6.nodaļa
GARĪGĀ STAGNĀCIJA

Daudzu kristiešu dzīve sākas ar brīnišķīgu un satraucošu notikumu – atgriešanos pie Tā Kunga un iekšēju atjaunošanos. Dvēsele, no tumsas valstības izrāvusies brīvībā, līksmo un triumfē. Cilvēkam, pēc iespējas vairāk, gribās zināt par savu Glābēju, lai varētu par Viņu liecināt citiem. Sirdī deg pirmās mīlestības uguns, kas aizdedzina apkārtējos nododot viņiem to pašu tiekšanos. Bet, paiet gads, vēl viens, jau trešais... un pēkšņi jūti, ka šī pacilājošā noskaņojuma vairs nav. Ir pazudusi sajūsma un prieks. Bībeles lasīšana, lūgšanas un dievkalpojumu apmeklēšana ar laiku ir kļuvusi drīzāk par pieradumu nekā par dvēseles vajadzību. Tāds iespaids, ka esi apstājies un mīņājies uz vietas, vai, ka nevirzies uz priekšu, bet vienkārši riņķo pa apli. Dvēsele arvien biežāk nīkuļo un raud, no sākuma klusiņām, tad arvien skaļāk un skaļāk. Šāds stāvoklis raksturo ne tikai to, ka ir pazaudēta pirmā mīlestība uz Dievu, bet arī to, ka kristietis nepieaug ticības dzīvē, tā ieejot garīgas stagnācijas stāvoklī. Tas notiek ne tikai ar cilvēkiem, kuri nākuši no pasaules, bet arī ar tiem, kas kristīgā vidē dzimuši, vai jau daudzus gadus tajā atrodas.

Lieta tāda, ka garīga pieaugšana sevī ietver meklējumus, kas rodas no neapmierinātības sajūtas. Ja mēs esam garīgi paēduši un ar sevi apmierināti, tad mums, pats par sevi saprotams, vairāk neko nevajag. Zemes dzīvē tikai nabagi alkst maizes, un tamdēļ to nenogurstoši meklē. Bagātajiem tas nav vajadzīgs, jo viņiem visa ir pārpārēm. Par nožēlu, mūsdienu kristiešu pamatdaļa tieši tāpat ir garīgi bagāti un paēduši un atgādina Lāodikejas draudzi, par kuru Tas Kungs reiz teica: „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag ne nieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails” (Atkl.gr. 3:17).

Vēl būdams uz zemes, Kristus teica: „Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti” (Mat.5:3,6). Tādā veidā, patiesību, – tas ir Dieva patiesību, arī ir jāmeklē, nevis par tādu jāpieņem visu, ko mums liek priekšā. Ja mūžībā ar novēlošanos nāksies atzīt, ka uz zemes tās mums nekad nav bijis, tad vairs nevarēsim attaisnoties ar to, ka esam to pieņēmuši tādā veidā, kā citi to mums ir pasnieguši.

Atbildība par patiesības atzīšanu gulstas uz katru individuāli. Ne velti Dieva Vārds aicina; „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts” (Mat. 7:7-8). Šis aicinājums attiecas ne tikai uz mācītājiem, misionāriem, evaņģēlistiem, dvēseļu aprūpētājiem un citiem kalpotājiem, bet uz katru, kas sevi uzskata par kristieti. Jo mūsu grūtajos, pēdējos laikos, kas, bez visa cita, raksturojas ar dažādiem kultiem, sektām, maldiem un mācībām, kas piedāvā savas „patiesības” un savus „Kristus”, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks.

Apustuļa Pētera otrajā vēstulē, trešajā nodaļā, 17 un 18 pantos ir tādi vārdi: „Tad nu jūs mīļie, to jau zinādami, sargaities, ka, maldu līdzi aizrauti, nezaudējat savu stipro pamatu. Bet audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā! Viņam lai ir gods tagad un līdz mūžības dienai!”.

Pieaugšana sevī ietver periodu un pakāpju nomaiņu kāda vai kaut kā attīstībā. Ja tas attiecas uz cilvēku, tad ar to ir domāta pieaugšana un izmaiņas prātā, kas raksturo mazuļa, bērna, pusaudža, jaunieša, nobrieduša un gados veca cilvēka dzīves periodus. Augt – nozīmē kļūt lielākam, stiprākam, gudrākam, prasmīgam. Jūdu Talmudā ir rakstīts, ka tie, kuri neaug, nevis vienkārši apstājas savā attīstībā, bet slīd atpakaļ, topot arvien mazākiem un mazākiem. Ja kāds orgāns mūsu organismā pārstāj attīstīties, tas pamazām zaudē savu spēju funkcionēt un atrofējas, tas ir – samazinās izmērā vai zaudē savu dzīvotspēju. No šejienes ir radušies medicīniskie termini, tādi kā : muskuļu atrofija, aknu atrofija, redzes nerva atrofija, gļotādas atrofija utt. Tāda ir cilvēka ķermeņa struktūra.

Šis fakts ir neapgāžams un ir patiesa realitāte, kas apliecina sevi ne tikai cilvēka organismā, bet arī darījumu pasaulē un katras valsts ekonomiskajā un politiskajā attīstībā. Kad valsts ekonomika sāk slīdēt uz leju, tās valdība zaudē savu mieru un meklē izeju no izveidojušās situācijas, jo šāds stāvoklis nes sev līdzi nabadzību, bēdas un bezdarbu. Kā augoša ekonomika nes sev līdzi tautas labklājības pieaugumu, tā garīga pieaugšana cilvēka dvēselei nes svētību. Kā savlaicīga un pareiza augļu koka vai dārzāju augšana nes bagātīgu ražu, tā arī kristieši, pieaugot ticībā, kļūst par auglīgu vīnakoka zaru Dieva vīnadārzā.

Viss, kas nevairojas, neaug un nevirzās uz priekšu, sāk samazināties vai sairt. Šis princips attiecas arī uz garīgo pasauli. Nepieaugot žēlastībā un dziļākā Tā Kunga iepazīšanā, mēs nevis vienkārši sastingstam uz vietas, bet automātiski atgriežamies sākotnējā stāvoklī, kas mums bija pirms ieticējām.

Vecāki vienmēr ļoti uztraucas, ja viņu bērni neaug. Mātes bieži nomēra un nosver savus mazuļus, vērojot, vai viņi pieņemas svarā un augumā. Bet vēl lielākas bailes viņām izraisa mazuļa garīgā atpalicība, jo tas ir satraucošs signāls, kas, nereti, nes sev līdzi smagas sekas.

Kādā jaunā ģimenē piedzima pirmais mazulis – visu gaidītais dēls. Cik prieka un laimes šis notikums ienesa namā! Bērniņam piedzimstot, ārsti neatklāja nekādas novirzes no normas. Pirmās pazīmes, kas mammu darīja uzmanīgu, parādījās 5-6 mēnešu vecumā. Bērniņš gultiņā gandrīz nekustējās, „negulgoja”, praktiski nesmaidīja, priecīgi nereaģēja uz viņas parādīšanos, nepauda nekādas emocijas, vien ar sastingušu skatienu lūkojās griestos un skaļi kliedza, kad bija izsalcis. Gāja nedēļas un mēneši, bet viņa uzvedība mainījās maz. Viņš nerāpoja, necentās celties kājās un staigāt, bet kā jaunpiedzimis mazulis gulēja, sūkāja knupi un nokārtojās autiņos.

Norūpējušies vecāki vērsās specializētā bērnu klīnikā, un tikai tad noskaidrojās, ka mazuļa smadzenes neattīstās, paliekot tādas pašas kā piedzimšanas brīdī. Tā nu prieks un laime ģimenē nomainījās ar neremdināmām bēdām. Gāja gadi. Puisēns mainījās tikai izmēros, bet viņa prāts un uzvedība palika kā mazulim. Sasniedzot divdesmit gadu vecumu, viņš joprojām gulēja gultā, ilgi gulēja, caur knupi sūca pienu un citu šķidru barību, kaut ko nesakarīgu bļāva un kā iepriekš kārtoja savas vajadzības autiņos. Var vien stādīties priekšā, cik smags pārbaudījums, pastāvīgi augošajā ģimenē, bija šis lielā auguma „mazulis”.

Dārgie draugi, ja cilvēkiem ir tik svarīga viņu pēcnācēju normāla fiziskā un prāta attīstība, tad cik gan svarīgāka mūsu Debesu Tēvam ir pareiza, savlaicīga un nepārtraukta garīgā augšana Viņa bērniem! Tikai nez kādēļ tas, kas ir tik svarīgs un vērtīgs mūsu Kungam, maz satrauc mūs pašus. Jo kādēļ gan nākas satikt tik daudz kristiešu, kuri piedzimuši iekš Kristus, tas ir, ieticējuši un pieņēmuši Viņu par savu personīgo Glābēju, visu savu turp­māko dzīvi paliek šajā garīga zīdaiņa stadijā un vairs vispār neaug? Kā reiz viņi liecināja cilvēkiem par savu atgriešanos, tā atkārto to pašu arī šodien, – vēl pēc desmit, divdesmit, dažreiz pat trīsdesmit un četrdesmit kristietībā nodzīvotiem gadiem. Kā savas kristietības pirmajos mēnešos viņi barojās ar garīgo pienu, tā turpina to darīt arī tagad. Kā pirmajos mēnešos, pēc savas atgriešanās, viņus apmierināja kristīgās mācības iesākumi, tā arī tagad – tālāk viņi nevirzās.

Apstājoties pašā sākumā un garīgajā izaugsmē nevirzoties uz priekšu, viņi ir līdzīgi bērniem, kuri atpaliekot prāta attīstībā no saviem vienaudžiem, ir spiesti apmeklēt speciālas skolas ar pazeminātām prasībām. Atšķirība vien tā, ka tas, kas zemes dzīvē izpaužas kā psihiska nepilnība un sava veida slimība, garīgajā dzīvē parādās kā slinkums un nevēlēšanās pieaugt, nedodot iespēju Tam Kungam pie mums strādāt.

Tādi ticīgie, lasot Bībeli, necenšas tajā iedziļināties un nopietni to studēt, bet no citas garīgi–pamācošās literatūras ņem rokās tikai tās grāmatas, kas stāsta par mīlestību, par Tā Kunga bezgalīgo pacietību un žēlastību, par laimi un svētībām tiem, kas uz Viņu tic. Visbiežāk tie ir viegli saprotami darbi, kas pēc izlasīšanas neprasa dziļas pārdomas. Pie tiem pieder aizraujoši kristīgie romāni par mīlestību, kas drīzāk aizskar mūsu emociju un jūtu sfēru, nevis atver garīgās acis, lai redzētu savu staigāšanu Tā Kunga priekšā un saprastu to, kas Viņam nav patīkams. Nopietni garīgi darbi, kas skaidro Bībeli, vai ir saistīti ar dvēseles aprūpi, viņiem liekās nogurdinoši, garlaicīgi, neinteresanti un no kristiešiem paģēroši pārāk lielu piepūli. Gadiem un desmitgadēm, skaitīdamies Dieva bērni, šie ticīgie savu dvēseli baro tikai ar „pienu”, visādi izvairoties no cietas garīgās barības. Tā rezultātā, visu savu kristīgo dzīvi, viņi paliek kā mazuļi iekš Kristus, ne tik daudz nespējīgi, cik tādi, kuri nevēlās rūpēties par savu garīgo pieaugšanu.

Mēdz būt arī tāda galējība, ka kristieši pat ar lepnumu paziņo to, ka, izņemot Bībeli, neko citu nelasa. Pirmajā mirk­lī tas liekās pārliecinoši un pilnīgi pamatoti, ņemot vērā pēdējās desmitgadēs saradušos literatūras kalnus, ko diez vai var nosaukt par patiesi garīgu. Bet nelaime tā, ka lasot Bībeli, vien nedaudzi no viņiem to labi saprot, un tādēļ, papildus literatūras lasīšana, kas izskaidro Svētos Rakstus, viņiem nāktu tikai par labu.

Ir arī ticīgie, kuri savā intelektā un izaugsmē ir ne tikai ļoti ierobežoti, bet vēl ar to lielās un savu nevēlēšanos pilnīgoties attaisno ar apustuļa Pāvila vārdiem: „Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu” (Fil. 3:8).

Citējot šīs rindas, viņi, par nožēlu, aizmirst, ka visas daudzpusīgās zināšanas (tajā skaitā arī tās, kas iegūtas „pie Gamaliēla kājām”), viņam ne tikai netraucēja, bet pat kaut kādā mērā palīdzēja. Vienā no savām vēstulēm šis svētīgais vīrs rakstīja: „Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu” (1.Kor. 13:11). Vai gan mums, draugi, nevajadzētu rīkoties tāpat? Garīga zīdaiņa stāvoklis ir normāla parādība kristietības pirmajā laikā, bet ja tā ievelkas gadu desmitiem ilgi, tad tam būtu jāizraisa satraukums.

Kristīgajā dzīvē šāds garīga zīdaiņa stāvoklis ir sastopams visai bieži un parāda sevi caur naivumu, caur to, ka trūkst garīga brieduma un ir ierobežots esošais cilvēka uzskatu un pārliecību klāsts. Ir ļoti raksturīga arī šaura izpratne par daudziem Svēto Rakstu izteikumiem, kuriem, drīzāk, ir garīga, nevis tieša, burtiska nozīme.

Piemēram, daži ticīgie, lasot par to, ka Tas Kungs ir mūsu ārsts, vispār sāk noliegt medicīnu un pat pašos ekstremālākajos apstākļos nevēlās vērsties poliklīnikā vai slimnīcā. Nav izslēgts, ka daudzu tādu kristiešu dzīve priekšlaicīgi pārtrūka tikai tādēļ, ka viņi nepiekrita piedāvātajai operācijai vai kategoriski atteicās lietot nepieciešamās zāles.

Mēdz būt arī tā, ka viens ticīgais pārliecina otru, ka tas zaimo Svēto Garu, ja par neapgāžamu patiesību nepieņem dažu Bībeles pantu skaidrojumu, kas ir viņa konfesionālās mācības stūrakmens.

Vēl izplatītāka pārliecība, dažādu kristiešu vidū, ir par to, ka tikai viņu baznīcā ir pareizā mācība, un tikai pie viņiem ir patiesība. Bet visur citur tiek sludināts ne līdz galam pareizs vai nepilns Evaņģēlijs. Atrodas arī tādi, kas iet vēl tālāk, – ka tikai viņi ir Dieva apsolījumu mantinieki, un tikai viņi tiks izglābti. Tāda pieeja liecina ne tikai par zīdaiņa stāvokli, naivumu un aprobežotību, bet arī par garīgo lepnību, kas Tam Kungam derdzās. Mūs neglābj ne konfesija, ne baznīca, bet ticība Kristum Jēzum un dzīve, kas rit saskaņā ar Svētajiem Rakstiem.

Par pilnīgu Bībeles nezināšanu un zemu garīgo līmeni liecina arī tāda izpratne, ka Dievs, būdams svēts un taisns, nevar tuvoties cilvēkiem, kas dara netaisnību, un noteikti nevar ar viņiem runāt. Ja tas patiešām tā būtu, tad diez vai kāds no dzīvojošiem uz zemes varētu izglābties. Dieva Vārdā ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad Jēzus izrādīja mīlestību un žēlsirdību tieši tādiem cilvēkiem. Atcerieties kaut netaisno muitnieku Caķeju, vai sievieti, kura bija pienākta laulības pārkāpšanā, par kuru Kristus iestājās, vai Mariju Magdalēnu, no kuras tika izdzīti septiņi ļaunie gari, vai Mateja Evaņģēlijā astotajā nodaļā aprakstītos divus ļauno garu apsēstos, kuri bija izgājuši no alām, kurās apglabāja mirušos. Vai tad Jēzus ar balsi neuzrunāja Savu vajātāju Saulu, kurš pēc tam kļuva par apustuli Pāvilu, kad tas gāja uz Damasku, lai apcietinātu Viņa sekotājus?! Visi mēs (lai kas un kādi mēs būtu) glābjamies Tā apžēlošanās dēļ, Kurš nāca, lai „atrastu un izglābtu pazudušos”, nevis pie veseliem, bet pie slimiem, ne pie taisniem, bet pie grēciniekiem.

Skumji, ka mēs, saukdami sevi par Dieva bērniem un Kristus sekotājiem, nezinām Viņa mācību, bet vēl skumīgāk, ka tie, kuri sevi uzskata par nobriedušiem un pieredzējušiem kristiešiem, visas savas dzīves garumā mācās vien kristietības alfabētu un tā pamatpatiesības, neapgrūtinot sevi spert soli tālāk. Par tādiem apustulis Pāvils reiz rakstīja: „Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva Vārda pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebr. 5:12-14).

Ja skolnieks 12 gadu laikā atkal un atkal mācītos to, ko pasniedza pirmajā klasē, viņu, neapšaubāmi, uzskatītu par garīgi atpalikušu, bet, kad kaut kas līdzīgs notiek garīgajā skolā ar Kristus skolniekiem, nevienam pat prātā neienāk to iedēvēt par nenormālu kristietību. Neviens skolēns nekļūtu par profesionālu darbinieku, jel kādā nozarē, ja nepapildinātu zināšanas, ko saņēmis skolā, ar jaunām atziņām. Neviens profesors un akadēmiķis nekļūtu par zinātnieku, ja paliktu tajā pat līmenī, kuru bija sasniedzis universitātē. Nevienā zinātnes un tehnikas nozarē nav iespējams kļūt par labu speciālistu, ja pastāvīgi nepilnīgojas, interesējoties par jaunākajiem atklājumiem un sasniegumiem. Daži cilvēki, komunikācija ar kuriem ir labvēlīga un vērtīga, ir daudzpusīgi tikai tamdēļ, ka daudz un ar patiku lasa, iedziļinoties dažādos gan zemes dzīves, gan garīgās dzīves aspektos.

Dažu ticīgo pārliecība, ka, atsakoties no jebkādas citas literatūras lasīšanas, izņemot Bībeli, viņi tādā veidā izvairās no bīstamības krist kādā maldu mācībā, ir visai apšaubāma, jo daudzu sektu, kultu un viltus kustību pārstāvji, ar retiem izņēmumiem, arī lasa Bībeli, taču skaidro To pēc sava prāta. Tā nu, tikai Bībeles vien lasīšana nebūt nepasargā mūs no nepareizām izpratnēm. Labas pamācošas grāmatas, svētrunas un dvēseles aprūpes sarunas, kas ierakstītas kasetēs un kompaktdiskos palīdz sevi ieraudzīt Svēto Rakstu gaismā, pamatīgāk iedziļināties kādos grūti saprotamos pantos un nodaļās, pārlūkot savu staigāšanu Tā Kunga priekšā, un izvērtēt dzīves prioritātes. Tas ir milzu ieguldījums, mums tik nepieciešamajā, garīgajā attīstībā, bet nereti tas izved no garīgās iestrēgšanas.

Viena krievu paruna teic: „Ja baidītos no vilkiem – uz mežu neietu”. Garīgajā dzīvē tas izskatās tieši tāpat. Ja mēs, baidoties iekrist viltus mācībā, no visa pastāvīgi bīsimies, tad diez vai jel kad kļūsim par stipriem kristiešiem. Tāpat kā zemes dzīvē nav iespējams izvairīties no visām kļūdām, tāpat mūsu patiesības meklējumos noteiktos garīgās attīstības periodos nav izslēgtas garīgas novirzes, vai kādi nepareizi jēdzieni vai sapratnes. Taču Tas, Kurš vienmēr ir nomodā, uzmana mūs un redzot mūsu meklējumu patiesumu, nepieļaus, ka aizejam pārāk tālu maldos, un atradīs veidu kā mūs no turienes izvest, tā iemācot vairāk uzmanīties un būt ar skaidru prātu. Jo, kā cilvēks caur kritieniem un ciešanām iegūst dzīves pieredzi, tāpat garīgais briedums nāk caur mokošiem meklējumiem, kuros reti var izvairīties no kļūdām.

Visi vecāki zina, ka neviens bērns neizaug bez tā, ka bērnībā, pusaudža gados, dažreiz arī jaunībā, nedabū zilumus, sasitumus un grieztas brūces. Aizmirstot šo neapstrīdamo dzīves faktu, mēs nez kādēļ uzskatām, ka uz garīgo sfēru tas neattiecas, un, ka kristīgajā dzīvē no tā visa var izvairīties. Šī mērķa dēļ baznīcu kalpotāji ļoti nopūlas, lai viņu garīgie bērni nekādā veidā „neizkristu” no viņiem pieņemamām un saprotamām mācībām, kuras, parasti, uzskata par vienīgajām pareizajām. Uz ko gan tik viņi nav gatavi, lai nekas jauns, nesaprotams un svešs sirdīm un prātiem, viņiem nepieskartos!

Šāda veida pieeja bieži noved pie pilnīgi pretēja rezultāta. Neiemācītas domāt, salīdzināt un analizēt, mūsu garīgās atvases kļūst nespējīgas stāties pretī dažādu mācību vējiem, kad ar tiem sastopas. Tādā veidā mēs no viņiem veidojam nevis ticībā stiprus un pamatīgus Dieva Armijas kareivjus, bet trauslus „siltumnīcas augus”, kas ir spējīgi dzīvot vien mūsu baznīcas mikroklimatā.

Nereti dzīvē ir tā, ka mazs bērns no uguns sāk baidīties tikai tad, kad nejauši, nedaudz ir apdedzinājis rociņu un sajutis svelošās sāpes. Kaut kas līdzīgs notiek arī garīgajā sfērā. Piemēram, kāda jauna meitene iedegās vēlmē dzirdēt cik iespējams daudz pravietojumu par sevi un sāka izmantot katru iespēju, lai saņemtu kādu atklāsmi. Redzot šo neveselīgo ziņkārību, vecāki un kalpotāji viņu brīdināja, pieminot, ka Bībele vairākkārtīgi piemin bīstamību, ko sevī ietver viltus pravieši. Taču visi šie padomi nepalīdzēja, un viss beidzās ar to, ka meitene nonāca maldos, gadiem ilgi sekojot svešam garam. Izejot cauri šausmīgām dvēseles mokām un daudzām pievilšanām, viņa, beigu beigās, izrāvās no tīkliem, kas saucas par atkarību no cilvēkiem, pēc tam dedzīgi liecināja citiem, brīdinot no līdzīgas kļūdas.

Vēl viens jauns kristietis, nolēmis, ka viņa baznīcā valda garīga nāve, sāka meklēt interesantākus dievkalpojumus, kuros izpaustos dedzība Dievam un spēks no augšienes. Nekāda pārliecināšana no vecāku un draugu puses, ka tuvības meklēšana ar Dievu sākas no sevis šķīstīšanas un attīrīšanas, nepalīdzēja. Jaunietis palika pie sava viedokļa. Reiz uz ielas satiekot grupu jaunu cilvēku, kas sevi arī sauca par ticīgiem, viņš tiem pievienojās, kļūstot par bīstamas sektas locekli, kur viņam tā tika „izskalotas smadzenes”, ka garīgi kļuva pilnīgi akls. Pagāja septiņi gadi, pirms, pateicoties par viņu pienestām daudzām lūgšanām, izciešot dvēseles mokas un neizstāstāmu izmisumu, līdz pat pašnāvības mēģinājumam, viņš beidzot atgriezās kā pazudušais dēls pie sava tēva. Izsūdzot savu atkāpšanos un saņemot piedošanu no Dieva, šis jaunietis kļuva par dedzīgu kalpotāju, un, apmeklējot dažādas baznīcas, brīdināja kristiešus par briesmām, kas draud, kad aizraujamies ar maldu mācībām.

Protams, no tādas garīgas apgaismības, kas saņemta caur dvēseles mokām, labāk būtu izvairīties, taču, ja cilvēks savas spītības un brīvdomības dēļ pats sev ko tādu uzveļ, Tas Kungs viņu ved ciešanu ceļā, lai tas varētu nākt pie prāta, pēc tam vēršot piedzīvoto par labu.

Ir vairākas pazīmes, kas raksturo garīgo stagnāciju un apstāšanos ticības dzīves izaugsmē. Pēc tām orientējoties, katrs pats var konstatēt savu garīgo stāvokli.

1. Vispirms Svētie Raksti zaudē savu spēku, kas pievelk, un vairs neuzrunā. Uzreiz pēc atgriešanās pie Tā Kunga tie mums atklājās, bija saprotami un darbojās, tik ļoti aizskāra dvēseles, ka ātrāk gribējās ar kādu tajā dalīties. Bībele atspoguļoja mūsu meklējumus, runāja sirdī un mainīja dzīvi. No tās lappusēm ar mums runāja Pats Dievs. Bet tad kaut kas notika, un Dieva Vārds priekš mums pamazām sāka zaudēt savu pievilcīgumu un to dzīvinošo spēku, kas iepriekš caur to darbojās. Tas ir pats pirmais satraucošais signāls, kas vēsta, ka pilnveidošanās/pieaugšana ticības dzīvē ir mitējusies. Cilvēks zaudē slāpes un izsalkumu, kas iepriekš viņu rosināja meklēt garīgo maizi savai dvēselei.

2. Nākamā pazīme ir, kad mūsu dzīvē parādās īpaši nesatraucoši, mazi, „nevainīgi” grēciņi, kas atkārtojas. Nē, ne tie lielie grēki un briesmīgie netikumi, tādi kā smēķēšana, dzeršana, netiklība un zagšana, kuri pārņem cilvēku vai no jauna pie viņa atgriežas, kad viņš pilnībā novēršas no Dieva. Šeit runa par grēciņiem, kas ir tās „lapsas un lapsēni”, kas posta mūsu garīgo vīna lauku, par ko ir rakstīts Augstajā dziesmā 2:15. Pie tiem pieder: karstgalvība, asa, negatīva reakcija, neapmierinātība, apvainošanās, garastāvokļa maiņas, tieksme visu laiku sevi attaisnot, sevišķi, ja mūs nepelnīti apvaino. Novērojot, ka tie atkārtojas vai katru dienu, mēs satraucamies, bet nezinām kā no tā izvairīties un kā tikt vaļā. Viens Dieva vīrs šo stāvokli raksturoja tā: „Cilvēks, kurš attālinās no patiesības un pārstāj garīgi pieaugt, nevēlas atzīt sevi par vainīgu un nepiekrīt, ja kāds uzrāda viņa kļūdas un nepilnības. Viņš vienmēr pats sevi aizstāv un pastāvīgi attaisnojas. Viņam ir ļoti grūti samierināties, pazemoties un pirmajam palūgt piedošanu”.

Šāda atpakaļ slīdēšana vienmēr sākas nemanot, ar parastiem sīkumiem: tur nedaudz novērsies no patiesības, te izgāji uz kompromisu ar savu sirdsapziņu, kaut ko neievēroji laika trūkuma dēļ (kas, mums vienmēr pietrūkst), šādos un tādos apstākļos pieklusināji kluso, brīdinošo Dieva balsi... un tā pamazām nonāci pie līnijas, no kuras nav viegli atgriezties atpakaļ. Bet rezultātā – garīgs tukšums, skumjas, dvēseles sāpes, zaudējuma sajūta, iekšēja nomāktība, vilšanās, garīgs bezspēks, bet novēlota apzināšanās un nožēlošana visbiežāk nedod vēlamo atvieglojumu un mierinājumu.

3. Bez visa šī, kļūst ļoti manāms, ka manu iekšējo cilvēku sāk vadīt emocijas un jūtas, kas izspiež cerību un ticību. Spilgts visa šī apstiprinājums ir kāpumi un kritumi, kas tagad nosaka manu garīgo dzīvi. Kad emocijas ir uzlādētas, es jūtos augstumos, kad to avots izsīkst, – sāku panīkt, krītu izmisumā. Tāda lēkāšana „augšā – lejā” nav raksturīga kristietim, kurš garīgi aug, ir nostiprinājies un deg mīlestībā uz To Kungu.

4. Vēl viens neapšaubāms apliecinājums garīgai atpakaļ slīdēšanai ir sirdsprieka zaudēšana. Pie kam šeit ir runa nevis par to prieku, ko citu priekšā var viegli imitēt, uzvelkot sev atbilstošu masku un atkārtojot novazātas un neko neizsakošas frāzes, tādas kā : „Mēs jūs ļoti mīlam” vai „Mēs esam neizmērojami laimīgi iekš Tā Kunga”, kas nereti ir tālu no patiesības. Nē, runa ir par to patieso, no iekšas starojošo, kluso prieku, kas tiek dots no augšienes, kas ir neatkarīgs no mūsu garastāvokļa, situācijas un apstākļiem. Tas atrodas mūsos tikai tamdēļ, ka sirdī dzīvo Jēzus, veicinot mūsu stiprināšanos ticībā un garīgo pieaugšanu.

5. Pacietības un mīlestības trūkums pret tuvākiem, kas ir mums blakus, runā par to, ka ir rimusies pieaugšana ticībā un iestājies garīgs atsalums. Attālinoties no Tā Kunga, mēs zaudējam mīlestību pret visiem, izņemot sevi. Vai gan ir vērts brīnīties ka izzūd savstarpējā sapratne ar tuviniekiem un draugiem, netiek vairs izrādītas pret viņiem rūpes un uzmanība, arvien biežāk izspraucas nepacietība un aizkaitinājums.

6. Ļoti svarīga garīgās stagnācijas pazīme ir lūgšanas noniecināšana, tas ir – nevis tās pilnīga mitēšanās, bet nevēlēšanās to darīt. Noliecoties Dieva priekšā mēs nejūtam patiesumu izteiktajos vārdos, nesajūtam Dieva tuvumu, un Viņa spēka klātbūtni. Un ne tikai, lūgšanas laikā arvien biežāk rodas kādi traucēkļi: tad mēs steidzami kādam esam vajadzīgi, tad pēkšņi uzrodas steidzams darbs, tad negaidīti zvana telefons, tad atkal un atkal pa galvu joņo domas, ka jāizdara vēl šis un tas. Ir ļoti daudz iemeslu, lai sevi attaisnotu, un tie visi izskatās pilnīgi pamatoti. Ejot to pavadā, mēs viegli noniecinām lūgšanu, pārliekot to uz vēlāku laiku.

Jēzus Kristus dzīvē vienmēr bija brīži, kad Viņš izjuta nepārvaramu vajadzību būt lūgšanā. Lai piepildītu šo nodomu, Viņam nekas un neviens nevarēja traucēt. Viņš lika pie malas visu, kas Viņam bija apkārt un kas Viņu traucēja, un gāja prom, lai kaut kur paliktu vientulībā ar Debesu Tēvu. Tieši tāpat ir jārīkojas arī mums. Laiku pa laikam, ar gribas piepūles palīdzību, ir jāatvirza no sevis visas nīcīgās lietas, rūpes un visa veida neatliekamie darbi, lai paliktu vienatnē ar To Kungu, smeļoties no Viņa garīgo spēku, kas mums visiem ir tik ļoti vajadzīgs.

7. Kaut viss uzskaitītais tieši liecina par atsalšanu un garīgu stagnāciju, tomēr, pati spilgtākā pazīme, kas uz to norāda, ir tas, ka ticīgam cilvēkam rodas nepārvarama tieksme dzīvot tā, kā to dara pasaule. Viņi sāk ģērbties atbilstoši pēdējām modes tendencēm, uzvesties tā, kā tas ir pieņemts neticīgiem cilvēkiem, aizrauties ar lietām, kam savu laiku velta pasaule, un rast apmierinājumu tur, kur to rod neticīgie.

Uzņemot sevī to, kas ir tāls no Bībeles mācības, kristietība pasaules priekšā zaudē savu pievilcību un to spēku, kas pievelk. Dievkalpojumu apmeklēšana drīzāk kļūst par pieradumu, tradīciju un pienākumu, nekā vajadzību. Ar retiem izņēmumiem, tieši šī garīgā atsaluma pazīme mūsdienu baznīcā ir kļuvusi acīm redzama. Diez vai kāds noliegs, ka draudžu kvantitātes un kvalitātes rādītāji gandrīz visās draudzēs ir neapmierinoši. Un kā gan tās var plaukt, ja it visur valda paviršība un attālināšanās no Tā Kunga, tātad, arī garīgā stagnācija.

Ir jāteic, ka pirmie, kuri pamana mūsu atkrišanu, – ir mums blakus dzīvojošie cilvēki: vīrs, sieva, māte, tēvs, pieaugušie bērni, darba biedri, dažreiz pat mūsu neticīgie kaimiņi. Tā, par piemēru, viens draudzes mācītājs, būdams daudzbērnu ģimenes paraugtētis, aizrāvās ar informācijas meklēšanu internetā. Iesākumā viņš meklēja un lasīja tikai Dieva Vārdu skaidrojošus rakstus un dažādus kristīgus forumus, kur smēlās interesantas domas savām svētrunām. Piepildījies ar šo, viņš, pašam nemanot pārslēdzās uz citām lapām, kas vēstīja par politiku un visādiem notikumiem no zinātnes un tehnikas pasaules. Vienu pēc otras tās šķirstot, reiz viņš uzdūrās pornogrāfijai, un cilvēcīgas ziņkārības pārņemts, tajā iekrita, kā staignā purvā. Lieta aizgāja tik tālu, ka naktī mozdamies, lai netraucētu sievu un bērnus, viņš slepus zagās uz savu kabinetu un, aizslēdzot aiz sevis durvis, apreibinājās ar visnešpetnākajiem seksuālajiem jaunumiem. Uz visiem sievas jautājumiem, kādēļ viņš naktīs pazūd no guļamistabas, kalpotājs vienkārši meloja, ka izmanto bezmiegu, lai sagatavotos dievkalpojumam.

Grēks velk sev līdzi nākamo grēku. Lai varētu noslēpt melus, ir jāizmanto divkārši vai pat trīskārši meli. Un tā, aizvien vairāk pieaugdama, šī „sniega bumba” izmaina dvēseli un pārvērš to no Dieva ieroča par sātana ieroci. Caur to visu cilvēks kļūst garīgi akls, sirds paliek raupja un nocietinās, vairs neredz sevi un visu laiku meklē iemeslu, lai par savu nožēlojamo stāvokli apsūdzētu citus. Tā bija arī šajā gadījumā. Laikam ritot sieva un pieaugušie bērni sāka manīt acīmredzamas izmaiņas viņa uzvedībā. Ar katru dienu viņš kļuva aizvien neciešamāks, kašķīgāks un piktāks attiecībā pret viņiem. Bieži jau no paša rīta šis ģimenes galva bija sliktā garastāvoklī, un likās, ka tikai meklē iemeslu, lai izteiktu savu neapmierinātību un sašutumu. Visus mājinieku mēģinājumus norādīt uz to, viņš uzņēma naidīgi, būdams pilnīgi pārliecināts, ka visi viņu nesaprot un attiecībā pret viņu ir galēji netaisni. No viņa, reiz tik interesantajiem, sprediķiem, kas rosināja uz dziļām pārdomām, pazuda Svētā Gara spēks. Arī draudzes garīgais stāvoklis kļuva arvien sliktāks un sliktāks. Viens pēc otra atklājās netiklības un laulības pārkāpšanas grēki draudzes locekļu vidū. Jo ticīgo dvēseles tagad barojās ar to garīgo barību, kam bija pievienots seksuālais grēks, kas bija skāris viņu mācītāju.

Kas zina kā tas viss būtu beidzies, ja Tas Kungs Savā žēlastībā nebūtu nolicis šo mācītāju uz slimības gultas un viņš nebūtu nokļuvis slimnīcā. Būdams nošķirts no sava izklaides avota, mocīdamies stiprās ķermeniskās sāpēs, šis cilvēks, beidzot, aptvēra savas krišanas zemumu un dziļi visu nožēlojot, saņēma piedošanu un atbrīvošanu no grēka verdzības. Pēcāk viņš ne reizi vien stāstīja savu liecību vairākās konferencēs, novedot klausītājus līdz savas vainas apzināšanai, atzīšanai un grēku nožēlai.

Ja esi sevī pamanījis pieaugšanas ticībā neesamību un garīgo panīkumu, nekavējoties ir jāuzdod sev jautājums: „Kādēļ tas ar mani ir noticis? Kas ir šāda stāvokļa iemesls? Kur un kā esmu paslīdējis, iespējams pat nepamanot manā priekšā esošo bīstamību? Kas ir veicinājis manu attālināšanos no Dieva un garīgo atsalšanu?”. Nopietni izanalizējot pēdējā laikā notikušo, savus vārdus, rīcību, vēlmes un darbības, kā arī lūdzot To Kungu, lai Viņš atver manas sirds acis, es varēšu saprast apsīkuma iemeslus un no tiem izrietošo garīgo nespēku. Bet tie, visbiežāk, mēdz būt sekojoši:

1. Vilšanās, kas piemeklējusi mūsu dvēseli, vai nu savā dzīvē vai kādā cilvēkā. Nereti mēs atrodamies zem spiediena no daudzām pusēm. Tas ir gan darbs, kas izsūc mums spēku, gan finanšu grūtības, gan smagi ģimenes apstākļi, gan slimībās novārdzināts ķermenis, vai kaut kādas problēmas baznīcā, un daudz kas cits, no kā mēs kļūstam vāji un zaudējam cerību, neredzot gaismas stariņu. Šie neskaitāmie spiedieni atņem mums vēlēšanos virzīties uz priekšu, lai ko tas maksātu, jo tie paši par sevi prasa piepūli.

2. Lepnība, ko Dievs īpaši neieredz, arī var kļūt par garīgās apstāšanās iemeslu. Un, kā gan var notikt virzība uz priekšu, ja galvenais virzošais spēks – Tas Kungs – kļūst nevis par draugu, bet mūsu pretinieku (skat.Jēk. 4:6). Tādā stāvoklī neviens neko mums nevar pateikt, jo mēs vienkārši to nepieņemam. Kad kāds mums pasaka to, kas mūs atmasko, tad mēs tūdaļ sākam sevi aizstāvēt un esam sašutuši, jo ir uzdrīkstējies kaut ko sliktu par mums padomāt. Ir vietā pateikt, ka, jebkāda sevis paaugstināšana un otra pazemošana, automātiski noved pie garīgās izaugsmes apstāšanās, atkal un atkal mums apstiprinot Svēto Rakstu vārdus: „Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk. 14:11).

3. Nespēja glabāt pērles, ko Tas Kungs ir uzticējis, arī var kļūt par iemeslu garīgās pieaugšanas apsīkšanai. Dzīvē mēdz būt tā, ka kādam no Saviem bērniem, kā īpašu svētību, Debesu Tēvs dāvā tikai viņam personīgi domātu atklāsmi, kuru pieņemot, ir jāsaglabā. Taču, tā vietā, lai šo dārgumu pasargātu, cilvēks iet un katram pretimnācējam stāsta savu noslēpumu, pēc tam mokās, izjūtot sevi apzagtu un garīgi iztukšotu. Ne velti Dieva Vārds saka: „Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mat. 7:6). Garīgās pērles, ko Savā žēlastībā laiku pa laikam mums personīgi dāvā Tas Kungs, ir saudzīgi jā­glabā un nevajag steigties tās mest zem kājām tiem, kam tās pilnīgi neko nenozīmē.

4. Mēdz būt arī tā, ka ticīgie Dieva doto talantu neizlieto, lai tas pieaugtu, bet steidzas pie pirmās izdevības to izšķiest. Tādēļ viņiem arī nav virzības uz priekšu, nav viengabalainas un apzinātas dzīves, nav bagātīgu augļu, pienesamu Tam Kungam. Viņi ir kā abos galos atvērta caurule, no kuras saturs pastāvīgi līst ārā. Tāda vieglprātība, garīga neauglība un bezmērķīga dzīve ir svarīgs iemesls, kādēļ nīkuļo un mokās kristieša dvēsele.

5. Garīgs panīkums iestājas katru reizi, kad mēs savā dzīvē apzināti pieļaujam kādu grēku, atkal un atkal to atkārtojot. Ar laiku tas mūs pilnīgi pārņem, ar saviem astoņkāja taustekļiem aptverot mūsu dvēseli. Tas nospiež, atņem spēku, lai varētu pretoties un nepieņemt to, ko mums uzspiež velns. Tāds stāvoklis izveidojas katru reizi, kad mēs sākam pārāk daudz laika veltīt mūsu miesīgajām vēlmēm un aizrautībām, kas parasti beidzas ar attālināšanos no Dieva, bet nereti pat ar pilnīgu atkāpšanos.

6. Pie pakāpeniskas garīgas atsalšanas noved arī pastāvīga detektīvromānu un mīlas romānu lasīšana un arvien pieaugoša mākslas filmu, seriālu vai kā cita skatīšanās, kas mūsuprāt ir „nekaitīgas” pārraides. Kaut pēc vairākuma viedokļa noskatīties labu filmu par dzīvi – nav pārkāpums, tomēr tas var novest pie tālākas grēka attīstības, kas izpaužas kā kaislība, nepārvarama vilkme vai pat sava veida atkarība. Bez tam, ekrānā redzētais liek cilvēkam just līdzi, noved pie pārdomām, kas parasti attālina no Tā Kunga un ar laiku iztukšo dvēseli un sirdi. Tā, nemanot var attālināties no Tā Kunga un attapties tikai tad, kas sajūti acīmredzamu vienaldzību un garīgu nespēku. Līdzīgi jūrā aizmirstas peldētājs. Guļot uz muguras un ļaujoties viļņiem, viņš nepamana, kā straume viņu aiznes bīstami tālu no krasta.

7. Tādu pašu rezultātu dod pārmērīga aizraušanās ar datoru, nerunājot jau par internetu, sevis atdošana kādam hobijam, kas mēdz pāraugt īstā kaislībā, tukša laika nosišana ar draudzenēm un draugiem, kas parasti neveicina garīgo pieaugšanu, vēlme, kas kļuvusi par ieradumu – saņemt informāciju no laicīgām avīzēm un žurnāliem un vēl daudz kas cits.

Jēga tam visam ir tāda, ka tas izraida Dievu no mūsu domām un sirds, virzot uz zemišķo, veltīgo un nīcīgo, aizved neesošā, no dzīves atrautā, nereālā nepiepildāma sapņa pasaulē, atņem milzumu laika, ko varēja pavadīt sniedzot daudz lielāku labumu savai dvēselei, savai ģimenei un tuvākajiem.

Skaidrs, ka visas šīs kaislības nebagātina, bet drīzāk gan apzog dvēseli, izpostot tās iekšējo pasauli. Tas viss jebkurā brīdī var kļūt par mūsu elkiem, kuru priekšā mēs neapzināti sākam zemoties, ar laiku kļūstot par īstu elku kalpošanu, ko Dievs neieredz. Tā kā cilvēkam ir ļoti raksturīgi zaudēt pār sevi kontroli, kurai ir mūs jāpasargā no visāda veida pārmērībām, viss beidzas ar to, ka mēs, nemanot, kļūstam par savu iegribu vergiem. Bet vergam, pat negribot, ir jādara viss, ko pavēl viņa kungs. Tādā veidā, mēs arvien vairāk attālināmies no tā, ko saka Dieva Vārds: „Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal. 5:1).

Par spilgtu piemēru, kas demonstrē postošo ietekmi, ko nes līdzi tāda „nevainīga” aizraušanās, var kalpot kādas jaunas sievietes stāsts, kura bija trīs bērnu mamma, un, pirmajā acu uzmetienā, – tīri laba kristiete. Jaunībā viņa aizrāvās ar mīlas romānu lasīšanu, „rijot” tos vienu pēc otra. Augot kristiešu ģimenē un esot Dieva priekšā ar zināmu bijības devu, lasīšanai viņa izvēlējās daudz maz morāli tīrus darbus, kas tieši neuzsvēra intīmās attiecības, bet vadīja brīnišķīgajā romantisko jūtu pasaulē, kura ir visai attālināta no reālās, patiesās dzīves.

Apprecoties, šī lasīt mīlētāja, visai ātri vīlās savā izredzētajā, kurš, kā izrādījās, pilnīgi neatbilda viņas literāro vīriešu ideālam ar viņu bruņnieciski cienīgo un drosmīgo rīcību. Arvien vairāk viļoties savā ģimenes dzīvē, viņa nepārstāja savu dvēseli pildīt ar, tā saucamajiem, kristīgajiem romāniem, kur tieši tāpat tika apdziedāta brīnišķīgā mīlestība ar tās cildenajām jūtām. Būdama neapmierināta, ka jūtu izpausmes no vīra puses nav tik romantiskas, viņa sāka uzlūkot brāļus baznīcā, tad kaimiņus un garāmgājējus, domājot par to, kurš no viņiem vislabāk varētu atbilst viņas ideālam.

Jaunavas sapņi par savu bruņinieku, tā arī neīstenojušies dzīvē noveda pie rūgtas vilšanās, kas pārauga sarūgtinājumā. Karsti vēlēdamās sevis izdomāto neparasto mīlestību un pārmetot vīram par to, ka viņš to nav spējīgs viņai dot, viņa daudzkārt noveda viņu līdz izmisumam. Ne par kādu garīgumu un pieaugšanu ticībā, protams, nevarēja būt ne runa. Šī, ar neveselīgu barību saindētā dvēsele dzīvoja vien nomināla kristieša dzīvi. Vai gan ir jābrīnās, ka beigu beigās paņemot visus bērnus, viņa iesniedza laulības šķiršanu un pameta savu vīru, satrauktajiem baznīcas kalpotājiem paskaidrojot, ka nav viņas spēkos vairs tā dzīvot, pārciešot vienu vilšanos pēc otras. Lūk, tā, iesākot ar, liekās, nevainīgu aizraušanos, šī nesaprātīgā sieva ar savām rokām sagrāva ne tikai savu ģimeni, bet visu turpmāko dzīvi viņas vīram un trim bērniem.

Vēl viens kristietis, kas reiz bija izcēlies ar savu dedzīgo kalpošanu tam Kungam, labām Dieva Vārda zināšanām un dziļām pārdomām par ticību un dzīves jēgu, ar ko bieži dalījās ar saviem draugiem, iegādājās datoru un ķērās izpētīt tā iespējas ar domu, ka baznīcā varētu to izmantot kādā kalpošanā. Pašam nemanot, viņš tā aizrāvās ar nopirk­to tehniku, ka katru dienu pavadīja pie tā daudzas stundas. Protams, tas drīz aizveda līdz tam, ka Bībeles lasīšanai un divvientulībai ar Dievu viņam vairs neatlika laika. Atgriežoties no darba un uz ātru roku kaut ko uzēdot, viņš steidzās pie sava datora un pat dusmojās, ja sieva vai bērni traucēja viņa nodarbei, lūdzot tiem veltīt nedaudz uzmanības. Viņa lūgšanas kļuva steidzīgas un īsas, sapulču apmeklēšana zaudēja savu pievilcību, kalpošana draudzē kļuva formāla, un drīz viņš vispār pārstāja sludināt. Pagāja daži gadi, un neviens viņu vairs nevarēja pazīt. No kristieša, kurš reiz bija citiem kā paraugs un svētība, viņš pārtapa garīgā graustā.

Ticīgu cilvēku vidū var satikt daudzus tādus, kas dzīvo un lepojas ar pagātnes svētībām. Ar aizkustinājuma asarām acīs viņi stundām var stāstīt par to, ko reiz ir piedzīvojuši, kaut no tā laika ir pagājuši daudzi gadi un pat gadu desmiti. Atceroties garīgās dedzības laikus un savu pirmo mīlestību uz To Kungu, par izciestajām ciešanām, par to, kas bija darīts Dieva godam, viņi pat nepamana, ka tik daudz runā par gaišo pagātni tikai tādēļ, ka šīs gaismas viņiem jau sen nav tagadnē. Bet Dieva Vārds ne velti saka, ka „ne sākums vainago darbu, bet beigas”, kurš, ak vai, daudziem no viņiem neizskatās visai pievilcīgs. Kritika, nosodījums, aprunāšana un citu kristiešu nepieņemšana noved viņus pie atsvešinātības un pašpaaugstināšanās. Iepriekšējos jēdzienos balstītie un sastādītie likumi un nolikumi šādus cilvēkus tur atbilstošā formā tikai ārēji. Ja ieskatāmies dziļāk, tad viņu patiesais garīgais stāvoklis bieži ir nevis labāks, bet sliktāks par tiem, kurus viņi noniecina.

Tādiem ir adresēti Tā Kunga vārdi, ko Viņš reiz ir teicis itkā dievbijīgajai Efezas draudzei: „Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tās vietas, ja tu neatgriezīsies” (Atkl.gr. 2:2-5). No tā izriet, ka visa mūsu bijusī dedzība un iepriekšējie nopelni Tā Kunga priekšā, vēl nav garantija svētlaimībai mūžībā, ja paš­reizējā staigāšana ir tālu no tā, kāda tā bija agrāk.

Kaut kas līdzīgs var notikt arī ar tiem, kas nesen ieticējuši. To vidū, kuri ir vērsušies pie Tā Kunga, ir ne mazums tādu cilvēku, kuri, pēc kāda laika, atdziest savā mīlestībā un arvien biežāk sāk skatīties atpakaļ, uz iepriekšējo dzīvi, atrodot tajā savus jaukumus. Pamazām viļoties te vienā, te otrā lietā, kas viņus kristietībā piesaistīja, viņi soli pa solim atkāpjas atpakaļ, atstāj visu, ko reiz ir pieņēmuši. Tādai atkāpei ir ļoti daudz iemeslu, bet galvenās no tām ir sekojošas:

Pirmkārt, kaut viņu sirdsapziņa jau ir atmodusies, sirds vēl nav izmainījusies. No vienas puses, viņi trīc bailēs no gaidāmās Tiesas, un tādēļ, liekās, patiesi nožēlo savus padarītos grēkus, bet no otras – joprojām ar dvēseli tiecas uz iepriekšējo dzīvi. Ar laiku bailes pēc pirmās grēknožēlas pazūd, un kopā ar tām arī iemesls, kas rosināja viņus uz atgriešanos pie Kristus. Viņi vienkārši cenšas nedomāt par nāvi un gaidāmo tiesu. Paiet vēl kāds laiks, un tāds cilvēks atgriežas pie iepriekšējā dzīves veida.

Otrs atkāpšanās iemesls ir bailes no cilvēku viedokļa. Nevēlēdamies būt apsmiets un nosodīts, jaunatgriestais sāk pielāgoties un lavierēt tā, lai būtu savstarpējā sapratne un tuvs kontakts gan ar ticīgajiem, gan pasaules cilvēkiem. Pie kam, viņš pārliecina sevi un citus, ka daudzi no viņiem ir viņam svētība, jo pārsteidz ar savu aso prātu un gudrību, kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „…jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem”(Lk. 16:8). Bez tam viņus biedē iespēja, ka dēļ savas ticības uz Kristu, var tikt vajāti, un tādēļ, izsverot visus „par” un „pret”, viņi pie pirmās izdevības atgriežas pie iepriekšējās, vieglprātīgās dzīves.

Zinot mūsu noslieci ātri zaudēt pirmo mīlestību, Dievs ir spiests mūsu dzīvē pieļaut tādas situācijas un apstākļus, kuros mums ir īpaši vajadzīga palīdzība no augšienes, kad meklējam tuvību ar Viņu, kuram ir vara un spēks. Ciešanas, nelaimes un dažādas ligas pamodina mūs no garīgā miega un pastiprina tiekšanos pēc Glābēja. Pārdzīvotās vilšanās (lai uz ko un kādu tās attiektos) atradina no zemišķajām piesaistēm un nesaprātīgas pieķeršanās cilvēkiem, koncentrējot skatu uz To Kungu. Pat pilnīga pakrišana un izdarīts grēks, kas ir nožēlots, vedina mūs tuvoties Dievam, lai Viņā varam atrast mieru un piedošanu. Jebkurš notikums mūsu dzīvē, tajā skaitā arī bēdu pilns, kas tuvina mūs Tam Kungam, kļūst noderīgs, ja tikai to ieraugam pareizā gaismā.

Dārgais draugs! 73 psalma 27 pantā ir tādi vārdi: „Jo redzi, tie, kas neuzticībā no Tevis atstājas, iet bojā; Tu izdeldē tos, kas no Tevis atkāpjas”(Ps. 73:27). Briesmīgas ir atsalšanas sekas, vai ne tā? Tādēļ neturpini pārbaudīt Dieva pacietību, bet labāk pasteidzies izdarīt visu no tevis atkarīgo, lai tiktu ārā no sava garīgā sastinguma. Atjauno savas attiecības ar savu Debesu Tēvu un turpini iet uz priekšu, pieaugot ticībā un nesot labus augļus. Tev var palīdzēt sekojošais:

1. Izpēti savu dzīvi. Atrodi tajā to, ko tev vajag nožēlot un atnest pie krusta. Atceries tos, pie kuriem vajag aiziet un palūgt piedošanu par sāpēm, ko esi viņiem sagādājis. Nevilcinies viņiem pateikt „piedod”, jo šāda nepieciešamība jau sen ir nobriedusi.

2. Sāc atkal savu laiku pavadīt studējot Dieva Vārdu un iedziļinoties tajā. Tā viņš no jauna kļūs par lukturi dvēselei, kura gaismā tu ieraudzīsi, ko vēl tev vajag izlabot. Nebaidies iet šajā virzienā, tiekot skaidrībā ar savu dzīvi. Noliec malā tavu neatliekamo darbu plānu, sarunātās tikšanās un paredzētos pasākumus. Atrodi laiku Bībelei un tad visai drīz ieraudzīsi, ka šeit iztērētās stundas sevi attaisnos. Kā pārtikas trūkums mūsu organismu noved pie nespēka un nāves, tā nepietiekama dvēseles barošana ar Dieva Vārdu, noved pie skumjām sekām. Bez Bībeles mēs zaudējam ne vien dzīves gudrību, bet arī pašu vēsti par Kristu. Lasot un studējot to, mēs līdzināmies pravietim Jeremijam, kurš teica: „Cik bieži man atskanēja Tavs Vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību…” (Jer. 15:16).

3. Nenonieciniet lūgšanu, sevišķi ja Tas Kungs tevi vedina nošķirties un meklēt komunikāciju ar Viņu. Tas nostiprina, spārno un piedod spēku mūsu iekšējam cilvēkam pārbaudījumos un kārdinājumos, kas mūs ir piemeklējuši. Nevēlēšanās lūgt runā par nenopietnu pieeju dzīves garīgajai pusei. Kad nav lūgšanu, dvēsele kļūst vāja un panīkst. Lūgšanas, kas nav pastāvīgas, centīgas un neatlaidīgas nevar būt veiksmīgas. Tajās pieļaujot slinkumu, attaisnojot ar to, ka nesaņem atbildes, tas grauj mūsu ticību. Ja Dievam prasīto uzreiz nesaņemam, tas vēl neliecina par to, ka Viņš mūs nedzird. Tas, ka Viņš atliek – nav atteikums, bet vien pierādījums tam, ka pagaidām nav vēl pienācis Dieva noliktais laiks, lai tas piepildītos. Tas Kungs zina laikus un termiņus. Viņam ir galamērķis, un Viņš zina, kad redzamā veidā atklās Savu varenību.

4. Iemācies būt Dievā. Atceries Jēzus vārdus: „…Kas Manī paliek un ES viņā, tas nes daudz augļu…” (Jņ. 15:5). Bet tas ir garīgās izglītības process. Iemācies klausīties un paklausīt. Paklausībai ir liela loma staigāšanā ar To Kungu. Bez tās mēs vienkārši nevarēsim Viņam sekot nekrītot un neklūpot. Dievs runā uz mums, un ja tu patiesi esi Viņa bērns, tad esi Viņam paklausīgs.

5. Meklē Dieva pilnību. Nevis vakardienas svētību pilnību, bet šīs dienas pilnību. Ir labi un viegli runāt par pagātnes svētībām, par to, kas sen ir pagājis, bet mums ir vajadzīga Dieva pilnība šodien. Neapmierinies ar formālu, virspusēju kristietību. Būdams apmierināts ar to, kas tev ir, tu nekad netieksies iepazīt kaut ko lielāku. Garīgajā dzīvē mums ir jāvēlas nepārtraukti virzīties uz priekšu un dzīvot nevis no atmiņām par sen pagājušo, bet ar svētībām, ko piedzīvojam tagad. Kāds labums ir no tā, ka kāds kaut kur piedzīvo lielas lietas ar Dievu, ja ar mani nekas tamlīdzīgs nenotiek! Kāda jēga no dzirdēšanas un lasīšanas par kādas baznīcas vai valsts atmodu, ja tās nav manā draudzē un manā personīgajā sirdī!

6. Katru reizi, kad ievērojam, ka garīgā dzīve aizplūst un iestājas vienaldzība, nekavējoties to apstādini. Kaut kas ir nostājies starp tevi un Dievu, tādēļ ir nepieciešams steidzīgi aizvākt šo šķērsli, kas traucē tev skatienu turēt pavērstu uz To Kungu. Baidies samierināties ar savu garīgā panīkuma stāvokli un sargies no vārdiem „nav iespējams”. Atceries, ka viss kļūs iespējams, ja pacelsi savu skatu uz Kristu. Ja tavā dzīvē ir kaut kas tāds, ko tu esi izdarījis vai nevari izmainīt, tad tieši ar to arī vajag vērsties pie Dieva, Kurš ir spējīgs paveikt neiespējamo. Atsalis pret Dievu – nebaidies to atzīt. Steidzies pie Debesu Tēva ar savu nožēlu. Nav svarīgi, cik tālu tu no Viņa esi aizgājis. Atceries, ka Viņš tevi gaida un atrodas vienas lūgšanas attālumā.

7. Kristietim ļoti svarīga ir izturība un spēja paciest. Vienmēr un visā – paisumos un bēgumos, pacēlumos un kritienos, uzvarās un sakāvēs – centies par to neaizmirst. Daudzi ir pagriezušies atpakaļ tikai tamdēļ, ka nevēlējās ciest un gaidīt. Nesaņemot lūgto vai vēlamo, nesteidzies visam atmest ar roku un krist izmisumā, uzskatot ka viss ir veltīgi. Dievam ir Savs plāns, kas var nesakrist ar tavējo, taču tas vēl neliecina, ka Viņš tevi ir pametis. Esi pacietīgs un turpini meklēt Viņa vaigu. Atnāks stunda, kad tev kļūs skaidra Viņa griba.

8. Nekad neatstāj bez ievērības tavas iekšējās dzīves šķelšanos. Sargies no garīgas vienaldzības, pirmās mīlestības zaudēšanas un dedzības pēc Dieva, zaudējot to draugu vai apstākļu ietekmē! Sargies no visa, kas var nošķirt tevi no Kristus un ieraudzīt sevi atdalītu no Viņa! Patiesam Dieva bērnam nav nekā svarīgāka par pareizu garīgo dzīvi un pastāvīgumu.

Lasot Bībeli un iedziļinoties Israēla vēsturē, atkal un atkal ieraugi to faktu, ka Dievs ne reizi vien karoja pret Savu izredzēto israēliešu tautu. Piemēram, Soģu grāmatā 2:15 ir teikts: „Un visur, kur tie izgāja cīņās, Tā Kunga roka bija pret viņiem uz ļaunu vien... un Viņš tos noveda lielās bēdās”. Šis šķietamais paradokss ir skaidrojams ar to, ka Israēls atkal un atkal pārkāpa noslēgto derību un Dieva baušļus, stipri pieķeroties neīstiem dieviem.

Mūsdienās notiek tas pats. Ja kristiešu sirdis attālinās no Tā Kunga, Viņš sāk ar tiem karot, lai atgrieztu tos atpakaļ pie Sevis. Kaut kas līdzīgs notiek ar katru no mums. Ja tu vai es kļūstam pašpārliecināti un lepni, ja lūgšanas un Dieva Vārda lasīšana mums sāk likties tukša laika tērēšana, Dievs sper soli uz priekšu un ņem iniciatīvu Savās rokās. Un šī Viņa kauja nenotiek uz ļaunu, bet mūsu labumam. Tādā veidā Viņš mums dod izgaršot zaudējuma rūgtumu, atsaluma pret Viņu, garīgās atkāpšanās sāpes. Šādos brīžos mēs esam spējīgi ātrāk saprast Viņa vārdus: „…Griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām! Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ. Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūs jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms Savas žēlastības svētību…” (Joēla 2:12-14). Nekad neaizmirsīsim, ka Dievs mūs soda nevis Savās dusmās, bet mīlestībā, tādēļ nevajag gaidīt, kad Viņš pieteiks mums karu, bet labāk vērsties pie Viņa cik vien ātri iespējams, lūdzot piedošanu un palīdzību. Mūs mīlot, Debesu Tēvs neatļaus manai un tavai dvēselei ilgi atrasties bēdīgā stāvoklī.

Pieaugot garīgajā dzīvē, arvien vairāk pārliecinies par to, ka pats galvenais, kas mums ir vajadzīgs – tas ir Dievs. Tuvoties Viņam – nozīmē pieaugt mīlestībā pret Viņu un Viņu iepazīt, lai reiz kopā ar psalmu dziedātāju izsauktos: „Bet pie Tevis es palieku vienumēr, Tu mani turi pie manas labās rokas, Tu mani vadi pēc Sava prāta un beidzot mani uzņemsi godībā. Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” (Ps. 73:23-26).

Dārgie draugi, mums ir jātiecas uz augšu. Un ne tādēļ, ka esam kas īpašs, bet tādēļ, ka Dievs mūs ir aicinājis svētumam, Savā brīnišķīgajā gaismā. Tad nu bīsimies mierīgi noskatīties uz to, ka garīgi nepieaugam. Pamanot apstāšanos savā virzībā uz priekšu, nevilcināsimies, cerībā ka stāvoklis ar laiku pats kaut kā uzlabosies. Neatlieciet uz rītu to, ko ir jāizdara tieši šodien. Dieva laiks – ir nevis vēlāk, bet tagad. Sajūtot pamudinājumu uz lūgšanu un grēknožēlu Dieva priekšā, nevilcinieties, jo šis brīdis un šī vēlēšanās pāries, bet jūs tā arī neizdarīsiet to, kas šobrīd priekš jums ir pats svarīgākais. Atcerieties Tā Kunga vārdus: „Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas” (Jer. 33:3). Ieklausieties tajos, jo tagad tie skan ne kādam citam, bet tieši jums.

NĀKAMĀ NODAĻA