3.nodaļa
CIEŠANU SKOLĀ

Daudziem no mums dzīve rit tā, ka tā vien gribās par to teikt ar patriarha Jēkaba vārdiem: „...īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi…” (1.Moz.47:9). Dažādas situācijas un apstākļi mūs nospiež un sit, uzliekot tik negribētus smagumus. Ar dažādu masu informācijas līdzekļu palīdzību mēs uzzinām par virkni notikumu, kas nes sev līdzi simtu un tūkstošu cilvēku neaptveramas bēdas, nelaimes un ciešanas. Kari, bads, slimības, dabas katastrofas, terorakti, priekšlaicīgas nāves un tam līdzīgas lietas. Bet parasti, visāda veida katastrofas, kas notiek kaut kur, dvēseli tā nesatricina, kā notikumi un apstākļi, ar ko cilvēks saskarās personīgi. Mums visiem personīgās ciešanas liekas pašas smagākās, jo katrs jūt tikai savas sāpes. Šokējoša diagnoze par ļaundabīgu audzēju, miokarda infarkts, smadzeņu insults, paralīze, ilgi gaidītā bērniņa iedzimtais kroplums, paša tuvākā cilvēka pēkšņa nāve, šķiršanās, izvarošana, atraidījums, vientulība, neauglība, agrīna atraitnība un daudz kas cits, jebkurā cilvēkā izraisa sāpes un vienu, un to pašu jautājumu: „Kungs, kādēļ tas ar mani ir noticis? Kādēļ tieši man Tu esi ko tādu pieļāvis?!”.

Līdzīgos brīžos daudziem cilvēkiem mēdz būt sajūta, ka sadzīves vētru vidū Dievs viņus ir pametis likteņa varā. Īpaši sāpīgi ir tiem, kuri ir centušies uzticīgi kalpot Tam Kungam. Un tad nevilšus rodas doma: „Kur gan šeit ir Dieva taisnīgums?!...”. Vai tādēļ gan būtu jābrīnās, ka, neatrodot atbildi uz šo jautājumu, daži saniknojas un novēršas no Tā Kunga, apsūdzot Viņu cietsirdībā, tādā veidā izdarot nepiedodamu kļūdu. Jo tādos brīžos, lai cik dīvaini tas neliktos, palīdzēt tajās bēdas , kas mūs piemeklējušas, var tikai Dievs, un neviens cits mums šādā laikā nav tā vajadzīgs, kā tieši Viņš.

Diemžēl, daudzi nez kādēļ uzskata, ka kristieša dzīvei ir jābūt bez bēdām, ciešanām un citām nepatikšanām. Atnākot pie Dieva un pieņemot Kristu kā savu personīgo Glābēju, jaunatgrieztie kļūdaini pieņem, ka pēc ieticēšanas viņu dzīve visās jomās kļūs labāka un vieglāka. Šajā sakarā kristīgo grāmatu autors Pauls Billhaimers raksta:

„Šodien, daudzās mūsdienu reliģiozajās aprindās, īpaši tiek uzsvērta doma, ka ideāla garīgā dzīve – ir tā, kas cilvēkam nes tikai laimi vien, kas ir bez mākoņiem, mieru un materiālo labklājību. Par izplatītu ir kļuvis priekšstats, ka glābšana un piepildīšanās ar Svēto Garu, dod cilvēkam dzīvi bez visādām grūtībām, kur momentā atrisinās visas problēmas, un viņa sekošana Tam Kungam pārvēršas par nebeidzamu brīnumu virkni. Pēc dažu domām, brīnumam ir jākļūst par katra kristieša ikdienas dzīves normu. Tādēļ, ja cilvēks pastāvīgi nepiedzīvo kaut ko pārdabisku, tad tas, pēc viņu pārliecības jau nozīmē, ka viņš nav garīgi pilnvērtīgs un viņa attiecībās ar Dievu kaut kas nav kārtībā. Tādi cilvēki Svētā Gara piepildītu dzīvi iztēlojas kā vienas vienīgas dzīres un līksmību. Vienu vārdu sakot, – ticīgam cilvēkam nekad nav jāslimo, bet ja saslimst, tad uzreiz ir jātiek dziedinātam ar visparastākās ticības palīdzību bez jebkādas piepūles. Ja viņam kā pietrūkst materiālā ziņā, tad viss, kas viņam ir jāizdara, – ir vērsties pie Dieva ar lūgumu palīdzēt, un pār viņu no debesīm nolīs naudas straume. Ja cilvēks nedzīvo finansiālā pārpilnībā un uzplaukumā, tad iemesls ir tāds, ka viņš ir garīgi vājš un neizmanto milzu iespējas, ko Dievs viņam ir dāvājis.

Taču, vai tas tiešām tā ir patiesībā? Vai tiešām dzīve bez mākoņiem, priecīga, veiksmīga, kas dveš veselību un laimi, ir garīguma paraugs, un vai viņa sniedz Tam Kungam to vislielāko slavu? Vai Debesu Valstībā visi tie cilvēki, kuru dzīves ir tālu no šī ideāla, ir jāuzskata par otrās šķiras cilvēkiem? Vai šiem cilvēkiem ir jāsamierinās ar pazemojošo Dieva „pabērnu” lomu?

Ja šodien paskatāmies uz kristīgās baznīcas dzīvi, tad redzam, ka daži, kuri cieš miesā, patiešām brīnumainā veidā saņem dziedināšanu, un tomēr lielākā daļa paliek savā slimībā. Kādi patiešām saņem atbildes uz savām lūgšanām par dziedināšanu un materiālo labklājību, bet tā notiek nebūt ne ar visiem. Nu ko tad lai iesāk? Vai pārējiem ir jānolaiž rokas, jāpieņem sava sakāve un jāauklējas ar žēlumu pret sevi? Vai ir jāsecina, ka daudziem cilvēkiem, kuri nesaņem dziedināšanu, neatbrīvojas no mokošās nabadzības un ciešanām, ir jāsamierinās un jāpieņem tas, ka ir vien otrās šķiras Debesu Valstības pilsoņi? Vai cilvēkam, kurš lūgšanas rezultātā nav ticis dziedināts, ir jākultivē nepilnvērtības komplekss attiecībā uz sevi, jājūtas pieviltam un mokpilnam savās aizdomās, ka no Dieva saņems vien niecīgu atalgojumu, tajā pat laikā, kad augstāko apbalvojumu izpelnīsies vien nedaudzi izredzētie, kas pasargāti no slimībām un ir svētīti ar materiālo labklājību? Jeb vai var būt tā, ka lielais daudzums kristiešu, kuriem ir fiziskas slimības un kuri ir materiāli nenodrošināti, izrādīsies tik pat noderīgi un, varbūt, pat vēl vērtīgāki Dieva Valstībai, un atnesīs Tam Kungam ne mazāk prieka, un saņems lielo balvu mūžībā tāpat kā tie, kuri ir saņēmuši īpašas svētības un pārdabiskas dziedināšanas? Vai ir pieļaujams ka uz šiem jautājumiem atbildam pozitīvi?...”

Šajos Paula Billhaimera jautājumos ir atspoguļoti daudzu simtu un tūkstošu kristiešu vaidi, nesapratne, neizpratne un doma, kas viņus nomāc: „Kādēļ man nav tā kā citiem, kuriem Dievs redzamā veidā atbild uz viņu lūgšanām un lūgumiem? Vai tiešām Viņš mani nedzird un es esmu atstumtais? Kā saprast manu tagadējo garīgo un materiālo stāvokli? Ar ko es esmu izpelnījies tādu attieksmi pret sevi? Kādēļ man Dievs ir lēmis dot tik daudz bēdu, slimību, skumju, ciešanu un grūtību? Vai tiešām mīlestības, patiesības un taisnīguma Dievs ir nežēlīgs pret tiem, kuri Viņam uzticami un uzticīgi kalpo?...”.

Visu augšminēto apkopojot, apvienosim to vienā jautājumā, ko reiz uzdeva lielais ciešanu vīrs Ījabs, un kas gadsimtiem ir palicis neatbildēts: „Kādēļ tie, kas Dievam tīkami, cieš?”.

Ja vēršamies pie Dieva Vārda, tad ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā mēs neatradīsim apstiprinājumu tik plaši izplatītai mūsdienu kristietības teorijai, kas visādā veidā izvairās no tā, ka Dievs var pieļaut reālas ciešanas. Tieši pretēji, lasot Svētos Rakstus, pastāvīgi saskaries ar faktu par pārbaudījumu un ciešanu neizbēgamību, piemēram: „...bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu.” (Īj. 5:7); „Redzi, Es tevi šķīstīju, bet neatradu tevi līdzīgu sudrabam; Es tevi pārbaudīju ciešanu kausējamā krāsnī” (Jes. 48:10); „Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām! Uzlūko manu postu un manas mokas un piedod visus manus grēkus!” (Ps. 25:17-18); „Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst. Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu. Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī.” (Jer.r.dz. 3:17-20); „Mīļie, nebrīnieties par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts. Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties… Bet visas žēlastības Dievs, Kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā, Tas jūs pēc īsām ciešanām Pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus.” (1.Pēt. 4:12-13, 5:10); „Ciet līdz ar citiem ļaunumu, būdams labs Kristus Jēzus kareivis.” (2.Tim.2:3).

Tādā veidā Bībele ir pārpilna ar apgalvojumiem par to, ka ciešanas ir neizbēgamas un pamatotas. Skaidrojot to jēgu, mērķi un nozīmi, viņa saka: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs” (2.Kor. 4:17-18). Apustulis Pāvils, vēršoties pie romiešiem, paplašina tālāk šo patiesību, sakot: „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” (Rom. 8:18).

Visos laikos cilvēkus ir nodarbinājis jautājums, kas gan ir cilvēka ciešanu un problēmu iemesls? Un vienmēr ir atradušie tie, kuri apgalvoja, ka visas ciešanas ir grēka sekas, kam pilnībā tik tikko iespējams piekrist. Patiešām, grēks var kļūt par ciešanu avotu, ko apstiprina Svēto Rakstu vārdi: „Tātad grēka alga ir nāve...” (Rom. 6:23). Tādā gadījumā ciešanas spēlē soda lomu. Taču tā notiek ne vienmēr, jo Bībelē ir arī citas vietas, kur sodīšana ir saskatāma kā rīks pārliecināšanai, piemēram: „Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības.” (Īj. 5:17) vai: „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem.” (Ēbr. 12:6).

Debesu Tēvs vienmēr ir taisnīgs pret mums. Viņa taisnie un žēlastības pilnie mērķi – mums ir par labu, pat ja tas ir saistīts ar ciešanām un sāpēm. Bet uz mūsu dvēseles kliedzošo jautājumu: „Kā gan caur asarām lai ierauga Viņa taisnīgumu?” var atbildēt vienkārši un īsi – caur Bībeli. Lasot un Dieva Vārdu pārdomājot, uz daudzām lietām, kas notiek mūsu dzīvēs, sāc skatīties savādāk, apjaušot, ka, pat ja mēs nespējam saprast Tā Kunga ceļus un plānus, tas nepavisam nenozīmē to, ka Viņam nav taisnība, un ka Viņš ir cietsirdīgs.

Bībele ir pilna ar Dieva darbības piemēriem, kurus, pat ļoti vēloties, ar cilvēka prātu nav iespējams izskaidrot. Ņemsim kaut vai Mozu, kuram Dievs uzticēja īpašu darbu – atbrīvot israēliešu tautu no ēģiptiešu jūga un aizvest tos uz Apsolīto zemi. Liekās, ka sūtīts pie faraona viņš pirmajā reizē varēja sasniegt mērķi. Taču, viņam ne vienu reizi vien vajadzēja iet uz pili ar vienu un to pašu prasību, kas jūdus noveda pie vēl smagākiem darba un dzīves apstākļiem tā, ka beigu beigās viņi vairs nemaz nepriecājās un pateica Mozum un Āronam: „…Lai Tas Kungs to redz un jūs soda, ka jūs mūs esat darījuši par nicināmiem faraona un viņa kalpu acīs un esat likuši zobenu viņa rokās mūs nonāvēt.” (2.Moz. 5:21). Pie kam ne tikai viņi, bet arī pats Mozus, nonācis, kā varētu likties, bezcerīgā stāvoklī, ciešanu pilns brēca: „…Ak, Kungs, kāpēc Tu esi darījis tādu ļaunumu šai tautai? Kāpēc Tu mani esi sūtījis? Kopš es gāju pie faraona, lai runātu Tavā Vārdā, viņš darījis šai tautai ļaunu, un Tu tomēr neglābi Savu tautu.” (2.Moz. 5:22-23). Cilvēcīgi spriežot, kādēļ Dievam vajadzēja Savu uzticamo kalpu novest līdz izmisumam, ja beigās Viņš tik un tā izdarīja ar Israēlu to, ko bija nolēmis?..

Vai tad nav dīvaini arī tas, kā Dievs rīkojās ar Ābrahamu, vairākkārtīgi viņam atkārtojot apsolījumu par mantinieku, bet pēc tam liekot gaidīt gadu desmitus, līdz beidzot dziļā vecumā deva iespēju piedzīvot to, kā solītais piepildās, un pēc tam pieprasīja pienest šo sengaidīto dēlu kā upuri?!

Un kā lai saprotam Jaunajā Derībā aprakstīto Jēzus apzināto vilcināšanos atsaukties uz aicinājumu iet pie Marijas un Martas tai laikā, kad mira viņu brālis? Protams, tagad lasot šo stāstu, mēs saprotam, ka tādā veidā tika veikts Lācara augšāmcelšanas brīnums, tikai tajā laikā mirstošā nabaga māsas pat nevarēja par ko tādu iedomāties. Viņas redzēja vien to, ka viņu lūgums ir palicis bez atbildes, un nevarēja saprast, kādēļ?

Bet īpašu līdzjūtību un pilnīgu neizpratni raisa Vecās Derības notikums ar taisno Ījabu, kuram nācās smagi ciest, zaudēt bērnus un visu īpašumu tikai tādēļ, ka velnam ienāca prātā Dieva priekšā apšaubīt viņa taisnumu. Kādēļ Tas Kungs pieļāva tik daudz nelaimju, ieskaitot Ījaba šaušalīgo spitālību, jo zināja, ka velns melo?

Mūsos izsauc apbrīnu šī cilvēka vīrišķība un izturība, tajā pašā laikā, kad saprāts nav spējīgs saprast visu ar viņu notiekošo un kliedz: „Bet kādēļ un par ko viņš tā cieta, Kungs?!” Starp citu, ne tikai mēs, bet arī pats Ījabs centās to noskaidrot, lūdzot Dievu: „…nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?.. ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem, kaut gan Tu Pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?” (Īj. 10:2,6,7).

Lai cik dīvaini mums tas izskatītos, Dievs, atbildot uz tādu lūgšanu, ne tikai nepaskaidroja Savu rīcību, atvainojoties par pieļauto, bet pat pasniedz Ījabam bargu mācības stundu, sakot: „Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas? Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi! Kur tu biji tolaik kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus – tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni?..”. Tas Kungs turpināja uzdot Ījabam jautājumus un mācīt viņu tik ilgi, kamēr tas nāca pie prāta un tad pajautāja: „Vai pēlējs grib būt pastāvīgā nesaskaņā ar Visuvareno? Tas, kas apsūdz Dievu, lai sataisās atbildēt!” (Īj. 38:2-7, 40:2).

Šis satriecošais dialogs cilvēka un Dieva starpā beidzās tā: „Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja: „Redzi, es esmu visai niecīgs, ko lai es Tev atbildu? Es uzlieku roku savai mutei. Es reiz jau esmu runājis, bet tagad vairs neatbildēšu; es esmu gan runājis vēl otrreiz, bet turpmāk to vairs nekad nedarīšu.” (Īj. 40:3-5).

Ir ne mazums ļaužu, kuri nevēlas un tādēļ arī nevar samierināties ar Dieva gribu, kad viņus piemeklē bēdas, slimības vai kāda cita nelaime. Sašutuši un saniknoti par to, ka tas ir skāris tieši viņus, viņi ir gatavi ne tikai apvainot to Kungu netaisnīgumā, bet savā neprātā met Viņam izaicinājumu.

Cilvēka prāts ir veidots tā, ka nelaimes, kas piemeklē citus cilvēkus, viņš uztver kā kaut ko neizbēgamu un nolemtu no Augšienes, tajā pat laikā ar ciešanām, kas piemeklējušas viņu, nespēj samierināties. Tad sākas īsta sacelšanās. „Kungs, kā Tu varēji ko tādu pieļaut?! – sašutusī dvēsele kliedz. – Kādēļ man tā ir jāmokās?!.. Kādēļ ne kādu citu, bet tieši mani Tu esi izvēlējies šo smago ciešanu nešanai?! Ar ko es esmu sliktāks par citiem, ka viņi var baudīt prieku un tīksmi savā dzīvē, bet man tas viss ir liegts?!..”.

Cik reizes šie kliedzošie, paskaidrojumus pieprasošie, Dieva gribai nepiekrītošie „kāpēc?!” ir izsituši pamatu zem kājām. Un tad sāk likties, ka nav vairs uz kā stāvēt, nav kam pieķerties, nav uz kā balstīties! Bet, tas nav nekas jauns. Līdzīgi jautājumi nodarbina miljoniem cilvēku prātus jau simtiem gadu. Vien saprātīgas atbildes uz visu nesaprotamo šeit uz zemes, mums neatrast, un tādēļ nekas cits neatliek, kā visu notiekošo pieņemt, kā no mums neatkarīgu Augstāko gribu. Un tas nebūt nav fatālisms, bet dzīves realitāte, ar kuru, vai mēs to gribam vai nē, ir jāsamierinās. Ar mūsu cilvēcīgo ierobežotību mēs vienkārši neesam spējīgi saprast, ka visam notiekošajam tomēr ir jēga, un ka visiem mūsu dzīves traģiskajiem notikumiem ir skaidrojums. Tādēļ no mums tiek prasīts tikai viens – sagaidīt to brīdi (pat ja tas notiks tikai mūžībā), kad mēs varēsim, beidzot, saprast to, kas ar mums notika dzīves vētru plosītajās dienās un ar pateicību teikt: „Pateicos Tev, Kungs! Tagad es redzu, cik visgudrs un žēlastības pilns Tu biji pret mani!”. Tā kā noliksim malā nesaprotamo un turpināsim savu ceļu, paļaujoties uz To, Kurš nekad nekļūdās, un visu, kas ar mums notiek, vērš par labu, lai cik smagi un bēdīgi tas būtu priekš mums.

Ja jau piepildot Debesu Tēva gribu Dieva Dēlam bija jānonāk uz zemes, lai ciestu baismīgas mokas mūsu glābšanas dēļ, tad kādēļ lai mēs no Radītāja rokām nepieņemtu savu daļu, pat ja nav saprotams tas, ko Viņš iepriekš nolēmis. Pagājušos gadsimtos Dieva bērni, labāk nekā mēs, izprata šo gudrību, smagos moku brīžos sakot: „Lūk, Viņš mani nogalina, bet es cerēšu” (kr.val.) (Īj. 13:15). „Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt.” (latv. val.).

Pašlaik, kad mana roka raksta šīs rindas, neviļus domās atgriežos atpakaļ pie tām moku pilnajām dienām, kad arī es, man par kaunu, izteicu Tam Kungam savu sašutumu un protestu, nesaprotot Viņa nodomus un plānus.

Tas notika 1988.gadā. Kad darbs pie grāmatas „Atmoda sākas ar mani” bija pašā zenītā, pār mūsu ģimeni nogruva negaidīts trieciens, kuru, kā man likās, es nespēšu izturēt. Manam vīram 38 gadu vecumā uz kakla tika atrasts ļaundabīgs limfmezglu audzējs. Diagnoze vēzis tika noteikta tikai pēc šī mezgla histoloģiskiem izmeklējumiem, ko ārsti ilgu laiku nevēlējās atzīt par kaut ko bīstamu. Tā kā audzējs palielinājās, operāciju nācās pēc dažām dienām atkārtot, tikai tagad tā jau bija daudz plašāka, – ar tuvumā esošo limfmezglu izgriešanu. Taču vēl nebija pat noņemtas šuves, kad tika konstatēts, ka audzējs turpina palielināties, kas piespieda ķirurgus-onkologus ķerties pie, tagad jau trešās, operācijas, kuras laikā tika skarts kreisā pleca nervu vijums, kas noveda pie muskuļu hipotrofijas un pleca noslīdēšanas. Bet arī šis mēģinājums nebija veiksmīgs, jo drīz parādījās vēl daži jauni veidojušies mezgliņi. Šajā sakarā ārstējošiem ārstiem nekas cits neatlika kā nosūtīt Henrihu uz radioaktīvo apstarošanu lielās devās, kas ilga veselu mēnesi, kā rezultātā viņa kuplā, darvas melnā matu kodaļa kļuva ievērojami retāka.

Man par lielu izbrīnu, visu šo laiku vīrs palika pilnīgi mierīgs, itkā neapzinātos sava stāvokļa bīstamību, es toties lieliski sapratu, ka tas nozīmē viņa dzīves galu. Ļaundabīgi veidojumi limfātiskajā sistēmā noved pie metastāžu ātras izplatības pa visu organismu, un tātad, – pie visai ātra letāla iznākuma.

Jā, bet pusotru gadu atpakaļ Tas Kungs taču man pavēlēja, nolikt malā sapņus par turpmāko ārsta darbības turpināšanu, rakstīt šo grāmatu, un uz manu jautājumu, kā es dzīvošu, apsolīja par mani parūpēties. Bet tagad, kad es pildīju Viņa gribu, Viņš ņem prom manu vīru, kurš ir vienīgais cilvēks, kurš par mani rūpējas un nodrošina mani! Es taču negribēju pamest Krieviju un emigrēju uz Vāciju, atstājot savu tautu, tuviniekus, radiniekus, draugus un mīļoto profesiju, tikai tāpēc, ka visā tajā redzēju Dieva gribu! Bet tagad briesmīgā slimība un iespējamā vīra drīzā nāve darīja mani, tajā laikā vēl svešajā valstī, pilnīgi vientuļu!

Visas šīs domas burtiski plosīja manu sirdi. Es mētājos savās, pēkšņi līdz kaklam apnikušās četrās sienās, tēlaini runājot, „meklējot piekto stūri”, bet to neatradu. Un tad dvēselē radās protestējošs kliedziens: „Kungs! Es neatdošu Tev savu vīru! Kādēļ un par ko Tu ar mani tā rīkojies?! Es it visā centos piepildīt Tavu gribu, bet Tu vēlies man atņemt pašu dārgāko! Vai tiešām Tu esi tik netaisns un cietsirdīgs?!..”.

Mirkdama asarās es vairākas dienas un naktis mēmi saucu uz To Kungu, kad pēkšņi sirdī atskanēja vārds: „Kas tu esi, lai Man teiktu „es neatdošu”?! Es tev viņu esmu devis un Es viņu tev atņemšu kad gribēšu, kā gribēšu un kur gribēšu”. Kad knapi biju sapratusi teikto, es pamiru, apzinoties ka strīdos ar Pašu Dievu un sviežu Viņam sejā savu naidpilno izaicinājumu, nespēdama pieņemt Viņa gribu. Mani pārņēma šausmas. Atmiņā uzplaiksnīja brīži no jau nodzīvotās dzīves, kad es savā neprātā darīju ko līdzīgu. Būdama niecīgs puteklis un pīslis, es iesaistījos strīdā ar visuma Radītāju! Nokritusi uz ceļiem un gauži raudot, es saucu: „Piedod man, Tēvs! Lūdzu piedod, ka vispār uzdrošinājos to darīt! Nepieskaiti man šo pārdrošību par grēku! Es atsakos no saviem vārdiem un lūdzu, dod man spēku pieņemt Tavu gribu, lai kāda tā būtu priekš manis!”. Šie lūgšanas vārdi vēl nebija paspējuši iziet no manas mutes, kā sirdī izlija pārdabisks miers un neizskaidrojama paļaušanās uz Dieva žēlsirdību un Viņa gudrību.

Pēc trīskārt operētā ļaundabīgā audzēja radioaktīvās apstarošanas mans vīrs daudzus gadus bija uzskaitē pie profesora-onkologa, regulāri devās pie viņa uz pilnām apskatēm metastāžu konstatēšanai, un katru reizi, gaidot viņa atgriešanos, es domās gatavoju sevi pašam sliktākajam. Tādos, lūk, apstākļos septiņu gadu garumā tika rakstītas grāmatas: „Atmoda sākas ar mani”, „Laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama” un „Saucēja balss tuksnesī”. Visu šo laiku Tas Kungs turpināja strādāt pie manas dvēseles, mācot padevīgi un pazemīgi pieņemt Viņa gribu. Tikai tad man atklājās reiz izlasīto brīnišķīgo rindu dziļums, kuru jēgu es agrāk nesa­pratu: „Pakļaujoties Dieva gribai ciešanas pār mums zaudē savu varu”. Un tas patiešām tā ir. Pat ja sāpes un ciešanas paliek, to pieņemot ar lēnprātību, tās pazaudē spēju valdīt un novest mūsu dvēseli līdz garīgam izsīkumam.

14 gadus pēc audzēja konstatēšanas, profesors ar izbrīnu pateica Henriham: „Visus šos gadus es gaidīju ka Jums parādīsies metastāzes. Pēc idejas, tām jau sen vajadzēja būt, bet to nav. Tādēļ tagad es priecājos paziņot, ka Jūs praktiski esat vesels, un es varu Jūs noņemt no uzskaites. Jums vairs nav nepieciešams atrasties manā uzraudzībā”.

Jā, tas patiešām bija Dieva brīnums, ko Tas Kungs izdarīja vien tikai pēc tam, kad darīja mani spējīgu pazemoties Viņa priekšā un pieļauto pieņemt kā Viņa gribu. Protams, ar to es nebūt nevēlos teikt, ka pazemības gadījumā Dievs vienmēr dos mums dziedināšanu, bet tas, ka pakļaušanās Viņa gribai vienmēr atdod pazaudēto mieru un paļāvību, – par to nav nekādu šaubu.

Kad atnāk grūtības un apmulsums pieaug, daudzi ticīgie pārdzīvo smagu krīzi. Viņi itkā pazaudē Dievu. Šaubas pār­aug nedrošībā par Dieva klātesamību, bet vilšanās – par izmisumu. Bet visvairāk nospiež apziņa, ka visvarenais un visspēcīgais Dievs, Kurš ar vienu vārdu ir radījis visumu, Kuram ir vara pavēlēt vējiem un vētrām, Kurš zina visu un var palīdzēt, izglābt, aizstāvēt un izdziedināt, tagad nez kādēļ neatbild uz lūgšanām. Izmantojot šo situāciju, sātans sāk čukstēt: „Tu tagad esi pavisam viens! Redzi, kāds ir tavs Dievs! Jā, un vispār, Viņa nemaz nav! Bet tu Viņam tā ticēji!..”. Tādā stāvoklī tu jūties kā visnelaimīgākais cilvēks uz zemes. Dvēseli pārņem sajūta, ka esi pamests un nevienam nevajadzīgs, kas dažreiz pāraug sarūgtinājumā un dusmās uz To Kungu. Daži savā izmisumā aiziet tik tālu, ka pārstāj lūgt, lasīt Bībeli un aiziet no Dieva, Kuru nesaprot un Kuram vairs neuzticas.

Dārgie draugi! Mums visiem, kuri ejam cauri ciešanu skolai, ir svarīgi saprast, ka, kaut gan Dievs dzird mūsu lūgšanas un atbild uz tām, Viņš ne vienmēr dara tā kā mums to gribētos. Nereti mūsu lūgumiem Viņš pasaka „nē” vai paredz gaidīšanas laiku, lai īstenotu vēlamo. Bet mēdz būt arī tā, ka Tas Kungs vienkārši klusē, un arī šī klusēšana ir savdabīga Viņa atbilde. Tikai Dievs nosaka kā un uz ko Viņam reaģēt, un neviens cits nav pilnvarots Viņa vietā pieņemt kaut kādus lēmumus.

Neapšaubāmi, tādās situācijās mūsu ticība tiek pakļauta īpaši smagam pārbaudījumam, un tāpēc ir ļoti svarīgi tas, kāda šādā brīdī būs mūsu attieksme. Padosimies, nocietināsimies, sadusmosimies uz Dievu, sāksim šaubīties par Viņa mīlestību, un, varbūt, pat par Viņa eksistenci, domās pārsvītrosim Bībeles apsolījumus, vai, pazemībā, nāksim pie sapratnes, ka Dievam ir kāds augstāks mērķis, kuru mums vienkārši nesaprast. Pieņemt un pazemoties, vai izsamist un saniknoties – tā ir mūsu izvēle.

Kāds laulāts pāris, dažu gadu periodā piedzīvoja divas nelaimes, kas viņus satrieca. Abi dēli, kurus tēvs un māte ļoti mīlēja, traģiski gāja bojā. Vecākais astoņpadsmit gadu vecumā noslīka glābjot savu draugu, bet jaunāko 24 gadu vecumā īsi pirms viņa kāzām, nonāvēja grupa iereibušu strādnieku, kad pēc to pieprasījuma viņš atteicās atdot tikko saņemto algu. Nelaimīgā māte mierinājumu savās bēdās atrada Dievā, bet viņas vīrs, nebūdams spējīgs tikt galā ar šo zaudējumu, tik ļoti nocietinājās, ka līdz pat dziļam vecumam to tik vien atkārtoja: „Kas tad tas ir par mīlošo Dievu, Kurš ko tādu pieļāva, atņemdams vecumdienās jebkādu atbalstu! Viņš nav pelnījis to, lai Viņam kalpotu!”. Savā naidā viņš nevēlējas neko dzirdēt par kristietību, pilnībā no tās novērsdamies.

Kāds cits cilvēks, kuram sieva daudzus gadus cieta no smagas slimības, kas pilnībā viņai atņēma iespēju kustēties, reaģēja savādāk. „Mana sieva un es, – viņš teica cilvēkiem, – visu šo gadu garumā neko neesam Dievam prasījuši, atceroties, ka Viņš – ir Dievs un mūsu Kungs. Mēs zinām, ka Viņa griba, kaut mums nesaprotama, ir pati labākā, un, kaut skumstam, tomēr pieņemam no Viņa šo pārbaudījumu”.

Vēl kāda jauna sieviete, kurai bija diagnosticēts ļaundabīgs audzējs nierēs, vēl neatjēgusies no pirmā šoka, pārnāca mājās un pavēstīja šo šausmīgo ziņu vīram un bērniem-pusaudžiem un tad ar pazemību teica: „Es nezinu kādēļ šī nelaime ir sasniegusi tieši mani, taču esmu pārliecināta, ka tāpat kā jebkurā citā gadījumā, Tas Kungs arī tagad nav pieļāvis kļūdu, tādēļ, kaut nesaprotu Viņa ceļus, tomēr paklausībā pieņemu Viņa gribu”.

Būdams Radītājs, Dievs var ar mums darīt ko vēlas, kā vēlas un kad vēlas, tādēļ nevajag gaidīt, ka katrā konkrētajā gadījumā Viņš brīnumainā veidā atsvabinās mūs no visām nepatikšanām. Tieši pretēji, vēl dzīvodams uz zemes, Jēzus zināja, ka Viņa mācekļiem ciešanas nepaies garām un tādēļ teica: „…Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ. 16:33). Tādā veidā, Tas Kungs nekad nav apsolījis mums nodrošināt bezrūpīgu dzīvi un vēl jo vairāk – nav apņēmies dot izsmeļošus paskaidrojumus attiecībā uz savām darbībām un grūtībām, ar kurām mēs sastopamies.

Gudrais Mācītājs teica: „Gluži tāpat kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, nedz arī, kā veidojas kauli grūtas sievas miesās, tik pat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic” (Sal.māc. 11:5). Sālamana pamācībās 25:2 ir teikts: „Dieva gods ir kādu lietu apslēpt, bet ķēniņa gods ir kādu lietu izdibināt un noskaidrot”. Itkā to apstiprinot, apustulis Pāvils vēršoties pie korintiešiem uzdod vēl vienu jautājumu: „Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, lai Viņam varētu dot padomu…?” (1.Kor. 2:16).

Patiesi ir jāpiekrīt, ka ar savu ierobežoto cilvēcisko domāšanu mēs neesam spējīgi saprast Dieva darbošanos un veidus, kādos Viņš iejaucas mūsu dzīvēs. Bet Viņš nesteidzas mums paskaidrot, vēl jo vairāk, – nesteidzas mums atvainoties par to, ka pieļauj skumjas, ciešanas un sāpes, bet lietojot pravieša Jesajas lūpas, itkā izdara kopsavilkumu: „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi”, saka Tas Kungs”. „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām” (Jes. 55:8-9).

Spriediet paši, vai var kļūdīties Tas, Kurš ar Savu neaptveramo gudrību ir radījis visumu? – Nekad! Protams, var teikt: „Ja jau tas ir tā, tad kā savienot Viņa mīlestību, žēlsirdību, līdzdalību un līdzjūtību ar to, kas nes mums asaras, ciešanas un sāpes tikai tā iemesla dēļ, ka Viņš to ir pieļāvis? Priekš kam? Kāda tam ir jēga?! Vai tiešām mūsu ciešanas dod Viņam prieku?!..”

Lūk, tā esot savās pārdomās mēs nonākam strupceļā. Jo mūsu prāts ir spējīgs aptvert vien to, kam, pēc mūsu ieskata, ir jel kāda jēga. Patriotisma jūtu vadīti, tautas varoņi savu personīgo vai no kāda cita pārņemto ideju labad, bija gatavi mirt, jo redzēja sev priekšā augstu mērķi. Tajā, ko brīžiem mūsu dzīvēs pieļauj Tas Kungs, daudzi neredz ne jēgu, ne mērķi. Cilvēciskā loģika nav spējīga pieņemt tai neaptveramas Dieva darbības, jo pieprasa paskaidrojumus un pierādījumus. Taču Dievs negatavojas ar mums strīdēties un vēl jo vairāk – klusējot apiet mūsu neapmierinātos „kāpēc?!”, stingri un nepārprotami sakot: „Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu Radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam Veidotājam: ko tu te dari? – Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku?” (Jes. 45:9).

Tādēļ jau Dievs ir Dievs, ka ir neatkarīgs no mūsu vēlēšanās, viedokļa un noskaņojuma. Viņš – ir suverēns, svēts, visvarens un nevienam neatskaitās. Viņš mums nav „izsūtāmais zēns”, kurš cenšas izpildīt visus mūsu uzdevumus. Nevis Viņš, bet mēs esam Viņa kalpi. Viņš – mūsu Kungs, un nevis vienkārši kungs, bet kungu Kungs, Kuram ir tiesības it visā rīkoties pēc Sava ieskata. Vai par īstenu ķēniņu varētu nosaukt to, kurš dreb savu pavalstnieku priekšā, un no katra prasa padomu? Protams, ka nē, jo tāds cilvēks vienkārši nav spējīgs būt par valdnieku. Tad kādēļ gan mēs cenšamies piespiest To, Kurš ir visa Valdnieks, .„dancot pēc mūsu stabules” un piepildīt visas mūsu vēlēšanās un nodomus.

Galu galā ja izzinām, tad mums, kas pieprasām no Dieva atskaiti, tas kļūst saprotams. Jo kas tad mēs īsti esam? Vien Viņa žēlastības un mūsu prātam neaptveramas izvēles dēļ mēs esam nonākuši to skaitā, kas dzīvo uz zemes, tai pat laikā, kad miljardi ieņemto vēl mātes miesās beidz savu eksistenci, tā arī neieraugot saules gaismu. Ar ko viņi bija sliktāki par mums, ka viņus tas tā piemeklēja? Kādēļ Dievs pieļāva aprauties viņu dzīvības stīgai vēl ilgi pirms viņu nākšanas pasaulē, bet mums ļāva piedzimt? Tikai pateicoties Viņa īpašai labvēlībai mēs esam saņēmuši priekšrocību dzīvot uz zemes. Un ja tā, kā mēs vispār uzdrošināmies Viņam kaut ko norādīt?!..

Apzinoties Dieva varenību un neaptveramību, nesauksim savās dvēselēs uz Viņu: „Ko Tu dari?!” un „Kā Tu varēji ko tādu pieļaut?!”, līdzīgi kā to izdarīja kāds smagi slims cilvēks, kurš iziedams uz ielas nokrita ceļos, vicinot dūres un sitot sev pa galvu, skaļi kliedza: „Dievs! Paskaties uz mani, – kas esmu kā apliecinājums Tavam netaisnīgumam! Kur ir Tava mīlestība?! Kur ir Tava žēlastība, apžēlošana un līdzjūtība?! Nē, Tu nebūt neesi nelaimīgo Mierinātājs! Tu esi cietsirdīgs, ļoti cietsirdīgs! Un lai, uzlūkojot manu nelaimi, visi redz Tavu bezjūtību!”. Garām ejošie cilvēki uzskatīja viņu par vājprātīgu un ar bažām apmeta viņam līkumu, cenšoties ātrāk tikt garām šim ceļa posmam. Ar savu rīcību šis nelaimīgais ne tikai nesasniedza mierinājumu savās iekšējās mokās, bet vēl vairāk pasliktināja savu, jau tā bēdīgo stāvokli, demonstrējot sevi kā prātu zaudējušo.

Ja mēs patiešām neesam spējīgi rast skaidrojumu tam, kas notiek, tad labākais, ko varam darīt, ir – sakostiem zobiem pārdzīvot vilšanās sāpes, un visu atdodot Dieva rokās, gaidīt, kad Viņš mums sūtīs skaidrību. Kas zina, varbūt notiks, ka pēc daudziem gadiem, mēs, beidzot saprotot, vēl pateiksimies Debesu Tēvam par to, par ko kādreiz nevaldāmi raudājām. Tā kāds svētīts Dieva kalps skuma par savu vecāko dēlu, kurš degdams pirmajā mīlestībā uz To Kungu, traģiski gāja bojā palīdzot savam tuvākam. Nabaga tēvs no bēdām nezināja ko domāt. Viņam nebija saprotams, kādēļ Dievs paņēma viņa pirmdzimto – vecāku prieku. Pagāja gadi, un viņa divi palikušie bērni pieaugot, ne tikai aizgāja no ticības, bet sāka piekopt netīru, izlaidīgu dzīvi, kļūstot par kaunu un lāstu saviem vecākiem, kuri dienām un naktīm lēja asaras par viņu atkrišanu no ticības. Novecojis un tuvodamies nāvei, šis cilvēks vairs neskuma, bet priecājās par pirmo, bojāgājušo dēlu, nešaubīgi ticot, ka satiksies ar viņu mūžībā pie Glābēja kājām. Tā viņa skumjas un bēdas izvērtās par neizsakāmu prieku, jo arī šajā gadījumā Dievs nekļūdījās.

Vērojot cilvēku likteņus, brīžiem gribās vienkārši raudāt par to šķietamību, ka Dievs ir tāds, Kurš uzlūko cilvēka vaigu, tāpēc ka vienus dzīve lutina, dodot visu to labāko, bet citiem sit pa vaigiem, brīžiem liedzot pat pašu nepieciešamāko. Bet īpaši smagi ir uzlūkot netaisnību, kad redzi, ka patiesi un Tam Kungam uzticami kristieši izcieš dažādas slimības, bēdas un grūtības, tai laikā kad pasaules cilvēki bauda visu, ko vien zemes dzīve var dot. Neviļus rodas jautājums: “Kādēļ viss notiek tā? Vai tad Dievs nevar visu vadīt savādāk? Vai tiešām tāda ir Viņa balva par uzticību?”.

Ir jāsaka, ka ticība Dievam, uzticamība kalpošanā Viņam un sekošana Viņam, nebūt negarantē mums laimīgu un bezrūpīgu dzīvi. Tieši otrādi. Visos gadsimtos daudziem no Viņa uzticamajiem sekotājiem nācās ne mazums ciest savas zemes dzīves laikā, un spilgts piemērs tam var būt „vīrs pēc Dieva sirds” – ķēniņš Dāvids, kurš savu bēdu un skumju laikā teica: „Apžēlojies par mani, mans Kungs, jo mani māc bailes un no bēdām manas acis zaudē savu spožumu; mana dvēsele ir apbēdināta, un mana miesa ir sagurusi. Jā, skumjās paiet mana dzīve, un mani gadi aizrit vienās nopūtās. Aiz bēdām manas paša vainas dēļ sabrūk mans spēks un mani kauli izģinst... Bet es domāju savās bailēs: „Es esmu atstumts no Tavām acīm!” Bet Tu uzklausīji manu lūgšanu pilno saucienu, ar kuru es griezos pie Tevis… Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz To Kungu!” (Ps. 31:10-11, 23, 25). Un tas patiešām tā ir. Dievs mums nepalīdz izvairīties no dzīves vētrām, bet Viņš palīdz mums caur tām iziet. Debesu Tēvs vēlās, lai grūtos brīžos mēs tuvotos Viņam, un tad Viņš mūs piepildīs ar savu dziedinošo mīlestību un atjauninās spēku. Labākais veids kā pārciest kārtējo dzīves vētru – pazemībā un Dieva bijībā noliekties jo zemu, cerot uz To, Kurš neļaus mūs pārbaudīt pāri par mūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varam panest. Ne velti taču ir rakstīts: „Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām. Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis, un palīdz tiem, kam satriekts un noskumis prāts. Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām Tas Kungs viņu izglābj. Viņš pasargā visus viņu locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts… Tas Kungs izglābj Savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.” (Ps. 34:18-21, 23).

Tādējādi Tas Kungs Savus bērnus nevis atbrīvo no bēdām, bet sniedz brīvību bēdu vidū. Ja tu esi Dieva bērns, tad tavā dzīvē neizbēgami būs ciešanas. Jo Jēzus ne velti teica: „…Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ. 16:33). Tas Kungs mums nedod uzvarošu dzīvi uzreiz, bet Viņš mums to dāvā tādā mērā, kā mēs pārvaram grūtības. Pieliktā piepūle kļūst par spēku. Ja no mūsu puses nebūs piepūles, tad nebūs arī spēka. Ne velti taču ir rakstīts: „…Debesu Valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt” (Mt. 11:12). Uzvari savu personīgo neizlēmību, veic pirmo soli, un Dievs izies tev pretim ar Savu palīdzību. Pārvarot grūtības mēs pamanām, ka Tas Kungs dāvā mums nepieciešamo spēku, pie kam ne rītdienai vai nākamai stundai, bet esošā brīža piepūlei.

Sekošanas ceļš Kristum – vienmēr ir ciešanu ceļš un daudzu, daudzu bēdu ceļš. Bieži mēs nesaprotam, kādēļ Dievs mūs vada tieši tā, un mēs esam neizpratnē par Viņa mērķiem, ejot cauri pārbaudījumiem un grūtībām. Vien kad Viņš sasniedz to ko no mums vēlās un mēs skaidri saskatām rezultātus tam, ko Viņš ir paveicis, tad izbrīnā sakām: „Tagad es nešaubos, ka Tas Kungs bija tajā kas notika. Viņš bija ap mani un mani virzīja, kaut es to nesapratu”. Ja tā dziļāk aizdomājamies, tad ir jāatzīst, ka bēdas un grūtības iemāca mums daudz ko pārciest, nezaudējot iekšējo klusumu un mieru sirdī. Bet tas ir tieši tas, kas mums tik ļoti ir vajadzīgs un par ko pastāvīgi lūdzam. Ciešanas mūs pietuvina Dievam un Viņa Godībai, padarot dzīvi jēgpilnu, garīgi bagātāku un dziļāku. Pieļaujot bēdas Tas Kungs ne uz brīdi nepārstāj ar mums darboties. Ļoti lēni, gudri un uzmanīgi Viņš noved mūs līdz vajadzīgajai „kondīcijai”. Kad mēs atrodamies ciešanu ugunī, tad redzam, dzirdam un jūtam vien tikai sāpes, bet laiks paiet un pārdzīvotais atnes svētību un prieku. Tādā veidā pat vissmagāko pārbaudījumu Debesu Tēvs vērš mums par svētību.

Dzīve parāda, ka savādāk mēs neesam spējīgi virzīties Dieva atziņā, kā vien caur bēdu un ciešanu pārbaudījumiem. Par to bija jāpārliecinās arī psalmu dziedātājam Dāvidam, kurš teica: „Es maldījos, pirms kļuvu pārbaudīts un pazemots, bet tagad es turu Tavu Vārdu… Tas man bija par labu, ka mani pārbaudīja un pazemoja, lai es mācos Tavus likumus”. (Ps. 119:67,71).

Neviens nekļūst svēts un Dieva izredzēts bez ciešanām, kuras, pareizi pieņemtas, kalpo par ceļu uz debesu Godību, kas ir mūsu centienu galvenais mērķis. Dievs rūpējas par katru cilvēku un katru vada savādāk. Viņš vada, pārliecina, māca, sūta, pieļauj, piešķir svētības un dara visu, lai izzināto un pārdzīvoto mēs pēc tam varam iemiesot savā dzīvē. Tiklīdz mēs izšķiramies sekot Viņa atklāsmēm un būt paklausīgi Viņa vadībai, visi Tā Kunga nodomi izvēršas mums par labu. Var gadīties, ka ceļš, pa kuru mani ved Dievs, izrādīsies pats grūtākais, taču tieši tas būs priekš manis vienīgais pareizais.

Skaidrs, ka katrs saprātīgi domājošs cilvēks speciāli nemeklē sev ciešanas, taču ja tās tomēr nāk, Svētais Gars tās lieto, lai iekš mums paveiktu ko labu un vienoti sasniegtu Viņa nosprausto mērķi. Mūsu Glābējam, miesā esot, arī bija dabiska vēlēšanās, lai ciešanu kauss par cilvēces grēkiem ietu Viņam garām, taču, vēršoties pie Sava Debesu Tēva, Viņš teica: „…tomēr, ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lk. 22: 42), un šajā, mums Viņa mācekļiem, vajag Viņam līdzināties. Ne velti taču ir rakstīts: „Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam…” (Rom. 8:29). Bet, lai taptu līdzīgs Kristum, ir jābūt Viņam līdzīgam it visā, tajā skaitā arī ciešanās.

Sāpes un mokas ir cilvēkam kaut kas nevēlams, tādēļ viņš visādos veidos cenšas no tām izvairīties. Tomēr bez tā, ka jāpārdzīvo nepatīkamais, bieži nav iespējams saņemt vēlamo. Tā piemēram, nepiekrītot nogulties zem ķirurga skalpeļa, nevar cerēt tik brīvam no daudzām slimībām un ciešanām. Arī cilvēka ienākšana šajā pasaulē ir saistīta ar visāda veida neērtībām un sāpēm, bet ar kādu prieku pēc tam šīs ciešanas noslēdzas! Vai tad mūsu Pestītāja nežēlīgā spīdzināšana un nāve, esot pienaglotam Golgātas krustā, nebija grūtas, bet tas bija priekšnoteikums mūsu piedošanai un glābšanai? Tā sāpes, bēdas, spiedīgi apstākļi un ciešanas var novest pie brīnišķīgām sekām.

Kā lielisks apstiprinājums tam var kalpot divas dabas parādības, par vienu no kurām bija aprakstīts grāmatā „Meklējumu ceļā”, bet ko tagad gribētu vēlreiz pieminēt, – par dārgas pērles rašanos. Molusks, kas atrodas gliemežvākā, dzīvo jūras dzelmē un elpo ar sava veida žaunām, caur kurām laiku pa laikam iesūc ūdens strūklu, kas atnes viņa organismam nepieciešamo skābekli. Tad nu, lūk, reizēm gadās „nelaime”: kopā ar ūdens strūklu viņš savās žaunās iesūc smilšu graudiņu vai mazu akmentiņu. Šis iekļuvušais svešķermenis moluskam dara neizsakāmas sāpes un ciešanas, no kurām viņam, praktiski, nav iespējams tikt vaļā. Taču Radītājs šai mazajai būtnei ir devis brīnišķīgas spējas. Kā atbildi uz griezīgajām sāpēm žaunās, viņa organisms sāk izstrādāt speciālas gļotas, kas pamazām apņem akmentiņu vai smilšu graudiņu līdz tam brīdim, līdz tie vairs nerada mokas. Tā, sāpju un moku rezultātā, izveidojas brīnišķīga pērle, kuru pielieto kā lielisku rotājumu, kurš ir sapņu priekšmets un slēptāko ilgu piepildījums daudzām sievietēm.

Iespējams, daudzi arī zina, ka vērtīgie briljanti rodas no necila grafīta, ko pazīstam kā parasto zīmuļu kodoliņu. Noteiktos dabas apstākļos, iedarbojoties lielam spiedienam, grafīta formulā notiek oglekļa atomu pārkārtošanās, kas noved pie dimanta veidošanās, kurš, apstrādē ar nākamo spiedienu un slīpēšanu, pārvēršas par mirdzošu, daudzšķautnainu, dārgu briljantu.

Arī mūsu cilvēciskajā dzīvē Dievs pielieto spiedienu caur dzīves grūtībām, lai iemirdzētos brīnišķīgās Kristus rakstura šķautnes. Bēdas, kas grieķu valodā burtiski nozīmē „spiediens”, atrod mūsu kroplīgo, grēcīgo dabu un rosina sākt ar to cīnīties. Zem dažādu nelabvēlīgu apstākļu spiediena mūsu skopums, skaudība, egoisms, iekāre, lepnība un daudz kas cits, uzpeld virspusē, un tad mums atveras garīgā redze.

Domājot par šiem piemēriem, kas notiek dabā, neviļus atceries apustuļa Pāvila vārdus, ar kuriem viņš pamācīja Romas kristiešus: „Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. (Rom. 5:3-5).

Visi notikumi mūsu dzīvē tiek vērtēti atkarībā no tā, kādu mācību mēs no tiem iegūstam. Vienu cilvēku viņa smagais ciešanu ceļš noved pie grēka: viņš krīt, cenšas no tā izvairīties meklējot citu, kaut nepareizu, bet vieglāku ceļu. Bet cits no savām ciešanām gūst ievērojamu labumu, un, pakļaujoties Viņa nezināmajam nodomam, sperot soļus pa viņam agrāk nepazīstamu ceļu, kļūst par to, ko Dievs vēlējās no viņa izveidot. Svarīgi ir arī tas, par ko mēs pārvēršam mums pieļautās grūtības un sevišķi, kā izlietojam attiecības ar cilvēkiem, kurus Dievs sūta mūsu dzīvēs. Ja visu pieņemam kā no Viņa mīlošajām un uzticamajām rokām, tad garīgi nostiprināmies un, pēc tam atskatoties, kopā ar psalmu dziedātāju sakām: „Visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības… Taisnajiem nāk palīdzība no Tā Kunga, Viņš ir viņu patvērums bēdu laikā” (Ps. 25:10; Ps. 37:39).

Misionāre L.B. Kaumane, panesot daudzas grūtības un ciešanas savas kalpošanas laikā Japānā un Ķīnā, divdesmitā gadsimta sākumā rakstīja: „Kad mūsu skumjas ir uzticētas Dieva spēkam, tās mums nāk par labu. Bēdas paver mums neizdibinātus dvēseles dziļumus un agrāk apslēptās spējas, dod pieredzi augstākai kalpošanai. Vieglprātīgi un bezrūpīgi cilvēki, kuri nav spējīgi uz dziļākiem pārdzīvojumiem, bieži vien neapzinās savas esības tukšumu. Ciešanas un bēdas – tas ir Dieva arkls, kas uzirdina dvēseles augsni un padara to spējīgu nest lielu pļauju. Viņas ir spēcīgs līdzeklis, kas palīdz mums sevi izzināt, māca domāt skaidrāk un dziļāk, rosina virzīties pa dzīves ceļu apdomīgāk, apzinoties savus soļus un motīvus, liekot mūs uz altāra kalpošanai Dievam un cilvēkiem”.

Neviens neapstrīd, ka tas ir ļoti grūti, ja tevi viena pēc otras piemeklē slimības, ja pēkšņi nomirst mīļotais bērniņš, pieviļ un pamet mīļotais vīrs vai iepriekš uzticīgā sieva, kad draugs, kuram tu tā uzticējies, nodevīgi sit no mugurpuses, vai, kad „izspiežot” no tevis veselību un spēku, firma, kurā tu daudzus gadus strādāji, izmet tevi kā nevajadzīgu. Ko tur teikt, daudzas un dažādas mēdz būt situācijas, kad sirds satriekta, dvēsele asiņo, bet prāts atkārto: „Tu laikam esi Dieva atstumts!”. Tādēļ, tieši tādos brīžos ir svarīgi ar gribas piepūli atturēties no tālākas krišanas un ar visu sirdi saukt uz To, Kurš pacietīgi un saudzīgi atgādina: „Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli!” (Ps. 46:11).

Ir cilvēki, kuri gadiem un gadu desmitiem cieš neskaitāmas bēdas, un tikai daži no tiem ir spējīgi to panest nekurnot. Parasti ciešanās mēs sūdzamies, vaidam, kurnam, izrādām nepacietību, sašutumu, aizkaitinājumu, spītību, neuzticību un neticību, un nenojaušam, ka ar to Dievam izsakām savu neapmierinātību. Pie tam, mums ir ļoti raksturīgi piedzīvotās ciešanas un sāpes padarīt par savu sarunu galveno tēmu, un gandrīz vai par savas dzīves mērauklu. Apraudot grūto likteni, mēs salīdzinām sevi nevis ar tiem, kuriem ir sliktāk, bet ar tiem, kuriem visās jomās ir labāk: vai tas attiecas uz veselību, vai personīgo dzīvi, finansiālo stāvokli vai kādiem citiem zemes labumiem. Diemžēl, mēs neaptveram, ka kaut kur līdzās dzīvo cilvēki, kuri cieš daudz vairāk nekā mēs. Iespējams, ka kāds jau gadiem ilgi ir piekalts pie gultas, būdams paralizēts, kāds nevar pārvietoties bez invalīdu ratiņiem, kādam varbūt nepaiet ne stunda, kad kaut kas nesāpētu, kāds jau no dzimšanas ir akls un nekad nav redzējis saules gaismu. Vai gan ir iespējams uzskaitīt visas ciešanas, ko izcieš cilvēki! Un ja mēs salīdzinātu savas sāpes ar sāpēm, kuras cieš smagi slimi cilvēki, tad pienestu Tam Kungam daudz vairāk pateicības un godu par to, ka mūs ir piemeklējis ne tas pats sliktākais. Jo ar sevis žēlošanu un kurnēšanu par likteni neko palīdzēt nevar.

Izciešot bēdas un ciešanas, nevajag meklēt patvērumu žēlumā pret sevi, un tēlot sevi kā cilvēku, kuram pienākas īpaša līdzjūtība. Nevajag arī uzskatīt, ka visiem apkārtējiem cilvēkiem ir jāizrāda jums maksimumu uzmanības, steidzoties kaut kā jums palīdzēt. Mēs cilvēki, visi esam taisīti no vienas „mīklas”. Mūsu dzīslās plūst vienas un tās pašas asinis, un arī rētas sāp vienādi. Atšķirība ir vien tajā, ka vieni sakožot zobus, lūdzot Tam Kungam spēku, turpina pieaugt ticībā un iet tālāk, bet citi, kurnot un nepārtraukti žēlojoties, garīgi guļ uz grīdas un gaida palīdzību, nolādot tos, kuri iet garām.

Ciešanās un nelaimēs mēs, kā nekad agrāk, varam nokļūt tuvu Tam Kungam. Kad likteņa sitiens pēc sitiena mums atņem veselību, draugus, tuviniekus, īpašumu, naudu un visu, ko mēs uzskatījām par savu labumu, mums atliek balstīties tikai uz savu Debesu Tēvu. Un tad mēs Viņu mīlam par to, ka Viņš ir Dievs, nevis par to, ka Viņš mums kaut ko dod. Ciešanu ceļš mūs aizved turp, kur mēs kopā ar psalmu dziedātāju varam teikt: „Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps. 73:25-26). Tieši tādā brīdī, kad mums nepaliek nekas un neviens izņemot Dievu, mēs, beidzot sākam saprast, ka mums vispār neko un nevienu arī nevajag.

Tajos retajos gadījumos, kad cietēji atrod sevī spēku pieņemt savu likteni kā debesu gribu, viņi, to paši nemaz nepamanot, kļūst par lielu svētību apkārtējiem. Reizēm var tikai brīnīties, vērojot, cik pateicīgi un priecīgi viņi var būt, izejot ciešanu skolu pilnīgā vientulībā. Tādejādi kādu cilvēku ciešanas un zemes ķibeles padara labāku, bet kādu – iztukšo un nocietina. Ja mēs pareizi reaģējam uz dzīves grūtībām, tad pašiem nemanot mācāmies pacietību un iegūstam garīgu briedumu. Jo pašas nozīmīgākās mācību stundas un dziļākās patiesības tiek apgūtas tieši smagās situācijās un apstākļos. Tādēļ ir skumji, ja atbildot uz tiem mēs sadusmojamies un kļūstam par drūmiem pesimistiem, nekur neredzot nekādu gaišumu.

Jebkādos, pat vissmagākajos brīžos, nedrīkst aizmirst, ka mūsu Glābējs un Kungs bija un vienmēr paliks mums kā mīlošs Tēvs, Kurš visu dara mums par labu, kaut mēs to, visbiežāk, nemaz tā neuzskatām un nepieņemam. Un tieši šajā Dieva neaptveramībā visprātīgākais ir – samierināties Viņa gribas priekšā, lai kāda tā būtu priekš mums, un visā pilnībā nodot sevi Viņa rokās. Tas, Kurš mūsu glābšanas dēļ ir sūtījis Savu Vienpiedzimušo Dēlu mokošā krusta nāvē, vienkārši nevar pieļaut kaut ko, kas mums nenāktu par labu, vai mēs to saprotam vai nē.

Tumšajos skumju, sāpju, bēdu, vilšanās un dvēseles moku laikos, sajūtot, ka tumsa mums apkārt sabiezē, pasteidzieties vērsties pie Jēzus. Viņš ir mūsu gaisma un patvērums. Tikai Viņā mēs atrodam spēkus tam, lai ietu tālāk. Nevilcinoties nolieciet galvu karstā lūgšanā, izlejiet Viņa priekšā savas skumjas, problēmas un vajadzības. Nolieciet pie Viņa kājām savas rūpes un raizes. Paņemiet rokās Bībeli, lūdzot, lai Tas Kungs runā uz jums caur Savu Svēto Vārdu. Nesteidzieties to nolikt malā, ja Rakstu vieta, kas atvērusies jums neko neizsaka vai ir pilnīgi nesaprotama. Lasiet tālāk. Dieva Patiesības gaisma, iekļūstot jūsos, aizdzīs drūmās domas par to, ka viss ir zaudēts un dzīve izskatās bezjēdzīga, bez cerības un iespējām. Turpiniet pildīt Tā Kunga prātu, kas sastāv no šķīstīšanās, svētošanās, pielūgsmes un kalpošanas Viņam. Neizvairieties no saviem ticības biedriem. Tiecieties uz sadraudzību ar tiem, kuri ir stiprāki ticībā un ir spējīgi jums garīgi palīdzēt. Tas viss palīdzēs pieaugt cerībā un paļāvībā uz Dievu. Atcerieties, ja ar pazemību nepieņemsiet savu likteni, nav iespējams virzīties uz priekšu. Visā, kas ar mums notiek, ir jāredz Dieva plāns un Viņa roka, kas vada. Ja mēs tā nerīkosimies, tad diez vai noturēsimies uz vienīgā pareizā ceļa, kas ved uz glābšanu un mūžīgo dzīvību.

NĀKAMĀ NODAĻA