11.nodaļa
DZĪVES JĒGA UN DZĪVES MĒRĶIS

Dārgie draugi! Starp visiem jautājumiem, kas rodas cilvēka apziņā, ir viens, kura priekšā katrs no mums apklust, jo nevar skaidri un saprotami uz to atbildēt. Jūs neticiet? Tad uzdodiet to tagad sev. Skan tas tā: „Kādēļ es dzīvoju?”. Ja censtos uz to atbildēt konkrēti, tad būtu jāaizdomājas par sekojošo: kas es esmu un kādēļ esmu nonācis uz šīs zemes? Kāds ir manas eksistences mērķis un kāds ir manas dzīves mērķis? Kas tajā ir galvenais un kam vai kuram es kalpoju? Kad manas dienas būs beigušās, kurp es aiziešu?

Kamēr mūsu ikdienas dzīve ir līdz malām piepildīta ar nīcību, rūpēm, pienākumiem, problēmām, troksni un stresu, mēs par to neaizdomājamies. Taču, ja kādu iemeslu dēļ esam bez darba vai negaidīti nonākam slimības gultā, piemeklē nelaime vai zaudējam tuvu un dārgu cilvēku, tad šie, dvēseli uztraucošie jautājumi, izgaismojas mūsu priekšā pilnīgi skaidri. Un tad slimnīcas palāta, pēkšņa nelaime vai kāda cita kritiska situācija, dod mums laiku pārdomāt un izsvērt dzīves prioritātes. Vai caur miesas ciešanām, vai likteņa triecieniem, vai kādiem citiem spiedīgiem apstākļiem, Dievs katram domājošam cilvēkam liek pārdomāt, kādēļ viņš ir nonācis uz šīs zemes.

Senākā dzīves jēgas koncepcija (uzskatu sistēma par kaut ko) ir atspoguļota Vecajā Derībā – Salamana mācītāja grāmatā, kur galvenā doma un secinājums ir šāds: „viss ir nīcība un nav nekā jauna zem saules... Kāds labums cilvēkam no viņa darbiem... Paaudzes nomaina viena otru, bet zeme pastāv mūžīgi...”. Mācītājs uzsver cilvēka dzīves nīcību un bezjēdzību. Viss, kādēļ cilvēks dzīvo, – mīlestība, darbošanās, materiālie labumi un citas panākumu sastāvdaļas, – pēc viņa domām ir bezjēdzīgas, jo „vienāds gals sagaida visus”. Vienāds nobeigums piemeklē kā taisno, tā grēcinieku, labo un ļauno, šķīsto un nešķīsto, tikumīgo un netikumīgo, godīgo un zvēresta lauzēju. Balstoties tajā, Mācītājs izdara turpmākos secinājumus: cilvēka dzīvei virs zemes nav nekādas jēgas. Bezjēdzības un nīcības iespaids vēl vairāk pastiprinās, kad runa ir par nāves neizbēgamību: „Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem. Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atkal pīšļos. Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas – vai tā ceļas augšup gaisā un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup – zemē? Tas pats liktenis skar visus bez izšķirības: un vienāds liktenis ir taisnam un negantam, labam un ļaunam, šķīstam un nešķīstam, tam, kas upurē, kā arī tam, kas neupurē; labajam notiek tāpat kā grēciniekam, un tam, kas zvērē, tāpat kā tam, kas no zvēresta bīstas” (Sal.māc. 3:19-21; 9:2).

Pēc tam rodas iespaids, ka šajās pārdomās Mācītājs nonāk strupceļā un paliek pie atziņas, ka viņš nav spējīgs saprast to, kas viņam nav sasniedzams: „...ka cilvēks, ja arī viņš savām acīm neatvēlētu ne mirkli atpūtas ne dienu, ne nakti, tomēr nespēj izdibināt to varu, kas pastāv zem sau­les, un cilvēks, neraugoties uz visu piepūli, ar kādu viņš cenšas to izdibināt, taču to izdibināt nespēj. Un, pat, ja gudrais iedomājas sevi to izdibināt spējam, patiesībā viņš izdibināt to tomēr nespēj” (Sal.māc. 8:17). Bet šīs grāmatas noslēgums sniedz kristietim galveno, lai izprastu esības jēgu: „Gala iznākums no visa ir šāds: Bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns” (Sal.māc. 12:13-14).

Šis secinājums pilnībā saskan ar to, ko mēs lasām Bībeles iepriekš rakstītajās grāmatās: „Un tagad, Israēl, ko Tas Kungs, tavs Dievs, no tevis prasa? Neko citu kā vienīgi bīties To Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt, un Tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli” (5.Moz. 10:12). Tādā veidā, pirm­avoti ir vienojušies tajā, ka cilvēka esības jēga sevī ietver atrašanos Dieva klātbūtnē, garīgu pieaugšanu, pilnveidošanos tikumībā un pietuvošanos Dieva iecerēm par cilvēku. Vēlāk, visu gadsimtu garumā, dzīves jēgas jautājums turpināja nodarbināt daudzu varenu cilvēku prātus, starp citu, tas nodarbināja ne tikai grieķu filozofus, senos ķīniešu domātājus un mūsdienu psihologus, bet arī tagad turpina uztraukt katru domājošu cilvēku.

Dzīves jēgas meklējumi ir filozofiska un garīga problēma, kura attiecas uz cilvēka esības galamērķi un to, kam viņa dzīve ir paredzēta. Priekšstati par dzīves jēgu veidojas cilvēku darbošanās procesā un ir atkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, dzīves veida, uzskatiem, pasaules izpratnes un konkrētās vēsturiskās situācijas, un tādēļ, šādam nopietnam jautājumam nav iespējams rast vienu vienkāršu, paviršu formulējumu. Lai par to pārliecinātos, pietiks, ja aizdomāsimies par pazīstamu cilvēku, kuri ir dzīvojuši dažādos laikmetos, izteikumiem par šo tēmu.

„Dzīves uzdevums nav būt vairākuma pusē, bet dzīvot saskaņā ar iekšējo, tevis apjausto likumu”. (Marks Aurēlijs)

„Kāda ir dzīves jēga? Kalpot citiem un darīt labu”.

Aristotelis

„Ja cilvēks nezina uz kādu ostu viņš dodas, neviens vējš viņam nebūs ceļavējš”. (Seneka)

„Neizzināta dzīve nav tā vērta, lai to dzīvotu”.

Sokrāts

„Beigas, beigas, plēnes izdega! Dzīve ir tikai ēna, tā ir kā aktieris uz skatuves. Nospēlēji savu laiku, paskraidīji, patrokšņoji – un tāds biji. Dzīve ir pasaka nelgas pārstāstā. Tā pilna tukšu vārdu un nenozīmē it neko”. (Šekspīrs)

„Kad mēs apjautīsim savu lomu uz šīs zemes, kaut pašu pieticīgāko un nepamanāmāko, tikai tad mēs būsim laimīgi. Tikai tad mēs varēsim mierīgi dzīvot un mirt, jo tas, kas dod dzīvei jēgu, dod jēgu arī nāvei”.

Antuāns de Sent – Ekziperī

„Kāda atsevišķa cilvēka dzīvei jēga ir tikai tik lielā mērā, cik tā palīdz kāda cita cilvēka dzīvi padarīt skaistāku un cēlāku”. (Alberts Einšteins)

Balva veltīgā un balva jaušā

Dzīve, kam man dota tu?

Varbūt ka tas liktens slēptais

Tevi nāvei nolēmis?

Mērķa nav man acu priekšā:

Sirds ir tukša, dīks mans prāts,

Skumjās iznīcina mani

Dzīves vienmuļīgais dārds. (A. S. Puškins)

„Mūsu dzīve ir ceļojums, ideja – ceļvedis. Nav ceļveža – viss apstājas. Pazūd mērķis – spēks pazūd kā nebijis”.

Viktors Igo

„Vai tiešām arī es tikai īsu mirklī esmu uz šīs zemes ieradies tāpēc, lai samelotu, sajauktu un sadarītu muļķības un pēc tam izzustu?” (Ļevs Tolstojs)

„Vairot sevī mīlestību ir katra cilvēka dzīves jēga. Šī mīlestības vairošana katru cilvēku ved pie lielāka un lielāka dzīves labuma” (Ļevs Tolstojs)

„Cilvēka esība ir noslēpumaina, un šī noslēpumainība ir visai līdzīga bezjēdzībai.” (Maksims Gorkijs)

„Garīgās darbošanās aicinājums katram cilvēkam – ir pastāvīgi patiesības un dzīves jēgas meklējumi.”

A. P. Čehovs

„Pašai dzīvei nav nekādas nozīmes, tās vērtība ir atkarīga no tās izlietojuma.” (Žans Žaks Ruso)

„Bēdas tiem cilvēkiem, kuri nezina savas dzīves jēgu.”

B. Paskāls

„Divas šausmas vajā cilvēku – dzīves bezspēks un bezjēdzība.” (F. M. Dostojevskis)

„Nav tādas situācijas, kurā mums nebūtu dota iespēja atrast jēgu, un nav cilvēka, kuram dzīve neturētu gatavībā kādu darbu. Iespēja īstenot jēgu vienmēr ir unikāla, un cilvēks, kurš to var realizēt ir neatkārtojams.”

Viktors Frankls

„Dzīves mērķis – pilnības meklējumi, bet katra uzdevums – maksimāli pietuvināt sevī tās izpausmes.”

Ričards Bahs

„Nakts, iela, lukturis, aptieka,

Bezjēdzīga un blāva gaisma.

Dzīvo vēl kaut gadsimta daļu –

Viss paliks tā. Izejas nav”.

Aleksandrs Bloks

„Mūsu galamērķis nav tajā, lai mēģinātu skaidri saskatīt to, kas no mums ir attālināts un paslēpts miglā, bet tajā, lai pūlētos pie tā, kas mums ir pa rokai”. (Tomass Kārlails)

„Beigu beigās, viss, ko tu dari nav vajadzīgs cilvēkiem; tas ir vajadzīgs tikai tev un Dievam”. (Māte Terēze)

„Dzīves jēga – ir tās aptveršanā. Bet mērķis – tajā priekā, ko šī apjausma mums dod”. (Aleksandrs Kruglovs)

„Dzīvei ir divas jēgas – iekšējā un ārējā,

Ārējai – darbi, ģimene, panākumi;

Iekšējai – neskaidrs un ne no šīs vietas –

Katra atbildībā par visiem”.

Igors Gubermans

Kā redziet, cik cilvēku, tik viedokļu. Katrs no šiem izteicieniem kaut kādā mērā atspoguļo paša autora iekšējo pasauli, viņa ideālus, noslieces, tieksmes un vēlmes. Tā ir bijis, tā ir un tā būs vienmēr, kamēr vien eksistēs zeme, tādēļ ka laiki mainās, bet cilvēka daba paliek nemainīga. Saskaroties ar simtiem un tūkstošiem no viņiem, var tikai brīnīties cik dažādi viņi vada savu dzīvi, kur tajā saskata savas dzīves jēgu, un kādus sev nospraustos mērķus cenšas realizēt. Tieši šo principu dēļ, viņus, nosacīti, var sadalīt vairākās grupās.

1. Pie pirmās pieder tie, kuri savai dzīvei neredz nekādu jēgu. Viņi paši nesaprot kādēļ dzīvo. Viņu atrašanās uz zemes ir nožēlojama veģetācija un vienkārša eksistence, līdzīga kā dzīvniekiem. Viņi tikai to vien dara kā ēd, dzer, strādā, apmierina savas fizioloģiskās vajadzības, ņem no dzīves to, ko tā var piedāvāt, tad atkal ēd, dzer, strādā... Un tā katru dienu. Ja viņiem pajautā, kur tie redz savas esības jēgu, tad sadzirdēsiet atbildi: „Jā, arī es pats to nezinu. Piedzimi, tātad ir jādzīvo. Lūk, tā arī dzīvoju, lai kaut kā novilktu līdz vakaram, un tad jau arī kapiņi.” Tādēļ nav brīnums, ka viņu dzīves filozofija ir nonivelēta līdz principam: „man gar to nav daļa”, „kas būs, tas būs”, „kur ceļš aizvedīs”, „aiz manis kaut vai ūdens plūdi”. No šādu cilvēku dzīves dveš skumjas, garlaicība, apātija un vienaldzība. Ģeniālais vācu filozofs, dzejnieks un domātājs Johans Volfgangs Gēte reiz to ir raksturojis tā: „Dzīvot bez jēgas – mūžīga nāve”.

2. Otra cilvēku grupa atrod dzīves jēgu tās vētrainā norisē. Viņi tiecas maksimāli izmantot esošo dienu un seko tikai vienam mērķim – paņemt no dzīves iespējami vairāk, baidoties, ka var ko palaist garām, nepaspēt pilnībā to izbaudīt. Tautā viņus sauc par dzīves dedzinātājiem. Šādas grupas piederīgo vidū ir īpaši daudz to, kuru galvenais mērķis ir dzīves baudas un apmierinājumi, kuri nepārtraukti nomaina viens otru. Viņi ir līdzīgi raibiem tauriņiem, kas lidinās no viena zieda uz citu un bauda to saldo nektāru. Būdami pārliecināti, ka ir sava likteņa saimnieki, viņi to saņem savās rokās un veido tā, kā paši vēlās, kā rezultātā, parasti nonāk pie „sasistas siles”, savu neīstenoto plānu, cerību un ilgu atlūzu vidū. Šādi, pa visu zemes virsu izkaisītie izklaižu mīlētāji, pēc tam klīst, it kā tumsā, nesaprazdami, ko ir izdarījuši nepareizi un kādēļ ilgotā dzīve, ko viņi tik ļoti bija kārojuši, ir zaudējusi savu iepriekšējo burvību, jēgu un nozīmi.

To vidū, kuri maksimāli cenšas izmantot visus dzīves labumus, ņemot no tās tikai labāko, ir tādi, kuri nevar „nosēdēt uz vietas”. Visa jēga ir – redzēt pēc iespējas vairāk. Viņi ir tik ļoti pārņemti ar ceļošanas kaislību, ka nerēķinās ne ar ko, lai varētu īstenot savu plānu nokļūt vēl nebijušā vietā virs zemes. Viņi ir gatavi iekrist lielos parādos, nedomājot par to, kā varēs tos atmaksāt. Ārzemju braucieni viņiem kļūst līdzīgi narkotikām, kuras pastāvīgi ir nepieciešamas un, ja to nav, iestājas kaut kas līdzīgs „lomkām”, kas izpaužas neizskaidrojamu skumju, niknuma un depresijas veidā. Viņi sevī nerod mieru, pirms ir gūta iespēja atkal posties ceļā.

3. Trešā un pati lielākā cilvēku daļa, dzīvo ar visdziļāko vēlēšanos atrast savā dzīvē laimi, ar to saprotot parastu, miesīgu, cilvēcisku mīlestību, ģimenes izveidošanu, kas, vispār ir apsveicami, pilnīgi saprotami un dabīgi. Tikai tā dēļ šādi cilvēki arī dzīvo, tiecoties radīt pēcnācējus un darīt iespējami daudz laba sev un saviem tuviniekiem. Daudziem tas izdodas, un viņi gadiem un gadu desmitiem tīksminās par savu ģimenes idilli. Bet, dzīve ir dzīve, ar visu savu nepastāvību un bez iespējas paredzēt tālākos notikumus. Iet laiks, bērni izaug un viens pēc otra pamet vecāku mājas, sāk savu dzīvi. Laulāto mīlestība ar gadiem kļūst vēsāka un zaudē bijušo svaigumu un pievilcību, kas nereti liek vienam no laulātajiem meklēt tai aizstājēju. Un tad tas, kas reiz bija dzīves jēga un galvenais prieka avots, otrai pusītei pārtop par skaudru sāpi, rūgtu vilšanos un briesmīgu traģēdiju. Bet tajos retajos gadījumos, kad mīlestība izrādās tiešām īsta un ir izturējusi laika pārbaudi, cilvēki tik un tā dzīvo ar bailēm, kas viņus nomoka, ka reiz viss beigsies un nāve viņus šķirs no mīļotajiem cilvēkiem, un tad iestāsies tukšums un dvēseli biedējoša vientulība.

4. Pie nākošās grupas pieder tie cilvēki, kam zemes dzīves mērķis un jēga ir bagātība un nauda, kas dod tiem iespēju neko sev neatteikt un dzīvot „plaši”. Tādiem cilvēkiem piemīt kaislība uz „skaistu” dzīvi, tas nozīmē: grezna māja, dārgi pirkumi, eksotiski atvaļinājumi, dārgas rotaslietas, aizraujošas, jaunas un neparastas izklaides, šikas mašīnas, jahtas, personīgās lidmašīnas un tam līdzīgas lietas. Daži no viņiem jau tā ir pārsātinājušies ar visu to, ka, burtiski, cieš no domas, ka pasaulē nav nekas tāds, ko viņi varētu vēlēties un ar ko sevi varētu iepriecināt. Šāda dzīve, kas rit greznībā un savu iekāru un iegribu apmierināšanā, ātri noved pie dvēseles iztukšošanās un progresējoša morāla pagrimuma.

5. No visām uzskaitītajām grupām, īpaši izceļas tāda cilvēku kategorija, kuru atšķirības zīme ir mērķtiecība vai aizraušanās ar kādu vienu nodarbi, kas ir viņu dzīves laime un dzīves jēga. Viņiem ir raksturīga tieksme par jeb kādu cenu sasniegt savus nospraustos mērķus un uzdevumus, kā arī tieksme ieņemt noteiktu vietu sabiedrībā. Pie šīs grupas pieder tie, kuri sevi pilnībā ir veltījuši mīļotajam darbam vai kādam hobijam, biznesam, zinātnei, mākslai, sportam, medicīnai, politikai un tam līdzīgi. No pirmā acu uzmetiena, tāda dzīve liekās uzslavas cienīga un labs paraugs kam sekot. Jo daudz labāk ir sevi veltīt kaut kam vienam, nozīmīgam, nevis izšķiest sevi sīkumos. Bet, ja palūkojamies no otras puses, tad tāda aizraušanās un sevis pilnīga atdošana, kas brīžiem nonāk līdz fanātismam un draud ar daudz kā cita, ne mazāk svarīga, bet, varbūt pat daudz svarīgāka, zaudēšanu, ko šādi cilvēki nepamana. Bez tam, lai cik cēli būtu šādi mērķi un centieni, tie nenodrošina pārliecību par nākotni un glābšanu mūžībā, tātad, neattaisno savus ieguldījumus.

6. Bez uzskaitītajiem gadījumiem ir arī tādi, ka par cilvēka pašu svarīgāko mērķi kļūst pašattīstība, sevis pilnīgošana un pašrealizācija, tātad, tieksme maksimāli izmantot dotās iespējas, savas dāvanas un talantus. Pie šīs grupas pieder arī tie, kuriem esības galvenā jēga ir viņi paši, precīzāk – viņu dabas dotās dāvanas, prāta spējas, ārējais skaistums, fenomenāls spēks, lieliski veidots augums, fantastiska balss vai vēl kaut kas tāds, kas viņus pārvērš par vispārējas pielūgsmes un apbrīnas objektiem. Tāda rīcība ir raksturīga daudziem talantīgiem mūziķiem, dziedātājiem, dejotājiem, aktieriem, pazīstamiem sportistiem, fotomodeļiem un cilvēkiem ar līdzīgām nodarbēm, kuriem sevis prezentēšana ir galvenais viņu spilgtās, bet nereti visai tālas no dzīves laimes.

Lai varētu ieraudzīt visus šos maldīgos priekšstatus par dzīves mērķi un jēgu, pietiek atcerēties kādas sen no mums aizgājušas vai mūsu dienās slavenas kļuvušas personas, kuras bija apveltītas ar dažādām dāvanām un īpašām spējām, taču, savu zemes dzīvi beigušas visai bēdīgi. Aiz visa tā ārējā spožuma, kas viņus apņēma, slēpās neapmierinātība, vilšanās, skumjas, tukšums, dvēseles vientulība, bezcerības lēkmes un dažādi psihiski traucējumi. Kā apstiprinājums tam var kalpot pazīstamu politisko darboņu, mākslinieku, rakst­nieku, dzejnieku, mūziķu un dažu varenu zinātnieku likteņi. Pie tiem pieder: Čerčils, Staļins, Dostojevskis, Puškins, Ļermontovs, Gogolis, Jeseņins, Mocarts, Einšteins, Darvins un daudzi citi. Lai cik slaveni un populāri viņi bija, diez vai mēs varam apskaust viņu dzīves ceļus.

Lai saprastu bagātu un ārēji skaistu cilvēku dzīves bezjēdzību, pietiek palūkoties uz miljardieriem, greznībā un spozmē dzīvojošām Holivudas zvaigznēm, estrādes dziedātājiem, pop – mūziķiem un savu sasniegumu dēļ zināmiem sportistiem. Tieši šo, nodrošināto vidū, kuriem nekas netrūkst, patiesi laimīgus cilvēkus var satikt ļoti, ļoti reti. Kļuvuši slaveni ar savu netikumību, negantām seksuālām perversijām, dzeršanu un narkomāniju, savās personīgajās dzīvēs viņi cieš no depresijas, kas pastāvīgi atkārtojas, mēnešiem ārstējas psihiatriskajās slimnīcās vai caur pašnāvību mēģina noslēgt rēķinus ar dzīvi. Par pierādījumu tam var kļūt Elvisa Preslija un Merilinas Monro dzīves, kuri bija elki miljoniem cilvēku. Un cik gan vēl tiem līdzīgu elku sadega savās kaislībās un neapvaldītajās iekārēs, nenodzīvojot pat ne pusi no cilvēkam atvēlētā dzīves laika! Praktiskā dzīve rāda, ka ārējs skaistums, dāvanas, talanti un fenomenālas spējas, kas veltītas pielūdzēju pūļiem un nodotas kalpošanā iekārei, izvirtībai, naudas raušanai un lepnībai, viņu slavenajiem īpašniekiem kļūst par īstu lāstu, jo noved pie dvēseles pilnīgas iztukšošanas. Starp citu, tas tā ir ne tikai ar slaveniem cilvēkiem, bet arī ar parastiem, ja viņi dzīvi veltī tam, lai izpatiktu savam „ES”.

Ne popularitāte, ne atzinība, ne nauda, ne milzu bagātības, ne dārgas drēbes, ne dārglietas, ne greznas villas, ne neskaitāmi apmierinājumi, ne patīkamas izklaides nav spējīgas darīt cilvēku laimīgu un viņa dzīvi – vērtīgu un jēgpilnu. Un viss tikai tāpēc, ka cilvēciskie centieni panākt kaut ko, kas pēc mūsu domām liekās ļoti svarīgs un vajadzīgs, sniedz vienīgi īslaicīgu, pārejošu apmierinājumu. Sasniegtais kādu laiku ir lepnuma un savas vērtības apziņas iemesls, bet vēlāk zaudē savu aktualitāti, jo parādās kas cits – jaunāks un labāks, ko iekārot.

Iegūtā slava, balvas un pagodinājumi ir īslaicīgi, jo visai drīz tos aizēno citu cilvēku sasniegumi un panākumi. Arī zināšanas un spīdoša karjera, kuru mēs iegūstam ar daudzu gadu darbu un ciešanām, negarantē priviliģētu stāvokli, tātad, nepadara mūsu dzīvi laimīgu. Bagātība ir ļoti maldinoša. Naudai ir spēja aizplūst kā ūdenim. Sākumā tās var būt ļoti daudz, bet pēc tam vari palikt ar tukšām kabatām. Šodien tu vari būt veiksmīgs biznesa cilvēks, bet jau rīt uzzināt, ka esi bankrotējis. Traģiskie stāsti par miljonāriem, kuri pēkšņi bankrotējuši un beiguši dzīvi pašnāvībā, ir tam spilgts piemērs. Kas attiecas uz ārējo skaistumu, tas ātri nobāl, un simtiem Holivudas skaistules, kuras savā laikā bija spožas zvaigznes un kārdinoša seksa simboli, apstiprina šo patiesību novecojot. Arī veselība un spēks ir neprognozējami, jo pašlaik tu vari justies lieliski, bet pēc neilga laika atrasties slimnīcas gultā vai invalīdu ratiņos. Šodien vari būt spējīgs „gāzt kalnus”, bet jau rīt – gulēt bez spēka un nebūt spējīgs parūpēties pats par sevi.

Viss cilvēka dzīvē ir nestabils un nedrošs, kas, protams, nav nekāds brīnums, jo uz zemes nevar būt kaut kas nesatricināms, jo pati zeme, taču, nav mūžīga. Tādēļ, jo ātrāk mēs izgaisināsim savas ilūzijas par to, ka prieks, apmierinājums un laime ir saistīti ar veselību, cilvēku atzinību un šīs zemes labumiem, jo labāk priekš mums. Jo, ir taču neprātīgi meklēt un būvēt laimi tajā, kas agri vai vēlu beigsies un izgaisīs kā dūmi.

Kāds ir teicis, ka tie, kuri pazīst Dievu, zina dzīves jēgu, bet tie, kuri ir Viņam paklausīgi zina arī tās mērķi, un šiem vārdiem ir ļoti dziļa nozīme. Jo, tikai tiem, kuri ir iepazinuši sava Radītāja gribu, ir zināms pareizais mērķis, tātad, viņi dzīvo ar jēgu. Tieši tāpat, tikai kopā ar Debesu Tēvu, mūsu mājās un ģimenēs ienāk laime, par ko Svētajos Rakstos ir teikts: „Svētīgs tas, kuram palīgs ir Jēkaba Dievs un kura cerība balstās uz To Kungu, viņa Dievu” (Ps. 146:5). Cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla un līdzības, lai būtu Dieva pārstāvis, tādēļ viņa galvenais dzīves mērķis ir – pagodināt savu Radītāju šeit uz zemes un baudīt Viņa klātbūtni mūžībā. Ja mēs neņemsim vērā šo visnozīmīgāko, visbūtiskāko uzdevumu, tad var teikt, ka mūsu esība uz zemes ir bijusi veltīga.

Kad Radītājs no pīšļiem izveidoja cilvēku, Viņš iedvesa tajā dzīvības dvašu, un pēc tam viņš kļuva par dzīvu dvēseli. Tādā veidā pasaulē ienāca jauna būtne, paredzēta mūžīgai dzīvei, kura bija spējīga domāt, just un atražot pati sevi. Taču, iedvešot viņā dzīvības dvašu, Radītājs deva tai ne tikai dzīvi, bet arī tās jēgu, kas ietver sevī Viņa pielūgsmi, kā ir rakstīts: „Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu! Aleluja!” (Ps. 150:6). Bet tas nozīmē, ka mēs tērējam savu elpu veltīgi, ja neizmantojam to kaut kam tādam, kas pagodina To, caur Kuru mēs „dzīvojam, rosāmies un esam” (skat. Ap.d. 17:28). Kaut mēs nevaram kā Dievs, – iedvest pīšļos dzīvību, mēs toties varam savu dvašu izmantot, lai teiktu mierinājuma vārdus bēdīgajiem, paustu līdzjūtību slimajiem, aizstāvētu tos, kam nodarīts pāri, pasniegtu palīdzīgu roku nabagiem un dotu pajumti tiem, kam tā nepieciešama. Ja izmantojam doto elpu tā, lai pagodinātu To, Kurš mūs radījis, mēs nekad to nebūsim tērējuši veltīgi.

Diemžēl, mēs dzīvojam tādā laikā, kad kristiešiem, tāpat kā pasaules cilvēkiem, pastāvīgi nepietiek tam laika. Viņu dzīve ir tik ļoti piepildīta ar nīcību un nebeidzamām rūpēm, ka viņiem vairāk neatliek spēka kādam vai kaut kam citam. Tikai nedaudzi Dieva bērni, pakļaujot savu dzīvi Svētā Gara vadībai, ir spējīgi izvairīties no šī drudžainā tempa un pareizi sakārtot savas prioritātes, nobīdot otrajā plānā to, kas ir otršķirīgs un bieži, vienkārši nevajadzīgs. Tā dzīvojot un vingrinoties paļāvībā uz To Kungu, viņi ar pateicīgu sirdi, kopā ar psalmotāju var teikt: „Tavā rokā stāv mani likteņi – izglāb mani no manu ienaidnieku un vajātāju rokas!” (Ps. 31:16).

Dzīve ir milzu dārgums un lielākā dāvana, ko Radītājs ir devis cilvēkam, tādēļ, nodzīvot to pareizi ir mūsu galvenais uzdevums. Taču, cilvēce to ir padarījusi nevērtīgu un izmainījusi sīkumos, piepildot ar tiem visu savu eksistenci. Mūsu dienās cilvēki ir aizņemti ar jebkādām problēmām – dabas resursu izsaimniekošanu, aizsardzību no kaitīgiem vides piesārņojumiem, izmirstošu putnu, zivju, augu un dzīvnieku sugu saglabāšanu, – bet ne ar savas dvēseles šokējošo tukšumu. Traģēdija ir tajā, ka viņi neapzinās savu augsto aicinājumu, un tā vietā, lai sasniegtu galveno, visu savas dvēseles degsmi atdod otršķirīgām lietām, kurām sevi atdod bez atlikuma.

Domājot par cilvēka dzīves straujo ritējumu, varenais Dieva vīrs Mozus lūdza tā: „Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” (Ps. 90:12). Tad kļūst skaidrs, ka pati svarīgākā īpašība, kas ir nepieciešama katram uz zemes dzīvojošam, ir gudrība, ko var saņemt no augšienes un kas sevī ietver spēju ieklausīties Dieva pamācībās, un spējā novērtēt un pareizi izlietot mums doto laiku. Lai šo gudrību iegūtu un savas dienas nodzīvotu ar jēgu, ir pilnīgi jāatrodas Dieva gribā un jābūt ar Viņu savienotam, tā kā ir rakstīts: „Tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai” (1.Pēt. 4:2). Izšķiežot savu laiku veltīgi – bez kāda labuma cilvēkiem un paša dvēselei, mēs liecinām par savu neprātu, kas, ak vai, ar katru paaudzi arvien palielinās.

Katrs cilvēks ienāk un iziet cauri pasaulei tikai vienu reizi. Pie tam, mūsu esības laiks uz zemes ir ļoti īss – labākajā gadījumā kādi septiņdesmit, astoņdesmit gadi. Tādēļ, lai šo laiku nešķiestu veltīgi, nepieciešams to labo, ko varam izdarīt, to mīlestību, ko varam parādīt, īstenot katru dienu, neatliekot uz vēlāku laiku. Katra diena mums dod milzu iespējas savu un citu dzīves padarīt priecīgākas, laimīgākas un gaišākas. Ja mēs tās neizmantojam, tās var aiziet un nekad vairs neatkārtoties. Noniecinot lietas, caur kurām mums būtu visvieglāk izrādīt rūpes un maigumu, mēs riskējam ar to, ka nekad vairs neko labu neizdarīsim. Atdeve Dievam un cilvēkiem – ir labākā investīcija ar vislielāko ieguvumu. Mēs saņemam daudz vairāk tad, kad atdodam, nevis kad sargājam savus „dārgumus”, egoistiski tos paturot tikai sev.

Svarīgi ir nevis tas cik gadus tu nodzīvosi, bet tas, kā tu nodzīvosi šos gadus. Ābrahams Linkolns reiz par to ir izteicies tā: „Beigu beigās svarīgi nav tas, cik bija tavu dzīves gadu, bet tas, cik dzīvības bija tavos nodzīvotajos gados”. Var nodzīvot arī līdz simts gadiem, bet pēc tam tevi neviens neatcerēsies. Bet var nodzīvot salīdzinoši īsu dzīvi, kas piepildīta ar kalpošanu Dievam un cilvēkiem un kuru atcerēsies gadiem, desmitgadēm un pat simtiem gadu ilgi. Mūsu esība uz zemes tiek mērota ne ar gadu kvantitāti, bet nodzīvoto gadu kvalitāti. Tāpēc vai ir vērts aprēķināt cik gadus tu varēsi nodzīvot, ja tērēsi milzu naudu vitamīniem, dietām un atpūtai kūrortos, tā vēloties paildzināt savu dzīvi kaut par dažiem gadiem? Vai nav labāk tagad būt par svētību citiem un nest labos augļus, kuriem ir vērtība gan šodien, gan mūžībā? Jo sekošanas vērta ir tikai tā dzīve, kura ir nevis vienkārša eksistence tev atvēlēto stundu un dienu ietvarā, bet sevis pilnīga atdošana kalpošanai Dievam, Kurš mums ir devis šo iespēju atnākt uz šīs zemes. Jo, ja dzīvot ir Dieva dāvana, tad arī Dievam to vajag nodzīvot!

Kontaktējoties ar daudziem cilvēkiem, var satikt ne mazums tādus, kuri, izmēģinājuši daudz ko no tā, ko viņiem piedāvā šī pasaule, tomēr beigu beigās nonāk pie secinājuma, ka tikai viena vienīgā nodarbe apmierināja viņu dvēseles prasības, un tas ir – kalpošana Dievam un cilvēkiem. Sajust sevi kā Dieva bērnu un Jēzus Kristus kalpu, apjaust, ka Viņš tevi lieto Savā vīna kalnā, bet pats galvenais – lai būtu nešaubīga cerība tikt pestītam un atrasties Viņa klātbūtnē mūžībā – lūk, pati lielākā laime un apmierinājums. Un, nav svarīgi, cik varens ir vai nav tavs darbs cilvēku acīs, bet tas, ka tu kalpo tā, kā tev to ir uzticējis Pats Tas Kungs. Cilvēkiem mums apkārt un bojā ejošai pasaulei ir vajadzīga ne tikai Labās Vēsts sludināšana, bet arī mūsu ticības darbi, kā par to ir teikts Svētajos Rakstos: „Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radītilabiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef. 2:10).

Ja ar vēsu prātu padomā, tad mūsu ārējam cilvēkam nevajag visai daudz. Tas ir apģērbs, pārtika, ūdens, apavi, jumts virs galvas un darbs, kurš dod līdzekļus visa tā iegādei. Taču iekšējam cilvēkam vajag daudz vairāk. Viņš vēlās mīlestību, uzmanību, tuvu cilvēku sapratni, labvēlību, gatavību palīdzēt, līdzjūtību, līdzcietību un garīgu kontaktēšanos. Bez tam, cilvēkam ir svarīga apziņa, ka viņš kādam ir dārgs, ka viņš ir vajadzīgs, par viņu atceras, par viņu uztraucas, bet to nesaņemot, viņš jūtās nevajadzīgs, nederīgs un noraidīts. Bet uzmanību un rūpes mēs esam spējīgi dot saviem tuvākajiem, lai kas viņi būtu, bet, tikai tad, ja mūsu sirdī ir Tā Kunga, Kurš mūs ir radījis, jūtas un mīlestība.

Daudzi kristieši vaimanā tādēļ, ka dzīvo bezmērķīgu dzīvi, nezinot, kas ir viņu aicinājums un kur Dievs vēlās viņus lietot, bet nepamana vai vienkārši nevēlas redzēt to, kurš ir līdzās, un kuram ļoti ir vajadzīgas rūpes, aprūpe vai garīgs atbalsts. Tā var būt kaimiņos dzīvojoša večiņa, kuru bērni ir pametuši likteņa varā, vai kāds zināms slimnieks vai invalīds, kuram ir vajadzīga palīdzība, vai neceļos noklīdusi sieviete, kura pārdod pati savu miesu un līdz kuras dvēselei ir jāaizsniedzas, vai savu dzērāju – vecāku pamests bērns, un daudz, daudz, kas cits. Viņiem visiem ir nepieciešama glābjošā Dieva žēlastība. Bet, lai viņiem būtu vieglāk pieņemt Kristus Jēzus Labo Vēsti, no sākuma, vislabāk pie viņiem ir atnākt bez Bībeles, bet ar līdzjūtību, sapratni un labiem darbiem, kas atvērs viņu sirdis liecībai par Glābēju, Kurš ir spējīgs viņiem palīdzēt.

Dīvaini, bet daudzi kristieši par kalpošanu Tam Kungam uzskata kaut ko lielu, kas visiem pamanāms, vai vismaz ir redzams viņu vietējā draudzē (sprediķis vai dziedāšana korī). Viņi nomoka sevi ar jautājumu, kā viņi varētu kalpot Debesu Tēvam, ja ir parasti, nepamanāmi un ne visai apdāvināti cilvēki? Atbilde ir ļoti vienkārša un atrast to var Svētajos Rakstos: „Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mt. 25:40). Tādā veidā, kalpojot un palīdzot saviem tuvākajiem, sevišķi tiem, kuri jums nevar atmaksāt, mēs kalpojam Tam Kungam, ar visām no tā izrietošajām sekām. Darbs, kas ir ļaužu acīm nemanāms, no Debesu Tēva puses netiek zemāk novērtēts, bet pat augstāk par to, kas tiek veikts visu acu priekšā un par ko saņem uzslavas, pagodinājumus un slavu no cilvēkiem. Tas labi ir izteikts šajos dzejas vārdos:

No melna darba nebaidies

Un kalpošanas pieticīgas,

Un grūtā brīdī sniegtas rokas

Kad kādam vajadzīga tā.

Kam ūdens glāzi pasniedzis,

Spilvenu un segu kārtojis,

Kam savu plecu pieslējis,

Jo lielais vienmēr top no mazā.

Ne visiem sludināt no katedras ir dots

Un Dieva vārdus skaļi teikt,

Un sludināt to tūkstošiem,

Kad Vārda kursi pabeigti.

Ir vairāk to,

Kam kalpot veciem ļaudīm dots,

Ēst maizi dienišķo un savu daļu ūdens baudīt,

Un Kristus Miesas neredzamai daļai būt.

Lai vārpa gulstas blakus vārpai,

Lai grauds pēc grauda zemē krīt,

Lai tava balss ir tikko saklausāma,

Un tikai Kungs ir Tas, Kurš viņu dzird.

Kaut necils liekas dotais talants

Un izmanto to visai kautri.

Bez trokšņa, parādes un skaļām taurēm

Tu dari to, ko Dievs tev devis ir.

Un augļus negaidi šodien un šajā brīdī.

Jo sēja nav, kas kopā iet ar pļauju.

Var novākt cits – un tā nav bēda,

Vien sēklā tavā, lai ir dzīvotspēja.

Ja brīžiem darbs ir gauži necils,

Un siltumu un gaismu vāru dod,

Tas tomēr ražai pieaugt liks,

Jo mīlestībā sēji to.

Jebkura kalpošana, vai tā ir liela vai maza, ja tiek veikta pazudušo grēcinieku un izmocīto cilvēku dvēseļu glābšanas dēļ, pienes godu Tam Kungam, jo tieši tas bija Viņa zemes dzīves galvenais mērķis. Tā kā esam Dieva bērni, mums pastāvīgi ir jāatceras, ka arī mūsu dzīves mērķis ir nevis piederēt sev, bet Dievam, Kurš var mūs lietot kā grib, kur grib un kādam nolūkam grib. Katra ticīga cilvēka lielākā laime ir – būt noderīgam savam Glābējam un piepildīt uz zemes to, kamdēļ viņš ir aicināts, neatkarīgi no tā, vai cilvēku acīs tas ir liels vai mazs darbs. Uzticība Dievam tiek mērīta ne ar veicamā darba apmēriem, bet ar tā rezultātiem, aplūkojot tos mūžības gaismā. Ne velti Dieva Vārds runā par to, pēc kāda principa tiek vērtēta mūsu kalpošana Tam Kungam, kā rakstīts: „...Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā” (Mt. 25:23).

Katra, uz zemes nodzīvotā diena nosaka to, kādu balvu mēs saņemsim un kādā mērā varēsim baudīt Tā Kunga tuvumu mūžīgajās mājās. Liela loma šeit būs ne tikai paklausībai Dieva Vārdam un pareizai kristīgai dzīvei, bet arī attieksmei pret tuvākiem, sevišķi tiem, kuriem bija nepieciešamas rūpes un žēlsirdība. Ir nepareizi domāt, ka debesīs būs novienādošana, – tas ir, ka visi ticīgie saņems vienu un to pašu samaksu. Dieva troņa priekšā mēs nebūsim visi vienādi, jo Bībelē nav ne vārda par šādu vispārēju nonivelēšanu. Kaut pati par sevi mūžīgā dzīve ir dāvana, kuru saņemam ticībā, mēs to baudīsim atšķirīgās pakāpēs. Dažādās Svēto Rakstu vietās tiek runāts par palmu zariem un godības vainagiem, ar kuriem Dieva Valstībā tiks apbalvoti Tā Kunga uzticīgie kalpi (skat. Jēk. 1:12, 1.Pēt. 5:4, 1.Kor. 9:25, 2.Tim 4:8, Atkl. 2:10). Pati lielākā balva būs tiem, kuri sekošanā Jēzum bija ar mieru atstāt visu, kas viņiem bija, nododoties Viņam pilnībā. Katram tādam Dieva bērnam, būt kopā ar To Kungu ir prieks ne tikai te – uz zemes, bet vēl jo lielākā mērā – debesīs, kur Viņu varēs redzēt vaigu vaigā. Bet tas, kurš noticot Viņam kā Glābējam, turpinās dzīvot tikai sev, paliks garīgs punduris, un šo nepietiekamību paņems sev līdzi mūžībā, kur ieies ar tukšām rokām.

Vēstulē Romiešiem 14:7 apustulis Pāvils teica: „Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam...”, un par to nekad nevajadzētu aizmirst. Cilvēks, vienkārši, nespēj būt laimīgs, domājot tikai par savu labklājību. Pravieša Hagajas grāmatā šāda veida dzīve tiek aprakstīta tādiem vārdiem; „...jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; ...jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā” (Hag. 1:6). Materiālisms, pārmērīgas rūpes par savu ķermeni, miesīgas baudas noved pie garīgas nabadzības. Dievs mūs ir radījis ne tikai pēc Sava tēla un līdzības, bet arī Savam godam, tādēļ mēs nekad neatradīsim patiesu iepriecu, dvēseles mieru un dzīves jēgu, kamēr nesāksim, paklausot Kristus vārdiem, meklēt „papriekš Dieva Valstību un Viņa taisnību” (Mt. 6:33). Vien noliekot sevi uz Tā Kunga altāra, lai kalpotu Viņam, mēs iepazīstam patiesu svētību no debesīm un piepildām savu dvēseli, kura ir nesalīdzināmi svarīgāka par apģērbu un barību.

Viss labākais mūsu dzīvē piedzimst no sāpēm un ciešanām. Lai iegūtu maizi, graudi ir jāsamaļ, tas ir – jāsa­smalcina. Lai kvēpināmās zāles sāktu izdalīt patīkamu aromātu, tās ir jāaizdedzina. Lai zeme spētu bagātīgi ražot, tā ir jāuzar. Tieši tāpat ir ar cilvēka dzīvi. Dieva pagodināšanai tā var kalpot tikai tad, kad sirds augsne ir uzirdināta, bet mūsu ļaunais, egoistiskais, patmīlīgais „ES” ir piesists krustā. Dzīvot Kristum nozīmē nomirt sev. Dzīve nav tas, ko vajag saglabāt, ņemot no tās sev visu labāko, bet tas, kas mums ir dots kā dāvana no Dieva, kuru nepieciešams maksimāli izlietot.

Katram ticīgam cilvēkam ir labi pazīstami Jēzus vārdi, kurus Viņš reiz teica par Sevi, bet kas attiecas uz visiem, kuri ir Viņa mācekļi: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai” (Jņ. 12:24-25). Salīdzinot Sevi ar kviešu graudu, Jēzus vēlējās teikt, ka, ja Viņš nemirs, tad paliks viens un tikai Pats baudīs debesu skaistumu, kur nebūs neviena izglābtā grēcinieka, ar kuru varētu dalīties Savā Godībā. Bet, ja nomirs, tad sataisīs ceļu, pa kuru ejot, daudzi iegūs glābšanu un mūžīgo dzīvību.

Līdzīgi vajadzētu būt arī ar mums. Ja mēs netapsim kā kviešu grauds, kurš krīt zemē un mirst, ja nevēlēsimies upurēt savus plānus un mērķus, neriskēsim ar savu reputāciju, cilvēku atzinību, veselību un materiālo labklājību, atsakoties sekot Dieva aicinājumam, kad Viņš mūs sauks darbā, tad paliksim neauglīgi un nevajadzīgi. Bet, ja izšķirsimies nest augļus un tā pagodināt Dieva Vārdu, tad mums ir jābūt gataviem nomirt sev un savam „ES”, un vajadzības gadījumā, būt gataviem nolikt uz altāra arī savu dzīvību. Tieši tā rīkojās jauns cilvēks – Džims Eliots – viens no pieciem misionāriem, kurus nogalināja auki (tagad tā ir vaorani cilts) Ekvadorā. Savā vēstulē, kuru nosūtīja no misijas lauka, viņš rakstīja tā: „Prātīgs ir tas cilvēks, kurš atdod to, ko nevar paturēt, apmainot pret to, ko nevarēs pazaudēt”. Un tas, patiešām, tā ir. Ja mēs dzīvojam tā dēļ, ko uz zemes saņemam tikai uz laiku, tad varam palaist garām to, ko Tas Kungs mums dos mūžībā un uz visiem laikiem.

Patiesa kristieša zemes dzīvei būtu jālīdzinās pļavā salasītam dziedinošu zāļu pušķim. Ja to ievieto vāzē ar ūdeni, tas dvašo un piepilda mītni ar patīkamu aromātu, kas, protams, ir ļoti patīkami. Taču, ja tā vietā, lai tīksminātos par svaigo un patīkamo aromātu, no tā izgatavo uzlējumu vai dziedniecisku novārījumu, tad, mirstot tas atdos visu, pašu vērtīgāko, ko Dievs tajā ir ielicis, un caur savu nāvi atjaunos kādam veselību. Ņemot vērā, ka mūsu dzīves ilgums uz zemes ir kā lauku ziediem – ļoti īss, ir vērts šos gadus nodzīvot tā, lai mūsu dzīve cilvēkiem būtu kā Kristus saldā smarža, bet nomirstot sev, atdot viņiem visu pašu vērtīgāko, kļūstot par dziedinošu balzāmu viņu slimajām un alkstošajām dvēselēm (skat 2.Kor. 2:15).

Kad mēs izlemjam savu dzīvi veltīt kalpošanai Dievam un cilvēkiem, kādam var likties, ka tādā veidā mēs to vienkārši izmetam. Kristus uz līdzīgām lietām skatījās savādāk, sakot: „Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos” (Mt. 10:39). Bet tas nozīmē, ka pa īstam mēs sākam dzīvot tikai tad, kad atdodam sevi Tam Kungam. Dieva Vārds mūs māca savu dzīvi nevērtēt caur ieguvumiem, bet caur zaudējumiem, ne caur to, ko mums izdevās saglabāt, bet caur to, ko mums izdevās ziedot citiem, ne caur to laiku, ko iztērējām izpatīkot sev, bet caur to, ko veltījām kalpojot cilvēkiem, ne caur to mīlestību, ko saņēmām, bet caur to, ko atdevām. Pārbaudiet, un jūs pārliecināsities par šo vārdu patiesumu. Padalieties ar svētību, ko Dievs jums ir dāvājis, un Viņš jums atsūtīs jaunu. Nežēlojiet laiku kalpošanai tuvākajiem, un tā jums kļūs vairāk. Neierobežojiet savu mīlestību, un tā jūsos pavairosies. Atcerieties gudrā Sālamana vārdus: „Viens labprāt piešķir no savas mantas citam, un tomēr viņam arvienu vairāk krājas; kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvienu nabagāks” (Sal.pam. 11:24). Lai cik jocīgi un paradoksāli tas skan, dzīves prakse apstiprina šo atziņu.

Sarunājoties ar saviem mācekļiem, Kristus izteica tādus vārdus: „Patiesi, Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un Evaņģēlija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību” (Mk. 10:29-30). Tādā veidā, tiem, kuri ir gatavi pamest dzimteni un mājīgumu, atteikties no ģimenes dzīves prieka, atstāt īpašumus un upurēt citas savas sirds piesaistes, lai kalpotu Tam Kungam un nestu Labo Vēsti, Dievs sola uzņemšanu un sirsnību daudzos namos, vispasaules kristīgo ģimeni, kuras daudzie dalībnieki kļūst tuvāki par radiniekiem, kā arī godu pretendēt uz iespēju sludināt Evaņģēliju valstīm un kontinentiem.

Par gandrīz visu šo punktu burtisku piepildīšanos es pati pārliecinājos, kad daudzus gadus atpakaļ Tas Kungs mani aicināja kalpošanā, un kad pēc mokošas iekšējas cīņas, izlēmu spert soli pilnīgi nezināmā. Patiesības un Dzīvā Dieva meklējumos nācās atstāt savas dzimtās mājas, tēvu, māti, brāļus un māsu un aizbraukt uz tālu zemi pie pilnīgi svešiem cilvēkiem, lai sniegtu viņiem palīdzību viņu miesīgajās ciešanās. Daudzus gadus vēlāk sekoja jauna šķiršanās, bet šoreiz no dzimtās zemes, iemīļotā darba un, manai sirdij tik mīļās, krievu tautas. Nonākot svešā zemē, nezinot tās valodu, cilvēku vidū, kuru mentalitāte man, tajā laikā, bija nesaprotama, es jutos vientuļa un itin nevienam nevajadzīga.

Likās, ka pazaudēts ir viss, kas bija iegūts ar lielām pūlēm un ilggadīgā saspringtā darbā. Sāpīgi bija atcerēties nospraustos un veiksmīgi piepildītos uzdevumus, sasniegtos mērķus, kā arī to, kas kādreiz bija manas veiksmīgās dzīves saturs. Viss, ko es biju sasniegusi pārvērtās par neko, bet es pati – par pilnīgu niecību. Tā turpinājās vairākus gadus, un tajā laikā notika prioritāšu pārvērtēšana un iekšēja garīga pārorientēšanās, kurai sekoja kalpošana, kas ar uzviju aizpildīja visu to, kas reiz šķita zaudējums. Atstāto tuvinieku vietā Tas Kungs man deva simtus un tūkstošus patiesus ticības brāļus un māsas, kas kļuva bezgala tuvi manai sirdij. Lai kur es braucu – vai tā bija Krievija, Moldāvija, Ukraina, Baltkrievija, Latvija, Igaunija, Francija, Šveice, Holande, Rumānija, Israēla, ASV, Dienvidāfrika, Austrālija vai visdažādākās pilsētas Vācijā, kurā es tagad dzīvoju, – visur gaidīt gaidīja alkstošas sirdis, atvērtas durvis dažādās kristīgās baznīcās un daudzu māju siltums. Dievs nekad un neko mums neatņem, nedodot vietā kaut ko labāku, bet pats galvenais – augstu mērķi un cilvēka prātam neaizsniedzamu, jaunu, tikai Viņam un tev saprotamu dzīves esību. Kad sāc saprast kādu lielu atlīdzību saņem no dzīves, ieguldītu kalpošanā Tam Kungam, tad vari vien brīnīties par tiem, kuri negrib to darīt.

Ir jāteic, ka viss, ko mēs darām šajā pasaulē, atstāj dubultas pēdas. Pirmās atgādina tādas pēdas, kuras rodas no ūdenī iemesta akmens. Kādu laiku no tā virmo apļi, kas pamazām izzūd, līdz tie pazūd pavisam. Līdzīgi mēdz būt ar mūsu labajiem darbiem, kad atmiņas par tiem kādu laiku saglabājas cilvēku sirdīs. Bet ir arī citi darbi, kuri aiz sevis atstāj neizdzēšamas pēdas ne tikai uz zemes, bet arī mūžībā, jo pāriet tajā kopā ar tiem, kuri tās atstāja, apliecinot rakstīto: „...lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada” (Atkl. 14:13). Dzīve, kas ir veltīta Tam Kungam, ir tieši tas, kas atstāj aiz sevis dubultas pēdas un ne ar ko nesalīdzināmu garīgu mantojumu.

Taču saprast, kas ir dzīves mērķis, tas vēl nav viss. Ir arī jāatrod Dieva noliktā vieta uz zemes, kas domāta katram no mums, un daudziem kristiešiem to izdarīt ir ļoti, ļoti grūti, kaut gan jau daudzus gadus viņi uzskata sevi par Dieva bērniem. Kādi no viņiem visu laiku vēlās izdarīt priekš Dieva kaut ko vērtīgu, bet šāda vēlme tā arī paliek tikai labs nodoms, kas nerealizējas dzīvē. Citi savās domās lido pa mākoņiem, sapņojot izdarīt kaut ko neparastu, kas viņu vārdus iemūžinātu gadsimtos un pēcnācēji tos atcerētos. Ar šādu mērķi viņi ķeras te pie viena, te pie otra un trešā darba, taču, vīlušies vai aizrāvušies ar jaunu ideju, ātri visu pamet, nepabeidzot iesākto. Šāda nepastāvība ir skaidrojama ar to, ka šie centieni nebija no Dieva, bet viņu personīgie darbi, kuros nebija svētības. Trešajiem Dievs atklāj Savu gribu viņu dzīvēm, bet, redzot neizbēgamās grūtības to piepildīt, viņi aiz bailēm neuzdrīkstas ķerties pie šī darba un izvēlās sev kaut ko citu, pēc viņu domām, vairāk piemērotu. Daudzus gadus, varbūt pat desmitgades strādājot šādā, sevis izvēlētā laukā, viņi vien iztukšo sevi tajā, ko Tas Kungs nemaz tiem nebija paredzējis. Šādi dzīves jēgas meklējumi un „kalpošana” Dievam neatstāj neko citu, kā grūtsirdību, bezcerību un vilšanos. Kāds sludinātājs par to ir izteicis tādu domu: „Labāk ir būt vienu reizi Dieva izmantotam tur, kur Viņš to vēlējās, nekā nodzīvot veselu dzīvi, kalpojot Viņam savā cilvēciskajā spēkā tajā, kur Viņš nekad nav bijis”.

Par laimi ir arī tādas dvēseles, kuras, neredzot skaidru atklāsmi par savu aicinājumu, pievienojas kādam darbam, redzot, ka Dievs tam ir labvēlīgs, un kalpo ilgus gadus savu iespēju un spēku robežās. Paliekot ēnā viņi nesaņem uzslavas no cilvēkiem, bet mūžībā dalās balvā ar to, kuru Dievs šajā kalpošanā lietoja kā galveno figūru. Tā piepildās Jēzus vārdi: „Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu. Un kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs” (Mt. 10:41-42). Ar šiem Svēto Rakstu vārdiem vēl reizi tiek apstiprināts fakts, ka kalpošanā Dievam labāk ir darīt mazu, nepamanāmu darbiņu, kurā ir Debesu Tēvs, nekā lielu un vispāratzītu, kurā Viņa nav.

Tiem, kuriem Dievs dod īpašu atbildību, mēdz būt brīži, kad viņu veicamā kalpošana liekās tik bezjēdzīga, ka gribās to pārtraukt un vienkārši pamest, un tas nav nekas jauns. Kaut kas līdzīgs ir noticis arī ar lielajiem Dieva praviešiem: izmisuma pilno Eliju, kurš vēlējās mirt, ar Jeremiju, kurš, sekojot Tā Kunga aicinājumam, atmaskoja israēliešus un viņu nešķīstos priesterus, paredzot viņiem gaidāmo sagrāvi. Neskatoties uz visām savām pūlēm, nekas nelīdzēja, un savās sirds mokās viņš vērsās pie Dieva ar vārdiem: „...Kāpēc bezdievjiem viņu ceļš labi izdodas, un visiem krāpniekiem labi klājas?” (Jer. 12:1). Un viņš saņēma negaidītu atbildi: „Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem? Un ja tu jūties drošs tikai miera zemē, ko tad tu darīsi Jordānas biezokņos?” (Jer. 12:5). Runājot mūsdienu valodā, tas varēja nozīmēt sekojošo: „Cīņa ir tikai sākusies. Ja tagad, kad ir tikai nelieli tavas uzticības pārbaudījumi, tu jau esi bez spēka, tad kā tu gatavojies pastāvēt, kad iestāsies patiesi grūti laiki?”.

Mums nav jābaidās no grūtībām un ciešanām, jo, lai sasniegtu nospraustos mērķus, nav iespējams no tām izvairīties. Ir svarīgi vien atcerēties, ka šādos gadījumos ir arī atgriezeniskā saite. Nospraustais mērķis, apziņa, ka esi lietderīgs Dievam un cilvēkiem, palīdz cilvēkam izdzīvot pašos grūtākajos apstākļos. Savā grāmatā – bestsellerī „Cilvēka dzīves jēgas meklējumi” austriešu psihiatrs Viktors Frankls, kurš Otrā pasaules kara laikā ir bijis spīdzināšanas kamerā, ir dalījies ar lasītāju galvenajā un vērtīgākajā mācībā, ko guvis savās ciešanās: „Uzdrīkstos teikt: nekas nevar cilvēkam palīdzēt izdzīvot pašos grūtākajos apstākļos tā, kā apziņa, ka tavai dzīvei ir jēga... Nebūt ne pēdējā mācība, ko izdevās iegūt Osvencimā un Dahavā, bija tā, ka lielākas izredzes izdzīvot pat tādā ekstremālā situācijā bija tiem, kuri bija vērsti nākotnē, uz darbu, kas viņus gaidīja, un uz to, ko viņi vēlējās realizēt.”

Ir jāatzīst, ka šis secinājums apstiprinās dzīves praksē. Nekas nevar iedot cilvēkam tik daudz vīrišķības, spēka un izturības, kā pārliecība par to, ka tam, kādēļ viņš dzīvo un strādā, ir liela nozīme, un līdz ar to arī nākotne. Visgrūtākajos apstākļos pastāv un kļūst par uzvarētājiem tikai tie, kuri redz savā dzīvē jēgu. Pie tādiem pieder arī apustulis Pāvils, kurš savu lielāko grūtību laikā ir teicis: „Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības Evaņģēliju” (Ap.d. 20:22–24). Līdzīgai tieksmei, pagodināt Glābēju ar savu kalpošanu, ir jākļūst par galveno mūsu dzīves mērķi un saturu. Visas pārējās dzīves vērtības, lai cik cēlas tās būtu, nav spējīgas apmierināt mūsu nemirstīgo dvēseli.

Dārgie draugi! Vārds „mērķis” nozīmē ne tikai tiekšanos uz kaut ko, kas mums ir svarīgs un ko vēlamies piepildīt, bet arī par vietu, kurā jātrāpa, kad mēs šaujam vai metam bultas. Netrāpīt mērķī, tātad aizšaut garām, bieži vien nozīmē zaudēt pēdējo iespēju iegūt kaut ko, sasniegt kaut ko vai izmantot vienīgo doto iespēju pasargāt sevi no neizbēgamas bojāejas. Tādā gadījumā trāpīšana vai netrāpīšana, nosaka uzvaru vai zaudējumu, nāvi vai izdzīvošanu. Garīgajā nozīmē, tas ir – spēt atrast savu vietu dzīvē un staigāt Tā Kunga priekšā. Un no tā, vai tas mums izdosies vai nē, ir atkarīgs ne vien tas, kā mēs pavadīsim savu neilgo esību uz zemes, bet arī tas, kas ar mums būs tad, kad to atstāsim. Tātad, „trāpīt mērķī” vai „aizšaut garām”, nodzīvot saprātīgu un svētīgu dzīvi vai iztērēt to veltīgi – daudzējādā ziņā ir atkarīgs no mums. Un bēdas mums, ja palaidīsim garām šo vienīgo doto iespēju būt kopā ar savu Radītāju un Glābēju mūžībā!

NĀKAMĀ NODAĻA