5.nodaļa
IEVAINOJUMU SĀPES, TUVINIEKU IZRAISĪTAS
Dievs cilvēku nav radījis kā vienpati, bet kā personību, kurai ir nepieciešama saskarsme ar viņam līdzīgiem, tādēļ, prasme dzīvot cilvēku sabiedrībā ir ļoti svarīga īpašība. Jo mums katram ir savs raksturs, savi uzskati, sapratne, viedokļi, gaume, ieradumi un noslieces.
Ir jāatzīst, ka tur, kur satiekas divi cilvēki, konflikti, praktiski ir neizbēgami. Kāds kādu nav pareizi sapratis, kāds uz kādu ir apvainojies, kāds par kaut ko ir sašutis un sākas nesaskaņas un strīdi. Uz kādu, ko reiz esi tik ļoti mīlējis, vairs nevari pat paskatīties. Bez kura nesen vēl nevarēji iedomāties savu dzīvi, par to nevēlies pat atcerēties. Par kuru esi runājis ar dziļu cieņu un gandrīz vai ar svētbijību, to tagad visādi aprunājam, izsakot par viņu ne visai glaimojošas piezīmes. Cilvēciskā draudzība un tuvas attiecības, bieži neiztur pat pirmo pārbaudījumu izturībā.
Kas to zina, tas neapšaubāmi apstiprinās, ka dvēsele sāp tajā laikā, kad esi ar kādu nesaskaņās. Nereti kas tāds notiek ģimenēs, kad paši tuvākie cilvēki – vīrs un sieva – nedēļām nesarunājas viens ar otru, tā demonstrējot savu nepiekrišanu un aizvainojumu. Kaut kas līdzīgs, pilnīgas savstarpējās sapratnes trūkuma gadījumos, var notikt vecāku un bērnu starpā. Sastrīdējušies par kaut ko, ko nav varējuši sadalīt, māsas un brāļi nonāk līdz ienaidam. Nedēļām un mēnešiem ilgi viens otram nervus beidz darba biedri. Reiz mierīgie kabineti un ofisi var pārvērsties par īstiem kaujas laukiem. Veselas baznīcas mēdz izjukt aizdomu, kritikas un nosodījuma dēļ. Nežēlīgi baumu un apmelojumu vārdi iznīcina pat pašas labākās reputācijas, liekot cilvēkiem celties no iesēdētām vietām un bēgt kurp acis rāda, – kur viņus neviens nepazīst. Strīdi un nesaskaņas iedarbojas ļaunāk par bīstamām slimībām, jo nogalina nevis miesu, bet dvēseli. Cilvēciskās dusmas ir tik pat grūti pārvarēt kā triecienuzbrukumā ieņemt nepieejamu cietoksni. Ne velti taču Dieva Vārds saka: „Apkaitināts brālis turas savā taisnībā stingrāk nekā nocietināta pilsēta, un nesaskaņas turas spēcīgāk nekā aizšaujamais pils durvīs.” (Sal.pam. 18:19).
Ja kaut kas tāds notiek, cilvēki sāk vairīties viens no otra un iekaist dusmās vismazākā iemesla dēļ. Daži, pilnīgi noslēgušies, apklust uz ilgu laiku, ar tādu uzvedību vēloties dot prettriecienu, nodarīt sāpes un atriebties savam pāridarītājam. Ja šādā veidā neizdodas panākt savu, saniknotais cilvēks ķeras pie dusmīgiem skatieniem, ņirgāšanās, aizmuguriskiem psiholoģiskiem sitieniem un naidpilniem vārdiem, kas pazemo. Kad arī tas nelīdz, viņš meklē sev sabiedrotos, izklāstot tiem tikai savu personīgo viedokli un pasniedzot faktus tikai tā kā pašam tas ir izdevīgi. Tāda vienpusīga informēšana kļūst par spēcīgu, graujošu ieroci, un no dzirksteles uzliesmo vesels ugunsgrēks, kurā sadeg daudzas dvēseles, un tādēļ pat dienas gaisma vairs neliekas mīļa.
Daži, lasot šīs rindas, droši vien domā, ka es pārāk sabiezinu krāsas un krītu galējībās. Taču, diemžēl, tas nav pārspīlējums. Dvēseļu aprūpes pasaule, kur visas dievbijīgās maskas tiek norautas un lietas tiek sauktas īstajos vārdos, ir tam neapgāžams pierādījums! Neviļus rodas jautājums, – kādēļ tā notiek? Kas mūsos ir tāds, kas ļauj sātanam dot iznīcinošu triecienu un iecirst mokošas rētas tiem, kas, būtībā, ir mums tuvākie vai atrodas mums blakus?
Pēc savas dabas būdami egoisti un patmīļi, mēs, cilvēki, esam tendēti ļoti vētraini reaģēt uz ikkatru sāpi, kas ir nodarīta personīgi mums, un nepamanīt, ka tieši tāpat mēs rīkojamies pret citiem. Ja mums pret šo jautājumu ir šāda attieksme, tad tas arī nosaka mūsu atbildes reakcijas – uzbrūkot, apvainojot, pieprasot, kad tiek skarts mūsu „ES”, bet aizbildinoties-aizsargājoties, kad nepatikšanu vaininieki esam mēs paši. Atliek vien brīnīties, cik viegli un bezrūpīgi, nedomājot par sekām, mēs esam spējīgi viens otram dvēselē cirst rētas. Gadījumu, iemeslu un situāciju tam visam ir tik daudz, ka vienkārši nav iespējams visas uzskaitīt, tādēļ aplūkosim kaut dažas no tām, un vienlaicīgi padomāsim par to, kādā veidā no tā var izvairīties.
1. Sāksim ar visizplatītāko parādību – dažādas nesaskaņas, strīdi un sadursmes ģimenē vistuvāko cilvēku starpā – starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām. Protams, tas neatstāj neskartus vecmāmiņas un vectētiņus, kuri, liekās pilnīgi pamatoti, uzskata par savu tiešo pienākumu mācīt, vest pie prāta un pamācīt mazbērnus un bērnus par to, kas pēc viņu ieskata tiek darīts nepareizi. Šī iemesla dēļ privātmājās un dzīvokļos reizēm notiek īstas kaujas.
„Lūdzu, nelien manā ģimenē! – savai mātei sapīkusi saka pieaugusī meita. – Gan jau es pati kaut kā tikšu galā ar savu vīru un bērniem. Tu taču arī nevari palepoties, ka tēvam esi bijusi ideāla sieva un mūs izaudzinājusi par lieliskiem cilvēkiem! Cik reizes es dzirdēju kā tu viņam runāji pretī! Kādēļ tad tu man bērnībā neparādīji, ko nozīmē būt īstenam palīgam. Bet tagad māci mani kā ir jāizturas pret vīru, aizmirsdama, ka pati tā vis nedarīji!.. Par saviem bērniem es atbildēšu Dieva priekšā, tā ka dod man iespēju viņus audzināt tā, kā es uzskatu par vajadzīgu. Jūs abi ar tēti nemaz tik daudz laika tam neveltījāt! Mēs jums uzaugām kā zāle pagalmā!..”. Kā atbildi uz šiem vārdiem, sašutusī un galēji aizvainotā māte asarainā balsī gandrīz kliedz: „Kā tu uzdrīksties ar mani tā runāt!? Es esmu nodzīvojusi garu mūžu, bet tu to tikai sāc dzīvot! Kaunējusies būtu, kādā tonī tu runā!.. Vai tiešām tā ir tava pateicība par visu to labo, ko es priekš tevis esmu izdarījusi?! Tā ir vienkārši nekaunība – kaut ko tādu teikt savai mātei!”.
Retāk, bet ir arī konflikti tēvu un dēlu starpā: „Paklau, cik ilgi tu darīsi man kaunu ar savu uzvedību?! – knapi valdot naidu, pie savas atvases vēršas sirms tēvs. – Vai tu kaut reizi esi redzējis, ka es tā rīkotos? Tavas uzvedības dēļ man kauns cilvēkiem acīs skatīties! Tu mani esi novedis tik tālu, ka esmu vai gatavs nožēlot, ka laidu tevi pasaulē!”, uz ko dzird atbildi: „Kādēļ jūs ar mammu no manis tikai prasāt un pieprasāt?! Mani vienaudži ar saviem vecākiem komunicē kā ar draugiem, bet jūs ar mani tā, itkā es būtu jūsu vergs! Šo nedrīkst un to nedari, un tur neej, un ar to nedraudzējies! Kā man viss jau ir apnicis! Ko vēl jūs no manis gribat?! Kaut no mājām bēdz prom!”.
Kaut kas līdzīgs var notikt arī laulāto starpā. „Tu vienmēr gribi pateikt pēdējo vārdu, itkā ģimenes galva būtu tu, ne es!” – vīrs ir sašutis. „Ja jau tu esi saimnieks, tad arī uzvedies kā tādam pieklājas! – purpina sieva. – Citādi visu atbildību esi uzvēlis man, bet pats, tiklīdz kaut kas, tā pazūdi. Man vienai par visu ir jārūpējas un jāgādā, jo tev jau nekad nav laika! Vienalga kam tu velti uzmanību, tikai ne man un bērniem!..”.
Šādā veidā apmainījušies ar „laipnībām”, viens otram tuvie cilvēki pilni sašutuma, aizvainojuma un sāpju, ieraujas katrs savā vietā, bet velns šajā laikā svin uzvaru, jo tāds jau bija viņa mērķis – „sasist kopā ar pierēm”. Pēc tāda veida strīdiem diena vairs neliekas jauka. Dvēselē ir satraukums un riebums. Bet sirdī skan neizpratnes un rūgtuma pilns jautājums: „Kādēļ viņš ar mani tā izrīkojas? Ko sliktu es viņam esmu nodarījusi? Centies, centies, gribi kā labāk! Strādā kā vērsis, gatavo ēst, uzkop māju, mazgā veļu, gludini, gribi lai viss būtu labi, un še tev – balva!.. Kāda nepateicība!.. Ja būtu zinājusi, ka mani gaida šāda dzīve, ne par ko nebūtu gājusi pie viņa par sievu!..”.
Ak, šī ļaunā un nesavaldīgā mēle! Ne par vienu cilvēka ķermeņa locekli nav teikts tā kā par to: „Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu... Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta... bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes” (Jēk. 3:3,6,8). Patiesi, cik gan nelaimju tā ir paveikusi un cik bēdu it visur ir atnesusi, vēl arvien turpinot savu graujošo darbu!
2. Ne reizi vien, daudziem no mums dzīvē ir gadījies, ka sirds sāpīgi sažņaugusies no ļauniem un apvainojošiem vārdiem, ko pret mums ir vērsuši draugi, paziņas, darba kolēģi, kā arī citi cilvēki, kad tie ir bijuši dusmīgi, sašutuši un nikni. Šī sitiena satricināti, mēs neatrodam pat vārdus ko pateikt pretī un aizejam, ļaujoties skumjām. Savā dvēselē raudot un tik tikko valdot niknumu, mēs nedomājam par to, ka daudz kas dzīvē funkcionē pēc bumeranga principa, tas ir, – atbildes sitiens uz sitienu. Tādēļ, pirms dodam vaļu savām negatīvajām jūtām, labāk padomāsim, vai šī nav rūgtā pļauja tam, ko paši reiz esam iesējuši. Jo taču zinām no vēstules galatiešiem 6:7 Svēto Rakstu vārdus: „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus”, kas katru dienu, atkal un atkal, apstiprina savu patiesumu.
Padomājiet un atcerieties, vai uz zemes nedzīvo kāds cilvēks, kuru jūs reiz, ar savām pārsteidzīgajām, neapdomīgajām piezīmēm vai indīgiem vārdiem esat sāpīgi ievainojuši, un tā arī aizgājuši, pat neatvainojoties. Ja kas tāds ir noticis un nav bijusi izlīdzināšanās, tad nebrīnieties, ka jūs ir piemeklējis kas līdzīgs. Vienkārši taisnīgums svinējis savu uzvaru un tagad ir pienācis laiks uz sevis izbaudīt cietsirdību, ko savā laikā esat pieļāvis. Iespējams, Tas Kungs tādēļ to pieļāva, lai, piedzīvojot ko līdzīgu, jūs kļūtu uzmanīgāks un piesardzīgāks attieksmē pret citiem. Ja mēles jūs ir nejauši ievainojušas, tad atcerieties padomu, ko reiz ir devis gudrais Mācītājs: „Tiešām, virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu. Nepiegriez pārmērīgu vērību arī visām runām, kas tiek runātas, citādi tu kādreiz varētu pat dabūt dzirdēt, ka tavs kalps tevi apsmej, jo to tu it labi pats zini, ka arī tu esi citus zobojis un apsmējis” (Sal.māc. 7:20-22).
3. Neizturamas sāpes var izraisīt arī balamušu vārdi, kas ir līdzīgi saindētām bultām un kuru saimnieki neapgrūtina sevi aizdomāties par sekām, ko dzēlīgie izteicieni izraisījuši. Ļauna replika, iznīcinoša piezīme, cilvēka cieņu aizskaroša ņirdzīga replika darbojas spēcīgāk kā uzasināts nazis un ievaino sirdi.
Svētie Raksti par izrunātiem vārdiem ticīgu cilvēku starpā māca sekojošu: „Saprātīgais savaldās savā runā”; „Vientiesīga neprašas lūpas pavedina uz bāršanos, un viņa mute cīnās, lai beidzot viņš pats saņemtu sitienus”; „Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā; jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts”; „Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties”; „Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga”; „Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt”; „Un visu, ko vien jūs darāt vārdos un darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā”; (Sal.pam. 17:27 un 18:6; Mt. 12:36-37; Jēk. 1:19; Rom. 12:10; Kol. 4:6 un 3:17).
Ja šos svarīgos Bībeles brīdinājumus un pamācības lasi pārdomājot, neviļus nonāc pie secinājuma, ka mūsu reālās dzīves raupjumā un cietsirdībā mēs esam ļoti, ļoti tālu no to piepildījuma, jo grēkojam pret tuvāko visvairāk tieši vārdos un attieksmē. Cik sitienu un ievainojumu ir veikts, cik sāpju izciests, cik asaru izraudāts un cik dvēseles moku pārdzīvots tikai tādēļ, ka ticīgi cilvēki neievēro pašus elementārākos kristīgās ētikas noteikumus!
Mūs vairs nepārsteidz tas, ka pasaulē sastopam rupjus, neaudzinātus cilvēkus, kuri ne tikai nekaunas, bet vēl arī lepojas ar savu neaudzinātību, iedomājoties sevi esam brīvus un neatkarīgus no apkārtējo viedokļa, tā sakot „mūsdienu varoņi”. Taču nelaime ir tajā, ka tāda veida „varoņus” arvien biežāk sastopam kristiešu vidū. Demonstratīvi uzsverot savu izaicinošo uzvedību, kam nav nekā kopēja ar pašiem visparastākajiem labā toņa noteikumiem un ir atbaidoša, viņi to uzskata par savu priekšrocību, brīvību un neatkarību. Viņiem neko nenozīmē apvainot, pazemot un vienkārši samīt savu tuvāko, ja tādam ir pašam sava izpratne un uzskati, kuri atšķiras, saucot to par brīvu un neatkarīgu viedokļa izteikšanu. Tikai kas tā ir par „brīvību” un no Kura viņi ir neatkarīgi – tāds ir tas jautājums. Saskaroties ar šāda veida cilvēkiem, vislabāk ir rīkoties pēc Svēto Rakstu padoma, kas saka: „No tādiem attālinies” (1.Tim. 6:5).
4. Cilvēka dvēsele raud arī tad, kad viņu nepareizi saprata un aplami izskaidroja kādus vārdus vai darbības, no viņa novērsās, nosaucot par nelieti, nodevēju vai kādā citā pazemojošā vārdā. Nicināms un sabradāts, viņš nevar atrast vietu savas dvēseles sāpēs. Tādos brīžos gribās aizstāvēties, attaisnoties un pierādīt savu nevainību. Bet vai vienmēr tas ir vajadzīgs? Stāvot Pilāta priekšā un uzklausot visas Viņam izvirzītās apsūdzības, Jēzus vienkārši klusēja. Tikai vienreiz Viņa lūpas atvērās, lai romiešu pārvaldniekam izteiktu šādus vārdus: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes” (Jņ. 19:11).
Kas zina, varbūt arī tevi, dārgais draugs, ir piemeklējuši tādi rūgti brīži tikai tādēļ, ka Pats Tas Kungs to pieļāva ar noteiktu mērķi. Spriežot cilvēcīgi, no apvainotāja, protams, var pieprasīt pamatojumu izvirzītajām apsūdzībām vai tās noliegt, kā pilnīgi nepamatotas. Var viņam izteikt arī pretsūdzību un atriebjoties darīt zināmu to, ko zini, un kas viņu, neapšaubāmi, kompromitēs. Bet, vai nebūtu labāk notikušajā ieraudzīt Dieva nodomu un kaut ko labu no tā mācīties? Jo Tas Kungs, Savos plānos var pieļaut mūsu dzīvēs dažādus apstākļus un grūtības, kas vienkārši ir nepieciešami, lai piepildītu Viņa nosprausto mērķi.
Atcerēsimies biblisko piemēru par Jāzepu, kuru skaudības dēļ paša brāļi pārdeva verdzībā uz Ēģipti. Tā vietā, lai pie pirmās izdevības izgāztu uz viņiem visu savu, liekās, pilnīgi pamatotu naidu un sašutumu, viņš sāk tos mierināt viņu nožēlas brīdī, sakot: „…Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti. Bet tagad neesiet apbēdināti un nebīstieties, ka jūs mani esat šurp pārdevuši, jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību... Tā ne jūs mani šurp esat sūtījuši, bet Dievs, un Viņš mani ir iecēlis faraonam par tēvu un par kungu visam viņa namam, un par valdnieku pār visu Ēģiptes zemi” (1.Moz. 45:4,5,8).
Ir jāteic, ka arī mēs gadiem ejot pamazām, līdzīgi kā Jāzeps, sasniedzam augstāku pakāpi Dieva gribas izpratnē, cenšoties ieraudzīt aiz to cilvēku vārdiem, kuri mūs nomelno, Dieva roku, kas visu mums vērš par labu, pat ja sirds sāpēs vaid un acis ir pilnas asaru. Pieaugot ticībā un arvien lielākā uzticēšanās spējā Dievam, mēs arvien mazāk pievēršam uzmanību tam, ko par mums runā cilvēki, un vairāk domājam par sevis veltīšanu Debesu Tēvam. Tad, vajadzīgā brīdī, Viņš iestājas par mums, apkaunojot tos, kuri, liekās, ir gatavi mūs saraut gabalos.
Šajā sakarā nāk prātā apbrīnojams piemērs, kad Jēzus gudri aizstāv sievieti, kura bija pie Viņa atvesta, lai to notiesātu, un Viņa mīlestības pilnie vārdi: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?.. Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jņ. 8:10-11). Tad nu, ja mēs arī esam pelnījuši apsūdzību, bet pazemojamies un nožēlojam izdarīto, Tas Kungs nāk talkā, iestājas par mums un atbrīvo mūs no aklas cilvēku cietsirdības. Mēs – esam Dieva rokās, un nav svarīgi ko par mums domā un saka cilvēki. Galvenais – dzīvot un rīkoties tā, lai par mums vēlētos iestāties taisnais un taisnīgais Kungs, Kurš vienmēr ir pazemoto un apvainoto pusē.
Ir svarīgi piezīmēt, ka mūsu izteiktajos vārdos un piebildēs ir redzamas mūsu domas, jūtas, emocijas un attieksme pret citiem. Ko neizsakām ar savu mēli, tas top redzams rīcībā un darbībās, kuras arī var dziļi ievainot.
5. Piemēram, mēdz būt tā, ka ļoti tuvs un sirdij dārgs cilvēks grūtā brīdī tevi nodod un pamet. Īpaši mokošas sāpes ir no ievainojumiem, ko izdara tas, kurš tika uzskatīts par tavu labāko draugu, kuram tu pilnībā uzticējies, būdams absolūti pārliecināts, ka lai nu kuram, bet viņam tu vari uzticēties vienmēr. Iespējams, jūs pat kopā kalpojāt Tā Kunga druvā, stāvot plecu pie pleca viskritiskākajās situācijās. Bet pēc tam kaut kas notika. Velnam izdevās atrast vietu un iesēt aizvainojumu, skaudību, greizsirdību, aizdomas vai pat ienaidu, kas iesniedzas galējā ļaunumā. Tava pacietīgā nogaidīšana, līdz šis cietsirdības vilnis beigsies, un visi mēģinājumi noskaidrot sacelšanās iemeslus, lai varētu sakārtot attiecības, reizi pēc reizes beidzas ar izgāšanos. Visbeidzot pienāk brīdis, kad visi kontakti pārtrūkst un jūsu draudzība pilnībā izjūk.
Labi vēl, ja šajā gadījumā abas puses klusējot vienkārši aiziet katrs uz savu pusi. Bet mēdz būt arī tā, ka ienaida cēlājs nevar nomierināties un aiz tavas muguras turpina savu ļauno darbu, izplatot par tevi apmelojumus un reizēm, izstāstot pat to visslepenāko, ko tu viņam reiz esi uzticējis. Šādu pārbaudījumu ir īpaši grūti izturēt. Vilšanās un izmisuma sāpes liekās vienkārši neizturamas, bet sirds ievainojumi nevar sadzīt gadiem ilgi.
Vīram pēc Dieva sirds, psalmu dziedātājam Dāvidam arī nācās piedzīvot ko līdzīgu, kas pēc tam atspoguļojās viņa psalmos: „Taču tas nav ienaidnieks, kas mani nievā, – to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas saslejas pret mani, – no viņa es paslēptos; nē, bet tas esi tu – cilvēks man līdzīgs – mans draugs un uzticīgais biedrs, ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā”; „Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam” (Ps. 55:13-15; Ps. 41:10). Kaut kas līdzīgs, bet ne tik izteikti, notika arī ar apustuli Pāvilu un viņa līdzstrādnieku kalpošanā Marku, kad viņi nošķīrās un vairs nestaigāja kopā (Ap.d. 15:36-40).
Piedzīvojot šāda veida satricinājumus, pat piedodot vainīgajam, ir ļoti grūti turpināt viņam uzticēties. Sasistā kristāla vāze ne vien zaudē savu vērtību un skaistumu, bet nav vairs arī tik stipra kā iepriekš. Reti, ļoti reti izjukusī draudzība pilnībā atjaunojas. Tādēļ saudzējiet to, un ja jums ir uzticami draugi, kuru patiesums ir ar gadiem pierādījies, novērtējiet tos augstu, jo mūsu tik mainīgajā laikā uzticamību un uzticību var sastapt aizvien retāk un retāk. Laimīgi ir tie, kuru draudzība ir izturējusi laika pārbaudi. Izvēloties draugus vadieties pēc Bībeles gudrā padoma: „Meklēdams draugu, meklē to bēdu brīdī un netici drīz, jo cits labā laikā ir draugs, bet nepastāv bēdu dienā. Dažs draugs paliek par ienaidnieku un ceļ tavu kaunu gaismā.” (Sīraka 6:7-9).
Lai cik lielas nebūtu sāpes, kas piedzīvotas nodevībā no tā puses, kuram pilnībā uzticējies, tam sekojošā ļaunu valodu izplatīšana ievaino vēl vairāk. Tādēļ nav brīnums, ka tādu cilvēku gribās izsvītrot no savas atmiņas, aizmirst un vienkārši norakstīt. Tikai nesteidzieties to izdarīt. Būs saprātīgāk, ja ļausiet Tam Kungam teikt pēdējo vārdu, bet laikam ritot – dziedēt jūsu rētas. Apustulis Pāvils arī vairs nevēlējās misijas ceļojumos ņemt līdzi Marku, bet Debesu Tēvs taču viņu nenorakstīja, bet palīdzēja nožēlot grēkus un piecelties, pēc tam lietojot viņu mums visiem zināmā Marka evaņģēlija uzrakstīšanā.
Tas Kungs nav pārsteidzīgs Savos lēmumos, kā mēs – cilvēki. Ne velti par Viņu ir rakstīts: „Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs…” (Jes. 42:3); „...mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets un kuru nav vairs iespējams sasmelt…” (2.Sam 14:14). Tad nu arī mums attieksmē pret cilvēkiem ir jālīdzinās mūsu Skolotājam. Ja kalpojot Dieva druvā, kaut kādu iemeslu dēļ mūsu ceļi ar bijušo draugu ir šķīrušies, nesteigsimies viņam „pārvilkt strīpu” kā nederīgam, jo Tas Kungs var pret viņu parādīt to pašu mīlestību, žēlsirdību, pacietību un piedošanu, kuru līdz šim ir parādījis mums.
6. Ļoti sāpīgi un pašā sirdī ievaino cilvēku bezjūtība un cietsirdība laikā, kad tik ļoti gribās atbalstu, sapratni un līdzjūtību, sevišķi ja tā nenāk no tiem, kuri tev ir bezgalīgi dārgi. Kad tavam lūgumam pēc palīdzības nepievērš uzmanību svešs cilvēks, tas tevi tikai apbēdina, bet ja tieši tā pat reaģē tuvs radinieks, viņa atteikums tiek uzņemts pilnīgi savādāk. Grūtos dzīves brīžos īpaši mokoša ir dzīvesbiedra atturība, vienaldzība un nevēlēšanās just līdzi.
Kāda ticīga sieviete, kurai tika diagnosticēts vēzis pēdējā stadijā, gatavojoties nāvei, ar asarām acīs teica: „Tagad es ciešu ne tik daudz sāpju dēļ, kas ir saistītas ar strauju audzēja attīstību, cik aiz bezsirdības un cietsirdības no mana vīra puses. Arī iepriekš mums bija sarežģītas attiecības. Bet tagad, kad es gatavojos viņu atstāt un doties mūžībā, kā var palikt tāds pats bezsirdis kā iepriekš, – tas man nav saprotams! Bet viņš arī ir kristietis. Ak, cik raupjš un neiedomājami akls var būt cilvēks, ja viņa sirds ir nocietināta!..”.
Ir jāsaka, ja tu ar kādu pēc būtības esi viena miesa, tad trieciens, kas ir dots pašā sirdī, nevar tikt salīdzināts ne ar vienu citu un tiek uztverts ļoti, ļoti smagi. Par nožēlu, nav reta parādība, ka vīrs, kurš savu sievu burtiski nēsāja uz rokām, apgalvojot ka viņa viņam ir vienīgā un neaizstājamā, ar gadiem, kad viņas skaistums izbāl un veselība pasliktinās, sāk aizrauties ar gados jaunas sievietes jaukumu un svaigumu un aiziet pie viņas, lai turpinātu baudīt dzīvi. Cik daudz asaru ir slacinājušas spilvenus aiz aizvērtām, vientuļām guļamistabas durvīm no pamestu sieviešu acīm! Cik bēdu un sāpju ir pārdzīvojušas tās, kas kādreiz bija tik mīļotas! Retāk, bet tik pat sāpīgi, pamešanu pārdzīvo vīrieši, kad viņu sievas, aizrāvušās ar citu vīrieti, ir spējīgas tādā mērā „pazaudēt galvu”, ka pametot to, kuram reiz zvērēja mūžīgu mīlestību, pametot bērnus, aizmirstot mātes pienākumus, ir gatavas kaut kur skriet ar to, par kuru vēl nav zināms kā viņš sevi parādīs.
Skumīgi, bet ir jāatzīst, ka mūsu izlaidīgajā laikā, kad katra trešā vai pat otrā laulība sabrūk, dzīvesbiedru neuzticība ir kļuvusi par kliedzošu pasaules problēmu. Cik bēdu tas ir nesis viegli ievainojamām bērnu sirdīm, kuras ir spiestas izvēlēties starp mammu un tēti, kuri abi viņiem ir ļoti dārgi! Cik daudz ir visā savā apzinātā dzīvē, tādas netaisnības dēļ, saniknotu un nocietinātu dēlu un meitu dvēseles, raujoties vai pušu starp vecākiem, un pēc tam paši nav varējuši izveidot savu svētīto ģimeni!
Dzīves biedru neuzticība – ir vairāk kā sirds ievainošana. Būtībā tā ir paša tuvākā cilvēka dvēseles nogalināšana. Vien nedaudzi, pēc tik smaga trieciena pārdzīvošanas, ir spējuši pilnībā atkopties. Kas zina, varbūt dzīvē mēdz būt kādi īpaši reti gadījumi, kad pašķiršanās uz kādu laiku vai pat laulības šķiršana liekās kā vienīgais veids kādas mokošas problēmas atrisināšanai, visbeidzot sapinušos mezglu pārcērtot, taču tādi gadījumi ir daudz retāki nekā mums liekās. Dzīves prakse rāda, ka deviņos gadījumos no desmit laulību varēja saglabāt, ja laulātajiem būtu bijis vairāk atbildības sajūtas un piemistu bijība Dieva priekšā, sevišķi ja viņi ir kristieši.
7. Mēdz būt tā, ka mēs kādam savam tuviniekam, draugam vai paziņam atdodam daudz mīlestības, spēka un laika, bet par atbildi uz to nesaņemam ne pateicību, ne atzinību. Tādos brīžos cilvēka dabiskā reakcija ir apvainošanās un sašutums. Kad kaut kas tāds ar mums notiek, ir ļoti vērtīgi pārskatīt savas darbības motīvus. Kas ir tas virzītājspēks šādās labajās lietās, kas tiek darītas priekš citiem? Vēlēšanās būt atzītiem?.. Dzirdēt sev adresētu uzslavu vai radīt par sevi tikumīga cilvēka reputāciju?.. Pacentieties paši pret sevi būt godīgi: vai mēs vienmēr esam pienācīgi izturējušies pret citiem viņu izrādīto pūļu dēļ? Vai neesam kādreiz aizmirsuši kādam izteikt pateicību?.. Pat ja šajos jautājumos vienmēr esam bijuši nevainojami, nevajag to pašu gaidīt no citiem. Mums vienkārši vajag ļaut Tam Kungam, Kurš zina laikus un brīžus, novērtēt mūsu paveikto un apbalvot tā, kā Viņš vēlas. Jo Viņš neaizmirsīs nevienu ticības darbu.
8. Ļoti bēdīgi un sāpīgi dvēselei ir tad, kad tu uzzini, ka kāds savtīgos nolūkos ir izmantojis tavu labvēlību, tavu darbu, tavas zināšanas, spējas, autoritāti, vai vienkārši tavu labo vārdu. Tas, kas tev tik dārgi ir maksājis, pie kā tu esi pūlējies daudzus gadus, darot to kā priekš Tā Kunga, citi izmanto tam, lai negodīgā veidā ieraustu naudu, iegūtu cieņu vai lai kļūtu visu atzīts. Ja kas tāds notiek pasaulē, – tas izraisa sašutumu, bet ja kas līdzīgs notiek kristiešu vidū, tas izsauc sāpes un neizpratni. Neviļus rodas jautājums: „Vai tiešām tādiem ticīgajiem nav Dieva bijības, vai viņi vispār nelasa Bībeli, kura brīdina, sakot: „Un, ja kāds aizņemas ko no sava tuvākā... tad tas jāatlīdzina.” (2.Moz. 22:13); „Tev nebūs pievilt savu tuvāku un nebūs viņu aplaupīt.” (3.Moz. 19:13); „Bēdas tam, kas ceļ savu namu ar netaisnību un savas istabas ar nepatiesību! Tāpat arī tam, kas savam tuvākam liek strādāt bez atlīdzības un tam atrauj viņa algu.” (Jer. 22:13); „Raugi, alga, atrauta strādniekiem, kas ir nopļāvuši jūsu laukus, brēc, un pļāvēju saucieni ir sasnieguši Tā Kunga Cebaota ausis.” (Jēk. 5:4); „Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara.” (Rom. 13:10).
Mēs visi zinām, ka eksistē tāda cilvēku kategorija, kuri, līdzīgi kā parazītaugi, ir pieraduši dzīvot uz citu rēķina. Cenšoties iegūt uzticību, viņi liekuļo, lišķē, cildina tavas spējas, par tevi stāsta citiem un pie katras izdevības taisni vai dievina. Taču viss šis teātris turpināsies līdz tam brīdim, kamēr tu esi viņiem vajadzīgs un vēl var no tevis ko iegūt. Panākot savu un iegūstot visu, ko gribēja, viņi pagriežas un aiziet, nereti pat „paldies” nepasakot.
Saskaroties ar tāda veida patērētājiem un piedzīvojot ko līdzīgu, nebrīnieties un nesatraucieties. Lai cik grūti ir sajust ka tiec izmantots, mieriniet sevi ar domu, ka reiz pienāks Dieva Tiesas diena, kad katrs saņems atmaksu atbilstoši tam, kā viņš ir dzīvojis un ko darījis. Tiesa, mēdz būt arī tā, ka Tā Kunga dusmība par šādu kliedzošu netaisnību izlejas pār vaininieku jau šeit uz zemes, jo Viņš vienmēr ir to pusē, kam nodarīts pāri. Gadās arī tā, ka Debesu Tēvs Pats pieļauj tādu netaisnību, lai bezdievīgā grēka kauss ātrāk piepildītos un pār viņu varētu īstenoties taisnā tiesa. Bēdas tiem, kuriem visi veidi ir labi, lai sasniegtu savus savtīgos mērķus! Paši to nemaz nenojaušot, viņi uz savām galvām krāj degošas ogles tiesas dienai.
Bet tiem, kurus nekaunīgi izmantoja, mierinājumam gribās teikt: „Jūsu balva un atmaksa ir debesīs, bet šeit, uz zemes, esiet gatavi piepildīt grūti uztveramus Pestītāja vārdus: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas.” (Mat. 5:38-42).
9. Ticīga cilvēka sirds vai lūst no sāpēm, ja viņš saskaras ar nesapratni un atsvešināšanos no ticības brāļu un māsu puses. Īpaši smagi tas ir tad, ja par tādām kļūst attiecības ar tiem, ar kuriem ir bijusi sirsnīga tuvība, uzskatu radniecība un kopēja sadraudzība, kuri garīgi bagātināja, nesot svētību un ne ar ko nesalīdzināmu apmierinājumu. To zaudējot kristietis vai kristiete ilgi nevar samierināties, mēģinot visādā veidā atjaunot savstarpējo sapratni, bet atkal un atkal saskaras ar necaurejamu nežēlības un noraidījuma sienu. Visas pūles, kas vērstas uz tuvināšanos, tiek uztvertas kā ļauni nodomi ar mērķi vilināt uz savu pusi.
Diemžēl, kas tāds nereti notiek tad, kad kāds no bijušajiem draugiem kaut kādu iemeslu dēļ maina savus uzskatus par pareizu staigāšanu Tā Kunga priekšā. Lieta tāda, ka katram ticīgajam, kurš atrodas tajā vai citā kristīgajā konfesijā, ir raksturīgs garīgi šaurs skatījums, kas pamatots nesatricināmā pārliecībā par to, ka tikai tur, kur viņš atrodas, ir Dzīvais Dievs, bet viss pārējais, – ja nav maldi, tad vismaz ir kas ļoti šaubīgs. Tādēļ, ja kāds no šādas pieejas piekritējiem, pārdomājot savus uzskatus, pamet iestaigāto taciņu un sāk meklēt ko citu, iepriekšējā lokā to uzņem galēji negatīvi un novērtē kā atkāpšanos no patiesības, par nodevību pret draugiem, Dievu un baznīcu. Šādiem fanātiķiem nez kādēļ pat prātā neienāk paņemt rokās Bībeli, lai pārliecinātos par to, ka viss vecais un pierastais ne vienmēr ir neapgāžama patiesība, pat ja bija pamatota, it kā, pareizā Dieva gribas izpratnē.
Lai par to pārliecinātos, pietiks ja atcerēsimies patiesos praviešus, kas tika sūtīti, lai pamācītu Israēla tautu, kas bija attālinājusies no Tā Kunga un iestigusi mirušās tradīcijās. Ar kādu nicinājumu viņi tika noraidīti un cik nežēlīgi nogalināti, kaut bija Dieva sūtņi! Un Kristus priekštecis – Jānis Kristītājs! Vai tad viņš nepazaudēja galvu tikai tā iemesla dēļ, ka neglaimoja tām ausīm, kurām piederēja vara, runājot to, par ko viņi nevēlējās dzirdēt? Jā un Pats Jēzus Kristus! Vai ne tamdēļ, līdzīgi ļaundarim, Viņš tika piesists pie apkaunojošā krusta, ka sludināja to, ko farizeju un bauslības mācītāju sirdis nevarēja uzņemt viņu pārliecības dēļ par savu paša „taisnību”, nevēloties Viņā redzēt Mesiju – Glābēju?! Bez tam, ne jau vien šie dedzīgie tēvu tradīciju aizstāvji pretojās Dieva Dēlam. Pat Jēzus miesīgie brāļi un māte Marija, kura bija saņēmusi par Viņu atklāsmi no augšienes, uzskatīja Viņu par veselā saprāta zaudējušo!
Tā kā, – var gadīties, ka radinieki, paziņas un draugi par kādu no mums, gadiem ilgi raudās kā par pazudušiem un lūgs Dievu, lai atver mums garīgās acis un palīdz atgriezties uz iepriekšējā „pareizā” ceļa, nenojaušot, ka paši pretojas Dieva gribai. Ne vienmēr tādos gadījumos ir prātīgi par sevi cīnīties, aizstāvēt savu jaunās izpratnes patiesumu, vai kaut ko viņiem pierādīt. Labāk ir lūgšanā to nodot Tam Kungam (un pacietīgi gaidīt, kad Viņš pats noliks visu savā vietā), un turpināt mīlēt ar kristīgu mīlestību tos, kuri tevi nesaprot. Divas Dieva patiesības nemēdz būt, tādēļ, agrāk vai vēlāk pienāks tā stunda, kad vienai no pusēm nāksies atzīt, ka viņai nebija taisnība. Un, pat ja tas nenotiks šeit – uz zemes, tad noteikti atklāsies mūžībā.
Gribētos vēl piemetināt: ja cilvēks savu izmainījušos uzskatu un jēdzienu dēļ pamet draudzi, pie kuras piederēja, bet uz viņu tiek vērsti apvainojumi par neuzticību un nodevību, tad tas ļoti atgādina kultu un sektu darbību, kur katrs aizejošais tiek pasludināts par ienaidnieku un nomaldījušos. Jēzus tā nerīkojās, bet par atbildi uz septiņdesmit Viņa mācekļu aiziešanu mierīgi vērsās pie atlikušajiem un jautāja: „Vai arī jūs gribat aiziet?” (Jņ. 6:67). Patiesība cilvēku nesasaista un sev nepiesien, bet dod tam pilnīgu izvēles brīvību.
10. Daudz dvēseles moku un sirds sāpju ticīgajiem atnes nesaskaņas, strīdi un šķelšanās, kas notiek baznīcās, un ar kurām mēs, diemžēl, sastopamies arvien biežāk un biežāk. Sātans lieliski zina, cik mokoši ir ievainojumi, ko nodarījuši ticības brāļi un māsas, un tieši tādēļ viņa rokās tie bieži kļūst par pašu stiprāko, gandrīz vai iznīcinošāko ieroci. Par nožēlu, draudzes locekļu sapulces, kurās visbiežāk notiek „attiecību skaidrošana”, ved nevis pie problēmas atrisināšanas, bet vēl pie lielākas spriedzes jau tā sakaitētajā situācijā. Un pēc tādas „lietas izskatīšanas” cilvēki aiziet satriekti, nomākti ar ievainotu dvēseli, nožēlojot, ka vispār tajās ir piedalījušies. Kaut kas līdzīgs var notikt arī brāļu padomēs, kur tiek risināti sasāpējuši jautājumi, tā sakot, augstākā līmenī. Daudzi no tiem, kuru problēmas tur tiek apspriestas, atgriezušies mājās, ilgi vaid un raud savā dvēselē, jo ir satriekti par liekulību, netaisnību un vaiga uzlūkošanu.
Piemēram, kādā, šķietami visai veiksmīgā draudzē, pie gados vecākas māsas, kura ilgus gadus vadīja sieviešu lūgšanu sapulces, vērsās nesen ieticējusi jauna, skaista sieviete. Asaras rīdama viņa izstāstīja, ka pēdējo divu mēnešu laikā baznīcas diakons, kurš ir arī brāļu padomes loceklis, ne tikai izrāda viņai acīmredzamus uzmanības apliecinājumus, bet dod nepārprotamus mājienus, vilinot uz laulības pārkāpšanu, kaut viņam ir sieva un divi bērni. Viņa uzstājīgā uzmanības izrādīšana ir aizgājusi tik tālu, ka pat viņas neticīgais vīrs ir apjautis kaut ko ļaunu. Nezinot kā apturēt šo uzmākšanos un neuzdrošinoties vērsties pie mācītāja, jaunatdzimusī lūdza kalpotājai padomu un palīdzību.
Noskaidrojot vēl kādas šīs lietas detaļas, pavecā kundze izlēma personīgi aiziet pie diakona un parunāt ar viņu aci pret aci, taču, neskatoties uz viņas cienījamo vecumu, jaunais kalpotājs ne tikai nepieņēma viņas atmaskojumu un brīdinājumus, bet vēl arī izsmēja. Tad viņa ar šo problēmu vērsās pie draudzes mācītāja, kurš bija vainīgā radinieks. Par spīti viņas cerībām, tas vaininieku ņēma savā aizsardzībā. Neredzot citu izeju no izveidojušās situācijas, pavecā māsa ieradās uz kārtējo brāļu padomi un tur atnākušajiem izstāstīja par notikušo. Cik liels gan bija viņas pārsteigums, kad visi kalpotāji, it kā vienojušies, apvainoja viņu apmelošanā un tieksmē ienest šķelšanos brāļu starpā.
Tāda tikšanās rezultāta satriekta, viņa palūdza māsu, kura šo visu bija viņai izsūdzējusi, pašai izklāstīt ko piedzīvojusi, taču tas noveda pie vēl lielākas spriedzes. Jauno māsu apvainoja tīšā apmelošanā un ļaunās aizdomās, izsakot aizrādījumu un solot izslēgt, ja viņa neizbeigs celt neslavu viņu diakonam. Tik ļoti satriekta netaisnā lēmuma dēļ, jaunā sieviete pašā brāļu padomē rūgti apraudājās, paziņojot, ka uz visiem laikiem aiziet no šīs draudzes. Var tikai iedomāties, ko šī nabaga nenostiprinājusies dvēsele pārdzīvoja, piedzīvojot šādu apiešanos. Stāstīja, ka viņa ilgi ārstējās no depresijas, pārtraucot apmeklēt jel kādus dievkalpojumus.
Pēc viņas aiziešanas, viss brāļu naids izgāzās pār māsu – lūdzēju, kuru tagad uzskatīja par notikušā galveno vaininieci. Mācītājs uzreiz viņai aizliedza vadīt sieviešu kalpošanu un palūdza atturēties no Vakarēdiena pieņemšanas. Pēc šī notikuma viņa svētrunās un citu draudzes sludinātāju uzstāšanās reizēs, galvenais uzsvars tika likts uz aprunāšanu un baumošanu, kas it kā izpaužas pie kādiem draudzes locekļiem, skaidri norādot uz viņu. Pēc brāļu padomes sapulces kalpotāji izvairījās no satikšanās ar viņu, lai sasveicinoties nebūtu jāsniedz roka. Un tajā pašā laikā patiesais vainīgais staigāja „kā uzvarētājs”, pavadot viņu ar izsmējīgu, uzvarošu skatienu.
Nav grūti iedomāties kā jutās visas šīs kliedzošās netaisnības upuris. Cik asaru izraudāts un cik karstu lūgšanu sūtīts Dievam, lūdzot pēc aizstāvības! Viss beidzās ar to, ka šo sievieti ar miokarda infarktu aizveda uz slimnīcu. Atlabusi un atgriezusies mājās, arī viņa pameta baznīcu, kurā bija pavadījusi daudzus gadus, un jau no turienes aizejot uzzināja, ka aizmuguriski ir atstādināta no draudzes, un neviens pat nebija papūlējies to viņai personīgi paziņot. Vēlāk, satiekot viņu uz ielas, viens no brāļu padomes locekļiem viņai indīgi pajautāja: „Nu ko, sasniedzi ko gribēji? Cerams ka uz visu savu atlikušo dzīvi esi zaudējusi vēlēšanos sacelties pret saviem brāļiem (žēl, bet daži kristieši tieši tā saprot brāļu vienotību)”.
Iespējams, kāds teiks, ka šis piemērs ir galējība un reālajā dzīvē sastopams ļoti, ļoti reti. Kas zina, varbūt ierindas kristiešiem tas tiešām izskatās kā izņēmums. Tikai dvēseļu aprūpētājiem, kuriem viņu kalpošanā ir jāuzklausa liels daudzums sirdi plosošu stāstu un dvēseļu traģēdiju, šādi gadījumi nav retums.
Par lielu nožēlu jāteic, ka mēdz būt arī tā, ka lejot rūgtas asaras par mums nodarītajām nelielajām pārestībām, mēs ar nodomu vai neapzinoties, paši arī kādu dvēseliski ievainojam. Jo cilvēkam ir tik raksturīgi būt prasīgam pret citiem, bet ļoti piedodošam pret sevi. Sevis mīlestība un egoisms padara mūs cietsirdīgus un pilnīgi aklus attiecībā pret savu tuvāko. Mēs no viņiem sagaidām iejūtību un sapratni, tajā pat laikā pašiem esot nejūtīgiem, netaisniem un nežēlīgiem.
Piemēram, ir cilvēki, kuri, saslimstot, pieprasa no saviem tuviniekiem tik daudz uzmanības, ka tie, cenšoties izpatikt, burtiski krīt vai no kājām nost, bet tā vietā lai saņemtu, liekās dabiski tādos gadījumos, pateicību un atzinību, dzird vien nosodījumu un pārmetumus. Kaut kas līdzīgs mēdz būt arī no kādu vecāku puses, kuri pastāvīgi saviem bērniem atgādina bausli: „godā savu tēvu un savu māti” (bet tajā pašā laikā aizmirst pavēli: „Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, lai tie netop bailīgi”), liek viņiem skraidīt sev apkārt, un pēc tam, būdami sašutuši par uzmanības trūkumu, ar asarām sūdzas paziņām par savām „nepateicīgajām” atvasēm. Tā nu sanāk, ka tas vēl ir jautājums, kurš kuram dara gauži. Reizēm lielāku līdzjūtību ir pelnījuši nevis tie, kuri žēlojas, bet tie, kuriem tiek izteikti visādi apvainojumi. Diemžēl, atliek vien atzīt, ka tāda īpašība kā žēlsirdība, mums cilvēkiem, visumā nav raksturīga. Drīzāk, mēs savus tuviniekus padarām par upuriem, nekā apžēlojam, aizmirstot Jēzus vārdus: „Man patīk žēlastība un ne upuris” (Mat. 9:13).
Tieši šāda attieksme pret mūsu tuvākajiem dod sātanam lielisku iespēju, uzliekot mums sava veida melnās brilles, piespiežot redzēt tajos, kuri atrodas līdzās, nelabvēļus, kuri jebkurā brīdī ir gatavi dot iznīcinošu sitienu. Iespēju un ceļu, lai to īstenotu, viņam ir vairāk nekā pietiekami. Galvenais, lai mums uz to būtu nosliece un pretestībai nepieciešamais dvēseles stāvoklis.
Gadās, ka no kāda cilvēka aizrādījuma, rīcības vai uzvedības mūsos saceļas mūsu lepnais „ES” ar visu tam piemītošo skaudību, ļaunumu, dusmām, sašutumu, aizvainojumiem un daudz ko citu, kas atrodas sirdī un ko mēs ļoti vēlētos no citiem noslēpt. Mums ir smagi to atzīt, tādēļ dusmojoties uz vaininieku, kurš mūs atmaskojis, mēs zaudējam savaldību. Bet, kur gan te ir viņa vaina? Dievs tikai viņu lietoja kā lakmusa papīru, lai atvērtu mūsu acis uz mūsu patieso dvēseles stāvokli, vai kā slīpripu, ar kuru vēlas noslīpēt un likvidēt tavas un manas dvēseles „asos stūrus”. Nekļūsim cietsirdīgi pret cilvēku, bet labāk pateiksimies Tam Kungam par šo „skalpeli”, ar kura palīdzību, mums pašiem par labu, Viņš uzšķērda jau ilgi pūžņojošo „augoni”.
Vēl viens visai izplatīts iemesls kādēļ mēs cilvēkos sākam redzēt ienaidniekus ir tas, ka viņi izturas ne tā, kā mums to gribētos, izraisot pamatīgu iekšēju sašutumu. Jo vairāk viņi to atkārto, jo vairāk mūsu sirdī pieaug nosodījums, kriticisms, nepatika un nicinājums, līdz pat pilnīgām antipātijām. Ar laiku mēs sākam vairīties no tikšanās ar tādiem cilvēkiem, atrodot dažādus iemeslus un attaisnojumus, un iespēju robežās ne visai cildinoši par viņiem atsaucamies.
Nereti atsvešināšanās iemesls ir pārsteidzīgs spriedums par cilvēku un aizspriedumainas, tīri subjektīvas domas par viņu, kas balstītas no kāda dzirdētos nelabvēlīgos stāstos un negatīvās atsauksmēs. Necenšoties noskaidrot to ticamību un bez iedziļināšanās pieņemot par patiesību ļaunus apmelojumus, vari izrādīties vaininieks nepareizā spriedumā un būt par cēloni dvēseles brūcei un sāpēm tam, kurš to nekādā veidā nav pelnījis. Zināmu lomu tādā pieejā var nospēlēt mazdūšība priekšnieku un vadītāju priekšā.
Tā, piemēram, kādam jauneklim vajadzēja stacijā sagaidīt uz viņa pilsētu uzaicināto Dieva kalpu, par kuru daudzi ticīgie, tajā skaitā arī viņa baznīcas kalpotāji, stāstīja daudz slikta. Dzirdētā ietekmēts, jaunais cilvēks vēl pirms tikšanās ar viņu, savā sirdī sajuta izteiktu naidīgumu un ar lielu nepatiku pildīja uzdoto pienākumu. Atbraukušais kalpotājs uzreiz sajuta vēsumu un norobežošanos pret sevi, bet, kaut tas darīja viņam sāpes, to neizrādīja, radušos situāciju nododot Tā Kunga rokās, Kurš to atrisināja brīnišķīgā veidā. Neparedzētu apstākļu dēļ, viņiem abiem nācās vairākas dienas kopā ceļot, lai dažādās pilsētās varētu noturēt dievkalpojumus. Ar Sava sūtņa muti Dievs tik skaidri un neapšaubāmā Svētā Gara spēkā runāja uz atnākušajiem, ka jaunā brāļa sirds, kurš viņu pavadīja, tika satriekta. Pēc vienas šādas sapulces viņš piegāja pie kalpotāja un atklāti atzīstot savu kļūdu, palūdza piedošanu, un pēc tam viņi kļuva par labiem draugiem.
Daudz problēmu, aizvainojumu un pārpratumu mums mēdz būt arī tādēļ, ka vai nu mēs nemākam cienīt otru cilvēku, vai mums neienāk prātā nolikt sevi otra vietā tajā vai citā grūtā situācijā. Nereti, spēja saprast mūsu tuvāko rīcības motivāciju, ne tikai atvieglo kontaktēšanos ar viņiem, bet palīdz paredzēt viņu rīcību dažādās dzīves situācijās, tādā veidā izvairoties no nevajadzīgiem konfliktiem un dažādām nepatikšanām. Ir jāteic, ka cieņas pilna attieksme pret citu uzskatiem un viedokļiem nemaz nenozīmē piekrišanu tiem vai samierināšanos ar to negatīvajām izpausmēm, bet tikai paver labas iespējas pozitīvi ietekmēt to domas un jūtas, ar kuriem mēs tādā vai citā veidā komunicējam.
Sālamana pamācību grāmata satur daudz gudru padomu un pamācību attiecībā uz cilvēku savstarpējām attiecībām, kurās ieklausoties, mēs varam izvairīties no daudzām problēmām un kļūdām, piemēram: „Nelolo nekādu ļaunu nodomu pret savu tuvāku, kas uzticībā pret tevi pie tevis dzīvo. Neķildojies un nerājies ne ar vienu bez jebkāda pamata, ja viņš nav tev neko pāri darījis” (Sal.pam.3:29-30); „Nesteidzies tūliņ ar kādu citu uzsākt asu vārdu pārmaiņu, jo ko tu darīsi tad, ja tevi tavs tuvākais būs apkaunojis? Kārto savu lietu ar savu tuvāko un neatklāj kāda cita noslēpumus, lai par tevi nerunātu ļaunu tas, kas to dzirdētu...” (Sal.pam. 25:8-10); „Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam” (Sal.pam. 26:4); „Kas iziet citu priekšā un iejaucas svešās nesaskaņās, ir kā tāds, kas suni plēš aiz ausīm” (Sal.pam. 26:17); „Lepno starpā arvien ir nesaskaņas, bet gudrība mīt tajos, kuri ļaujas sev dot kādu padomu” (Sal.pam. 13:10); „Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu” (Sal.pam. 29:23).
Konflikta situācijās, pat ja citi mūs ir aizvainojuši, pacentīsimies „neieslīgt” žēlumā pret sevi un paša apraudāšanā, bet labāk saņemsim sevi rokās, un lūdzot Tam Kungam palīdzību, atturēsim savas lūpas no tā, lai ar atbildes vārdiem neievainotu kādu sirdi. Dievbijīgi nokrītot ceļos neraudāsim arī Tā Kunga priekšā, lūdzot Viņu vest pie prāta pāridarītāju, nedomājot par to, ka šajā brīdī mūsos brēc mūsu „ES”, kuru Dievs neieredz. Neticat!? Tad padomājiet, vai ne tādēļ mēs gaidām, lai otrs palūgtu mums piedošanu, jo paši nevēlamies pirmie to izdarīt? Atceroties mums veltītos rūgtos vārdus, mēs pat nevēlamies domāt par to, kur pašiem nebija taisnība. Mūs uztrauc tikai personīgās sāpes, bet kā jūtas mūsu tuvākais – mūs neinteresē.
Cik bieži izšķirot mazus kaušļus mēs pieprasām, lai viņi tūdaļ salabst, un brīnāmies par viņu stūrgalvību, vērojot kā tie, sabozušies, dusmīgi uzlūko viens otru un nesteidzas to darīt. Bet mēs – pieaugušie, vai esam savās sadursmēs gudrāki un labāki par viņiem? Stundām, dienām, nedēļām, bet reizēm pat mēnešiem un gadiem esam spējīgi nēsāt savus aizvainojumus, nevēloties ne soli spert pretī izlīgumam, būdami pārliecināti, ka tas ir jāizdara otram! Bet mums nenāktu par ļaunu lieku reizi pazemoties. Pirmajam iet un palūgt piedošanu – nav mīkstčaulības un rakstura vājuma pazīme, bet gribas un gara spēka izpausme.
Pamēģiniet aizmirst jums sagādātās sāpes un aizvainojumu un atcerieties to, ko un kā teicāt jūs paši. Vai to izdarījāt pareizā intonācijā, vai jūs bijāt dusmīgs, uzbudināts un aizkaitināts? Vai jūs būtu gribējis, lai ar jums runā tādā pašā veidā? Bet kā ir ar jūsu sirdsapziņu? Vai tā ir mierīga, vai sirds dziļumos jūs nosoda? Atcerieties, ko par to saka Dieva Vārds? „…ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas” (1.Jņ. 3:20). Pasakiet, tā sakot, liekot roku uz sirds, vai jūs tiešām esat pārliecināti, ka pilnīgi visā jums ir taisnība un, ka jūs pilnīgi nepamatoti ir apvainojuši, vai varbūt tajā, kas tika pateikts tomēr ir daļa patiesības? Pacentieties kaut vienatnē ar sevi būt godīgi un neliekuļot. Piekrītiet, ka dzirdētajā tiešām izskanēja patiesība, lai cik rūgta tā priekš jums būtu. Jo Dievs sen jau to zina. Bet ja tā, tad tieši tagad ir īstais laiks pazemoties, pirmajam piedot un palūgt piedošanu tuvākajam, darot to patiesi un no visas sirds.
Dārgie draugi! Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir pilna ar dvēseles aukstumu, cietsirdību un vienaldzību, tādēļ, kuram gan citam, ja ne mums – ticīgajiem, izrādīt viens otram un tiem, kas ir mums apkārt pretimnākšanu, līdzdalību, siltumu un to dievišķo mīlestību – „Agape”, kas ir patiess apliecinājums taisnīgumam Kristū Jēzū. Dievs ir mīlestība, tādēļ, cik neapjaušams mūsu prātam ir Viņš Pats, tik pat neapjaušama ir mīlestība, ko Viņš mūsos ir licis. Kaut to ir apdziedājuši daudzi desmiti un simti rakstnieku un dzejnieku, tā tik un tā ir palikusi neizskaidrojama un līdz galam neatminēta.
Ir puķes, kuru ziedi vienmēr ir pavērsti pret sauli. Kā virzās tā, turp pagriežas arī viņu ziedlapiņas. Ir arī puķes, kas atveras tikai saules gaismā. Kad tās nav, to ziediņi paliek aizvērti un izskatās pavisam necili. Bet atliek vien glāsmainajiem saules stariem uz tiem atspīdēt, kā tie uzreiz atplaukst pretī siltumam, apburot ar savu valdzinošo skaistumu un lieliskumu. Tieši tāpat notiek arī ar cilvēku dvēselēm. Tās uzreiz atraisās pretī mīlestībai ar kaut kādu neizskaidrojamu no augšienes dotu sajūtu un atpazīst to.
Lai izprastu mīlestības nozīmi cilvēka dzīvē, divdesmitā gadsimta vācu zinātnieki veica vienu eksperimentu, kas cilvēkus šokēja ar saviem rezultātiem, no jauna noliekot jautājuma priekšā – kas tas ir. Kādā sieviešu klīnikā nelielu grupu jaundzimušo bērnu, kuru mātes dažādu iemeslu dēļ bija no viņiem atteikušās, novietoja atsevišķā palātā, pilnībā nepieļaujot visas mātes un cilvēciskās mīlestības izpausmes. Apkalpojošais personāls visu darīja pēc priekšrakstiem par bērnu barošanu un apkopšanu, bet viņiem bija aizliegtas jel kādas siltu jūtu izpausmes pret mazuļiem. Mēnešiem mazuļi neredzēja cilvēku sejās ne laipnu izteiksmi, ne smaidu. Neviens viņus „nečubināja”, neizrādīja redzamu interesi, uzmanības vai maiguma izpausmes. Šādas attieksmes rezultāts pārspēja visu, ko varēja sagaidīt. Visi bērni no šīs grupas, būdami fiziski pilnīgi veseli, bet nesaņemot mīlestību, viens pēc otra nomira, nesasniedzot pat gada vecumu. Baismīgs rezultāts, vai ne! Nav brīnums, ka tas satrieca arī pašus eksperimenta autorus – zinātniekus. Iespējams, ja viņi iepriekš būtu zinājuši šī eksperimenta iznākumu, nekad nebūtu to pieļāvuši.
Diemžēl, dzīvē mēdz būt tā, ka par tādiem pašiem „izmēģinājuma trusīšiem”, pašiem nemaz to neapzinoties, mēs bieži vien padarām savus tuvākos, liedzot viņiem maigumu, uzmanību un dvēseles siltumu. Laiku pa laikam dvēseļu aprūpē vēršas cilvēki, kuru dvēseles ir izkropļotas tieši mīlestības trūkuma dēļ. Viņu tēvi vai mātes, kuri uzauguši bērnu namos bez vecāku glāstiem, nebija spējīgi saviem bērniem dot to, ko savā laikā nav saņēmuši paši. Stāstot par savām ciešanām šie nabaga nelaimīgie saka, ka jūtās apdalīti un apzagti. Līdzīgs garīgs diskomforts mēdz būt arī tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ (savstarpējo attiecību vēsums ģimenē, nespēja stāties laulībā, ilgstoša piespiedu izolācija utt.), tā arī nav spējuši pilnā mērā izrādīt savu mīlestību pret citiem un piedzīvot savstarpējas atbildes jūtas.
Sirsnīga mīlestība un pieķeršanās, ko mēs izjūtam pret draugiem un tuviniekiem, ir cilvēkam raksturīga un pilnīgi dabiska. Dievišķā mīlestība, kas dod spēku meklēt citu labumu, neatkarīgi no tā, kā viņi pret mums attiecas (mīl vai neieredz), – ir pārdabiska un var tikt saņemta tikai no Dieva. Tās Avots un mēraukla ir mūsu Glābējs Kristus Jēzus, Kurš no Svēto Rakstu lappusēm arī vēl šodien runā: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu” (Jņ. 13:34). Ar vārdiem „kā Es jūs esmu mīlējis” Viņš rāda mums atkārtošanas cienīgu piemēru. Izejot no tā, mēs jau mīlam ne tādēļ, ka tā mūs māca Bībele vai ka cilvēks to būtu pelnījis, bet tādēļ, ka vairs nevaram nemīlēt, jo „Viņš ir mūs pirmais mīlējis” (1.Jņ. 4:19).
Vecās Derības likums, kas dots israēliešiem caur Mozu, ar savu otro bausli mūs aicina uz ierobežotu mīlestību, kas ir ietverta vārdos; „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (3.Moz.19:18), bet Jēzus šeit iet daudz tālāk un saviem mācekļiem māca kaut ko vērtīgāku: „Mīliet savus ienaidniekus” (Mt. 5:44).
Tādā veidā, Kristus no mums gaida nevis vienkārši cilvēcisko, bet Viņa Paša parādīto dievišķo mīlestību, kas izplatās ne tikai pār mūsu draugiem, bet arī pār mūsu ienaidniekiem, tātad, pār tiem, kuri mūs ir aizvainojuši, darījuši gauži vai cirtuši dvēselē brūci. Tā nav saistīta ar mūsu emocijām un dabīgajām piesaistēm, jo ir pilnīgi saprotami, ka ir grūti saglabāt simpātijas pret ļaunu, naidpilnu cilvēku, kas tevi neieredz.
„Agapes” – mīlestība, kas ir Dieva dāvāta, izpaužas nevis miermīlībā, bet spējā neskatoties ne uz ko, izturēties pēc taisnības un neatmaksāt ļaunu ar ļaunu. Tāda ir viņas daba. Tikai Kristus un Viņa mūžīgais Evaņģēlijs dara to iespējamu, ieliekot mūsu dvēselē patiesu cilvēkmīlestību, jo rosina uzlūkot cilvēkus nevis viņu labo vai slikto īpašību gaismā, bet Kristus Asiņu, kas par viņiem ir izlietas, gaismā. Mīlestība, pacietība, labestība un žēlsirdība, ko apustulis Pāvils ir aprakstījis 1.vēstules korintiešiem 13.nodaļā, ir tie Svētā Gara augļi, kuri mums, kristiešiem, ir absolūti nepieciešami, ja tas attiecas uz mūsu tuvākiem un cilvēkiem, kuri ir ap mums.