8.nodaļa
KRISTIETĪBA BEZ PRIEKA
Nereti no pasaules cilvēku puses nākas dzirdēt tādus izteikumus: „Kam man tā reliģija un ticība Dievam ir vajadzīga! Kristiešu vidū ir tik daudz skumju un depresīvu cilvēku, ka zūd jel kāda vēlēšanās sekot viņu mācībai. Uz viņu sejām skatoties nepateiksi, ka viņu Dievs ir prieka un līksmības Dievs. Nē, es labāk turpināšu dzīvot jautru un interesantu pasaules dzīvi!”.
Nu ko, ir jāatzīst, ka šajos vārdos ir daļa taisnības. Patiesi, kristiešu vidū mēdz būt tādi cilvēki, kuri bieži skumst un raud, brīžiem aizejot tik tālu, ka krīt depresijā. Bet kādēļ gan tā mēdz būt? Vai tiešām Dieva Vārds mūs maldina, uzstājīgi pārliecinot: „Esiet priecīgi vienumēr” (1.Tes. 5:16). Vai, varbūt šos Rakstu vārdus mēs ne gluži pareizi saprotam?
Ja pasekojam ticīgu cilvēku uzvedībai, tad rodas iespaids, ka vieniem šis aicinājums itkā vispār neeksistē, citi liek to par stūra akmeni un tik ļoti uzsvērti demonstrē savu, tā saucamo „prieku”, ka gudrus un domājošus cilvēkus tas drīzāk atgrūž, nekā piesaista. Gan viens, gan otrs ir nesaprātīgas galējības, kas ir tik raksturīgas mūsu cilvēka dabai, un liecina par nepareizu pieeju sapratnē par to, ko gan Dieva Vārds ar to vēlējies pateikt.
Savā vēstulē, vēršoties pie kristiešiem Filipos, apustulis Pāvils teica: „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Fil. 4:4). Lasot šīs rindas, neviļus rodas jautājums: „Vai tad var nepārtraukti priecāties, un vēl mūsu pēdējos laikos, kad ir tik daudz iemeslu skumt un bēdāties?”.
Un tas, patiesi, tā ir. Visapkārt ļaunums svin savu uzvaru. Pasaule ar mežonīgu ātrumu ripo pretī savam galam. Meli, krāpšana un netaisnība jau sen ir kļuvuši par dzīves normu. Nelaimes gadījumi, traģēdijas un katastrofas viena aiz otras satricina cilvēci. Pasaules terorisms, kas aizvien tikai izplatās, iedveš cilvēkos šausmas. Netiklība, morāls pagrimums un okultisms, kas sit augstu vilni, acu priekšā iznīcina dvēseles. Praktiski gandrīz katra cilvēka dzīve ir iezīmēta ar skumjām, bēdām, nelaimēm, ciešanām, slimībām, kārdinājumiem, pārbaudījumiem, vilšanos un daudz, daudz ko citu, kas patiesi nepriecē! Dažreiz viss izskatās tik bezcerīgi, ka nekur nevar rast mierinājumu un nomierināšanos. Pat ticība Tam Kungam, liekās, pārstāj būt palīgs. Tāds stāvoklis dažiem aiziet tik tālu, ka viņi zaudē pārliecību par glābšanu un vairāk nevēlas dzīvot. No visa šī mēs varam izdarīt secinājumu, ka reālajā, praktiskajā dzīvē pastāvīgi priecāties nav iespējams.
Nu, ko, liekas ka tam nav grūti piekrist. Cik, brīžiem, mums maz vajag, lai būtu nomākti un satraukti. Tuva cilvēka rupjš vārds, nepatīkami jaunumi, problēmas ar finansēm, slikta bērnu uzvedība, naidīga kolēģu attieksme, ārsta diagnosticēta smaga slimība, – un viss iegrimst mijkrēslī, pat, ja aiz loga ir saulaina diena. Itkā ar prātu saproti, ka vajag priecāties, bet kā to izdarīt, ja viss ir pret tevi? Tādos brīžos pat visparastākais darbs liekas kā mocības. Par kādu gan prieku šeit var būt runa, kad gribās tikai raudāt!
Apmēram tā, laikam, savas dzīves grūtos brīžos jutās vīrs pēc Dieva sirds – ķēniņš Dāvids un no mātes miesām kalpošanai izraudzītais pravietis Jeremija. Nav šaubu, ka psalmu dziedātāja dvēselei bija ļoti smagi, kad savā sestajā psalmā viņš ar sāpēm runā par to, ka ir „noguris”, ka viņa acis ir „noģindušas” aiz skumības, bet kauli un dvēsele „satriekti”. Kaut ko līdzīgu pārdzīvoja arī Jeremija, kad raudāja uzskaitot nelaimes, kas viņu bija piemeklējušas, un ko Dievs bija pieļāvis: „Es esmu vīrs, kam bija jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes. Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā. Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus. Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības. Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos. Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu. Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm. Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos. Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst. Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu.” (Raudu dz. 3:1-2;4-6;14-18).
Cik līdzīgi tas ir arī mums, kad savas dvēseles nopūtās pilnīgi aizmirstam par paļaušanos un prieku! Tikai šie Dieva vīri atšķīrās no mums daudziem ar to, ka zināja, kas viņiem ir jāpaveic. Atrodoties tādā stāvoklī gan viens, gan otrs cēla savus skatus uz debesīm, stingri ticot, ka Dievs nepametīs un noteikti viņus bēdās stiprinās. Ar gaišu cerību ir piesātināti viņu vārdi, kuros skan paļaušanās un prieks: „Tas Kungs klausa manu lūgšanu, manu saukšanu Viņš ir dzirdējis” (Ps. 6:10); „To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība” (Raudu dz. 3:21-23).
Kad lasi šīs Svēto Rakstu rindas, neviļus atceries citus to pantus: „…Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu… Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku” (Ps. 30:6,12). Par šo vārdu patiesumu kā apliecinājums var kļūt sekojošs stāsts.
Viena kristiete, agri kļuvusi atraitne ar pieciem bērniem, strādāja vaigi sviedros, lai pabarotu savu ģimeni. Nomocījusies no smagā darba un atbildības, kas pār viņu nākusi, viņa naktīs ar asarām acīs lūdza To Kungu, lai sūta viņas dēliem un meitām grēknožēlu. Bet, gāja gadi, un izņemot vidējo meitiņu, kura bija ieticējusi agrā bērnībā, visi pārējie neko nevēlējās par Dievu pat zināt.
Nelaime atnāca ģimenē, kad neviens to negaidīja. Dažus metrus no viņu mājas, brāļu un māsu acu priekšā, mašīna notrieca šo ticīgo meitenīti, kura nenākot pie samaņas, uz vietas nomira. Nabaga māte aiz bēdām nerada sev mieru. Vienīgā bērna, ar kuru kopā viņa lūdza par citiem bērniem, un ar kuru gatavojās pavadīt savas vecumdienas, pēkšņi vairs nebija. Viņai likās, ka tumsa ir apņēmusi viņas dvēseli. Bēru dienā viņa nevaldāmi raudāja, būdama pārliecināta, ka ir zaudējusi vislielāko savas dzīves prieku. Visi pārējie bērni satriekti stāvēja ap māsas kapu un nespēja izteikt ne vārdu. Visu nakti mātes asaras lija straumēm, burtiski izkaltējot viņas jau tā izmocīto dvēseli. Agri no rīta, tikko ausa gaismiņa, viņa ar grūtībām piecēlās no gultas un izejot no guļamistabas, pārsteigumā apstājās. Četri bērni virtuvē stāvēja uz ceļiem un ar asarām sauca uz Dievu, lūdzot viņiem piedot un darīt par Saviem bērniem. Noliekusies blakus, sieviete tagad raudāja, bet nu jau aiz prieka, pateicoties Debesu Tēvam par to, ka viņas zaudējuma skumjas Viņš ir pārvērtis prieka gavilēs par pārējiem glābtajiem bērniem.
Aicinājums „vienmēr priecājieties”, ko mēs atrodam 1.vēstulē tesaloniķiešiem 5:16, viņa izpratnē, ir tuvs padomam, kas dots tajā pašā nodaļā, vienu pantu zemāk, – „lūdziet bez mitēšanās”. Katram no mums ir saprotams, ka cilvēkam nav iespējams dienu un nakti stāvēt uz ceļiem, nesot Dievam savu pateicību, vajadzības un lūgumus. Tātad, ar vārdiem „bez mitēšanās” ir domāta nevis vienkārši lūgšana bez apstājas, bet kaut kas cits. Jo kristietis nevar pamest visus savus ikdienas darbus un pienākumus, un pilnībā nodoties lūgšanai. Viņš noliecas Dieva priekšā kādā noteiktā laikā vai katru reizi, kad viņam rodas pēc tā vajadzība, saņemot garīgu iepriecu no saskares ar To Kungu. Izteicienu „bez mitēšanās” būs vieglāk saprast, kad ar lūgšanu tiek saprasta ne tikai darbība, bet arī atmosfēra. Vēršoties pie Dieva ar savām lūpām un sirdi, mēs liekam pie Viņa kājām pateicību, lūgumus, problēmas un vajadzības. Taču var arī dzīvot lūgšanas atmosfērā, padarot mūsu dzīves virzienu un noskaņu par lūgšanu. Ja mēs to pareizi sapratīsim un īstenosim dzīvē, tad sirdīs iemitināsies un pastāvīgi valdīs tik ļoti ilgotais Dieva miers, kas ir klusuma un apmierinātības izjūta, kas piepilda ticīgā dvēseli, kad viņš stingri paļaujas uz To Kungu. Dieva Vārds par to saka tā: „Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū”. (Filip. 4:7). Tādā veidā, bibliskie izteicieni „vienmēr priecājieties” un „priecājieties bez mitēšanās” ir radniecīgi to izprašanā un nozīmē.
Diemžēl, daudzi no mums nepareizi saprot gan nozīmi, gan jēgu, kas ielikta vārdos „prieks Tā Kunga priekšā”. Mūsu cilvēciskajā leksikā ar prieku tiek saprasta jautrība un pilnīga dvēseles apmierinātība, kas izpaužas noteiktās emocijās un sajūtās.
Ir ticīgie, kas uzskata, ka priekam iekš Tā Kunga ir jāizpaužas paceltā garastāvoklī un pastāvīgā eiforijas izjūtā, neieredzot sevi par to, ka ne vienmēr tas izdodas. Kāds jauns cilvēks dvēseļu aprūpes sarunā ar skumjām teica: „Es zinu, ka Dieva Vārdā ir rakstīts, lai mēs vienmēr priecātos, bet man tā nemēdz būt. Man gribās nevis priecāties, bet raudāt. Lūgšanās es saucu uz To Kungu, lūdzot, lai Viņš man sūta tādu nebeidzamu prieku, bet Viņš mani nez kādēļ nedzird”.
Šāda pieeja un burtiska šo vārdu izpratne liecina par naivumu un garīgā brieduma trūkumu. Prieks iekš Tā Kunga, par ko ir runāts Svētajos Rakstos, nozīmē nevis ātri pārejošas emocijas un sajūtas, bet stingru pārliecību par to, ka tevi mīl tas Dievs, Kurš ir tavs Debesu Tēvs un labākais draugs, vienmēr tevi pasargā, aizstāv un palīdz, bet ja tava paša labuma dēļ kaut ko pieļauj, tad ne vairāk, cik tu spēj panest. Tieši šī apziņa, ka tu esi visuvarenā Dieva varenajās rokās, dod paļāvību, cerību un pastāvīgu prieku sirdī, kas padara mūs par pateicīgiem un cerības pilniem Dieva bērniem. Apustuļa Pāvila augšminētais vēlējums „vienmēr priecājieties iekš Tā Kunga” ir ietverts tieši šajos vārdos – „iekš Tā Kunga”, un tas nozīmē, ka „priecājieties nevis paši sevī, bet Viņā”. Balstoties savā bagātajā garīgajā pieredzē, Dieva kalpotājs Džovets rakstīja:
„Kristīgais prieks – tas ir noskaņojums, kas ne mazākajā mērā nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Ja mūsu prieks būtu atkarīgs no tiem, tad tas līdzinātos sveces gaismai vētrainā naktī. Īsu brīdi tā deg spoži un mierīgi, bet nu jau tās daktij izdegot, tik tikko gruzd un apkārt sabiezē tumsa. Kristīgais prieks nav saistīts ar pārejošiem dzīves apstākļiem un tādēļ nevar būt par aizejošās dienas upuri. Mūsu noskaņojums mainās kā laika apstākļi, bet prieks iekš Tā Kunga, paliek nemainīgs, un tā pastāvības noslēpums ir Dieva vārdos: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20).
Mūsu mainīgajos laikos Tas Kungs, kā arī iepriekš, nemainās un nenogurst. Viņš nav tas līdzgaitnieks, kas ir kopā ar mums brīžos, kamēr spīd saule un viss ir labi, bet pazūd, līdz debesīs savelkas mākoņi. Glābējs no dienu virknes neizvēlās mūsu panākumu un labklājības brīžus un nestāv tālāk no mums dienās, kad esam nabagi un satriekti. Viņš netuvojas man vien tad, kad tiek pasniegts uzvarētāja vainags, bet slēpjas tad, kad uz manas galvas nolaižas ērkšķu kronis. Viņš ar mani ir kopā visas dienas – uzplaukuma dienās un nabadzības dienās; dienās, kad skan kapu zvani un dienās, kad šķind kāzu zvārguļi. „Ik dienas” – tas nozīmē – manas dzīves dienās, manas nāves brīdī un tiesas dienā”.
Tādā veidā, kristietis vienmēr var just prieku, pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, tādēļ ka tā avots ir Kristus. Kāds šajā sakarā ir pareizi teicis: „Patiess prieks – no Tā Kunga, Kurš ir mūsos, bet, nevis no tā, kas ir ap mums”. Bet ja tā, tad nav vajadzības demonstrēt savu ārišķīgo prieku un uzspēlēto jautrību, kas, kā viss nedabīgais, atbaida nevis pievelk, vēl jo vairāk, ja patiesībā sirdī ir pavisam citādāk. Kādēļ klaigāt „Slava Dievam” un „aleluja”, ja dzīve, kuru dzīvojam, neslavē bet apkauno Dieva vārdu!? Vai nav labāk šo liekulību nolikt malā un būt tādam, kāds patiesībā esi. Jo Dievam nav vajadzīga mūsu dievbijības izrāde.
Šajā sakarā atmiņā nāk gadījums, kad kādā dievkalpojumā slavētāju grupas soliste pārspēja pati sevi, demonstrējot it kā prieku, kas lija pāri malām. Bet, kad atbraukušais evaņģēlists savā sekojošajā svētrunā, kas satrieca cilvēku dvēseles, skāra liekulības tēmu, viņa nokrita ceļos, un asaras rijot, atkārtoja: „Tas viss ir precīzi par mani! Tieši es esmu šī liekule, jo spēlēju izrādi sanākušo priekšā, kaut patiesībā dzīvoju grēkā un esmu noziedzniece Dieva priekšā! Mana dvēsele raud! Ak, ja jūs zinātu, kā viņa raud!...” Lūk, tā reizēm Tas Kungs norauj uzliktās maskas no mūsu neīstā svētuma.
Ziniet, var kopā ar citiem skaļi dziedāt: „prieks, nebeidzams prieks, būsi priekā vienumēr...”, bet pašam sirdī būt bēdīgam un skumt. Ar dievbijīgu izskatu var kopā ar kori vilkt: „Slavējiet Dievu, slavējiet ar visu dvēseli par Viņa vareno mīlestību...”, un tajā pat laikā lieliski apzināties, ka paša dzīve un staigāšana Tā Kunga priekšā, drīzāk kalpo Viņa apkaunošanai nevis godam. Mēs tā esam pieraduši skolā, institūtā, mājās, darbā un draugu lokā spēlēt savu lomu, ka, neaizdomājoties, turpinām to darīt arī baznīcā, dievkalpojumā. Te arī ir mākslīgie „gumijas smaidiņi” un neīstā jautrība, no kuras, brīžiem, paliek šķebīgi, un farizejiskā liekulība, kas pašam derdzas, un tēlota dievbijība, kas izbeidzas uz paša mājas sliekšņa, un daudz, daudz kas cits. Padomājiet, par kādu gan patiesu prieku var būt runa, kad mūsu dzīvē ir tik daudz nepatiesības! Katrā gadījumā To Kungu tāda izrādīšanās jeb kurā gadījumā neapmierina. Starp citu, ir kāds, kuru šis teātris pat ļoti apmierina. Un tas ir tas, kurš no iesākuma bija melu tēvs, un kura viens no pašiem spēcīgākajiem ieročiem ir liekulība.
Ir jāpiebilst, ka nesaprātīga nospiestības, skumju un sapīkuma demonstrēšana citu priekšā, arī nekalpo Dieva godam. Piemēram, kādā baznīcā, atnākot uz vakara sapulci, mācītājs zālē ieraudzīja vien trīs cilvēkus, kādēļ viņš, saprotams, stipri sašuta. Sarūgtinājumā izejot uz ielas, viņš sāka aicināt garāmgājējus viņiem pievienoties. Uzmetot acis viņa sadrūmušajai sejai, kāds cilvēks garāmejot izmeta: „Pateicos, draugs, man bez visa pašreizējā ir pietiekami rūpju un problēmu, lai vēl tām pievienotu jaunas”.
Tādā veidā, kristietība bez prieka, kas atspoguļojas mūsu sejās, var ātri atbaidīt apkārtējos cilvēkus. Kad mums mēdz būt smagi, vislabākais ir nepadarīt citus par sava nospiestā garastāvokļa lieciniekiem, nošķirties vientulībai ar To Kungu un izliet Viņam savas dvēseles sāpi, pastāstot par savām problēmām un vajadzībām. Tā kā Viņš, neviens cits, nepalīdzēs.
Bez jau iepriekš pieminētajām, ir vēl viena ļoti rupja un nepiedodama kļūda, kad kristietis pats sev atņem svētību un raud tur, kur viņam vajadzētu priecāties. Tas attiecas uz tiem cilvēkiem, kuri, iesākuši dzīves attīrīšanas procesu, savā grēku atziņā tik ļoti saskumst, ka nonāk līdz nervu sabrukumam un zaudē pārliecību par glābšanu.
Kad dienas gaismu ieraudzīja grāmata „Atmoda sākas ar mani”, uz mūsu misiju sāka nākt vēstules no cilvēkiem, kas krita izmisumā, jo uz visa uzrakstītā fona, ieraudzīja sevi kā šausmīgus grēciniekus. Svētā Gara atmaskoti, viņi nezināja, ko darīt. Viņu daudzie grēki nostājās viņu priekšā palielināti kā zem lupas. Šausmās viņi sāka rīkoties: vērsās pie savu baznīcu kalpotājiem, gribēdami izsūdzēt grēkus, atnesa nozagtās lietas turp, kur tās bija paņēmuši, saveda kārtībā savas attiecības ar tuviniekiem un darīja daudz ko citu, aizmirsdami par prieku un pateicību Dievam par to, ka Viņš ir parādījis viņiem Savu žēlastību. Tā vietā, lai dotu iespēju Tam Kungam turpināt darboties ar viņiem, viņi no savas grēkatziņas krita depresijā, būdami pārliecināti, ka svētuma latiņa ir tik augstu, ka viņiem nekad nebūs iespējas to sasniegt.
Kaut kas līdzīgs notiek arī ar kristiešiem, kuri nopietni attiecas pret Tā Kunga pavēļu un baušļu pildīšanu, pieliekot daudz pūļu un spēka. Viņi atklāj savus grēkus, lūdz piedošanu saviem tuviniekiem, sakārto to, ko reiz ir izdarījuši nepareizi, cenšas būt nomodā pār kārdinājumiem, cīnās ar savām nepilnībām un dara, pēc viņu domām, visu nepieciešamo, lai dzīvotu patiesi taisnu dzīvi. Taču tas ne vienmēr izdodas. Paiet laiks un, domājot, ka viņi tā arī nevarēs sasniegt gribēto uzvaru, nolaiž rokas, sāk skumt un, vai nu neiziet no nospiestības stāvokļa, vai atmet visam ar roku un gribas trūkumā sāk peldēt pa straumei.
Šādiem ticīgajiem kļūda ir tā, ka viņi pilnībā neizprot Tā Kunga rīcību, kad Viņš atver acis uz viņu garīgo netīrību, ievedot attīrīšanās un svētošanās procesā. Jo uzrādīt mums mūsu grēkus ir Svētā Gara galvenais uzdevums, par ko Jēzus, kad bija ar viņiem, reiz teica Saviem mācekļiem (Jņ.16:7-8). Bet ja tā, tad mūsu atmaskojumus un nosodījumus caur mūsu sirdsapziņu, caur ko bieži runā Dievs, vajag pieņemt nevis ar skumjām, bet ar pateicību, jo tas ir nekas cits, kā žēlastība, kuru Debesu Tēvs izrāda tiem, kurus mīl. Vai tad mums nav labāk, šeit uz zemes, ieraudzīt savus grēkus un tos nožēlot, nekā ar novēlošanos tos apzināties mūžībā, kur vairs neko nevarēs mainīt.
Tieši tā pat ir ar mūsu sodīšanu, kas ir Dieva mīlestības apliecinājums, kā ir rakstīts: „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu” (Sal.pam. 3:12). Tātad, mums ir pamats nevis skumt, bet priecāties, kad Svētais Gars dāvā mums garīgo apgaismību un mēs sākam sevi redzēt tajā gaismā, kādā mūs redz Dievs. Padomājiet, vai tad tas ir slikti, dziļi atzīt savus grēkus un ar visu sirdi tos neieredzēt, pieteikt tiem karu? Jo tieši to jau Tas Kungs no mums gaida. Mīlot un nevēloties mūsu bojā eju, Viņš mūs atmasko un soda ar vienu vienīgu mērķi – „…lai tizlais nekluptu, bet gan tiktu dziedināts” (Ebr. 12:13).
Tādā veidā, apzinoties savu grēcīgumu, nestaigāsim ar noskumušām sejām, jo tā mēs apbēdinām To Kungu, Kurš mūs attīra un svēto, ar to izrādot Savu tēvišķo mīlestību. Tas ir vienkārši nesaprātīgi – skumt un bēdāties par tādu žēlastību! Tiesa, ir sastopami arī citi gadījumi, kad sātans, nespēdams apstādināt attīrīšanās un svētošanās procesu, ielavas tajā un arī sāk kristieti apvainot, pie kam nereti pat par to, ko viņš vispār nav darījis. Ne velti taču viņš ir nosaukts par apmelotāju, kas runā par mums ļaunu dienu un nakti. Nesaprotot viņa viltīgo paņēmienu, Dieva bērns to pieņem par patiesību un, paguris cīņā ar patiesajiem un neīstajiem grēkiem, krīt depresijā (smalkāk par to tiks izstāstīts nākamajā grāmatā „Soļojot gaismā”). Šādos gadījumos ir jāatvaira šo kārdinājumu ar stipru ticību, izmantojot Svēto Rakstu padomu: „…stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums” (Jēk. 4:7).
Protams, gadās arī tā, ka mēs patiešām pazaudējam sirds prieku, bet tas, kā likums, notiek mūsu vainas dēļ. Iemeslu tam ir daudz, tādēļ aplūkosim kaut nedaudzus.
1. Dvēseļu aprūpes pieredze rāda, ka visbiežāk mūsu prieku nozog satraukumi, stresi un bailes. Šie trīs iemesli parasti ir saistīti ar pārmērīgu mūsu emociju izpausmi attiecībā uz to, kas varētu notikt, bet varētu arī nenotikt. Piemēram, uztraukums, tas ir – pārmērīgas raizes par kaut ko, kas nebūt ne vienmēr notiek. Tās var mūs nomocīt un novājināt, bet beigās izrādīties pilnīgi nepamatotas. Stress jeb spēcīgs pārdzīvojums par situācijām, kas no mums nav atkarīgas. Visbiežāk nekas jau nemainās, bet prieks sirdī tiek nozagts. To pašu var teikt arī par bailēm, kas izpaužas kā biedējošs nemiers par kādu bīstamību, ļaunumu vai sāpēm. Esošajā stāvoklī tas tāpat neko nemaina, toties palielina pašu problēmu, atņemot vīrišķību un spēku tieši tad, kad tas ir īpaši vajadzīgs. Šiem „prieka zagļiem” ir jāstājas pretī, atceroties reiz filipiešiem teiktos nomierinošos kopsavilkuma vārdus: „būdams pārliecināts, ka Tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai” (Filip. 1:6). Bet, ja tā, tad nesatrauksimies par to, kas tā vai citādi atrodas Tā Kunga rokās un Viņa kontrolē.
2. Nākamais iemesls, kura dēļ mēs nereti zaudējam prieku, – mūsu padarītais grēks. Tas nerada izbrīnu, jo jebkurš pārkāpums pret To Kungu uzreiz mūs atdala no Viņa, tātad arī sarauj saiti ar galveno prieka avotu. Tieši tamdēļ ķēniņš Dāvids pēc laulības pārkāpšanas ar Batsebu, vaidot savā dvēselē sauca: „Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā… Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! Liec man atkal baudīt prieku un labsajūtu, lai līksmojas kauli, kurus Tu esi man salauzījis!... Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu” (Ps. 51:3-14). Ticība visu piedodošajam un žēlsirdīgajam Dievam toreiz palīdzēja Dāvidam atkal piecelties un atgūt sirdī prieku.
Ir pilnīgi saprotams, ka savas niecības apzināšanās nomāc un skumdina. Bet, kad mēs pārstājam sevi attaisnot un pastāvēt uz savu nevainību, pazemīgi atzīstot, ka Tā Kunga tiesa ir taisnīga un Viņa ceļi taisni, tad piedošanas prieks ielīst mūsu sirdī kā upe, nesot sev līdzi to, ko nekas cits nevar dot.
Prieks – ir auglis tīrai un patiesai staigāšanai ar To Kungu. Kad tā nav, nevar būt arī prieks. Izdarot grēku un to apzinoties, ir svarīgi pie tā neapstāties, bet ticībā izdarīt nākamo soli pretī Tam, Kurš, paceļoties Golgātā, atnesa piedošanu kritušajiem un atjaunošanu nomocītajiem. Tad skumjas un nomāktība nomainās ar gavilēm un cerību, par kuru ir teikts, ka tā „nepamet kaunā” (Rom. 5:5). Ja mēs, noniecinot šo iespēju, gadiem un gadu desmitiem slēpjam savus grēkus un ar tiem dzīvojam, nevajag brīnīties, ka mums nav miera sirdī.
Vienā no himnām psalmu dziedātājs apraksta cilvēka prieka noslēpumu, kad viņam ir piedevis Tas Kungs: „Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!.. Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm... Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: „Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!”. Un Tu piedevi man manu grēka vainu” (Ps. 32:1-5).
3. Daudziem kristiešiem nav prieka savā kristietībā tikai tamdēļ, ka tajā mazajā kalpošanas lauciņā, kurā Viņus ir ielicis Tas Kungs, sajūt sevi, pēc viņu domām, pārāk nenozīmīgus. Viņiem gribētos kaut ko vairāk, lielāku un ievērojamāku, lai citi viņus redzētu un teiktu viens otram: „Tu tikai paskaties uz viņu! Cik labi viņam viss izdodas! Kāds malacis!..”. Nereti prieks izpaliek, jo pie vilšanās ir klāt skaudība un rūgtums pret cilvēku, kuru Dievs svētī un lieto lielākā mērā. Piemēram, viens jauns kalpotājs, beidzis prestižu garīgo semināru, tika aizsūtīts darbā uz nesen izveidotu baznīcu. Kā mācītājs tur kalpoja ticības brālis, kurš vien dažus gadus vecāks par viņu un kuram nebija nekādas teoloģiskās izglītības. Daudzi šīs draudzes locekļi caur šo brāli atgriezās pie Dieva un tādēļ viņu ļoti mīlēja.
Atbraucējs bija pilns visādu ideju, ko loloja jau kopš studiju laikiem un kuras viņš gribēja ātrāk ieviest dzīvē, taču mācītājs pārliecināja, ka draudze tam šajā brīdī vēl nav gatava. Šāda nepiekrišana viņa ierosinājumiem, diplomētajam teologam pamazām izvērtās aizvainojumā un rūgtumā. Viņš uzskatīja, ka mācītājs līdz galam nenovērtē viņa spējas un nedod iespēju izvērsties, kaut draudzes dzīvē redzēja izteiktas svētības no Dieva. Gāja dienas, nedēļas, mēneši un gadi. Skaudība sirdī turpināja augt un darīt savu melno darbu. Katrs mācītāja vārds aizvien vairāk izraisīja sašutumu un kaitināja jauno kalpotāju. Par kaut kādu prieku sirdī, saprotams, nevarēja būt ne runas.
Kas zina, cik ilgi tas tā būtu turpinājies, ja reiz viņš nebūtu izlasījis īsu stāstiņu. Tajā bija runa par to, kā kara laikā ar Napoleonu viens kareivis, veicot kopā ar armiju tālu pārgājienu, skaļi pauda savu sašutumu, ka viņam tik ilgi ir jāiet kājām, bet viņa virsnieks pārvietojas sēžot uz zirga. Izdzirdējis šos vārdus, virsnieks tūdaļ nolēca no zirga un piedāvāja kareivim ieņemt viņa vietu. Iepriecināts par tādu iznākumu, tas nelika uz sevi gaidīt un zibenīgi atradās sedlos. Nepaspēja zirgs izdarīt pat dažus soļus, kā skauģi sasniedza ienaidnieka lode, un viņš beigts nogāzās zemē.
Tā, ar stāsta palīdzību, Dievs uzrunāja jaunā kalpotāja sirdi un sirdsapziņu, atverot viņa garīgās acis, ko bija aptumšojušas skaudība un rūgtums. Ir jāteic, ka līdzīgi gadījumi mēdz būt visai bieži. Diemžēl, citu kalpošanās mēs redzam tikai priekšrocības, nenojaušot neskaitāmās grūtības, atbildību, bet reizēm pat bīstamības, kas ir sastopamas tajā, ko viņi dara. Tādēļ ir ļoti svarīgi palikt uzticamam tajā vietā, kur Tas Kungs vēlas redzēt tieši tevi, neatkarīgi no tā, vai tā ir augsta, vai maza un nepamanāma.
Osvalds Čembers šajā sakarā ir teicis tā: „Viena lieta ir izvēlēties sev cēlsirdīgas varonības ceļu, un pavisam cita – kad ceļš, ko tev ir izvēlējies Dievs, ved uz turieni, kur tevi iemīdīs mēslos un kur tu ieņemsi nemanāmu, nožēlojamu un nenozīmīgu stāvokli, kur kopā ar apustuli Pāvilu varētu teikt: „ar godu un negodu, ar slavu un neslavu” (2.Kor.6:8). Vai tu esi gatavs sevi tādā veidā pienest kā upuri? Vai tu spēj būt kā piliens jūrā vai kā uzgrieznis lielā mašīnā, tas ir – esot tik nenozīmīgam, ka par tevi pat neatcerēsies tavas kalpošanas Tam Kungam sakarā. Vai spēsi sevi upurēt tādā pakāpē, ka tev svarīgāk būs pašam kādam kalpot, nekā ka tev kalpotu citi? Daži ticīgie nemāk strādāt melnu darbu un palikt svēti, jo uzskata to par sevis necienīgu. Nedrīkst būt upura, kam kristietis nav gatavs, un nav tādas nodarbes, kas viņam būtu pārāk pazemojošas. Ja jau pat apustulis Pāvils, vēršoties pie to dienu ticīgajiem, varēja teikt: „Bet, ja man arī jāizlej savas asinis, nesot jūsu ticības un kalpošanas upuri, tad es priecājos, priecādamies kopā ar jums visiem”, tad mums tas vēl jo vairāk ir jādara. Kļūt par upuri – ir gribas lēmums, nevis jūtas, un kad tu izdarīsi šo izvēli, tev vairs nebūs vēlēšanās nodarboties ar sevis apraudāšanu. Bet altāris vienmēr nozīmē uguni, tas ir – lai iekš mums sadeg viss tas, kas nekalpo Tā Kunga godam”.
4. Kad no Debesīm nenāk atbilde uz ilgstošām bet nesekmīgām lūgšanām, tad zūd prieks. Šādā gadījumā vispirms nāk nogurums, tad vilšanās, bet tām seko grūtsirdība un izmisums. Ko gan mums darīt? Būt sašutušiem un dusmoties uz Dievu? Krist depresijā tādēļ, ka Viņš mums neatbild? Atmest visam ar roku un novērsties no sava Glābēja?.. Nu ko, daži tieši tā arī rīkojas, bet vai tā ir izeja no situācijas?.. Bībele mums dod citu atbildi: „Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu” (Ps. 37:7) un „ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” (Lk. 21:19).
Pacietība mūs atsvabina no nemiera un nedrošības sajūtas. Tā noslauka mūsu asaras un dod mums iespēju nomierināties. Pacietība samazina mūsu kaislīgo vēlēšanos kaut ko dabūt, saņemt, dodot spēku un izturību laikā, kad mēs kaut ko gaidām. Būdama svarīga kristīgās dzīves sastāvdaļa, tā dod pareizu Dieva pielūgsmes garu. Jēkaba vēstulē par to tā arī ir teikts: „Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma” (Jēk. 1:4). Būsim pacietīgi un tad iekš daudz kā varēsim bagātināties.
5. Tuvības zaudēšana ar To Kungu uzreiz atspoguļojas mūsu garīgajā stāvoklī, kas izpaužas kā nospiestība un nomāktība. Visbiežāk tas notiek tad, kad kaut kādā veidā mēs pārkāpjam Dieva gribu. Atrodoties uz zemes, Jēzus izjuta dziļu prieku esot ciešās attiecībās ar Savu Tēvu – Dievu un ļoti gribēja, lai arī Viņa mācekļiem būtu tāds pats prieks, kas seko pa pēdām tam, ja mēs pakļaujamies Viņam. Patiesa laime pie mums atnāk tikai tad, ja mēs cik iespējams pilnīgi pieņemam savā dzīvē To Kungu. Esot iekš Kristus, pareizi Viņam sekojot un visu laiku turot Viņa baušļus, mums vienmēr būs paļāvība un prieks, pat ja ir grūti un, liekās, nav nekādu iemeslu, lai līksmotu un priecātos.
Nedrīkst arī aizmirst, ka prieks ir Svētā Gara auglis, tādēļ, lai atrastos priekā, ir jāstaigā Garā (Gal. 5:22,25). Dzīvojot Dieva tuvumā un topot Viņa vadītam, mēs varēsim priecāties par spīti apstākļiem. Vārdus „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr, es vēlreiz teikšu, priecājieties!” apustulis Pāvils rakstīja filipiešiem, kad pats sēdēja cietumā. Tātad, līksmi dvēselē, kurai ir tuvas attiecības ar Debesu Tēvu, nevar apslāpēt ne cietuma sienas, ne cilvēku aprunāšanas, nedz kādas citas dzīves problēmas un grūtības.
6. Vēl viens iemesls, kas noved pie prieka zaudēšanas, ir kārdinājumi un pārbaudījumi. Apustulis Pēteris savā pirmajā vēstulē saka: „Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos” (1.Pēt. 1:6). Bet mums, parasti, mēdz būt tieši otrādi. Mūs kārdinājumi nomāc un atņem jebkādu prieku.
Visiem mums ir zināms, ka grūti laiki nes sev līdzi skumjas un sāpes sirdī. Ārēji tie izskatās pavisam nepievilcīgi un tādēļ, protams, nepriecē. Bet tas ir vien tādēļ, ka mēs aizmirstam kādus augļus tie dod vēlāk. Gudrais Mācītājs reiz ir teicis: „Labāk ir skumt nekā smieties, jo, kad vaigs ir noskumis, tad sirdij ir labi” (Sal.māc. 7:3). Bet ja tas ir tā, ka mūsu sirds grūtībās patiešām kļūst labāka, tad mums ir pamatojums arī tādos brīžos priecāties, atceroties, ka visus pārbaudījumus un kārdinājumus Dievs ir spējīgs vērst mums par labu.
Vecās Derības lappusēs ir stāsts par jūdu atgriešanos no Bābeles trimdas un tai sekojošo Jeruzālemes un tās sienu atjaunošanu. Priesteris Ezra kopā ar Nehemiju, pēc galveno darbu veikšanas sasauca tautu, lai ar Dieva Bauslības grāmatas lasīšanu uzmundrinātu to un pavairotu vīrišķību turpmākajiem labiem darbiem. „…Un nebēdājieties, jo Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums!” (Neh. 8:10). Vārdos „jūsu stiprais patvērums” slēpjas mierinājums, cerība un rāmums arī priekš mums. Prieks Tā Kunga priekšā – ir Dieva dots patvērums, kur mums patverties no bēdām, skumjām, kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka mūsu dzīve kļūs bezrūpīga un bez ciešanām. Šie vārdi drīzāk ir kā atgādinājums par to, ka iekš Tā Kunga mums ir patvērums no skumju gariem.
7. Divkosība un dalīta sirds, meklējot to Kungu un sekojot Viņam, arī padara mūsu kristietību bezjēdzīgu un bez prieka. Ir ticīgie, kuru garīgo dzīvi uzlūkojot, neviļus jādomā, ka viņu uzdevums ir pārbaudīt Dieva pacietību. Te viņi deg kalpošanā Tam Kungam, un liekās, ir gatavi apgāzt kalnus, te krīt kaut kādā vienaldzībā un garīgā apātijā, nevēloties dzirdēt atgādinājumus par atbildību pret savu dvēseli. Šāda nepastāvība un garastāvokļa mainīgums norāda uz nepareiziem motīviem, pēc kādiem cilvēks savā kalpošanā vadās, kā arī uz dalītu sirdi, kas traucē sevi pilnībā nodot Dievam.
8. Bez prieka ir arī tā kristietība, kur ir pazaudēta dzirkstele, tātad – nav uguns. Tad Dievam tu kalpo nevis tādēļ, ka tas priekš tevis ir tava dzīve, bet vien tādēļ, ka uzskati to par nepieciešamību. Tādā kalpošanā nav dzīvības, tātad, tā nav spējīga nest dzīvību arī citiem. Rietumeiropas valstīs kristīgās ģimenēs plaši ir izplatīta Bībeles lasīšana vakara stundās un tai sekojoša kopīga lūgšana. Kad kristietība kļūst vienkārši par pieradumu un ārēju formu, tad pat šāda laba tradīcija kļūst par slogu. Tā kādā ģimenē, kur tēvs šo tradīciju padarīja par likumu, bērni pēc vakariņām palika sēžot pie galda skumjām sejām, itkā klausoties, bet nedzirdot to, ko lasa, vēloties tikai vienu, – lai viņš ātrāk beigtu.
9. Pie prieka zaudēšanas noved arī nepaklausība Dieva balsij, kā arī jebkāds noraidījums un pretošanās Viņa gribai, vai tas attiecas uz sadzīviskiem jautājumiem, vai uz aicinājumu uzņemties kādu kalpošanu. Šādā gadījumā dvēseles mokas turpināsies tik ilgi, kamēr mēs nepazemosimies Viņa priekšā, darot to, ko no mums sagaida Debesu Tēvs. Mīlot To Kungu un saucot sevi par Viņa bērniem, vergiem un kalpiem, mēs nedrīkstam Viņu apbēdināt ar savu nepakļaušanos.
10. Kaut visiem šiem iemesliem ir liela vieta mūsu garīgajā dzīvē, galvenais, kas atņem mums prieku, – tā ir kristietība tradīcijas pēc. Tieši tā neapmierina ne mūs, ne To Kungu, jo ir mirusi, tātad, bezjēdzīga. Pravieša Jesajas laikā Dievs vairs nevarēja par to klusēt. Saucot lietas īstajos vārdos, Viņš noraksturoja formālu, virspusēju kalpošanu Sev ar šādiem vārdiem: „Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka Tas Kungs. „Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis”.
Tagad apstāsimies pie šī panta. Mūsu dienās tauta vairs nenes, kā samierināšanas upuri par saviem grēkiem dzīvniekus, jo ir Svētais Jērs, Kurš reizi par visām reizēm kļuva par mūsu izpirkšanas upuri. Sanākot kopā dievkalpojumos, kristieši tagad pienes savus lūpu upurus, tas ir – lūgšanas. Bet kādas tās ir? Vai tās ir patiesas Dieva priekšā, vai paceļas pie žēlastības troņa no tīras sirds? Vai to daudzums vienmēr Debesu Tēvam ir patīkams, un vai kvantitātē ir to vērtība Viņa priekšā? Lieliski zinot mūsu dzīvi un staigāšanu Viņa priekšā, vai Tas Kungs nevar arī šodien mums teikt: „Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?”
Nesteidzieties uz šo reaģēt ar sašutumu, draugi! Kopā iziesim cauri šīm rindām, kurās Dievs vēršas pie mums, pielietojot to jau ne kā Israēlam, bet mums pašiem. Jo tie esam mēs, kas esam Viņa izredzētā tauta. Tagad ne jau israēlieši svētdienās piepilda lūgšanu namus, bet mēs, tātad, ne pie viena cita kā pie mums tagad ir vērsti šie vārdi: „Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus?”
Nekad neaizmirsīšu vienu vēstuli, ko saņēmu 1990. gadā, drīz pēc grāmatas „Atmoda sākas no manis” klajā nākšanas. Kādas Krievijas draudzes mācītājs rakstīja: „Izlasot šo grāmatu, es sapratu, ka trīsdesmit gadus, vedot sev līdzi Dieva tautu, veltīgi esmu mīdījis Tā Kunga pagalmus...”. Ko tur teikt, sirdi plosoša atzīšanās, kuru, domāju, viņam nebija viegli izdarīt. Var tikai apbrīnot šī kalpotāja vīrišķību, patiesumu un atklātību, uz ko mūsdienās ir spējīgi tikai nedaudzi. Taču turpināsim mūsu pārdomas.
Neapstājoties pie šiem vārdiem, Dievs runā tālāk: „Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami...”.
Tā neko!.. Izrādās, daudz kas no tā, ko mēs savās baznīcās darām par slavu un Dievam par godu, tajā skaitā arī visi mūsu izpriecas un izklaides pasākumi, var būt Viņam nekas cits kā nasta!..
Bet arī tas vēl nav viss. Lasot tālāk, burtiski pārņem šausmas no sekojošiem vārdiem: „Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu...”.
Neticami, vai ne tā? No teiktā izriet, ka Dievs mūs reizēm vienkārši nedzird. Bet kā tad tā? Mēs taču esam pilnīgi pārliecināti, ka Viņš mūs dzird vienmēr!.. Vai patiešām īstenībā viss izskatās pavisam savādāk? Izrādās, Dievs var mūs nedzirdēt, bet kādēļ?!.. Dieva atbilde neliek sevi gaidīt, un ir tepat blakus: „jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm”.
Ko?!.. Mūsu rokas aptraipītas ar asinīm?!.. Tā taču nav taisnība! Kā taisnīgais un taisnais Dievs var apgalvot to, kas īstenībā nemaz nav?! Viņš taču ir pati Patiesība!..
Jā, draugi, lai cik skumji ir to atzīt, bet tas patiesi tā ir. Un, lai varētu pieņemt tik smagu, bet pelnītu apvainojumu, tagad ir jāļauj šai Patiesībai atvērt mūsu acis tam, ko mēs paši, neapšaubāmi, lieliski zinām. Tad nu atcerēsimies, cik reižu mēs burtiski nogalinājām tos, kuri mums ir dārgi, ar saviem ļaunajiem, cietsirdīgajiem vārdiem. Tos izsakot, mēs, protams nedomājām par to, kā asiņoja mūsu mīlošo sievu, vīru, tēvu, māšu, dēlu, meitu, paziņu un draugu sirdis, atstājot uz mūsu rokām neredzamas asinis. Cik skumju un sāpju nesa necienīga uzvedība attiecībā pret jel kādu! Cik rētu jau esam apkārtējiem cirtuši, graujot sev visu visapkārt pa labi un kreisi?..
Ja mēs vēl esam spējīgi būt godīgi paši pret sevi, tad mums nāksies atzīt, ka viss patiesi ir tā, un mūsu sirdsapziņas balss to apstiprinās. Bet ja tā, kurp mums tagad ar šādu nastu iet? Kā to visu izlabot? Un vai priekš mums maz vairs ir žēlastība un piedošana?..
Jā, ir. Lūk, padoms, ko mums ar pravieša Jesajas lūpām dod Tas Kungs: „Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni! Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību. Bet, ja jūs pretosities un nepaklausīsit, būsit cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo Tā Kunga mute to runājusi” (Jes. 1:11-20).
Ko lai uz to saka, draugi? Vai mēs esam gatavi pielietot šādu padomu jeb tas mūs neapmierina? Mēs, laikam, negaidījām, ka Dievs pret mums var būt tik stingrs, jo sevišķi jau šajā žēlastības laikā. Jo līdz šim mums pastāvīgi nācās dzirdēt par Viņu pavisam ko citu. Jā, protams, Viņš arī tagad ir un paliek mīlestības, žēlsirdības Dievs, taču tas Viņam netraucē, mīlot grēcinieku, ienīst grēku. Citādāk jau Viņš nebūtu svēts un taisns. No tā, vai mēs izmantosim Viņa padomu vai nē, ir atkarīga mūsu nākotne, ietverot arī prieku, pie kam ne tikai šeit uz zemes, bet arī mūžībā, kas tuvojas.
Vēl ievērojiet, ka šajā Dieva aicinājumā Savai tautai, izskan ne tikai sašutums un taisnas dusmas par to, ka tie, kuri godā Svēto, paši dzīvo nesvēti, un tie, kuri pienes lūpu upurus, turpina grēkot. Nē, galēji stingros Tā Kunga vārdos ir redzama liela vēlēšanās, lai Viņa bērni nožēlotu grēkus un labotos. Debesu Tēvs nevēlās mūsu bojāeju. Viņš alkst pēc pārmaiņām mūsos! Viņu neapmierina formāla, rituāla kristietība, kas ir kā tradīcija. Viņam vajag patiesu kalpošanu, ko diktējusi patiesa mīlestība.
Nevajag domāt, ka Dievs no mums pieprasa ko neiespējamu. Ir grūti stādīties priekšā, cik dvēseļu, gadiem ilgi dzīvo bezspēcīgu, nožēlojamu kristietību bez prieka, un pieliekot pūles ir izrāvušās no savas garīgās bezizejas. Piemēram, kāds brālis izbrīnā sauca: „Patiešām! Kaut kas tāds ir iespējams! Es pavisam biju zaudējis cerības, bet tagad redzu, ka tas strādā! Tas Kungs man panāca pretī trīs soļus, kad es, lai nomirtu sev, paspēju izdarīt tikai vienu! Pēc tam, kad es beidzu „likt pirmajā vietā savas tiesības”, pieprasot mani atzīt kā ģimenes galvu, sieva sāka klausīt bez kādiem aizvainojumiem un skandāliem! Es tik ilgu laiku nomocījos, lai atrastu mūsu ģimenes problēmu risinājumu, bet tagad tās it kā pašas par sevi risinās, bez manu pūļu pielikšanas. Tajā laikā, kad es nodarbojos ar savu dvēseli un savedu kārtībā attiecības ar citiem cilvēkiem, Dievs veica izmaiņas manu tuvinieku sirdīs! No tā laika, kad es izlaboju visu uz ko Viņš man norādīja, mani vairs nekas nenospiež. Ak, cik pateicīgs es esmu Tam Kungam, ka Viņš izveda mani no manas tradicionālās, nominālās kristietības, kur biju pavadījis daudzus gadus!..”, vai: „Kopš tā laika, kad esmu pārskatījusi savu dzīvi un staigāšanu Tā Kunga priekšā, manā ģimenē sākušas notikt brīnišķīgas izmaiņas. Nesen mani divi vecākie bērni, par kuriem es lūdzu daudzus gadus, atnāca ar mani uz sapulci un tur pirmo reizi nožēloja grēkus, bet jaunākais dēls pārstāja lietot narkotikas! Mans neticīgais vīrs arī ir tā kā pieklusis un pat ir pārtraucis lamāties un dzert! Cik esmu skumusi un raudājusi, nesaprotot kādēļ manas lūgšanas par viņiem paliek neatbildētas! Bet tagad es esmu pārpildīta ar prieku, jo Dievs man ir kļuvis par Dievu, Kurš dzird un atbild!..”.
Tādā veidā, panīkusi un skumīga kristietība, kas līdzīgi slogam gūlās pār kādu izmocītu dvēseli, sāka dzirkstīt, gavilējot un pateicoties Tam Kungam. Tādas izmaiņas var salīdzināt ar košu varavīksni, kas parādās pēc pērkona lietus uz tumšā, bet jau pamazām gaišāk topošā debesjuma. Īsts prieks, kas piepilda patiesa kristieša sirdi, ir dabīgas sekas viņa tuvajām attiecībām ar Dievu un pareizam dzīves un ticības veidam. To nevajag demonstrēt un reklamēt. Tas neizpaužas trokšņainā eiforijā, bet gan ar īpašu, gaišu acu izteiksmi un neatkārtojamu zīmogu sejā, kas pauž cilvēka iekšējo mieru un klusumu dvēselē. Satiekot tādus cilvēkus, neviļus tavs acu skatiens uz viņiem apstājas, bet paejot garām, neviļus atskaties.
Nobeigumā, kā īpašu piemēru gribētos pastāstīt par kādu jaunu kristieti, kurš, neskatoties uz smagu iedzimtu invaliditāti, atrada nebeidzamu prieku iekš Tā Kunga, kļūstot par lielu svētību un ticības stiprinājumu daudziem desmitiem tūkstošu un miljoniem cilvēku.
Niks Vujačičš piedzima 1982. gada 4.decembrī Melburnā (Austrālijā). Viņa vecāki – patiesi kristieši, ar nepacietību un prieku gaidīja sava pirmdzimtā parādīšanos šajā pasaulē. Nika mamma – pieredzējusi medmāsa, kas palīdz dzemdētājām, nešaubījās, ka sava bērna dzemdēšana viņai neradīs grūtības, jo labi zināja dzemdību gaitu. Grūtniecība noritēja normāli, un tajā laikā esošā medicīnas tehnika, auglim, kas attīstījās, nekonstatēja nekādas novirzes no normas. Bet kad bērniņš nāca pasaulē bez rokām un kājām, tēvs ar māti un visi kristieši draudzē, piedzīvoja īstenu šoku, ko nomainīja nesatricināma pārliecība, ka Dievs to paredzējis īpaši tam, lai puisītī parādītu neparastu brīnumu. Taču, neskatoties uz viņu milzīgo ticību, visas lūgšanas un lūgumi palika bez atbildes. Tas Kungs, kas valda pār likteņiem, nez kādēļ neparedzēja rokas un kājas augošajam mazulim.
Ko tas nozīmēja pašam psihiski pilnīgi veselajam Nikam, nav iespējams īsumā aprakstīt. Par to var spriest pēc tā, ka viņam bija domas par savas eksistences bezjēdzību un bezmērķīgumu, kas noveda tik tālu, ka jau 8 gadu vecumā viņš domāja par pašnāvību. Zaudējumu sāpes palielinājās vēl arī tādēļ, ka pēc viņa ģimenē piedzima vēl divi pilnīgi normāli bērni: māsa un brālis.
Vienā no tādiem grūtajiem brīžiem, Dievs uz Niku runāja caur brīnišķīgu Svēto Rakstu vietu no Jeremijas grāmatas, kurš pats bija piedzīvojis ne mazumu ciešanu: „Jo Es zinu, kādas Manas domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat” (Jer. 29:11). Tas viņu ļoti iedvesmoja, un viņš nolēma, ka Dievs drīzumā tomēr viņam dāvās rokas un kājas, un tas kļūs par pasaules mēroga sensāciju, kas apgriezīs kājām gaisā visu pasauli, un viņa fotogrāfijas būs visos pasaules žurnālos un avīzēs. Taču Dievs ir suverēns Dievs, un arī šajā gadījumā neļāva pār Sevi valdīt, bet vienkārši gaidīja, kamēr Viņa bērns Viņa priekšā norims un sāks klausīties uz to, ko Viņš vēlās viņam pateikt. Mēs, cilvēki, – esam savu spriedumu vergi. Un Dievam bieži mēdz būt tik grūti aizklauvēties līdz mūsu sirdij, jo Viņam nākas „spraukties” cauri mūsu saprašanas un secinājumu brikšņiem, gudriem skaidrojumiem un lēmumiem, plāniem un cerībām.
Bet, slava Tam Kungam, ka Niks tomēr sadzirdēja maigo Tēva balsi, kas saudzīgi „aizveda” viņu no sākotnējām idejām par dziedināšanu un tā vietā dāvāja svētīgāko kalpošanu, kura tā arī saucas „Nav roku, nav kāju, nav rūpju”. Kaut tās nosaukums skan viegli un pat ar humoru, aiz tā stāv gadi cīņā ar Dievu, Viņa plānu nesaprašana un dzīves jēgas meklējumi.
Daloties ar savu liecību, smaidošais Niks, apbur savus klausītājus ar to neviltoto prieku, kas mirdz viņa acīs. Tur, kur no pleciem, pēc idejas, vajadzētu būt rokām, viņa ķermenis kārtīgi noapaļojas, itkā Debesu Meistars tieši tā arī būtu iecerējis šī zemes trauka formu. Tagad viņa augums ir apmēram 97 cm. Mūsu ierastajā izpratnē, Niks ir vien... puse no cilvēka. Ķermeņa kreisajā pusē, lejā, kur vajadzētu būt kājai, Radītājs viņa ķermenī atstājis maziņu izaugumiņu, kas atgādina vistas kājiņu (kā viņš pats arī to sauc), ar kuru bieži spēlējas viņa sunītis. Lai cik bezformīga tā būtu, Niks lieliski var to izmantot dažādām savām vajadzībām: piemēram, viņš visai veikli ar to pāršķir Bībeli un raksta apmēram četrdesmit vārdus minūtē. Neskatoties uz kolosālajiem fiziskajiem ierobežojumiem, šis jaunietis iespēja pabeigt universitāti un iegūt izglītību finanšu jomā, kas deva viņam iespēju strādāt un sevi nodrošināt.
Dažādās valstīs lielu auditoriju priekšā Niks ar savas vistas kājiņas palīdzību ātri pārvietojas pa galdu, ar visu savu būtni izstarojot prieku, savu stāstu parasti sāk ar vārdiem no Svētajiem Rakstiem: „Priecājieties iekš Tā Kunga; vēlreiz saku: priecājieties!”, un tad turpina: „Manu iekšējo emocionālo cīniņu dēļ, ko izjutu apsmiekla, pašvērtējuma un vientulības dēļ, Dievs ielika manī karstu vēlēšanos stāstīt savu liecību un dalīties pārdzīvojumos ar citiem, lai palīdzētu viņiem tikt galā ar dažāda veida grūtībām viņu dzīvēs, un ļaut Dievam to vērst par svētību.
Es vēlos cilvēkus iedrošināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un nekam neļaut nostāties uz viņu cerību un sapņu īstenošanas ceļa. Saskaroties Bībelē ar pantu no vēstules Romiešiem 8:28: „Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa nodoma ir aicināti”, es sapratu, ka tagad patiešām zinu, ka tādu jēdzienu kā veiksme, gadījums vai sakritība Tam Kungam vienkārši nav. Tā es ieguvu mieru un tagad zinu, ka Dievs nepieļaus mūsu dzīvēs kaut kam notikt, ja Viņam tam nav svarīgs iemesls, kas nāk mums par labu... Jā, no sākuma es ticēju, ka Dievs mani izdziedinās, lai kļūtu par varenu Viņa visvarenā spēka liecību. Bet vēlāk man tika iedota gudrība saprast, ka tas notiks tikai Viņa noliktajā laikā. Ja nav Dieva gribas, lai tas notiktu, tad Viņam priekš manis ir kas labāks. Dieva godība atklājas caur to, ka Viņš mani lieto tādu, kāds es esmu un tādā veidā, kādā nevar lietot citus...
Pēdējos gados esmu iemācījies būt patstāvīgs un tagad pats varu rūpēties par savām personīgajām vajadzībām. Es varu darīt visu – sākot no zobu tīrīšanas, matu ķemmēšanas, ģērbšanās un personīgās higiēnas ievērošanas, pat skūšanos. Mājās es pārvietojos palēkdamies, bet ārpus mājas pārvietojos ar elektriskiem ratiņiem. Es dievinu peldēšanu, makšķerēšanu un futbola spēlēšanu. Pašlaik es pastiprināti lūdzu par to, lai Tas Kungs man sūta sievu. Lūdzu, lai arī jūs man šajā lietā palīdzat. Bez tam, man ir karsta vēlēšanās kalpot jaunatnei un vienmēr būt pilnā gatavībā, kad Tam Kungam manis var ievajadzēties. Un, lai kurp Viņš mani vestu, es Viņam sekošu.
Bez šiem man vēl ir daudz citu sapņu un uzdevumu, kuri daudziem var likties nesasniedzami. Taču es ticu, ja ir vēlēšanās un tiekšanās izdarīt kaut ko un uz to ir Dieva prāts, tad savā laikā var sasniegt nolikto mērķi. Kā cilvēki, mēs pastāvīgi sevi apkraujam ar visādiem ierobežojumiem, kuriem nav nekāda pamata! Bet vēl sliktāk – ierobežojam Dievu, Kuram nav nekā neiespējama. Ar to mēs Viņu itkā iesēdinām „kastē”. Satriecošs Dieva mīlestības spēks ir tajā, ka ja mēs vēlamies kaut ko izdarīt Tam Kungam, tā vietā, lai koncentrētos uz savām spējām, – sakoncentrējieties uz savu gatavību, zinot, ka Dievs darbojas caur mums un bez Viņa mēs nevaram neko. Būdami gatavi Viņa darbam, mēs varam paļauties uz Dieva spējām. Jo apustulis Pāvils ne velti ir teicis: „Es visu spēju Tā spēkā, Kas mani dara stipru!” (Filip. 4:13). Lai Tas Kungs jūs svētī, ka jūs ar visu sirdi Viņu meklētu, un tad Viņš dāvās jums Savu dievišķo gudrību un spēku jūsu ceļos...”.
Dārgie draugi! Cenšaties to sadzirdēt ar savu sirdi! Ja cilvēks, kuram nav ne roku, ne kāju, var tā priecāties iekš Tā Kunga un Viņam kalpot, tad cik gan vairāk iemeslu un iespēju ir mums! Līdzīgi kā Niks, arī mēs varam pacelties pāri visam tam, kas mums devis smagu triecienu, atņēmis prieku un garīgi notriecis no kājām. Un kaut tas, protams, nav viegli, tik un tā, viss ir iespējams pateicoties Viņam, Kurš ir spējīgs tumsu pārvērst gaišā dienā un pašu rūgtāko pārdzīvojumu pārvērst par svētību, garīgi pieceļot kājās ne tikai mūsu pašu satriekto dvēseli, bet arī daudzu citu dvēseles mums visapkārt, kalpojot par iedvesmojošu paraugu dzīvai ticībai, spārnotai cerībai un patiesam priekam.
Veicot kopsavilkumu un vēršoties pie katras dvēseles, gribās teikt: „Brāļi un māsas! Lai kā mūs nomāktu apstākļi, kuros mums ir jādzīvo, nekritīsim izmisumā, nenolaidīsim rokas un nenoskumsim. Tik atbildīgā israēliešu dzīves brīdī, kā iziešana no Ēģiptes un došanās uz apsolīto zemi, arī notika daudz kas tāds, kas Mozu varēja ievest bezizejā un bezcerībā. Taču viņš neskuma un nekrita izmisumā, bet turpināja darīt viņam uzticēto kalpošanu.
Tieši tā ir jārīkojas arī mums. Lai kā ap mums sabiezētu tumsa, saprotot katras dzīves minūtes vērtību, mums ir jāpauž ticības prieks visiem, kas ir ap mums, un vispirms mūsu bērniem un mazbērniem. Visvarenā un rūpīgā mūsu Debesu Tēva klātbūtnē ir vienkārši kauns būt izmisušam. Grūtos brīžos, kad dvēselei gribās raudāt, labāk atcerēsimies iedvesmojošus un uzmundrinošus vārdus, kas priekš mums atstāti Svētajos Rakstos: „Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” (Habak. 3:17-18).