajā dienā viņa bija ļoti piekususi, sirdī bija miers un kluss prieks. Kā parasti dungojot, viņa ar birsti un lupatu brauca pa ļoti netīro grīdu un izdzirda aiz muguras klusus soļus. Kāds apstājās viņai aiz muguras un klusi ieklepojās. Sieviete ātri atskatījās. Viņas priekšā stāvēja profesors. Izskatījās, ka viņš jau labu laiku pa gabalu bija vērojis viņas darbu, bet viņa, aizrāvusies, to nebija pamanījusi. Pamājis, kā atbildēdams uz viņas sveicienu, viņš negaidīti vērsās pie viņas ar jautājumu: „Atvainojiet, ka Jūs novēršu, bet man gribās zināt, kādēļ, neskatoties uz jūsu smago, netīro un vispār nepateicīgo darbu kas dienu no dienas ir tas pats, Jūs vienmēr izskatāties tik apmierināta un laimīga! Jau vairākus gadus Jūs vēroju un nevaru uzminēt, kas tieši ir Jūsu apmierinātības iemesls, par tādu dzīvi?”

Pārsteigtā apkopēja no sākuma apmulsa, bet tad ar smaidu teica: „Es labāk teiktu nevis „kas”, bet „Kurš”. Un šis „Kurš” ir Jēzus Kristus. Tieši Viņš dara mani laimīgu un dod sirdij prieku. Ar Viņu šis netīrais darbs nav man kā apgrūtinājums. Un es esmu Viņam pateicīga, ka Viņš man parādījis tādu godu – kalpot jums visiem, kas šeit strādājat”.

Uzklausījis tādu atbildi, profesors ar izbrīnu vēlreiz dziļi ielūkojās viņas priekā starojošajās acīs, klusēdams pamāja un devās uz durvīm. Ceļā uz mājām, šie sievietes vārdi viņam neizgāja no galvas. „Viņa priecājas, – viņš prātoja, – ka var kalpot citiem, bet mani tracina, ka visi kaut ko no manis grib. Es esmu visu cienīts vadītājs un šī institūta pirmā persona, taču savā dvēselē dziļi nelaimīgs, bet viņa, varētu teikt, pēdējā no visiem, kas šeit strādā, – bet staro priekā un laimē. Vai patiešām Dievs var tā ar Sevi piepildīt cilvēka sirdi, ka viņš no iekšienes vienkārši staro?!”.

Otrā rītā, atnākot uz darbu, profesors izsauca apkopēju pie sevis, pastiepa naudu un palūdza baznīcā nopirkt priekš viņa Bībeli. Pēc tam daudzus vakarus viņš pavadīja uzmanīgi to studējot, un pienāca tā stunda, kad šis mācītais cilvēks atgriezās pie Tā Kunga. Uz savu tuvinieku un draugu izbrīnītajiem jautājumiem, kā tas notika, viņš vienmēr ar smaidu atbildēja ar Svēto Rakstu vārdiem: „Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros, un kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stip­ros, un, kas pasaulē zems un nicināts, un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas, lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.” (1.Kor. 1:27-29). Kad viņam jautāja kā lai saprot šo teikumu, viņš stāstīja par īso sarunu ar apkopēju, un nobeigumā piebilda: „Tas, kā viņa kalpoja citiem, pieņemot kā dāvanu no augšienes savas ikdienas smago pelēcību, ielēja gaismu manā sirdī un aizveda pie Tā, Kurš vienīgais var to dāvāt”.

Tādā veidā, mūsu ikdiena, kas ir Tā Kunga apgaismota, var pārvērsties par lielisku iespēju liecībai par Viņu, jo sagatavos klausītāju sirdis pieņemt no mums to labo, ko viņi ieraudzīja mūsu praksē, tā savā patiesumā ir pati pārliecinošākā, – mūsu ikdienas dzīve. Jo personīgais piemērs – ir labākais mūsu vārdu apstiprinātājs. Gala rezultātā pats vērtīgākais Tā Kunga un cilvēku acīs būs tas, kas notika ēnā – rūpīgi un nemanāmi – mūsu dzīves šķietamajā vienveidībā. Un par tādas kalpošanas piemēru var kļūt katrs no mums.

Diemžēl, kristiešu vidū ir pieņēmums, ka Tas Kungs kalpošanai izmanto tikai īpašas, īpaši aicinātas personības. Tādēļ, daudzi uzskata sevi par necienīgiem un nederīgiem, lai tiktu Dieva lietoti. Taču Bībele par to saka pavisam ko citu. Viņas lappusēs ir atstāti daudzi piemēri no parastu cilvēku dzīves, kurus Tas Kungs lietoja visdažādākajās situācijās, lai izpaustu Savu Godību.

Piemēram, trīs drosmīgi cīnītāji, kas pieminēti 2.Samuēla grāmatā 23:13-17, savu uzticamību Dāvidam parādīja tā, ka riskējot ar dzīvību „izlauzās cauri filistiešu nometnei un pasmēla ūdeni no akas Bētlēmē”. Izslāpušais ķēniņš bija tik saviļņots par viņu rīcību, ka nedzēra šo ūdeni, bet izlēja kā svētu upuri Tam Kungam. Mēs nezinām viņu vārdus, bet viņu uzticamība un vīrišķība, uz visiem laikiem ir palikusi kā satriecošs piemērs.

Mēs nezinām arī sievas vārdu no Sunemas (2.Ķēn. 4:8-17), bet viņa, izveidojusi istabu Elīsam, un uz visiem laikiem ir iegājusi bībliskajā vēsturē. Pateicoties jūdu meitenes padomam, kuras vārdu arī mēs nezinām, kara­spēka virsnieks Naamans aizgāja pie Elīsa, lai tiktu dziedināts no spitālības, un caur to tika pagodināts Israēla Dieva vārds (2.Ķēn. 5:2-14). Evaņģēlists Matejs, stāstot par sievieti, kura izlēja mirres uz Jēzus galvas, pat nepiemin viņas vārdu, taču Pats Tas Kungs teica, ka „...kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi”. (Mt. 26:13).

Nabaga atraitne, kura ielika lādē savas pēdējās divas monētas, zēns, kurš atdeva Jēzum savas piecas maizes un divas zivis, ar kurām tika pabaroti tūkstoši, divi brāļi, kuri savāca ziedojumus Jeruzālemes kristiešiem, kurus apustulis Pāvils pagodina par baznīcas sūtņiem, – lūk, nepilnīgs bezvārda varoņu uzskaitījums, kuru rīcība, uz visiem laikiem, paliks daudzo gadsimtu vēsturē. Viņi visi bija vienkārši cilvēki, kas ne ar ko neizcēlās, bet parādīja piemēru, cik pārsteidzoši daudz var izdarīt Tam Kungam, ja nesatraucas par to, kam tiks gods.

Ir jāteic, ka viss, par ko mēs sajūsmināmies, kas mūsos izraisa izbrīnu un sajūsmu, ir cītīga darba rezultāts, ko darām ikdienā, kas piepildīta ar ierastām, ikdienišķām, parastām un vienveidīgām nodarbēm. Gleznotāja lieliskais audekls, kā priekšā stāv daudzi aizgrābti izstāžu un gleznu galeriju apmeklētāji, prasīja no tā meistara nenogurdināmus meklējumus, milzīgu pacietību un daudzus mēnešus, bet dažreiz pat gadus nenogurstoša darba. Piemēram, mākslinieks Ivanovs, kurš ir gleznojis visā pasaulē pazīstamo gleznu „Kristus parādīšanās tautai”, šo savu vienreizējo gleznu darināja visu savu mūžu.

Grāmata, kas ir interesanta un noderīga, un aizrauj lasītāju, prasa no rakstnieka ilgu laiku saspringta un rūpīga darba pie rakstāmgalda. Tā liek atteikties no daudz kā tāda ar ko tajā laikā nodarbojas citi cilvēki, saņem baudu un apmierinājumu. Un, jo vieglāk lasās literārais darbs, jo vairāk tā autors ir pūlējies pie izteicieniem, būvējot tos tā, lai frāze skanētu kā poēzija. To pašu var teikt arī par komponistiem, kuri raksta mūsu dzirdei apburošu mūziku. Milzīga pacietība un neatlaidība ir vajadzīga katram cilvēkam, ar kura rokām top tā vai cita lieta, detaļa, priekšmets vai jebkurš mākslas darbs! Bet viss šis vajadzīgais, svarīgais un brīnišķīgais dzimst tajā pašā pelēkajā ikdienā, kas brīžiem mūs nomāc un nospiež.

Arī mūsu Kungs, varenais Debesu Tēlnieks, dienu no dienas strādā pie mūsu dvēselēm kā meistarīgs skulptors, veidojot no mūsu vecā cilvēka raupjā bluķa Savu jauno radījumu – atdzimušo Dieva bērnu. Daudz kas no tā, kas mūsu dzīvē notiek, ir Radītāja rokās kalts un darbarīks slīpēšanai, ko Viņš lieto, lai no mums izveidotu to, kas ir paredzēts Viņa debesu plānā.

Piemēram, ja Viņš vēlas, lai mēs iemācamies paklausību, tad sūta mūsu dzīvē daudz ciešanu, jo caur tām mēs iegūstam paklausības iemaņas. Lai var tikt vaļā no egoisma, Dievs paredz gadījumus, kuros mums ir jābūt pašaizliedzīgiem. Kad mēs lūdzam pēc spēka un pazemības, Dievs pieļauj sātana eņģelim mūs nomākt, un šis spiediens noved pie tā, ka mēs sēžot pīšļos un putekļos, sākam saukt pēc atpestīšanas. Mēs lūdzam: „Kungs, vairo mūsos ticību”, un mūsu naudai pēkšņi „izaug spārni” un tā aizlido, vai mēs nopietni saslimstam, vai mūs piemeklē dažādi smagi pārbaudījumi, kuru rezultātā izstrādājas stipra ticība un paļāvība uz To Kungu.

Mēs vēlamies pazemīgu sirdi, līdzīgu kāda bija Dieva Jēram, un Tas Kungs mūs noliek neievērojamā kalpošanā, kas veicama ēnā, vai apstākļos, kur mūs pazemo un apvaino, bet mums nav iespējas iebilst un pretoties. Mēs lūdzam, lai Debesu Tēvs mūs atbrīvo no dusmu gara, un kā atbilde uzgāžas vesela kārdinājumu vētra, kas ceļ mūsos sašutumu. Cīnoties un stājoties tam pretīm, mēs, paši to nemaz nemanot, maināmies, mācoties reaģēt pareizi, ne tā kā to darījām iepriekš. Kad mēs lūdzam To Kungu vairot mūsos mīlestību, Viņš sūta tikšanos ar nepatīkamiem cilvēkiem, kas mums krīt uz nerviem un, ar savu neapdomīgo rīcību aizskar mūsu jūtas. Tādās situācijās mēs mācamies dievišķo Agapes mīlestību, kura ir ilgpacietīga, žēlsirdīga un nesaērcinās.

Šis darbs pie mūsu dvēselēm turpinās dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša, daudzus gadus, līdz Tas Kungs ar apmierinājumu varēs teikt: „Redzi, Es tevi šķīstīju, bet neatradu līdzīgu sudrabam; Es tevi pārbaudīju ciešanu kausējamā krāsnī. Manis dēļ, jā, Manis dēļ es to daru, lai Mans Vārds netop zaimots! Savu godu Es citam nedošu!... Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, Israēla Svētais: „Es, Tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi pa to ceļu, pa kuru tev jāstaigā.” (Jes. 48:10-11;17).

Dārgie draugi! Ja Tas Kungs, nenoguris darbojas ar mums Savā „ikdienā”, tad cik gan daudz vairāk mūsu pašu ikdienas dzīve ir jāvelta kalpošanai Viņam un tuvākajiem! Laiks, kurā mēs dzīvojam, nes tik daudz noguruma, dzīve paņem tik daudz enerģijas, tajā ir tik maz kustīguma, ka mums ir absolūti nepieciešama svaigā elpa, kas iziet no Dieva un, kas var pieveikt mūsu nogurumu un laiskumu. Palūkojieties visapkārt un paskatieties! Cik bēdu ir visapkārt! Cik daudzu cilvēku sirdis asiņo! Cik ir to, kas sauc uz mums pēc palīdzības! Bet ko darām mēs? Vai paši kādu ievainojam, vai dziedinām savas brūces, sasprindzināti cīnoties ar mūsu nožēlojamo esību?

Mums ir nepieciešams kaut kas, kas attīra un dziedina dvēseli, ar ko mēs varētu padalīties ar citiem, – lai tas būtu kaut viens uzmundrinājuma vārds vai tikai skatiens, kas iedveš pārliecību. Bībele visus mūs aicina: „Rīkojieties! Nometiet tīklus, kas jūs ir apņēmuši!”. Jā, un mēs paši lieliski zinām, ka ir jāpasteidzas. Jo mūsu Kunga otrās atnākšanas diena tuvojas!

Bet, ja tā, tad jāsteidz darboties! Pietiek gulēt, atsaucoties uz „tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs”. Tad nu labāk paši šo mīlestību dāvāsim tiem, kam tā pašlaik ir ļoti nepieciešama. Mūsu traukam ir jāpiepildās atkal un atkal. Sarunājoties ar samarieti pie akas, Jēzus teica: „Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai” (Jņ. 4:14).

Lūk, par ko mums ir jābūt šajā pasaulē, lai kādā tās daļā mēs atrastos, – „ūdens avotiem, kas verd mūžīgai dzīvībai”!

Neapšaubāmi, kāds var teikt, ka mēs esam niecības un pārāk necienīgi, lai ar mums runātu par ko tik augstu. Iespējams, kādu dvēseli nospiež viņas nešķīstība, cietsirdība un savtība attieksmē pret citiem, un viņi, kopā ar psalmotāju tik vien var pateikt: „mūsu noziegumi mūs nospiež” (Ps. 65:4). Pat, ja tas patiešām ir tā, un ir viņu bezdarbības iemesls, tad lai atceras par to, ar ko pie akas sarunājās Jēzus, un tas viņus pārliecinās. Pestītājs zināja sievietes, ar kuru sarunājās, grēcīgumu, taču tas netraucēja Viņam atklāt to, ka Viņš ir gaidāmais Mesija.

Atļausim Tam Kungam mūs šķīstīt, nekurnot un netraucējot Viņam, kad kļūst grūti, bet pēc tam, paļaujoties uz Dieva palīdzību, steigsimies pie tiem, kuri nīkuļo savos grēkos, būdami sātana valgos. Nelūkosimies atpakaļ uz mūsu grēkiem un kritieniem! Ja tie ir izsūdzēti un atstāti, tad nav nekādas vajadzības palikt zem to jūga. Kad Tas Kungs piedod, – Viņš aizmirst! Bet, ja tā, tad arī mums nav vairs jāvaid tā dēļ, kas iepriekš mūs nomāca un nomocīja.

Tad nu ar cerību un paļāvību lūkosimies uz priekšu, atceroties to, ka katrs jauns rīts nes mums cerību un jaunas svētības, neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē. To vakardienas nolaidību un rūgto kļūdu vietā ienāks Tā Kunga žēlastība, kas atjaunojas katru dienu. Saullēkts atgādina par mūsu Radītāja uzticību un Viņa žēlsirdību pret cilvēkiem. Šī apziņa, daudzus gadsimtus atpakaļ, pravieti Jeremiju pamudināja uzrakstīt lieliskas rindas: „Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas un liela ir Tava uzticība” (Jer.r.dz. 3:22-23).

Dievs neatstāj Savus bērnus likteņa varā, kad nomoka vienveidības jūgs, apnicīga ikdienība, pūš pārbaudījumu vēji vai trako sadzīves jūra. Lai varam par to pārliecināties, pietiek atcerēties gadījumu, kas stāsta par to kā Jēzus glāba Savus mācekļus, kas bija vētrā un jūras vidū (skat.Mt. 14:23-33).

Nebeidzamo rūpju, steigas un pelēkās ikdienības vidū, biežāk ir jāatrod laiks, lai paliktu vienatnē ar To Kungu, jo tad mums rodas iespēja atpūsties no mūsu dzīves smaguma un atrast mieru un piepildījumu pie Debesu Gana kājām. Kad mēs tuvojamies Dievam, mūsu saprāts atspirgst, spēki atjaunojas un pavairojas. Tas, Kurš ir mūsos iedvesis jaunu dzīvību un tiekšanos uz to, kas augšā, nepievils mūsu cerības un neatstās mūs pusceļā uz šo mērķi.

Ja tā rīkosimies, nebūsim vairs savas pelēkās ikdienas gūstekņi. Pieņemot to no Tā Kunga rokām un paņemot no tām ko sev svarīgu un vērtīgu, mēs iemācīsimies to, kas ir pilnīgi nepieciešams mūsu kristīgajā dzīvē.

NĀKAMĀ NODAĻA