AUTORA IEVADVĀRDI
Bībelē ir tādi vārdi: „Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi.” (Īj. 14:1-2, 22).
Šo seno dienu varenā cietēja Ījaba teicienu atkal un atkal apstiprina daudzu miljardu cilvēku dzīves, kuri mājoja kādreiz un kuri dzīvo tagad uz šīs grēcīgās zemes. Cik asaru un ciešanu ir redzējusi mūsu planēta! Visā tās eksistences laikā katru dienu tiek izlietas asinis, raud atraitnes un bāriņi, cilvēki raud aiz dvēseles un fiziskajām sāpēm: sirdis, ko plosa grēks, vaid un nerod mieru, jo nevar atrast izeju. Likteņa triecieni, zaudējuma rūgtums, vientulība, skumjas un ciešanas atkal un atkal ierodas namos, arī tajos, kur pazīst Dievu un Viņam seko.
Bet kādēļ?! Kādēļ jau tā tik īsā cilvēka dzīve ir slimību, zaudējumu, moku un dvēseles ciešanu, vilšanos un izmisuma aptumšota?! Vai tad Dievs, kurš ir žēlastības, mīlestības un līdzcietības Dievs, nevarēja visu izkārtot savādāk? Kādēļ un priekš kam Viņš visu to pieļauj? Vai tiešām visuma Radītājs nevarēja izraudzīt mums ko labāku? Viņam taču pieder vara debesīs un virs zemes, tātad, arī visa mūsu dzīve ir Viņa rokās! Bet ja tas tā ir, tad kādēļ gan mūs neatsvabināt no bēdām un ciešanām, dāvājot eksistenci, kas ir līksma, bez mākoņiem, bez problēmām un skumjām? Jo tieši tā cilvēks iztēlojas savu laimi.
Ar šādiem un līdzīgiem jautājumiem pie kalpotājiem un dvēseļu aprūpētājiem vēršas pasaules cilvēki, tie kuri tikko atgriezušies un tie, kuri gadiem un desmitgadēm kalpo Tam Kungam. Nu ko, cilvēks vienmēr ir un paliek cilvēks. Viņš visu vēlas saprast ar savu prātu, kas, diemžēl, ir bijis un paliks ierobežots, nespējīgs izzināt noslēpumus, kas ir no mums apslēpti. Šis atbildi paģērošais, satrauktais, sašutušais un brīžiem pat aizkaitinātais „kāpēc?!” nes sevī nevēlēšanos piekrist un samierināties ar Dieva gribu, niknu pretestību un bezspēcīgu mēģinājumu kaut ko izmainīt, pilnā pārliecībā ka ir uz to tiesības. Bet Tas, Kurš zina atbildes, no debesu augstumiem skatās uz cilvēcisko sacelšanos un klusē līdz tam laikam, kamēr šis ļaunais, ar kurnēšanu piepildītais „kāpēc?!”, iepazīstot savu bezpalīdzību un nespēju ko mainīt lietu kārtībā, nepārvēršas par pacietīgu, pazemīgu un pakļāvīgu „kādam nolūkam?”. Tieši tā un tikai tā, pašos grūtākajos dzīves mirkļos, ir jāskan šim mūsu jautājumam, kas ir vērsts pie Debesu Tēva: „Kādam nolūkam, Kungs, Tu to pieļāvi? Ko Tu man vēlies ar to pateikt? Ko vēlies iemācīt un ko ar mani sasniegt?” Jo, ja saliekam visu pa plauktiņiem, kas mēs cilvēki esam, lai pieprasītu darbības atskaiti no Tā, Kurš mūs ir radījis. Stingri uzrādot un apstādinot cilvēku šajā neprātā, ar pravieša Jesajas muti Dievs runā: „Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu Radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? – Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku? Bēdas tam, kas uz kādu tēvu saka: kādēļ tev bērni? – vai uz kādu māti: kādēļ tu dzemdē? Tā saka Tas Kungs, Israēla Svētais, viņa Radītājs: par nākamām lietām jautājiet Mani! Manus dēlus un Manu roku darbu atstājiet Man! Es radīju zemi un cilvēkus zemes virsū; Manas rokas izklāja debesis, un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku. Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!” (Jes. 45:9-12,22). Ja tas ir tā, draugi, ja mēs patiesi uzskatam sevi par lielā un visvarenā Dieva bērniem, tad nu tagad visi kopā ar trīsām un bijību pārspriedīsim to, kādēļ un kādam nolūkam Viņš mūsu dzīvēs pieļauj to, ko mēs nevēlētos, bet kas, tomēr, mums ir ļoti nepieciešams un, kas gala rezultātā kalpos mums par svētību, lai cik bēdīgi tas neizskatītos.
Šī grāmata, kas pēc grāmatas „Garīgās slimības” ir uzskatāma kā otrā daļa „Dvēseļu aprūpes kalpošanas” sērijā, domāta tiem, kuri cieš un mokās, kuru sirdis ir savainotas un salauztas, bet acis – pilnas asaru. Lai Tas Kungs sūta Savu žēlastību un šīs vaidošās un raudošās dvēseles šajās lapās atrod ne tikai atbildes uz dažiem viņus interesējošiem jautājumiem, bet saņem arī garīgu atbalstu, gūst sev zināšanas, kas tik ļoti ir nepieciešamas grūtajā ceļā, sekojot Tam Kungam.
Ludmila Plett
IEVADLŪGŠANA
Kungs Jēzu! Neviens cilvēks nav spējīgs tā saprast dvēseli, kā Tu to vari izdarīt. Jo Tu – esi mūsu Radītājs. Tu esi cilvēku veidojis pēc Sava tēla un līdzības, nedzīvajā ķermenī iedvesis Savu garu, un tādēļ to pazīsti labāk kā jebkurš cits. Vien Tu vari runāt uz katru dvēseli tā, ka viņa vienkārši nespēs neatpazīt sava Radītāja balsi. Lūdzu Tevi, liec manā saprātā, manā sirdī un šajās lappusēs tieši tos vārdus, kas ne tikai pieskartos savainotai, skumstošai dvēselei, bet sniegtu tai vajadzīgo dziedināšanu, dodot mierinājumu, uzmundrinājumu, prieku un mieru. Lūdzu, ar Savu maigo, tēvišķo Roku tagad nosusini asaras tiem, kuri cieš un raud, un dāvā viņiem ne ar ko nesalīdzināmo Tavu mieru, kas nāk no debesīm.
Āmen.