10.nodaļa
STAIGĀJOT AR DIEVU
Koraha dēlu un Dāvida psalmos, kā arī citos Svēto Rakstu pantos, atkal un atkal sastopamies ar vārdiem, kas vēsta par dvēseles tieksmi būt tuvībā un ciešā kontaktā ar savu Radītāju, piemēram: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva Vaiga priekšā?” (Ps. 42:2-3); „Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens” (Ps. 63:2); „Es paceļu savas rokas pret Tevi, mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme” (Ps. 143:6); „Mana dvēsele meklē Tevi arī naktī, mans gars ilgojas pēc Tevis...” (Jes. 26:9).
Patiesu, meklējošu Dieva bērnu vidū var sastapt ne mazums tādu, kuri sirds satriektībā saka: „Jau daudzus gadus es sekoju Tam Kungam, regulāri apmeklēju dievkalpojumus, esmu mūsu vietējās draudzes loceklis, tur arī kalpoju, bet sev par kaunu ir jāatzīst, ka līdz pat šim brīdim nezinu, ko nozīmē – „staigāt Dieva priekšā”.
Vecās Derības lappusēs mēs varam atrast divu cilvēku vārdus, par kuriem ir teikts – „staigāja Dieva priekšā”, tie ir – Ēnohs un Noa. Ēnoha dzīves apraksts ir ļoti īss, bet tā beigas vienkārši satriec: „Un viss Ēnoha mūžs bija trīs simti sešdesmit pieci gadi. Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis” (1.Moz. 5:23-24).
Ja uzmanīgi un pārdomāti lasīt stāstu par šo cilvēku, tad neviļus sāc saprast, ka Ēnohs, līdzīgi kā mēs, dzīvoja pēdējos laikos, tikai, nevis pirms Kristus atnākšanas, bet pirms plūdiem. Diemžēl, ja neskaita īsu atsauci Jūdas vēstules četrpadsmitajā un piecpadsmitajā pantā, Bībele mums vairāk nestāsta, tieši kā viņš dzīvoja un ko sludināja, bet staigāšana bijībā, svētumā un pilnīgā paklausībā Radītājam bija tik acīm redzama, ka Dievs to apliecināja, paveicot viņa dzīvē ko sevišķu, – viņš tika paņemts no zemes nāvi neiepazīstot.
Arī par Noa Vecajā Derībā ir teikts visai maz: „...Noa bija taisns un bezvainīgs vīrs savā ciltī, jo Noa vadīja savas gaitas ar Dievu” (1.Moz. 6:9). Jaunajā Derībā 2.Pētera 2:5 apustulis Pēteris ir nosaucis Noa par „taisnības sludinātāju”, kaut Svētajos Rakstos nav viņa sprediķu. Varam tikai pieņemt, ka šī patriarha ticība un paklausība, kas izpaudās tad, kad viņš būvēja šķirstu, ir bijusi labākā sludināšana tā laika egoistiskajai un cietsirdīgajai paaudzei. „Un Noa darīja kā Dievs sacīja” (1.Moz. 6:22). Dzīve pastāvīgi apliecina lielisku patiesību, ka „katrs darbs, kas darīts ticībā, apsūdz pasauli”. Tieši tas ir pasvītrots arī vēstījumā par Noa: „Ticībā Noa, dievbijīgs būdams, saņēma Dieva aizrādījumu par vēl neredzamo un savā gādībā uztaisīja šķirstu sava nama glābšanai; tās dēļ viņš nicināja pasauli un kļuva tās taisnības mantinieks, kas nāk no ticības” (Ebr. 11:7).
Staigāt Dieva priekšā vai, citādi sakot, dzīvot ar Dievu – tas nozīmē būt tuvu Tam Kungam, tiekties pie Viņa, būt ciešā kontaktā ar Viņu un ar prieku pildīt Viņa gribu. Dzīvot ar Dievu nozīmē pakļauties Viņa vadībai un Viņā atrasties, bet ne tas, ka tu izpildi nolikumus un priekšrakstus baznīcā, vienas vai citas denominācijas, kurā tu esi dalībnieks.
Reiz, vēršoties pie sava garīgā skolnieka, apustulis Pāvils teica tā: „Timotejam, savam īstam dēlam ticībā: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga. Jau iedams uz Maķedoniju, esmu lūdzis tevi palikt Efezā, lai tu piekodinātu zināmiem ļaudīm nemācīt svešas mācības, nedz nodoties bezgalīgām pasakām un cilts rakstiem, kas vairāk ierosina prātošanu, nekā kopj Dieva draudzi ticībā, bet sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības. No tā daži ir noklīduši un nogriezušies uz tukšu izrunāšanos, gribēdami būt bauslības mācītāji, bet nesaprazdami ne to, ko saka, nedz to, ko daži apgalvo.” (1.Tim. 1:2-7).
Šeit minētie apustuļa Pāvila viltus mācītāji bija bauslības mācītāji, kuri tiecās sajaukt kopā kristietību un jūdaismu, likumu un žēlastību. Viņi apgalvoja, ka glābšanai tikai ar ticību Kristum un dzīvošanu Viņā, ir par maz, tādēļ kristiešiem ir jāievēro arī Mozus baušļi (jo īpaši, ka vīriešiem jātiek apgraizītiem).
Savos „Bībeles komentāros Jaunai Derībai” pazīstamais teoloģija skolotājs Viljams Mc Donalds šajā sakarā raksta tā: „Visos pastāvēšanas gadsimtos šī viltus mācība ir nomocījusi baznīcu, un pat šodien šī rūsa veiksmīgi saēd kristietības pamatus. Savā mūsdienīgā formā tā pasludina, ka, kaut glābšanai ir nepieciešama ticība Kristum, cilvēkam jātiek arī kristītam, jākļūst par vietējās draudzes locekli, jāievēro likums (ar to ir domāts tās nolikumi un pieņemtās prasības), jādod desmitā tiesa un jādara „labi darbi”. Viņi neapzinās, ka labie darbi – ir glābšanas sekas, nevis tās noteikums. Labie darbi nevar cilvēku padarīt par kristieti, bet viņš tos dara tādēļ, ka ir kļuvis par kristieti. Viņi neredz, ka ticīgā dzīves vadītājs ir Kristus, nevis viņu izstrādātie likumi. Par šiem pašu ieceltajiem likuma mācītājiem apustulis Pāvils teica, ka viņi nesaprot ne to, par ko runā, ne to, ko ar tādu pārliecību apgalvo”.
Tam nevar nepiekrist. Protams, šodien diez vai no katedras sadzirdēsi svētrunu par to, ka ir jāievēro likums, kas runā par jauktas šķiedras apģērba valkāšanu, jo visi, bez izņēmuma, arī paši mācītāji, valkā poliestera un kokvilnas, poliakrila un vilnas, un līdzīga sajaukuma drēbes. No mums arī nepieprasa piemājas dārziņu neapsēt ar dažādu augu sugas sēklām (skat. 3.Moz. 19:19), savādāk mēs visi būtu likuma pārkāpēji. Taču, izmantojamo audumu kvalitātei un dārzeņu stādīšanai tagad nav īpašas nozīmes, bet var atrast ko citu, no kā daudzās baznīcās tiek radīti nerakstītie likumi: svārku garums, sieviešu frizūras, attieksme pret to, kā brāļi nēsā kaklasaites, Vakarēdiena kārtība un dalība maizes laušanā, noteikumi, lai pieņemtu ūdens kristības, lai noslēgtu laulības un daudz kas cits.
Pārlieku skrupuloza pieeja šādiem jautājumiem noved pie tā, ka jel kādu baznīcas noteikumu neizpildīšanai ir noteiktas sekas – disciplinārie sodi, līdz pat izslēgšanai no draudzes. Tā izskatās mūsdienu farizejisms, kas vieniem liek garīgi „smakt” šajos šaurajos rāmjos, bet citiem gulēt garīgā miegā, cerot uz to, ka viņi izpilda visu, ko vadība liek, kurai gandrīz vai pati vērtīgākā draudzes locekļa īpašība ir bezierunu pakļaušanās viņu noteiktajai kārtībai. Taču Dievam ir pavisam citi uzticības, patiesuma un garīguma izmērošanas parametri. Viņu nevar piemānīt ar regulāru dievkalpojumu apmeklēšanu, aktivitātes izrādīšanu, veicot kādu kalpošanu vai organizējot dažādus baznīcas pasākumus. Nē, Viņš vēlās, lai mēs meklētu tuvību ar Viņu un patiesi, neliekuļoti un no sirds Viņam kalpotu.
Dzīve ar Dievu un Dievam izslēdz jebkādu pašdarbību un patstāvību. Ja tu vienreiz izlem pilnībā sevi veltīt Tam Kungam, tad caur to tu atsakies no tiesībām uz sevi. Atdodoties Viņa vadībai, tu zaudē varu pār sevi. Tagad, ne vairs tu izvēlies savu ceļu, bet Viņš to tev izvēlās. Nevis tu izdari kādu izvēli, bet tavā vietā to izdara Viņš. Tu vairs nevari aiziet, kurp vēlies, jo Viņš Pats tevi vedīs, kurp vēlēsies. Ne tu izlemsi, ko darīt, bet Viņš priekš tevis izvēlās to darbu, kurā Savam godam un labpatikai vēlēsies tevi lietot.
Vecās Derības īstenie pravieši nevarēja itin neko darīt paši no sevis, bet piepildīja Debesu Tēva gribu, runājot to, ko Viņš lika viņu mutēs. Atcerieties, ko Dievs viņa zemes ceļa sākumā pateica Jeremijam: „...jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu” (Jer. 1:7). Radītājs nejautāja Savai radībai, vai viņu apmierina viņam paredzētā loma un vai viņa ir ar mieru izpildīt Dieva pavēles. Nē, Viņš vienkārši ņēma Savā pārziņā to, kuru bija radījis un lietoja tā kā bija paredzējis. Šāda pieeja labi redzama pravieša Ecechiēla dzīvē. Cik gan reizes viņš darīja Dieva prātu veicot to, ko, spriežot cilvēcīgi, bija grūti saprast! Jā, un arī Pats Dieva Dēls, kļuvis Jērs, kas nokauts par visas cilvēces grēkiem, piepildot Debesu Tēva gribu, pazemībā teica: „...tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek” (Lk. 22:42).
Šādas sekošanas lielisks piemērs ir mūsu ticības tēva Ābrahama dzīve. Tieši viņā Tas Kungs mums parādīja ceļu, kas ved pie svētības. Šī cilvēka beznosacījuma paklausība, absolūtā pārliecība par viņam teiktajiem Dieva vārdiem un apbrīnojamā pacietība – lūk, īpašības, kas Debesu Tēvam ļāva caur viņu īstenot Savus plānus. Ābrahams nelūdza Dievam kaut kādus paskaidrojumus, nejautāja, ko sastaps norādītajā ceļā, bet vienkārši darīja to, par ko viņam bija teikts pašā sākumā: „...Es esmu Tas Visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns” (1.Moz. 17:1). Pa šo pašu ceļu – sevi aizliedzot un pilnīgi pakļaujoties augstākai gribai, staigāja visi apustuļi un Dieva svaidītie.
Ņemot šo vērā, varam secināt, ka tuvas attiecības ar To Kungu balstās trijos svarīgos pamatojumos – ticībā, svētumā un paklausībā, ar kuriem saistās citas vērtīgas garīgās īpašības, kas arī ir ievērības cienīgas, lai pie katras no tām apstātos atsevišķi.
1. Ticības pamatā ir stipra pārliecība par to, ka Dievs ir pārāk gudrs, lai pieļautu kļūdas. Kaut arī mūsu dzīvē notiek kas tāds, ko mums ir grūti saprast, bet mēs, tomēr zinām, ka visā ko Dievs pieļauj, Viņš vienkārši nevar kļūdīties. Visā tajā, kas ar mums notiek sākumā, Viņš jau zina kāds būs noslēgums. Viņš redz visas briesmas, kas mūs sagaida, tādēļ ir Vienīgais, Kurš spēj mūs no tām paglābt. Debesu Tēvam ir zināmi ceļi un taciņas, kas ved pie tām svētībām, par kurām mēs nevaram pat iedomāties. Labi zinot mūsu prasības, spējas un noslieces, Viņš katram dāvā tieši to, kas viņam ir nepieciešams. Dieva ceļš ir pilnīgs, tādēļ mēs nekļūdīsimies, ja sekosim Viņa vadībai, kā ir rakstīts: „Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu...” (Ps. 55:23). Kāds ir teicis, ka staigāšana ar To Kungu nav atkarīga no kāju stipruma, bet no mūsu ticības patiesuma, un tas patiesi tā ir. Par garīgi stipriem mūs dara nevis plašas garīgās zināšanas un spējas, bet nesatricināma ticība Tam, Kuram nekas nav neiespējams.
Staigāšana ar Dievu – tā ir paļaušanās uz Viņu mūsu dzīves pašos grūtākajos mirkļos, kad viss iet šķērsām un liekās, ka vairs nav nekādu cerību uz kaut ko labāku. Šī ir mierpilna pārliecība, ka viss, kas ar mums notiek ir daļa no Dieva plāna, un atrodas pilnīgi Viņa kontrolē. Tā ir ticība Tam, Kurš labāk zina mūsu spēkus un tādēļ tēvišķi mīl mūsu dvēseles, un tāpēc izdarīs visu iespējamo, lai tās iemantotu glābšanu un satiktos ar Viņu mūžībā.
2. Nākošais svarīgais nosacījums dzīvei ar Dievu ir svētums. Staigāt ar To Kungu – nozīmē pateikt izšķirīgu „nē” savām iegribām un kārībām un „jā” – Dieva baušļiem. Ja ticīgs cilvēks izlemj savu dzīvi veltīt Tam Kungam, Kurš ir svēts un taisns, tad viņa dzīves neatņemams solis ir šķīstīšanās un svētošanās. Kristieša dzīvē daudzu garīgo neveiksmju iemesls ir nevis viņa nepietiekamā vēlēšanās, neatlaidība, pacietība un pašdisciplīna, bet tas, ka trūkst pamatīga attīrīšanās no esošiem un dzīvē reiz bijušiem, zināmiem grēkiem. Tieši tie kļūst par galveno un praktiski nepārvaramo šķērsli, lai personīgi spētu kontaktēties un būtu tuvās attiecībās ar To Kungu.
Grēku siena ir tā, kas atdala mūs no Dieva, tādēļ, ja mēs vēlamies būt savienoti ar Viņu, tai jātop nojauktai. Jo ne velti ir rakstīts: „Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā? Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē. Tāds dabūs svētību no Tā Kunga un taisnību no Dieva, sava Pestītāja. Tāda ir tā cilts, kas pēc Tā Kunga vaicā, kas meklē Jēkaba Dieva vaigu” (Ps. 24:3-6). Viss, kas mūsu dzīvē ir nešķīsts un nolādēts, sarauj mūsu kontaktu ar Debesu Tēvu.
3. Vēl viens priekšnosacījums tuvām attiecībām ar To Kungu ir paklausība. Labas un patiesas attiecības tēvam ar dēlu, bērniem ar vecākiem pamatojas paklausībā. Reizēm Dievs no mums gaida kaut ko tādu, kas mums noteikti ir jāizdara. Ja šajā brīdī nav paklausības Debesu Tēvam, saikne ar Viņu uzreiz pārtrūkst. Tā atjaunojas tikai tad, kad mēs izlabojam to, kas bija pārrāvuma iemesls. Jebkāda nepakļaušanās Tam Kungam, lai cik niecīga un nenozīmīga mums tā liktos, Dieva acīs ir grēks, kas uzreiz aptur un pārtrauc Svētā Gara darbību.
Staigāt ar Dievu – tas nozīmē darīt to, ko Viņš vēlās. Tādā dzīvē nav vietas nosacījumiem un atrunām, mūsu „ja” vai „bet”. Ja esam nolēmuši sekot Viņam, mums tas ir jādara bez ierunām un nelūkojoties atpakaļ, nelīdzinoties cilvēkam, kurš teica: „Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai” (Lk. 9:61-62). Šāda pieeja paliek arī tajos gadījumos, kad Tas Kungs pavēlēs mums izdarīt kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar mūsu dzīves gudrību un veselo saprātu. Kāds ir teicis, ka „svarīgi ir nevis tas, kurp ej, bet tas ar ko ej”. Ja dzīves ceļā mūs pavada Debesu Tēvs, nevajag bīties, pat ja neredzi, kas tevi priekšā sagaida. Garīgās dzīves sfērā Jēzus no mums sagaida, lai esam gatavi uz visu, ko Viņš no mums vēlēsies, pat, kopā ar Viņu, spert soli pilnīgi nezināmajā.
Šādās kritiskās situācijās, stāvot kādas izvēles priekšā, parasti tikai viens no desmitiem, bet reizēm pat simtiem, izrādīsies pietiekami varonīgs, lai ticībā spētu paļauties uz Dieva uzticamību. Lai cik skaudri tas izklausītos, arī šodien Pestītāja vārdi ir mums aktuāli: „Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa” (Mat. 12:30). Šeit nevar būt zelta vidusceļa. Mēs, vai nu veidojam savu dzīvi ar Viņu, vai bez Viņa, bet noslēgums ir tas, kas zem tās pavelk svītru. Dieva svētība vienkārši nav iespējama bez paklausības un bezierunu pakļaušanās Visuaugstā gribai. Par to mēs pārliecināmies vienmēr, kad savu likteni ņemam savās rokās un savu dzīvi plānojam tā, kā uzskatām par vajadzīgu, un starp citu prasām, lai Dievs mūs svētī. Paiet daudzi gadi un sēžot pie tā drupām, ko tik cītīgi esam būvējuši, mēs nesapratnē vaicājam: „Kāpēc gan tas notika?”, kaut atbilde ir ļoti vienkārša, – pastāvēt var tikai tas, kas tiek veidots kopā ar Dievu un pēc Viņa gribas.
4. Dzīvei, kas rit tuvībā ar Dievu, ir tieksme nošķirties un būt kopā ar Viņu. Atrodoties Viņa svētajā klātbūtnē, tu pārdzīvo ne ar ko nesalīdzināmu prieku, sajūsmu un tajā pat laikā bijību, kas piepilda dvēseli ar bailēm un trīsām. Kaut ķermenis turpina atrasties uz zemes, gars paceļas augstu, augstu virs šīs zemes, bet sirds piepildās ar pazemību, izplūst Dieva priekšā cildināšanā un pateicībā. Piedzīvojot tādus mirkļus, tu, vienkārši vairs nespēsi palikts tāds kā iepriekš. Kaut tādi brīži katram norit atšķirīgi, to sekas ir ļoti līdzīgas. Jēkabs ar Dievu satikās pie Jabokas upes, un dziļā naktī tur piedzīvojis ko neparastu, kļuva par Israēlu. Strādājot vienam, jauneklis Gideons savā sirdī sauca uz Dievu un saņēma atklāsmi no augšienes, kas pamatos izmainīja visu viņa turpmāko dzīvi. Vēršoties pie Elijas, Tas Kungs teica: „Paslēpies Kritas līcī” (1.Ķēn. 17:3). Šo pavēli izpildot, pravietis piedzīvoja īpašu tuvību ar Dievu. Sadzirdējis aicinājumu no augšienes, pazemīgais un nepamanāmais kurpnieks Viljams Karei pameta savu amatu un devās misijas braucienā uz Indiju, dodot nenovērtējamu ieguldījumu Dieva darbā.
Katram Tā Kunga kalpam, kurš ir saņēmis no Viņa autoritāti, spēku un varu, tas bija jāiekaro pie savas apslēptās „Kritas”. Cilvēkam, kuram citu vidū ir augsts garīgais stāvoklis, ir jābūt viszemākajā pozīcijā Dieva priekšā, Kurš noteiktā viņa dzīves brīdī var, piemēram, pateikt: „Mans bērns! Gana tev šīs dzīves straujā tecējuma, popularitātes un plašās ievērības. Aizej no visa tā un paslēpies pie Mana strauta”. Un tad par tavu „Kritu” kļūs ciešanas un sāpes, tapt cilvēku neatzītam, zaudēt tuvu cilvēku vai visu pamesta, vientuļa vieta. Patmas sala, vientulība romiešu cietumā, Arābijas tuksnesis vai Palestīnas kalni,– vienmēr paliks atmiņā kā „Krita” tiem, kuri vareni ir ietekmējuši mūsdienu kristietību.
Mūsu gadsimtā, kur valda datori, telefoni, radio, televīzija un daudz kas cits, cilvēkam atrodas arvien mazāk laika, lai būtu vienatnē ar Dievu. Problēmas, kas nomaina cita citu, traucē mums sadzirdēt kluso balsi, kas nāk no augšienes. Tikai atslēgšanās no šīs steidzīgās un rēcošās pasaules un atpūta no skaļās darbošanās, dod iespēju koncentrēt savas domas uz Radītāja varenumu. Kā strautiņa nomierinošā urdzēšana un maigs saulriets nomierina cilvēka sirdi, tā arī atrodoties pilnīgā klusumā ar Dievu, kas nes dvēselei vēlamo mieru. Arī pastāvīga kontaktēšanās ar cilvēkiem novērš mūsu uzmanību no garīgās dzīves un izsmeļ mūsu spēkus. Dzīvojot uz zemes, Jēzus to labi zināja, tādēļ laiku pa laikam meklēja vientulību, lai sakrātu spēkus, no jauna apdomātu ceļu, kas Viņam dots no augšienes, apzinātos savu cilvēcīgo vājumu esot miesā un Savu pilnīgo atkarību no Tēva.
Ja jau pat Dieva Dēls nevarēja īstenot savu kalpošanu bez vientulības brīžiem, cik gan vairāk tas ir nepieciešams mums! Marka evaņģēlijā ir stāstīts par to, ka uz tautu Jēzus runāja līdzībās, „bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši (vienatnē – kr.val.) izskaidroja” (Mk. 4:34). Neizmantojot priekšrocību, ko mums dod klusuma brīdis kopā ar Debesu Tēvu, gadiem ilgi vari palikt garīgs nabags, nemaz nepieaugot savā kristīgajā dzīvē. Jo, tikai esot vienatnē ar To Kungu, mēs mācāmies uztvert tās noslēpumainās un neatkārtojamās skaņas, kas ir tik nepieciešamas mūsu dvēselei.
Stāsta, ka pasaulē neeksistē neviens izcils darbs, vai tas būtu radīts zinātnē, mūzikā, literatūrā vai glezniecībā, kas būtu tapis tāda cilvēka rokās, kurš nemēdz nošķirties un palikt viens. To pašu var teikt par kristīgo dzīvi. Nav iespējams garīgi pieaugt un dzīvot svētā dievbijībā, ja netiks veltīts pietiekami daudz laika klusai sadraudzībai ar To Kungu. Nereti tikai viena stunda tuvībā ar To Kungu dvēselei dod ko lielāku nekā vairākas dienas, kas pavadītas polemikā un diskusijās, skaļās konferencēs un kristiešu kongresos. Iepazīstoties ar daudzu Dieva kalpu dzīvi, kuri ir atstājuši dziļas pēdas cilvēces vēsturē, uzzini, ka priekš viņiem liela nozīme bija tām stundām, kas pavadītas klusumā un vientulībā ar savu Radītāju.
5. Patiesam kristietim, kurš alkst tuvību ar To Kungu, ir raksturīgi kādā dzīves periodā izvērtēt savus uzskatus un garīgās prioritātes. Uzstādot mērķi piedzīvot tikšanos ar Dzīvo Dievu, vispirms ir nepieciešams tikt skaidrībā ar saviem uzskatiem un iesīkstējušiem pieņēmumiem, par kuriem tu domāji, ka Debesu Tēvs tos pilnībā akceptē. Tādā meklējumu un dziļu pārdomu laikā Tas Kungs atrod par nepieciešamu Savu bērnu norobežot ar noslēpumainu mūri, kas viņu nošķir no katras ārējas ietekmes un iespējas vērsties pie agrāk pielietotām un ierastām metodēm. Viņš to dara tādēļ, lai pārveidotu mūsu dzīvi un attiecības ar Viņu pēc jauna parauga un iemācītu vērsties pēc palīdzības, padoma un izskaidrojuma tikai pie Viņa, un likt cerību tikai uz Viņu vienīgo. Protams, tāda pārveide kaut ko maksā, bet galarezultātā nes brīnišķīgus augļus – nepastarpinātu, personīgu kontaktēšanos ar Radītāju.
Vecās Derības laikā tuvas attiecības ar Dievu bija saistītas ar dziļiem pārdzīvojumiem un šķiršanos. Mozum, – pirms sadzirdēja Dieva balsi no degošā ērkšķu krūma, bija četrdesmit gadus jādzīvo tuksnesī, tālu prom no savas tautas, lai pēc tam pie tās atgrieztos kā Debesu sūtnis. Ābrahāma dzīvē tas izpaudās kā šķiršanās no dzimtenes, tuviniekiem un draugiem. Arī Samuels, kurš jau no bērnu dienām dzirdēja Dieva balsi, dzīvoja tālu prom no vecākiem, pilnībā atdodoties kalpošanai Tam, Kuram bija veltīts.
Mūsu dienās, meklējot dzīvus, personīgus kontaktus ar To Kungu, mēs šķiramies no tā domāšanas veida un uzskatiem, kuri mums ir tuvi un dārgi pēc miesas, neatkarīgi no tā, vai tie ir virspusēji, nomināli kristieši vai vispār neticīgie. Lūkas 14:26 Jēzus par to runā tā: „Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis”, tātad, tas, kurš nedalīti atdevis sevi savam Skolotājam un tuvības dēļ ar Viņu, ir gatavs uz visu.
Dzīvē reti var sastapt tādu Dieva kalpu, kurš, pirms stāšanās savā kalpošanā, nebūtu piedzīvojis pilnīgu apvērsumu savos uzskatos un spriedumos. Dzīve Dievam un ar Dievu nozīmē pastāvīgu gatavību nolikt malā savus priekšstatus, vēlmes un tiekšanos, bez šaubīšanās pieņemt Tā gribu, Kurā atrodas visas mūsu kalpošanas svētība. Kad mēs bez nožēlas saplēšam savas dzīves karti – ceļvedi, Debesu Pavadonis sāk mūs vest pa ceļu, par kuru mēs neesam pat sapņojuši un dara caur mums to, par ko pat neesam iedomājušies.
6. Koncentrēšanās uz Dievu ir vēl viens noteikums, lai varētu staigāt patiesībā un tuvībā ar Debesu Tēvu. Diemžēl, mēs dzīvojam tādā laikā, kad kristieši pievērš savu uzmanību uz jebko, bet ne uz Pašu Kungu. Vieni metās aktīvās reliģiozās darbībās, citi aizraujas ar brīnumiem, atklāsmēm un visāda veida vadību, trešie tiecās apgūt teoloģisko izglītību, pastāvīgi pilnīgojot savas zināšanas par Dievu, bet viņiem nav kontakta ar Pašu Dievu. Tāda pieeja nodara milzu kaitējumu ne tikai katrai konkrētai dvēselei, bet visam Dieva Valstības darbam Evaņģēlija izplatīšanā. Dodot priekšroku cilvēciskām iniciatīvām, mēs neaizdomājamies par to, ka Tam Kungam svarīgāka ir mūsu koncentrēšanās uz Viņu.
Esot uz zemes, Jēzus teica: „...Dieva Valstība nenāk ārēji redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir, vai tur – jo redziet, Dieva Valstība ir jūsu vidū” (Lk. 17:20-21). Tikai šodien, tas mūs, nez kāpēc neuztrauc. Mēs esam aizņemti ar lielu un skaistu lūgšanas namu celtniecību, plašu evaņģelizācijas pasākumu organizēšanu, vienu vai citādu projektu iedzīvināšanu, daudzu un dažādu plānu īstenošanu un ar daudz, daudz ko citu, aizmirstot Svēto Rakstu vārdus: „Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams Debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš Pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; …lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums” (Ap.d. 17:24-25, 27).
Iedziļinoties šo Bībeles vārdu jēgā, – vai mums nebūtu labāk nolikt malā visas savas sacensības un atbrīvojoties no „laika gara” slimības, kas ir ķērusi mūsdienu reliģiozās aprindas, savas uzmanības galveno daļu pievērst Tam Kungam. Jo Viņš pacietīgi gaida, kad mēs pametīsim savu steigu un sāksim tiekties pēc tā, kas Viņam ir vissvarīgākais. Jēzus Kristus dzīvē un mācībā nebija pat mājiena uz šīm drudžainajām sacīkstēm un cilvēku masu psiholoģisko apstrādi, kas mums šodien ir tik ļoti raksturīgi. Mūsu Glābēja Valstībā pats svarīgākais ir attiecību veidošana ar Viņu un katra domubiedra ciešas saites ar šīs Ķēniņvalsts Galvu.
7. Dievs atklājas lielākā mērā tādam cilvēkam, kurš, nebūdams mierā ar garām slīdošiem, virspusējiem sakariem, alkst pēc garīga dziļuma Viņa Paša iepazīšanā un sadraudzībā ar Viņu. Dziļums – tā ir iespēja iepazīt Dievu tā, kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „...jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus”; „ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību” (1.Kor. 2:10; Efez. 3:18-19). Kā redziet, garīgā atrašanās dziļumā mums dod iespēju iegūt un piepildīties ar visu Dieva pilnību, kas ir tieši tas, kas mums mūsu formālajā un virspusējā kristietībā pietrūkst.
Reiz vēršoties pie Sīmaņa, kuru vēlāk Viņš nosauca par Pēteri, Jēzus pavēlēja: „Dodies uz augšu” (dodies dziļumā – kr.val. tulk.). Šos vārdus lietojot priekš mums šodien, var teikt, ka mūsu garīgo vajadzību apmierināšana guļ Dieva dziļumos, kur mums visiem vajag „doties”. Taču mēs, parasti, nesteidzamies to darīt, un mitināmies garīgās virsmas seklumā. Mūs pilnībā apmierina „garīgais piens”, tas ir – visiem zināmie vārdi par Dieva mīlestību, pacietību, labvēlību, žēlsirdību un piedošanu, tādēļ, izvairoties no cietas barības, mēs netiecamies iepazīt Viņu Pašu, vai satikties ar Viņu savas dvēseles visdziļākajās slēptuvēs. Nemeklējot un esot apmierinātiem ar to, ko esam sasnieguši, un kas mums jau pieder, ir milzu bremze mūsu garīgajai pieaugšanai un personīgai tuvībai ar To Kungu.
8. Lai dzīvotu Dieva tuvumā un staigātu kopā ar Viņu, ir jādzird Dieva balss un jābūt Viņa vadītam. Tas prasa no mums spēju uztvert. Tikai šāds divpusējs kontakts pasargās dzīves ceļā, kā arī no daudzām kļūdām un dos dzīvē patiesu prieku. Pravietis Jeremija kādreiz lūdza tā: „Cik bieži man atskanēja Tavs Vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību...” (Jer. 15:16). To prieku, kas rodas dzirdot Dieva balsi, nevar salīdzināt ne ar ko. To iepazīstot, mēs centīsimies darīt visu no mums atkarīgo, lai to nepazaudētu, bet pazaudējot ilgosimies, līdz pārrautie sakari atjaunosies.
Romiešu vēstules 8:14 ir teikts: „Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni”. Tikt Dieva Gara vadītam – tas nav notikums, ko pārdzīvojam vienu vai dažas reizes mūsu dzīvē, bet pastāvīga staigāšana Dieva tuvumā. Šī principa īstenošana ikdienas dzīvē ir vienīgais ceļš uz garīgu pieaugšanu. Tieši tā mēs varam augt ticībā no zīdaiņa vecuma līdz nobriedušam Dieva dēlam vai meitai. Tas Kungs ar Savu Garu uzrunā mūsu garu, apsūdzot, pamācot, skaidrojot vai no kaut kā pasargājot un apstādinot. To Viņš dara nevis piespiežot, bet mierīgi, maigu, neatlaidīgu impulsu veidā, kurus mums ir jāiemācās uztvert. Tam, kuram ir šāda saite ar Debesu Tēvu, pieder liela priekšrocība dalīties atklāsmēs ar saviem tuvākiem, kuras saņemtas no Debesīm.
Diemžēl, daudziem no mums vieglāk ir pieņemt lēmumu darīt kaut ko pašiem, nevis uzticēties Dievam un gaidīt Viņa vadību. Mums ir nosliece savas iegribas pasniegt kā iedvesmu no Dieva, un tādēļ šodien ir tik maz Viņa līdzstrādnieku un tik daudz darboņu priekš Dieva. Pie tam, iegribas lielums, kas mūs pārņem, ir vienāds ar personīgās garīgās pieredzes trūkumu.
9. Mateja evaņģēlijā piektajā nodaļā, četrdesmit astotajā pantā ir teikts: „Tāpēc esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”, bet vienīgais ceļš, kas ved uz pilnību – ir staigāšana Dieva klātbūtnē, un to var sasniegt tikai ar lūgšanām. Pie tam, nevis ar lūgšanām vispār, tām, kuras parasti nāk no mūsu prāta, bet tādu, kura nākot no mūsu sirds dzīlēm, ieved mūs Dieva klātbūtnē un pastāvīgi viņā notur. Lai tā būtu, sirdij ir jābūt piepildītai ar tīru mīlestību, ar to pašu, kas nemeklē savu labumu, neko negaida un neko no Tā Kunga nepieprasa, bet vēlās piepildīt tikai Viņa gribu un būt vienmēr un visā paklausīga.
Bet mums, diemžēl, lūgšana bieži vien ir kā kristieša pienākuma pildīšana, tātad, kaut kas tāds, ko mēs esam spiesti darīt, ja uzskatām sevi par ticīgiem. Ar tādu pieeju tā nepilda savu lomu, jo ir nevis dzīva kontaktēšanās ar Dievu, bet kā Viņa pielūgsmes reliģioza forma. Ir taču jāatzīst, ka sākot lūgt, jau pēc neilga brīža pamanām, ka domas ir aizskrējušas tālu, tālu un ir aizņemtas vai nu ar nesen dzirdētiem jaunumiem, vai parādiem un nesamaksātiem rēķiniem, vai ar kādu kārtējo, neatliekamo darbu. Protams, kādā noteiktā brīdī mēs aptveram to, un cenšamies atkal sakoncentrēties lūgšanai, taču, pat ar prātu saprotam, ka tā ir tālu no priekpilnas personīgas sarunas un saskares ar To Kungu.
Patiesa un īstena lūgšana mūs ne tikai savieno ar Glābēju, bet arī palīdz pārcelt skatienu no mūsu problēmām uz izpratni par Dievu un Viņa līdzjūtību. Tā dod iespēju savu nastu uzlikt Viņam, lai zem tās smaguma nesabruktu. Kad sirdī ir tikai sāpes un vairāk nekas cits, noteikti ir jāsauc uz To Kungu jebkurā diennakts laikā – no rīta un pusdienā, vakarā un naktī. Pie tam, esot lūgšanās, nevar aizmirst, ka Viņš dzird ne tikai vārdus, bet arī sirdspukstus. Tādēļ, atdosim savas skumjas, vajadzības un visu, kas ir mūsu sirdī, Debesu Tēvam, rīkojoties tā, kā to darīja ķēniņš Dāvids, kurš teica: „Bet es piesaukšu Dievu un Tas Kungs mani izglābs. Vakaros, rītos un dienvidū es nopūtīšos un žēlošos, un Viņš uzklausīs manu balsi” (Ps. 55:17-18).
10. Lai vienmēr paliktu Dieva tuvumā un pastāvīgi staigātu ar Viņu, regulāri jābaro sava dvēsele ar Dieva Vārdu, kas ir atstāts Svēto Rakstu lappusēs. Jo Tas mums ir Paša Dieva balss, kā par to ir teikts Bībelē: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva” (Jņ. 1:1-2). Piepildīt dvēseli ar Dieva Vārdu ir tik pat nepieciešams kā piesātināt miesu ar pārtiku, bez kuras mēs vienkārši nevarētu eksistēt. Svētie Raksti – no vienas puses ir taisnu cilvēku liecība par Dievu, Kuru viņi mīlēja un Kuram viņi kalpoja; bet no otras – tā kā vēstījumu rakstīšanas brīdī autori tika Dieva Svētā Gara vadīti – ir Dieva mācība, kas pasniegta cilvēkam saprotamā veidā. Tātad, gan autorība, gan Bībeles saturs, ir dievišķas izcelsmes.
Pat Jēzus Kristus, būdams iemiesojies Dievs, Veco Derību uzskatīja par Debesu Tēva atstātām rakstītām pamācībām, kuras Viņš ir atnācis piepildīt un kurām Viņam bija jāpakļaujas tādā pašā mērā kā citiem cilvēkiem. Arī visi Jaunās Derības autori citēja Veco Derību, apliecinot bibliskās mācības Dievišķo izcelsmi. Iedziļinoties Svētajos Rakstos, mēs ieklausāmies tajā, ko mums saka Dievs, un tas mūs izmaina un pārveido. Savu dzīvi un savu kristīgo ticību būvējot uz Dieva Vārda, mēs izpildām Tā Kunga pamācības un pavēles, un, tātad, dzīvojam tā, kā Viņam tas labi patīk. Biblisko noteikumu zināšana un ievērošana ir katra patiesa un dievbijīga kristieša atšķirības zīme.
11. Dzīvot ar Dievu nozīmē ne tikai laiku pa laikam piedzīvot tuvības mirkļus ar Viņu, bet būt Viņā pastāvīgi, līdzīgi kā vīnogulāja zariņš, kas ir saistīts ar vīna koku un tā sakni, no kuras saņem dzīvinošo sulu, kas nepieciešama augļu nešanai. Jo Jēzus ne velti ir teicis: „Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jņ. 15:4-5).
Tu vari būt kristietis, bet nebūt pastāvīgi iekš Kristus. Tādiem kristiešiem ir ļoti raksturīgi garīgi pacēlumi un kritumi. Piedzīvojot brīnišķīgus brīžus kopā ar To Kungu, viņi sajūt neizsakāmu svētlaimību un jūtās kā Tabora kalnā, bet tiklīdz šie brīži beidzas, viņiem liekās, ka Dievs viņus ir pametis un viņi iet bojā. Šādai uzvedībai nav nekas kopējs ar dzīvi Dievā, jo staigāšana ar Viņu nebalstās mainīgās sajūtās un mūsu ātri pārejošās jūtās, bet pastāvīgā paļāvībā un pārliecībā par To, Kurš mūs nekad nepamet, neatkarīgi no tā, vai mēs to jūtam vai nē.
Dzīvot ar Dievu, pastāvīgi meklējot tuvību ar Viņu,– lūk, mīlestībā balstītas attiecības, kurām līdzīgas uz zemes var sastapt tikai reizēm starp diviem vistuvākiem un viens otram dārgiem cilvēkiem. Mēs tikām Radītāja veidoti, lai būtu sadraudzībā ar Viņu, un tieši šī tuvība, kas nebeidzas, dara mūs par patiesiem Viņa bērniem. Tas, kurš ne tikai vienkārši tic Dievam, bet zina Viņu personīgi un katru dienu ir sadraudzībā ar Viņu, iepazīst savu Glābēju labāk un dziļāk.
12. Tiekšanās līdzināties Kristum ir vēl viens nosacījums, lai vadītu savas gaitas ar Dievu, un tā nebūt nav zaimošana vai kaut kas mums pilnīgi neaizsniedzams. Apustulis Pāvils bija tāds pats cilvēks kā mēs, taču pēc zināma laika savā sekošanā Tam Kungam, varēja mierīgi pateikt: „Sekojiet manai priekšzīmei!” („Sekojiet man kā es Kristum” kr.val.) (1.Kor. 4:16). Dzīve ar Dievu, staigāšana saskaņā ar Viņa instrukcijām un cieša personīga kontaktēšanās ar Viņu, atstāj mūsos Viņa šķīstības, svētuma un taisnības nospiedumu. Lai to saprastu, atcerēsimies, kaut vai, Mozus piemēru. Kad pēc piedzīvotās brīnišķīgās tuvības ar To Kungu, viņš nokāpa no Sinaja kalna, turot rokās derības plāksnes, tauta izbrīnā lūkojās uz viņu, jo no viņa sejas izplūda gaismas stari, kas atspoguļoja Tā godību, ar Kuru viņš bija saskarsmē (skat. 2.Moz. 4:29). Ar mums var būt līdzīgi. Kad mēs esam personīgās attiecībās ar Dievu, tas atstāj Viņa pēdas un atspoguļojas mūsu sejas izteiksmē, mūsu izteiktajos vārdos, uzvedībā un atbildes reakcijās.
Lai taptu līdzīgāks Kristum, dažādās situācijās ir biežāk jāuzdod sev jautājums: „Bet ko par to teiktu Kristus? Kā Viņš reaģētu līdzīgā situācijā un kā tagad rīkotos?” Šāda pieeja liktu mums attiekties nopietnāk pret sevi, stāvēt savas mutes sardzē, uzmanīt to, ko mēs runājam, kā reaģējam un kā uzvedamies. Bībelē ir vairāk nekā pietiekami piemēru, lai līdzinātos Kristum. Kad farizeji atveda pie Viņa sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, Viņš klusēdams tos uzklausīja, pēc tam, neielaižoties skaļās diskusijās, kā tas nereti mēdz būt ar mums, pateica: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu” (Jņ. 8:7). Ģetzemanes dārzā, vēršoties pie Jūdas, kurš Viņu nodeva, nepārmetot un neapsūdzot, Jēzus viņam mierīgi jautāja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” (Mat. 26:50). Mums, savu „ienaidnieku”, kurš vārdos vai darbos ir mūs aizvainojis, pazemojis vai nodevis, nosaukt par draugu ir ļoti grūti, vai pat vispār neiespējami. Stāvot Poncija Pilāta priekšā Kristus klusēja, kad tika apvainots, tā izraisot valdniekā tādu sajūsmu un cieņu, ka bez šaubīšanās tika atzīts par nevainīgu, Taisno un Cilvēku ar lielo burtu. (skat. Lk. 23:4, Mt. 27:24).
Šāda Pestītāja uzvedība ir pilnīgi neraksturīga mums, pēdējo laiku Dieva bērniem, īpaši tādos brīžos, kad pār mums nāk acīmredzami, nepelnīti apvainojumi. Mēs viegli apvainojamies, esam sašutuši, cenšamies attaisnoties, pierādām savu taisnību un nevainību, un pilnīgi aizmirstam sava Debesu Skolotāja piemēru. Tādēļ nav jābrīnās, ka neredzot mūsu atšķirību no pārējiem cilvēkiem un pienācīgo gaismu, par kuru runā Svētie Raksti, pasaules cilvēki aizvien vairāk viļās kristietībā un nolemj sevi veltīt citām reliģijām.
Pirmajā Jāņa vēstulē, otrajā nodaļā, sestajā pantā ir šādi vārdi: „Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis” (1.Jņ. 2:6). Bet tas nozīmē, ka mums ir jābūt tam spogulim, kurā atainojas Kristus. Mūsu dzīvei, mūsu reakcijai, mūsu uzvedībai un rīcībai ir jāatgādina cilvēkiem par To, Kura vārdā mēs saucamies, tā kā par to reiz tika rakstījis apustulis Pāvils: „Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars” (2.Kor. 3:18). Nekas, kas ir mūsos, tā nepiesaista citas dvēseles Kristum, kā mūsu līdzība Viņam. Nereti mēs esam tik aizņemti, ka nepievēršam uzmanību tiem „sīkumiem” mūsu attiecībās ar cilvēkiem, kuri visbiežāk ir tieši tie, kas raksturo mūs kā patiesus kristiešus. Dažreiz tikai viena, kaut pati nenozīmīgākā, labā rīcība var izraisīt lielāku iedarbību, kā milzu daudzums dievbijīgu vārdu un iespaidīgas liecības. Kā apliecinājums var kalpot šāds gadījums.
Kāds jauns kristietis, kurš dienēja armijā, saņemot atvaļinājumu, devās uz mājām. Ierodoties stacijā, viņš uzzināja, ka viņa vilciens jau ir pienācis un kuru katru brīdi aties. Ātri nopircis biļeti, kareivis metās skriešus uz peronu, un steigā uztriecās augļu tirdzniecības galdam, apgāza to tā, ka tirgošanai izliktie āboli pabira uz visām pusēm. Puisītis – tirgotājs sāka augļus lasīt, bet izrādījās, ka tas nav tik vienkārši, jo no trieciena tie bija izkaisījušies pa visu platformu. Samulsušais notikuma vaininieks palūdza piedošanu, pameta ar roku sastāvam, kas attālinājās, un kopā ar pārdevēju sāka lasīt ābolus. Katru no tiem viņš rūpīgi noslaucīja ar savu kabatlakatu un saudzīgi kārtoja uz letes. Pārsteigtais puisītis tā samulsa, ka negaidīti viņam pajautāja: „Sakiet, lūdzu, – Jūs esat Jēzus, ja?”, bet kristietis uz to atbildēja: „Nē, bet cenšos Viņam visā līdzināties”.
Interesanti, cik cilvēku vērojot mūs, arī varētu teikt, ka mūsos ir redzams Jēzus? Vai varbūt mūsu vārdi un rīcība viņiem drīzāk atgādina sātanu, nekā Kristu? Kāds tautas sakāmvārds saka, ka visu ar ko mēs saskaramies var saprast tikai salīdzinot. Lai varētu ieraudzīt cik līks ir kāds koks, tam līdzās ir jānoliek taisns. Tad viss uzreiz kļūs skaidrs. Mums ir ļoti viegli norādīt uz citu cilvēku grēkiem. Taču daudz labāk ir ar personīgo piemēru parādīt viņiem Dieva žēlastības un taisnības darbību savā dzīvē. Būtu labi, ja cilvēki mums apkārt, savu šķībumu ieraudzītu nevis pateicoties mūsu aizrādījumiem un pamācībām, bet salīdzinot savu dzīvi ar mūsu reālo dievbijību, nevis ārišķību. Pasaules cilvēkiem Bībeli vislabāk ilustrē tāda kristieša dzīve, kurai vērts līdzināties.
Patiesam Dieva bērnam nav nekas sliktāks, kā apziņa, ka Tas Kungs no viņa attālinās. Tad no sirds pazūd miers, zūd saticība, izgaist svētība. Kur valdīja prieks un svētlaime, kas izrietēja no sadraudzības ar Dievu, tagad ienāk skumjas un nospiestība. Parasti tas nenotiek uzreiz, bet pakāpeniski. Cilvēks sevi vēl uzskata par garīgi možu, turpina lūgt un apmeklēt dievkalpojumus, bet sirdī vairs nav iepriekšējā miera. Viņa dvēseles iekšējā dzīve pamirst. Dažreiz šāds stāvoklis, pirms viņš apjauš savu atkāpšanos, ilgst gadiem. Ķēniņš Dāvids, kurš ir nosaukts par vīru pēc Dieva sirds, veselu gadu pavadīja nošķirts no Tā Kunga, un pat nepamanīja to. Cik gauži viņš pēc tam apraudāja savu neprātu, pirms atgriezās iepriekšējā tuvībā ar Debesu Tēvu.
Iemeslu, kādēļ Tas Kungs no mums attālinās, ir ļoti daudz, bet pats galvenais no tiem ir grēks, kas vienmēr mūs norobežo no Dieva, un liek nepārvaramus šķēršļus saskarsmei ar Viņu. Tam kā apstiprinājumu varam minēt grūtības piedot, kuras izpaužas aizvainojumā, nepatikā, aprunāšanā, atriebībā un naidā. Dieva Vārds saka: „Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosiet, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mt. 6:14-15). Izrādot savam tuvākam bezjūtību un cietsirdību, mēs nevaram cerēt uz tuvību ar Dievu un uz to prieku, ko sniedz cieša sadraudzība ar Viņu. Līdzīgi darbojas gadiem ilgi sirdī lolots cilvēcisks rūgtums vai nepakļaušanās, kuru Svētie Raksti pielīdzina buršanas grēkam un kalpošanai elkiem (skat. Ebr. 12:15; 1.Sam. 15:23).
Ja šī attālināšanās ir notikusi grēka dēļ, tūdaļ ir jāsāk darboties: celties un izlabot to, kas izpostīja mūsu sakarus ar Debesu Tēvu. Nevajag paļauties, ka tuvo attiecību atjaunošana ar Viņu notiks pati par sevi, bez mūsu līdzdalības un iejaukšanās. Ja iemesls sarautiem sakariem esam mēs, tad mums pašiem šīs attiecības arī ir jāatjauno. Nav jēgas meklēt skaidrojumu un attaisnojumu saviem nepareizajiem vārdiem, rīcībai un reakcijām, noveļot vainu uz apstākļu sagadīšanos un izveidojušos situāciju. Nē, ir jāatrod sevī pietiekoši daudz vīrišķības, lai atzītu, ka tu esi rīkojies nepareizi un sāktu sakārtot to, kas bija sagrauts.
Pilnīgi noteikti, ka staigāšana ar Dievu nenozīmē izbēgšanu no visa veida kļūdām un novirzēm. Nē, tā ir dzīve ar visu to, kas cilvēkam ir raksturīgs, dzīvojot uz šīs grēcīgās zemes. Atšķirība vien ir tā, ka pēc krišanas nāk piecelšanās un lielāka mīlestība pret To Kungu, sakāve beidzas ar uzvaru, kas dod patiesu taisnības augli, apkaunojums noved pie pazemības, bet kļūdas ir kā vērtīgas mācības, kuru rezultātā tu nobriesti un iegūsti dzīves pieredzi. Stiprs – ir nevis tas, kurš nekad nav bijis vājš, bet tas, kurš apzinoties savas ierobežotās spējas ko veikt, māk skatīties patiesībai acīs un saukt lietas īstajos vārdos. Ja esi paklupis vai nokritis, tad neliekuļojot savā un cilvēku priekšā, lai cik grūti tas būtu, atbalstoties uz Dieva rokas, atkal celties, lai turpinātu savu ceļu tālāk. Dieva vīru un sievu dzīves, kas kristietības vēsturē ir atstājuši neaizmirstamas pēdas, tika vērtētas ne pēc tā, ka viņiem nebūtu kļūdas un kritieni, bet pēc paklausības Dieva balsij un patiesības meklēšanas. Patiesa un īsta ticība Kristum, pilnīga paklausība Viņam, parastus cilvēkus pārveido varoņos.
Tādā veidā, vīrieši un sievietes, kurus Dievs lieto, – tie nav ļaudis, kuri zaudējuši visas, bez izņēmuma, cilvēciskās nepilnības, bet tie, kas sekojot savam Glābējam ir iemācījušies nīcīgajā atrast dārgumus. Ar laiku tieši viņi kļūst par „traukiem godam, svēti, derīgi Tam Kungam, sataisīti ikkatram labam darbam” (2.Tim. 2:21). Bet tam viņi tuvojas caur sapratni par savu niecīgumu, nenozīmību, pazemojoties un paklausot Tam Kungam it visā, ko Viņš no tiem sagaida, lai cik neiespējams tas viņiem liktos. Tātad, būtība nav tajā, ka sekojot Tam Kungam mēs topam absolūti bezgrēcīgi, bet tajā, ka mēs cīnāmies un uzvaram tos savus trūkumus, par kuriem Dieva acīs esam pelnījuši nosodījumu.
Bet par to, ka Tas Kungs tādos gadījumos nav skarbs tiesnesis, gatavs ik brīdi sodīt, bet patiesi labs un mīlošs Tēvs, kurš vēlās mūs pasargāt no kļūdām un krišanas, es varēju pārliecināties savos jaunības gados. Kad biju medicīnas institūta studente, man, vasaras laikā vajadzēja braukt lauku darbos uz kolhoziem un sovhoziem. Divdesmit gadu vecumā man laimējās piedzīvot ar To Kungu ko tādu, ko nevarēju aizmirst visu turpmāko dzīvi.
Vēlā vasaras vakarā, atpūšoties pēc darba, es pievienojos puišiem un meitenēm, kas bija sanākuši ap ugunskuru netālu no barakām, kur mēs mitinājāmies. Zvaigžņotajās debesīs spoži spīdēja mēness. Kaut kur netālu – krūmos aizrautīgi dziedāja lakstīgala. No apkārtējām pļavām un laukiem nāca vēsums, smaržoja zāle un lauku puķes. Viss bija tik skaisti un romantiski, ka negribējās iet gulēt. No sākuma jaunatne apsprieda dienas notikumus, tad visi, pievērsuši savus skatus ugunskuram un domājot katrs savas domas, apklusa. Viens puisis atnesa ģitāru un, iekārtojies grupas vidū, netālu no manis, sāka dziedāt skaistu, tajā laikā populāru, lirisku dziesmu „Pļavas nakts”, kuru izpildīja jaunie dziedātāji, ģimenes pāris Alla Jošpe un Stahans Rahimovs. Rītos, pošoties uz institūtu, es tik bieži to dzirdēju skanam radiopārraidēs, ka nemanot biju to iemācījusies no galvas – gan vārdus, gan melodiju, iemīlot to romantiskuma un neparasti labā izpildījuma dēļ.
Klausoties tagad sava kursa biedra dvēselisko dziedāšanu, es, nemaz neapzinoties ko daru, pievienojos viņam, un mūsu balsis, uzreiz saplūzdamas (it kā būtu to darījuši ne vienu reizi vien) aiztraucās pāri aizmigušajām pļavām. Visi, kā pēc komandas, pagrieza galvas uz mūsu pusi, jo bija pārsteigti par šo brīnišķīgo harmoniju duetā, kas tik negaidīti bija radies. Tā mēs nodziedājām vienu pantu, tad otru... un pēkšņi, burtiski pusvārdā mani pārtrauca klusa balss, kas atskanēja manā sirdī: „Ludmila, Mans bērns! Ko tu šeit dari?!”.
Šajos vārdos nebija ne pārmetuma, ne dusmu, ne sašutuma, bet tikai izbrīns: „Ko tu šeit dari?!”. Pārtraukusi dziedāšanu es pamiru, tad pielēcu kājās, un nesakot ne vārda, aizgāju un pazudu nakts tumsā. Dieva balsi nav iespējams sajaukt ar kādu citu. Pat izrunāta pavisam klusu, tā ietiecas līdz dvēseles dziļumiem un liek tai trīsēt. Tajā pašā brīdī man kļuva skaidrs, ka ar savu rīcību biju apbēdinājusi To Kungu, un ne tik daudz tāpēc, ka dziedāju pasaulīgu dziesmu, bet tādēļ, ka tajā brīdī biju ne tajā vietā, kur Viņš mani gaidīja.
Skumjas, nožēla un apjausma, ka esmu bijusi neuzticīga Tam, Kuru es tik ļoti mīlēju, piepildīja manu sirdi ar tādu nožēlu un sirdsapziņas pārmetumiem, ka man gribējās rūgti raudāt. Galvā iešāvās doma, ka tagad Tas Kungs droši vien atstās mani. No tās izbijusies es gandrīz ievaidējos: „Tēvs, dārgais! Lūdzu, neaizej no manis! Piedod, ka es neatklāju Tavu gaismu! – tad pati, to nesaprotot kādēļ, izdvesu: – bet ja Tu tomēr neesi mani pametis, parādi man tagad debesīs zibeni!”.
Nezinu, mīļie draugi, vai jūs tam noticēsiet vai nē, bet tikko manas lūpas bija šos vārdus izteikušas, tā skaidrās debesis pāršķēla apžilbinošs zibens. Satriekta es pamiru, gaidot, kā tas tādos brīžos mēdz būt, sekojošo pērkona grāvienu, bet viss bija kluss. „Kungs! – es priekā izsaucos. – Tātad Tu esi man piedevis un nemaz nedusmojies! Ja tā, tad izdari, lūdzu, tā, lai tieši tāds pats zibens atspīd arī labajā un kreisajā pusē!”, un tas tūdaļ, nekavējoties notika. Kaut apkārt joprojām valdīja klusums, divi zibeņi, viens aiz otra nozibsnīja pie skaidrajām debesīm. Izejot ārā no tumsas, es paskatījos uz jaunatni, kas sēdēja pie dziestošā ugunskura. Neviens neizrādīja nekādas ne izbaiļu, ne izbrīna pazīmes. Liekās, ka izņemot mani, neviens šos zibeņus neredzēja.
Ir grūti izteikt vārdos, kāds prieks piepildīja manu sirdi. Gaidīto Dieva dusmu vietā man bija parādīta žēlastība, par kuru es pat nesapņoju! „Kungs! Kādēļ?! Es taču nemaz neesmu to pelnījusi! – un ieejot barakā, dodoties pie sava, pēc augiem smaržojošā salmu matrača, es nokaunējusies pie sevis atkārtoju. – Pateicos, Tev, Tēvs... Pateicos!”
Nākamajā rītā meitene, kura barakā gulēja man blakus, vācot tomātus kolhoza laukā, ar neslēptu ziņkārību vairākas reizes man pārjautāja: „Pasaki, kādēļ tu vakar tik pēkšņi pārtrauci dziedāšanu un aizgāji no ugunskura? Tu taču ar mūsu ģitāristu tik brīnišķīgi dziedāji! Tas puisis vēlāk pat meklēja tevi. Bet naktī sapņos tu visu laiku nez kādēļ laimīgi un priecīgi smaidīji! Vai viņš tev sapņos rādījās? Pagaidi, vai tik tu neesi iemīlējusies šai skaistulī?!”. Kā atbildi, es tikai noraidoši šūpoju galvu, domājot par manas dvēseles Mīļoto, Kura dēļ, tagad biju gatava darīt visu, un ar Kuru kopā vēlējos noiet visu savu turpmāko dzīvi.