4.nodaļa
VIENTULĪBA
Uz mūsu planētas Zeme, saskaņā ar statistiku, dzīvo vairāk nekā seši miljardi cilvēku, tādēļ būtu dīvaini runāt par komunikācijas iespēju trūkumu. Taču tieši šī iemesla dēļ neskaitāmas dvēseles daudzās pasaules malās cieš un raud. Gandrīz katrs no mums zina, ko tas nozīmē, jo vienu reizi vai vairākkārtīgi ir to piedzīvojis.
Vientulība – ir rūgts dvēseles stāvoklis, kad cilvēks jūtas nevienam nevajadzīgs, pamests, atraidīts un aizmirsts. Būt vientuļam nozīmē atrasties atšķirtībā no citiem sev līdzīgiem, vai arī tādam, kurš palicis bez tuviniekiem un draugiem. Dzīvē var saskarties ar daudziem gadījumiem, kas apliecina šo parādību. Vientulības sāpes rodas mūsu cilvēciskās dabas dēļ. Dievs mūs ir radījis vienu otram, tādēļ vēlēšanās pēc cilvēciskas kontaktēšanās ir pilnīgi pareiza un dabiska.
Būt vientuļam un sajusties vientuļam – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Patiesi vientuļš ir cilvēks, kuram nekad nav bijis tuvinieku, vai viņš tos ir zaudējis kādu traģisku apstākļu dēļ. Tāds var būt bērns – bārenis, kurš dažādu iemeslu dēļ ir palicis bez tēva un mātes, vai ir ticis viņu pamests likteņa varā, atraitņa kārtā palicis kāds vīrs vai sieva, apglabājot savu dzīves draugu un esot bez bērniem, ir pilnīgi vieni. Vientuļi bieži kļūst tie, kuri savā laikā dažādu iemeslu dēļ nav stājušies laulībā. Tādas meitenes, vientuļas sievietes un tā saucamie „vecpuiši” parasti nomokās apziņā par savu neizveidoto dzīvi. Smalkjūtības trūkums, netaktiskums un dažreiz pat neslēpti noliedzoša attieksme no apkārtējo puses ir iemesls tam, ka viņi jūtās nicināti un atraidīti. Visiem šiem cilvēkiem ir raksturīgas apmēram tādas domas: „Visā plašajā pasaulē esmu pavisam viens. Nav nevienas dvēseles, kurai es būtu vajadzīgs un dārgs... Ak, cik gan vientuļš es esmu! Man līdzās nav neviena... Man ir tik vientuļi manās četrās sienās! Visas draudzenes ir atradušas sev mīļotos un viņām ir ģimenes, kādēļ gan man nav neviena?! Vai patiesi mana mīlestība nevienam nav vajadzīga?!.. Pēc vīra nāves es pastāvīgi esmu viena. Nevienu neinteresē kā es jūtos!..”. Katrā tādā situācijā, paužot savas sāpes, cilvēki runā par vientulību, taču katram tā ir atšķirīga.
Vēl daudzveidīgāki un daudzšķautnaināki ir gadījumi, kad cilvēks itkā nedzīvo viens, bet viņam nav neviena ar ko padalīties savā dvēselē. Jo var būt gan ģimene, gan radi, paziņas, labi draugi un tomēr justies vientuļš. Tādēļ nereti var skumt un bēdāties māte savās vecumdienās un vārgs palicis tēvs, kuri ir laiduši pasaulē un izaudzinājuši vairākus bērnus, bet pieaugot, pametuši vecāku ligzdiņu un aizlidojuši uz visām pusēm, vien retu reizi atceras par saviem dēla vai meitas pienākumiem. Ak, cik gan daudz ir tādu vecu cilvēku, kuri pilnīgā vientulībā izdzīvo savas vecumdienas uz šīs zemes, retu reizi redzot tos, kuros kādreiz bija ielikuši visus savus spēkus! Cik asaru ir jālej tagad tukšajās, bet reiz bērnu smieklu un trokšņa piepildītajās istabās!
Smagi ir arī tad, kad tevi neviens nesaprot, un tu, tuvu cilvēku vidū, paliec viens. Bet īpaši asas dvēseles sāpes nes atsvešinātība un vēsums vīra un sievas attiecībās, kuri, būtībā, ir viena miesa. Jo nereti mēdz būt tā, ka divi cilvēki gadiem un gadu desmitiem ilgi dzīvo kopā, bet ir viens otram sveši. Šajā gadījumā sapratnes trūkums, vienaldzība, cietsirdība un raupjums nomoka un nāvīgi ievaino dvēseles. Tieši šī iemesla dēļ daudzas sievas naktī nevar aizvērt acis, norijot aizvainojuma asaras, bet drūmie vīri, atgriežoties no darba, nevēlas iet mājās, lai varētu izvairīties no jaunām nepatikšanām un konfliktiem. Tādās ģimenēs nav garīgas tuvības, un tas vēl vairāk šķir sirdis. Dzīve atkal un atkal pierāda, ka ne kopējais jumts virs galvas, ne viens galds, ne kopīgi bērni, pat ne laulāto gulta nevar savienot vīru un sievu, ja jautājumos, kas attiecas uz dvēseli, viņiem nav savstarpējas sapratnes. Sāpes un rūgtums sasniedz savu kulmināciju, kad kāds no laulātajiem, aizmirstot laulībās doto uzticības solījumu, nežēlīgi samin visu, kas reiz ir bijis vērtīgs un dārgs, uz visiem laikiem saraujot laulības saites.
Savā ģimenē vientuļi var justies vienīgais bērns, par kura problēmām, ar sevi aizņemtajiem vecākiem, nav nekādas daļas. Arī invalīdi, kuri gan dzīvo ar saviem radiniekiem, bet slimības dēļ ir atšķirti no pasaules, bieži saka, ka grūtākā daļa viņu dzīvēs ir vientulība. Arī tāds cilvēks, kurš sava rakstura dēļ vienkārši nav spējīgs ar citiem sadzīvot, jūtas nevajadzīgs un nevērtīgs. Vientuļš mēdz būt arī tas, pret kuru apkārtējie cilvēki un visa sabiedrība attiecas ar nicinājumu, bet tādus stāstus cilvēces vēsture zina ne mazums.
Uz zemes ir milzīgs daudzums cilvēku, kuri savu dzīvi dienu no dienas pavada vientulībā. Pie kam, runa nav par tiem, kuri kādu īpašu apstākļu dēļ ir atšķirti no apkārtējās pasaules un civilizācijas (kā, piemēram, cietumā ieslodzītie), bet par tiem, kuri ir vientuļi cilvēku pilnās ielās, pūļa vidū lielpilsētā ar tūkstošiem cilvēku un burzmā mūsu kristīgās baznīcās. Jā, jā! Nebrīnieties par to! Pat Dieva bērnu vidū, kuri, liekās, ir viena garīgā ģimene, kristietis var justies nevienam nevajadzīgs!
Arī ciešanas var padarīt cilvēku vientuļu. Kad citi cenšas viņu mierināt, tādam cilvēkam viņu balsis liekas bezgala tālas. Ļaudīm mēdz būt patiesa vēlēšanās šādam cietējam kaut kādā veidā palīdzēt, bet kad viņi ar to runā, viņš itkā atrodas caurspīdīgā izolētā kamerā. Itkā redz visu apkārt notiekošo, bet nedzird to balsis, kas pie viņa vēršas. „Kā jūs varat zināt, kas ir manā dvēselē”, – viņš domā, mierinājuma un uzmundrinājuma vārdus laižot gar ausīm. Viņu pastāvīgi vajā domā: „Kādēļ tas notika tieši ar mani?! Es esmu vienīgais, kuru ir piemeklējusi tāda nelaime!”.
Tāda cilvēka problēma ir tajā, ka ciešanu vientulībā viņš pastāvīgi ir aizņemts pats ar sevi. Tad sirdī viegli iekļūst rūgta sajūta, ka viņu neviens nesaprot. Esot ciešanu skolā ir viegli nocietināties savā dvēselē, jo, ar saviem jautājumiem, kas nepārtraukti atkārtojas: „Par ko gan man ir pieļautas šīs ciešanas?” un „Kādēļ tām nolemts esmu tieši es?” mēs atkal un atkal uzplēšam savu sāpīgo brūci.
Īpaši asi vientulību izjūt tad, kad cilvēka dzīvē notiek kaut kas, kas viņa dvēselē iecērt dziļas brūces un piepilda tās ar sarūgtinājumu. Šādā situācijā viņš var kļūt cietsirdīgs un ļauns. Neapmierinātība ar savu vientuļnieka stāvokli ieved viņu nomāktā garastāvoklī, nepamatotā pazeminātā pašvērtējumā, sajūtā, ka esi nepilnvērtīgs un nevienam nevajadzīgs. Papildus visam, šie cilvēki vēl izjūt pastāvīgu spiedienu no visām pusēm. Vecāki un tuvi radi, pārdzīvojot par viņu nākotni, laiku pa laikam atgādina, ka viņiem noteikti ir jāmaina savs ģimenes stāvoklis. Draugi, cenšoties pakalpot, mēģina ar kādu „savest kopā”. Darba kolēģi mīlīgi pajoko, norādot uz viņu maksātnespēju, bet valsts vientuļajiem paaugstina nodokļus.
Kaut iemesli, kas izraisa izolāciju, var būt dažādi, bet sāpes un tā dēļ dziļi pārdzīvotie zaudējumi un nepilnvērtība gandrīz visiem ir vienāda. Tiem, kuri paši nekad nav piedzīvojuši to kas ir vientulība, ir grūti saprast cilvēku bēdu un izmisuma dziļumu. Pat pie vislielākās vēlēšanās, viņiem var palīdzēt tikai daļēji. Taču, lai cik grūti būtu to pārdzīvot, nedrīkst aizmirst par to, ka, ja mēs ticam Kristum Jēzum kā mūsu Kungam un Glābējam, tad mēs neesam vientuļi, jo Viņš vienmēr un visur ir ar mums. Viņš ir Tas, Kurš reiz apsolīja: „…Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt. 28:20) un „…Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu” (Ebr. 13:5). Jo Kristus, – kas ir Imanuēls, nozīmē neko citu, kā „Dievs ir ar mums”, un tas nav tikai apsolījums, bet realitāte. Protams, nav šaubu, ka mums visiem ir vajadzīga kontaktēšanās ar dzīviem cilvēkiem, taču, ja tomēr, kaut kādu iemeslu dēļ esam palikuši vieni, īpaši neatlaidīgi jāmeklē garīgo tuvību ar To Kungu, Kurš vienmēr var būt mums līdzās.
Ir jāteic, ka gandrīz visi vientuļie cilvēki par vainīgiem savā izolācijā uzskata citus (tuviniekus, paziņas, draugus, darba kolēģus vai ticības brāļus un māsas), apvainojot viņus nesapratnē, neuzmanībā, raupjumā, žēlsirdības un kristīgas mīlestības trūkumā, bet patiesībā tas ne vienmēr tā ir. Dzīve rāda, ka daudzi kļūst vientuļi tikai tādēļ, ka ar savu uzvedību un attieksmi pret tuvākiem drīzāk būvē sienas, kas šķir, nevis tiltus, kas savieno. Un kaut arī daudziem, kuri cieš no vientulības, negribās tam piekrist, diemžēl, tas patiešām tā ir. Jo nereti mēdz būt tā, ka pašiem to nemanot, apzināti vai neapzināti, ar saviem vārdiem, rīcību, darbiem un attieksmi pret saviem radiniekiem, kaimiņiem, kolēģiem un draugiem, mēs sekmējam savas izolācijas rašanos.
Viena no šādām šķērssienām, kas ved uz vientulību, ir mūsu iedzimtais egoisms, jo praktiski katrs cilvēks, tādā vai citādā pakāpē, ir sevis mīlētājs. Bet, ja viņš domā visvairāk par sevi pašu, tad, saprotams, arī aizņemts ir galvenokārt tikai ar sevi. Apkārtējo bēdas, rūpes, uztraukumi un vajadzības viņu neinteresē. Viņš gaida sapratni, līdzjūtību un līdzcietību tikai pret sevi. Cilvēks, kuru nomoka egoisms, pat nepamana, ka citus ar to atbaida, un tādā veidā paliek viens. Saprātīgi spriežot, kurš gan vēlēsies draudzēties un būt tuvās attiecībās ar cilvēku, kurš no visa tiecas iegūt labumu un, ja rodas izdevība, izmanto draugus saviem savtīgiem mērķiem? Egoisms, uzskatot sevi par uzmanības cienīgu, pieprasa, lai tam kalpo, tā radot ļaudīs riebumu. Mīlestība, apveltīta ar valdzinošu pievilkšanas spēku, kalpo citiem, saistot pie sevis, un tādēļ no vientulības necieš.
Nākamais vientulības iemesls ir lepnība un ar to saistītā augstprātība un tuvāko noniecināšana. Izpaužot šīs pretīgās īpašības, arī tā mēs atgrūžam no sevis apkārtējos cilvēkus, kuri aizvien biežāk sāk no mums vairīties, aizejot no mūsu dzīves un iespēju robežās cenšas pārtraukt ar mums visas attiecības. Lepnuļi un augstprāši, kuri uz citiem skatās no augšas, agri vai vēlu zaudē savus labākos draugus un paliek vieni paši.
Vēl viens vientulības iemesls ir noslēgtība un nesabiedriskums. Dieva Vārds saka: „Citam daudz draugu uz nelaimi; tomēr ir draugi, kas ir labāki nekā brālis” (Sal.pam. 18:24). Atvērti un komunikabli cilvēki reti cieš no vientulības, jo apkārtējie tiecas būt ar viņiem. Noslēgtus un savrupus apiet ar līkumu, jo bieži nezina, kas viņiem ir prātā un kā viņu klātbūtnē izturēties.
Katra dvēsele, tādā vai citā mērā, jūt kāda ir attieksme pret viņu. Tādēļ, ja attiecībā uz citiem mēs parādam nevērību vai atsvešinātību, nevajag cerēt uz atvērtu un sirsnīgu atbildes reakciju. Kāda paruna precīzi to ataino: „Kā sauksi, tā atsauksies”. Vācu tautai ir arī viens joks, kuru var tulkot apmēram šādi: „Neviena cūka man nepiezvana, neviens sivēns par mani neinteresējas”. Lai cik jokpilnā veidā tas tiktu teikts, tajā ir labi pamanāma dažu patiesais izolācijas iemesls.
Nereti vientuļš paliek arī tas, kurš nespēj piedot. Dažbrīd dzīvē satiec cilvēkus, kuri no tuviniekiem ir aizbarikādējušies aiz neieņemamas cietokšņa sienas, kas veidota no daudziem aizvainojumiem, aizdomām, sašutuma, vilšanās un sarūgtinājuma. Ar savu izolāciju viņi cenšas parādīt savu nepatiku un nespēju pieņemt to, kā ar viņiem rīkojas. Pārliecinātiem, ka tādā veidā viņi kādam kaut ko pierādīs, šiem nelaimīgajiem pat nerodas aizdomas, ka ar to soda vien paši sevi, nolemjot nevērtīgai un tukšai dzīvei, bez prieka.
Prakse rāda, ka paši laimīgākie cilvēki ir tie, kuri pulcina ap sevi tuviniekus un draugus, nevienu neapskauž, vienmēr ir ar kaut ko aizņemti, bet pats svarīgākais – citiem piedod bez grūtībām. Spēja piedot – tā ir rakstura īpašība, kas kopā ar mīlestību ir visu cilvēku tikumu karaliene, un iespējams, pati retākā no tām. Diemžēl, arī kristieši ir spējīgi dzelžainā tvērienā turēties pie sava aizvainojuma, dusmām un niknuma, uzskatot, ka viņu apvainotājiem par visu ir jāatbild. Daži šo ļaunumu iznēsā savā sirdī visu dzīvi, un pat pirms nāves, atrodoties kapa malā, nevēlas dzirdēt par to, ka otram piedot – ir viņu pašu labā.
Ja Tas Kungs mums piedotu tā kā to darām mēs, tad mums pestīšanas nekad neredzēt. Tādēļ, kad tev liekās, ka piedot nav iespējams, atceries par to, cik ir piedots tev. Tikai tādā veidā praktiskajā dzīvē ir iespējams piepildīt to, par ko ir teikts Svētajos Rakstos: „Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs” (Kol. 3:12-13). Tā rīkojoties, mēs nekad nenonāksim izolācijā.
Kaut gan no visām situācijām, kurās izjūti vientulību, nav iespējams izvairīties, tomēr ir kādi noteikumi, kas palīdz pārvarēt šo rūgto sajūtu.
Pirmkārt, – pacenties nekurnēt, jo tā vai citādi ar to nekas nebūs līdzēts, bet tikai vēl vairāk saasināsi situāciju, izsaucot uz sevi Dieva dusmību.
Otrkārt, – lūdziet To Kungu, lai Viņš jums palīdz katru dienu paļauties uz Viņu, būt apmierinātiem un pateicīgiem par to, kas ar jums notiek, saņemot visu kā no Viņa rokas. Neaizmirstiet, ka, vientuļam esot, arī ir savas priekšrocības. Piemēram – viņš var brīvi un neatkarīgi ne no viena lietot savu laiku. Neprecētiem cilvēkiem nemēdz būt ar ģimeni un bērnu audzināšanu saistīti stresi un nepatīkami brīži. Viņam ir iespēja pilnībā sevi veltīt kalpošanai Tam Kungam, kā to kādreiz darīja apustulis Pāvils, kļūdams par spožu zvaigzni pie garīgā debesjuma. Nolēmis sevi nesasaistīt ar laulības saitēm, viņš uzskatīja par labāku savu dzīvi atdot Tam Kungam, Kuru mīlēja vairāk par visu pasaulē. Būdams ar Viņu tuvās attiecībās un kalpojot ļaudīm, šis cilvēks nekad necieta no vientulības. Atceroties to, vientuļajiem lūgšanās ir jāmeklē tuvība ar Dievu, Viņa priekšā ir jāizlej savas dvēseles sāpes un savas skumjas. Jo Tas Kungs vienmēr ir kopā ar mums, bet tas nozīmē, ka ik brīdi varam sevi iepriecināt ar Viņa klātbūtni.
Centieties darīt cilvēkiem labu, un viņi, izjuzdami pateicību, meklēs kontaktu ar jums. Tas, ka būsiet vajadzīgi un noderīgi citiem, atsvabinās jūs no paša bezvērtības sajūtas. Esiet gatavi doties palīgā savam tuvākam, kad viņam tas ir nepieciešams, tad arī jums grūtā brīdī kāds palīdzēs. Mīliet cilvēkus, nevairieties no tiem, tad arī jūs pašus mīlēs.
Nepalieciet ilgi bez saskarsmes ar Dieva tautu, jo tā daudz dod garīgajai izaugsmei. Negaidiet, ka jums pievērsīs uzmanību un piedāvās kopā darīt to vai ko citu. Paši izrādiet iniciatīvu un painteresējieties, kur jūs varētu būt noderīgs. Jo Dieva Vārds ne jau vienkārši tāpat dod padomu: „Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem” (Ebr. 10:24).
Cik iespējams, apmeklējiet tādus pašus kā jūs. Tas palīdzēs gan jums, gan viņiem nejusties atstātiem un aizmirstiem. Aizejiet pie tā, kuram sāp un ir skumji, un, kas zina, var gadīties, ka jūs un tas cilvēks – abi tiksiet vaļā no vientulības. Atrodiet kādu, ar kuru jums varētu būt vērtīga garīga komunikācija. Centieties saglabāt labas attiecības ar radiniekiem, tuviniekiem, paziņām, kaimiņiem un darba kolēģiem.
Lūdziet par to, lai Tas Kungs dod jums labus un uzticamus draugus. Atrodiet laiku, lai ar viņiem personīgi tiktos. Esiet atvērti un komunikabli. Dalieties ar draugiem savās domās un jūtās. Izrādiet interesi viņu vajadzībās. Atsakieties no tiekšanās uz to, lai viss būtu pēc jūsu prāta. Iemācieties cilvēkiem sagādāt prieku ar nelieliem uzmanības pierādījumiem: apsveikuma kartiņām, telefona zvanu, ziedu pušķi, jūsu cepto kūkas gabaliņu un tam līdzīgām lietām. Kas zina, varbūt arī viņus tas rosinās izpaust savu atzinību un meklēt turpmāku kontaktu ar jums. Ja jūs kādā veidā esat sev apkārt uzcēluši šķērsli, kas traucē mīlestības plūsmai plūst pie jums un caur jums, tad nepieciešams pēc iespējas ātrāk ļaut Tam Kungam to sagraut.
Vēršoties pie tiem, kuri nekad nav piedzīvojuši vientulību, būdami visu dzīvi apņemti ar mīļotiem, tuviniekiem un draugiem, gribās jūsu uzmanību saasināt uz šo cilvēku kategoriju, kuri, velk savu nožēlojamo „pelēkās peles” eksistenci, un var tikai sapņot par tādu dzīvi. Lūdzu, izrādiet viņiem sapratni, žēlsirdību un līdzjūtību! Uzdāviniet daļiņu no savas sirds siltuma! Piedāvājiet savu palīdzīgo roku, negaidot ka viņi to lūgs. Padalieties priekā esot sadraudzībā! Piesaistiet viņus sev un tam darbam, ko jūs dariet Tam Kungam! Tā rīkojoties, jūs varbūt, paši to nemaz nenojaušot, panesīsiet kopā ar viņiem viņu nastu un nožāvēsiet asaras, kuras viņi lej savā nogurdinošā vientulībā.
Mūsu cietsirdīgajā laikmetā, kas piepildīts ar egoismu un sevis mīlestību, dvēseles alkst pēc uzmanības un mīlestības, līdzīgi kā zieds, kas ar visām savām ziedlapiņām tiecas uz sauli. Visā būdami veiksmīgi, mēs varam nostaigāt pa dzīvi, turoties pie likumiem, nolikumiem un Bībeles noteikumiem. Varam būt pazemīgi, godīgi, taisnīgi, dāsni un enerģiski. Bet, ja mums nebūs mīlestības pret tiem, kuri ir nelaimīgi un vientuļi, visi šie tikumi nevarēs to kompensēt.
Baznīcai, kura ir Jēzus Kristus sekotāju kopa, bez visiem citiem uzdevumiem ir arī šāds nozīmīgs – būt patiesai garīgai ģimenei, kurā neviens nejūtas vientuļš. Mūsdienu pasaulē, kurai ir tik raksturīga cilvēcisko saišu un attiecību saraušana, tieši tāda aicinājuma izpratne baznīcu ved pie tās galvenā mērķa, – tā apzinātākas un saprātīgākas īstenošanas dzīvē. Katrai patiesi kristīgai baznīcai ir jābūt kā dzimtai mājai, uz kuru traucas dvēsele, lai tur varētu atpūsties, vai kā klusai ostai, uz kuru no visām pusēm steidzas kuģi, kurus bangojošajā jūrā ir piemeklējusi vētra. Jo Dieva bērnu draudze tādēļ jau saucas draudze, ka ļaudis tajā dzīvo draudzīgi, daloties viens ar otru savās bēdās un problēmās. Vai tad tas tā nebija arī pirmapustuliskajā draudzē, par kuru Dieva Vārds stāsta: “Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Ap.d. 2:44-47).
Cik vienkārši, un, ak vai, cik nesasniedzami tas ir priekš mums šajos pēdējos laikos, kaut liekās, ka arī tagad uz tā paša Evaņģēlija ir balstīta evaņģēlisko baznīcu teoloģija! Teorētiski – viss it kā tā būtu, bet praksē izskatās pavisam citādāk. Par vienlīdzību un objektivitāti attiecībā uz dažādiem draudzes locekļiem un, vēl jo vairāk, par mīlestību, kas reiz bija kristiešu vidū pirmapustuliskajā baznīcā, ne vienmēr var runāt. Nereti viss ir pilnīgi pretēji tam, par ko lasām Apustuļu darbos, un tas, neapšaubāmi, nedara mums godu.
Visiem vientuļajiem cilvēkiem, lai kādos apstākļos tie atrastos, galvenais, ko viņi meklē baznīcā, – ir atbalsts, ko var atrast tuvās, patiesi draudzīgās attiecībās ar tām raksturīgo atklātību, uzticēšanos un sajūtu, ka esi aizsargāts. Ja draudzes locekļi pret vientuļiem (liela daļa no kuriem ir neprecētas māsas) izturas ar mīlestību un sapratni, tad tas viņu dzīves piepilda ar prieku un jēgu, ievērojami atvieglo to sāpi, kas nomāc dvēseli un mierina miesas ciešanās. Ja baznīca šo palīdzības sniegšanas funkciju tiem, kuriem tā ir visvairāk vajadzīga, nepilda, tad tā kā draudze zaudē savu aicinājumu un kļūst par parastu reliģisku organizāciju.
Pravieša Jesajas grāmatā ir brīnišķīga Dieva pamācība un uzruna Savai izredzētajai tautai, kas nezaudē savu aktualitāti arī mūsu dienās: „Svešinieks, kas turas pie Tā Kunga, lai nesaka: Tas Kungs droši vien mani izslēgs no Savas tautas vidus! Bezdzimuma cilvēks lai nesaka: es esmu tikai nokaltis koks! Jo tā saka Tas Kungs bezdzimuma ļaudīm: „Kas ievēro Manu sabatu, izvēlas to, pie kā Man labpatika, dara pēc Mana prāta un tur Manu derību, tiem Es došu vietu Savā namā un Savos mūros un došu tiem vārdu, kas labāks kā dēli un meitas, – mūžīgu vārdu, kas netaps izdzēsts!” (Jes. 56:3-5). Ja jau Dievs tā rūpējās par svešiniekiem un einuhiem, tad cik gan Viņam ir dārgāki tie, kuri ticībā ir kļuvuši par Viņa dēliem un meitām. Svētie Raksti, kā piemēru izlietojot cilvēka ķermeni, tēlaini mums atgādina, ka ir jārūpējas par vājajiem un nespēcīgajiem mūsu kristīgās baznīcas locekļiem, pie kuriem neapšaubāmi, pieder arī vientuļie (1.Kor. 12:18-26).
Īsumā aplūkojuši dažādus vientulības paveidus, gribētos detalizētāk apstāties pie tā specifiskā veida, kādu piedzīvo tie, kurus Tas Kungs ir aicinājis tādai vai citādai kalpošanai Savā vīna kalnā.
Garīgā vientulība pašos pamatos atšķiras no visiem iepriekš minētiem veidiem un tai ir pilnīgi cita daba, jo to pieļauj Pats Dievs un tam ir īpašs mērķis, kas nāk par labu tiem, kas to piedzīvo. To pazina gandrīz visi lielie Dieva vīri, kuru vārdi ir palikuši Bībeles lappusēs, sākot ar Mozu un beidzot ar apustuli Pāvilu. Jā, arī Pats Kristus, ne reizi vien ar to sastapās, kaut pastāvīgi atradās cilvēku pūļa ieskauts. Iesākumā dzīve paša ģimenē, kur miesīgie brāļi Viņu nepieņēma; tad velna kārdināts četrdesmit dienu gavēnī un tuksnesī; tad cīnoties lūgšanā Ģetzemanes dārzā, gatavojoties dzert rūgto ciešanu biķeri. Vēlāk – savu mācekļu atstāts, pilnīgi viens, Jēzus stāv tiesā Pilāta priekšā, un, visbeidzot, pat paša Debesu Tēva atstāts pirmsnāves agonijā pie Golgātas krusta, Viņš sauc: „…Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mt. 27:46).
Ko nozīmē – sajusties vientuļam pūļa vidū, kas no tevis kaut ko gaida, to zina tikai tas, kas to pats ir piedzīvojis. Mozus pastāvīgi bija vientuļš, neskatoties uz to, ka dzīvoja savas tautas vidū. Šim Dieva izredzētajam bija pa spēkam kaut ko tādu izturēt tikai tādēļ, ka Tas Kungs vienmēr atradās viņam līdzās, saglabājot draudzību, kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu” (2.Moz. 33:11). Arī daudzu Vecās Derības praviešu dzīves pavadīja garīga vientulība, kaut cilvēku bari tiem sekoja, un aiz ziņkārības gribēja dzirdēt to, par ko ir runājis Dievs.
Apustulis Pāvils, aprakstot savu kalpošanu ar vārdiem: „Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm. Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu?”, tomēr ar sāpēm bija spiests atkal un atkal atcerēties „Tu zini to, ka ir novērsušies no manis visi, kas dzīvo Āzijā… Man pirmo reizi aizstāvoties neviens nebija klāt, bet visi bija mani atstājuši…” (2.Kor. 11:28-29; 2.Tim. 1:15, 4:16).
Vientulība, ko nākas paciest dažam patiesam Dieva bērnam, izredzētam kādai kalpošanai, var būt kā rezultāts sevišķai staigāšanai Tā Kunga priekšā, liedzot saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Viņa, Dieva radītā, būtība rūgti raud tieksmē pēc garīgas tuvības ar sev radniecīgām dvēselēm, taču tikai nedaudzi ir spējīgi just līdzi viņa pārdzīvojumam, un tādēļ viņam nereti ir jāiet vienam.
Cilvēks, kurš ir iegājis Dieva klātbūtnē, savos iekšējos meklējumos atradīs vien nedaudzus, kas spēs saprast. Protams, viņš saskaras ar reliģioziem cilvēkiem, kas piedalās noteiktā baznīcas darbībā, taču, atrast tos, ar kuriem viņš varētu patiesi garīgi kontaktēties, nav vienkārši. Savā apkārtnē viņš atrod vien nedaudzus, ar kuriem var parunāt par to, kas ir viņa interešu galvenā sfēra, tādēļ viņš bieži ir domīgs un kluss, izvairoties no skaļām sarunām, kā rezultātā iegūst garlaicīga, neinteresanta un pārmērīgi nopietna cilvēka reputāciju. Pamazām no viņa sāk vairīties, un plaisa starp viņu un sabiedrību palielinās. Šī iemesla dēļ viņš aizvien biežāk paliek savas dvēseles dārzā vienatnē ar Dievu, personīgajā kontaktā ar Viņu baudot augstāko apmierinājumu.
Tādam kristietim ir citādāks gars kā vairumam cilvēku, kuri piepilda Tā Kunga nama pagalmus. Viņam ir spēja redzēt un pārdzīvot to, par ko citi tikai dzird. Nereti viņš vienkārši klusēdams aiziet viņiem garām, kā Caharija izejot no Tempļa, kad pēc sastapšanās ar Dieva Eņģeli pazaudēja spēju runāt. Cilvēki, kuri viņu redzēja, nesaprata, kas ir noticis, un varēja vien pieņemt, ka viņš ir redzējis parādīšanu. (Lk. 1:21-22). Nespēja atrast cilvēku vidū ko tādu, kas apmierinātu viņa dvēseles vajadzības, vedina cilvēku meklēt to vientulībā ar Dievu. Tā vientulības klusumā viņš pamazām pieņemas gudrībā un dziļās garīgās zināšanās, ko nekad nevarētu iegūt skaļā pūlī.
Neviens putns nav tik vientuļš kā ērglis. Atšķirībā no zvirbuļiem, kuri lido baros, viņš pilnīgā vienatnē planē augstu, augstu debesīs. Reti kuram no spārnainajiem ir tik asa redze kā viņam. Tas Kungs meklē cilvēkus, līdzīgus ērgļiem. Neviens nevar noskaidrot, ko Dievs mums ir sagatavojis, ja neiemācās atrasties ar Viņu vienatnē. Tam Kungam veltītā dzīvē, kurai kaut kādā mērā ir liegta komunikācija ar citiem, cilvēkam tiek dota iespēja iepazīt augstāko saskarsmi ar Dievu. Vientulībā ir kaut kas noslēpumains un majestātisks. Kaut kādā neaptveramā veidā tā veicina garīgo spēku pieplūdumu, nostiprināšanos ticībā un garīgā brieduma iestāšanos.
Mūsu laikā, kuram tik raksturīga steiga un kņada, nošķiršanās divvientulībai ar Dievu ir vienkārši nepieciešama. Lai sajustu Viņa klātbūtni, no jauna vajag atgūt pazaudēto spēju pārdomāt un palikt īpašā „apslēptā vietā”, kur klusumā dvēsele var netraucēti lūgt un runāt ar Dievu. Kāds ir teicis: „Lai debesis varētu atspoguļoties ezera ūdenī, tā ūdens virsmai ir jābūt mierīgai”. Un tas patiešām tā ir. Dieva vara nekad netop redzama troksnī un brēkšanā. Tā – sastopama mierā.
Ir jāteic, ka starp tiem, kuri cieš miesīgu vientulību un tiem, kuriem ir dots piedzīvot garīgo vientulību, ir milzīga atšķirība. Pirmkārt – garīgi vientuļš cilvēks nav augstprātīgs un supersvēts askēts, par kuru cilvēki mīl runāt ar neslēptu izsmieklu, uzskatot ka, norobežojies no citu vajadzībām un problēmām, viņš dzīvo tikai Debesu Valstības gaidās. Tieši pretēji, viņš drīzāk jūtas kā pēdējais cilvēku vidū, un, neapšaubāmi, savā vientulībā vaino tikai pats sevi. Viņš vēlētos savas jūtas un pārdzīvojumus dalīt ar citiem, vai, pareizāk sakot, ar kādu sev radniecīgu dvēseli, kura viņu saprastu, bet garīgā atmosfēra, kas ir viņam visapkārt, to neveicina, tādēļ viņš klusē un savas skumjas atklāj tikai Dievam. Otrkārt – viņš nebūt nav aizvērts un noslēdzies cilvēku ciešanām. Tieši pretēji. Vientulība padara viņu jūtīgu, spējīgu just līdzi grēka izkropļotām un salauztām dvēselēm.
Daudzi ievērojami mērķi tika sasniegti viņam pilnīgi iegrimstot vientulībā un, tajā atrodoties, mācoties būt nelokāmam un spējīgam pilnībā paļauties tikai uz Dieva palīdzību. Tā ir īpaša pašu izcilāko cilvēku pieredze. Parasti viņi attālinās no tuviniekiem un draugiem, līdzīgi kā Mozus, kurš četrdesmit gadus dzīvoja Midiāna zemē, vai kā Jēzus, Kurš daudzas dienas un naktis pavadīja tuksnesī, vai kā Pāvils, kādu laiku esot Arābijā, un tur, runājot tikai un vienīgi ar Dievu, iziet īpašu garīgo skolu.
Esot tādā tuvībā ar To Kungu un ciešā personiskā saskarsmē ar Viņu, kas pārspēj visas citas draudzīgās saiknes, šie Dieva izredzētie tiek piepildīti ar spēku, kas nepieciešams, lai īstenotu savu aicinājumu. Esot vienatnē ar Radītāju viņi saņem vīziju par savu nākotni, kas ikdienības steigā neizbalo, bet līdzīgi bākas signālugunij virza viņus cauri vētrām un tumsai, līdz tiks piepildīts viņu dzīves galvenais mērķis.
Kāds svētīts, jauns misionārs rakstīja savai māsai: „Tavā dzīvē iestāsies tādu pārbaudījumu laiks, kad tu paliksi pilnīgi viena”. Vientulības agoniju, kas pausta šajā apgalvojumā, nāksies iepazīt katram, kurš vēlās piepildīt Dieva gribu.
Lai kļūtu par trauku godam, kas derīgs katram labam darbam, kristietim jābūt, no Augšienes paredzētā pārbaudījuma laikā, sagatavotam un rūpīgi pārbaudītam. Viņa uzticamībai Svētajiem Rakstiem ir jābūt nelokāmai un bez ierunām. Neviens algādzis vai iztapoņa, nevar izdarīt to īpaši grūto uzdevumu, kam Debesu Tēvs viņu ir aicinājis. Lai pierādītu savu uzticamību, tādam Tā Kunga sūtnim nākas iziet caur daudziem zaudējumiem un grūtiem pārbaudījumiem, ne reizi vien vienam nostājoties pret vairākuma viedokli, pārciest nežēlību un pretestību, cilvēku izsmieklu un pazemojumus, kad viņš aizstāv Dieva atklāto patiesību un savu pārliecību.
Dažādi apstākļi patiesu un izredzētu Dieva kalpotāju var nolikt, kā liekās, absolūti bezcerīgā situācijā. Pēkšņa nāve var aizraut cilvēku, uz kuru viņš balstījās. Nelaimes gadījums vai slimība vienā mirklī ir spējīga viņam pašam liegt aktīvi darboties, lai tādā veidā tiktu iegūts nepieciešamais laiks garīgiem meklējumiem un Dieva noslēpumu iepazīšanai.
Pastāvīga pļāpāšana, liels daudzums vieglprātīgu cilvēku un maznozīmīgas tēmas neveicina dziļu domu rašanos. Vēloties, lai kāds rakstnieks vai sludinātājs izsaka vadošu patiesību, Tas Kungs pieļauj apstākļus, kas brīžiem liekās traģiski, lai dotu šim cilvēkam nepieciešamo mieru, kura laikā tas spēs iegūt patiesas dievišķas atklāsmes.
Kristīgā rakstniece Elizabete Brauninga guva mugurkaula traumu un bija spiesta garas stundas un dienas pavadīt savā istabā, esot pilnīgi vienai. Tieši tad viņai radās laiks dziļām pārdomām. Aprakstos tās savos darbos, viņa daudziem kļuva par īstu svētību.
Apkārtējo nesapratne var nošķirt kristīgus darboņus no sajūsminātās auditorijas un samazināt plānoto tikšanos skaitu. Bieži tieši izolēta dvēsele atrod pietiekami laiku, lai īpaši attīstītu tuvas attiecības ar To Kungu un sasniegtu Viņa labvēlību. Īstam kalpotājam un katram patiesam kristietim vienreiz ir jātiek atrautam no visas draudzīgas komunikācijas vai cilvēka – starpnieka, lai uzzinātu kā pilnībā paļauties uz vienīgo palīgu – Dieva Dēlu Kristu Jēzu.
Džona Veslija līdzstrādnieks, bīskaps un misionārs Ešberi, XVIII gadsimta otrajā pusē jaunajos Amerikas štatos pārdzīvojot kritiskas minūtes, kad tika noraidīts un atstāts, klīstot pa mežiem un purviem ar satriektu sirdi, rakstīja savā dienasgrāmatā: „Izskatās, ka es pašlaik esmu pilnīgi nederīgs. Es jūtos kā stūrī iedzīts. Mans ķermenis ir izmocīts. Visi mani angļu brāļi ir aizbraukuši, tā ka nav pat neviena ar ko apspriesties. Viss apkārt esošais rada tikai grūtsirdību un vilšanos”.
Pulkvedis Bringls, patiess un nopietns kristietis, piedzīvojis vientulību un dziļu izmisumu, stāsta: „Manas armijas karjeras vidū atrodoties tālā zemē, es biju agonijā, mokošas un bīstamas slimības sagrauts. Daudzas nogurdinošas nedēļas es pavadīju gulēdams pie nāves vārtiem svešu cilvēku vidū, un visbeidzot atgriezos mājās, būdams pilnīgi bez cerības – nevis cilvēks, bet ēna. Pēc vairākiem gadiem, atrodoties hospitālī, izmocīts, ciezdams no ķirurģiskām šuvēm, kas apdraudēja manu dzīvību, es saņēmu ziņu, ka mana dārgā un karsti mīļotā sieva mirst. Cik viegli ir sludināt par žēlastību, kas ir tik neaptverama kā jūra, kad esi stiprs un fiziski vesels! Priekš manis Dieva žēlastība ir pietiekama, bet man nācās iziet caur daudziem pārbaudījumiem un dzīvot saskaņā ar šo pārliecību briesmu, vājuma, nabadzības, vientulības, smagu zaudējumu un nolaidības, no apkārtējo puses, brīžos. Es negribētu nostaigāt pa dzīves taku bez spēcīgiem satricinājumiem tajā pat laikā, kad daudzi mani tuvie pārdzīvo likstas. Arī mans Skolotājs bija sāpju vīrs, iepazinis slimības, izmocīts un brūcēm klāts. Ja man ir nepieciešams saprast Viņu un citus cilvēkus, tad ir arī jāpārdzīvo tādi vai līdzīgi pārbaudījumi savā dzīvē. Ja gribu, lai man ir īstas zināšanas par Viņa spēku un vēlēšanās sniegt atbalstu, tad arī pašam ir jāpiedzīvo situācijas, kad esmu spiests lūgt Tam Kungam palīdzību.
Spēcīga liecība, kas atradīs visdažādākos ceļus uz cilvēku sirdīm, pieprasa savā pieredzē iegūtas zināšanas par Viņa žēlastības daudzveidīgajām izpausmēm. Mūsu liecības vērtība ir atkarīga no iegūto garīgo zināšanu līmeņa un ticamības. Vai tu esi nabags? Es iepazinu briesmīgu nabadzību, dzīvojot pilnībā bez naudas, tomēr, Visuaugstais mani apģērba un pabaroja. Viņš pateica, ka parūpēsies par mani un Savu solījumu izpildīja. Ciešot no sirdssāpēm es klīdu pa vientulības drūmajiem labirintiem, kuros atradu To Kungu, un vairs nebiju vientuļš. Vai tu esi tramīgs? Pilns baiļu? Es piedzīvoju mokošu baiļu naktis, kad Viņš man pietuvojās un teica: „Tas esmu Es, nebaidies”, pēc kā manas bailes uzreiz izzuda un sirds piepildījās ar mieru un rimtumu. Vai tevi moka baisa sāpju agonija? Es tiku tās sagrauts un nomocīts tik stipri, ka, likās, šīs ciešanas vairs nespēšu izturēt. Bet tad es atcerējos Viņa sāpes un agoniju, ko Viņš Golgātā cieta manis dēļ. Mans gars godbijīgi noliecās un sajūsmā tika pacelts tajā apziņā, ka man bija atļauts iepazīt kādu daļiņu no Viņa fiziskajām ciešanām. Un tad es sveicu mokas ar prieka un uzvaras saucieniem. Likās, ka sāpes ir pierimušas un es par tām aizmirsu esot miera, prieka pārpilnībā un saskarē ar Viņu”.
Nu ko, šajos vārdos ir daudz no tā, par ko ir vērts dziļāk aizdomāties. Dārgais, draugs! Nesludini par spēku, pirms tava sirds nezina, ko nozīmē būt vājam un nav ar to cīnījusies daudzās vientulības stundās. Nerunā par tikumu, kamēr tava dvēsele, pievarējusi šķēršļus, nav satikusies ar kārdinājumu un ieguvusi pār to pilnīgu uzvaru. Nelielies ar grēka neaptraipītu tērpu, pirms tu tajā nebūsi devies caur kārdinājumu ugunij un izgājis no tās neskarts.
Pravieši un Dieva kalpi negāja pa rozēm kaisītu ceļu, bet pa bīstamu, vientuļu, asins traipiem klātu taku, kura ieskauta no slēpnī sēdošiem nikniem ienaidniekiem un likumīgu, mantisku interešu tranšejām. Viņiem bija jāstājas pretī esošajām tradīcijām, ķēniņiem, priesteriem un pārējiem cilvēkiem, kuri nepieļauj nekādu kritiku. Gados jaunajam Jeremijam nācās izteikties ne tikai pret Dieva tautu, bet arī pret citām nacionalitātēm. Cik liela gan bija viņa vientulība kalpošanā, un cik bīstams bija šis ceļš! Ko tur teikt, grūts un nepateicīgs uzdevums!
Osvalda Čembersa darbi pārsteidz ar savu garīgo dziļumu, kļūstot par varenu un nenovērtējamu svētību daudziem kristiešiem visā pasaulē. Mums ir noderīgi izpētīt ciešanu disciplīnu, kas ir veidojusi un radījusi šī salīdzinoši jaunā autora domu pasauli. „Par katru iespēju apgaismot sirdis un prātus, – viņš teica, – man vajadzēja samaksāt pilnu cenu, kļūstot par objektu jaunai un vēl skarbākai disciplīnai, pretējā gadījumā tā varētu panīkt, kļūstot par parastu sapīkumu”.
Vientulība bija podnieks, kas veidoja šo trauku jau no tā jaunības dienām. Vislabāk šo sagatavošanas procesu apraksta fragmenti no Osvalda Čembersa dienasgrāmatas un vēstulēm: „Būt vientuļam ar To Kungu – salīdzinoši viegls uzdevums, kad mūs neieredz citi. Bet būt vientuļam ar Viņu, kad esi kopā ar mīlošiem brāļiem un māsām Kristū, kur komunikācija ar viņiem dod iedvesmu un pārliecību, – tas ir brīnumains Svētā Gara darbs, kas paredz mums būt vientuļiem ar Dievu.
Tikai Tas Kungs ir patiesais dzīves mērķis un jēga. Tik daudzi cilvēki meklē nevis to, kas Dievam patīk, bet kas pašam! Baidos, ka tik arī es nesāku darīt tāpat. Mūsu Kunga vientulība nāk pie manis arvien biežāk un biežāk. Cik maz ir tādu kristiešu, kuri ir ieinteresēti dot apmierinājumu Viņa sirdij. Es dzirdu kā Viņš lūdz: „Iedod Man padzerties”. Kungs! Neļauj atdzist manai kaislīgai vēlmei būt par biķeri Tavās rokās, no kura Tu varētu remdēt Savas slāpes! Man interesē tikai viena lieta, kas pārņem visu manu būtni, – lai Viņš varētu manī īstenot to, ko Viņš ir iecerējis. Arvien vairāk un vairāk es apzinos, ka manas dzīves jēga – ir tikai Viņš Pats. Ne evaņģelizācija, bet Viņš Pats un paklausība Viņam. Es saprotu, ka pats svarīgākais ir uzticība Tam Kungam un nekas cits. Cik svētīgs ir vientulīgais ceļš, kas ved pie Viņa! Ja aizgājušajās dienās esmu saviem tuviniekiem un radiniekiem sagādājis lielas ciešanas un sāpes, ja viņi manis dēļ tika ļaužu atstāti, tad reiz, atstājot visas pretrunas un šaubas, viņi uzzinās par to, ka es vairāk par visu mīlēju To Kungu. Tad viņi aizmirsīs bēdas, priecājoties, ka Dieva griba ir piepildījusies, lai ko man tas maksātu”.
Pēc tam Čembersa dzīvē sākās tumšs periods. Katrs cilvēks, kurš atrodas tumsā, uzzin to, ko nav iespējams uzzināt gaismā. Ešlijs Kings savās piezīmēs, atceroties Čembersa pārbaudījumu laiku, raksta:
„Es ļoti labi atceros, kā misters Čembers mums nedaudz atklāja no savas dzīves un garīgās pieredzes, stāstot, ka pēc veiksmīgas kalpošanas kā sludinātājam, kad daudzi pēc viņa svētrunām atgriezās pie Tā Kunga, viņu apņēma nepārredzama tumsa, kas turpinājās vairākus gadus. Šajā laikā vārdi no 139. psalma: „…tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma” viņam ļoti palīdzēja. Galu galā viņš izgāja no tumsas stiprināts ticībā, ar brīnišķīgu iekšējo balansu, kurš vairāk netika izjaukts no visa tā, kas iepriekš viņu ietekmēja, uzbudinot emocijas. Es domāju, ka tieši tas bija vissvarīgākais viņa dzīves raksturojums, kas daudziem cilvēkiem ar kuriem viņš satikās, nesa svētību”.
Nesapratne un garīga vientulība – ir ne tikai Dieva izredzēto un īpašai kalpošanai aicināto cilvēku daļa. To pārdzīvo katra patiesa dvēsele, kura meklē un neatrod vēlamo kontaktu un garīgo vienotību ar tiem, kuri tai ir tuvi un dārgi. Kaut, no vienas puses, tāda situācija izsauc skumjas un nožēlu, no otras – tā mūs rosina pastiprināti meklēt personīgu kontaktu ar To Kungu un tuvību ar Viņu.
Šo tēmu noslēdzot, gribētos vēl pieminēt tādas ciešanas un mokas, kurās neviens nevar palīdzēt. Tā ir nevis vienkārši vientulība, bet neticami smaga cīņa esot vientuļam. Līdzīgus pārdzīvojumus tēlaini var nosaukt par garīgo tuksnesi. Daudziem pazīstamajā kristīgajā grāmatā „Piligrima ceļojums” Džons Bunjans alegoriskā veidā pasniedz šo parādību kā nāves ēnas ieleju, ar ko domāja tās šausmīgās minūtes ticīgo dzīvē, kad viņu dvēselē valda vien tukšums un krēsla.
Cilvēks nonāk līdz spēku izsīkumam. Viņu nomoka šaubas par Dieva žēlastību un bailes no nenovēršamas bojā ejas. Liekās, ka zem kājām zūd pamats. Tāds iespaids, ka nav pie kā tverties un nav uz kā balstīties. Cilvēks jūtās bezspēcīgs un pilnīgi nespējīgs stāties pretim elles spiedienam. Bezpalīdzības, bezcerības sajūta un šausmīgs izmisums apņem dvēseli. Velnišķais spēks burtiski liek sajukt prātā, neatlaidīgi iedvešot, ka tava bojāeja ir neizbēgama, ka tev tik un tā nekas nesanāks un tu esi Dieva noraidīts. Tādos brīžos domā, ka zaudēsi veselo saprātu, jo neesi spējīgs neko citu pieņemt, izņemot šos apdullinošos sātana rēcienus. Šādos garīgos viesuļos ir ļoti grūti saņemt sevi rokās. Tev liekās, ka esi uz robežas, lai zaudētu kontroli pār savu rīcību un domām. Stāvoklis izskatās tik bezcerīgs, ka nāve liekās kā vienīgā izeja un vēlamā atbrīvošanās no neciešamajām dvēseles mokām.
Viens kristietis, pārdzīvojot ko līdzīgu, savu stāvokli aprakstīja tā: „Jau divus mēnešus man ir garīgi tik smagi, ka grūti atrast vārdus, lai to izteiktu. Tāds iespaids, ka pret mani ir sacēlusies visa elle. Dienā mani pārvar domas, ka manas garīgās vienaldzības dēļ Dievs mani ir atstūmis, bet naktīs, murgainos sapņos, redzu sevi uz elles kraujas malas. Brīžiem liekās, ka ar ausīm skaidri dzirdu sātana izsmējīgos smieklus, un tad mani pārņem neaprakstāmas šausmas. Dvēselē valda necaurredzama krēsla. Debesis klusē, neatbild uz maniem vaidiem un saucieniem. Nekad nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds var būt. Vai tiešām es tik ļoti esmu sarūgtinājis To Kungu, ka esmu zaudējis glābšanu?! Visi tuvinieku un draugu mēģinājumi mani nomierināt un iesēt cerību – nepalīdz. Kā nekad agrāk varu saprast ķēniņu Dāvidu, kurš izmisumā sauca: „Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! ... Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps. 51:3.13-14). Velns nomoka manu dvēseli atgādinot to vārdus, kuri ir atkāpušies no Tā Kunga un garīgi aizgājuši bojā, pārliecinot, ka es būšu nākamais. Laiku pa laikam manās ausīs skan biedējoši zaimi. No kurienes tie nāk? No manas personīgās sirds vai tie ir sātana ierosināti? Šķiet, ka pilnībā esmu zaudējis izšķirtspēju. Vai tiešām es esmu kļuvis spējīgs lādēt To, Kuru nesen tik nedalīti un patiesi mīlēju?! Kas notiek ar mani?! Es vairs nesaprotu pats sevi. Cenšos cīnīties un stāties pretim šai baismīgai apmātībai, bet atvieglojums neiestājas. Bet pats galvenais, – ka šajā cīņā es jūtos pilnīgi viens. Dvēseles mokas ir tik neizturami smagas, ka manī ienāca domas par pašnāvību. Ja tas vēl ilgi tā turpināsies, es vairs neizturēšu un nomiršu. Briesmīgi atzīt, bet nāve pašlaik izskatās kā vienīgais glābējs no visām šīm briesmām”.
Līdzīgas, ārkārtīgi smagas minūtes var rasties jebkura ticīgā dzīvē. Un tad viņam pašam tam ir jāiziet cauri, rēķinoties tikai ar Tā Kunga palīdzību. Tāds stāvoklis kaut kādā mērā atgādina Jēzus atrašanos tuksnesī un nereti ir saistīts ar īpaši spēcīgiem pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Bet, lai cik smagi tas būtu, nekādā gadījumā nedrīkst nolaist rokas un pārtraukt cīņu, atceroties, ka gudrais Dievs neļaus mums nest nastu, kas būtu pāri mūsu spēkiem. Ne velti taču ir rakstīts: „Tas Kungs izglābj Savu kalpu dvēseli, un nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas” (Ps. 34:23). Atcerieties, ka Debesu Tēvs pieļauj tāda veida saķeršanos ar velnu nevis tādēļ, lai mēs piedzīvotu pilnīgu sakāvi, bet lai, baudot uzvaru pēc uzvaras, mēs nostiprinātos ticībā un iemantotu nenovērtējamu pieredzi gūt uzvaru garīgā cīņā.
Dārgais draugs, brāli un māsa iekš Tā Kunga, tie, kuri cieš, un tie, kuri skumst vienatnē! Nav šaubu par to, ka tev nav viegli. Tikai, skumstot par savu likteni, centies neaiziet pārāk tālu, iekrītot kurnēšanā un sevis apraudāšanā. Pat ja ir grūti ar to samierināties, pieņem savu likteni kā Tā Kunga noliktu, Kurš nekad un nekur nekļūdās. Ja tu pats neesi savas izolācijas vaininieks, tad stiprinies cerībā uz Debesu Tēvu, Kurš to ir pieļāvis ar vienu vienīgu Viņam zināmu mērķi, un tādēļ neatstās tevi bez atbalsta un palīdzības, lai no kuras puses un kādā veidā tā nāktu. Ne tev, ne man, nav jāzina Radītāja plāni attiecībā uz mums, taču vari būt pārliecināts par to, ka tie visi, kā vienmēr, nāk mums par labu. Mūsu prāts ir pārāk ierobežots, lai apgūtu dievišķo gudrību, kas paredz to vai ko citu mūsu dzīvēm. Meklē To Kungu ar visu savu sirdi un Viņš Pats, Kurš daudzkārtīgi uz zemes ir piedzīvojis vientulību, atradīs ceļu, lai tevi mierinātu, mazinot tavas dvēseles skaudrās sāpes. Ar godu izej cauri šim uzticības pārbaudījumam, un, kas zina, varbūt iestāsies brīdis, kad, atskatoties atpakaļ uz šo aizgājušo grūto dzīves posmu, kas vadīts vienatnē, tu vēl pateiksies Glābējam par to nenovērtējamo, ko šajā laikā ieguvi savai dvēselei.