1.nodaļa
MIESĪGAIS UN GARĪGAIS
KRISTIETIS
„Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Viņa Dēla Jēzus Asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” 1.Jņ. 1:7
Dārgais draugs! Mēs ar tevi dzīvojam pēdējos laikos, kas šokē ar savu atkāpšanos no Dieva. Arī cilvēku personīgajās attiecībās un sabiedriskajā dzīvē viss ir apgriezts kājām gaisā. Melns tiek uzskatīts par baltu, bet balts – par melnu; kaislības un iekāre tiek uzskatīta par mīlestību, bet uzticība un šķīstība – par pagātnes paliekām. Nekaunība un izveicība –par māku dzīvot, bet pieticība un cildenums – nespēja par sevi pastāvēt. Meli un apmāns – par dzīves nepieciešamību, bet godīgums un taisnīgums – par savu laiku nodzīvojušām cilvēciskām īpašībām.
Diemžēl, kaut ko līdzīgu var novērot arī Dieva tautas vidū. Tas, kas bija normāli kristiešiem, dzīvojošiem pirmapustuļu baznīcas laikā, tagad tiek uztverts kā reliģiozs fanātisms un garīga galējība. Klausoties un lasot, kā pirmie Kristus mācekļi Viņa dēļ atstāja ģimenes, mājas, augstus stāvokļus, atzinību, pagodinājumus, popularitāti, miesīgas baudas, bija gatavi atrasties ieslodzījumā, būt izkropļotiem, dedzinātiem uz sārta, krustā sistiem, tapt izbadējušos zvēru saplosītiem un apēstiem, mūsdienu ticīgie to pieņem kā kaut ko normālu un pašu par sevi saprotamu. Bet pamēģini kādam to pašu piedāvāt šodien, izdzirdēsi atbildi: „Tu, ko?! Vai tad es esmu nenormāls!”
Tā nu tagad normāls kristietis ir nevis tas, kurš pilnībā sevi atdod kalpošanai Tam Kungam, būdams Viņa dēļ gatavs uz visu, bet tas, kurš vienkārši regulāri apmeklē dievkalpojumus, lūdz, dzied korī, sludina, vai vēl kādā veidā kalpo baznīcā, piedalās semināros, konferencēs, evaņģelizācijās, un tādā veidā ir cilvēks ar labu reputāciju. Kas attiecas uz to, kā izskatās viņa iekšējā garīgā dzīve un personīgās attiecības ar To Kungu un tuvākajiem, tad tas nu vairs nevienu īpaši neinteresē. Un nav svarīgi, ka domās tu esi netiklis un laulības pārkāpējs, ka nepaiet ne diena, kad tu nesaniknotos, neapvainotos un nesašustu, nedusmotos, nepazemotu to, kurš atrodas tev blakus, nepaaugstinātos, nelepotos, nekritizētu, nenosodītu, neaprunātu, neliekuļotu un nedarītu citas lietas, kuras Dievs neieredz. Mēs sakām: „Ai, kas tad tur sevišķs?! Mēs visi taču esam cilvēki, tādēļ daudz grēkojam. Kristus taču tādēļ nāca uz zemes, lai mūs, tādus kādi esam, apžēlotu. Citādi, kādēļ gan Viņam būtu bijis jānāk?”
Spriežot šādā veidā, tādi „normālie” kristieši vēl arī cenšas „vest pie prāta” citus. „Nu ko tu ņemies? – viņi cenšas pārliecināt to, kurš, centienos pēc svētas dzīves un personīgiem kontaktiem ar Dievu, cieš un mokās – tak dzīvo tu arī kā visi! Citi taču arī seko Tam Kungam un savā ticības izpratnē ir apmierināti un laimīgi. Viņu kristietība netraucē viņiem dzīvot interesantu un pilnvērtīgu dzīvi, praktiski sev neko neliedzot. Bet tev viss ne tā, visu laiku kaut kas pietrūkst! Kas, tu esi labāks un gudrāks par viņiem?!.. Neesi, taču, fanātiķis! Skaties uz lietām vienkāršāk un pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir. Paliec taču vienreiz normāls!...”
Vai jums, draugi, šādas runas ir pazīstamas? No ticīgu cilvēku mutes tās ir dzirdamas arvien biežāk un biežāk, tā apstiprinot Jēzus vārdus: „Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (Mat. 24:12). Bet tur, kur vairs nav pirmās mīlestības uz To Kungu, tur nav arī vēlēšanās atteikties no kaut kā Viņa dēļ. Tāpat nav arī tieksme pēc kaut kā, kas citu acīs ir ekstrēmisms, bet, tātad, nenormāls. Šāda novienkāršota, atvieglota pieeja kalpošanai un sekošanai Tam Kungam, liecina par miesīgu kristietību. Tiesa gan, raksturojums „miesīgi kristieši” mūsu ikdienas dzīvē skan gandrīz vai aizvainojoši, tādēļ to nereti nomaina pret maigāku un pieklājīgāku apzīmējumu – „nominālie kristieši” vai vienkārši „baznīcā gājēji”.
Neskatoties uz to, ka mūsdienu civilizētā sabiedrība ir iemācījusies viltot gan produktus, gan naudu, gan dārgakmeņus, gan citas vērtīgas lietas, patiesu garīgu kristietību diez vai kādam izdosies imitēt. Ja kādam tas reizēm arī izdodas, tad parasti tas ir uz visai neilgu laiku, tādēļ, ka Tas Kungs, Kurš necieš liekulību un izlikšanos, agrāk vai vēlāk, norauj visas dievbijīgās maskas.
Vēstulē Romiešiem 8:1-8 ir teikts: „Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas. Jo Dzīvības Gara likums Kristū Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnības prasība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam. Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj. Miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Rom. 8:1-8).
Šī fragmenta pēdējie vārdi – „miesas cilvēki nevar patikt Dievam” – ir pārāk svarīgi, lai pret tiem neattiektos ar pilnu nopietnību. Tie atklāj ne vien mūsu kristietības vērtību un nozīmību, bet arī tās lietderību. Jo, ja ar savu dzīvi un staigāšanu Dieva priekšā mēs nevaram Viņam izpatikt, vai vispār mūsu ticībai un kristietībai ir kāda jēga?!
Tātad, ko gan tas nozīmē – būt miesīgam kristietim, un, kā viņš atšķiras no garīgā? Kādēļ ar kalpošanu miesā nevar izpatikt Tam Kungam? Cik liela ir atšķirība starp ticīgu cilvēku, kurš dzīvo miesā, un viņa brāli, kurš dzīvo garā? Kas ir tas, kas nosaka kristieša garīgumu, vai citiem vārdiem sakot, kas viņu dara par patiesi garīgu? Vai tas laiks, kuru viņš ir pavadījis šajā ceļā, vai reiz piedzīvotais mirklis īpašā tuvībā ar To Kungu, vai kāda saņemtā Svētā Gara dāvana, vai pārmaiņas, kas notikušas viņā pašā, kuras ir skaidri redzamas gan viņa dzīvē, gan attiecībās ar Dievu un līdzcilvēkiem? Ja vispareizākais ir pēdējais, tad vai tādas pārmaiņas notiek pēkšņi, vai tas ir kāds noteikts process? Lai varam rast atbildes uz visiem šiem jautājumiem, un uzzināt, kas par to ir teikts, vislabāk ir atkal vērsties pie Svētajiem Rakstiem.
Savā vēstījumā Korintas kristiešiem apustulis Pāvils raksta: „Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristū. Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, arī vēl tagad nevarat. Jo jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi, un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki?” (1.Kor. 3:1-3). Pirmais, kas šeit krīt acīs, ir tas, ka viņš viņus nesauc par garīgiem (par kādiem viņi paši sevi uzskata), bet par miesīgiem, kaut vēstījuma sākumā vēršas pie viņiem ar uzslavu vārdiem: „...jo ar Viņu jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās viscaur vārdos un atziņā, tāpēc ka Kristus liecībai ir likti stipri pamati jūsu vidū, tādēļ jums netrūkst nevienas dāvanas, un jūs sagaidāt mūsu Kunga Kristus Jēzus parādīšanos.” (1.Kor. 1:5-7).
Izskatās visai dīvaini, vai ne? Ticīgi cilvēki, bagāti vārdos un atziņā, mācīti patiesībā, svētīti ar Svētā Gara dāvanām, sagaida Viņa parādīšanos, un, tomēr, – miesīgi! Tātad, ne iedziļināšanās Svētajos Rakstos, ne Dieva patiesību izzināšana, ne pati vēršanās pie Tā Kunga, ne Svētā Gara dāvanas, ne Jēzus Kristus parādīšanās gaidīšana nepadara cilvēku garīgu. Tādejādi, var regulāri apmeklēt dievkalpojumus, aktīvi piedalīties savas draudzes dzīvē, tādā vai citādā veidā tur kalpot, būt ar labu reputāciju, izskatīties kā dievbijības paraugam draudzes locekļu acīs, un tik un tā palikt miesīgam kristietim.
Otrs, kas izsauc nesapratni, ir tas, ka apustulis Pāvils ir spiests ar korintiešiem runāt ne tā kā ar Kristū nostiprinātiem kristiešiem, bet kā ar zīdaiņiem iekš Kristus, viņus barojot ar pienu, bet ne cietu garīgo barību. Nākas izdarīt secinājumu, ka ne jau ilgums laika ziņā, ne svētības, ko esam piedzīvojuši, ne dāvanas, ko esam saņēmuši no Tā Kunga, ir tas, kas nosaka mūsu garīgo briedumu. Tu vari daudzus gadus būt kristietis, pat kļūt garīgi bagāts, bet tik un tā Dieva acīs būt zīdainis. Vēl jo vairāk, daudzus gadus atrasties uz tā pakāpiena, kur tu nokļuvi atgriešanās brīdī, nepieaugot garā un nespējot pieņemt tās pamācības, kuras ir šī cietā garīgā barība (tas, kas ir ārpus taviem pirmajiem priekšstatiem Dieva iepazīšanā), arī ir miesīgās kristietības pazīme.
Balstoties šajos kritērijos, varam tikai stādīties priekšā, cik garīgu zīdaiņu atrodas mūsu kristīgajās draudzēs. Iemesls tam var būt, vai nu cilvēka personīgā nevēlēšanās pielikt jel kādas pūles savai garīgai izaugsmei (kas visbiežāk ir saistīts ar apmierinātību par savu virspusējo kristietību), vai arī tas, kas, diemžēl ir visbiežāk, – to ganu, kuriem ir uzticēts ganīt Dieva ganāmpulku, neuzmanības un tuvredzības dēļ. Tādi pamācītāji savus draudzes locekļus pastāvīgi baro tikai ar garīgo pienu, sludinot par Dieva mīlestību, žēlastību un apžēlošanu, nemudinot uz personīgu komunicēšanu ar Dievu un savas garīgās pieredzes iegūšanu. Diemžēl, viņu vidū ir arī tādi, kuriem, līdzīgi kā viņu aprūpējamiem, nav nekāda priekšstata un saprašanas par dzīvi garā. Tādēļ viņi gadu desmitiem, ne vien paši nevirzās uz priekšu, bet liek šķēršļus tiem, kuri uz to tiecas. Baidoties novirzīties no „patiesības” un krist maldos, viņi ir iekrampējušies savās mācībās un postulātos, paniski baidoties no visa, kas rosina uz dziļāku Dieva meklēšanu un savu priekšstatu, prioritāšu un garīgo vērtību izvērtēšanas.
Korintas kristiešus nosaucot par miesīgiem, apustulis Pāvils uzreiz arī paskaidro kāpēc viņš tos redz tādus: „Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki?” (1.Kor. 3:3). Lūk, tā! Tas, kas mums, kristiešiem, baznīcās ir kļuvis gandrīz par normu, patiesībā ir tipiska liecība par mūsu praktizētās kristietības miesīgumu! Kurš gan noliegs, ka ir ļoti reti tādas draudzes, kurās nav greizsirdība, skaudība, strīdi, plēšanās, nesaprašanās un šķelšanās? Vien, vai kāds atļausies tās nosaukt par miesīgām, lai neizsauktu aizvainojumu un sašutuma vētru?
Šos raksturojumus sīkāk nepaskaidrojot, apustulis Pāvils turpina: „Jo, kad viens saka: Es turos pie Pāvila, bet otrs: Es pie Apolla, vai tad neesat miesīgi? (1.Kor. 3:4).
Kā jums liekas, vai tas neskan unisonā ar to, ko mēs visapkārt šodien dzirdam? „Es – baptists! Bet es – vasarsvētknieks! Es ievēroju sabatu! Bet es sekoju Lutera mācībai! Mēs turamies pie tā, ko sludināja Mūns! Bet pie mums ir redzamas visas Svētā Gara harizmas (dāvanas), tādēļ mēs saucamies harizmāti! Pie mums ir pilnā Evaņģēlija baznīca! Bet mums ir atklāts tas, kas citiem ir apslēpts!” un tā tālāk, un tā joprojām. Ak, mēs nabagi, nabagi!.. Jo, pašiem to neaptverot, mēs paaugstināmies un sevi afišējam, kas saskaņā ar Dieva Vārdu, ir miesīgas kristietības pazīme. Skaudībai un strīdiem būtu jāraksturo pasaules cilvēkus, bet ne tos, kurus vada Svētais Gars. Grupējumu izveidošana ap cilvēkiem – autoritātēm, tādiem vai citiem kalpotājiem, ne tikai neapliecina mūsu piederību garīgajai kristietībai, bet pat izslēdz to. Jo, ja ņemam vērā Labās Vēsts īsteno būtību, tad ir vienkārši muļķīgi paaugstināt cilvēkus.
Reliģiskajiem līderiem ir jābūt līdzstrādniekiem, kuri darbojas Dieva kopīgajā druvā, nevis savā starpā konkurējošu skolu vadoņiem. Vai gan var iedomāties tādu namu, kurš, tur strādājošo kalpu dēļ, sadalītos partijās? Tieši tā ir jābūt arī ar kalpotājiem draudzē, tie ir nevis kungi, bet tieši kalpi. Pie tam, katrs kalps ir ne tikai ierobežots savās darbībās, bet arī pilnībā atkarīgs no sava Saimnieka, Kurš Dieva namā var būt tikai Tas Kungs. Un, tā kā jaunu dvēseļu piedzimšana un glābšana ir atkarīga tikai no Viņa, tad skaudībai, greizsirdībai un sāncensībai baznīcā nav vietas. Vai gan tas tā ir pie mums, kaut mēs uzskatām sevi par garīgiem kristiešiem?
Bet arī tas vēl nav viss. Atspēkojot kritiku, kas teikta viņa virzienā, apustulis Pāvils visam iepriekš teiktajam pievieno vēl kaut ko: „Mēs dzīvojam gan pasaulē, bet necīnāmies pasaulīgi. Jo mūsu cīņas ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai. Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu, un uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi, un esam gatavi nosodīt visu nepaklausību, kad jūsu paklausība būs tapusi pilnīga” (2.Kor. 10:3-6).
Kad lasi šīs rindas, tad neviļus rodas jautājums: „Vai mūsu baznīcās šodien ir tāpat? Kādi ir mūsu cīņas ieroči, kad draudzē cilvēku starpā ir kādas nesaprašanās? Vai mēs tad izmantojam miesīgās metodes spiedienu, pazemojumus, aprunāšanu un to, kuri mums ir nevēlami, izraidīšanu, vai tveramies pie Dieva taisnās tiesas palīdzības, gaidām, kad Viņš Pats teiks Savu pēdējo vārdu?”
Lai paliek šie salīdzinājumi, un, nu, pāriesim pie paša jautājuma par miesīgā un garīgā kristieša raksturojuma. Tad apskatīsim dažus gadījumus iz dzīves, lai to, par ko runāja apustulis Pāvils, varam ilustrēt ar konkrētiem piemēriem.
Ņemot vērā to, ka visi esam ļoti dažādi, un arī mūsu dvēseles ir atšķirīgas, parasti, mūsu miesīgā daba arī izpaužas dažādi. Tādēļ, raksturojot miesīgu un garīgu ticīgo, mēs varam nosaukt tikai vispārējas, visbiežāk sastopamas pazīmes. Ērtuma labad, un, lai skaidrāk varētu nodalīt, sāksim ar miesīgo kristieti.
1. Tāds cilvēks, parasti, ir emocionāls, labils un ir ārēju apstākļu stipri ietekmējams. Ja dzīvē viņam viss ir kārtībā, viņš ir priecīgs un jūtās garīgos augstumos. Bet, kad viņu piemeklē bēdas, pārbaudījumi un grūtības, šis prieks ātri izgaist un nomainās pret nospiestību, vilšanos un bezcerību.
2. Viņam ir tieksme meklēt spilgtus, jutekliskus pārdzīvojumus, sevišķi tikšanos ar To Kungu kādā neparastu sajūtu, sapņu, redzējumu vai zīmju formā, kuru laikā izjūt galējas svētlaimības stāvokli. Viņam liekas, ka tādos brīžos Dievs ir tik tuvu, ka Viņam var pieskarties. Nesaprotot Tā Kunga metodes, viņš iztēlojas, ka viņa garīgais stāvoklis ir augstāks, ja viņš šādā veidā sajūt Dievu un zemāks, ja šo sajūtu nav. Pārdzīvotais viņam kļūst tik svarīgs un nozīmīgs, ka, ja šis stāvoklis vairāk neatkārtojas, viņš it kā pazaudē To Kungu. Tā rīkojoties viņš nedomā, ka sātans, kura mīļākā taktika ir apmeklēt ticīgus cilvēkus „gaismas eņģeļa” izskatā, viņam var pietuvoties, jo tieši šādā veidā viņam ir visvieglāk dvēseles ievilināt pievilšanas bezdibenī. Vēlāk šis cilvēks ļoti mīl to visu stāstīt citiem cilvēkiem, tā vilinot arī viņus ceļā uz jutekliskumu, emocijām un sajūtām, kuras, drīzāk ir miesīguma un dvēseliskuma pazīmes, nekā īstens garīgums. Savā miesīgajā kristietībā viņš izmanto pareizus, dievbijīgus vārdus, daiļrunīgi runā par Dieva patiesību, no rīta, vakarā un pirms ēšanas lūdz, katru svētdienu apmeklē dievkalpojumus, bet ikdienas dzīvē nedzīvo pēc tā ko tur dzird un, faktiski, jau ļoti labi zina.
3. Miesīgo dabu viņā uzrāda viņa domas, vēlēšanās, tieksmes un aizraušanās. Jo ne velti Bībele saka: „Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām” (Rom. 8:5). Pēc kā tad? Visu pirms pēc savas dzīves materiālās labklājības, tas ir – kur nopelnīt vairāk naudu, kā izveidot biznesu, kādu profesiju izvēlēties, lai nodrošinātu sev bezrūpīgu dzīvi, ko darīt, lai iegūtu labu māju, labiekārtotu dzīvokli, lielisku mašīnu, iespēju interesanti pavadīt brīvo laiku, tātad, kā citu acīs neizskatīties pēc neveiksminieka. Ļoti liela nozīme viņa acīs ir ārējam izskatam, skaistām drēbēm, garšīgam ēdienam, priekšmetiem, kas padara viņa dzīvi interesantu un pievilcīgu. Pēc tā visa dzenoties, viņš aizmirst par saprātīgām robežām un pārvēršas par savu iegribu un kaislību vergu. Par visu šo Dieva Vārds saka īsi un konkrēti: „Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj” (Rom. 8:7). Naids ar Dievu ir tajā, ka tas viss cilvēkam kļūst par viņa dieviņiem, kuriem viņš, pats to nemaz nepamanīdams, sāk cītīgi kalpot un zemoties, tādā veidā pārkāpjot pirmo bausli. Un problēma nav pat tajā, ka viss uzskaitītais noteikti ir grēks, bet tajā, ka apmierinot savas vajadzības, kristietis zaudē kontroli pār savām vēlmēm, kā arī zaudē skaidro prātu, mērenību, spriestspēju un vajadzības gadījumā spēju pateikt „diezgan” un „nē” visam tam, ko no viņa pieprasa nepiesātināmā miesa. Pie tam, viņš parasti, nepamana, ka viss, kas ir pār mēru, drīz sāk pār viņu valdīt un attālina un atsvešina no Dieva, novedot pie bezspēka un garīgas iztukšošanās.
4. Visai bieži miesīgo kristieti interesē politika un sabiedrības jaunākās ziņas. Viņš daudzas stundas pavada pie radiouztvērēja, televizora vai datora, rokoties internetā, lai būtu lietas kursā par visu pasaulē notiekošo. Tā rezultātā viņam vairs neatliek laika, lai lasītu Bībeli un lūgtu, un tādēļ, tas viņam kļūst vienkārši par ārēju formu, kas ir jāizpilda, jo viņš taču uzskata sevi par kristieti, vai arī tamdēļ, lai nomierinātu savu sirdsapziņu.
5. Kaut viņā nav patiesu vērtību, viņš cenšas uzsvērt savu piederību pie garīgās kristietības, vai nu ar ārējo izskatu vai īpašu kristīgu apģērbu, vai ar to, ka neizlaiž nevienu baznīcas dievkalpojumu, vai ar savu daudzkārt atkārtoto liecību par savām attiecībām ar Dievu (pie tam gan vietā, gan nevietā), vai arī apkārtējiem demonstrē tādu supersvētumu, ka cilvēkiem kļūst šķērma dūša.
6. Tādam cilvēkam, parasti, nav raksturīgi acīmredzami un pamatīgi grēki, kādus dara šīs pasaules cilvēki. Toties, ļoti raksturīgi ir slēpti un pirmajā acu uzmetienā nepamanāmi grēki, tādi kā: lepnība, paštaisnums, liekulība, izlikšanās, kritizēšana, nosodīšana un citu pazemošana, aprunāšana, ļaunprātība, apmelošana, nežēlība un daudz kas cits. Ar visu šo viņš tik labi sadzīvo, ka tie viņam liekas kā kaut kas neizbēgams un gandrīz kā kristīgās dzīves norma.
7. Pakļaušanās instinktiem un kaislībām ir vēl viena pazīme, kas liecina par miesīgo, dvēselisko ticīgo, kurš nav Svētā Gara atdzīvināts. Viņu bieži nomoka seksuālas piesaistes un acu kārība. Brīžiem viņš cenšas ar to cīnīties, bet, diezgan ātri padodas, atmet visam ar roku un apmierina savas vajadzības, attaisnojot sevi ar to, ka tas ir nekas cits kā organisma fizioloģiska vajadzība, tātad, kaut kas dabīgs. Viņš cenšas vienkārši nedomāt par to, kā uz šīm lietām skatās Dievs. Tā kā šādiem apmierinājumiem pasaule piedāvā daudzas iespējas un stimulus, tad viņš nenoguris meklē to, kas viņu piesātina. Šiem mērķiem tiek izmantoti mīlas romāni, erotiski žurnāli un filmas, līdz pat visšokējošākai pornogrāfijai, kura mūsdienās ir kļuvusi īpaši pieejama. Pārpārēm piepildījis sevi ar šo negantību, miesīgais kristietis iekšēji mokās, ne reizi vien dodot sev solījumu vairāk tā nedarīt, taču kļūstot par šī grēka vergu, vairs nav spējīgs ilgi tam pretoties, tādēļ atkal atgriežas pie tā, ko nesen bija atstājis. Protams, tas neliecina par to, ka viņam nav prāta, gribas un gara spēka, bet tāds cilvēks darbojas bez īstenās gaismas, bez Dieva sirdī un bez dziļas Svētā Gara apgaismības sevī.
8. Miesīgais ticīgais bieži ir daudzvārdīgs un ļoti runātīgs. Savu uzbudināto emociju vadīts, viņš mīl pavadīt ilgu laiku sarunās. Tiklīdz viņam atveras mute, viņš tūdaļ zaudē pār sevi kontroli. Viņa vārdu straume atgādina ūdens kritumu, bet tēmas nomainās zibenīgi. Kaut viņš lieliski zina Svēto Rakstu brīdinājumu, ka „daudzvārdībā nevar izvairīties no grēka”, tik un tā, nevar sevi apstādināt, un rezultāts tam ir kritika, nosodījums, apvainojumi, aizvainojumi, strīdi, ķildas, viss, kas izjauc dvēseles mieru. Nosliece uz pļāpīgumu noved pie ziņkārības un jautru kompāniju meklēšanas, kurās viņš var kontaktēties un no sirds izrunāties, kas ar laiku kļūst par viņa mīļāko laika pavadīšanas veidu. Tiesa gan, miesīgo kristiešu vidū var būt arī noslēgti, klusējoši cilvēki, kuri stundām var neizteikt ne vārda, pat tad, kad tas ir ļoti nepieciešams. Viņi pat lepojas ar savu klusēšanu.
9. Miesīgajam kristietim raksturīga bezgalīga prātošana. Viņš cenšas iepazīt un saprast Dievu ar sava saprāta palīdzību, tādēļ viņš mīl spriest un strīdēties, turoties pie savas izpratnes un aizstāvot savu viedokli, uzskatot to par nevainojamu. Protams, viņš pat nepamana to, ka „izkāšot odu, apēd kamieli”. Viņam liekas, ka prātošana ir līdzvērtīga garīgai pieredzei. Tādēļ, neizprazdams, viņš lasa visu pēc kārtas, lai varētu palielīties ar savu erudīciju un nodemonstrēt zinātkāri, izlasītās informācijas daudzumu un plašo garīgo redzesloku. Diemžēl, visbiežāk iegūtās zināšanas viņam nekalpo tam, lai spētu redzēt sevi, bet, lai varētu nosodīt citus. Tādu cilvēku uztrauc ne tas, ka viņa dzīve ir tāla no tiem ideāliem, par kuriem viņš tik daiļrunīgi izsakās, bet tas, kādēļ, neskatoties uz visu viņa informētību, viņš joprojām nevar sasniegt garīgos augstumus.
10. Miesīgajam kristietim ir raksturīga iedomība un lepnība, tādēļ, ka viņa augstprātīgais „ES” ir visas viņa dzīves centrs un izejas punkts. Tādēļ viņš velta ļoti daudz laika un spēku, lai varētu pašapliecināties. Kritizējot un nosodot savus tuvākos, viņš nepamana, ka neiecietību viņā izraisa tieši tās īpašības citos cilvēkos, kuras pilnā mērā piemīt viņam pašam. Savos kontaktos ar citiem cilvēkiem viņš bieži izrāda prasīgumu, vēsumu un pat nežēlību, mēdz būt ātri aizkaitināms, ātri apvainojas, necieš kritiku un nepiekrišanu, katra sīkuma dēļ ir spējīgs iekaist, cenšas par katru cenu attaisnoties, bet pats galvenais – nemāk piedot. Dažreiz, kad Tam Kungam tomēr izdodas atvērt viņa acis uz viņa nepareizo garīgo stāvokli, un viņš sāk kaut drusku pierauties, viņa sirds tūdaļ paaugstinās tādēļ, ka viņš ir kļuvis pazemīgāks par citiem. Kad viņš cenšas kādu apsūdzēt vai izlabot, tad dara to ar pārākuma apziņu.
11. Savā draudzē un baznīcā miesīgais kristietis var būt ļoti aktīvs un darbīgs, bet darot kaut ko priekš Dieva, dara to parasti bez Dieva, tādēļ, ka ķeras pie kaut kā, ne tādēļ, ka uz to ir aicināts, bet tādēļ, ka pats to tā ir izlēmis. Tāds cilvēks, kaut alkst darboties, diemžēl, nav spējīgs būt garā mierīgs, pacietīgs, pastāvīgs un neatlaidīgs. Viņa kalpošana bieži ir atkarīga no viņa garastāvokļa, apstākļiem un sajūtām. Ja viss ir labi, viņš jūtas augstumos un slīgst savā pašapmierinātībā. Ja kaut kas nav īsti kārtībā, – viņš nervozē, niknojas, kļūst neiecietīgs, panīkst garā un vienkārši visu pamet, neizdarot iesākto darbu līdz galam. Tas viss tādēļ, ka darbojas pēc sava plāna un priekšstata, lai varētu pašapliecināties, jo tikai tā saņem apmierinājumu. Bez tam, viņš ir citu cilvēku viegli ietekmējams un ļoti bieži „iekrāsojas” kā kāds vai kādi, ar kuriem ir tuvās attiecībās.
12. Miesīgais kristietis nav spējīgs skatīties nākotnē ar ticības acīm, paļaujoties uz To Kungu. Savā garīgajā dzīvē viņš ir nepacietīgs, vēlās, lai pārmaiņas viņā notiktu ātri, lai būtu panākumi tajā, ko viņš ir sācis darīt. Viņam viss notiek impulsīvi, steidzīgi un saraustīti. Viņu tik ļoti virza cilvēciska iniciatīva, karstgalvība un nemiers, ka vienkārši nav spējīgs apstāties un sagaidīt, kad Dievs norādīs viņam Savu gribu un ejamo ceļu. Tādēļ viņš nereti iepinas maldos, un visādās maldu mācībās, kaut ir pārliecināts, ka tas jau nu gan viņu nevar skart. Nereti savas domas, plānus un nodomus viņš pieņem kā Dieva gribu, bet pēc tam brīnās, kādēļ nav svētības to īstenošanā. Tikko kaut ko sasniedzis garīgajā dzīvē, viņš jau sapņo kļūt par varenu kalpotāju, kuru Dievs varēs pilnā mērā lietot. Tā visa iemesls ir personīgās slavas un vispārējas atzinības meklēšana.
13. Miesīgajam kristietim nav īpašas vēlmes ieiet sevis šķīstīšanas un svētošanās procesā, tādēļ, ka viņš uzskata, ka visi pagātnes grēki viņam sen jau piedoti, bet uz tagadējiem grēkiem Dievs skatās caur Savas žēlastības prizmu, tādējādi, nekādā gadījumā nevar viņam atņemt glābšanu. Tādas Rakstu vietas, kā Ecech. 18:24, Ap.d. 5:1-10, Ebr. 6:4-8, kuras liek mums būt uzmanīgākiem esot tādā apmierinātībā un pārliecībā, viņš neattiecina uz sevi, vai cenšas izskaidrot tā kā tas viņu vairāk apmierina.
14. Miesīgais kristietis nav spējīgs kalpot Tam Kungam pašam paliekot ēnā. Viņam gribās, lai visi noteikti redzētu, ka viņš kaut ko dara un sajūsmināti teiktu: „Nu, paskat tik, kāds malacis!” Viņš reti kad samierinās ar kādu neievērojamu vietu kalpošanā, jo cenšas vienmēr būt priekšplānā. Viņa karstākā vēlēšanās – nopelnīt atzinību, būt nozīmīgam un labi redzamam. Kalpošana Dievam viņam ir pirmajā vietā, bet Pats Dievs, kurš dod šo kalpošanu, ir aizmirsts. Nepieciešamība pēc tuva, personīga kontakta ar Viņu rodas tikai tad, kad ir galēja nepieciešamība.
15. Tāds cilvēks, parasti, necieš sāncensību. Tādēļ, sasniedzot baznīcā kādu stāvokli, cenšas izstumt katru, kurš varētu būt spējīgs viņam traucēt turpmākajā virzībā. Garīgās pieredzes iegūšana, panākumi Bībeles studēšanā un kalpošanā, padara viņu savās acīs par ko īpašu un Dievam patīkamu. No katedras sludinot, viņš pielieto visu sava prāta asumu un daiļrunību, lai iespaidotu un piespiestu klausītājus saskatīt viņā svētītu evaņģēlistu, Dieva vīru, padomdevēju un skolotāju, kurš zina patiesību. Viņš labprāt stāsta par sevi, ņemot savu dzīvi kā piemēru staigāšanā Tā Kunga priekšā, kā apstiprinājumu svētībai un īpašai žēlastībai. Kļūstot par mācītāju vai kādu citu kalpotāju, viņš to uztver kā pašu par sevi saprotamu, domājot, ka, lai nu kurš, bet viņš jau nu to noteikti bija pelnījis.
Tā nu sanāk, ka miesīgais kristietis – ir tāds cilvēks, kurš neskatoties uz to, ka ir ticīgs, tiek vadīts ar savas būtnes juteklisko daļu un miesas iegribām. Tā rezultātā viņa uzvedībā, raksturā un visā viņa dzīvē ir redzams pasaules zīmogs. Pat uzskatot sevi par Dieva bērnu un regulāri apmeklējot baznīcu, viņš tik un tā nedzīvo Dievam, bet savai miesai, pievēršot pārmērīgu uzmanību veselībai, izskatam, labklājībai, izklaidēm un daudz kam citam, tātad, vārda pilnā nozīmē, ņem no dzīves visu, ko tā var piedāvāt.
Protams, lai sauktos par miesīgu, kristietim nav jābūt vainīgam visā iepriekš minētajā sarakstā. Dažu šo iezīmju esamība jau runā pati par sevi. Kā šādi miesīgi kristieši izskatās dzīvē, var saprast no dažiem sekojošiem piemēriem.
Kāda sieviete, stāstot par sevi, ļoti mīlēja uzsvērt, ka jau agrā bērnībā piedzīvojusi Svētā Gara kristību, un tādēļ jau daudzus gadus ir garīga kristiete. Ar savu ārējo izskatu viņa varētu būt visiem baznīcā par paraugu, kuram līdzināties. Galva viņai vienmēr bija apklāta, apģērbs izcēlās ar pasvītrotu šķīstību, sarunājoties ar brāļiem viņa parasti sarka un nolaida acis. Tādēļ jaunībā viņu dēvēja par kautrīgo. Sanāksmēs viņa tā mācēja lūgt, skaitīt dzejoļus un dziedāt, ka cilvēki ar grūtībām valdīja asaras.
Divdesmit gadu vecumā viņa apprecējās ar puisi, kurš dažus mēnešus apmeklēja baznīcu un bija jaunpiedzimušais. Taču jau pēc viņu kopdzīves pirmā gada, viņa ar savām pamācībām un moralizēšanu, piespieda viņu pārstāt apmeklēt dievkalpojumus. Viņš nevarēja izturēt, ka neskatoties uz savu ārējo dievbijību, viņa bija skarba, auksta, īdzīga un prasīga. Atgriezies pasaulē, viņš vairs neko nevēlējās dzirdēt par Dievu, sāka dzert, smēķēt, bet, kad sieva centās viņu vest pie prāta, parasti teica: „Ko tu centies mani mācīt, ja es tavā dzīvē redzu nevis Kristu, bet pašu sātanu! Par tādu kristietību, kādu dzīvo tu, es nevēlos pat dzirdēt! Labāk būt vispār neticīgam, nekā tādam ticīgam, kāda esi tu! Viens no diviem: vai nu Dievs tevi nepazīst, vai tu kalpo kaut kādam izdomātam dievam, kuram nav nekā kopēja ar Jēzu Kristu! Labāk nedari Viņam kaunu, liecinot par Viņu cilvēkiem!”
Liekas ka tādam raksturojumam no cilvēka, kurš dzīvojis ar viņu kopā vairāk kā divdesmit gadu, vajadzētu viņu vest pie prāta un nokaunināt, liekot pārlūkot savu uzvedību mājās, bet, kur nu!.. Tā vietā viņa sāka turēt sevī ļaunu aizvainojumu, un katrā izdevīgā brīdī izlēja pār vīru visu savu rūgtumu. Beigu beigās viņš pameta viņu un aizgāja pie citas sievietes. Tad šī kristiete sāka noskaņot pret viņu savu meitu un divus pieaugušos dēlus, stāstot visu slikto, ko vien par viņu zināja. Tas viss beidzās tā, ka viņi aizgāja no mātes, atstājot to pavisam vienu. Taču arī tas nelika viņai nākt pie prāta. Katrā izdevīgā brīdī, baznīcā un visiem kaimiņiem, viņa stāstīja, ka ir atstāta viena dēļ savas dziļās ticības uz Dievu, Kurš uzlicis viņai šo smago krustu un ved cauri mokoši grūtiem pārbaudījumiem. Par atbildi cilvēki tikai paraustīja plecus, jo zināja viņas nesaticīgo raksturu un tieksmi, apvainojot citus, sevi vienmēr attaisnot.
Te, lūk, vēl viens piemērs. Jauns kristietis, kurš uzskatīja sevi par meklējošu un patiesu ticīgo, nomainot vairākas konfesijas, beidzot apstājās pie baptistu draudzes. Visādi cenšoties pasvītrot savus garīgos meklējumus, viņš internetā atrada Dieva vārdu skaidrojošus materiālus, lai varētu tos izmantot savās diskusijās. Mīlēja piedalīties brāļu sarunās, kur apsprieda dažādas tēmas, aktīvi polemizēja kristīgajos forumos, lasīja pazīstamu reliģiozu darboņu darbus, izdevīgā brīdī izmantojot viņu gudros izteikumus. To visu viņš darīja ne jau tādēļ, lai sevi iekšēji izmainītu, bet lai spīdētu ar savām (tā viņš uzskatīja) padziļinātajām garīgajām zināšanām.
Kaut šim jaunajam ticīgajam cilvēkam milzu problēma bija netīrā domu pasaule, acu kārība un nepārtrauktas miesas iegribas, kas dzina viņu aizrauties ar pornogrāfiju un savas miesas apgānīšanu, tas viņam netraucēja piedalīties sarunās par kristīgās jaunatnes šķīstumu un nevainību. Savā ikdienas dzīvē viņš bija lepns, augstprātīgs, ātri apvainojās, uzbudinājās, bija nepacietīgs pret saviem vecākiem un draugiem, kuri, viņa nespējas sadzīvot, tieksmes kritizēt un nepārtrauktas citu cilvēku nosodīšanas dēļ, visai ātri viņu pameta.
Izmantojot pasaules cilvēku devīzi „labākā aizsardzība – uzbrukums”, viņš vienmēr metās uzbrukumā, tiklīdz kāds aizķēra viņa augstprātīgo „ES”. Tūdaļ tika aizmirsti visi izlasītie postulāti un patiesības. Viņš momentā „metās virsū” saviem garīgajiem pretiniekiem, tos nomelnoja un aplēja ar netīrumiem, nerēķinoties ne ar vecumu, ne stāvokli baznīcā, nedz ar viņu dzīves pieredzi. Viņam neeksistēja garīgas autoritātes. Izrunājoties par vienlīdzību un patiesu brālīgumu Kristus Baznīcā, viņam nebija ne mazākā priekšstata par pazemību un lēnprātību, tātad, tieši par tām Jēzus rakstura iezīmēm, Kuram (kā viņam likās), viņš dedzīgi kalpoja. Ja kāds no ticīgajiem cilvēkiem nesamierinājās ar viņa kliedzoši nekristīgo morāli, centās viņu atmaskot vai kaut apturēt un vest pie prāta, viņš ar sašutumu teica, ka viņu pazemo, neuzskata par līdzīgu, tā kā to māca Dieva Vārds. Tas viss beidzās ar to, ka viņš kārtējo reizi pameta savu baznīcu un draugu loku, nosauca visus par neatdzimušiem kristiešiem un postā ejošiem grēciniekiem, aizgāja meklēt sev jaunus domu biedrus, ar kuriem varētu dalīties savā „nesaprastajā un meklējumos izmocītajā”, vīlusies dvēselē.
Vēl kāda kristiete gados, kura ļoti lepojās ar savu piederību luteriskajai baznīcai, par kristīgās ticības galveno rādītāju uzskatīja regulāru dievkalpojumu apmeklēšanu. Ja kāds no viņas bērniem vai mazbērniem tādu vai citādu iemeslu dēļ izlaida kārtējo sapulci, viņa mājās sarīkoja īstu skandālu, apgalvojot, ka, ja viņi tā darīs, noteikti ies pazušanā. Taču, šāda dedzība viņai netraucēja katru dienu stundām sēdēt pie telefona un ar saviem radiem un paziņām apspriest visu, ko ir dzirdējusi un redzējusi. Ja kāds no mājiniekiem norādīja uz viņas pļāpīgumu, viņa nāvīgi apvainojās un nedēļām ilgi, demonstratīvi klusēja. Pie tam, neskatoties uz cienījamo vecumu, viņa nepārtraukti kaut ko iegādājās, tā ka, viņas skapji vai lūza no iegādāto labumu daudzuma, bet ziedot Dieva darbam, viņai bija žēl, kaut kontā gulēja krietna summa.
Daži kristieši uzskata, ka, lai nu kurš, bet mācītājs jau nu gan nevar būt miesīgs kristietis, jo vada Dieva ganāmpulku, tātad, viņam ir jābūt garīgos augstumos. Diemžēl dzīve rāda, ka tas nepavisam tā nav. Piemēram, kādas draudzes mācītājs, kurš mīlēja stāstīt, ka jau no agras bērnības ir vēlējies un tiecies kļūt par Dieva kalpu, nepieļāva pat domu, ka īstenojot šo nodomu, Tas Kungs viņu nepasargās no visām iespējamām kļūdām. Tādēļ viņš bija ļoti pārliecināts, ka visu redz patiesajā gaismā, un nevēlējās pat klausīties, kad kāds no brāļiem, apspriežot baznīcas jautājumus, izteica savu nepiekrišanu vai šaubas. Nevēlēdamies, lai viņam kalpošanā būtu sāncenši, viņš visādi centās nostumt malā jebkuru sludinātāju, ja sāka manīt, ka zālē sēdošie viņu uzmanīgi klausās. Šī mērķa vadīts, viņš atrada visvisādus ieganstus, lai nedotu iespēju tādam cilvēkam nostāties aiz katedras, un ļoti dusmojās, ja kāds uzdrīkstējās viņam pateikt, ka šādu uzvedību var vērtēt kā lepnību, greizsirdību un skaudību. „Kas tu esi, – viņš sašutis teica, – ka uzdrīksties man ko tādu teikt?! Pats Dievs mani šajā kalpošanā ir ielicis, tādēļ, ne tu būsi tas, kurš kaut ko man norādīs!” Viss beidzās ar to, ka cilvēki sāka aiziet no draudzes, jo nespēja vairāk izturēt viņa varas kāri un valdīšanu pār viņiem. To redzēja visi, izņemot viņu pašu.
Šos piemērus lasot varētu domāt, ka kaut kas tāds notiek ļoti reti. Jā, gribētos gan, lai būtu tieši tā. Iespējams, ka viņos kā koncentrātā, ir sakrājies daudz kas no tā, kas saucas miesas darbi. Vai gan maz ir šiem cilvēkiem līdzīgu, kuri šodien piepilda mūsu lūgšanu namus, kur viņi dzied himnas un lūgšanā pateicas Dievam par viņiem dāvāto glābšanu, un pat neiedziļinās tajā, par ko tik godbijīgi runā. Jo, ja Debesu Tēvs, patiesi mūs ir izglābis, tad tam, neapšaubāmi ir jābūt redzamam jau šeit, uz zemes, pie tam, ne tikai vārdos, bet arī darbos. Taču, ja cilvēks ir garīgi akls, viņš nespēj ar skaidru prātu domāt un redzēt sevi tā, kā viņu redz Dievs. Miesīgā kristietība ir piedodama sākuma posmā, kad cilvēks nesen atgriezies pie Tā Kunga, bet nedara mums godu, ja paliekam tajā daudzus gadus, vēl jo vairāk, ja visu savu dzīvi.
Ar to mēs beigsim miesīgā kristieša raksturošanu un pāriesim pie pazīmēm, kas piemīt garīgam kristietim.
1. Vispirms, studējot Dieva vārdu vai lasot pamācošas garīgas grāmatas, tāds cilvēks meklē ne tik daudz izskaidrojumus viņam nesaprotamiem jautājumiem, cik ceļu, uz īstu un reālu vienotību ar Dievu, tuvu, personīgu kontaktu, kas ir viņa kristīgās dzīves pats galvenais mērķis un jēga. Kas attiecas uz Bībeles skaidrošanu, viņš ir ar vēsu galvu un spriest spējīgs, novēršas no visādām galējām izpausmēm, kas neatbilst Svētajiem Rakstiem un neaizraujas ar visādām mūsdienu teoloģiskajām teorijām un kalpošanas formām, kuras nav apstiprinātas Bībelē.
2. Garīgais kristietis dzīvo nevis ar sajūtām, emocijām, izjūtām un īpašiem pārdzīvojumiem, bet ticībā uz To, Kurš ir viņa mērķis, centrs un dzīves jēga. Viņš ir gatavs un bez kavēšanās ieiet attīrīšanās procesā, izsūdz visus savus grēkus un sakārto savu dzīvi, nošķeļot no tās to, kas atšķir viņu no Tā Kunga un dod sātanam iespēju pār viņu valdīt. Svēto Rakstu vārdi „Jo tāda ir Dieva griba – lai jūsu dzīve būtu svēta…”, priekš viņa ir Dieva pavēle, kurai viņš seko neatkāpjoties.
3. Saprotot, ka miesīgā un garīgā cilvēka cīņa viņā turpināsies visu viņa zemes dzīves laiku, tāds cilvēks pastāvīgi ir nomodā, esot gatavs atvairīt jebkurus sātana uzbrukumus. Ar visām netikumīgām miesas vēlmēm un grēcīgām nosliecēm, kas izpaužas, viņš nepārstāj cīnīties, līdzīgi kā to darīja apustulis Pāvils, kurš teica: „Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (1.Kor. 9:27), „Es mirstu ikdienas...” (1.Kor. 15:31).
4. Garīgais kristietis nav ne noslēdzies, ne klusējošs, bet arī ne daudzvārdīgs. Ir gatavs kontaktēties ar visiem, kas mīl To Kungu, neskatoties uz to, pie kādas konfesijas viņi pieder. Viņam ir svarīgi ne tas, kā saucas ticīgais, bet tas, kas viņš patiesībā ir. Kontaktējoties ar citiem kristiešiem viņš ir vienkāršs un dabīgs, nedemonstrē sevi kā īpaši garīgu. Cenšas neuzsākt polemiku ar viņiem par kādiem jautājumiem un punktiem, kas sadala cilvēkus konfesionālās dogmatikas dēļ, bet pieņem viņus tādus kādi viņi ir, pašam paliekot tādam, kāds viņš ir. Tādēļ viņš kļūst viņiem par lielu svētību. Jo katra dvēsele ir spējīga redzēt, kas ir patiesība un kas izlikšanās un dievbijīgi nospēlēta izrāde.
5. Garīgā kristieša ārējo izskatu, viņa apģērbu un frizūru, sarunas toni, vārdus un kontaktēšanās manieri nosaka nevis baznīcas noteikumi un aizliegumi, bet Tas Kungs, kurš dzīvo viņa sirdī un vada viņu. Tāds cilvēks cenšas izpildīt to, ko viņam māca Bībele – no sākuma, pieliekot pūles, bet pēc tam, darot to jau automātiski, tādēļ, ka Dieva likums un Debesu Tēva griba neredzami ir rakstīti viņa sirdī un tādēļ nav nepieciešami atgādinājumi un kontrole.
6. Viens no galvenajiem uzdevumiem viņa staigāšanā Tā Kunga priekšā, ir – krustā sist savu „ES”, nomirt sev. Viņš piesaka tam nesamierināmu karu, un nenorimst, līdz tam vairs nav spēka un varas pār viņu. Rezultāts šādām darbībām ir tāds, ka Dievs iemājojot viņa sirdī, pamazām izraida visu, kas piemita vecajam cilvēkam, un tik redzamā veidā pārveido viņu „jaunā radījumā iekš Kristus”, ka apkārtesošie cilvēki to pamana, tiecas pie viņa, cenšoties saprast viņa uzvarošās dzīves noslēpumu. Viņus pievelk ne erudīcija, ne teoloģiskās zināšanas, ne brīnumi, un ne dāvanas, bet kaut kas pavisam cits. Viņi redz viņā to, kas nav viņos pašos, – vienkāršu, ikdienas dzīvi Kristū, kas viņam ir kļuvusi tik pat dabīga kā elpošana, kuru mēs pat nepamanām, ja nav kādu patoloģisku izmaiņu. Kad ir šāda dzīve Dievā un vienkāršas, uzticības pilnas attiecības ar Viņu, kādas ir bērnam ar tēvu, tad pastāvīgs kontakts un personīgs tuvums ar To Kungu nekļūst par kaut ko neparastu un pārdabisku, bet ir pats par sevi saprotams. Tad izzūd nepieciešamība ilgstošām lūgšanām ar biežiem gavēņiem, un atkārtotiem lūgumiem un prasījumiem, tādēļ, ka Dievs vienkārši un dabīgi atbild Savam bērnam. Atbild tad, kad uzskata par nepieciešamu, citreiz uzreiz, citreiz pēc kāda laika.
7. Tāda ticīgā kristietības patiesums apstiprinās dzīves praksē un izpaužas, pirmkārt, draudzīgā attieksmē un bez liekulības ar tuvāko, vai tie ir ticīgi cilvēki, vai tādi, kuri vispār nepazīst Dievu. Bībeles vārdi „jūs – pasaules gaisma, jūs – zemes sāls” īstenojas viņa apdomātajos vārdos, mierīgajās reakcijās, nemākslotā laipnībā, gatavībā palīdzēt tam, kurš palīdzību lūdz, vienalga, vai tas attiecas uz miesīgām vai garīgām lietām. Saskaroties ar rupjību, netaisnību, nepateicību, prasīgumu un citām nominālo kristiešu un apkārt esošās grēcīgās pasaules nepatīkamajām pusēm, viņš reaģē bez sašutuma un nocietināšanās, cenšoties uz ļauno atbildēt ar labu, tā kā to māca Svētie Raksti.
8. Bet pati galvenā un neapstrīdamākā patiesa garīguma pazīme ir tā nenovērtējamā īpašība, kura pilnā mērā ir redzama vien Jēzū Kristū, – spēja mīlēt savus ienaidniekus, tas ir tieši tas, kas vispār nav raksturīgs cilvēciskajai miesīgajai dabai. Kāds gudrs cilvēks ir teicis: „Mīlēt draugus – tas ir dabīgi, bet mīlēt ienaidniekus – pārdabiski”. Un tas, patiesi, tā ir. Mums, cilvēkiem, kuri pat draugus tā pa īstam nespējam mīlēt, mīlēt to, kurš niknumā, atriebībā un naidā tev ir iecirtis pamatīgu rētu dvēselē, – tas, patiesi, ir kaut kas neaptverams un ārpus parastā. Bet tikai tas, kurš var tā mīlēt, spēj arī piedot, pie tam, nevis vārdos, bet dziļi sirdī, tātad, tā, ka to arī aizmirst.
9. Attīrīšanās un svētošanās procesā, apzinoties savu grēcīgumu, garīgais kristietis nesteidzas kritizēt, nosodīt, pazemot un nicināt tos, kuri vēl nav sasnieguši vajadzīgo garīgo līmeni. Viņš ir pacietīgs un iecietīgs pret citiem tieši tāpat, kā Dievs bija iecietīgs pret viņu. Viņam nav raksturīgi cilvēku norakstīt pirms laika, pat tad, ja viņš redz viņā apkaunojošus grēkus un netikumus, jo ir pārliecināts, ka Dievam nav nekas, kas būtu neiespējams. Svēto Rakstu vārdi par to, ka Tas Kungs ir Tas, Kurš „mīl apžēlot” kr.val. (Mih. 7:18), Kurš „...negrib dzīvību atņemt, un pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests” (2.Sam. 14:14), un Kurš „...žēlastību ceļ pāri tiesai” kr.val. (Jēk. 2:13), ir viņa galvenā mēraukla, pat attiecībā pret pašiem lielākajiem grēciniekiem. Tāda pieeja dvēselēm attur viņu no nežēlīgu spriedumu un neapdomātu lēmumu izvirzīšanas. Šajā pasaulē, kur valda egoisms, cietsirdība, ļaunums, valdīšana pār citiem un manipulācijas ar cilvēkiem, viņš parasti ieņem nogaidošu pozīciju, atstājot pēdējo vārdu Tam, Kuram Vienīgajam ir uz to tiesības.
10. Pret savu kalpošanu un darbošanos Dieva druvā, garīgais kristietis attiecas ar pilnu atbildību un nopietnību. Viņš zina, ka bez Dieva neko nevar darīt, un tādēļ neskrien Viņam pa priekšu, bet pacietīgi gaida vadību no Augšienes. Šā iemesla dēļ viņš neko pats neizlemj līdz tam brīdim, kamēr nav saņēmis skaidrību no Tā Kunga, vai, izdarot pirmo soli noteiktajā virzienā, gaida, kamēr Dievs kādā veidā apstiprinās, ka pār šo ir Viņa labvēlība. Zinot, ka jebkurš no mums ir spējīgs kļūdīties, viņš nepretendē uz savu spēju nekļūdīties, ir gatavs vienmēr pazemoties un lūgt piedošanu, ja attiecībā pret kādu ir rīkojies netaisni. Vienmēr atceroties To, Kurš par Sevi ir teicis: „Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”, pat esot atzītam kalpotājam, garīgais kristietis neceļ sevi augstumos, un vēl jo vairāk, negaida pielūgšanu un īpašu atzinību. Viņš visu sevi atdod Tam Kungam un, redzot savā kalpošanā redzamu svētību, viņš tik un tā turas ļoti pazemīgi un jūtas kā vergs, jo „Māceklis nav augstāks par savu mācītāju nedz kalps par savu kungu” (Mat. 10:24).
11. Piedzīvojot, ar kalpošanu neatraujami saistītu aprunāšanu, netaisnus apvainojumus un negodu, viņš to uzņem mierīgi, bez sašutuma, pat ja tas dziļi sirdī ievaino viņu, jo zina, ka māceklis nav augstāks par savu Skolotāju, Kurš bija nesalīdzināmi vairāk pazemots un apspļaudīts (Mat. 10:24). Tādās situācijās viņš cenšas atcerēties Bībeles vārdus, kuri teic: „Ja kāda ceļi Tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem” (Sal.pam. 16:7).
Nu tā, no visa teiktā var izdarīt secinājumu, ka garīgais kristietis – tas ir tāds ticīgais cilvēks, kurš, kaut arī dzīvo, tāpat kā citi cilvēki, tomēr ievērojami atšķiras no viņiem ar to, ka daudz ko saprot un rīkojas savādāk kā viņi. Tas viss tādēļ, ka vadās ne pēc tiem principiem, kas valda šajā pasaulē, bet pēc tiem, kas mums ir atstāti Svēto Rakstu lappusēs, jo tie ir kļuvuši par viņa ceļvedi. Apzināti atteicies no daudzām lietām, viņš ir atradis prieku un apmierinājumu tajā, kas virza pie iekšējās garīgās pasaules bagātināšanās. Tādēļ ir izveidojies tikai viņam vien raksturīgs skatījums uz vērtībām un prioritātēm. Tāda cilvēka dzīves mērķis ir izzināt un piepildīt Dieva gribu savā dzīvē. Tas parasti izpaužas tāda vai cita veida kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Viņš, pats to nemaz neapzinoties, pagodina Debesu Tēvu, līdzīgi kā to dara visa Dieva radība: putni, puķes, koki, ezeri, jūras, kalni – vien tikai ar savu eksistenci godinot savu Radītāju.
Dzīve rāda, ka patiesi garīgi visbiežāk ir ne tie, kas izceļas ar spilgtu individualitāti un aiz sevis, šajā pasaulē, atstāj daudz atmiņu, bet tie, kuru dzīves ir tīras un svētas. Tādas personības ir līdzīgas kautrām lilijām, kas zied apslēptos upju ielokos. Kā apliecinājums tam varētu kalpot sekojošs stāsts.
Kāda ticīga sieviete, kura savā ciematā bija vienīgā kristiete, nodzīvoja garu un grūtu mūžu. Karā zaudējot vīru un agri kļūstot atraitne, viņai bija daudz jāstrādā, lai varētu pabarot savus četrus bērnus. Taču, visi zaudējumi, ciešanas un pārbaudījumi, kas viņai bija, ne tikai nenocietināja viņas sirdi, bet vēl vairāk pietuvināja Tam Kungam. Viņa nekad nesūdzējās un nekurnēja, pazemībā nesa savu krustu un pieņēma to, kā Dieva gribu. Vēlu vakaros, kad visi darbi bija apdarīti, viņa ņēma rokās Bībeli un ilgi lasīja, gūstot no tās Dieva gudrības dārgās pērles, kuras pēc tam nodeva saviem bērniem. Stundas un minūtes, kas tika vadītas lūgšanu vientulībā ar To Kungu, kad viņas dvēsele uzņēma tai veltītos klusos vārdus, deva viņai tik daudz prieka un spirgtuma, ka apkārt esošie cilvēki mocījās minējumos, nesaprotot, no kurienes šī neparastā sieviete smeļ savus, liekas, neizsīkstošos spēkus.
Pazemīga, mierīga un līdzsvarota viņa uz pazemojumiem, apvainojumiem un aizvainojumiem nereaģēja, cenšoties ļaunu atdarīt ar labu, caur ko citus vilka pie sevis ar nepārvaramu spēku. Kad viņai jautāja, kādēļ viņa tā rīkojas, viņai radās lieliska iespēja pastāstīt par Dievu. Taču, nebūdama daudzvārdīga, viņa nevarēja izdarīt to tā kā gribēja. Un tajā nebija arī nekādas vajadzības, jo skaļāk par visiem vārdiem liecināja viņas dzīve, atspoguļojot Jēzus Kristus svētās iezīmes. Ciemā viņu tā cienīja, ka pat iekarsuši piedzērušies vīri apklusa un, pa gabalu viņu ieraugot, devās katrs uz savu pusi. Kad kāds nāca pie viņas pēc palīdzības vai padoma, viņa nekad neatteica, darot visu, kas bija viņas spēkos.
Mīlestība uz To Kungu un jaukais raksturs tika viņas bērniem, kuri, pieaugot, kļuva ne tikai par paraugkristiešiem, bet arī par kalpotājiem Dieva druvā. Kad pienāca viņas pēdējā stunda, un viņa aizgāja pie Tā Kunga mūžībā, aiz viņas zārka gāja milzīgs, nez no kurienes radies, ļaužu pūlis, kuriem viņa, savas dzīves laikā, bija kļuvusi par patiesu gaismu un sāli. Ir pagājuši daudzi gadi, bet šīs lielās draudzes, kas radās šajā ciemā pēc viņas nāves, locekļi stāsta atbraucējiem par viņas kalpošanu Dievam un cilvēkiem, minot šo dzīvi kā piemēru, atdarināšanas cienīgu.
Dārgais draugs! Varu iedomāties, ka izlasot šo nodaļu tu, tēlaini runājot, „saķersi galvu”, saprotot, ka daudzas vai pat visas īpašības, kas raksturo miesīgo kristieti, lielākā vai mazākā mērā, piemīt tev un daudziem apkārt esošiem ticīgiem. Tā rezultātā var rasties pārliecība, ka pēdējos laikos, kuros mēs dzīvojam, būt par garīgo kristieti, praktiski, nav iespējams. Vēl jo vairāk tādēļ, ka daudzās baznīcās un draudzēs izplatās formālisms, paviršība un vispārējs garīgs atsalums. Bet nesteidzies izdarīt secinājumus. Jo Dievs nekad no mums neprasa neko neiespējamu. Viņš zina, ka mēs esam miesa, un tādēļ veic savu darbu, kas pārveido mūs no miesīgiem par garīgiem, soli pa solim. Tas, protams, notiek tikai tad, ja mēs vispār atļaujam Viņam to darīt. Jo ir taču tādi ticīgie, kuriem, sekošanā Tam Kungam, miesīgā kristietība ir kļuvusi par normu.
Atceries, ka apzīmējums „miesīgais kristietis”, kādu laiku pēc tavas atgriešanās, nav tev par nosodījumu un apsaukāšanās vārdu. Pirmajos tavas kristietības gados tas atspoguļo tavu reālo garīgo stāvokli. Nevar gaidīt, ka jaunpiedzimušie kristieši, uzreiz pēc savas grēknožēlas, kļūs par garīgiem. Šīs izmaiņas mūsos, un iekšējā cilvēka pārveidošanās, ir process, kurš ilgst noteiktu laika sprīdi. Bet, ja ir pagājuši daudzi gadi vai pat gadu desmiti, bet tu, joprojām paliec miesīgs, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā, un nožēlojams ir tavs garīgais stāvoklis.
Daudzus gadus sekojot Tam Kungam, tu nedrīksti kļūt par novecojušu zīdaini, tā apbēdinot Dievu un nesot postu sev un saviem tuviniekiem. Katram patiesam kristietim ir jāvēlas sava garīgā izaugsme un attīstība, ļaujot Svētajam Garam pie sevis darboties, arvien vairāk un vairāk izmainot un pārveidojot, līdzīgi kā apustuli Pāvilu, darot par „pilnīgu vīru”. Tiklīdz tu, patiesi, to vēlēsies, Tas Kungs noteikti izdarīs tevī šīs izmaiņas, jo Viņam ir daudz veidu un iespēju, izdarīt to, ko Viņš vēlas. No tavas puses vajag tikai izrādīt gatavību šo pārvērtību veikšanai, pat ja būs ļoti grūti. Kā zelts kausētavā kļūst tīrs tikai pēc daudzkārtīgas karsēšanas, kā dimanti zem spiediena un slīpēšanas kļūst par mirdzošiem dārgakmeņiem, tāpat daudzu grūtību, ciešanu, pārbaudījumu, pazemojumu, vilinājumu, sāpju un asaru rezultātā, miesīgais kristietis pārveidojas par garīgo.
Ja, izlasot šo, tu atpazini sevī miesīgo kristieti vai ieraudzīji kādas no tā pazīmēm, tad nesatraucies, uzskatot sevi par atraidītu vai pazudušu. Nesaki, ka tu nekad nevarēsi sasniegt to, kas piemīt garīgajam kristietim. Labāk pāršķir nākamo lappusi un lasi par to, kas tev ir jāizdara, lai nevilktu šo nožēlojamo grēka verga eksistenci, bet sāktu jaunu, svētu un uzvarošu dzīvi.