7.nodaļa
KAD DEBESIS KLUSĒ

Sakiet, draugi, vai jums ir kādreiz gadījies redzēt kā zīdainis „sarunājas” ar savu mammu? Kad viņa ir līdzās un runā viņam maigus vārdus, viņš smaida, gulgo, priekā un apmierinājumā vicina kājiņas, stiepj viņai pretī savas rociņas, un smieklīgi kustina lūpiņas, itkā gribētu ko pateikt. Bet ja mammas ilgi nav, mazulis sāk kļūt nemierīgs, šņukst, tā itkā ar to vēlētos viņu pasaukt, bet, kad viņa nenāk, no sākuma bikli, bet tad arvien skaļāk un skaļāk sāk raudāt.

Līdzīgi uzvedas arī mūsu dvēsele, kurā visa Visuma Radītājs reiz iedvesa Savu Garu, dodot viņai dzīvību. Ja viņa ilgu laiku nedzird tai tik vēlamo Radītāja balsi, tad sāk nīkuļot, vaidēt, mocīties un, beigu beigās, rūgti raudāt. Pie tam mēs ne vienmēr esam spējīgi novērtēt savu stāvokli un, mokoties, nodarbinām sevi ar vienu jautājumu: „Kā man pietrūkst? Kas ar mani notiek? Kā izmainīt šo stāvokli, kas mani tā nomoka?”. Šāds stāvoklis mēdz būt cilvēkiem, kad viņi lūdz, gribēdami uzzināt Dieva gribu, vai gaida atbildi no Tā Kunga par vienu vai kādu citu viņiem aktuālu jautājumu, bet debesis, it kā slēgtas viņiem, klusē. Iemeslu tam ir ļoti daudz, tādēļ pamēģināsim tikt skaidrībā kaut par dažiem no tiem.

Galvenais un visizplatītākais iemesls šādam stāvoklim ir, ka Dieva bērns nespēj uztvert Debesu Tēva balsi. Dvēseļu aprūpes sarunās daži ticīgie, baidīdamies saņemt padomu, kas viņiem var izrādīties neizpildāms, apjukumā jautā: „Ko nozīmē dzirdēt Tā Kunga balsi un kādā veidā tas notiek?”. Šāda neinformētība parasti ir saistīta ar gados un desmitgadēs izveidojušos nepareizu pieeju šim jautājumam, kā arī ar jēdzieniem, ko nosaka tā vai cita kristīgā konfesija, – no pārmērīgas aizraušanās ar visāda veida vadībām, līdz pilnīgai tādas iespējas noliegšanai. Kad cilvēks nāk pie Dieva, tas notiek augstākā mērā vienkāršā ceļā – dzirdot un ticot Dieva Vārdam, kas ierakstīts Bībeles lappusēs, bet tad, kad viņš sāk To Kungu iepazīt visā Viņa dziļumā, tad saprot, ka sadzirdēt Viņa balsi kaut kādā konkrētā situācijā, mēdz būt visai sarežģīti.

Nekad neaizmirsīšu dažu lasītāju reakciju, pēc tam, kad iznāca grāmata „Meklējumu ceļā”, kur es aprakstīju dažus gadījumus, kad ar miesīgām ausīm dzirdēju Dieva balsi. Viens no lasītājiem, no simtiem kilometru liela attāluma, atbrauca, lai personīgi aprunātos, citi zvanīja pa telefonu vai rakstīja, trešie satiekoties sašutuši teica: „Kā Jūs izlēmāt pastāstīt par to, ka itkā dzirdējāt skaidru Tā Kunga balsi, Kurš Jums kaut ko teica?! Kādēļ Jūs esat pārliecināta, ka tas patiešām bija Dievs? Mums, piemēram, tas liekās ļoti aizdomīgi. No kurienes Jums tāda vadība? Kas Jūs – Ābrahams vai, ar kuru kādreiz runāja Dievs?! Par ko jūs sevi uzskatāt? Tā taču ir tīrā zaimošana – kaut ko tādu apgalvot! Taču, Jūs var saprast. Jo Jūs taču esat no Vasarsvētku draudzes, kuriem šāda maldīšanās ir ļoti raksturīga...”.

Tiesa, atradās arī citi ticīgie, kuri satiekoties sajūsmināti izsaucās: „Slava Tam Kungam, ka Viņš deva tev vīrišķību vienkārši un patiesi izstāstīt to, ko tu piedzīvoji! Tas ir tik līdzīgi tam, ko kādreiz ne reizi vien dzirdēju arī es. Debesu Tēvs vairākas reizes tādā pat veidā vērsās pie manis ar balsi, ko es uztvēru ar ausīm, brīdinot par gaidāmām briesmām. Es jau tikai tādēļ izglābos no nāves, ka toreiz ņēmu vērā Viņa brīdinājumu!”.

Interesanti, ka tādas lietas stāstīja ne Vasarsvētku vai harizmātisko draudžu pārstāvji, kuri, patiesi, mēdz pārlieku aizrauties ar vadību no augšienes, bet baptistu, luterāņu, metodistu un citu kristīgo baznīcu, kur pret tādām parādībām izturas ar piesardzību vai vispār noliedz. Uz manu jautājumu vai viņi par saviem pārdzīvojumiem ir stāstījuši citiem, viņi parasti nedaudz izbijušies atbildēja: „Nē, ko tu, protams ka nē! Pie mums ko tādu neatzīst, pareizāk būtu teikt, pat nepieļauj. No katedras māca, ka laiks, kad cilvēki tika Dieva balss vadīti, ir sen pagājis, – beidzoties pirmapustuliskās baznīcas laikam, un ka tagad Tas Kungs pie cilvēkiem vēršas tikai no Svēto Rakstu lappusēm. Bet viss pārējais – ir aizdomīgs un nav uzticības cienīgs. Tādēļ es daudzus gadus klusēju par piedzīvoto, kaut man nav ne mazāko šaubu, ka ar mani runāja tieši Dievs”.

Vai jums ir pazīstami šādi izteikumi, draugi? Gandrīz nešaubos, ka jā. Jautājums par Dieva balss dzirdēšanu ir tikpat neviennozīmīgs un pastāvīgi diskutējams, kā, piemēram, dilemma attiecībā uz pazīmēm, kas liecina par Svētā Gara klātbūtni cilvēkā un Viņa izpausmēm kristietības praktiskajā dzīvē. Gan vienā, gan otrā gadījumā, kā tas, diemžēl, bieži mēdz būt, ticīgie krīt te vienā, te otrā galējībā.

Pieskaroties tieši Dieva balss tēmai, vieni ticīgie uzskata, ka nav iespējams dzirdēt Dievu, jo mēs esam pārāk grēcīgi, lai Viņš vērstos pie mums personīgi. Citi, savukārt, tieši otrādi, tikai par to vien runā. No viņu lūpām, burtiski neatkāpjas vārdi: „Dievs man teica... Dievs deva man saprast... Dievs man to parādīja sapnī, redzējumā, īpašas apskaidrības veidā..” un tā tālāk. Pat tur, kur, liekās, pietiktu, ja izmantotu mums Dieva doto veselo saprātu, šie cilvēki gaida pārdabiskas atklāsmes. Pēdējo vidū ir arī tie, kuri aiziet pārāk tālu, apgalvojot, ka komunicē ar Dievu, kad to grib, itkā tas būtu atkarīgs tikai no viņu vēlēšanās, nevis no Viņa augstākās gribas. Brīžiem ir jābrīnās par to familiaritāti un sava veida atraisītību, ar kādu daži kristieši ir pieraduši tuvoties Tam Kungam. Pārlieku liela aizraušanās ar balsīm, cilvēkus padara no tām atkarīgus, atņemot skaidru un patstāvīgu domāšanu. Rodas iespaids, ka šādas galējības īpaši raksturīgas ir pēdējo laiku kristiešiem.

Šajā sakarā rodas jautājums, vai pieejā šim jautājumam ir kāds „zelta vidusceļš”? Jo, esot Dieva bērniem, mums patiesi ir nepieciešama kontaktēšanās ar Debesu Tēvu. Vai gan neizskatītos dīvainas tādas tēva un viņa bērna attiecības, kur bērns tikai runā un runā, stāsta savas problēmas, raizes un pārdzīvojumus, bet atbildē nedzird ne vārda? Vai, ja tētis redz, ka viņa dēlam vai meitai draud briesmas, bet tomēr klusē?

Spriežot cilvēcīgi, tas ir neiedomājami, vai vismaz cietsirdīgi. Bet mūsu Debesu Tēvs, katru dienu izrādot mums uzmanību, taču ir mīlošs un žēlastības pilns! Dvēsele, kas piedzimusi no augšienes, raud, ja tai nav komunikācijas ar To, Kurš viņu ir radījis. Ticīgo cilvēku, kuri vēršas pēc dvēseļu aprūpes palīdzības, sāpju un rūgtu nopūtu pilnie stāsti, kuriem nav personīgu kontaktu ar savu Glābēju, daiļrunīgi izteic to, cik svarīgs un aktuāls garīgajā dzīvē un dvēseļu aprūpes praksē ir šis jautājums.

No debesu augstumiem nākošā Dieva balss vienos izsauc prieku un sajūsmu, bet citos, – milzīgu bijību, bet trešajiem – paniskas bailes. Par pēdējās reakcijas piemēru var kļūt israēliešu tautas uzvedība, kas, baidīdamās no tiešas komunikācijas ar To Kungu, lūdza Mozu runāt ar Viņu divatā, bet pēc tam dzirdēto pateikt viņiem. 2.Mozus grāmatā 20:19 lasām: „Un ļaudis sacīja Mozum: „Runā tu uz mums, mēs tev klausīsim, bet lai Dievs nerunā uz mums, citādi mēs mirsim”.

Pārsteidzoši, ka kopš tā laika ir pagājuši gadsimti, bet cilvēki nav mainījušies. Un tagad tie, kuri sevi sauc par Dieva tautu, uzskata par labāku nevis klausīt Pašu Dievu, bet Viņa kalpotājus. Kristieši mīl labas svētrunas un aizraujošas liecības, bet netiecas uz to, lai ar viņiem runātu Pats Dievs. Kādēļ mēs baidāmies Viņu izdzirdēt? Vai ne tādēļ, ka zinām, ka tādā gadījumā mums būs jāpieņem lēmums – vai paklausīt, vai nepaklausīt tam, ko Viņš mums saka. Kalpotāja balss nekādus pienākumus neuzliek, bet Dieva balss pavēl. Un tad neatliek nekas cits, kā – vai nu izpildīt, vai pretoties.

Senos laikos Dieva vīri dzirdēja skaidru Tā Kunga balsi, saprata Viņu un izpildīja visu, kas tika pavēlēts, nešauboties par to, ka ar viņiem ir runājis Pats Dievs. Vēl pirms plūdiem Noa sadzirdēja balsi no debesīm, kas pavēlēja būvēt šķirstu, kurā izglābās viņš un viņa ģimene. Pie Mozus, ar dzirdamu balsi, pirmo reizi Dievs vērsās no degošā ērkšķu krūma un pēc tam vēl vairākkārtīgi visas viņa kalpošanas laikā. Jozua vadīja israēliešu tautu Dieva balss virzīts. Cietējs Ījabs arī varēja dzirdēt Visuma Radītāja balsi, kas bija vērsta uz viņu. Ābrahamam ar balsi tika pavēlēts iziet no viņa senču zemes un virzīties nezināmajā, pakļaujoties Visuaugstā gribai, Kuram priekš viņa bija Savs plāns.

Bez visa šī, Bībelē ir daudz citu piemēru, kad Dieva bērni dzirdēja Tā Kunga balsi. Sākot ar Samuēlu, kuru Dievs trīs reizes sauca vārdā, arī vēlāk dzīvojošie pravieši ar savām miesīgajām ausīm uzņēma vārdus, kas atnāca pie viņiem no debesīm, un nodeva tos tālāk cilvēkiem. Ēlija, Jesaja, Ecēhiēls, Jeremija, Daniēls, Amoss un citi Vecās Derības Dieva sūtņi, kā arī mums zināmie Jaunās Derības apustuļi un Kristus mācekļi, kuri dzirdēja Tā Kunga balsi un Tam paklausīja, ir spilgts apstiprinājums tam, ka Dievs var un grib Sevi atklāt Saviem bērniem. Un Viņš sagaida no viņiem nekavējošu bezierunu pakļaušanos.

Lai paskaidrotu šo domu paņemsim, piemēram, vienu cilvēku no Apustuļu darbu grāmatas, kura vārds Filips. Tā Kunga balss viņam atskanēja varenās garīgās atmodas laikā Jeruzālemē, kas sākās pēc vasarsvētku dienas, pašā tās karstumā, un par ko Svētie Raksti saka tā: „Tā Kunga eņģelis sacīja Filipam: „Celies un ej uz dienvidus pusi pa ceļu, kas no Jeruzālemes ved uz Gazu; tas ir tuksneša ceļš.” Un cēlies viņš gāja. Un, lūk, kāds etiopietis, etiopu ķēniņienes Kandakes dižciltīgs galminieks, kas pārzināja visas viņas mantnīcas, bija nācis uz Jeruzālemi Dievu pielūgt” (Ap.d. 8:26-27).

Nav šaubu par to, ka tajās dienās Jeruzālemē notika daudz dievkalpojumu, kuros cilvēki nožēloja grēkus, slavēja Dievu un pateicās Viņam par notikušo. Un, lūk, šajā burzmā un aizņemtībā Dievs atnāk pie Filipa un saka, lai viņš iet uz ceļu, kas atrodas sausā un tuksnešainā vietā. Zīmīgi, ka šis Tā Kunga kalps neuzdod nekādus precizējošus jautājumus, nešaubās vai dzirdējis tieši Dieva balsi, bet tūlīt pamet savu atrašanās vietu notikumu vidū un iet viņam norādītajā virzienā, neprātojot – kādēļ gan viņam tur vajadzētu būt.

Nonākot uz ceļa, kas ved uz Gazu, viņš redz einuhu, Etiopijas ķēniņienes Kandakes galminieku, kurš sēdēdams ratos, lasa pravieša Jesajas grāmatu. Dieva Gars pavēl Filipam pieiet viņam klāt un uzsākt sarunu, ko viņš uzreiz arī izpilda. Viņu nemulsina ne izskats, ne dižciltība, ne satiktā ceļinieka stāvoklis. Viņš , kā iepriekš, neuzdod jautājumus, bet ar pilnu pārliecību, ka tiek Dieva balss vadīts, tuvojas ratiem, dzird uzaicinājumu, un tajos iekāpis, jautā: „Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”. Tā viņu starpā izveidojas saruna. Gala rezultātā Filips pieved etiopieti Kristum, tad apstājas pie kāda ūdens un viņu pagremdē. Maz ticams, ka tas viss varētu notikt, ja viņš nebūtu sadzirdējis balsi, kas pie viņa atnāca no debesīm.

Lasot par līdzīgiem Dieva vīriem, var teikt, ka tie laiki ir sen pagājuši, un tagad Dievs vairs tā nerunā, jo ir devis mums Bībeli, kurā ir uzrakstīts viss nepieciešamais. Protams, nav nekādu šaubu, ka Svētie Raksti mums ir galvenais un neapstrīdams Dieva patiesības rupors. Tas Kungs patiesi tagad visbiežāk runā tieši caur Savu Svēto Vārdu – Bībeli. Tā ir bijusi un paliek galvenais Dieva pamācību, norādījumu un pamudinājumu avots, tas ir – no viņas lappusēm uz mums vērstā Tā Kunga balss. Ne velti, taču, Jāņa evaņģēlijs sākas ar vārdiem: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs” (Jņ. 1:1). Taču, arī mūsu dienās ir gadījumi, kad Debesu Tēvs pie Saviem īsteniem, uzticamiem un meklējošiem bērniem vēršas īpašā un reizēm pat visai negaidītā veidā priekš viņiem, kam kā apstiprinājums var kalpot šis traģiskais notikums.

Vairākus gadus atpakaļ Baltijas jūrā notika katastrofa. Kārtējā reisa laikā milzīga prāmja aizmugurējā lūka nezināmu iemeslu dēļ atvērās, un ūdens, ieplūdis tilpnē, veda pie ātras kuģa grimšanas. Šī nelaime notika dziļā naktī, kad visi, izņemot kuģa apkalpi, saldi gulēja. Pasažieru vidū atradās viens dziļi ticīgs jauneklis, kurš arī mierīgi gulēja savā kajītē. Pēkšņi viņu pamodināja kāds viegls pieskāriens. Satrūcies, viņš atvēra acis, bet nevienu neredzot izdzirda skaidru balsi: „Kuģis grimst jūras dzelmē. Skrien uz klāju, meties jūrā un peldi prom no tā, cik tālu vien vari, citādi iesi bojā”.

Varat iedomāties tādu situāciju, draugi? Kas būtu, ja kas tāds būtu noticis ar jums? Nakts vidū jūs pamodina balss un dod tādu norādījumu. Laika pārdomām nav. Atmiņā nenāk neviens Svēto Rakstu vārds. Vai jūs būtu paklausījis šai balsij, vai turpinātu gulēt gultā, domājot par to, ko gan tas varētu nozīmēt? Diemžēl, tieši tā viss arī izskatītos, ja jūs nekad iepriekš nebūtu dzirdējuši Dieva balsi.

Par laimi, jaunais kristietis jau bija ar to pazīstams, tādēļ nekavējoties izpildīja to, kas viņam tika pavēlēts. Izskrējis uz klāja un pārlecis pāri bortam, viņš ieraudzīja, ka kuģis jau līdz pusei ir iegrimis ūdenī. No visa sava spēka jaunietis peldēja prom no kuģa, cenšoties tikt cik iespējams tālu. Vēlāk noskaidrojās, ka tieši tas izglāba viņam dzīvību, jo, kuģis, kas bija uztvēris „SOS” signālu un steidzies palīgā, viņu vienu no pirmajiem izvilka ārā no aukstā ūdens. Lielu daļu citu peldētāju, kuri bija metušies pāri bortam pēc viņa, ūdens virpulis, kas izveidojās pēc kuģa pazušanas zem ūdens, ievilka tos jūras dzelmē.

Ir jāatzīst, ka ar skaidri sadzirdamu balsi, ko uztver cilvēka auss, kā tas bija ar Mozu, Ābrahamu, Samuēlu, Filipu un tikko pieminēto jaunekli, Dievs, patiešām, runā visai reti. Parasti mēdz būt tā, ka Viņa balsi var noturēt par kaut ko citu, un mēs uzdodam sev jautājumu, vai tas tiešām bija Dievs? Tomēr, Tam Kungam ir daudz veidu, kā ar mums komunicēt, tādā veidā atklājot Savu gribu. Piemēram, Viņš var ar mums runāt caur spiedīgiem apstākļiem, dažāda veida grūtībām, līdzīgi kā bija ar pravieti Jesaju, kurš to izteica ar šādiem vārdiem: „Jo tā Tas Kungs man sacīja, kad Viņa roka mani vadīja un Viņš man lika nestaigāt šās tautas ceļus...” (Jes. 8:11).

Viens ticīgs brālis, kura sieva pēkšņi nomira, dvēseles aprūpes sarunā ar asarām acīs stāstīja: „Ir rūgti atzīt, bet es viņu novērtēju tikai tad, kad viņa no manis aizgāja uz visiem laikiem. Cik bieži es biju netaisns, rupjš un pat nežēlīgs, apejoties ar viņu kā ar savu īpašumu. Visas viņas rūpes un aprūpi, es pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu un pienākošos. Viņas dvēseles vajadzībām un problēmām man nekad nebija laika. Ar iekšējo balsi, kas skanēja manā dvēselē, Tas Kungs ne reizi vien mani atmaskoja par nepareizu attieksmi pret viņu, bet es neko tajā neizmainīju. No Bībeles es atcerējos vien tos pantus, kas runāja par sievas paklausību, un mājās par galveno uzskatīju tikai sevi. Tagad, pēc 27 kopdzīves gadiem, kad viņa nomira, es beidzot sapratu, kādu dārgumu esmu zaudējis. Kādreiz es viņu pazemoju, uzskatot par dumju un aprobežotu, bet tagad – nesaprātīgs, bezpalīdzīgs un saprast nespējīgs jūtos es pats. Izrādās, visa mūsu ģimenes dzīvē griezās ap viņu, nevis ap mani, kā es to biju iedomājies. Bet kādēļ tikai šie smagie apstākļi varēja atvērt manas garīgās acis?! Kur tās man bija iepriekš, kad viņa vēl bija dzīva?! Jā... Tas Kungs ir taisnīgs. Es biju kurls pret savas sirdsapziņas balsi, tādēļ Viņam nācās uz mani runāt caur sērām. Tagad es sevi nosodu par cietsirdību, tikai šī novēlotā nožēla man nedod atvieglojumu”.

Zieds, koks, Dieva kalps arī var mums izteikt to, ko mums vēlās pateikt Dievs. Kāda vecāka, ticīga sieviete, apbedījot vīru, krita tādā izmisumā, ka brīžiem domāja pat par pašnāvību. Viņa nevarēja saprast savu draudzeni, kura bija pirms dažiem gadiem kļuvusi atraitne, bet turpināja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, paliekot dedzīga kristiete, kura deg savam Kungam. Nelaimīgā ilgi sauca uz Dievu, lūdzot atklāt, kādēļ Viņš ir tā izturējies pret viņu, bet debesis klusēja. Viņai likās, ka Debesu Tēvs ir no viņas novērsies.

Vienā tādā dienā, kad sieviete īpaši asi izjuta savu vientulību, viņai nez kādēļ, pēkšņi radās vēlme aiziet uz mājas tuvumā esošo mežu. Ieejot tajā viņa izbrīnā apstājās. Tieši viņai priekšā zemē gulēja koks, ko iepriekšējā naktī stiprs vējš bija nogāzis. Ielauzts zināmā augstumā no zemes, tas izskatījās kroplīgi un nožēlojami. Tam apkārt bija citi koki, kuriem vētra neko nebija nodarījusi. Būdami tādos pat apstākļos kā nolauztais, tie, tomēr varēja pastāvēt.

Noliecoties pie lūzuma vietas, kristiete pamanīja, ka tieši tajā vietā koksne bija sapuvusi. Šajā mirklī viņā uzplaiksnīja doma: „Lūk, tā izskaties arī tu. Tavs galvenais balsts dzīvē bija vīrs, nevis Dievs. Tu paļāvies uz cilvēku, un tas kļuva par tārpu grauzumu tavā ticības stumbrā. Tieši šajā vājajā vietā tevi salauza dzīves vētra. Tava ticības māsa, kura tevī izsauca izbrīnu, savas saknes izplēta mūžīgos pamatos, kas ir Tas Kungs, tādēļ dzīves viesulis nevarēja viņai kaitēt”. Tā vētras nolauztais koks kļuva par Dieva balsi šai raudošai dvēselei, lejot gaismu uz viņas garīgo stāvokli, kam iemesls bija pārdzīvotās bēdas.

Mēdz būt gadījumi, ka Tas Kungs lieto kādu kristieti kā Savu trauku, lai kādai citai dvēselei norādītu ceļu uz grēknožēlu, šķīstīšanos un glābšanu. Tas notiek tad, kad Svētā Gara mudināts, ticīgais, vērsīsies pie kāda ar jautājumu par ticību Dievam, dzīves jēgu vai vienkārši ar īsu savu liecību. Pie kam, runātājs pats var neapzināties, ka tiek Dieva balss virzīts, taču sekojošie augļi paši norāda uz Avotu. Kaut kas līdzīgs ir aprakstīts Apustuļu darbos, kad Pēteris un Kornēlijs satikās pateicoties Svētā Gara vadībai (skat. Ap.d. 10:19-48).

Bieži Dievs cilvēka dvēseli aizsniedz caur sirdsapziņu, apstādinot, atmaskojot un pārliecinot. Un ja viņš tajā ieklausās, tad dod Tam Kungam iespēju audzināt, mainīt un labot to, kas Viņam tajā cilvēkā ir nepatīkams. Sirdsapziņa ir līdzīga luksofora sarkanajam signālam, kas iedegās tajā brīdī, kad dvēsele tiek kārdināta, vai mūsu dzīvē kaut kas nav kārtībā.

Bet visbiežāk uz Savu bērnu sirdīm Dievs runā ar noteiktiem Svēto Rakstu pantiem un Rakstu vietām konkrētās mūsu dzīves situācijās, padarot tos tik dzīvus un iedarbīgus, ka dvēsele bez jebkādām šaubām to pieņem par atbildi no debesīm. Pie kādas patiesas kristietes, kura vēlējās piepildīt Dieva gribu it visā, atnāca ciemos viņas ticības māsa. Šī apmeklētāja jau daudzus gadus bija pārliecināta, ka visdrīzākā laikā Dievs izvedīs Savu Izredzēto tautu noteiktā zemes vietā, lai izglābtu viņus no gaidāmām bēdām. „Tieši no turienes, – viņa pārliecināja savu sarunu biedreni, – notiks baznīcas paraušana, tādēļ lūdz Dievam skaidrību, tieši uz kurieni tev ir jāpārceļas”.

Par nožēlu, šajos pēdējos laikos, šāda veida maldīšanās ir sastopamas arvien vairāk un biežāk. Dažādu atklāsmju vadīti, kristieši pārceļas no pilsētas uz pilsētu, no valsts uz valsti, vai gadiem ilgi dzīvo kaut kādu personīgi saņemto atklāsmju piepildījuma gaidīšanā, pilnīgi aizmirstot Jēzus brīdinošos vārdus: „Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana” (Mt. 24:23-27).

Uzklausījusi savu ticības māsu, kristiete ļoti satraucās, skumstot par to, ka viņai nav tādu atklāsmju, bet citi ticīgie tiek Dieva balss vadīti. Lūgšanā viņa lūdza Debesu Tēvu arī viņai atbildēt tā, kā Viņš vēlas. Nākamajā rītā, kad viņa atvēra Bībeli, viņas skatiens pievērsās vārdiem, ko Dievs caur pravieti Jesaju saka: „Jo tā saka Dievs Tas Kungs, Israēla Svētais: „Atgriežoties un paliekot mierā, jūs taptu izglābti, mierā un paļāvībā jūs atrastu spēku, bet jūs negribat!” Jūs sakāt: „Nē! Mēs tad jau drīzāk dosimies projām ar zirgiem!” Nu tad skrieniet arī! „Ar ātriem zirgiem mēs jāsim!” Nu tad jūsu vajātāji arī lai būtu tādi ātr­skrējēji! Tūkstotis jūsējo bēgs no viena vienīga vīra kara sauciena, un no piecu vīru kara sauciena jūs bēgsit visi, kamēr jūs paliksit pāri tikai kā ceļa stabs kalna galā un kā karogs pakalnā. Tādēļ Tas Kungs gaida, lai jums parādītu žēlastību, tādēļ Viņš pošas, lai jums būtu žēlīgs, jo Tas Kungs ir taisnīgas tiesas Dievs; svētīgs, kas paļaujas uz Viņu” (Jes. 30:15-18). Lūk tā, lietojot konkrētus Svēto Rakstu pantus, Tas Kungs vienkārši un skaidri atbildēja Savai meklējošai meitai.

Jāņa evaņģēlijā ir Jēzus vārdi, ko zina katrs ticīgais, un kas mums ir ne tikai salīdzinājums, bet arī garīgs piemērs, kam savā kristīgajā dzīvē mums ir jāseko: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi” (Jņ. 10:1-5).

Viens Dieva vīrs, Israēlā apmeklējot Bētlemi, tur satika divus ganus, kuri dažādās vietās ganīja savas aitas, bet naktis pavadīja kopā ar saviem ganāmpulkiem vienā un tajā pašā alā. Agrā rīta stundā viņš novēroja kā abi izgāja no savas patvēruma vietas un viens no viņiem, paejot prom kādu gabaliņu, pasauca savas avis tikai vienu reizi. Atsaucoties uz viņa balsi, visas avis, kas viņam piederēja, uzreiz pacēla savas galvas un devās pie gana, tajā pat laikā pārējās nepievērsa tam nekādu uzmanību.

Šo ainu vērojošais kalpotājs bija ļoti aizkustināts no tā, ka redzētais precīzi apstiprināja viņu uzvedību tam, kā par to reiz runāja Jēzus, un pieejot pie gana, palūdza viņam iespēju izdarīt nelielu eksperimentu ar dzīvniekiem. Iegājis alā viņš uzģērba sev gana apmetni, kura smaržu avis labi zināja, un piegāja pie tām. No sākuma aitas uztvēra viņu kā savu ganu un gāja tam līdzi, bet, kad viņš ierunājās, tās apstājās kā iemietas, bet tad metās katra uz savu pusi.

Piemērs ar avīm, ko Jēzus stāstīja, miniatūrā ir Dieva bērnu attiecības ar savu Debesu Tēvu. Ja šīs rindas lasi iedziļinoties, tad neviļus pamani tajās trīs galvenos, svarīgos punktus.

Pirmkārt, katra avs ir spējīga pati dzirdēt sava Gana balsi. Šeit nav ne runas par kaut kādiem starpniekiem, ko, diemžēl, nevar teikt par mums, kristiešiem. Dzīvē satiec daudzus ticīgos, kuri Dieva balss dzirdēšanu saprot tikai pravietojumu, redzējumu un dažādu citu atklāsmju veidā, kas visbiežāk pie viņiem nonāk no citu mutēm. Bet Jēzus par to runāja savādāk: „Manas avis dzird Manu balsi”, un tas nozīmē, ka katrs patiess Dieva bērns var un viņam ir jādzird Debesu Mentora balsi, līdzīgi kā tas notiek starp dēlu vai meitu un viņu tēvu. Cilvēciskā starpniecība var mūs aizvest tālu prom.

Otrkārt, avs ir spējīga ne tikai dzirdēt, bet arī atpazīt sava gana balsi, atšķirot to no visām citām balsīm, ko, par nožēlu, nevar teikt par kristiešiem. Daudzi no viņiem nav spējīgi atšķirt Svētā Gara balsi no daudzām citām balsīm, kas skan viņu ausīs, prātā, sirdī un domās. Viņiem ir nosliece visu pieņemt par patiesību.

Treškārt, sapratusi, ka dzird sev svešu balsi, avs bēg prom no tā, kurš tai kaut ko saka. Bet mums mēdz būt kādreiz gluži otrādi. Mēs ne tikai nebēgam prom no svešas balss, bet ar ziņkārību tajā ieklausāmies. Tieši šo cilvēku vājību meistarīgi izmanto sektas, kulti un viltus mācības, ievilinot cilvēkus savos bīstamajos labirintos. Līdzi darbojas arī daudzskaitlīgie viltus pravieši, kuru skaits mūsdienās ir neaptverami pieaudzis.

Izmantojot dažādus ceļus, svešā balss runā tā, ka Dieva bērns to pat nepamana. Piemēram, tā var runāt caur mūsu miesu, pieprasot sev to vai ko citu. Tā izpaužas kliegšanā, dusmās, īgnumā, sava labuma meklēšanā un vēl daudzos dažādos veidos.

Svešā balss var ierunāties caur mūsu lepno, atzinību gaidošo, augstprātīgo „ES”. Kāds atbraucis evaņģēlists, aicinot cilvēkus uz savu kalpošanu teltī, apgalvoja, ka katrs, kurš tajā piedalīsies, saņems dziedināšanu no visām savām slimībām. Liekas, tāda priekšlaicīga solīšana nav jau tik liels grēks kā slepkavība, zagšana un laulības pārkāpšana (ko, starp citu, viņš vēlāk izdarīja). Nē, šis cilvēks centās paveikt kaut ko labu. Simtiem ziņkārīgo tajā vakarā atnāca uz dievkalpojumu, bet neviens no tiem netika dziedināts. Tādā veidā noskaidrojās, ka balss, kas aicināju cilvēkus kļūt par „Dieva brīnumu” lieciniekiem, bija sveša, bet nesaprātīgās „avis” to pieņēma par sava gana balsi un gāja tam līdzi.

Svešā balss var pie mums atnākt „gaismas eņģeļa” veidā. Pie kam sātans iedveš lietas, kas nāk tieši no elles, bet mēs to pieņemam kā garīgo vadību un atklāsmi no augšienes. Piemēram, viens ticīgs brālis, kurš ilgus gadus uzdevās par Dieva svaidīto, kurš aicināts īpašai kalpošanai, lai palīdzētu cilvēkiem, katrā izdevīgā brīdī mīlēja atkārtot, ka, aizbraucot uz to vai citu vietu Labās Vēsts sludināšanai, pastāvīgi dzirdot balsi, kas viņu vada. Uz jautājumu, ko tad šī balss viņam saka, viņš vienmēr atbildēja: „Tas Kungs man paskaidro visu, lai ko es Viņam neprasītu, viņš mani vada turp, kur mani gaida. Liek pagriezties uz to vai citu ielu, ja es braucu nepareizi. Braukšanas laikā mašīnā ar mani sarunājas. Iesaka, ko kuram teikt, kā katrā konkrētā gadījumā rīkoties, un ko tajā vai citā situācijā darīt”.

Ir jāteic, ka tāda vadība no „augšienes” vienus sajūsmināja un aizkustināja, bet citus darīja uzmanīgus (kā vēlāk noskaidrojās, ne velti). Viss beidzās ar to, ka kārtējo reizi šī balss viņam pateica, lai viņš pamet savu ģimeni un stājas intīmās attiecībās ar sievieti, kura caur viņa kalpošanu kļuva ticīga, un itkā no viņa piedzimšanas dienas ir bijusi Paša Dieva paredzēta viņam kā sieva. Būdams pārliecināts par savas vadības patiesumu, šis cilvēks tā arī rīkojās. Gala rezultātā tāda grēcīga kopdzīve abiem kļuva par īstu traģēdiju. Šajā sakarā atmiņā neviļus nāk vārdi, ko reiz Jēzus teica par viltus praviešiem: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem?” (Mt. 7:16).

Nedrīkst aizmirst, ka Dieva balss parasti skan klusi un maigi kā padoms, piedāvājums vai pamācība, un vien retu reizi – valdonīgi, kā pavēle, – kad draud briesmas, vai ja uz līdzenas vietas ir jāpieņem kāds svarīgs lēmums dzīvē. Svešā balss ir rupja, uzstājīga, prasīga un visbiežāk izsakās pavēles formā: „aizej”, „izdari”, „paņem”, „atnes”, „piezvani” un tamlīdzīgi.

Dievs ir pastāvības, miera un kārtības Dievs. Viņš nevar mainīt Savu gribu, – vienu dienu no mums pieprasot vienu, bet citu dienu ko citu. Piemēram, ja tu pārcelies uz kādu pilsētu vai valsti, uzskatot ka tādā veidā tu dari Dieva prātu, bet pēc neilga laika atgriezies atpakaļ, vai rūgti nožēlo to ko esi izdarījis, tad tevi vada, visdrīzāk, vai nu tavas cilvēciskās iegribas, vai nu svešs gars, jo Dievs Savus plānus nemaina. Ja pat mūs Dieva Vārds māca: „Lai jūsu vārdi ir „jā, jā”, „nē, nē”; bet kas pāri tam, ir no ļaunā”, tad cik gan vēl lielāka pastāvība ir raksturīga mūsu Kungam!

Bez tam, ja Tas Kungs liek mums kaut ko darīt, tad dod ne tikai spēku un vīrišķību to izdarīt, bet arī ieraudzīt svētītus darba augļus. Par nožēlu ir ne mazums dedzīgu kristiešu, kuri, savus emocionālos dedzības uzplūdus pieņem par Dieva balsi, sāk steidzīgi kaut ko organizēt, bet vēlāk pārliecinās, ka tajā nebija svētības no augšienes. Arī cilvēciska dedzība var būt svešā balss, kas skan caur mūsu lepno, augstprātīgo un pašapmierināto „ES”.

Tiem, kuri līdz savas atgriešanās brīdim pie Tā Kunga ir aizrāvušies ar dažāda veida okultismu: ar šķīvīša palīdzību izjautājuši garus, spiritiski kontaktējušies ar mirušajiem, izmantojuši baltās un melnās maģijas burvju vārdus un tam līdzīgas lietas, ir bīstami aizrauties ar balsīm un meklēt vadību. Tādā pašā bīstamībā atrodas arī cilvēki, kuri agrāk ir sirguši ar alkoholismu un narkomāniju, ar delīrijas lēkmēm un halucinācijām. Ja cilvēks jau ir ticis balsu, kam nav nekāda sakara ar Dievu, vadīts, viņam vajadzētu atturēties no visām vadībām līdz brīdim, kad notiks pamatīga un pilnīga sirds attīrīšana.

Neskatoties uz virkni bīstamību, kas saistītas ar vadību, pilnīgi izvairīties no kontaktēšanās ar To Kungu arī nevar. Tiecoties uz kontaktu ar Viņu, svarīgi ir atcerēties vien to, ka sevi, kā trauku, ir jātur tīru un svētu.

„Manas avis dzird Manu balsi”. Šie Jēzus vārdi katram ticīgajam skan kā izaicinājums. Vai tas tā ir arī tev, dārgais draugs? Vai tu esi Tā Kunga patiesā avs, kura dzird Viņa tēvišķo balsi? Vai Viņš var to pašu teikt arī par tevi? Atbildot uz sevis vērsto trīskārtīgi aicinošo Dieva balsi, jaunais Samuēls teica: „Runā mans Kungs, jo Tavs vergs klausās!”. Kādi brīnišķīgi vārdi, pilni pazemības un vēlēšanās uzklausīt! Vai tad katram no mums nevajadzētu būtu līdzīgai vēlmei uzklausīt Debesu Tēvu?

Teic, kad tev pēdējo reizi bija līdzīgs kontakts ar Viņu? Cik laika ir pagājis, kad lasot Svētos Rakstus, tu saprati, ka ar tevi sarunājas Dzīvais Dievs? (es šeit nedomāju kaut ko mistisku, velnišķu vai spiritisku, kas, diemžēl, siržu netīrības dēļ notiek aizvien biežāk). Cik bieži vispār Viņš ar tevi runā? Lai tā būtu ne skaidra balss, ko var dzirdēt ar cilvēka ausi, bet kaut kas cits. Ne par to ir runa. Svarīgi ir, ka tu vari būt pilnīgi pārliecināts, ka pie tevis vēršas Pats Dievs. Vai tu pazīsti Viņa balsi un vai tu varēsi to atpazīt? Jā, jā, tā pati, kas noved tevi līdz trīsām un bijībai Viņa priekšā? Balss, kuru dzirdējis, tu kļūsti dedzīgs kalpošanā Tam Kungam un sekošanā Viņam?

Vienam profesoram-kristietim, kurš daudzus savas dzīves gadus pavadīja invalīdu ratiņos, intervijas laikā uzdeva jautājumu: „Savas slimības dēļ, kas Jūs pavada jau no jaunības dienām, ne reizi vien jau esat bijis uz nāves sliekšņa. Sakiet, ko jūs sagaidāt aiz kapa malas?”. Viņš atbildēja tā: „Es nezinu, kas ir tur – pilnīgi citā mūžības dimensijā. Bet zinu tikai vienu, – ka atpazīšu labā Gana balsi, kas jau šodien man ir labi zināma, kad esmu vēl dzīvs”.

Patiesai Jēzus Kristus avij šie vārdi skan vienkārši un dabīgi, kā pats par sevi saprotams, bet vai mēs varam to pašu teikt par sevi, draugi? Vai mēs atpazīsim mūsu Gana balsi, kad satiksimies ar Viņu mūžībā, vai nevarēsim to izdarīt tikai tamdēļ, ka dzīvojot uz zemes, nekad neesam tiekušies ieklausīties Viņā, uzskatot to par kaut ko nesasniedzamu?..

Iespējams, no sava cilvēcīgā skata punkta mēs visu darām pilnīgi pareizi – ejam uz baznīcu, lūdzamies, lasām Bībeli, savā dzīvē pielietojam bibliskos principus un piedalāmies dažādos savas draudzes pasākumos. Tikai tā visa nav pietiekami. Dziļi ticīgam cilvēka ir raksturīgs kas daudz vairāk, nekā vienīgi tas. Īsta kristietība sevī ietver, pirmkārt – personīgas attiecības ar To Kungu un spēju dzirdēt Viņa balsi. Patiesi Dieva bērni ir cilvēki, kuri staigā ar Dievu. Viņš ar viņiem runā un atklāj Sevi! Vai tu piederi viņiem?..

Bez jautājuma par Debesu Gana balss dzirdēšanu, otra smaga problēma kristiešiem ir Dieva gribas izzināšana un tās piepildīšana. Tas ir vēl viens jautājums, kura dēļ klusējošas debesis mūsos izsauc nemieru, uztraukumu, skumjas un sāpes. Kā parasti mēdz būt, arī šajā jautājumā ir divas galējības. Vieni Dieva gribu meklē it visā bez izņēmuma pat tad, ja ir pietiekoši lietot veselo saprātu vai rīkoties saskaņā ar skaidru un konkrētu Svēto Rakstu norādi, lai atrisinātu tādu vai citādu grūtību. Citi uzskata, ka ir spējīgi paši vadīt savu dzīvi un rīkojas tā, kā, pēc viņu domām, būtu labāk.

Savā grāmatā „Vai kristietība ir bankrotējusi” Pauls Teins šajā sakarā raksta: „Man bieži jautā, kas ir jādara, lai uzzinātu Dieva gribu savā dzīvē? Ir godīgi jāatzīstas, ka nevaru uz šo jautājumu skaidri atbildēt, jo es pats personīgi neko šajā virzienā nedaru. Jā, es lūdzu, bet ne jau manu pūļu dēļ man atnāk sapratne par Viņa gribu. Es neko nevaru izdarīt, lai „iegūtu” šādas zinības. Bet, ja Dievs ir visuvarens (un tieši tāds Viņš ir aprakstīts Viņa Svētajos Rakstos), un, ja Viņam viss ir iespējams, tad, protams, kad Viņš vēlās, lai es zinātu Viņa gribu, Viņš iespēs to padarīt priekš manis tik skaidru, ka sirdī nebūs šaubu, un es patiesi to zināšu. Reizēm es zinu Dieva gribu ar tādu pārliecību, ka esmu spējīgs noliegt visus prāta argumentus, kas mani mēģina pārliecināt par to, ka tas ko es daru ir pret veselo saprātu. Es ticu, ka „Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu” (Filip. 4:7), tādos brīžos piepilda sirdi un to saglabā”.

Kristieša garīgajā dzīvē ir viena ļoti svarīga patiesība, kura noteikti ir jāapgūst, – Tas Kungs nekad mums neatklāj visu Savu plānu. Viņš nedod arī iepriekš sagatavotu darbības plānu gadam uz priekšu, bet virza mūs soli pa solim un gaida, ka katru reizi mēs pilnībā Viņam uzticēsimies, nebaidoties no nezināmā un nelauzot galvu par to, kāds būs nākamais solis.

Augstākās gribas izzināšanas un piepildīšanas jautājumā Debesu Tēvs gaida no mums ticības soli, līdzīgi kā rīkojās Ābrams, kad izdzirdēja: „Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1.Moz. 12:1). Kaut ko līdzīgu vēlāk veica arī Jāzeps, Marijas vīrs, kam Dievs pavēlēja: „Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr Es tev to teikšu...” (Mt. 2:13). Gan vienā, gan otrā gadījumā Tas Kungs, bez jebkādām garantijām un noteikumiem, gaidīja negaidītu un nesagatavotu ticības soli. Bet abi vīri, kā mēs lasām, tūdaļ devās ceļā, neko Viņam vairāk nejautājot.

Lai varētu ko tādu izdarīt, ir jābūt nesatricināmai ticībai un paļāvībai, skaidri apzinoties, ka šis solis patiešām ir Dieva griba. Bet, lai arī turpmāk tiktu Visuaugstā vadīts, ir jāatmet visi savi personīgie priekšstati un pilnībā jāpakļaujas Viņam. Nav prātīgi uzskatīt, ka uz ko tādu bija spējīgi tikai seno laiku Dieva vīri. Arī mūsdienās var satikt kristiešus, kuri ir spēruši ticības soli esot pilnīgā neziņā, tā citos izraisot izbrīnu, un Tas Kungs brīnišķīgā veidā ir attaisnojis un apbalvojis viņu šķietami neapdomāto paļaušanos uz Viņu. Nereti tas notiek, kad piepilda aicinājumu vai rod dzīves biedru, kurš ir nevis paša cilvēka izvēlēts, bet paredzēts viņam no Dieva.

Protams, ja kāds ar sarūgtinājumu tam visam atmetīs ar roku, uzskatot, ka pats ir tiesīgs rīkoties ar savu dzīvi kā uzskata par vajadzīgu, tad neviens viņam nevar to liegt. Tikai šādas patstāvības sekas neliks sevi ilgi gaidīt. Daudzi no tādiem „patstāvīgajiem” gadiem un gadu desmitiem maksā par savu neprātīgo soli, kas sperts bez Dieva. Ne mazums laulāto pāru apraud un nolād to dienu, kad viņi, izlemjot visu ar savu prātu, pateica „jā” tam, ko izvēlējās sev par vīru vai sievu. Cik bēdu, materiālu zaudējumu, dvēseles un fizisko spēku, veselības, apkaunojuma un negoda maksā mums tas, kur nav bijis Tas Kungs!

Tā, kāda meitene piekrita iziet par sievu pie jaunatgriezta cilvēka tikai tādēļ, ka baidījās palikt „vecās meitās”, kaut, lūdzot skaidrību šajā jautājumā, skaidri saprata, ka tas nav Dieva prāts. Padomājot ar savu prātu, ka divdesmit septiņu gadu vecumā diez vai ir cerības saņemt vēl kādu piedāvājumu, viņa tomēr savienoja ar viņu savu dzīvi, kas izveidojās gandrīz vai traģiska. Uzreiz pēc laulībām jaunais vīrs paziņoja, ka ir nācis uz baznīcu tikai tamdēļ, lai varētu apprecēt ticīgu sievu, kura it visā viņam būtu paklausīga. Nepārtraukta dzeršana, meli, nodevība, piekaušana, pazemojumi, apvainojumi un neķītra ikdienas lamāšanās kļuva par neatņemamu šīs nelaimīgās dvēseles dzīves sastāvdaļu. No septiņiem bērniem, kuri piedzima šajā laulībā, nevienam nebija normālas dzīves. Visi aizgāja tēva-atkritēja pēdās, slīkstot tajos pašos grēkos un netikumos. Cik reižu, stāstot par savu rūgto likteni, šī kristiete atkārtoja: „Bet es taču labi zināju, ka tas nebija Dieva prāts, lai izietu pie viņa par sievu! Lūk, tagad ir atmaksa par manu nepaklausību! Kā es toreiz baidījos no vientulības, par kuru tagad varu vien sapņot!”.

Kāds cits jauns un, liekās, ļoti dievbijīgs kristietis, aizejot armijā un atvadoties no savas līgavas, ļoti lūdza gaidīt viņa atgriešanos, lai varētu apprecēties. Tas Kungs parādīja īpašu žēlastību, atklājot, ka tieši šo meiteni ir noteicis par viņa dzīves līdzgaitnieci. Tās pilsētas baznīcā, kur viņš dienēja, bija ļoti skaista, jauna māsa, kurā nesamaitātais jaunietis iemīlējās no pirmā acu uzmetiena. Viņa spēlēja klavieres, lieliski dziedāja, skaisti lūdza un bija lielākā vairuma jauniešu pasākumu iniciatore. Ar savu skaistumu un citām cienīguma izpausmēm, skaistule triecienā ieņēma puiša sirdi.

Zaudējis galvu un aizmirsis par savu doto solījumu, viņš drīz apprecējās un pēc armijas vairs mājās neatgriezās. Bet ir tā kā saka „Laime, ja tev ir skaista sieva, bet nelaime, ka tev ir tāda laime”. Tieši tā notika arī ar šo brāli. Nebūdama vairs jaunava, jaunā sieva sāka viņu krāpt jau dažus mēnešus pēc kāzām. Ne vīra lūgumi, ne bērnu dzimšana nevarēja viņu atturēt no periodiskas laulības pārkāpšanas gadījumiem. Beidzot viņu izslēdza no baznīcas. Pēc kāda laika, ilgi nedomājot, viņa pameta vīru ar četriem bērniem un aizbēga nezināmā virzienā ar savu kārtējo mīļāko.

Neuzticīgā līgavaiņa pamestā meitene ilgi cieta, nespēdama izraut no savas sirds mīļoto. Pēc vairākiem gadiem viņa tomēr apprecējās un kļuva par labu sievu un māti, bet visu savu turpmāko dzīvi mocījās ar apziņu, ka nav spējīga dot savam vīram (kurš arī to juta) tādu mīlestību, kādu reiz izjuta pret savu līgavaini, kurš viņu nodeva. Tā, Dieva gribas neievērošana, padarīja nelaimīgus uzreiz vairākus cilvēkus.

Lūk, vēl viens rūgts gadījums. Ticīgu vecāku dēlam – pusaudzim, kurš nesen kā bija atgriezies pie Dieva, sāka parādīties smagas depresijas pazīmes. Vērojot kā mīļotais bērns acu priekšā iznīkst, māte un tēvs darīja visu ko varēja, lai viņam palīdzētu, bet uzlabošanās neiestājās. Tad viņi vērsās kristīgā draudzē, kuru tajā laikā apmeklēja, ar lūgumu pēc aizlūgšanas. Ticīgie draudzīgi iestājās par šo jauno ģimeni.

Drīz pēc tam bērna ārstējošais ārsts nozīmēja viņiem konsultāciju pie ļoti pazīstama speciālista, kas strādāja pie depresīviem stāvokļiem. Kad viņi ar prieku gaidīja šo vizīti, viņiem negaidīti piezvanīja no vienas kristīgas misijas un piedāvāja vest zēnu pie viņiem uz dvēseles aprūpes sarunām, lūgšanām un, vajadzības gadījumā, izdzīt ļauno garu, pieņemot, ka viņš ir pakļauts dēmoniskai ietekmei.

Nabaga vecāki nezināja kuru no šiem abiem piedāvājumiem pieņemt. Nolēmuši paskatīties kāda būs dēla reakcija uz tikšanos un provizorisku sarunu ar dvēseles aprūpētāju misijā, vecāki viņu aizveda turp uz vienu dienu. Jau pēc pirmās sarunas ar kalpotāju puisis kļuva manāmi jautrāks un lūdza atstāt viņu misijā. Taču saklausījušies no cilvēkiem stāstus par neparastiem rezultātiem ārstēšanā, ko veica psihoterapeits, pie kura viņiem bija nozīmēta konsultācija, vecāki nolēma nezaudēt šo iespēju. Uz atvadām dvēseļu aprūpētājs vien īsi pajautāja, vai viņi ir pārliecināti par to, ka rīkojas saskaņā ar Dieva gribu, uz ko viņiem vajadzēja paklusēt.

Tādā veidā, neskatoties uz dēla protestiem un lūgumiem, vecāki aizveda viņu mājās. Taču, viņiem par rūgtu vilšanos, visi psihoterapeita centieni palīdzēt nelaimīgajam bērnam, nevainagojās panākumiem. Viņam kļuva aizvien sliktāk. Tagad viņš bija ne vien noslēdzies un nospiests, bet arī agresīvs. Visam pārējam vēl pievienojās nocietināšanās pret visu, kas saistīts ar Dievu, kristietību un visa tā pieņemšanu.

Šausmu pārņemti, vecāki atkal aizveda viņu pie tā paša kalpotāja, bet šoreiz zēns nevēlējās ar viņu runāt. Vairāk kā divas stundas nomocījies, dvēseļu aprūpētājs teica cerību zaudējušiem vecākiem, ka viņi ir pazaudējuši dārgo laiku, un viņš vairs nekā nevar viņiem palīdzēt. Dažas nedēļas pēc šīs tikšanās, dēlu nevaldāmā ārprāta lēkmē aizveda uz psihiatrisko slimnīcu, kur viņš pārgrieza sev vēnas un noasiņojis nomira.

Bēdas mums, ja izšķirošā dzīves brīdī cilvēcisko noliekam augstāk par Dievišķo! Šajā gadījumā Tas Kungs lietoja kalpotāja lūpas, lai vedinātu vecākus uz domām, ka viņi rīkojas tikai ar savu prātu, taču mēdz būt arī tā, ka Viņš vispār neatklāj Savu gribu, jo labi zina, ka mēs to tik un tā nepildīsim.

Svētā Gara vadība izpaužas gan kalpošanā Tam Kungam, gan ikdienas dzīvē, ieskaitot dažādu personīgu problēmu risināšanā. Dieva bērni, atkarībā no sirds stāvokļa un viņu spējām atdot sevi, dažādi pieņem šo vadību. Jo skaidrāk mēs dzirdam Gana balsi, jo biežāk tā atklājas. Ar laiku no Dieva balss dzirdēšanas mūsu dzirde kļūst asāka, un mēs sākam dzirdēt Dievu katru reizi, kad tas ir nepieciešams. Kas vēlas to apgūt, tam ir jāveltī vairāk laika Svēto Rakstu studēšanai, jo caur tiem Tas Kungs ar mums runā. Patiesa Svētā Gara vadība nevar būt pretrunā ar Bībeli. Kā priekšnoteikums tam ir tīra un dievbijīga dzīve. Jo Svētais Gars tādēļ jau tiek saukts par „svētu”, ka necieš neko nešķīstu.

Vēl viens nosacījums, kas atļauj Tam Kungam mūs vadīt, ir nepieciešamība audzināt dvēseli un apgaismot sirdsapziņu. Grēknožēlas dienā jaunatgrieztam cilvēkam nenotiek tās tūlītēja atmošanās, taču pieaugošās Dieva žēlastības iedarbības dēļ tās rašanās paātrinās. „…tomēr gan ar lēnprātību un bijību, paturot labu sirdsapziņu, lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus” mums saka Svētie Raksti 1.Pētera vēstulē 3:16, un šis padoms netiek dots gadījuma pēc.

Sirdsapziņa, līdzīgi kā fiziskās sāpes, pavēsta mums par garīgu bīstamību vai iespējamo zaudējumu, ko var piedzīvot, izdarot ko nepareizi. Kad mēs darām kaut ko, par ko lieliski zinām, ka to nedrīkst darīt, „labā sirdsapziņa” nedos mums mieru. Lai sirdsapziņa paliktu tīra, tā atbilstošā veidā ir jāsargā, bet tas nozīmē, – atbildēt uz viņas signāliem, ieklausīties tajos, novēršoties no it visa, kas Dievam ir nepatīkams, izsūdzēt savus grēkus un izlīdzināties ar saviem tuvākiem, kā par to ir teikts 1.Jāņa 1:9 un Lūkas evaņģēlijā 19:8. Netikumi, kas kļuvuši par ieradumu, slāpē tās balsi.

Ļoti palīdz arī mūsu dvēseles „barošana” ar centīgu Svēto Rakstu studēšanu. Kāds cilvēks to precīzi ir izteicis šādos vārdos: „Ja mūsu sirdsapziņa virzās kā rakstīts Dieva Vārdā, tad šim pavadonim var uzticēties”. Patiesa ticība un jūtīga sirdsapziņa mums var atņemt jel kādu baudu grēkot, tā arī vēlmi sagrozīt patiesību, lai attaisnotu savus grēkus.

Vēršoties pie sava garīgā dēla Timoteja, apustulis Pāvils varēja ar pārliecību pateikt: „Tāpēc es arī cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā” (Ap.d. 24:16). Ir svarīgi neignorēt sirdsapziņas balsi, bet ieklausīties tajā, attīstīt sevī Kristus raksturu. Ja mēs to nedarīsim, ar mums var notikt tas pats, kas reiz notika 1.Tim. 1:19-20 aprakstītajā gadījumā ar Himenēju un Aleksandru, kuri „piedzīvoja ticības laivas sadragāšanu” tikai tamdēļ, ka noliedza savas sirdsapziņas balsi. Tā rīkojoties viņi lika apklust Svētajam Garam, kurš caur to uz viņiem runāja, un pēc tam tie sāka sagrozīt patiesību, lai attaisnotu savu nepareizo uzvedību.

Redzama Dieva vadības izpausme ir arī kristiešu brīdināšana vai pasargāšana no kaut kā, kas nesaskan ar Svētajiem Rakstiem vai būs par sliktu viņa dvēselei. Iekšējā balss, kas vērsta uz cilvēka garu, var, piemēram, pateikt: „Klusē, tagad šo nesaki”, vai: „Nedari tā, apstājies un pagaidām neko nepasāc”, vai: „Nesoli, jo nevarēsi izpildīt”, vai: „Nekad nesaki nekad, jo tu nezini, kas tevi turpmāk gaida” un tam līdzīgi.

Mēdz būt arī tā, ka sirds pēkšņi sažņaudzas, itkā nelaimes priekšnojautās, un nav saprotams, no kurienes šis stāvoklis uzrodas. Tādā brīdī ir ļoti svarīgi apstāties tur, kur esi un neko neuzsākt, un domās vērsties pie Tā Kunga ar lūgumu pēc skaidrības. Ja mēs vairākkārt nepievēršam tādiem brīdinājumiem uzmanību, apbēdinātais Svētais Gars pārstāj tā darīt. Paklausība Dieva balsij un gatavība piepildīt Viņa gribu ir svarīgi nosacījumi, kas ļauj Tam Kungam mūs vadīt.

Dažreiz Dievs sajauc visus mūsu plānus. Mēs kaut kur ejam, bet Viņš mūs tur nelaiž. Cenšamies kaut ko īstenot, bet Viņš tajā nedod veiksmi. Darām gan vienu gan otru, bet neredzam svētību. Mēs ilgi tiepjamies, cenšoties panākt savu, bet, beigās piekrītam un darām to, ko Viņš piedāvā, vai ejam turp, kur Viņš mūs sūta. Tā bija arī ar apustuli Pāvilu Mazāzijā. Viņš devās uz Āzijas provinci, bet „Svētais Gars to nelaida sludināt vārdu” tur kur viņš to bija nolēmis darīt. Tad, kopā ar saviem darbiniekiem, mēģināja iet uz Bitiniju, „bet Gars viņiem neļāva” (Ap.d. 16:6-7). Visbeidzot viņi visi kopā devās uz Troādu, un tikai tur Pāvils uzzināja, ka Tam Kungam priekš viņa bija Savs plāns – aizsūtīt uz Maķedoniju sludināt. Dievs viņam parādīja – „Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: „Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju” (Ap.d. 16:9-10).

Paklausījis Svētā Gara vadībai, Pāvils piedzīvoja ne tikai brīnumu cietumā, bet arī daudzas citas svētības. Tādēļ, ja mūsu dzīvēs notiek kas līdzīgs, un mēs pamanām, ka Dievs vienu aiz otra grauj mūsu plānus, nebūsim nesaprašanā, noskumuši, sašutuši un neprotestēsim, bet labāk uzticēsimies Viņa gribai. Tad Viņš mūs virzīs uz Viņa izraudzīto vietu, lietos Savā darbā un tur svētīs mūsu kalpošanu.

Brīdinot no steigas un pārmērīgas aktivitātes, kas ir ne tik daudz aiz mīlestības uz Dievu, cik cilvēcīgas dedzības dēļ, Osvalds Čembers rakstīja: „Nekad nesteidzies apsteigt Dieva vadību. Ja tev ir kaut mazākā daļiņa šaubu, tas nozīmē, ka Dievs tevi nevada. Ja šaubies, nekur nekusties! Sākumā var likties, ka tev ir skaidrs, tieši ko Dievs no tevis sagaida: atteikties no draudzīgām vai darīšanu attiecībām, bet varbūt vēl no kaut kā, kur tu skaidri redzi Dieva gribu. Nekad neseko tāda veida jūtu ierosai. Ja tu to izdarīsi, tad visu tā sarežģīsi, ka būs nepieciešami gadi, lai to atkal atšķetinātu. Pagaidi kamēr Dievs Pats nokārtos tavu lietu. Viņš to izdarīs tik nesāpīgi, ka tu nenožēlosi to, ka visu esi uzticējis Viņam. Vienmēr, kad runa ir par Dieva providenci, gaidi uz Viņa vadību”.

Nobeidzot šo tēmu, gribās vēl reizi uzsvērt, ka iespaids, ka debesis klusē, ir šķietamība un visbiežāk kļūdaina. Protams, mēdz būt gadījums, kad kristietis patiesi nesaņem atbildi no Dieva. Taču tas notiek nevis tamdēļ, ka viņš nemāk dzirdēt Tā Kunga balsi, bet tā dēļ, ka viņa dzīvē ir šķērslis, kas atdala viņu no Debesu Tēva. Tādi šķēršļi var būt sekojoši:

1. Apzināts grēks, ko mēs slēpjam vai nevēlamies atstāt, attaisnojot to ar kādiem apstākļiem. Tādā gadījumā lūgšanas paceļas ne augstāk par griestiem, atstājot mūs bez atbildes. Jo ne velti ir rakstīts: „Redzi, Tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav tā aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt. Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums” (Jes. 59:1-2).

2. Kad mēs Dievam kaut ko prasām, uz ko nav Viņa prāts. Piemēram, būdami bez bērniem, gadiem lūdzam, lai mums sūta bērniņu, nevēloties samierināties ar esošo stāvokli, vai, vēloties saņemt dzīves biedru, raudam Tā Kunga priekšā, nespējot samierināties ar iespējamo aicinājumu uz bezlaulības dzīvi. Tas pats notiek, kad mēs neatlaidīgi cenšamies saņemt dziedināšanu, nedomājot, ka Dievam, iespējams, ir tam Savs nolēmums. Rīkojoties līdzīgā veidā, nedrīkst aizmirst par to, ka ne ar neskaitāmām lūgšanām, ne ar gavēņiem mēs nevaram Viņu piespiest izdarīt to, ko Viņš mums Savā plānā nav paredzējis.

3. Debesis var klusēt arī tad, kad pārbaudījumā, ko Dievs ir pieļāvis ar noteiktu mērķi un uz kādu laiku, cilvēks lūdz, lai tas tiktu paņemts prom vai lai ātrāk izbeigtos.

4. Svētais Gars apbēdinās un apklust, kad mēs vairākkārtīgi neņemam vērā Viņa balsi, nepievēršam uzmanību tam, ko Viņš runā. Mēs neapjaušam, ka tā rīkojoties, mēs izrādām acīm redzamu un rupju necieņu pret To Kungu, noliekot Viņu pazemojošā stāvoklī.

5. Dzirdēt To Kungu traucē arī pieķeršanās dažādām lietām. Nav tā, ka mēs pilnībā nevēlamies ar Viņu kontaktēties, mēs vienkārši esam pārāk aizņemti ar citām lietām un darbiem. Mēs veltam sevi savai kalpošanai, savām pārliecībām, dažādu kristīgu pasākumu organizēšanai un daudz kam citam, un Viņš tajā brīdī var teikt visu ko, bet mēs Viņam nepaklausām.

6. Mēdz būt arī tā, ka, lūdzot To Kungu par skaidrību, cilvēks savā sirdī jau ir izlēmis kā rīkoties, un, faktiski, prasa vien to, lai Viņš apstiprina. Zinot, ka mēs tik un tā neizpildīsim Viņa gribu, Tas Kungs klusēdams ļauj mums darīt to, ko mēs paši esam nolēmuši.

7. Dažreiz Dievs uz mums runā, bet mēs Viņu nedzirdam, jo mūsu sirdī, apklusinot visu, plosās vētra. Parasti Tā Kunga balss ir ļoti klusa, tādēļ, lai to sadzirdētu, ir jānomierinās un jāieklausās. Bēdās un pārbaudījumos mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Debesu Tēvs mūs nepamet dzīves vētru viducī. Jo Viņš ir Tas, Kurš reiz pavēlēja vējam un jūrai, sacīdams: „Klusu, mierā” (Mk. 4:39).

Tādā veidā, apkopojot teikto, atliek vien atzīt, ka debesu klusēšanā un ar to saistītajās mūsu dvēseles mokās, ir vainīgs ne Dievs, bet vien mēs paši. Viņš vēlās uz mums runāt, bet mēs nemākam klausīties. Viņš vēlas atklāt Savu gribu, bet mēs ne vienmēr esam gatavi to pieņemt. Tādēļ, lai atrisinātu šo problēmu, pirmkārt, ir nepieciešams pārskatīt savu attieksmi pret itin visu, kas ir sakarā ar vadību caur Dieva balsi un paklausību Viņa gribai, kā arī, aizvākt no mūsu dzīves to, kas traucē Viņam darboties, rādot Sevi kā mīlošu debesu Tēvu un visuvarenu Dievu.

NĀKAMĀ NODAĻA