9.nodaļa
PATIESĪBAS UN PAREIZĀS BAZNĪCAS MEKLĒJUMOS
Reiz vēlu vakarā iezvanījās dvēseļu aprūpes telefons. Paceļot klausuli un sasveicinoties, es stādījos priekšā. Atbildes sveiciena vietā atskanēja skaļas raudas un pēc tam izsauciens: „Beidzot es Jūs atradu! Man teica, ka jūs palīdziet cilvēkiem, kuriem ir garīgas problēmas. Nu jau divus mēnešus es Jūs meklēju, un, slava Dievam, ka Viņš palīdzēja man atrast!”. Cenšoties nomierināt raudošo sievieti, es pajautāju, kas ir viņas asaru iemesls, un kā atbildi izdzirdu šādu stāstu:
„Daudzus gadus es biju pareizticīgā, bet reiz izdzirdu par to, ka šī reliģija lūgšanu dēļ, kuras tiek lūgtas ikonu priekšā, un vēršanās nevis pie Kristus, bet pie citiem starpniekiem, ir elku kalpošana, tādēļ nolēmu meklēt citu baznīcu. Tādā veidā es no sākuma nokļuvu pie harizmātiem. Godīgi sakot, neko tādu iepriekš nebiju redzējusi. Dieva slavēšana viņiem ir līdzīga estrādes koncertam, bet dievkalpojumā var redzēt visu ko. Viņi gan lēkā, gan dejo, gan plaukšķina un „dzenā” velnu, un ļauj, un pat pavēl Svētajam Garam darboties, un nodarbojas ar slimību dziedināšanu, un krīt atmuguriski, un kaut kā briesmīgi smejas, saucot tos par svētiem smiekliem un apgalvojot, ka tā darbojas Dieva Gars. Svētību no Dieva viņi redz zemes dzīves labklājībā, tādēļ uzsvars uz materiālo atspoguļojas biežās ziedojumu vākšanās. Bet pats galvenais, kas mani satrieca – ir tas, ka pret Dievu viņi attiecas kā pret paziņu. Pareizticīgajā baznīcā mūs mācīja būt bijībā pret To Kungu, bet šie ticīgie, manuprāt, pat tādu vārdu nezina. Bībelē ir teikts, ka Dievs ir kārtības Dievs, bet viņu vidū tās nav. Es aizgāju pie viņiem dažas reizes un sāku meklēt citas draudzes. Mana paziņa atveda mani uz Vasarsvētku draudzi, bet arī tur es redzēju daudz ko tādu, kas mani satrieca. Paši dievkalpojumi notiek diezgan labi, bet kad viņi lūdz, tur sākas neiedomājams troksnis. Kāds raud, kāds runā, bet kāds pilnīgi bļauj kaut kādās nepazīstamās valodās. Uz dievkalpojuma beigām man no visa tā sāka sāpēt galva, ka uzreiz pazuda vēlēšanās pie viņiem vēlreiz atnākt. Mans nākamais mēģinājums bija baptistu draudzes apmeklēšana. Ārēji pie viņiem viss izskatās labi. Dievkalpojums notiek mierīgi un skaisti, lieliski dzied koris, no katedras tiek runāts viss labais, vērtīgais un vajadzīgais, bet nez kādēļ tas neskar manu sirdi. Nezinu kas par lietu, bet kaut kas viņiem pietrūkst, patiesums, vai? Arī luterāņu baznīcas apmeklējums man nedeva vēlamo garīgo apmierinājumu. Tur pastāvīgi lasa kaut kādu grāmatu, kurā atrodas gatavas svētrunas, kas uzrakstītas vairāk kā 100 gadus atpakaļ. Kaut tās pēc satura ir labas, bet tajās, pēc manām domām, nav dzīvības. Tāda „garīgā barība” kaut kā atgādina sakaltušus sausiņus, kurus nākas ēst tajos gadījumos, kad nekā labāka nav. Ar to es arī beidzu labākas baznīcas meklējumus un tagad sēžu mājās, lasu, lūdzu, bet, atklāti sakot, dvēselē briesmīgi mokos. Vai es rīkojos pareizi, ja Bībele saka: „nepametiet savas sapulces”? Es jau nemaz arī negribētu to darīt, bet ir viens jautājums, kurp iet? Pie kādas baznīcas apstāties, lai nekļūdītos? Kurā no tām ir pareiza mācība un kur patiešām ir patiesība?..”.
Šo jautājumu ”Kur ir patiesība?”, dvēseļu aprūpē nākas dzirdēt atkal un atkal. To uzdod kristieši no dažādām denominācijām, vīrieši un sievietes, gados veci cilvēki un jaunatne, kas sāk dzīvi tikko iepazīt, jaunatgriezušies un vilšanos piedzīvojuši ticīgie, kas seko Tam Kungam jau daudzus gadus. Pirmo reizi šis jautājums skanēja no Pilāta mutes, tikai tika nedaudz savādāk nostādīts.
„Kas ir patiesība?” – jautāja Romas prokurators vēršoties pie Tā, Kurš neilgi pirms tam teica par Sevi: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ. 14:6, 18:38). Toreiz pati Patiesība Jēzus izskatā stāvēja Pilāta priekšā, taču, patiesību meklējot, viņš pavēlēja To krustā sist.
Ar vārdu „patiesība” apzīmē ne tikai to, kas ir patiesība un atbilst īstenībai, bet arī to, kam piemīt pilnība un pastāvīgums. Ar patiesību tiek saprasts arī visāds neapstrīdams stāvoklis, apgalvojums un spriedums, kas pārbaudīts praktiskās dzīves pieredzē. Patiess – nozīmē reāls, neapšaubāms un īsts, tas ir – neviltots. Patiesības klātbūtne cilvēkā ir redzama no viņa dzīves svētuma, rakstura atklātības, godīguma, spējas neizlikties, neko neslēpt un neizrādīties par to, kas patiesībā nav. Jeremijas grāmatas 10.nodaļā 10.pantā ir teikts: „Bet Tas Kungs patiesi ir Dievs...” (latv. tulk.); „Tas Kungs ir patiesība” (kr. val. tulk.), un tas ir pats pareizākais patiesības un tās galvenā avota definīcija, jo Dievs to ne tikai māca, bet arī Pats ir tās iemiesojums. Kuram patiešām savā sirdī ir Kristus, tam ir Patiesība. Šī vārda nozīmes pilnīgā izpratnē patiesību nekur un ne iekš kā vairāk nav iespējams atrast. Darbu, ko iesāka Jēzus, tagad turpina Svētais Gars – Patiesības Gars, un vispirms to dara caur Svētajiem Rakstiem, kas ir labākais ceļvedis pie tās.
Kāds gudrs cilvēks ir teicis: „Ja jūs meklējat patiesības tīrradņus, atcerieties, ka Bībele ir Zelta dzīsla”. Un tas patiesi ir tā. Svētie Raksti ir nevis vienkārši likumu, aizliegumu un recepšu apkopojums, bet Mūžīgā Dieva Dzīvais Vārds, kas izgaismo mūsu dzīves ceļu. Sekojot tam, mēs būsim veiksmīgi un svētīti visos savos ceļos. Tādēļ, nevis vienkārši virspusējai lasīšanai, bet uzmanīgai un dziļai pētīšanai un Vārda piepildīšanai ir jākļūst par mūsu neaizstājamu vēlēšanos un tiekšanos. Dieva patiesība, kas mums atklājas garīgo meklējumu procesā, ietekmē ne tikai mūs pašus, bet arī cilvēkus, ar kuriem mēs kontaktējamies, jo viņi redz tās atspulgu mūsu dzīvē.
Par nožēlu, visos laikos ir bijuši ticīgie, kurus pilnībā nav apmierinājis tas, ko mums Tas Kungs ir atstājis Svēto Rakstu lappusēs. Tādēļ viņi ne tikai tos „papildināja”, bet atrada priekš sevis savas personīgās, acīm redzami sadomātās „patiesības”, pamatojot tajās jaunus jēdzienus un pat veselas mācības. Aizspriedumaina, neobjektīva un reizēm pat pārspīlēta dažu Bībeles pantu un tajos aprakstīto notikumu skaidrošana, kā arī to vai citu Dieva kalpotāju pārmērīga paaugstināšana, līdz pat viņa personas kulta attīstīšanai, noved pie dažāda veida pievilšanas un novirzēm. Ar šādām parādībām bija pazīstami arī pirmie kristieši, par ko stāsta Jaunās Derības lappusēs atstātie satrauktie, brīdinošie apustuļa Pāvila vārdi: „Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! (Rom. 16:17); „Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam” (Efez. 4:14); „Nevienam nav tiesības atņemt jums jūsu balvu, kaut arī tas atrod patiku pazemīgā kalpošanā eņģeļiem un kaut arī tas lepojas ar parādībām, ko viņš redzējis” (Kol. 2:18); „Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā…” (Ebr. 13:9).
Tādā veidā, ja šī parādība bija sastopama kristietības rītausmā un satrauca cilvēku prātus un sirdis, tad vēl jo vairāk tā ir izplatījusies mūsu vidū, – šīs dienas Jēzus Kristus sekotājos, ko Tas Kungs paredzēja un par ko Dieva Vārdā ir teikts tā: „Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām” (1.Tim. 4:1); „Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām” (2.Tim. 4:3-4). Šo priekšpasacījumu patiesumu varam šodien apliecināt arī mēs, esot liecinieki pastāvīgai dažādu kustību, virzienu, mācību, sektu, kultu un grupējumu pieaugšanai, kas tautas masās ienes savas pārliecības, jēdzienus, uzskatus, šaubīgas teorijas un tā saucamās „patiesības”, kas nereti pilnībā ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem vai veikli zem tiem maskējas.
Mūsu dienās ir daudzas draudzes, kas uzskata sevi par kristīgām un pretendē uz vienīgās patiesības esamību tajās, kas izriet no viņu, itkā vispilnīgākās un pareizākās Rakstu izpratnes visā to kopumā. Viņi pastāvīgi un visur sevi reklamē, demonstrējot labāko, kas viņiem ir, izmantojot visas iespējas, lai papildinātu savas rindas ar iespējami vairāk locekļiem no citām baznīcām un pasaules cilvēkiem. Šādā konkurencē viss noder, – pat to pazemošana, kuriem ir citas domas par kristību, piedzimšanu no augšienes, izredzētību un citiem jautājumiem, un apgalvošana, ka viņi tiks atstumti. Tā rīkojoties viņi aizmirst, ka grēku piedošanai un cilvēku glābšanai tika izlietas vienas un tās pašas svētās Kristus Asinis pie Golgātas krusta. Šāda pieeja pret citādi domājošiem runā ne tikai par pilnīgu kristīgās ētikas neesamību, bet arī par īsredzību, garīgo lepnību un konfesionālo aprobežotību, kas noved nevis pie vienotības, bet pie pilnīgas Dieva bērnu šķelšanas, ko, īstenībā, sātans arī cenšas panākt.
Rodas iespaids, ka vārdi, kas uzrakstīti Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā un ir pazīstami kā Kristus Jēzus lūgšana par Saviem mācekļiem „Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” – tika pilnīgi piemirsti un nodoti aizmirstībai.
Tas, ka trūkst vienotības un valda tiešs vai slēpts naids Kristus sekotāju vidū, kļuva par lielāko lāstu, kas ir pārklājis tumšu ēnu pār visu gadsimtu kristietību, izraisot pelnītus pārmetumus no citu pasaules reliģiju puses. Arī pasaules cilvēki nevar saprast, kā tas ir iespējams, ka tiem, kuri pielūdz vienu Dievu un kuri glābjas ar Viņa Dēla Kristus Jēzus Asinīm, nav savstarpējas mīlestības, vienotības un saskaņas?!
Nu ko, viņiem ir pamats neizpratnei par šo jautājumu. Ja mūsu ticība Trīsvienīgajam Dzīvajam Dievam, kā mēs apgalvojam, ir vienīgā pareizā reliģija, tad kādēļ šī patiesība mūs neapvieno, bet šķir?! Uzlūkojot kristietību ar jūdu, musulmaņu vai budistu acīm, sāc saprast viņu attieksmi pret to, jo viņu priekšā atklājas reliģija, kuru plosa iekšējie konflikti un pretrunas. Arī paši ticīgie ir atsvešināti viens no otra ideoloģisku, politisku, dogmatisku un nacionālo motīvu dēļ, un vairāk līdzinās idejiskiem pretiniekiem nekā brāļiem un māsām ticībā. Mēģinot salīdzināt dažādu konfesiju teoloģiju, var viegli apjukt viņu mācību un teoriju dažādībā. Rodas iespaids, ka pamats viņiem ir nevis viens Kristus, bet daudz dažādu „Kristu”. Pavērojot pie dažādām konfesijām piederošu kristiešu savstarpējās attiecības, vienkārši esi izbrīnīts par to piepūli, ko viņi izmanto, lai parādītu savu pārākumu viens otra priekšā. Pie kam, pierādot savu „patiesību”, katrs no viņiem tur rokās vienu un to pašu Bībeli.
Arī visa kristietības vēsture, izņemot pirmapustuļu laiku, izskatās ne visai pievilcīga, jo ir piepildīta pastāvīgām nesaskaņām un konfliktiem. Lai par to pārliecinātos, pietiek atcerēties šaušalīgās asins izliešanas tā saucamajos „brīvību nesošajos” krusta gājienos un citos cietsirdīgos karos, kas vadīti zem cīņas karoga par „patiesību”. Un kaut tauru skaņas, kas to laiku cīnītājus aicināja kaujās, sen jau ir apklusušas, mūsu dienās turpinās neredzama asins izliešana starpkonfesionālo cīņu laukos. To visu pārdomājot, neviļus atceries Tā Kunga vārdus, kas reiz bija teikti Pēterim: „Sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus” (Lk. 22:31). Nākas atzīt, ka šī nodoma veiksmīga izmantošana ir redzama visu gadsimtu garumā, kamēr kristietība pastāv, un tas ir tikai tamdēļ, ka mēs, Jēzus mācekļi, esam aizmirsuši savu galamērķi.
Neskatoties uz to, ka Kristus mācība sludina mīlestības un piedošanas likumu, daudzu kristīgo konfesiju sekotāji ir stingri un prasīgi ievērot viņu izveidoto kārtību, likumus un noteikumus, kas izslēdz piekāpšanos, pieņemšanu un to saprašanu, kuri kādos ticības jautājumos domā citādāk. Rodas iespaids, ka daudzu gadsimtu garumā, caur cilvēcīgā lepnuma, augstprātības un paštaisnuma ietekmi, kā arī dažādu politisko spēku spiediena rezultātā, kristietība ir sākusi izskatīties kā viena no daudzām reliģijām, kas sevī neatspoguļo Kunga Jēzus Personu.
Kristus nāca pasaulē ne tāpēc, lai izveidotu jaunu reliģiju ar nosaukumu „kristietība”, bet tamdēļ, lai cilvēciskā grēcīguma tumsā „sludinātu nelaimīgajiem prieka vēsti, dziedinātu sagrauztas sirdis, pasludinātu apcietinātajiem atsvabināšanu un saistītajiem pilnīgu brīvību” (Jes. 61:1). Viņš pasaulē ienesa Savas patiesības gaismu, kas nes dievišķo mīlestību – „Agape” tiem, kam ir alkstoša un izmocīta dvēsele. Bet mēs, ar savu augstprātību un izdomātu „patiesību”, ne tikai neturpinām Viņa iesākto darbu, norādot cilvēkiem ceļu uz saticību un dvēseles mieru, bet vēl arī ievainojam grēka saplosītās dvēseles, kuras nāk pēc garīgas palīdzības.
Cik gan jaunatgrieztu, kuri rūgti pievīlušies kristiešos un kristietībā, dvēseļu apkopšanas sarunās ar sāpēm un asarām saka: „Es meklēju izeju no garīgās bezizejas un atbrīvošanos no savām pasaulīgajām problēmām, bet tā vietā nonācu vēl sliktākā stāvoklī! Nekad nebūtu domājis, ka ticīgi cilvēki var uzvesties sliktāk par tiem, kuri Dievu vispār nepazīst!”.
Tieši vilšanās kristiešos un kristietībā ir galvenais iemesls tam, ka milzu daudzums pasaules cilvēku, neieraugot mūsu vidū mīlestību un vienotību, tā arī neieticēja Kristum Jēzum, Kurš vienīgais var viņus izglābt, tūkstošiem un miljoniem aizejot mūžīgā pazušanā. Grūti iedomāties kā mēs atbildēsim par šo vainu brīdī, kad atradīsimies mūsu Radītāja troņa priekšā. Vai Dievs neatprasīs šādu, uz mūžu zudušo, asinis no mūsu rokām?!.
Bez tam, tagadējai kristīgajai reliģijai ir visai maz kopēja ar Dieva patiesības garu. Jo, kamēr pirmo kristiešu galvenais mērķis bija dzīvošana Kristū un Viņa mācības par mīlestību, vienam pret otru un Dievu, sludināšana, galvenais šodienas Viņa mācekļu uzdevums ir sekotāju iegūšana savai mācībai un viņu pamācīšana savas denominācijas garā. Tāda pieeja padara mūs līdzīgus cilvēciskajā dedzībā akliem citu pasaules reliģiju pārstāvjiem, nevis par patiesiem Dieva bērniem. Būdami pārliecināti, ka staigājam gaismā, kalpojam patiesajam Dievam un ka mums ir sadraudzība ar Viņu, mēs, tostarp, paaugstinoties pār citiem Viņa bērniem, nekaunamies viņus pazemot! Kā gan ir iespējams ko tādu savienot, ja Dieva Vārds skaidri saka: „Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības. Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību. Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus Asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem?!” (1.Jņ. 1:5-7).
Balstoties šajā Svēto Rakstu nosacījumā, labas attiecības ar tuvākajiem un jo vairāk ar ticības brāļiem un māsām ir tiešs rādītājs mūsu garīgajam stāvoklim un tuvībai ar To Kungu, tātad, katras atsevišķas baznīcas vai dvēseles veselības vai slimības rādītājs kopumā.
Uzskatot, ka tieši mūsu baznīcai vai denominācijai ir Patiesība, kurš no mums, uzliekot roku uz sirds, var pateikt, ka manā draudzē nav nekādu problēmu? Vai, kurš atļausies apgalvot, ka viņa denominācijas nosaukums precīzi atbilst notikumu raksturam vai tā cilvēka vārdam un kalpošanai, no kura tā ir cēlusies?
Piemēram, baptistu denominācija („baptisms” nozīmē „kristība caur pagremdēšanu”) par pamatu savam nosaukumam paņēma Jāņa Kristītāja vārdu (kas skan kā „Joan Baptiste) un ūdens kristību, kas ir cēlusies no grieķu vārda „baptizo”, kas nozīmē „kristīt”. Bet Kristus Priekšgājējs ne tikai kristīja, bet arī bezbailīgi, bez kompromisiem un, neuzlūkojot vaigu, runāja par grēkiem tā, kā pēc viņa, diemžēl, nerunāja neviens cits, bet vai šodien mēs bieži baptistu baznīcās ko līdzīgu dzirdam?
Vasarsvētku virziena draudžu kristieši tā saucas atbilstoši notikumam, kas ir aprakstīts apustuļu darbu otrajā nodaļā, kas zināms kā Vasarsvētku diena. Tikai toreiz Svētā Gara izliešanos pavadīja līdz tam nebijusi un nekad vēlāk neatkārtojusies vienotība un pilnīga Dieva bērnu vienprātība, ko Svētie Raksti apraksta tādiem vārdiem: „Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs” (Ap.d. 4:32). Bet vai tagad tajā denominācijā tā ir?
Metodistu tēvs ir Džons Veslijs, kurš atšķīrās ar īpašu degsmi mīlestībā uz To Kungu un pastāvīgu jaunu metožu meklēšanu, lai dedzīgi Viņam kalpotu, bet vai var to pašu teikt par mūsdienu metodistiem?
Katoļu baznīcas tradīcijas un nostāsti sešpadsmitā gadsimtā ieņēma tik svarīgu lomu, ka gandrīz pilnībā aizēnoja Svēto Rakstu autoritāti. Mārtiņš Luters ar savu baznīcas reformu veica īstu garīgu apvērsumu, kas pamatojās tieši Bībelē. Mūsdienās luterāņi savos dievkalpojumos pievērš uzmanību ne tik daudz tai, cik speciālai sprediķu grāmatai. Neskatoties uz konfrontāciju un vajāšanām no augstākās garīdzniecības puses, Luters bez bailēm izteica uzlabotus, avangardiskus uzskatus jautājumā par mūsu glābšanu un ieviesa daudz pārmaiņu, kas saknē izmainīja kristiešu dzīvi un dievkalpojumu veidu. Daudzi mūsdienu viņa sekotāji vērīgi stāv veco tradīciju sardzē, paniski baidoties no visa jaunā.
Harizmātiskā kustība, kas tagad pieņemas spēkā, sava nosaukuma pamatā paņēma vārdu „harizma”, kas ir „dāvana”, ar to, protams, domājot Svētā Gara dāvanas. Bet dvēseļu aprūpes pieredze rāda, ka viņi plaši praktizētās izdziedināšanas, brīnumi un daudzveidīgās tā saucamās „Dieva spēka” izpausmes, nereti nes sevī okultu raksturu, kam nav nekā kopēja ar patieso Svēto Garu.
Kaut ko līdzīgu, ja iedziļinātos to iesākumos, praktiski, varētu pateikt par katru no mūsu laiku kristīgajām denominācijām. Tikai nez kādēļ visiem uz to acis aizveras. Bet ja neviens no mums nevar palielīties pat ar atbilstību savam nosaukumam, nerunājot jau par līdzināšanos Kristum, tad ar ko gan mums lepoties un paaugstināties citam cita priekšā?
Pravieša Jesajas grāmatā ir tādi atvēsinoši vārdi: „Bēdas lai tiem, kas tikai pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās!” (Jes. 5:21). Šajā teikumā ir saklausāms nosodījums pašapmānam un paštaisnumam. Gudrība savās acīs – ir augstprātīga pārliecība par savu patiesības zināšanu un pareizā ceļa izvēli. Tā ir tīri cilvēciska pieeja, jo vienīgais un stiprais pamats visādām patiesām zināšanām ir atklāsmes no Tā Kunga, kas tiek dotas caur Svētajiem Rakstiem un tikai tām dvēselēm, kuras meklē un alkst. Tikai viens pats Dievs zina visu. Paļaujoties uz savu garīgo pieredzi un zināšanām, jebkurš no mums var kļūdīties, stiprinoties pats un pārliecinot citus tajā, kas nemaz nav patiesība. Pasargājot mūs no šīs pašapmierinātības, Dieva Vārds saka: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas. Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna” (Sal.pam. 3:5-7).
Mēs cilvēki – visi esam Ādama un Ievas pēcnācēji, un no šī skata punkta, viens otram radinieks. Bez tam, visus mūs, kristiešus, apvieno viena cerība – glābšana, kas mums dāvāta caur Jēzus Kristus nāvi Golgātā. Pat ja mūs atdala visdažādākie jēdzieni, savā būtībā mēs tik un tā esam vienādi. Bet ticot uz vienu Kungu un Pestītāju, vēl jo vairāk nevajadzētu vienam ar otru cīnīties, lai kādas atšķirības mūs šķirtu, mēs esam viena Kristus Baznīcas garīgā miesa, kur mūsu piederība tai kļūs skaidra vien mūžībā. Vai tādēļ nebūtu labāk kopā darīt visu iespējamo, lai naida un grēka plosītajai pasaulei rādītu kristīgo vienotību, kas nāk no mūsu vienotības ar mūsu Kungu Kristu Jēzu. Bez tās esamības visi mūsu vārdi par Dievu un Viņa mīlestību pasaules cilvēkiem būs tikai farss un viena vienīga liekulība.
Kad divu Kristum ticīgo vidū ir nesaskaņas, tad vienotība sākas tikai tad, kad katrs sakārto savas attiecības ar To Kungu. Dieva troņa priekšā, kur viss ir atkarīgs no Viņa žēlastības, strīdnieki ieņem vienādu stāvokli. Uz vienotību ved tikai viens ceļš – caur To Kungu un kopā ar Viņu pienaglojot savu „ES” pie krusta, un to apiet nav iespējams.
Dvēseles aprūpes sarunās bieži nākas dzirdēt smagas nopūtas, ko nereti pavada asaras un vārdi: „Ko man darīt? Jau vairākus gadus es mūsu baznīcā nesaņemu to garīgo barību, pēc kā ilgojas mana izslāpusī un izkaltusī dvēsele. Mums pastāvīgi tiek dots viens un tas pats garīgais piens: par Dieva žēlastību un apžēlošanu, par grēku piedošanu, par to, ka Dievs mūs mīl tādus kādi mēs esam, un, ka mūsu vārdi ir ierakstīti debesu Dzīvības grāmatā. Iespējams, ka tas ir pareizi, vien ziniet, gribās jau arī cietu barību. Bet es, kā atnāku uz dievkalpojumu izsalcis un tukšs, tā arī aizeju tukšs! Sirds alkst patiesības par mūsu garīgo dzīvi, par tādu, kāda tā realitātē ir, bet ne par to, ko mēs visi centīgi iztēlojamies. Mūsu draudzes locekļu vidū ir tik daudz problēmu, bet visi izliekas, itkā to vispār nebūtu. Cik maz ir dziļu sprediķu, kas sapurinātu dvēseli, liekot aizdomāties par savu garīgo stāvokli. Kādēļ tiem, kuri sludina mums Dieva Vārdu, acīmredzami pietrūkst spēka no augšienes? Kad viņos klausies, itkā viss ir skaidrs, labi un pareizi, bet atliek pārkāpt baznīcas slieksnim, ar grūtībām vari atcerēties par ko runāja no katedras. Tāds iespaids, ka visu esi pieņēmis tikai ar prātu, bet sirds ir palikusi bez augļiem, kurla un neaizskarta. Neviļus sev uzdod jautājumu, kas tam ir par iemeslu? Vai manā personīgajā atsalumā vai tāpēc, ka trūkst Svētā Gara spēka mūsu dievkalpojumos?.. Kur atrast baznīcu, kur plūst Dzīvā ūdens straumes? Vai varbūt šādu draudžu vispār vairs nav?..”.
Ko gan lai viņiem uz šo atbild? Protams, skumji, bet tādus kristiešus var saprast. Neviens bērns pusotra, divu gadu vecumā nevar paēst no piena vien, lai cik garšīgs un vērtīgs tas būtu. Tieši tāpat ir ar dvēseli. Tā nevar normāli dzīvot bez garīgas pieaugšanas un pastāvīgas attīstības, kam ir vajadzīga atbilstoša, savlaicīgi dota veselīga garīgā barība, kas diemžēl, ne tuvu mēdz būt mūsu kristīgajās draudzēs. Un tad mēs brīnāmies, kādēļ cilvēki pēkšņi sāk pamest iesēdētās vietiņas savās baznīcās un no malas meklēt to, kas varētu pabarot viņu garīgi izbadējušās dvēseles, kas, diemžēl, ne vienmēr beidzas labi.
Kad par to domā, atmiņā nāk vārdi, kurus ir teicis pravietis Amoss: „Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, visvarenais Dievs, Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu, nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt Tā Kunga vārdus. Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no ziemeļiem pret austrumiem un meklētu pēc Tā Kunga vārda – un tomēr to neatrastu” (Amoss 8:11-12). Kaut kas līdzīgs notika soģu laikā, kad Dieva tautā plaši izplatījās grēks: „Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs” (Soģu 21:25), un arī neilgi pirms Samuēla aicināšanas kalpošanā, kad, kā vēsta Bībele, „Tā Kunga atklāsme bija retums tanī laikā” (1.Sam. 3:1).
Pirmajā acu uzmetienā tāds salīdzinājums absolūti neatbilst mūsu laikam, jo šodien Dieva Vārds tiek sludināts plaši un it visur. Tikai runa šeit nav par Labās Vēsts kā tādas sludināšanu, bet par Svētā Gara svaidījumu un Viņa spēka izpausmēm. Mūsu dienās ir ļoti grūti atrast baznīcu, kur Bībele un baušļu pildīšana visiem tās locekļiem būtu galvenais mērķis un neapšaubāma autoritāte. Tiesa, dažās baznīcās vēl kaut kā mēģina saglabāt redzamo reliģiozitāti, taču pamatā visur ir redzamas iezīmes, kas raksturīgas pēdējo laiku kristietībai, tādas kā: pirmās mīlestības uz Dievu atdzišana, grēka gadījumu vairošanās, Svēta Gara spēka neesamība, materiālisms, tieksme uz materiālo uzplaukumu, līdzināšanās pasaulei, aizraušanās ar maldu mācībām, pārmērīga televizora skatīšanās, datorspēles, internets, kā arī morālā degradācija ar slīgšanu narkotikās, pornogrāfijā un pirmslaulību seksā.
Visur valda visatļautība. Bijības Dieva priekšā praktiski vairs nav. Daudzās baznīcās ir aizgājuši tik tālu, ka lūgšanās bezkaunīgi norāda Dievam, kas Viņam priekš viņiem ir jāizdara, un Svētajam Garam, kā Viņam ir jādarbojas. Dievkalpojumu tēmas noslīd līdz materiālai labklājībai un finanšu uzplaukumam. Cilvēkus pārliecina, ka viņi ir bagātā Ķēniņa dēli un meitas, un tādēļ viņiem ir tiesības dzīvot kā ķēniņiem. Viņiem atkal un atkal atkārto, ka, jo vairāk naudas viņi ieliks baznīcas kasē, jo vairāk saņems atpakaļ no Tā Kunga un būs veiksmīgi kalpošanā un biznesā. Vienā vārdā – „sāls”, par kuru priekš pasaules ir jābūt Dieva baznīcai, sen ir zaudējusi savu spēku un tapusi nederīga, bet „gaisma”, kurai ir jāspīd tumsībā, pati ir tapusi par tumsu.
Bēdīgs fakts ir arī tas, ka, cenšoties pievest neticīgos Dievam, kristīgās baznīcas arvien biežāk cenšas savus dievkalpojumus pieskaņot pasaules standartiem, attaisnojot ar to, ka tad, kad pie viņiem atnāk neticīgie, viņi jūtās kā mājās. Tā rezultātā jaunatgrieztiem savās dzīvēs gandrīz neko nenākas izmainīt, jo gan ārējais izskats un drēbes, gan uzvedības maniere un pat daudzas aizraušanās kristiešiem ir tās pašas. Labās Vēsts sludināšana, kurai vajadzētu grēciniekam atklāt kā ir iespējams gūt pestīšanu, ir pārvērtusies vieglā, maksimāli novienkāršotā, faktiski visu pieļaujošā lētā Evaņģēlijā. Atnācējiem netiek teikts, ka kristietība nav viegla, izklaidējoša pastaiga, bet grūts garīgs darbs ar obligātu sevis paša aizliegšanu, atsacīšanos no sava „ES”. Tādēļ nav vērts brīnīties, ka tādā veidā kļuvuši par Dieva bērniem, šīs ātri ieticējušās dvēseles, sastopoties ar pirmajām grūtībām, ātri viļās un atgriežas atpakaļ pasaulē.
Nevar arī nepieminēt, ka izrādot visai lielu aktivitāti Labās Vēsts sludināšanā neticīgo vidū, mēs esam pilnīgi pazaudējuši evaņģelizācijas garu pašā baznīcas iekšējā dzīvē. Veidojas priekšstats, ka sludinātāji cenšas ne lai sapurinātu un pamodinātu tautu, bet tā dēļ, lai to nomierinātu un vēl vairāk iemidzinātu. Tie, kuri to redz un savās dvēselēs skumst, būdami nespējīgi stāties pretī šai straumei, kas aizrauj kopējā plūdumā, tikai bezpalīdzīgi noplāta rokas, nerodot neko labāku, kā vien norādīt uz pēdējo laiku pazīmēm, par ko ir teikts: „Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (Mat. 24:12). Ar to arī tiek likts punkts, un kādu nepieciešamo galējo mēru pieņemšana tiek uzskatīta par bezjēdzīgu. Līdzīgs stāvoklis, pašlaik, tiek novērots pilnīgi visās denominācijās. It visur garīgais vēsums kristīgajā baznīcā ir fakts, kuru diez vai kāds noliegs.
Kristīgajā pasaulē pazīstamais Dieva vīrs Hadsons Teilors šajā sakarā ir rakstījis: „Par nožēlu ir jāteic, ka ar vajāšanu izbeigšanos, sākās baznīcas noriets. Pasaulīgā labklājība un tas, ka vajāšanas ir mitējušās, Dieva tautas vidū ir nesis garīgo nāvi. Tāpēc, ka nav vairs reālu likstu un dziļu ciešanu Kristus dēļ, ir darījis kristīgo baznīcu vāju, kļūstot par tās trūdēšanas iemeslu. Baznīca var izturēt visu ko, izņemot labklājību. Ir sācies baznīcas noriets. Tā daudz efektīvāk stājas pretī pasaulei, kas atklāti un nikni ar to cīnās. Izteikts naidīgums ir labāks kā virspusējs draudzīgums. Galvenā bīstamība priekš mums slēpjas populārā tādas kristietības imitācijā, par kuru visi atsaucas labi”.
Bet, lai cik bēdīgi izskatās mūsdienu kristīgās baznīcas garīgais stāvoklis, Dieva bērnu vidū (īpaši to vidū, kuri salīdzinoši nesen ir ieticējuši) ir sastopami daudz tādu, kas ar cerību turpina meklēt pareizo baznīcu, uzskatot, ka tikai tajā iemantos glābšanu, bet jebkurā citā – ies bojā. Tieši viņi dvēseles aprūpes sarunās atkal un atkal jautā; „Kādēļ protestantu kustībā ir tik daudz denomināciju? Kādā veidā tur notika sadalīšanās, un ar ko tas bija saistīts? Kurā no mūsdienu kristīgajām draudzēm ir patiesība? Kā noteikt, kura no tām ir pareizā? Vai būs prātīgi, viļoties savā vietējā draudzē, meklēt citu, kurā tiek pasniegta veselīga garīgā barība un kuras mācībai sekojot var izglābties?”.
Atbildot uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāsāk ar to, ka par „protestantiem” pirmo reizi tika nosaukti dažu vācu pavalstu prinči, kuri, kļūdami par Mārtiņa Lutera piekritējiem 1529.gadā uzstājās ar oficiālu protestu pret Kathedrale Speyer lēmumu, kur Romas katoļi bija vairākumā. Šis nosaukums, kas iesākumā attiecās uz luterāņiem, vēlāk tika piemērots tiem, kuri protestēja pret formāliem kristīgās ticības apliecinājumiem, kas bija atkāpušies no Bībeles mācības. Tagad par protestantiem sauc, praktiski, visus evaņģēliski kristīgos novirzienus, kur liturģijas vietā centrālā vietā ir Evaņģēlija sludināšana.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ protestantu kustībā radās daudz patstāvīgu reliģiozu grupu, kas vēlāk kļuva par denominācijām, bija pārliecība, ka kristīgām draudzēm nav jābūt atkarīgām no valsts struktūrām. Reformatori pieprasīja baznīcas atdalīšanu no valsts, neatkarību no tās, pilnīgu autonomiju un reliģisko brīvību. Baznīcām, kas bija veidojušās tādā veidā, bija tiesības reģistrēties ar vienalga kādu nosaukumu, kā rezultātā radās daudz dažādu nosaukumu, kas vēlāk kļuva par denominācijām. To veicināja arī tas, ka Bībelē nav konkrētu norādījumu baznīcas garīgās dzīves organizēšanai un veidam, kā ir jānotur dievkalpojums. Tie bija likumos, ko Dievs deva Mozum, bet nav Jaunajā Derībā.
Protestantisma kustība, neapšaubāmi, ienesa jaunas, svaigas vēsmas iesīkstējušās katolicisma formās, taču, kā tas bieži mēdz būt, ne visi lieliskie un avangardiskie aizsākumi iztur laika pārbaudi. Pazīstamais Dieva kalps Tocarts šajā sakarā rakstīja tā: „Kad pēc viņu nāves dzisa pirmo lielo garīgo kustību liesmas, tūdaļ sāka darboties cits gars, kurš uzvarēja ļoti ātri. Tas bija ikdienības gars. Kaut tādās kustībās saglabājās sākotnējās ārējās pazīmes, iekšējā liesma, tomēr, dzisa. Dieva darbs, kas reiz ar savu spēku satricināja, nu beidza būt aktīvs. Tā piekritēji iemantoja popularitāti, bet zaudēja spēku. Viņu sprediķu satriecošās atklāsmes pazuda. Jaunie mācītāji sāka savas mācības darīt pieņemamas visām kristīgajām aprindām, kā rezultātā, viņu panākumi kļuva par viņu lielāko traģēdiju”.
Šo spriedumu var attiecināt arī uz protestantisma kustību. Daudz kas no tā, kas tur kādreiz bija pareizs, avangardisks un pievilcīgs, ar laiku zaudēja savu tīrību, spēku un svētumu. Tās sadalīšanās daudzās baznīcās un denominācijās, kuru starpā bija ne vien ievērojamas atšķirības, bet arī jūtamas nesaskaņas līdz pat izteiktam naidam, lika cilvēkiem šaubīties ne tikai par to patiesumu, bet arī kristietību vispār. No šejienes tad arī nāk nosliece uz citām ticībām, bet kas ir vēl sliktāk, – cilvēka dvēselei ārkārtīgi bīstamo ezotēriku, kas kļuvusi par tādu kā pēdējo laiku reliģiju.
Tādā veidā, konfesijas un denominācijas ir cilvēku roku darbs. Sadalīšanās tendence bija vērojama jau pirmapustuliskajā baznīcā, kad kristieši sāka priekš sevis meklēt citus nosaukumus. „Es Pāvila”, – teica vieni. „Es Apolla”, – bilda citi. „Es Kēfas”, – apgalvoja trešie. „Bet es piederu Kristum”, – ar lepnumu teica pēdējie. Par to satraukts, apustulis Pāvils toreiz nostājās pret sadalīšanos, sacīdams: „Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists? Jeb vai jūs esat kristīti uz Pāvila vārdu?” (1.Kor. 1:13). Šos lielā apustuļa vārdus, ar tādiem pašiem panākumiem varētu pielietot arī šodienas kristiešiem, par kuriem Kristus tika krustā sists un Kura vārdā mēs visi esam kristījušies. Tādā veidā, laiki mainās, bet cilvēki – nē.
Kas attiecas uz jautājumu par to, kurā no protestantu denominācijām ir patiesība, tad, kā par to jau tika teikts, pilnīgā patiesība ir tikai Dievs Pats. Bet visā pārējā, tajā skaitā arī jebkurā konfesijā un baznīcā, var būt daļēja novirzīšanās no tās. Vienās kristīgās draudzēs pareizāk tiek mācīti vieni bibliskie aspekti, citās – citi. Tas ticīgajos veido attiecīgu pasaules uzskatu. Ar laiku, savas konfesijas mācība un jēdzieni tiek pieņemti par neapgāžamu patiesību. Visi pārējie uzskati tiek pieņemti par nepatiesiem, vai labākajā gadījumā par nepilnīgiem, kurus iesaka nepieņemt vai pat sargāties no tiem. No šejienes tad nu ceļas citu kristiešu uzskatu nepieņemšana, garīgā lepnība, paaugstināšanās, atsvešināšanās un naidīgums.
Starp citu, tā tas ir bijis ne tikai mūsdienās. Visos laikos kristīgās draudzes savā starpā ir būtiski atšķīrušās, pie kam ne tikai ar piederību vienai vai citai konfesijai, bet arī ar tradīcijām, kas tur ir izveidojušās, dievkalpojuma noturēšanas formām, garīgām prioritātēm un citām pazīmēm. Tajā vienmēr lielu lomu ir spēlējuši uzskati un pieejas tiem vai citiem garīgiem jautājumiem atkarībā no tā, kādi tie ir draudzes mācītājam, brāļu padomei, vecajo un citiem vadītājiem, tā nosakot toni visam notiekošajam. Pat priekšstats par Dievu, staigāšanu Viņa priekšā un pieeja mūsu glābšanas jautājumam, ierindas draudzes locekļiem veidojas viņu iespaidā.
Tā, piemēram, ja vienu draudžu kalpotāju sprediķos Dievs tiek pasniegts kā milzu pacietības, bezgalīgas mīlestības, nebeidzamas žēlastības un svētības izliešanas iemiesojums, tad citu baznīcu sludinātājiem Viņš tiek tēlots kā stingri prasīgs tiesnesis un gandrīz vai žandarms, kas nebeidzami mums seko un ir gatavs mūs sodīt par katru, pat vismazāko izdarīto pārkāpumu. Vienos gadījumos no katedras pastāvīgi skan aicinājumi šķīstīties un svētoties kopā ar stingriem brīdinājumiem tiem, kuri tam neveltī pietiekami uzmanības, bet citās – otrādi – par grēku tiek runāts garāmejot un, starp citu, no kā kristiešiem rodas iespaids, ka Dievs uz to skatās „caur pirkstiem”, pastāvīgi piekāpjoties mūsu cilvēciskām vājībām. Kādi no vārda runātājiem pastāvīgi cenšas saviem klausītājiem atgādināt par ciešanu, bēdu un dažāda veida zaudējumu nepieciešamību un to garīgo vērtību, bet kādi citi apgalvo, ka visas slimības – no sātana, jo Dievs nevarot Saviem mīļotajiem bērniem sūtīt ko sliktu, tajā skaitā arī finanšu grūtības. Tādā veidā, kā it visā, kas ir cilvēka dzīvei piederošs, arī šeit ir vērojamas ne mazums galējību, un to, kas dvēselei patīk, tā arī izvēlās, līdzīgi kā saka tautas paruna: „Kurp koks liecas, tur arī tas kritīs”.
Neviļus rodas jautājums: „Bet kā tad lai ar visu tiek skaidrībā? Kā izkļūt no šīs šķietamās bezizejas? Ko pieņemt un ko noraidīt, lai neaizrautos ar kādu maldu mācību? Kā rīkoties, lai nepaietu garām galvenajam mērķim – dvēseles glābšanai? Vai vispār eksistē nevainojamas un visos jautājumos pareizas baznīcas, kurās nonākot, varētu izvairīties no jel kādām kļūdām un saņemt glābšanu?”.
Par nožēlu – diez vai. Kā uz zemes nav nekā absolūta, kam nebūtu kāda vaina, kā nav cilvēka bez vājībām un nepilnībām, tāpat nav arī nevienas baznīcas, kurā nebūtu problēmas. Rodas jautājums – kāpēc? Jo tās visas sastāv no nepilnīgiem cilvēkiem, kuri, atnākot uz dievkalpojumu, atnes sev līdzi savas netīrās domas, nesakārtotību un grēkus, kas, saprotams, atspoguļojas citos. Jo Dieva Vārds taču ne velti saka: „Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi” (1.Kor. 12:26). Bet mums šo ciešanu un garīgo slimību ir, ak, cik daudz! Te mīlestība pašam uz sevi, sašutums, skaudība un greizsirdība, kritika, aprunāšana un lepnība, un paaugstināšanās, un liekulība, un varas kāre, un daudz, daudz kas cits. Tas viss kļūst par iemeslu aizvainojumiem, aizdomām, nosodījumam, sašutumam, baumām, strīdiem un dažādiem viedokļiem, kas pēc tam noved pie nesaskaņām.
Tad nu labāk ir pieradināt sevi pie domas, ka pilnīgas un pareizas baznīcas neeksistē, nekā atkal un atkal vilties savās gaidās. Ir baznīcas ar veselīgāku mācību, bet arī tās nav bez problēmām, un ir baznīcas ar milzu galējībām, bet arī tajā ir ne mazums dvēseļu, kas To Kungu meklē no visas sirds un visas dvēseles. Katrā draudzē un katrā konfesijā ir gan patiesi un meklējoši Dieva bērni, gan nominālie, ar sevi apmierinātie, miesīgie kristieši. Kristietības patiesumu nenosaka mūsu nosaukums vai regulāra dievkalpojumu apmeklēšana, bet personīgās attiecības ar To Kungu un pienācīga staigāšana Viņa priekšā. Tieši tā pat ir ar mūsu glābšanu, kas ir atkarīga ne no baznīcas vai denominācijas, bet no dzīves Kristū, kas atbilst Svētajiem Rakstiem.
Kā apstiprinājums tam var kalpot brīnišķīgs stāsts, kas vairākus gadus atpakaļ notika ar kādu sievieti, kuru es personīgi, daudzu gadu garumā, pazinu.
Viņa bija kristiete, kādu mūsdienās nesastapsi bieži. Mierīga, izturēta, lieki nerunāja, un šī sieviete pievērsa sev citu uzmanību ar to, ka ne par vienu neko sliktu nerunāja un nekad nevienu nenosodīja. Bērnībā viņa kopā ar vecākiem apmeklēja baptistu baznīcu, bet tad visi kopā bija nelielā vasarsvētku draudzē. Apprecoties ar baptistu, viņa savā dvēselē šaudījās starp abām šīm denominācijām, kas vēlāk atspoguļojās tajā, ko viņa piedzīvoja esot uz nāves gultas. 40 gadu vecumā ārsti viņai konstatēja aknu vēzi bez jel kādām cerībām uz izveseļošanos.
Pirmo reizi uzzinot par savu nāvi nesošo diagnozi, šī sieviete atvēra Svētos Rakstus un ieraudzīja vārdus, kas teikti par Debesu Jeruzālemi: „Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs. Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu. Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav… Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra Dzīvības grāmatā”. (Atkl.gr. 21:23-25, 27).
Izlasījusi šīs rindas, kristiete saprata, ka viņas dzīve tuvojas noslēgumam, un Dieva griba ir – aizsaukt viņu mūžībā. Būdama mazrunīga, viņa saglabāja sirdī šo, no Dieva saņemto atklāsmi, nestāstot par to pat saviem tuviniekiem, līdz nāves dienas pienākšanai. Tikai tad viņa padalījās ar viņiem tajā, ar ko daudzus savu miesīgo ciešanu mēnešus dzīvoja.
Pirmsnāves agonijas mokām turpinoties, viņas jaunākā māsa ilgu laiku neatgāja no viņas gultas, bet tad viņai nācās aizbraukt uz mājām, lai izdarītu pašu nepieciešamāko. Kad, atrazdamās tur, viņa turpināja saukt uz To Kungu, viņas ausīs pēkšņi atskanēja viens vārds: „Brīnums!”. Domājot par to, ko gan tas nozīmē, viņa izdzirda telefona zvanu. Mirējas vīrs lūdza nekavējoties atbraukt, jo viņa sieva tikko nākusi pie samaņas.
Atgriezusies pie slimības gultas, sieviete savu māsu atrada pie pilnas apziņas un tik starojošu un brīnišķīgu, kā tā savas dzīves laikā nekad nav izskatījusies. Uz viņas sejas bija debesu zīmogs. Kā atbildi uz izbrīnīto jautājumu, kas ar viņu ir noticis, sieviete izstāstīja viņai, vīram un vecākiem, kuri šeit atradās, ka tajā laikā, kad viņi bija viņu uzskatījuši par mirušu, viņa bija paradīzē, kā skaistumu nebija iespējams aprakstīt cilvēciskiem vārdiem. „Tur ir tik brīnišķīgi, – ar starojošu smaidu viņa teica, – ka absolūti negribēju to vietu pamest! Taču man vajadzēja jūs mierināt un uz atvadām pateikt, lai jūs par mani neraudātu. Mūžībā ar To Kungu ir tik labi, ka vairs nevēlos atgriezties zemes dzīvē. Un vēl ko man jums gribējās teikt, ka Debesīs nav ne baptistu, ne vasarsvētku ticīgo! Tur ir tikai Dieva svētie, kas mazgāti Viņa Jēra – Jēzus Kristus Asinīs.
Šajā, iekš Tā Kunga, mirušās māsas liecībā paši vērtīgākie vārdi ir tie pēdējie, kas dod atbildi uz tik grūtu un zemes dzīvē bieži neatrisināmu jautājumu, kas attiecas uz glābšanu un konfesijām.
Būdams uz zemes, mūsu Kungs ne velti teica: „Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jņ. 5:39). Bet tas nozīmē, pētot un mācoties Dieva Vārdu, ir jādzīvo atbilstoši tam, ko tie mums māca, lai kādā baznīcā vai denominācijā mēs būtu. Glābēju interesē mūsu dvēseles, nevis jēdzieni un veidi, kā mēs noturam dievkalpojumus.
Kas attiecas uz pilnības meklējumiem, tad šajā jautājumā vislabāk ir sākt no sevis, lūdzot To Kungu parādīt Viņa gaismā visu to, kam ir nepieciešama maksimāli ātra korekcija, pēc kā sevī ir jāuzsāk cīņa ar savu veco, grēcīgo dabu, sitot krustā savu neganto, Dievam nepatīkamo „ES” katru dienu. Gūstot tajā kaut vismazāko uzvaru, mēs varēsim kļūt par svētību citiem tajā baznīcā, kurā tagad atrodamies.
Izmainīties pašam ir daudz vieglāk nekā izmainīt baznīcu. Mūsu Dievs ir mazo iesākumu Dievs. Daudz kas no varenā, ko Viņš ir izdarījis, sākās tieši no mazumiņa, tādēļ nav izslēgts, ka par šo mazo ieroci Tā Kunga rokās kļūsi tu. Garīgā atmoda, ko daudzi ļoti vēlās, var sākties tajā draudzē, kurā tu pašlaik esi, pie kam ne no kāda cita, bet tieši no tevis.
Atrodoties baznīcas meklējumos, kurai tu vēlētos piederēt, vispirms ir jālūdz tam Kungam skaidrība un Viņa vadība. Tad centies nedomāt par to, kā uz tavu lēmumu reaģēs tuvinieki, radinieki un draugi, vai šis novirziens ir atzīts, vai tas ir plaši izplatīts, un kādu vietu tev tur būs jāieņem. Svarīgi ir kas cits: vai tas tavai dvēselei dos to, kas viņai ir nepieciešams, vai tu saņemsi sev nepieciešamo veselīgo garīgo barību, un, vai tu atradīsies tur, kur tevi vēlās redzēt Tas Kungs, lai caur tevi varētu veikt visu, kas ir paredzēts Viņa plānā.
Kas attiecas uz problēmām, kas ir pilnīgi visās draudzēs, bez izņēmuma, tad ir pilnīgi saprotams, ka problēma no problēmas atšķiras. Viena skar kristīgās ticības pamatjautājumus, cita ir otršķirīga un neattiecas uz mūsu glābšanas jautājumu, piemēram: apģērbs, dievkalpojuma kārtība, svētā vakarēdiena kārtība, vienu vai citu Rakstu vietu sapratne u.c. Ja jau par apgraizīšanu, kas savā laikā jūdiem bija stūrakmens viņu mācībā par izredzētību, apustulis Pāvils varēja teikt: „Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana” (1.Kor. 7:19), tad jo vairāk tas attiecas uz to, kas ir vien cilvēku pieņemts veids tajā vai citā kristīgajā liturģijā.
Kaut Bībele nedod nekādus konkrētus padomus draudzes un baznīcas izvēlē, tā, tomēr, norāda uz to, kas ir nepieļaujams Dieva tautas vidē. Tieši šiem norādījumiem ir jākalpo mums par nepieciešamajiem orientieriem patiesības un pareizas baznīcas meklējumos. Ja tas, kas notiek draudzē, neatbilst Svētajiem Rakstiem, vai vēl vairāk, ir pilnīgā pretrunā ar tiem, tad šīs mācības patiesums ir jāapšauba. Pie šādiem brīdinošiem faktoriem pieder sekojoši:
1. Vadības vai visas draudzes pārliecība, ka viņi ir sasnieguši garīgas virsotnes, un, atšķirībā no citiem, viņiem pieder pilnīgā patiesība, tātad, nekādi meklējumi vairs nav nepieciešami. Radušās garīgās lepnības dēļ, šāda baznīca izjūk vai visai ātri garīgi „noripo”, tā apstiprinot Svēto Rakstu vārdus: „Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods” (Sal.pam. 11:2). Šo patiesību apstiprina arī citas Bībeles vietas, piemēram: Sal.pam. 8:13 un 16:18, Jer. 50:32, Jēk. 4:6, 1.Pēt.5:5.
2. Neredzama draudzes locekļu dalīšana augstos, vidējos un zemos „slāņos” katru uzlūkojot atšķirīgi, atbilstoši viņu piederībai vieniem, otriem vai trešajiem. Pirmajā grupā ietilpst mācītājs un kalpotāji un tiem pietuvinātas personas, nereti no bagātu un dāsni ziedojošu draudzes locekļu vidus. Otrai grupai pieder draudzes pamatmasa, bet pēdējai – paši nepamanāmākie un kaut kādu iemeslu dēļ noniecinātie. Raksti mums neko tādu nemāca, atgādinot, ka „Pie Tā Kunga nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas” (2.Laiku 19:7, arī Rom. 2:11 un Kol. 3:25).
3. Iecietīga attieksme pret meliem, kā arī apzināti pieļauta vai pat attaisnota netaisnība. Zinot, ka šo netikumu tēvs ir sātans, šādu lietu klātesamība kristīgā baznīcā ir vienkārši nepieļaujama (skat. 5.Moz. 25:16, Jes. 59:13-15, Hab. 2:11-12, Lk. 13:26-27, Rom. 1:18). Tieši nepatiesība un krāpšana ir visizplatītākie iemesli, kādēļ cilvēki jūtas pievilti un aiziet no draudzes, kaut tas ne vienmēr tiek citiem pateikts.
4. Pārāk viegla un virspusēja attieksme pret grēku, līdz pat tā attaisnošanai un pieļaušanai. Nekas cits kā tieši grēks vispirms mūs nošķir no Dieva, tādēļ novirzīšanās un šīs tēmas novārtā atstāšana sprediķos, runā par nepietiekami nopietnu attieksmi pret vienu no svarīgākajiem kristīgās ticības jautājumiem (skat 2.Laiku 7:14, Jes. 59:1-3, Ebr. 10:26).
5. Pārmērīga zināmu kalpotāju paaugstināšana, vai tas būtu svētīgs mācītājs, gans vai kāds cits, ko Dievs ir lietojis baznīcas veidošanā, misijā, kristīgajā organizācijā vai pat atmodā. Jebkurš cilvēks, lai cik varens viņš būtu, ir vien rīks Dieva, Kurš rada visu un Kuram vienam pienākas mūsu slava. (2.Moz. 34:14, Jes. 42:8, Jer. 17:5). Vadītāja personas kults ne pie kā laba nenoved, kā to apliecina daudzi bēdīgi stāsti par daudziem pazīstamiem Dieva vīriem.
6. Uzstājīga pieprasīšana Dievam dziedināt, no tās vai citas ķermeņa slimības, kā arī pārmērīga aizraušanās ar brīnumiem un dažāda veida pārdabiskiem pārdzīvojumiem. Mūsu – pēdējos laikos, kad antikrista gars jau sen ir darbībā, izpaužoties caur šaubīgām ticības mācībām un pievilšanām, ir jābūt īpaši piesardzīgiem pret dažādām atklāsmēm, dziedināšanām, brīnumiem un zīmēm. Ne velti taču ir rakstīts, ka velns var atnākt arī gaismas eņģeļa izskatā, bet par antikristu ir teikts, ka viņš parādīsies izmantojot tieši to, kas visvairāk pievelk tautu (skat. 1.Jņ. 2:18, 2.Jņ. 7, Mt. 24:24, 2.Tes. 2:9-10, Mk. 13:22).
Jēzus nekad netaisīja šovus no Saviem brīnumiem un dziedināšanām, un bieži, to izdarot, steidzīgi aizgāja, zinot, cik cilvēki ir kāri uz tādām lietām, un cik viegli ar tām aizraujas. Tagad veselas armijas visādu dziednieku to pārvērš par īstu priekšnesumu ar paralēlu naudas „izpumpēšanu” no lētticīgiem un paļāvīgiem skatītājiem. Miesas izdziedināšana ir kļuvusi par galveno mērķi un uzdevumu, pie kam tā tiek īstenota pavēles formā un gandrīz vai pieprasot no Dieva, it kā nevis Dievs, bet dziedinātājs izlemj, kas cilvēkam ir tas labākais. Tajā pašā laikā dvēsele ir pilnīgi pamesta.
7. Pārsteidzīga un neapdomāta roku uzlikšana ar mērķi svētīt, dziedināt, saņemt dāvanas, utt. Tieksmē par katru cenu saņemt vēlamo, cilvēki bezrūpīgi ļauj ne tikai saviem, bet arī dažādiem atbraukušiem sludinātājiem un dziedniekiem uzlikt sev rokas, pat īsti nezinot, kas viņi ir un no kurienes. Tāda uzvedība ir saistīta ar daudzām briesmām, par kurām kristieši bieži pat neaizdomājas, un konkrēti: noteiktu grēku un netikumu nodošana, „apbalvošana” ar velnišķīgām dāvanām un tumsas spēkiem, „inficēšana” ar netiklības garu un daudz kas cits. Brīdinot par to savu garīgo dēlu Timoteju, apustulis Pāvils reiz rakstīja: „Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem, sevi pašu glabā šķīstu” (1.Tim. 5:22).
Var vien brīnīties, ar kādu nevērību pret šo padomu izturas dažās baznīcās, padarot lūgšanu ar roku uzlikšanu, tajā skaitā arī vienam uz otra, par normu un pastāvīgu dievkalpojumu praksi. Bet pēc tam dvēseles vaid „apdāvinātas” ar spēku, kura avots nebūt ne vienmēr ir Dievs. Svētajos Rakstos ir konkrētas norādes uz to, kam un kādos gadījumos var veikt lūgšanu ar roku uzlikšanu.
8. Neapdomīga, bezkaunīga un izaicinoša attieksme pret velnu ar dažāda veida pavēlēm, pieprasījumiem, aizliegumiem, simbolisku „viņa mīdīšanu kājām”, „izmešana no telpas”, „ragu izraušana” un tam līdzīgas lietas. Svētajos Rakstos nav teikts ne vārds par tādu uzvedību. Tieši pretēji, savā vēstulē apustulis Jūda brīdina no neapdomīgām darbībām, atgādinot, ka „Turpretim virseņģelis Miķelis, kad viņam bija Mozus miesas dēļ vārdu cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda!” (Jūdas 1:9). Šajā sakarā ir grūti saprast ticīgos, kuriem nav ne Dieva aicinājuma, ne spēka no augšienes, ne tīras un svētas dzīves, uzdrīkstas darīt to, ko neuzdrīkstējās darīt Dieva eņģelis.
Par lielu nožēlu ir daudz ticīgo, kuri par baznīcas vai mācības patiesuma rādītāju uzskata viņu popularitāti un skaitlisko pieaugumu, kas ir pilnīgi nepareizi. Kaut cilvēki nav vienaldzīgi pret augstiem skaitliskiem rādītājiem, masveidība nav neapšaubāms patiesuma rādītājs. Nereti mēdz būt tieši otrādi.
Mūsdienās var vērot simtu un tūkstošu cilvēku lielas draudzes, uz kurām, gaidot brīnumus un dziedināšanu, cilvēki plūst bariem. Tikai, kad tu piedalies šādos, pareizāk būtu teikt teatrālos šovos, un skaties uz tur sanākušajiem kliedzošiem, plaukstas sitošiem, lēkājošiem, dancojošiem, uz muguras krītošiem, nedabīgi smejošiem un līksmojošiem ļaudīm, neviļus nāk prātā pravieša Joēla vārdi: „Un baru bariem būs sapulcējušās tautas tiesas ielejā, un Tā Kunga diena tiesas ielejā ir tuvu!” (Joēla 4:14). Tā nu, ne būt ne vienmēr pārdabisko spēku izpausmēs mēdz būt īstenais Dievs. Nereti tās ir vien cilvēciskas emocijas un parasta ažiotāža, kas izveidota ap to vai citu dziedinātāju vai cilvēku ar pazīstamu vārdu.
Galvenā pazīme, kas atšķīra Israēla dēlus no pārējām tautām, bija tas, ka Dievs atradās viņu vidū. Viņa klātbūtne Vecās Derības laikā tika aprakstīta tā: „Noziegumu Viņš nav Jēkabam saskatījis, nedz postu Israēlā; Tas Kungs, viņa Dievs, ir ar viņu, un ķēniņa līksme ir viņa vidū” (4.Moz. 23:21). Tas pats bija manāms Jaunās Derības laikā pirmo kristiešu vidū, kad tas Kungs rādīja Savu svētumu tādā pakāpē, ka nešķīstie un sirdī viltīgie cilvēki, neuzdrošinājās pat viņiem pietuvoties (Ap.d. 5:11-13).
Pirmajā vēstulē korintiešiem apustulis Pāvils raksta, ka īsta garīgā dzīve draudzē patiesi redzama tad, ja pie viņiem atnāk kāds neticīgais un viņa sirds noslēpumi top zināmi, un viņš teiks: „Tiešām, Dievs ir jūsu vidū” (1.Kor. 14:25). Vai tā tas tagad izskatās mūsu draudzēs un baznīcās? Vai pie mums atnākošie redz To Kungu, Viņa svētumu un Dieva gaismu? Ja kļūst par lieciniekiem baznīcas iekšējām problēmām, strīdiem un šķelšanās, vai viņi var teikt: „Tiešām, Dievs ir jūsu vidū”? Cik gan dvēseļu klīst pa pasauli meklēdamas garīgo palīdzību, bet kur gan ir tie, kuri varētu viņiem palīdzēt? Viņi ir aizņemti ar attiecību skaidrošanu, savu „patiesību” pierādīšanu, savas konfesijas jēdzienu un dogmatikas stiprināšanu, savas mācības uzspiešanu, dzīšanos pēc portfeļiem un ir nebeidzamās attiecību skaidrošanās. Savā apskaužamajā aktivitātē viņi ir koncentrējušies nevis uz to, lai vestu cilvēkus pie Dzīvā Dieva un viņu dvēseļu Glābēja – Kristus Jēzus, bet pie savas denominācijas baznīcas un draudzes.
Vēl viens jautājums, kuru kristieši bieži uzdod dvēseļu aprūpes sarunās, ir – ko darīt ar ticīgajiem, kuri ir pametuši savas draudzes un baznīcas. Vai ir pareizi ar viņiem strīdēties, pierādot viņiem viņu nepareizos jaunos jēdzienus un uzskatus, ja pats tu tādēļ zaudē personīgo mieru, iekšējo rimtumu, mīlestību pret savu tuvāko, ticības vienotību Kristū Jēzū? Vai tādos gadījumos nav labāk turēties pie apustuļa Pāvila padoma, kurš teica: „Bet aplamās un nemākulīgās prātošanas noraidi, zinot, ka tās rada karus; bet mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem, izveicīgam mācīšanā un panest ļaunumu, tādam, kas ar lēnprātību pamāca pretiniekus – varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas” (2.Tim. 2:23-25).
Lieliski jautājumi, vai ne? Vēl jo vairāk, ja atceramies to, ka miera zaudēšana savā sirdī ir kā luksofora sarkanā gaisma, kas brīdina, ka tu rīkojies nepareizi. Šādos gadījumos nevar aizmirst par to, ka neviena kristīgā mācība nav absolūta un negrozāma patiesība. Nedrīkst izslēgt, ka tavam tuvākajam ir atklājies kaut kas, kas tev pagaidām nav saprotams, un viņš ir spēris soli uz priekšu, tajā pat laikā kad tu turpini mīņāties uz vietas. Nesteidzies otru pārliecināt par to, ka viņš maldas, bet labāk lūdz par sevi un viņu, lai vienam no jums Dievs atklāj Savu patiesību. Pilnīgi iespējams, ka mainīt savu viedokli nāksies nevis viņam, bet tev. Ja tev patiešām ir taisnība, Dievs to parādīs un pierādīs arī bez tavu cilvēcīgo pūļu pielikšanas. Labākais pierādījums tam, ka mēs stāvam patiesībā, ir mūsu uzvedība, attieksme pret tuvāko un mūsu kristīgā dzīve kopumā. Citādi var pārliecināt kādu, ka tas ir maldos, bet pašam uzvesties tā, ka viņam ir vēlēšanās tikt labi tālu prom no tevis, līdzīgi kā viena sieviete stāstīja dvēseles aprūpes sarunas laikā.
Kļūstot ticīgai, viņa apmeklēja te vienu, te citu draudzi, cerībā atrast tādu, kurai tā vēlētos pievienoties. Vairākas reizes apmeklējot vasarsvētku draudzi, viņa tur iepazinās ar vienu kristieti, kura katrā tikšanās reizē runāja par kristīšanos garā un nepieciešamību runāt citās mēlēs, pārliecinot, ka tikai tad Svētais Gars ieies viņas sirdī un palīdzēs atrisināt visas viņas garīgās un ģimenes problēmas. Pati to nemaz nenojauzdama, ar savu uzstājību un cilvēcisko dedzību, kristiete tikai radīja pretestību un riebumu meklējošajā sievietē pret savas ticības mācību. Jo uz katru spiedienu un varmācību dvēsele atbild ar pretošanos. Viss beidzās ar to, ka pamanot, ka tiem, kuri lūdz mēlēs arī netrūkst problēmu, kuras tie nevar atrisināt, sieviete izvēlējās citas konfesijas baznīcu, kas izsauca vētrainu sašutumu un neslēptas dusmas viņas paziņā, kura viņu nosauca par negarīgu un glupu.
Cenšoties kādu piepulcināt savai draudzei un denominācijai, nekādā gadījumā nevajag ar to pārcensties. Jo katram ir tiesības uz savu viedokli, bet kurš no tiem ir patiesais, – atklās, diemžēl, tikai mūžība. Piekrist vai nepiekrist kāda izteiktajam viedoklim vai uzskatiem – tas jau ir cits jautājums, bet dot otram domas brīvību ir mūsu pienākums un kristīgās ētikas izpausme. Mēs varam izteikt savu spriedumu par strīdīgo jautājumu pazemības un lēnprātības garā, bet tad dot iespēju Tam Kungam Pašam runāt uz cilvēka sirdsapziņu un dvēseli, kuras uz Dieva balsi reaģē citādāk nekā uz mūsu balsi.
Nedrīkst redzēt ienaidnieku un pretinieku cilvēkā, kurš domā citādāk, jo tikai Dievs zina, kuram no mums patiešām ir taisnība. Jo mēs visi esam spējīgi kļūdīties. Strīdīgos garīgos jautājumos nevajag pārtapt par kaujas gaiļiem, kuri iekarsuši, lec viens otram virsū, knābj un sit viens otru ar spārniem par uzjautrinājumu skatītājiem, kas vēro šo „gaiļu cīņu”. Nav vērts arī, atrotot piedurknes, mesties aizstāvēt savu pārliecību un uzskatus, nereti pat lāgā netikušam skaidrībā, ko runā mūsu „idejiskais pretinieks”. Jo cik sirds ievainojumu, aizvainojumu, dvēseles sāpju, nepiekrišanas un neskaitāmas šķelšanās ir atnesušas šādas „napoleona” kaujas, bet uzvarētājs visā tajā bija tikai sātans, kurš sasniedza savu galveno mērķi – saraut kristīgās mīlestības saites un izmētāt pa malu malām tos, kuri kalpo vienam un tam pašam Dievam!
Ja cilvēks ir aizgājis no kādas baznīcas un atrodas tās baznīcas meklējumos, kura varētu viņam dot nepieciešamo garīgo barību, sapratni un mierinājumu, nevajag uz viņu skatīties kā uz tādu, kurš atkāpies no ticības. Nevajag arī par viņu izteikt ne visai glaimojošus epitetus, tā viņam pa pēdām metot „akmeņus” un vēl trakāk – atstādināt no baznīcas. Labāk ir dot viņam izvēles brīvību un atlaist ar mieru, nododot viņa lietu Tā Kunga rokās. Kas zina, vai redzot tādu attieksmi, viņš negriezīsies atpakaļ ar vārdiem: „Tomēr savos meklējumos es neesmu atradis neko labāku”. Ticiet, ka pie šādas attieksmes, cilvēku aiziešanas gadījumi būs izņēmums.
Šajā netapsim līdzīgi kādam kalpotājam, kurš uz kāda, viņa draudzi apmeklējoša kristieša patiesu atbildi paziņoja, ka pametot savu baznīcu, kurā daudz kas neatbilst Dieva Vārdam un meklējot citu, viņš uzskata to par maldos esošu un ar antikrista garu, ar ko viņš to burtiski satrieca. Kā var izmanot tik dzēlīgus vārdus, nezinot visa notikušā detaļas?!..
Nobeigumā gribās teikt vēl dažus vārdus tiem, kuri nesen ir atgriezušies pie Tā Kunga, un, varbūt, jau ir piedzīvojuši ko tādu, ko no kristiešiem nu nekādi negaidīja. Atnākot uz baznīcu un tur satiekot daudz cilvēku, kuri jūs pieviļ jūsu izpratnē par kristietību, nesteidzieties, atmetot visam ar roku aiziet no turienes ar vārdiem: „Ai!.. Visi viņi ir tādi, tie ticīgie!”. Atcerieties, ka baznīca nav eņģeļu kalpošanas vieta, bet parastu cilvēku sapulce, kuriem ir raksturīgas cilvēcīgas vājības, kļūdas, grēki un netikumi, kaut viņi ir kristieši. Viņiem visiem ir atšķirīgs intelekts, ir atšķirīgi uzskati un viedokļi, bet pats galvenais – atrodas dažādos garīgās attīstības līmeņos, kas ne vienmēr atbilst laika posmam, kas tiek iets kopā ar To Kungu. Jo jūs uz baznīcu nākat pirmkārt tamdēļ, lai, klausoties vareno un mūžīgo Dieva Vārdu, liektu savu galvu Kristus priekšā. Tādēļ pats labākais ir piemērot to sev, sekojot tam, lai jūsu personīgajā dzīvē viss būtu kārtībā.
Lūkoties mums vajag tikai uz savu Glābēju un ne uz ko citu. Tikai Viņš var būt mums atkārtošanas cienīgs piemērs un neapgāžama autoritāte. Jebkurš cilvēks, lai kas viņš būtu un uz kāda garīgās hierarhijas pakāpiena atrastos, ir tikai cilvēks, ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tiem, kuri cītīgi turpina meklēt patiesību, baidoties kļūdīties savā baznīcas izvēlē, atliek vien vēlreiz atgādināt, ka ne denominācija, ne baznīca ar tās celtnēm, ne pazīstams sludinātājs un, ne ar Svētā Gara spēku un dāvanām apveltīts kalpotājs, nevar būt par mūsu garīgās dzīves centru. Vieta, kur sanāk kopā visi, kas uzskata Kristu Jēzu par savu Pestītāju, – ir pie Viņa kājām un krusta pakājē, kur mums ir jābūt kopā ar Viņu pienaglotiem pie krusta. Tikai Viņš viens, kurš Pats ir Patiesība, visiem var norādīt vienīgo pareizo ceļu, pa kuru ejot, neviens no mums neapmaldīsies. Mūsu Kungs un Radītājs, tāpat kā iepriekšējos laikos, šodien saka: „Sapulcējiet Manus svētos, kas upurēdami slēdza ar Mani derību” (Ps. 50:5).
Redzat, kas ir svarīgi Tā Kunga acīs? Dzīves svētums un uzticamība kalpošanā Viņam, kas stiprināti ar Dieva Jēra upura zīmogu. Tas arī ir galvenais. Visam pārējam ir vien otršķirīga nozīme. Tādēļ, liksim pie malas savus šablonus, rāmjus un visus cilvēciskos jēdzienus. Neturēsimies pie denominacionālās dogmatikas, bet labāk piepildīsim to, uz ko reiz Dieva bērnus aicināja ebreju vēstules autors: „Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami!” (Ebr. 13:13).
„Iziet no nometnes” – nozīmē iziet ne tikai no Vecās Derības laika pielūgšanas, bet arī ārpus mūsu šaurajiem konfesionālo jēdzienu un tradīciju rāmjiem. Nu jau pietiek celt tās sienas, kas šķir! Laiks būvēt tiltus, kas visus mūs savienotu ar mīlestību un pietuvinātu cilvēci Glābējam Kristum Jēzum! Bet ja tev vai man ir kas labāks un pilnīgāks, tad nevis tukši, skaisti vārdi, bet patiesi dievbijīga dzīve ar ticības augļiem un tuvību ar To Kungu, tas lai kļūst priekš citiem par spilgtu piemēru.